Nacionālais jautājums un kristīgā draudze. Vai Latvijā tas ir aktuāli?

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 31-10-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Nacionālais jautājums Latvijā arī 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas joprojām ir gana aktuāls. Varētu domāt, ka kristīgajā vidē šis aspektam nevajadzētu būt tik pretrunīgam, kā tas ir sekulārajā sabiedrībā. Tomēr ikviens kristietis kā indivīds tāpat pārstāv kādu konkrētu nāciju, tautu vai tautību ar savu valodu, kultūru un tradīcijām. Gribam mēs to vai nē, nacionālais un etniskais faktors būtiski ietekmē mūsu mentalitāti, dzīves uztveri un paradumus, neatkarīgi no tā, vai mēs ticam Dievam vai neticam. Tāpēc jautājums paliek - vai nacionālās pretrunas, kādas valda sabiedrībā kopumā, kristiešu sabiedrību patiešām atstāj neskartu?

Pazīstams izteiciens vēsta: uz šīs zemes kristietim nav paliekošas Tēvijas! Patiesi, mēs visi agrāk vai vēlāk atstāsim šo pasauli un dosimies uz savu īsto - Debesu Tēviju. Tomēr, kamēr vēl esam uz šīs planētas, Dievs katram no mums devis konkrētu zemi un tautu, kurā esam piedzimuši un kuras valoda un kultūra ir neatņemama mūsu identitātes daļa. Es ticu, ka tā nav akla nejaušība, bet Dieva plāns ikvienam no mums, lai mēs mīlētu zemi, kuru Dievs mums devis, koptu to un vairotu tās labklājību. Vēl vairāk - ja esam kristieši, Dievs mūs aicina rūpēties par šīs zemes garīgo labklājību, sludinot Evaņģēliju, pievedot cilvēkus Kristum un veicinot Dieva Valstības izplešanos.

Savulaik latviešu trešās tautiskās atmodas notikumos piedalījās ne mazums kristiešu, tostarp arī krievu brāļi un māsas. Pēc neatkarības atjaunošanas daudzi latviešu ticīgie cerēja, ka tieši krievu kristieši būs tie, kas pamācīs un mudinās savus tautiešus būt lojāliem Latvijas valstij, cienīt tās pamatnāciju, valodu un tradīcijas. Var jau būt, ka tā bija naiva ilūzija, bet arī man šķita, ka krievu kristieši būs pirmie, kas apgūs latviešu valodu, ar cieņu izturēsies pret latviešu nacionālajām jūtām un ātri integrēsies Latvijas sabiedrībā. Taisnības labad jāteic, ka uz pareizticīgo lielu atsaucību šajā ziņā tomēr daudz necerēju, bet uz evaņģēliskajiem kristiešiem gan.

Diemžēl dzīves realitāte izrādījās citādāka nekā cerēts. Neskatoties uz saldajām runām par vienotu Dieva ģimeni un visiem kopīgu Debesu Tēviju, krievu kristieši izrādījās tādi paši “nacionālisti”, par kādiem viņi mēdz uzskatīt latviešus. Absolūti lielākā daļa krievvalodīgo draudžu locekļu arī 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nerunā un daudzi pat nesaprot latviski. Liela daļa krievvalodīgo kristiešu, tāpat kā viņu sekulārie tautieši, turpina dzīvot savā etniskajā “rezervātā”, no kurienes laiku pa laikam pievienojas kopējai krievvalodīgo neapmierinātībai ar valsts nacionālo, valodas un pilsonības politiku. Kāda pazīstama krievvalodīgo draudze dažu savu vadītāju nepārdomāto pret valsts politiku vērsto izteicienu dēļ savulaik pat nonāca konfliktā ar Drošības policiju.

Tā nu krievvalodīgie kristieši tomēr nav spējuši kļūt par labu piemēru saviem tautiešiem integrācijas jomā. Šodien vairumā no krievu valodā runājošajām draudzēm var sastapt labi ja pāris cilvēku, kas latviešu valodu apguvuši tādā līmenī, lai vajadzības gadījumā spētu brīvi tulkot un sarunāties. Latviski neprot vai pavisam vāji runā arī lielākā daļa krievvalodīgo draudžu mācītāju. Neviens gan atklāti nesaka, ka valsts valoda nebūtu jāmācās, taču tūdaļ seko aizbildināšanās ar laika trūkumu, darba pienākumiem un… aizņemtību kalpošanā Dievam. Bet, vai valsts valodas apgūšana un līdz ar to iespēja sludināt Dieva Vārdu latviešiem nav uzskatāma par kalpošanu Dievam? Patiesībā tās ir tikai atrunas, lai aizbildinātu savu kūtrumu un nevēlēšanos mazliet papūlēties.

Jāteic gan, ka lielākās daļas krievvalodīgo kristiešu apzināta vēlme nav izrādīt necieņu Latvijai vai latviešiem. Valodas nezināšanu viņi neuzskata par necieņu, jo ir pārliecināti, ka visi latvieši tāpat saprotot krievu valodu. Tad kādēļ velti tērēt dārgo laiku, ja Evaņģēlija druvā vēl tik daudz darba?! Apmēram tāda ir šo ļaužu filozofija. Tomēr interesanti, ka pārceļoties uz dzīvi ASV, Kanādā, Vācijā vai citā Rietumvalstī, uz kurieni Latvijas krievvalodīgie kristieši masveidā emigrēja 80.gadu beigās un 90.gados, šie paši cilvēki, kas Latvijā vaimanāja par nespēju iemācīties “grūto latviešu valodu”, drīz vien brīvi runāja angļu vai citā vietējā valodā un par grūtībām to apgūt nesūdzējās. Tas pierāda, ka šis vairāk ir negribēšanas nevis nevarēšanas jautājums.

Savulaik, iepazīstinot kādu kristiešu grupu no Austrijas ar dažādām mūsu zemes draudzēm, nācās sastapties ar neizpratni par to, kādēļ kristieši Latvijā sadalīti pēc valodas principa. Austrieši nekādi nespēja pieņemt domu, ka kristīga draudze var darboties pēc etniskā dalījuma. Un, kaut pašā Austrijā arī sastopamas etniskās draudzes, piemēram, rumāņu vasarsvētku draudzes, mūsu viesi aizstāvēja uzskatu, ka patiesi kristīga draudze domāta visu tautību un valodu cilvēkiem, kādi vien konkrētajā apgabalā dzīvo. Kādā valodā viņiem sazināties? Nu, protams, valsts valodā - Austrijas gadījumā vācu, Latvijā latviešu valodā. Taču, kas pats par sevi saprotams Rietumu kultūrā augušam cilvēkam, bijušajā Padomju Savienībā var izrādīties milzu problēma.

Arī Latvijā ir draudzes, kuras apmeklē dažādu tautību cilvēki. Reizēm latviešu šādās draudzēs ir līdz pat pusei no visiem draudzes locekļiem. Lai gan šīs draudzes parasti izmanto bilingvālo principu, tomēr galvenā valoda, izņemot retus gadījumus, tajās tik un tā ir krievu. Sprediķi gan tiek tulkoti latviski, taču vienalga nepamet sajūta, ka latviešu valoda šeit ir vien tukša formalitāte, kas nevienam tā īsti nav vajadzīga. Pielūgsmes laikā latviski tiek nodziedāta viena, augstākais divas dziesmas, savukārt sludinātājs nereti mēdz aizmirst par tulku un turpina runāt, īsti nesagaidot tulkojuma beigas. Nabaga tulks tikmēr izmisīgi cenšas notiekošo kaut nedaudz darīt saprotamu latviešu auditorijai. Tas viss rada pamatīgu skaņu haosu, līdz kamēr skaņotājs nogriež tulkojumu klusāk, padarot to vēl nedzirdamāku un nesaprotamāku. Skaidri redzams, ka prioritāte šādās draudzēs ir krievu valodai.

Līdzīga situācija vērojama konferencēs, semināros un evaņģelizācijas pasākumos, kurus rīko krievvalodīgās vai bilingvālās draudzes. Pasaulē šādos gadījumos pieņemts cilvēku, kurš runā svešvalodā, tulkot konkrētās zemes valsts valodā, tulkojumu citās valodās vajadzības gadījumā nodrošinot ar austiņu palīdzību. Latvijā viss ir pretēji. Ja pasākumu rīko krievvalodīgo vai bilingvāla draudze, varat būt pārliecināts, ka pamattulkojums būs krievu valodā. Latviešiem vēl jābūt pateicīgiem, ja organizatori vispār ir parūpējušies, lai tulkojums caur austiņām būtu pieejams arī latviešu mēlē. Ne vienmēr tā ir. Aizbildinājums parasti ir vienkāršs: lielākā daļa latviešu saprot krievu valodu, kamēr krievi latviešu valodu nesaprot, tāpēc racionālāk ir tulkojumu nodrošināt krievu valodā! Un nevienam nešķiet dīvaini, ka dzīvojot Latvijā, daļa tās iedzīvotāju nespēj saprasties valsts valodā…

Es neesmu pret etniskajām draudzēm. Man šķiet pareizi esam, ka ikviens cilvēks glābjošo Evaņģēlija vēsti var dzirdēt sev vislabāk saprotamā valodā. Tikai tādā gadījumā gribētos, lai līdzās krievu draudzēm būtu arī ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu un citu tautību draudzes. Un vēl - neskatoties uz tiesībām Evaņģēliju katram dzirdēt dzimtajā valodā, es tomēr vēlētos no šajā zemē mītošajiem mazākumtautību kristiešiem redzēt lielāku cieņu šīs zemes pamattautai, kas viņus savulaik laipni uzņēmusi un ļāvusi še dzīvot. Šobrīd izveidojusies pavisam absurda situācija, kad ārzemju kristieši, kas viesojas Latvijā, nereti elementāros vārdus “labdien”, “sveiki”, “paldies”, “lūdzu”, “slava Dievam” vispirms iemācās krievu nevis latviešu valodā. Reizēm šķiet, ka daudzi mūsu zemes viesi aizbrauc ar pārliecību, ka galvenā Latvijā ir krievu valoda, vismaz kristīgās sabiedrības evaņģēliskajā daļā noteikti.

Arī Latvijā kalpojošo ārzemju misionāru attieksme reizēm mēdz būt visai dīvaina. 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā, kad Latvijā ieradās pirmie ārzemju misionāri, viņi nez kādēļ sakarus galvenokārt meklēja ar krievu valodā runājošām draudzēm. Daudzi no viņiem gadu gaitā lieliski apguva krievu valodu, kamēr latviski sarunāties šiem ļaudīm joprojām ir problēma. Man gan šķiet jocīgi doties Dieva darbā uz kādu zemi un mācīties nevis šīs zemes pamatnācijas, bet vienas minoritātes valodu. Iespējams, to varētu norakstīt uz rietumnieku ģeogrāfisko stulbumu vai iesīkstējušo uzskatu, ka visi bijušās PSRS iedzīvotāji ir krievi, tomēr misionāri tiek rūpīgi gatavoti kalpošanai un lieliski zina, kurp brauc un kādā valodā tajā zemē runā. Tas ir paradokss, ka ASV diplomāti dodoties uz Latviju cītīgi apgūst latviešu valodu, kamēr amerikāņu misionāri mācās runāt krieviski. Bet varbūt tas gluži vienkārši ir cinisks pragmatisms - kādēļ mācīties divas valodas, ja vairums latviešu tāpat saprot krieviski?

Viss augstākminētais nav domāts kā kārtējais nacionāli motivētais uzbrauciens krievvalodīgajiem. Manu paziņu lokā ir gan etniskie krievi, gan citu tautību krievvalodīgie pilsoņi un nepilsoņi, un man nekad nav bijušas grūtības ar viņiem saprasties viņu dzimtajā valodā. Man sāp attieksme. Attieksme pret manu valsti, manu tautu un valodu. Man sāp sirds par tiem latviešu jauniešiem, kuriem Dievs ļāvis piedzimt neatkarīgajā Latvijā, kas tāpēc skolā apguvuši “nepareizo” nevis krievu valodu, un kam šī iemesla dēļ tagad liegta iespēja kopt sadraudzību ar krievvalodīgajiem brāļiem un māsām. Bet viņi taču dzīvo paši savā nevis svešā zemē! Tāpat man ir bezgala skumji par cilvēkiem, turklāt kristiešiem, kas lielāko mūža daļu nodzīvojuši vai pat piedzimuši Latvijā, bet tā arī nav papūlējušies iemācīties šīs zemes pamatiedzīvotāju valodu. Citādāk, kā par necieņu, es to nevaru nosaukt.

Skumjākais ir tas, ka sava slinkuma attaisnošanai krievvalodīgie kristieši demagoģiski manipulē ar Dieva Vārdu, vainu par spriedzi nacionālajās attiecībās uzveļot latviešiem. Izrādās, latvietim jājūtas vainīgam, ja viņš savā zemē vēlas sarunāties dzimtajā valodā. Visbiežāk šādos gadījumos priekšā tiek celta Rakstu vieta no Vecās Derības: “Ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu” (3.Moz. 19:33-34). Citējot šos Bībeles pantus tiek aizmirsts, ka jūdu tradīcijas gan prasīja izturēties labi pret svešiniekiem, taču, ja viņi gribēja tikt pilnībā pieņemti jūdu sabiedrībā, viņiem nācās izpildīt visas jūdu tradīcijas un likumus, tostarp pieņemt jūdaismu. Citādi viņi visu mūžu palika tikai svešinieki un piemājotāji jūdu vidū. To Latvijas krievi un krievvalodīgie aizmirst.

Šodien kristietis, kurš uzdrošinās tikai pieminēt vēlmi pēc latviešu valodas prioritātes, riskē tikt apvainots nacionālismā. Turklāt šādus pārmetumus nereti izsaka nevis paši krievi, bet latvieši, kas apmeklē krievu vai bilingvālās draudzes. Šāds nacionāli noskaņots kristietis tiek tēvišķīgi pamācīts būt tolerantam pret krievalodīgajiem brāļiem un māsām, viņam pārmet kristīgas mīlestības trūkumu un nevēlēšanos panākt pretī tiem, kas nespēj iemācīties “grūto” latviešu valodu. Latvieši, kuri ilgāku laiku apmeklē krievu draudzes, dažkārt ir tik ļoti aizmirsuši par savu nacionālo identitāti, ka daudz labprātāk sarunājas krievu nevis latviešu valodā, Bībeli citē galvenokārt krievu mēlē un ar laiku pat sāk domāt krieviski. Tiesa, ir arī gluži pretēji procesi, kad latviešu ticīgie pamet to vai citu krievvalodīgu draudzi tajā valdošās šovinistiskās attieksmes dēļ pret latviešu valodu un latvisko identitāti.

Pārmetumus nacionālismā nācies dzirdēt arī no viena otra ārzemju kristieša, kas kalpo mūsu zemē. Taču nekad nav gadījies dzirdēt, ka ar tādu pašu dedzību tolerances un kristīgās mīlestības trūkums tiktu pārmests krievvalodīgajiem. Bumba parasti tiek mērķēta tikai vienos vārtos. To, ka valsts valodu teorētiski vajadzētu zināt, atzīst visi, taču… esot, tā teikt, arī “objektīvas grūtības”. Pēc šādas loģikas sanāk, ka ārzemnieks, kurš dzīvo citā zemē un nemācās tās valodu, ir pats “kristīgās mīlestības” iemiesojums, tikai ļoti aizņemts kalpošanā, kamēr latvietis, kas uzdrošinās kaut iepīkstēties par nepieciešamību Latvijā runāt latviski, ir “nacionālists”, kam trūkst kristīgās mīlestības. Absurds!

Gribētos, lai tie paši kritēriju, kādus piemēro kritizējot “nepareizos” latviešus, ar tādu pašu taisnīguma sajūtu tiktu attiecināti arī uz krievvalodīgajiem. Būtu tikai pareizi, ja mūsu krievvalodīgie brāļi un māsas kristīgo mīlestību apliecinātu ne vien vārdos, bet arī darbos, iemācoties kaut vai elementāri sazināties valsts valodā. Tad tā patiesi būtu tolerance un panākšana pretī tiem latviešiem, kam palaimējās nenokļūt zem padomju okupantu zābaka un izaugt Rietumos, vai arī latviešu jaunajai paaudzei, kas skolā krievu valodu nav mācījusies. Galu galā tā būtu elementāra cieņas parādīšana valstij, kurā tu dzīvo, un zemei, kas taviem tēviem savulaik sniedza patvērumu un salīdzinoši mierīgu dzīvi.

Protams, nevar visu Latvijas kristiešu nacionālās tolerances problemātiku krāsot tikai melnās krāsās. Jaunākā krievvalodīgo paaudze, kas izglītību ieguvusi neatkarīgās Latvijas skolās, arvien labāk saprot un runā latviski. Jautājums gan, cik šī prasme reāli tiek pielietota ikdienā, tostarp draudzēs. Arī viens otrs ārzemnieks, kurš kalpo Latvijā, pamazām ir ielauzījies latviešu mēlē. Tomēr vairums krievvalodīgo un bilingvālo draudžu, izņemot tās retās, kur mācītāji latvieši, savos pasākumos joprojām iztiek ar tulka palīdzību, valsts valodai ierādot vien bārenītes lomu. Statistika rāda, ka latviešu draudžu rīkotos pasākumus ar pazīstamu ārzemju sludinātāju piedalīšanos, kas noteikti interesē arī krievvalodīgo auditoriju, krievu klausītāji tomēr apmeklē salīdzinoši maz, ja vien nav nodrošināts tulkojums krievu valodā. Tas pierāda, ka problēmas ar latviešu valodas zināšanu krievu kristiešiem joprojām ir lielas.

Tai pat laikā jāteic, ka lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo kristiešu nav ne padomju nostaļģijas mākti ļautiņi, ne īpaši Putina Krievijas fani. Viņa labi atceras, ko padomju gados nācās pārdzīvot viņu senčiem, jo PSRS slāvu republikās kristiešu vajāšana bija nesalīdzināmi nežēlīgāka nekā Baltijā. 20.gadsimta 70. un 80.gados tūkstošiem krievu, baltkrievu un ukraiņu ticīgo, bēgot no represijām pašu mājās, atrada patvērumu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tāpat krievu kristieši saprot, ka Putina Krievijā pieņemtie likumi būtiski ierobežo evaņģēlisko draudžu darbu. Izņemot varbūt dažus pareizticīgos, neviens par mūsdienu Krieviju un tās politiku sajūsmā nav. Simptomātiski, ka dažas Latvijas draudzes un to mācītāji, kurus latviešu nacionālisti mēdz saukāt par Krievijas piekto kolonu, pašā Krievijā ir pasludināti par personām non grata, jo tur viņus savukārt uzskata par… amerikāņu aģentiem.

Ir skaidrs, ka Latvijas krievu draudzes un to locekļi savā vairākumā nav ne Krievijas piektā kolona, ne Latvijas valsts ienaidnieki. Krievu draudzēs regulāri tiek aizlūgts par Latvijas valsti un tās valdību, par nācijas garīgo un materiālo labklājību. Tie krievvalodīgie kristieši, kas nav pārcēlušies uz dzīvi Rietumos, ar to ir apliecinājuši, ka vēlas dzīvot Latvijā un arī viņiem rūp mūsu kopējā labklājība. Kur tad ir problēma? Problēma slēpjas lielas tautas mentalitātē un domāšanas veidā. Savā ziņā būdami Latvijas patrioti, krievvalodīgie kristieši tomēr nespēj pacelties augstāk par savu sekulāro tautiešu paviršo attieksmi pret pamatnācijas nacionālajām jūtām. Viņi šo mazas tautas jūtīgumu nesaprot vai izliekas nesaprotam - ko jūs tur cepaties, visi latvieši taču tāpat saprot un runā krieviski?!

Kā mēs varam runāt par saskaņu un vienotību sabiedrībā, ja pat kristieši nacionālu pretrunu dēļ nespēj parādīt patiesu cieņu viens otram? Un bumba, manuprāt, šajā jautājumā ir palikusi krievvalodīgo laukuma pusē. Lielākajai daļai latviešu, kas dzimuši un uzauguši padomju laikā, nav grūtību sazināties krievu mēlē, kamēr krievvalodīgajiem kristiešiem komunicēt ar saviem latviešu brāļiem un māsām viņu dzimtajā valodā ir milzīgs izaicinājums. Tomēr, ja reiz runājam par kristīgu mīlestību un cieņu, vai būtu par daudz prasīts, ja krievvalodīgie kristieši apgūtu tās tautas valodu, kuras zemē dzīvo? Kaut vai tāpēc, lai ar Evaņģēlija vēsti uzrunātu latviešus, kas krieviski nesaprot. Tā taču reiz būtu patiesa kristīga mīlestība un cieņpilna attieksme pret savu tuvāko, vai ne?

© Ervīns Jākobsons (teksts), Gatis Šļūka (karikatūras). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (6)

  1. Vai Latvijā tas ir aktuāli? Ja ar vārdu “Latvija” domājam laukus latviskajos novados un mazpilsētas - tad nav aktuāli.

  2. Zanda,
    bet Rīga un citas lielās pilsētas, arī Latgale?

  3. Kristīgie lielinieki nemainās…

    Lielākajās kristiešu konfesijās vadošajos amatos iefiltrēti aģenti, kam uzticēts uzturēt divvalodību. Skatieties, pat drīzumā gaidāmajā x-tīgās kopienas rīkotajā Jaungada ballītē tiek uzspiesta divvalodība…

  4. Nez, Ļedjajevs ir iemācījies latviešu valodu? Vēl, kad tika aicināts uz Kristīgo radio, uz jautājumiem latviešu valodā konsekventi atbildēja krieviski…

  5. Ļedjajevs Latvijā ieradās 1985.gadā - nu, ja pa 30 gadiem nevar iemācīties valodu… Es saprotu, ka tā galvenokārt ir problēma Rīgā un citur, bet tad jau ir iespējams dzīvot bez latviešu valodas. Kā? Tas ir jautājums tiem, kas tā dzīvo.

  6. Izsenis zināmais zelta likums - ”Ja gribi laimīgi dzīvot svešā zemē, tad cieni šo valsti un tautu, iemācies un lieto šīs tautas valodu, neaiztiec viņu ticību, tad tu dzīvosi labi.

Uzraksti komentāru