Par “pareizo” un “nepareizo” Baznīcu

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 03-10-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Aizejot no šīs zemes pie Tēva, Jēzus saviem mācekļiem novēlēja: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis” (Jāņa ev. 17:21). Vai tā sakot Kristum palika apslēpts, ka Viņa Draudze, Viņa dievišķās Miesas atspulgs uz šīs zemes reiz sašķelsies? Jau no pašiem kristīgās Baznīcas sākumiem tās atziņā un kalpošanā bija novērojami dažādi virzieni un atšķirīga kristīgās vēsts interpretācija, kā to mums vēsta Jaunās Derības Apustuļu darbu grāmata un apustuļu vēstules. Tomēr, neskatoties uz dažādiem novirzieniem, kristīgā Baznīca tolaik vēl spēja saglabāt apustulisku vienotību.

Imperators Konstantīns Lielais 313.gadā pasludināja kristietību par oficiālu reliģiju Romas impērijā, bet 380.gadā tā kļuva par valsts reliģiju. Tomēr 1054.gadā notika šķelšanās starp vienotās Baznīcas Rietumu un Austrumu draudzēm, izveidojot divus kristietības atzarus. Reformācijas rezultātā 16.gadsimtā radās protestantu Baznīcas, bet 18. un 19.gadsimtā vēl virkne evaņģēlisku Baznīcu, draudžu un grupu. Šodien pasaulē ir vairāk nekā 28 000 (!) tā vai citādi ar kristietību saistītu konfesiju, draudžu, sektu un grupu. Taču starp visiem šiem novirzieniem ir divi, kas sevi pozicionē kā “vienīgo patieso Kristus Baznīcu”, noliedzot citu Baznīcu tiesības uz šādu titulu. Šīs Baznīcas ir Ortodoksā jeb Pareizticīgo Baznīca un Romas katoļu Baznīca. Visus pārējos kristiešus šīs divas konfesijas uzskata labākajā gadījumā par “atdalītajiem brāļiem”, sliktākajā - par herētiķiem un šķeltniekiem.

Daudzi kristieši, īpaši jaunie Kristus sekotāji, pirmoreiz saskaroties ar šādu katoļu vai pareizticīgo nostāju jūtas apmulsuši - vai tad patiešām Kristus Baznīca ir sadalīta “pareizajā” un “nepareizajā” un vai ticīgajam draud nonākšana ellē tikai tāpēc, ka viņš Dievu pielūdz “nepareizajā” Baznīcā? Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, vai augstākminētajām Baznīcām vai pat tikai vienai no tām patiešām pieder ekskluzīvas tiesības saukt sevi par vienīgo patieso Kristus Baznīcu? Ja atbilde ir pozitīva, tad kas to apliecina - proti, vai šādam apgalvojumam ir pamatojums Svētajos Rakstos, bet ja atbilde ir negatīva, tad kāpēc pareizticīgie un katoļi turpina apgalvot, ka vienīgie pārstāv “īsto” Kristus Miesu?

Gan Austrumu, gan Rietumu Baznīca savu sākotni saista ar Kristus mācekļu - apustuļu darbību un pirmo kristiešu draudzēm. Apustuliskā pēctecība ir ļoti svarīgs arguments abu konfesiju pretenzijās uz “vienīgās patiesās” statusu. Šādu pēctecību savā senajā vēsturē šīs Baznīcas, protams, var atrast, tomēr ir viena liela problēma - Apustuļu darbu grāmatā un apustuļu vēstulēs aprakstīto pirmo kristīgo draudžu mācība, draudzes uzbūve un dievkalpojuma forma radikāli atšķiras no Pareizticīgo un Romas katoļu Baznīcu mācības, liturģijas un prakses, kādu to pazīstam šodien. Tāpēc nopietnam Bībeles pētniekam negribot jānonāk pie secinājuma, ka ne pareizticīgie, ne Romas katoļi nekādi nevar būt tā pati Baznīca, kas aprakstīta Jaunajā Derībā. Jo atšķirības ir acīmredzamas un dramatiskas.

Lai ilustrētu šīs atšķirības, sniegsim dažus piemērus. Pirmo kristiešu dievkalpojumos ticīgie sanāca kopā, lai dalītos viens ar otru Dieva Vārdā un Gara atklāsmēs (1.Kor. 14:26), kopīgi dziedātu Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas (Efez. 5:19), lauztu maizi (Ap.d. 2:46) un baudītu savstarpēju sadraudzību (Ap.d. 2:42). Viņi neveica nekādus speciālus rituālus, ja neskaita pagremdi ūdenī (kristību) un kopīgu Vakarēdiena baudīšanu. Turpretī gan Pareizticīgo, gan Romas Baznīcas liturģijas satur noteiktus reliģiskus rituālus, stingri noformulētas lūgšanas, vīraka kvēpināšanu, ikonu (svētbilžu) godināšanu un citas “svētdarbības”, kādas pirmo kristiešu draudzes nepazina.

Pirmajās kristiešu draudzēs nebija arī īpašas garīdznieku kārtas, bet darbojās tā sauktā vispārējā priesterība. Visi draudzes locekļi bija vienlīdzīgi, bet tie, kas darbojās kā Vārda sludinātāji, skolotāji un dvēseļu gani, tika uzskatīti par “līdzīgiem starp līdzīgajiem”. Pirmkristiešu draudzi vadīja nevis viens priesteris vai mācītājs, bet “vecaji” - Svētā Gara piepildīti cilvēki ar garīgām dāvanām (1.Kor. 12:7-11) un īpašu Dieva aicinājumu. Tie bija presbiteri (priekšnieki) - apustuļi, pravieši, skolotāji, gani (1.Kor. 12:28; 1.Tim. 5:17). Katrā pilsētā tolaik bija tikai viena draudze, lai gan sapulcēšanās vietas varēja būt vairākas. To pārraudzīja vecākais presbiteris - bīskaps. Vārds “priesteris” pirmajiem kristiešiem vairāk saistījās ar jūdu Templi vai pagāniskajām reliģijām, kurām katrai bija sava priesteru kārta.

Tāpat pirmajiem kristiešiem nebija īpašu dievkalpojumu ēku - 1.gadsimtā dievkalpojumi notika vai nu īrētās publiskās telpās, vai brīvā dabā, vai arī turīgāko kristiešu mājās. Tikai vēlāk parādījās speciāli būvētas baznīcu ēkas, kas bija ļoti pieticīgi iekārtotas - bez liekas greznības un pompozitātes. Tajās nebija nekādu svētbilžu vai statuju. Tā laika vienkāršos dievnamus nevar ne salīdzināt ar pareizticīgo vai Romas katoļu zeltā mirdzošajām un ikonām (svētbildēm) pārblīvētajām baznīcām.

Līdz 4.gadsimtam būvētās dievnamu ēkas šodien saglabājušās vien kā drupas. Attēlos redzamās par dievnamiem kļuvušas vēlāk, taču celtnes būvētas pirmajos gadsimtos pēc Kristus. Augšā - Bab Kisan vārti Damaskā, kur tagad iekārtota Sv.Pāvila kapela. Līdzīgi varēja izskatīties arī pirmie kristiešu dievnami. Attēlā apakšā - mācekļa Ananijas nams Damaskā, tagad Ananijas kapela. Tolaik dievnami bija ļoti askētiski un vienkārši, lielā greznība un pompozitāte nāca līdz ar valsts reliģijas statusu.

Tomēr taisnības labad jāteic, ka reliģisku rituālu pildīšana līdzās dzīvai ticībai Baznīcā parādījās arī pirms 4.gadsimta, kad kristietība kļuva par valsts reliģiju. Apustuļiem un viņu tiešajiem mācekļiem aizejot Mūžībā, draudžu praksē pamazām ieviesās bibliskajai kristietībai sveši elementi. Jau Apustuļu darbu grāmatā un Jaunās Derības vēstulēs lasām, ka Jūdejā daudzi kristieši līdztekus kristīgiem dievkalpojumiem turpināja apmeklēt jūdu Templi un izpildīt visas jūdaisma reliģiskās tradīcijas un rituālus. Savukārt helēniskās kultūras zemēs ļaudīm, kas no pagāniem kļuva par kristiešiem, bija grūti atteikties no ierastajām pagāniskajām tradīcijām. Ar laiku viņi šīs tradīcijas sāka integrēt kristietībā.

Dievnamos parādījās freskas, mozaīkas un statujas, kas attēloja dažādus Bībeles sižetus un personāžus. Tika izveidoti īpaši altāri, lai gan Jaunās Derības laikmetā upurēšana ir atcelta, jo Kristus pats ir upuris par cilvēces grēkiem. Sākumā visiem šiem mākslas darbiem bija tikai vizuāla funkcija, taču ar laiku tiem sāka piešķirt mistisku, svētījošu ietekmi. Tā izveidojās svētbilžu jeb ikonu (no grieķu valodas εἰκών, eikon - attēls) kults, kas vistiešākajā veidā pārkāpj Dieva bausli: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes” (2.Moz. 20:4). Vēlāk parādījās arī svēto relikviju (latīņu reliquiae - paliekas, atliekas) godināšana. Svētās relikvijas ir priekšmeti vai ķermeņa daļas, kas piederējušas Baznīcas par svētajiem pasludinātiem cilvēkiem. Nekas no visa tā apustuļu laika draudzēs nebija iespējams.

Viss augstākminētais ir Baznīcas ārējās formas jautājums, bet varbūt Baznīcas mācība palika tā pati vecā, apustuļu laikam raksturīgā? Diemžēl jāteic, ka arī Baznīcas mācībā ieviesās no pagānisma aizgūti elementi. Piemēram, atbilstoši Romas impērijā populāro dieviešu kultu (Īzīda, Astarte) priekšstatiem, Baznīca sāka īpaši godināt un ar laiku pat dievišķot Jēzus māti Mariju. Izveidojās Dievmātes kults, kas daudzviet, ja ne oficiālajā mācībā, tad draudžu praksē noteikti, piešķir Marijai lielāku godu, nekā viņas dēlam - Jēzum Kristum. Par kulta objektiem kļuva arī cilvēki, kas savas kristīgās pārliecības dēļ tikuši mocīti un nogalināti - tā sauktie Svētie Mocekļi. Vēlāk svēto kārtā sāka iecelt ne vien mocekļus, bet arī citus cilvēkus, kuru dzīve bijusi paraugs ticīgajiem. Tomēr šāda mācība ir pretrunā Bībelei, kas par svētiem sauc visus garīgi atdzimušos Kristus sekotājus.

Visas šīs negatīvās tendences kļuva vēl izteiktākas, kad kristietība tika pasludināta par valsts reliģiju Romā. Pirms tam cilvēks varēja brīvi izvēlēties, kurai no neskaitāmajām Romas reliģijām piederēt, bet tagad tas kļuva par lojalitātes jautājumu - ja kāds ieņēma atbildīgu posteni valsts dienestā, viņam pienācās piederēt “ķeizara ticībai”. Baznīcā ieplūda milzīgs daudzums cilvēku, kuri par kristiešiem kļuva vien ārēji, bet patiesībā saglabāja pagānisko domāšanu un turpināja līdzās Kristum pielūgt dažādus elkus. Papildus stimulējošs faktors pieņemt kristietību bija iespēja nonākt augstos Baznīcas amatos, kas cilvēkam deva vēl lielāku varu nekā valsts ierēdņa statuss. Protams, starp visiem šiem lojālistiem un karjeristiem bija arī cilvēki, kas par Kristus sekotājiem kļuva patiesas pārliecības dēļ.

Konstantīns Lielais pavēlēja visās lielākajās impērijas pilsētās uzbūvēt greznas bazilikas. Viņa piemēram sekoja daudzi augstākie valsts ierēdņi. Kristiešu priesteri ar īpašu lēmumu tika atbrīvoti no visām saistībām pret valsti, savukārt bīskapiem piešķīra tiesnešu funkcijas. Senās vienkāršās ticīgo sanāksmes, kuras varēja vadīt jebkurš draudzes loceklis vai kalpotājs, aizstāja greznas ceremonijas un misticisma piesātināti rituāli. Vadīt dievkalpojumus bija atļauts tikai garīdzniekiem, padarot tos juridiski pārākus par vienkāršajiem draudzes locekļiem un likvidējot agrāko draudzes locekļu vienlīdzību. Lajiem bija bez ierunām jāpakļaujas no augšas ieceltās priekšniecības rīkojumiem.

Imperators Konstantīns Lielais un
viena no viņa pirmajām uzbūvētajām baznīcām Konstantinopolē - Hagia Irene.

Lai izskaustu pagāniskās tendences, kādas joprojām valdīja par kristiešiem kļuvušo impērijas iedzīvotāju ikdienā, Baznīca kristīgos rituālus sāka pieskaņot pagānisma tradīcijām, kas cilvēkiem bija labi pazīstamas un saprotamas. Īpaši tas sakāms par Baznīcas svētkiem. Romas impērijā populārā Saules dieva Mitras dzimšanas diena 25.decembrī, ko kā Ziemas saulgriežus jau no senlaikiem svinēja visas zemkopju tautas, tika pasludināta par Kristus piedzimšanas dienu, jo īstais Pestītāja dzimšanas datums nebija precīzi nosakāms. Ar Saules ciklu tika saistīti arī Kristus augšāmcelšanās svētki jeb Lieldienas. Tāpat daudzi citi Baznīcas svētki tika pieskaņoti pagāniskajam dabas ritumam.

Izveidojās paradoksāla situācija, ka simtiem tūkstošu cilvēku, kas oficiāli bija pieņēmuši monoteisku ticību vienam Dievam, savā reliģiskajā praksē turpināja piekopt politeisma (daudzdievības) tradīcijas, līdzās “galvenajam” Dievam pielūdzot arī zemākas “dievības” - Dievmāti, svētos, mocekļus, ikonas, relikvijas. Šāds reliģiskais sinkrētisms (dažādu reliģisku priekšstatu savienojums) gadu tūkstošiem bija iesakņojies Romas iedzīvotāju dzīvesveidā, tādēļ tiem pierasts un mīļš. Diemžēl tam nebija un arī šodien nav nekā kopīga ar biblisku Jēzus un apustuļu mācību.

Labāk iepazīstot šo kristīgās Baznīcas attīstības posmu, var diezgan droši secināt, ka Pareizticīgo un Romas katoļu Baznīcu saknes drīzāk meklējamas 4.gadsimta Romas impērijas valsts reliģijas izveidotajā institūcijā, nevis pirmo kristiešu vienkāršajās tradīcijās, par kādām stāsta Jaunā Derība. Problēma ir tā, ka gan Romas katoļu, gan Pareizticīgo Baznīca neatzīst Bībeli par vienīgo kristīgās mācības avotu. Romas Baznīcā līdzās Bībelei kā vienlīdz autoritatīva tiek atzīta arī tā sauktā Tradīcija, tāpat pāvesta nemaldīguma dogma, kad viņš sava amata pilnvarā (ex cathedra) ievieš Baznīcas mācībā jaunas doktrīnas. Arī Pareizticīgo Baznīca līdzās Rakstiem kā vienlīdz autoritatīvu avotu atzīst Tradīciju. Tas tiek pamatots ar faktu, ka Baznīcas attīstība pēc Jaunajā Derībā aprakstītajiem notikumiem nebeidzās un Tradīcija tikai atspoguļo to mācību un praksi, kāda pirmajos gadsimtos pastāvēja Baznīcā. Taču Tradīcija nav autentisks, Svētā Gara iedvesmots nemainīgs Dieva Vārds, kāds nešaubīgi ir Bībeles kanons. Tāpēc balstīt tajā Baznīcas doktrīnas vai savu personīgo ticību nedrīkst.

Atbildot uz argumentu, ka vairākas citu konfesiju teologu kritizētās doktrīnas un tradīcijas Romas un Pareizticīgo Baznīcu praksē pastāvēja jau pirms 4.gadsimta un tika vairākuma draudžu akceptētas, jāteic - tam nav itin nekādas nozīmes, ja kāda no šīm tradīcijām vai mācībām ir pretrunā Svēto Rakstu burtam vai garam. Svētais Gars nekad nedos jaunu atklāsmi, tradīciju vai mācību, kas runātu pretī Bībelē jau uzrakstītajam. Kā katoļu, tā pareizticīgo rituāli drīzāk ir atskaņas no rituālās kalpošanas jūdu Templī, nevis apustuļu laika draudžu prakses. Jaunās Derības dievkalpojumā nevis cilvēks ar rituālu un labu darbu palīdzību cenšas pakalpot Dievam, bet Dievs kalpo cilvēkiem tos svētīdams, dziedinādams un atbrīvodams. Institucionālā Baznīca, kas izveidojās Konstantīna Lielā laikā, bija solis atpakaļ, salīdzinot ar Draudzi, par kādu lasām Jaunajā Derībā. Jo Kristus neatnāca, lai dibinātu jaunu vai “uzlabotu” reliģiju, bet lai atklātu cilvēcei dzīvas, personīgas attiecības ar Dievu.

Savas dogmatikas un teoloģisko doktrīnu pamatošanai Romas un Pareizticīgo Baznīcas nereti piesauc tā saukto agrīno Baznīctēvu autoritāti. Atzīstot agrīno Bazīctēvu lielo nozīmi kristīgās Baznīcas doktrīnu radīšanā un nostiprināšanā, tomēr jāatceras, ka viņi bija tikai cilvēki, kurus ietekmēja sava laikmeta filozofiskie un reliģiskie uzskati, vide, kurā viņi dzīvoja, citi apstākļi. Baznīctēvi bija teologi, kuri katrs pārstāvēja noteiktu teoloģisko un filozofisko skolu. Tie, kas studējuši teoloģijas vēsturi, zinās, ka tā laika teoloģijas skolas bieži vien balstījās antīkajā, pagāniskajā filozofijā, turklāt visai saspringtā konkurence to starpā noveda pie tā, ka pierādīt savu taisnību un panākt, lai to akceptētu pārējā Baznīca, nereti kļuva par tā laika teologu un teoloģijas skolu noteicošo dzinuli. Līdz ar to arī Baznīctēvu darbi nav pilnīgi un pakļauti kļūdām. Būtu nepareizi nekritiski pieņemt jebkura teologa vai teoloģijas skolas mācību, pirms tā nav rūpīgi salīdzināta ar Svēto Rakstu burtu un garu.

Cīņā par “vienīgās patiesās” Baznīcas godu Romas katoļu galvenais trumpis ir tā sauktais Pētera primāts - Jēzus pēc augšāmcelšanās teiktie vārdi apustulim Pēterim: “Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs” (Mateja ev. 16:18-19), tāpat arī vārdi “Gani Manas avis!” (Jāņa ev. 21:15-19). Šie Kristus vārdi ir likti Romas Baznīcas pāvesta varas institūcijas un pāvesta nemaldīguma doktrīnas pamatā. Tomēr citu konfesiju teologi uzskata, ka Kristus aicinājums Pēterim bija dziļi personīgs un nebūt neliecina par to, ka Pēteris būtu iecelts par visu kristiešu globālo līderi.

Ko īsti nozīmē Jēzus vārdi Pēterim? Tikai to, ka Kristus aicina Pēteri rūpēties par Dieva ganāmpulku - Viņa Draudzi. To Pēteris arī godprātīgi centās darīt līdz pat sava mūža galam. Kristus runā arī par tā saukto atslēgu varu - spēju garīgi saistīt un atraisīt. Taču būtu absurdi domāt, ka šāda vara tika dota tikai Pēterim vienam un viņa pēctečiem pāvestiem. Šo varu Kristus deva visai Savai Miesai - Savai Baznīcai. Arī vārda “klints” nozīme šās Rakstu vietas kontekstā tiek skaidrota atšķirīgi. Kā zināms, Bībelē par Klinti dēvē pašu Kristu. Ir teologi, kas apgalvo, ka patiesībā Kristus Pēterim teica: “Tu esi Pēteris (grieķiski Πέτρος, Pétros; aramiski Kefa - akmens), bet uz Klints (grieķiski Πέτρα, Pétra - klints; t.i. uz Kristu pašu) Es gribu celt Savu draudzi”. Lai valodnieki izšķir sengrieķu valodas smalkākās nianses, taču patiesi ir maz ticams, ka Kristus būtu atstājis neierobežotu varu pār visu Baznīcu visos laikmetos viena cilvēka rokās. Bībeles kontekstā Draudze atrodas paša Kristus varenajās rokās.

Par to, ka arī pirmie kristieši šos Kristus vārdus saprata līdzīgi, var spriest no tā, ko par Pētera tālāko darbību lasām Jaunajā Derībā. Jā, Pēteris patiesi organizēja un vadīja Kristus mācekļus pēc Meistara aiziešanas Debesīs (Ap.d. 1:15-26). Pēc Pētera dedzīgās uzrunas Vasarsvētku dienā izveidojās pirmā kristiešu draudze pasaulē (Ap.d. 2:14-47). Un tieši no Pētera mutes Evaņģēlija vēsti pirmoreiz dzirdēja pagāni (Ap.d. 10; 15:7). Taču, neskatoties uz to visu, Pēterim nebija augstāks statuss kā  citiem Jeruzālemes draudzes līderiem. Kopā ar Jēkabu un Jāni viņš Bībelē tiek nosaukts par vienu no Jeruzālemes draudzes “balstiem” (Gal. 2:9). Tomēr nekur nav teikts, ka Pēterim būtu bijis īpašs statuss citu apustuļu vidū, kam taču būtu vajadzējis izpausties, ja Kristus patiesi būtu nozīmējis Pēteri par visu kristiešu galveno vadoni. Neko tādu mēs Jaunajā Derībā neatrodam.

Saskaņā ar Tradīciju, vēlāk Pēteris sludinot Evaņģēliju apceļoja Sīriju, Ziemeļāfriku un Spāniju, bet no 43. līdz 67.gadam bija Romas bīskaps. Imperatora Nerona sarīkoto kristiešu vajāšanu laikā Pēterim 67.gadā tika piespriests nāvessods un viņu piesita krustā ar galvu uz leju. Tomēr fakts, ka Pēteris bija impērijas galvaspilsētas kristiešu bīskaps, nekādi neizcēla viņu pārējo Baznīcas bīskapu vidū. Romas bīskaps bija tikai viens no daudziem kristiešu bīskapiem. Protams, Pēterim bija apustuļa autoritāte, taču Romas bīskapa amats kā tāds nepadarīja viņu izcilāku par citiem. Jāteic, ka vairāku citu pilsētu bīskapi tajā laikā baudīja daudz lielāku cieņu un autoritāti nekā Romas draudzes vadītājs.

Pat daudzi katoļi nezina, ka sākumā par pāvestiem (grieķiski πάππας, pappas - tēvs) dēvēja ikvienu kristiešu garīdznieku, kuram bija tiesības svētīt. Vēlāk gan par pāvestiem sāka saukt tikai bīskapus. Draudzes locekļu skaitam pieaugot, bīskapi kļuva ne vien par pilsētu, bet veselu provinču garīgajiem pārraugiem, saglabājot apzīmējumu “pāvests”. Romas bīskapa pretenzijas vienīgajam tikt sauktam par pāvestu un valdīt pār visu kristīgo Baznīcu parādījās tikai līdz ar kristietības kļūšanu par valsts reliģiju. Šīm pretenzijām bija nevis garīgs, bet drīzāk politisks iemesls - ja reiz Roma bija impērijas galvaspilsēta un šeit atradās ķeizara sēdeklis, tad arī Baznīcas galvas sēdeklim jāatrodas šajā pilsētā. Turklāt Baznīca bija padarīta par valsts varas institūciju, tāpēc kontrole pār to reizē bija arī kontrole pār simtiem tūkstošu Romas iedzīvotāju sirdīm un prātiem.

Tomēr Romas tīkojumi sastapa spēcīgu pretestību Austrumu draudzēs. Impērijas austrumos ideja par pāvesta vienpersonisku varu nekad tā arī netika atzīta. Austrumu bīskapi Romu vispār uzskatīja par atpalikušu un mazliet mežonīgu patriarhātu. Daudz lielāku cieņu baudīja Jeruzālemes, Antiohijas un Aleksandrijas bīskapi. Turklāt Konstantīns Lielais valsts galvaspilsētu pārcēla no Romas uz Konstantinopoli, kā dēļ par īpašu autoritāti Austrumu draudzēs kļuva Konstantinopoles bīskaps. Savu lomu šajā cīņā par varu nospēlēja arī impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantija) daļās. Baznīcas garīgo attīstību Bizantijā tik ļoti neietekmēja pagānisma tradīcijas, kā tas bija Romā, tāpēc ar laiku Konstantinopole kļuva par visas tā laika civilizētās pasaules kristīgās Baznīcas centru.

Lai arī pretrunas starp Romu un Konstantinopoli pastāvēja, tās vēl nebija tik izteiktas. Visi impērijas kristieši joprojām sevi uzskatīja par vienotu katolisku (grieķu καθολικός katholikos - vispārējs) Baznīcu. Starp Rietumu un Austrumu draudzēm pastāvēja samērā cieši kontakti. Tomēr, ņemot vērā, ka Baznīca abās impērijas daļās bija cieši saaugusi ar valsts varu, kontrole pār to lielā mērā nozīmēja ne tikai garīgu, bet arī politisku kontroli pār otru impērijas daļu. Šā iemesla dēļ Roma izmisīgi cīnījās par pāvesta varas uzspiešanu visai Baznīcai. Iznāca gan gluži pretēji - pēc Rietumromas sabrukšanas pāvesta institūcija uz laiku nonāca pilnīgā Bizantijas imperatoru kontrolē.

Laikam ejot Baznīcas vienotība kļuva arvien nosacītāka. Pirmās nopietnās atšķirības liturģijā un dogmatikā parādījās jau impērijas sadalīšanās laikā un turpināja pastāvēt arī vēlāk. Austrumu bīskapi atteicās pakļauties Romas pāvesta varai, kurš, savukārt, šos nepaklausīgos pasludināja par atkritējiem. Ar laiku pretrunas kļuva pavisam asas. Konstantinopoles patriarhs kategoriski noraidīja dogmu, ka Romas pāvests ir Baznīcas augstākā autoritāte un 876.gadā pasludināja šādus uzskatus par maldiem. Austrumu dievnamos tika aizliegta arī skulptūru uzstādīšana, ko plaši izmantoja Rietumu draudzēs. Uz laiku aizliedza pat svētbildes. Šīs un daudzas citas pretrunas noveda pie Lielās shizmas (grieķiski σχίσμα, shisma - šķelšanās), kas sašķēla kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās.

1054.gada 16.jūlijā pāvesta Leona IX sūtņi kardināla Humberta de Morjamutjē vadībā nolika uz Sofijas katedrāles altāra Konstantinopolē pāvesta bullu par patriarha Mihaila Kerulārija izslēgšanu no Baznīcas. Pāvesta sūtņi bija ieradušies Konstantinopolē ar prasību atzīt pāvesta varas pārākumu pār citiem Baznīcas patriarhiem. Kad Konstantinopoles patriarhs atteicās to darīt, sekoja minētais demaršs. Dažas dienas vēlāk Austrumu Baznīcas sinode nosodīja Rietumos piekoptās ķecerības un savukārt izslēdza no Baznīcas pāvesta sūtņus. Šī savstarpējā ekskomunikācija oficiāli izbeidza attiecības starp Rietumu un Austrumu Baznīcām. Tiesa, vienkāršā tauta vēl labu laiku turpināja uzskatīt sevi par vienas kristīgas Baznīcas locekļiem. Vēl krusta karu laikā Bizantija sadarbojās ar Rietumiem un tikai vēlāk Austrumu un Rietumu Baznīcas kļuva par pilnīgi nesavienojamām un savstarpēji naidīgām nometnēm. Šo procesu veicināja gan katoļu Svētās Romas impērijas nostiprināšanās, ko pareizticīgie uzskatīja par draudu, gan jo īpaši krustnešu iebrukums Konstantinopolē 1204.gadā.

Uz “vienīgās patiesās” Baznīcas titulu vismaz teorētiski pretendēja arī Reformētā Baznīca 16.gadsimtā. Paša Mārtiņa Lutera vēlme gan nekad nav bijusi veidot jaunu konfesiju vai Baznīcu. Kā godprātīgs katoļu mūks viņš tikai vēlējās garīgi atjaunot tā laika grēkos un maldos grimstošo Rietumu Baznīcu. Luters vēlējās aizvest Baznīcu atpakaļ pie tās evaņģēliskajām saknēm. Ja Romai būtu pieticis pazemības ieklausīties Lutera tēzēs un tās godīgi iztirzāt Dieva Vārda gaismā, iespējams, Rietumu Baznīca vēl šodien būtu vienota. Taču, tāpat kā savulaik konfliktā ar Austrumu Baznīcu, pāvests atsacījās uzklausīt jebkādu kritiku un augstprātīgi pavēlēja Luteram atteikties no saviem uzskatiem. Tas noveda pie savstarpējas ekskomunikācijas un Reformētās Baznīcas izveidošanās.

Tā kā Luters un viņa sekotāji nāca no vienotās Rietumu Baznīcas, viņi jauno Reformēto Baznīcu uzskatīja par “vienīgās patiesās” Baznīcas garīgo mantinieci un darba turpinātāju. Romas katoļi ar pāvestu priekšgalā protestantu izpratnē bija atteikušies no “skaidrās Evaņģēlija mācības”, tāpēc izslēgti no Kristus Draudzes. Romas Baznīcas vietu tagad ieņēma jaunā Reformētā Baznīca. Sākumā pie šīs Reformētās Baznīcas tika pieskaitīti arī Žana Kalvina un Ulriha Cvinglija sekotāji, kā arī citu protestantisma novirzienu pārstāvji, taču saasinoties teoloģiskām domstarpībām, Lutera sekotāji par “patiesās” Baznīcas gara un tiesību pārmantotāju sāka uzskatīt vienīgi luterisko Baznīcu.

Šodien vairums luterāņu vairs neizvirza pretenzijas uz “vienīgās patiesās” titulu. Tā domā vien salīdzinoši neliela luterāņu daļa - tā sauktie konfesionālie luterāņi. Reformācijas kustība atjaunoja Baznīcā svarīgākos evaņģēliskos principus, taču nespēja uzreiz atjaunot visus gadsimtu gaitā piemirstos Evaņģēlija mācības aspektus, tāpēc 18. un 19.gadsimtā izveidojās vēl vairākas kristīgas konfesijas, kas katra balstījās uz kādu no aizmirstajiem Kristus mācības principiem. Lai gan ikviena no šīm konfesijām uzskata, ka tās mācība un prakse visvairāk atbilst Jaunās Derības kristietībai, neviena no tām nekad nav sevi pasludinājusi par “vienīgo patieso” Kristus Baznīcu. To gan ir mēģinājuši darīt dažādi pseidokristīgi kulti un sektas, tomēr viņu pretenzijās neviens neklausās.

Cilvēks, kurš nopietni studē Bībeli, patiesi iedziļinoties Svētajos Rakstos, agrāk vai vēlāk būs spiests konstatēt, ka visā šajā konfesiju un draudžu jūklī itin neviena nevar pretendēt uz Kristus dibinātās svētās un nevainojamās Baznīcas titulu, lai arī daudzas no tām sevi lepni dēvē par Baznīcām. Nav nevienas konfesionālas mācības, kas visā pilnībā, visās niansēs atbilstu Evaņģēlijos un apustuļu vēstulēs aprakstītajai Kristus mācībai, jo konfesionālās mācības radījuši cilvēki - katrs pēc savas Evaņģēlija izpratnes. Šāda negaidīta atklāsme pirmajā mirklī var pārsteigt - vai tad pasaulē nav tikai viena Dieva dota patiesība? Tāda ir, tikai tā nav jāmeklē konfesionālās mācībās, bet Dieva Vārdā - Bībelē. Un tas jādara, lūdzot Svētā Gara atklāsmi. Protams, arī ikviena konfesionāla mācība - cita vairāk, cita mazāk - satur dievišķo patiesību, kas atklāta Rakstos, tomēr neviena no tām nav pilnīga.

Un Baznīca? Par kādu vienotu Baznīcu gan runāja Kristus, sakot, ka elles vārti to neuzvarēs? Vai tad Viņš nezināja, ka Viņa Baznīca nākotnē tiks saplosīta tūkstoš gabaliņos? Kristus to visu zināja. Visizplatītākie maldi par Kristus Baznīcu ir uzskats, ka cilvēku ar Baznīcu saista viņa formālā piederība tai. Tā ir fundamentāla kļūda, jo patiesā Kristus Baznīca nav no šīs pasaules, tāpat kā Kristus Valstība nav no šīs pasaules (Jāņa ev. 18:36). Baznīca, Draudze, par kuru runāja Kristus, ir garīga - tā ir Kristus Līgava, kuru Viņš Sev gatavo svētu un pilnīgu, bez jebkāda traipa un grumbas (Efez. 5:27). Vai ko tādu mēs varam teikt par kādu no šīszemes konfesionālajām Baznīcām? Īpaši par tām, kas cieši saistītas ar laicīgo varu vai pat cenšas ieņemt tās vietu? Cauri gadsimtiem Baznīcas vēsture ir pierādījusi, ka visur, kur Baznīca centusies uzurpēt laicīgās varas funkcijas, tā neglābjami zaudējusi savu garīgo potenciālu. Jo Kristus Baznīca nav no šīs pasaules - tā ir garīga.

Institucionālās Baznīcas, ieskaitot Romas katoļus un Austrumu pareizticīgos, gan ir no šīs pasaules. Vairāk vai mazāk visas kristīgās Baznīcas un konfesijas cenšas savas izpratnes ietvaros ievērot Kristus mācību, tomēr laiku pa laikam “elles vārtiem” izdodas kādu no tām uzvarēt. Taču Kristus runāja par neuzvaramu Baznīcu. Jo Kristus Miesa nesastāv no cilvēku veidotām institūcijām, bet garīgi atdzimušiem Dieva bērniem (Jāņa ev. 3:3-6). Kristus Līgava “bez traipa un grumbas” ir Kristus izglābtie un atpestītie, kādi sastopami visās konfesijās, tāpat kā visās konfesijās ir arī tādi, kurus par kristiešiem var nosaukt vien formāli, jo viņi nekad nav personīgi iepazinuši savu Glābēju un Kungu.

Kāds jautās - kāpēc gan Kristus Svētā Gara spēkā atkal neapvieno visus patiesi atdzimušos Dieva Bērnus vienā vienotā Draudzē, vienā Baznīcā? Kristus, protams, to varētu, taču Viņš respektē mūsu dažādību, brīvo gribu un izvēli. Šīszemes Baznīcu ir sašķēlis grēks un cilvēku lepnība, taču Kristus Draudze ir neuzveicama. Nepārprotiet - kamēr vēl dzīvojam uz šīs zemes, katram kristietim ir nepieciešama vietējā draudze, kur piedzīvot Dieva žēlastību, kalpot līdzcilvēkiem un būt sadraudzībā ar citiem Dieva bērniem. Tāpēc mēs parasti izvēlamies to konfesiju vai draudzi, kuras mācība un prakse atbilst mūsu personīgajai Svēto Rakstu izpratnei un atklāsmei. Tomēr mums arī jāapzinās, ka neviena cilvēku veidota konfesija, lai cik svētīga tā šķistu, nekad nebūs pilnīga, jo “Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos” (Rom. 11:32). Pilnīga ir tikai viena Draudze - Kristus Līgava.

Nav pasaulē “pareizas” un “nepareizas” Baznīcas. Neviena mūsdienu konfesija nevar pretendēt uz godu būt “īstajai”. Vienīgā patiesā Kristus Baznīca ir garīga, mūžīga un universāla. Tā ir Viņa Līgava, Viņa Miesa (1.Kor. 12:12-27). Visas vietējās draudzes un Baznīcas uz šīs zemes ir tikai patiesās atspulgs. Tas ir iedrošinājums visiem Kristus sekotājiem, kurus samulsinājuši dažu kristiešu augstprātīgie paziņojumi par “pareizajām” un “nepareizajām” Baznīcām. Ja tu tici, ka Kristus ir nomiris tavu grēku dēļ, esi nožēlojis grēkus un sirdī atteicies no tiem, ja esi lūdzis Kristu būt tavas dzīves Kungam, tu esi garīgi piedzimis Dieva ģimenē un kļuvis par Kristus Miesas locekli, neatkarīgi no tā, kā sauc tavu šīszemes konfesiju vai draudzi. Patiesi Dieva bērni atrodami gan Romas katoļu un pareizticīgo, gan luterāņu un reformātu, gan baptistu, metodistu, adventistu, vasarsvētku, harizmātu un citās draudzēs. Viņi pieder mūžīgajai Kristus Baznīcai - “pilnībai, kas visu visur piepilda” (Efez. 1:23).

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Liels paldies par šo rakstu! Varbūt šo rakstu izlasot kristieši atgriezīsies pie Kristus - dzīvā Dieva! Vēlreiz paldies! Jānis

  2. Labs raksts.

Uzraksti komentāru