“Bērtuļa nakts” Rīgas Latviešu biedrībā un tā atskaņas šodien

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 10-10-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Mūsu lasītājs Valdis Freimantāls jau labu laiku lūdza “Laikmeta zīmēm” veikt žurnālistu izmeklēšanu kādā visai miglainā lietā Latvijas visjaunāko laiku vēsturē. Runa ir par šķelšanos Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) 90.gadu sākumā un tam sekojošo iekšlietu struktūru darbinieku iebrukumu RLB namā (tā sauktajā “Māmuļā”), padzenot no RLB vienu no konfliktējošām pusēm. No jauna šis notikums aktualitāti ieguvis 2016.gada vasarā, kad valsts prezidentam atgriežoties atjaunotajā Rīgas pilī, starp mākslas darbiem, ko dažādi muzeji aizdeva pils telpu izdaiļošanai, bija arī minētajā nakts notikumā pazudis (nozagts?) krūšutēls. Šajā sakarā Freimantāla kungs, kurš ir šo notikumu aculiecinieks, uzrakstīja refleksiju, ko lielie plašsaziņas līdzekļi publicēt nevēlējās. “Laikmeta zīmes” tomēr nolēma Freimentāla kunga viedokli darīt zināmu lasītājiem. Rakstu publicējam mazliet saīsinātu un stilistiski nedaudz rediģētu.

****

“LETA” 3.augusta paziņojumā teikts, ka Valsts Prezidenta Kanceleja lūdz atsaukties cilvēkus, kuri kaut ko zina par Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes krūšutēlu, ko svinīgi “pārvietojuši uz Prezidenta pili no Latvijas Vēstures un kuģniecības muzeja”. Paziņojumā teikts: “Muzejā biste nokļuvusi kā dāvinājums no Rīgas Latviešu biedrības 1996.gadā.” Tātad trīs gadus viņi kā zobu sāpes tomēr ir turējuši un pacietuši Čakstes krūšutēlu “Māmuļā”.

Tas ir mans īpašums, kuru padomju laikos glabāju Rīgā, Zasulauka ielā 6 dz.1, kur dzīvoju ar savu brālīti, tēvu un māmiņu. Lieki sacīt, ka šim mākslas darbam vērtība lēšama miljonos. Biste izgatavota no vara, metāla plastikas tehnikā, kas ir skulptoru visaugstākā līmeņa darbs. Latvijā varbūt to darīja Šķilters, bet varbūt arī nē. Iespējams ka šo bisti darinājis kāds itāļu, vācu, angļu vai franču tēlnieks.

Jāņa Čakstes krūšutēls - V.Freimantāla īpašums,
kurš pazuda 1993.gada 18.februāra naktī un tagad nonācis Rīgas pilī.

Bet notika, lūk, kas. 1993.gada 18.februāra naktī, ar nepārprotamu mērķi pārņemt pilnīgu kontroli pār namu un kategoriski nepieļaut atjaunotās RLB darbības turpināšanos, komunistu/čekistu teroristi, bruņoti ar armatūras stieņiem un ķēdēm (civildrēbēs, apmēram 30 cilvēku grupa) iebruka “Māmuļā”.

Rīgas Latviešu biedrība tobrīd bija sākusi darboties atbilstoši biedrības autentiskajiem 1938.gada statūtiem, kuru darbību RLB ārkārtas kopsapulce atjaunoja salīdzinoši nesen - 1992.gada 18.jūlijā, nobalsojot vienbalsīgi par RLB oriģinālo, nesen atrasto juridiski likumīgo statūtu stāšanos spēkā (darbības atjaunošanu). Visu komunistu laiku statūti bija turēti stingrā slepenībā un nebija zināmi nevienam, pat ne vēsturniekiem, zinātniekiem, studentiem, literātiem, politiķiem, žurnālistiem.

Neilgi pēc aprakstītajiem notikumiem “Māmuļā” tika dibināts RLB “dublikāts”. Saprotams, jau bez līdz tam esošajiem biedriem un ar mērķi kategoriski nepieļaut biedrības darbību turpināt uz likumīgo 1938.gada statūtu pamata. Šīs viltus “biedrības” statūti vairs neatspoguļo nedz RLB burtu, nedz garu, un laika gaitā tas ir pilnībā apstiprinājies.

Kopš bruņojušies uzbrucēji iebruka “Māmuļā” minētajā 1993.gada 18.februāra naktī, tur nevienu vairs nelaida iekšā, bet iekšā esošos ar rupju spēku iztrieca ārā. Pie ārā iztriektajiem piepulcējās liela daļa RLB biedru - par notiekošo biedrībā tie tika informēti telefoniski. Tur bija RLB priekšnieks, RLB apsardzes priekšnieks, vairāki RLB runasvīri-delegāti, vairāki komisiju vadītāji, citi biedri; tāpat Latvijas Aizsargu un Pilsoņu komitejas organizāciju (namā atradās oficiālās šo organizāciju telpas) pārstāvji, kuri arī tika izdzīti un vairs netika nekad ielaisti. Cilvēki protestēja, ar visu sparu pretojās, bet uzbrucēji, pielietojot fizisku spēku (papildus ieradās četri policisti ar uz formām uzvilktām civildrēbēm), brutāli sita un pat šāva. Un krieviski lamājās.

Bija saplēstas drēbes, cietušie ar sasitumiem, nobrāzumiem un zilumiem. RLB lietvedei, cienījamajai Līgai Krūmiņas kundzei izsita zobu, bet RLB apsardzes priekšnieku, 64 gadus veco godavīru Vili Kalēju, kurš sparīgi pretojās, sita bez jebkādas žēlastības. Viņa asinis “Māmuļas” durvīs un sešas šuves uz izkropļotās sejas paliks kā čekistu varas apliecinājums - laikā pēc “neatkarības” atjaunošanas “brīvajā” Latvijā, 1993.gada 18.februārī.

Iebrucēji izlauza vairākas durvis, nolaupīja Rīgas Latviešu Biedrības seifu ar naudu, visus biedrības dokumentus, un pilnībā iznīcināja (izveda nezināmā virzienā, izzaga, izvazāja) arī manu mākslas galerijas “Latvijas Kultūra” kultūrvēsturisko ekspozīciju, kas sastāvēja no aptuveni 2000 gleznām un 8000 unikāliem eksponātiem, tajā skaitā jau minētā Jāņa Čakstes krūšutēla, skulptūrām, dokumentiem, grāmatām, arī Glika Bībeles un Latvijas jahtkluba dibināšanas albuma, tāpat daudziem uz Sibīriju izsūtīto darinājumiem, vēstulēm, zīmējumiem un dažādām citām liecībām, izvietotām 18 speciāli izgatavotās stiklota tērauda vitrīnās-stendos, divās zālēs 1.stāvā, tieši pretī ieejai.

Ar šo vardarbīgo un ticību valstij graujošo kriminālnoziegumu tika iznīcināta (apturēta) Rīgas Latviešu biedrības darbība. Ir lieki pieminēt, ka ar lielām grūtībām ir sākta šī nozieguma izmeklēšana. Krimināllietas ietvaros atradu Jaņa Rozentāla gleznu “Sarkanā siena”, kuru no Ievas Rozentāles biju iemainījis pret viņas tēva (arī gleznotāja) gleznu “Tītars”. Meita ieguva sava tēva gleznu, bet es blakus J.Čakstes krūšutēlam Rīgas Latviešu Biedrībā noliku jaunieguvumu. Miers un majestātiskums vienoja šos tēlniecības un glezniecības šedevrus. Visi atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības biedri manā darba kabinetā sajuta lepnumu par savu Dzimteni un  cieņu pret latviskās kultūras tradīcijām. Sešus mēnešus Jāņa Čakstes krūšutēls atradās “Bērnu un kultūras aizstāvības komisijas” darba telpā -  manā kabinetā, kas savā laikā bija Kārļa Ulmaņa darba kabinets Rīgas Latviešu biedrībā.

Sešu mēnešu pilnvērtīgs darbs uztrauca un tracināja komunistus. Tie saprata “Māmuļas” spēku un nolēma tautai atņemt iespējas biedroties “Māmuļā”.  Pilsoņu kongresa 800 000 pārstāvju un Aizsargu organizācijas klātbūtne viesa nemieru LPSR varenajiem “kažoka pārvilcējiem”. Šī patiesi latviskā bāze bija jālikvidē. Un mutvārdu pavēli saņēmušie likvidēja atjaunoto Rīgas Latviešu biedrību.

Varasvīri, kuru laikā notika iebrukums Rīgas Latviešu biedrībā -
Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs,
Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis un iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers.

Iekšlietu ministrija ierosināja krimināllietu par “zādzībām Rīgas Latviešu biedrībā 1993.gada 18.februāra naktī”, kad es atradu “Sarkano sienu” kādā antikvariātā pārdošanai izliktu (nopratināja J.Rozentāla mazmeitu Ievu Rozentāli un es šo gleznu atguvu). Bet “izmeklēšana” ievilkās - kā jau noprotam, bez jebkādiem rezultātiem 23 gadu garumā. Atradu vēl Alberta Filkas lielo gleznu “Osta”, Anša Artuma “Ostu”, Margas Lielkrastes-Leitlandes trīs gleznas. Tās policija izņēma no zagļu “pārvaldījuma” un nogādāja policijas iecirknī Salaspilī, no kurienes tās izzaga otrreiz! Izmeklētāja Lejassaksija neveiksmīgi cenšas noskaidrot, kur tās palikušas.

Ir ciesti morāli un arī ievērojami mantiski zaudējumi. Rīgas Latviešu biedrībai bija pamatotas izredzes atjaunot savu potenciālu kā Tautas analītiskajam centram, atgūt savu Latvijas 20.gadsimta pirmās puses augsto reputāciju un milzu autoritāti, kļūstot par latviešu nācijas centrālo, konsolidējošo, visas tautas kustību zinātnes, kultūras, saimniecības, jebkuras dzīves norises attīstības veicināšanā. Šādas cerības raisījās no nemitīgā, daudzskaitlīgā jaunbiedru pieplūduma un viņu optimisma un enerģijas pilnā darba komisijās. Galvenais zaudējums ir asnā nopļauta jaunā, ļoti cerīgā, garīguma un radoša entuziasma pilnā latviskā kustība. Kustība par Latvijas valsts un nācijas politisku un ekonomisku atdzimšanu, izaugsmi un katra cilvēka cienīgu nākotni.

Zudušās, izlaupītās, izzagtās, nenovērtējamās relikvijas, gleznas un mākslas priekšmetus es biju izvietojis Rīgas Latviešu biedrības piecās telpās - ar domu, lai okupācijas armijas apgānītajai “Māmuļai” atdotu latvisko garu, apzinātu vēstures gaitu un celtu latvisko pašapziņu. Daļa mākslas galerijas eksponātu bija izvietoti manā darba kabinetā “Māmuļā”. Vienmēr rotāts ziediem, uz goda postamenta atradās Jāņa Čakstes krūšutēls. Liels mākslas pazinējs, Anšlava Eglīša brālis Vidvuds Eglītis augstu novērtēja tēlnieka filigrāno tehniku, radot šo mākslinieciski izcilo krūšutēlu, un bija sajūsmā arī par 28 Hildas Vīkas izcilajiem darbiem. Tāpat viņš sajūsminājās par Tibetas budu -  bronzas figūru (nākusi no Rērihu ģimenes). Vidvuds lēsa, ka “Christie’s” vai “Sotheby’s” izsoļu namos sākuma cena tai nevarētu būt mazāka par 7000 sterliņu mārciņām. No Rīgas Latviešu biedrības izzaga arī lielo porcelāna sievietes skulptūru. Jau 23 gadus nav zināms, kur tā atrodas.

Vairas Vīķes Freibergas dēls Kārlis bieži viesojas “Māmuļā”, lai apskatītu ekspozīciju. Viņš gribēja nopirkt senu albumu ar tiltu fotogrāfijām, bet es nepārdevu. Akadēmiķis Eduards Kalniņš vēl ilgi pirms Rīgas Latviešu biedrības darbības atjaunošanas teica, ka tādas vērtības ir bagātinošas ikvienam māksliniekam. Profesore, tēlniece Lea Davidova-Medene bija mana domu biedre par latviskumu un latvietību, bet Terpilovskis ar prieku uzdāvināja Raimonda Paula krūšu tēla ģipša oriģinālu. Ināra Ņefedova lūdza mani kļūt par “Kultūras Fonda” pirmo vadītāju, bet es atteicos. Mans klases biedrs gleznotājs Leonīds Mauriņš un viņa sieva Daina Mauriņa-Melngaile (Emīla Melngaiļa mazmeita) mani sauca par džigitu manas atraktivitātes un optimisma dēļ. Savukārt Austris Grasis publiski daudzkārt uzteicis manu ieguldījumu Tautas Kultūras Universitātes “Abrene” darbībā Francijā, Ruānas ielejā.

Valdis Freimantāls - sabiedriskais darbinieks un kolekcionārs, savulaik RLB vēlēts Goda tiesnesis.

Demogrāfiskās un kultūras programmas “Namejs” ietvaros es radīju pirmo Antīko automobiļu klubu aiz dzelzs priekškara, Elvisa Preslija muzeju un pasaulē pirmo Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību, kas arī uzskatāma par organizētu pretošanos komunistu varai. LDĢB izveidoju 1987.gadā kopā ar Edgaru Eisaku. Latvijas komunistiem esmu pazīstams kā “Latvijas Kultūras hronikas” dibinātājs un režisors. Komunistiem nepatika, ka es filmēju notiekošo Latvijā un darbojos NTV-5. Ir bijuši gadījumi, kad miliči reāli mēģinājuši mani noslepkavot, bet par laimi, esmu palicis dzīvs.

Komunistu Vitāliju Gončarenko tiesas zālē saslēdza rokudzelžos un konvojēja uz cietumu, kad 1986.gadā tiesnese Ināra Šteinerte  piesprieda sodu kriminālizmeklēšanas vecākajam inspektoram. Man nodarītos zaudējumus lika samaksāt Milicijas Pārvaldei.  Es saņēmu 15 912 rubļus - summu, par kuru tajā laikā varēja nopirkt māju Mežaparkā (toreiz miliču banda no manas privātmājas Rīgā, Līduma ielā 7, izzaga vērtības par 42 000 rubļiem. Diemžēl Latvijā līdz pat šai dienai čum un mudž no pretlatviskajiem, privileģētajiem “varoņiem” formas tērpos).

Lūk, neliels ieskats pārdomām par sensacionālo Latvijas pirmā prezidenta J.Čakstes ienešanu Latvijas Prezidenta pilī.

****

Tiktāl Freimantāla raksts. Jāteic, notikums patiešām mīklains. Publiskajā telpā par to nav tikpat kā nekādas informācijas, ja neskaita Freimantāla kunga rakstus un komentārus, kurš visus šos gados cenšas šo notikumu aktualizēt. Vikipēdijā par konfliktu RLB ir tikai viens teikums: “1993.gada sākumā spiedīgo finansiālo apstākļu dēļ notika mēģinājums biedrības ēku un pašu RLB komercializēt, tomēr tā tika saglabāta kā latviska kultūras organizācija”. Arī citos Latvijas visjaunāko laiku vēsturei veltītajos rakstos un publikācijās ir vien dažas rindiņas par šo notikumu, kuras nevieš itin nekādu nekādu skaidrību, bet rada tikai jaunus un jaunus jautājumus.

Kā izveidojās konflikts Rīgas Latviešu biedrībā? 1868.gadā dibinātā un 1940.gadā okupantu likvidētā biedrība tika atjaunota Atmodas laikā - 1989.gada 14.janvārī. Pirmie atjaunotās biedrības priekšsēdētāji bija Andris Kolbergs, Pēteris Laķis un Jānis Veldre, kura laikā no padomju armijas tika atgūts vēsturiskais biedrības nams. 1992.gada 14.martā par RLB priekšsēdētāju kļuva vēsturnieks, arheologs Jānis Graudonis, par viņa vietnieku ievēlēja Ilmāru Drulli. Bet tad kāds no RLB biedriem nejauši uzgāja 1938.gada RLB statūtus, par kuriem līdz tam nekas nebija zināms. Lai dotu iespēju RLB biedriem iepazīties ar 1938.gada likumīgajiem Rīgas Latviešu biedrības statūtiem, 1992.gada 18.jūlijā tika sasaukta RLB ārkārtas pilnsapulce. Tās iniciators bija Ilmārs Drulle un viņa domubiedri. Sapulcē viņš tika ievēlēts par biedrības jauno priekšnieku, par viņa vietnieku kļuva Vilnis Zālītis.

Kāpēc savu amatu zaudēja tikai nesen ievēlētais RLB priekšsēdētājs Jānis Graudonis? Tāpēc, ka kategoriski iestājās pret ideju, ka RLB vajadzētu atgriezties pie Ulmaņlaiku statūtiem, kas savulaik tika reģistrēti Sabiedrisko lietu ministrijā un kurus neviens nekad oficiāli nebija atcēlis. Līdz tam RLB darbojās uz padomju laikā 1989.gadā radīto statūtu pamata, kurā bija atrodama ne viena vien “padomiska” dīvainība. Graudonis un viņa piekritēji ignorēja 18.jūlija pilnsapulci un neieradās uz to, kādēļ arī zaudēja amatu. Tomēr šis apstāklis ļāva valdībai uzskatīt, ka pilnsapulcē piedalījusies tikai daļa RLB biedru, tāpēc tās lēmumi un biedrības jaunās vadības pilnvaras ir nelikumīgas.

Nesamierināmie pretinieki RLB vadībā - Jānis Graudonis un Ilmārs Drulle.

Valdis Freimantāls uzskata, ka tikai no 18.jūlija RLB sāka pilnvērtīgu atjaunotnes darbu, jo beidzot tam bija radīti visi priekšnoteikumi: “Pēc 1992.gada 18.jūlija kopsapulces Rīgas Latviešu biedrība sāka pilnvērtīgu, juridiski perfektu, likumīgu darbu un es (Valdis Freimantāls - Red.) izveidoju savu kultūrvēsturisko ekspozīciju “Latvijas Kultūra” ar vairāk nekā 10 000 unikāliem eksponātiem. Mana ekspozīcija uzskatāma per nozīmīgāku un plašāku nekā Graudiņa kolekcija “Dauderos” (trimdas kolekcionāra un mecenāta Gaida Graudiņa kultūras muzejam “Dauderi” dāvātā kolekcija - Red.)”.

Saskaņā ar Freimantāla teikto, 1993.gada 18.februāra uzbrukums RLB sācies 22.45 un bijis “saskaņots ar Ministru Kabinetu, pilsētas galvu Andri Teikmani un Vectirāna vadīto Drošības dienestu, kuriem civildrēbēs bija jāpaņem visi biedrības dokumenti - ap 3000 arhīva vienību, biedru kartes, protokoli, akti, pavēles, stenogrammas utt.”. Arestēti tika biedrības likumīgi ievēlētais vadītājs Ilmārs Drullis un apsardzes priekšnieks Vilis Kalējs. Freimantāla kungs atceras: “Brutāli un pretlikumīgi, pārkāpjot Latvijas likumus, tika iznīcināts tautas iesāktais demokrātijas atjaunotnes centrs, vēlāk tā vietā radot komunistu noziegumu piesedzēju bāzi ar pašu sadomātiem statūtiem”. Viņš minējis arī virkni tā laika Augstākās Padomes deputātu un valdības ministru uzvārdu, kas gatavojuši un organizējuši šo uzbrukumu. Mēs šos vārdus tomēr nenosauksim pierādījumu trūkuma dēļ.

Latvijas Republikas Pilsoņu kongress šādu valdības rīcību novērtēja kā “varas iestāžu administratīvo patvaļu un policejisko teroru pret  RLB”. Notikušais liecinot, ka “Gorbunova - Godmaņa hunta sāk zaudēt pēdējās saprāta pazīmes”. Skarbi vārdi, kas lai paliek uz autoru sirdsapziņas. Tomēr jautājums paliek - kādi apsvērumi lika valsts varai iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera personā iejaukties nevalstiskas organizācijas iekšējās lietās, nostājoties izbalsotā RLB priekšsēdētāja pusē un dodot pavēli izdzīt no RLB nama daļu tās biedru? Kas no jauna uzietajos RLB 1938.gada statūtos bija tik nepieņemams 4.maija Republikas varenajiem, ka vajadzēja RLB ēku ieņemt ar policijas palīdzību?

Atsaucot atmiņā to dienu notikumus, “Laikmeta zīmes” atcerējās tolaik presē izskanējušo versiju par “avantūristu grupu”, kas mēģinājusi sagrābt RLB namu un to privatizēt. Ar avantūristiem tika domāts Ilmārs Drullis un viņa domubiedri. Taču Drullis tobrīd bija likumīgi ievēlēts RLB priekšsēdētājs un viņa domubiedri - likumīgas RLB amatpersonas. Iespējams, valdība, īpaši neiedziļinoties konflikta būtībā, traktēja atgriešanos pie autentiskajiem 1938.gada RLB statūtiem kā privātpersonu grupas mēģinājumu sagrābt sabiedrībai nozīmīgu ēku Rīgas centrā. Šādām bažām 90.gadu sākumā varēja būt visnotaļ reāls pamats, jo tolaik veikli cilvēki atjaunoja daudzas Pirmās Republikas laikā pastāvējušas biedrības un organizācijas, lai dabūtu savās rokās to bijušos īpašumus.

Vikipēdijā minētās bažas par RLB komercializāciju gan ir tikai atrunas. RLB finanšu situācija 90.gadu sākumā patiešām bija visai nopietna, jo tik milzīga nama uzturēšana izmaksā dārgi. Tāpēc finanšu papildināšanas nolūkos dažas telpas tika iznomātas citām organizācijām un uzņēmējiem. Taču šo “komerdarbību” nekādi nevar salīdzināt ar lielo latviskās kultūras un tautiskās apziņas atjaunošanas darbu, kādu veica Rīgas Latviešu biedrība. Un, kas īsti tiek saprasts ar jēdzienu “komercializācija”? Ja pavērojam šā brīža RLB darbību, ieraugām, ka namā tiek veikta daudz plašāka “komerdarbība” nekā 90.gados. RLB telpas šodien var nomāt ikviens, kam ir pietiekami daudz naudas. Turklāt “Māmuļā” dažkārt tiek rīkoti arī pasākumi, kam ar latviskumu un latviešu kultūru nav nekāda sakara.

Muļķības ir arī tas, ka Drullis un domubiedri būtu RLB ēku izpārdevuši, kā to apgalvo viņu oponenti. Nams taču nebija Druļļa personiskais, bet RLB īpašums - visiem pazīstama un latviešiem dziļi simboliska ēka. To nekādi nebija iespējams slepus privatizēt vai pārdot, neizraisot sabiedrības reakciju un valsts iejaukšanos. Tāpēc šāds scenārijs ir maz ticams. Drīzāk gan valdība baidījās, ka RLB nams varētu kļūt par 4.maija Republikas varturiem netīkamu “radikāļu” pulcēšanās vietu. Atcerēsimies, ka tolaik “Māmuļā” mājvietu bija radušas tādas valdošajiem neērtas organizācijas kā Aizsargu organizācija un Pilsoņu kongress. Valdība, iespējams, vēlējās, lai RLB pārvaldītu 4.maija varai lojāli cilvēki. Zīmīgi, ka Vikipēdijā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāju sarakstā Ilmāra Druļļa vārds vispār nav atrodams. Tas norāda, ka valsts viņa ievēlēšanu neuzskatīja par likumīgu.

Rīgas Latviešu biedrības logo un Eižena Laubes projektētais daudzu iekārotais biedrības nams.

Druļļa grupējums varai varēja šķist pārāk radikāls, tāpēc tā izvēlējās atbalstīt daudz mērenāko un prognozējamāko Graudoni. Domājams, ka šķelšanās RLB un tam sekojošie notikumi drīzāk bija cīņa par biedrības nekustamā īpašuma ideoloģisko un īpašumtiesību kontroli nevis pret 1938.gada statūtiem. To pierāda kaut vai tas, ka jaunajos, 2014.gadā pieņemtajos RLB statūtos ierakstīts: “šo statūtu pamatā ir 1938.gada 26.aprīlī Sabiedrisko lietu ministrijā ar Nr.18467 reģistrētie statūti”. Izrādās, ka 1938.gada statūti nemaz tik briesmīgi nav. Tiesa, šie statūti gan ir tikai jauno statūtu “pamatā”, jo atšķirības starp tiem tomēr ir visai ievērojamas.

Iespējams, Freimantāla kungam līdz šim bijis tik grūti aktualizēt jautājumu par 1993.gada 18.februāra nakts notikumiem arī tāpēc, ka redzamākie no RLB savulaik izdzītajiem vadoņiem šodien tiek uzskatīti par margināliem dīvaiņiem. Ilmārs Dullis ar domubiedriem 2012.gadā nodibināja Latvijas Latviešu biedrību, kas tagad pārtapusi vienkārši Latviešu biedrībā. Aplūkojot tās runasvīru-delegātu sarakstu, ieraugāmi gan nopietni un cienījami cilvēki, gan ļaudis ar ne tik godājamu reputāciju, tostarp arī viens otrs patiešām dīvains darbonis. Īpaši tas sakāms par tā saukto Godzemes ķoniņieni Dittu Rietumu un viņas savādajām publiskajām performancēm. Biedrības darbā ir vēl arī citas dīvainības, tāpēc uz normāli domājošu Latvijas patriotu atbalstu šai biedrībai šobrīd grūti cerēt.

Grūti pateikt, kāds būtu bijis RLB darbs Ilmāra Druļļa vadībā, jo viņam to darīt neatļāva. Taču arī 1993.gada aprīlī būtībā no jauna izveidotās RLB darbība neliecina par tautas garīgā un kultūras centra lomu, kāds biedrībai bija kaut vai Atmodas laikā, nemaz nerunājot par senāko tās darbības periodu. Pēc šķelšanās biedrību vadījuši cienījami un tautā pazīstami kultūras darbinieki - Pēteris Pētersons, Jānis Streičs, Valdis Rūmnieks, Ingmārs Čaklais, Guntis Gailītis, tomēr RLB šajos gados nav spējusi pacelties daudz augstāk par ierindas kultūras nama līmeni. Tas ne tuvu nav mērķis, ar kādu savulaik tika dibinātas latviešu biedrības. Jā, biedrības nams ir “saglabāts kultūrai”, taču ne vienmēr šodien tā izrādās latviskā kultūra. Piemēram, kāds gan sakars latviešu kultūrai ar mandalu dejošanas kursiem vai jogas nodarbībām, kādas šodien tiek praktizētas “Māmuļas” telpās?

“Laikmeta zīmes” neuztrauc senās domstarpības  RLB biedru starpā vai tās līderu dīvainības, bet gan “Māmuļā” nozagtās mākslas un kultūras vērtības. Ja šī ziņas ir patiesas, jautājums ir rūpīgas izmeklēšanas vērts un tam nebūtu jāpiemēro noilguma termiņš. Īpaši tāpēc, ka nolaupītās mantas vēlāk parādījās senlietu antikvariātos un kolekcionāru aprindās. Iespējams, bijušais komjaunietis un vēlākais politiķis Ziedonis Čevers deva rīkojumu iekšlietu struktūru darbiniekiem pārņemt “Māmuļas” ēku, taču diezin vai viņš lika izlaupīt namā esošo mantu. Tomēr tā vietā, lai “Māmuļā” esošās vēsturiskās vērtības un mākslas darbus saglabātu RLB (faktiski - visas tautas) īpašumā vai nodotu muzejiem, kāds tās vienkārši nozaga. Piedevām, lai nebūtu iespējams pierādīt, kādi tieši mākslas priekšmeti atradās “Māmuļā”, tika iznīcināta visa RLB dokumentācija.

Šim noziegumam pret latviešu kultūru nav noilguma un vainīgajiem agrāk vai vēlāk jāstājas tiesas priekšā. Diemžēl zagļiem ir visai ietekmīgi aizbildņi, ko pierāda Salaspils policijas konfiscētie RLB nozagtie mākslas priekšmeti, kurus no policijas iecirkņa nozaga otrreiz un kuri nav atrasti vēl šodien. Kas attiecas uz pašu 1993.gada 18.februāra nakts notikumu, tas joprojām ir noslēpumā tīts, jo visi to dienu aculiecinieki, izņemot Freimantāla kungu, klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Varbūt kādam no mūsu lasītājiem ir zināma papildus informācija par šo gadījumu? “Laikmeta zīmes” būs pateicīgas par ikvienu jaunu ziņu, kas palīdzēs noskaidrot patiesību. Jo šis ir viens no mūsu nesenās pagātnes pelēkajiem plankumiem, kas vēl jāizpēta un jāatklāj.

© Ervīns Jākobsons, Valdis Freimantāls. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (3)

  1. Pie likumīgi tiesiskas RLB atjaunošanas strādāja divi augstas klases juristi. Pēcāk abi atteicās turpināt darboties, jo viņiem tika draudēts atlaist no darba. Viens no Universitātes mācību spēkiem, otram no advokāta darba.

  2. Druļļa vārds vēl pirms dažiem gadiem rlb.lv bija Vēstures aprakstā http://rlb.lv/index.php?p=9120&lang=1509

    Bet tagad ir izvairīgi: “Praktisko nama pārņemšanu biedrība veica ārsta un rosīga kultūras darbinieka Jāņa Veldes vadībā. Bet 1993.gada sākumā RLB izveidojās kritiska situācija, kad izšķīrās jautājums – vai biedrība būs latviskas kultūras centrs, vai tā kļūs par alkatīgu biznesmeņu ieguvumu. Tikai vēstures zinātņu doktora, arheologa Jāņa Graudoņa un RLB Valdes konsekventā nostāja ļāva pārvarēt krīzes situāciju un saglabāt biedrību kā latvisku kultūras organizāciju”.

  3. Es iedrošināju Drulli atjaunot Latviešu Biedrību un kopā mums tas arī ir izdevies, tikai savādāk - tagad ir gan LB gan LLB.

Uzraksti komentāru