Ziemassvētku tradīcijas. Svētku egle

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 19-12-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Vēsturnieki uzskata, ka rotāt kokus ziemas saulgriežos pirmie sākuši senie ēģiptieši faraonu Tutu dinastijas laikā. Ēģiptieši pielūdza saules dievu Ra. Saulgriežos, kad pēc viņu ticējumiem Ra sāka atlabt no slimības, viņi rotāja savus namus ar zaļojošām palmām, kas simbolizēja dzīvības uzvaru pār nāvi. Savukārt Senajā Romā ziemas saulgriežus atzīmēja ar saturnāliju svētkiem par godu zemkopības dievam Saturnam. Saturnālijas sākās decembra vidū un turpinājās līdz 1. janvārim. Šajā laikā romieši piedalījās ielu maskarādēs, mielastos, apmeklēja draugus un pasniedza cits citam dāvanas. Mājas viņi dekorēja ar lauru vītnēm un zaļojošiem kokiem, ko rotāja ar svecēm un maziem metāla gabaliņiem.

Dzīvības koks senās Ēģiptes tradīcijā.

Daudzas no Eiropas pagāniskajām tautām ticēja gariem, raganām un spokiem. Tuvojoties ziemas saulgriežiem, ļaužu sirdis piepildīja bailes, ka saule varētu vairs neatgriezties. Šā iemesla dēļ ziemas saulgrieži tika sagaidīti ar dažādiem rituāliem. Pirmskristiešu ķelti un galli rotāja savus namus ar zaļiem augiem, lai nodrošinātu labo garu labvēlību. Ķeltu svētkoki bija ozoli un āmuļi, tāpēc ķeltu tempļi tika rotāti ar āmuļiem un akvifoliju, bet ozolu zarus dekorēja ar augļiem un svecēm. Savukārt Skandināvijā, kur ziemā saule nebija redzama daudzas dienas, ziemas saulgriežu laikā ļaudis sēja pie koku zariem ābolus, kas viņiem atgādināja, ka pavasaris un vasara atgriezīsies.

Zaļumaugi Eiropas pagānisko tautu saulgriežu tradīcijās.

Bet Latvijā tik ierastā Ziemassvētku egle ir cieši saistīta ar kristīgo tradīciju. 8.gadsimtā angļu mūks Svētais Bonifācijs ieradās Vācijā, lai mācītu Dieva Vārdu. Ilgu laiku dzīvodams Tīringā, kas vēlākajos gadsimtos kļuva par Ziemassvētku rotājumu rūpniecības šūpuli, viņš darīja daudz labu darbu. Piemēram, Bonifācijs izmantoja egles trīsstūra formu, lai izskaidrotu vietējiem svētās Trīsvienības noslēpumu. Jaunatgrieztie kristieši sāka godāt egli kā Dieva koku un kopš 12.gadsimta Centrāleiropas zemēs to izmantoja kā kristietības simbolu, pakarinot pie griestiem ar galotni uz leju.

Pēc citas versijas Sv.Bonifācijs 722.gadā nonācis konfrontācijā ar vietējiem pagāniem, kas gatavojušies upurēt Ozola dievam. Sašutumā Bonifācijs nocirtis ozolu un visiem par pārsteigumu starp ozola saknēm laukā spraukusies jauna eglīte. Bonifācijs uzskatījis to par kristīgās ticības uzvaras zīmi. Tomēr līdz pat 16.gadsimtam egle netika izmantota kā Ziemassvētku dekors.

Kreisajā pusē - Sv.Bonifācijs cērt ozolu; labajā pusē - šim notikumam veltīta grāmata.

Vikingu leģenda vēsta, ka pēc kristietības ienākšanas Skandināvijā, uz zemi no Debesīm tika nosūtītas trīs personas, lai iedegtu gaismu Ziemassvētku kokā. Šīs personas sauca Ticība, Cerība un Žēlsirdība. Viņas meklēja ilgi, jo bija jāatrod tāds koks, kas būtu augsts kā cerība, liels kā mīlestība, salds kā žēlsirdība, turklāt katra zara galā tam bija jābūt krusta zīmei. Beidzot tālu ziemeļu mežos tika atrasta egle. Egli aizdedza no zvaigzņu gaismas un tā radās pirmā Ziemassvētku eglīte Skandināvijā.

Egle skandināvu Ziemassvētku tradīcijā.

Cita leģenda stāsta, ka laikā, kad Hērods vajāja Svēto Ģimeni, viņi, bēgot no vajātājiem, apstājās mežmalā, jo Marija jutās nogurusi. Kāda iztrupējusi veca priede aicināja bēgļus paslēpties tās dobumā, līdz vajātāji būs garām. Pateicībā Jēzus Bērns svētīja priedi un viņa mazās rokas nospiedums tika atstāts priedes augļos - čiekuros - uz mūžīgiem laikiem.

Tās ir leģendas, taču patiesā Ziemassvētku eglītes izcelsme varētu būt saistīta ar tā sauktajām Paradīzes mistērijām, kurās nereti tika apspēlēts Paradīzes koks. Viduslaikos šādas mistēriju spēles bija populāras visā Eiropā un tika izmantotas kā Bībeles patiesību mācīšanas veids. Mistērija, kas attēloja cilvēka radīšanu un Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā, tika izrādīta 24.decembrī. Tā kā tas notika ziemā, kad visi augļukoki ir kaili, ābeles vietā izmantoja skujkokus, kuru zarus rotāja ar āboliem un mazām vafelītēm, kas simbolizēja Svēto Vakarēdienu. Šīs vafelītes bija zvaigžņu, eņģeļu, sirds, zieda vai zvana formā. Šo mistēriju iespaidā ticīgie sāka 24.decembrī savās mājas novietot egles un citus mazus kociņus, ko rotāja ar svecītēm, āboliem un vizuļiem.

Viduslaiku Ziemassvētku mistēriju spēles.

Plaši pazīstams ir stāsts, ka protestantu reformators Mārtiņš Luters 1510.gadā bijis pirmais, kas aizdedzis svecītes eglē. Reiz nākot mājās kādā tumšā ziemas naktī neilgi pirms Ziemassvētkiem, viņš bijis pārsteigts par brīnišķīgo zvaigžņu mirdzumu, kas spīdēja cauri mazo eglīšu zariem līdzās viņa namam. Lai saglabātu šo mirdzumu, viņš aizdedza svecītes Ziemassvētku eglītē, kas atradās viņa istabā. Pēc citas versijas pirmā Ziemassvētku egle aizdegta pilsētas Rātslaukumā, vai nu 1510.gadā Rīgā, vai 1514.gadā Rēvelē (Tallinā). Ziemassvētku laikā pēc lielā svētku mielasta Melngalvju tirgotāju ģildes pārstāvis vadāja pa pilsētu ar mākslīgām rozēm izdekorētu skujkoku. Tad to novietoja tirgus laukumā, kur ļaudis līksmoja apkārt Ziemassvētku kokam, bet svētku noslēgumā to sadedzināja.

Ziemassvētku egle Mārtiņa Lutera namā; labajā pusē - pirmās svētku egles Rīgā Latvijas Bankas piemiņas monētā (augšā) un pirmās svētku egles Tallinā piemiņai izdotā pastmarkā (apakšā).

Drīz vien Ziemassvētku egles tradīcija iesakņojās daudzās Vācijas pilsētās. Eglītes tika rotātas ar mazām vafelītēm un apzeltītām cukura pīnēm, kā arī papīra puķēm. Šīs Ziemassvētku eglītes simbolizēja Paradīzes koku Ēdenes dārzā. Ēdamlietas egles zaros simbolizēja pārpilnību, baltie ziedi nevainību, bet sarkanie - zināšanas. Ātri vien Ziemassvētku eglītes kļuva populāras arī citās Eiropas valstīs. 17. un 18.gadsimtā egles Ziemassvētkos tika izmantotas dažādos veidos. Dažreiz tika lietota tikai egles virsotne, kas ačgārnā veidā, ar spici uz leju, tika piekārta virs nama ieejas. Vietās, kur skujkoki bija maz pieejami, ļaudis izmantoja tikai egļu zarus, kurus sasprauda piramīdveida koka pamatnē. Eglītes tika dekorētas ar svecēm, papīra rozēm, riekstiem un āboliem.

Anglijā Ziemassvētku koka tradīciju ieviesa karalis Džordžs III, kas pats bija no Vācijas. Pirmās ziņas par Ziemassvētku koku Anglijā datētas ar 1800.gada Ziemassvētku dienu, kad karaliene Šarlote Vindzoras pilī sarīkoja Ziemassvētku svinības bērniem. Šo svinību daļa bija izgreznota īve. Savukārt Anglijā dzīvojošie vācu tirgotāji Ziemassvētkos savus namus greznoja ar eglītēm. Taču, tā kā vācu monarhija Anglijā nebija mīlēta, Ziemassvētku egles tradīcija Britu salās vēl neizveidojās. Vien retos angļu namos bija Ziemassvētku eglītes. Pārmaiņas notika karalienes Viktorijas laikā, pēc tam, kad viņa 1840.gadā apprecējās ar Saksijas princi Albertu. 1841.gada Ziemassvētkos Vindzoras pils tika dekorēta ar svētku eglīti, kuru rotāja brīnišķīgi rokām darināti stikla ziedi no Vācijas, sveces, konfektes, augļi un piparkūkas. Tas karalienei Viktorijai lika atcerēties savas bērnības Ziemassvētkus, kad viņa viesojās vecmāmiņas Šarlotes namā, kur izgreznots skujkoks vienmēr bija neatņemama svētku daļa.

Svētku egle Viktorijas laikmeta Anglijā.

Dāsnais princis Alberts Ziemassvētkos lielu skaitu eglīšu dāvināja skolām un armijas kazarmām. Koki tika dekorēti ar konfektēm, vaska lellītēm, mandelēm, rozīnēm un svecēm. Tradicionāli eglīte mājoklī tika pārvietota no telpas uz telpu līdz pat 5.janvāra naktij. Svētku dāvanas tika novietotas uz galda līdzās eglītei. Kad 1848.gadā laikrakstā parādījās gravīra ar karaliskās ģimenes Ziemassvētku eglīti, šī tradīcija iesakņojās arī citās britu ģimenēs. Radās arī lielāka dažādība eglītes rotāšanā. Eglītes rotāja ar lellītēm, miniatūrām mēbelēm un mūzikas instrumentiem, rotaļu šaujamajiem un zobeniem, mākslīgo pērļu virtenēm, augļiem un konfektēm. Viktorijas laika ļaudis uzskatīja, ka laba Ziemassvētku egle ir vismaz sešu zaru vainagu augstumā, savukārt dāvanu galdam jābūt apsegtam ar baltu damasta galdautu, kas dekorēts ar vītnēm, papīra ziediem un konfektēm. Jaunas meitenes stundām pavadīja izgatavojot Ziemassvētku dekorus - sniegpārslas, zvaigznes, mazas somiņas dāvanām un papīra groziņus ar cukurotu mandeļu pildījumu. Kreļļu rotājumi un sudraba vizuļi nāca no Vācijas, tāpat kā egles galotnē novietotie eņģeļi. Drošības apsvērumu dēļ sveces tika novietotas uz koka paliktņiem. Cits rotājumu veids bija āboli, rieksti, cepumi un krāsots popkorns no Amerikas.

Viktorijas laikmeta Ziemassvētku eglīšu rotas.

Jauno Pasauli Ziemassvētku egles tradīcija sasniedza kopā ar pirmajiem vācu kolonistiem. Iespējams, ka pirmais Ziemassvētku koks Amerikā ticis greznots 1747.gadā vācu morāviešu (hernhūtiešu) brāļu draudzes komūnā Betlēmē, Pensilvānijā. Citas ziņas ir no 1804.gada, kad amerikāņu armijas kapteinis Vistlers no Dīrbornas forta Ilinoisā pirms Ziemassvētkiem kopā ar saviem kareivjiem cirtis skujkokus tuvējā mežā un dāvinājis tos līdzās esošās ieceļotāju apmetnes iedzīvotājiem. Ar skujkoku zariem izdekorēja arī forta vārtus, kazarmas un virsnieku dzīvokļus. Vēl viena atsauksme par Ziemassvētku koku datēta ar 1820.gada 20.decembri un aprakstīta kāda Metjū Cāna no Betlēmes Pensilvānijā dienasgrāmatā. Bet pirmā publiski izskanējusī ziņa par Ziemassvētku koku Amerikā ir no 1830.gada. Kamēr daļa amerikāņu šo tradīciju vēl uzskatīja par savādu, Pensilvānijas vācu kolonisti Ziemassvētku egli izlika publiskai apskatei, lai tādejādi vāktu līdzekļus vietējās draudzes vajadzībām. Eglīte tika rotāta ar popkorna un dzērveņu virtenēm, apzeltītiem riekstiem, augļiem, konfektēm, maziem ASV karodziņiem un aizdegtām svecītēm.

Pirmās amerikāņu Ziemassvētku egles rotāja apzeltīti rieksti un augļi (augšā),
kā arī konfekšu (vidū) un apzeltīta popkorna un dzērveņu (apakšā) virtenes.

Pirmā ASV pavalsts, kas Ziemassvētkus atzina par oficiālu brīvdienu, bija Alabama 1830.gadā. No 1850. līdz 1861.gadam to izdarīja vēl 15 štati. Savukārt pirmais Ziemassvētku eglīšu tirdziņš notika 1851.gadā, kad Katskiļu fermeris Marks Kārs aizveda divas pilnas vēršu vilktas kamanas ar skujkokiem uz Ņujorku, kur tos veiksmīgi pārdeva. Bet 1882.gada Ziemassvētkos Ņujorkā pirmo reizi pasaulē svētku eglē tika iedegtas elektriskās lampiņas. Drīz pēc tam tika apstiprināts elektrisko gaismiņu patents un sākta to ražošana kompānijā “General Electrics”. 1895.gadā Grovers Klīvlends kļuva par pirmo ASV prezidentu, kas sāka izmantot elektriskās gaismiņas Baltā nama Ziemassvētku eglītē. Pirmā ar elektriskajām lampiņām rotātā svētku egle ārpus telpām tika uzstādīta 1904.gadā Sandjego, tai sekoja egles 1909.gadā Pasadenā, 1912.gadā Ņujorkā, Bostonā un Klīvlendā, 1914.gadā Filadelfijā. Eiropā pirmā šādi izrotāta egle tika uzstādīta 1906.gadā Somijā.

Attēlā kreisajā pusē - “General Electrics” eglīšu lampiņu reklāma;
labajā pusē - gaismiņas eglē pie Kapitolija Vašingtonā.

Ziemassvētku eglīšu stikla rotājumus pirmie sāka izgatavot Nirnbergas rotaļlietu meistari. Sākumā tās bija stikla bumbas, vēlāk tām pievienojās visdažādāko formu stikla rotājumi dzīvnieku, putnu, augu un cilvēku veidolā. No 19.gadsimta 70. līdz 20.gadsimta 30.gadiem vācu meistari radīja tūkstošiem dažādu formu eglīšu rotājumu. Šajā laikā esot izgatavots ap 5000 atšķirīgu rotājumu veidu. Gadsimtu mijā Eiropā darbojās vairāk nekā 100 stikla darbnīcu, kur izgatavoja eglīšu rotas. 19.gadsimta nogalē parādījās arī eglīšu rotājumi, kas nebija no stikla, bet, piemēram, no vatelīna, kurš uzlikts uz kartona vai stieples formas un pārklāts ar pulverveida stiklu. Vispopulārākie tēli bija Ziemassvētku vecītis un eņģeļi. Pieprasīti bija arī Drēzdenes meistaru darinājumi - tīra zelta rotājumi bagātajiem vai arī kartona rotiņas, kas pārklātas ar zelta vai sudraba krāsu, ne tik turīgiem ļaudīm. Drēzdeniešu eglīšu rotājumus raksturoja liela formu dažādība. Savukārt čehu stikla kreļļu meistari ieviesa vēl vienu rotājumu veidu - visdažādāko formu dekorus, kas izgatavoti no uz stieples savērtām stikla krellītēm.

19.gadsimta beigās un 20.gadsimta pirmajā pusē Vācijā un Čehijā izgatavotās eglīšu rotas.

1937.gadā amerikāņu uzņēmējs, zīmola “Shiny Bright” īpašnieks Makss Ekards pierunāja stikla ražošanas kompāniju “Corning Glass” sākt eglīšu stikla bumbu masveida ražošanu, jo līdz tam visas stikla rotas tika darinātas ar rokām. Ar laiku Ekarda uzņēmums kļuva par lielāko Amerikas eglīšu rotājumu kompāniju. Pēc 2.Pasaules kara eglīšu rotājumu bizness turpināja attīstīties Vācijas rietumos, savukārt komunistu pārvaldītajos austrumos sākās šīs industrijas panīkums. Tika pazaudēts vai iznīcināts daudz skaistu rotājumu veidņu; daudzi izcili meistari bija spiesti pārcelties uz Rietumvāciju, lai varētu turpināt savu paaudzēs izkopto amatu. Līdz ērtajiem, taču bezpersoniskajiem plastmasas grabuļiem, kādus eglīšu rotāšanai pārsvarā izmantojam šodien, vēl bija labs ceļš ejams. Lai nu kā, izgreznota Ziemassvētku egle priecējusi ļaužu sirdis visos laikos - gan tolaik, gan tagad.

Zīmola “Shiny Brite” eglīšu rotas.

******************** LAI JUMS PRIECĪGI UN GAIŠI ZIEMASSVĒTKI! ********************

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru