Cilvēks, kam bija sapnis…

Ievietoja | Sadaļa Kristus dēļ | Publicēts 12-09-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Viens no pasaulē pazīstamākajiem afroamerikāņu mācītājiem, spilgts orators un ASV pilsoņtiesību kustības līderis - tas ir Martins Luters Kings Juniors (Martin Luther King, Jr.). Šis apbrīnojamais cilvēks savulaik tika uzskatīts par amerikāņu progresīvisma simbolu. Luters Kings bija viens no pirmajiem aktīvajiem ASV melnādaino cilvēktiesību kustības līderiem un viens no pirmajiem tik spilgtiem cīnītājiem par pilsoņtiesībām, kurš cīnījās ar visa veida diskrimināciju, rasismu un rasu segregāciju. Viņš bija arī viens no nacionālajiem līderiem, kurš nosodīja karu Vjetnamā. Tomēr visu, ko Luters Kings darīja, viņš darīja vienīgi taisnīguma un Kristus mīlestības vārdā, sava aicinājuma piepildīšanai nežēlodams pat dzīvību.

Martins Luters Kings piedzima 1929.gada 15.janvārī Atlantā, Džordžijas štatā. Viņa tēvs Martins Luters Kings Seniors bija baptistu mācītājs, māte Alberta Viljamsa Kinga - mācītāja meita. Patiesībā Martins piedzima kā Maikls Kings un arī viņa tēvs bija Maikls Kings, taču abu vārdi tika mainīti pēc tam, kad Kings seniors 1934.gadā apmeklēja 5.Vispasaules baptistu alianses kongresu Berlīnē, kur nolēma pieņemt izcilā reformatora Mārtiņa Lutera vārdu. Kingu ģimene piederēja ASV melnādaino vidusšķirai. Martinam bija vecāka māsa Villija Kristīne un jaunāks brālis - Alfrēds Daniels Viljams.

Kingu ģimene (Martins sēž pirmais no labās); labajā pusē - Martina bērnības māja Atlantā.

Jau kopš bērnības Martinam patika dziedāt. Viņa pirmā publiskā uzstāšanās notika dzimtajā Atlantā 1939.gadā, kad viņa tēva draudzes koris uzstājās kinofilmas “Vējiem līdzi” pirmizrādē. Arī vēlāk viņš daudz dziedāja dažādās apkārtnes kristīgajās draudzēs, uz kurām viņu veda māte, kas pati bija izcila ērģelniece un kora diriģente. Martins dziedāja arī tēva draudzes jauniešu korī.

Martins bērnībā; labajā pusē - Martina māte Alberta Viljamsa.

Bērnībā, redzot sava tēva bezbailīgos protestus pret rasu segregāciju ASV, Martinā nostiprinājās nelokāma nostāja afroamerikāņu pilsoņtiesību jautājumā. Kings seniors, piemēram, atteicās pat sarunāties ar ceļu policistu, kas viņu nosauca par “boy” (puisi), vai arī lepni pameta kurpju veikalu, kad pārdevējs pateica, ka melnos apkalpos veikala tālākajā stūrī. Bērnībā Martins draudzējās ar balto zēnu, kura tēvam piederēja uzņēmums netālu no Kingu mājas. Kad puikām pienāca laiks iet skolā, ASV dienvidu štatu likumdošanas dēļ Martinam nācās doties uz skolu melnādainajiem, kamēr viņa draugs izglītību ieguva baltajiem domātā skolā. Tā Martins pazaudēja savu labāko draugu.

Martins Luters Kings Seniors pie savas baznīcas Atlantā.

Trīspadsmit gadu vecumā Martins iestājās Būkera T.Vašingtona vidusskolā Atlantā. Šeit viņš parādīja teicamas publiskās uzstāšanās prasmes un tika iekļauts skolas diskusiju komandā. Vienlaikus viņš strādāja par laikraksta “Atlanta Journal” piegādes menedžera palīgu. Šajā laikā Martins uzvarēja afroamerikāņu “Negro Elks Club” rīkotajā oratoru konkursā. Kad viņš kopā ar skolotāju atgriezās mājās no konkursa, autobusa šoferis abiem pavēlēja atdot savas sēdvietas baltajiem. Martins atteicās paklausīt un piekāpās tikai tad, kad skolotājs viņam paskaidroja, ka pretējā gadījumā tiks pārkāpts štata likums. Vēlāk Kings atcerējās, ka tobrīd bijis “tik nikns, kā vēl nekad mūžā”.

Mācoties vidusskolā Martins uzzināja, ka Morhauzas koledža ir gatava uzņemt vidusskolu vēl nepabeigušus skolēnus, ja tie spēs sekmīgi nokārtot iestājeksāmenus. Koledžai tobrīd katastrofāli trūka studentu, jo liela daļa tās audzēkņu bija iesaukti karadienestā un piedalījās 2.Pasaules kara cīņās. Martins veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus un 15 gadu vecumā kļuva par koledžas studentu. Šajā laikā viņš iestājās arī Nacionālajā Krāsaino iedzīvotāju progresa veicināšanas asociācijā (National Association for the Advancement of Colored People), kur pārsteigts konstatēja, ka pret rasismu cīnās ne vien melnādainie, bet arī daudzi ASV baltie iedzīvotāji.

Martins Luters Kings koledžas gados.

Lai gan agrāk Martins bija sapņojis par ārsta profesiju, pirms pēdējā mācību gada koledžā viņš nolēma savu dzīvi veltīt kalpošanai Kristum un līdzcilvēkiem. Bērnībā Martins bija skeptiski noskaņots pret vairākām kristietības doktrīnām, taču tagad viņš atzina, ka Bībelē ir “daudz dziļu patiesību, no kurām neviens nevar aizbēgt”. Viņš secināja, ka Baznīca piedāvā dažādus ceļus, kā atsaukties iekšējam aicinājumam kalpot cilvēkiem, un nolēma, ka kļūs par mācītāju, kura sprediķos liela loma tiks atvēlēta sociālām idejām, tostarp sociālajam protestam pret netaisnību.

1947.gadā Martins tika ordinēts sava tēva draudzē, sākumā kļūdams par mācītāja palīgu. Pēc gada viņš absolvēja Morhauzas koledžu, iegūdams bakalaura grādu socioloģijā. Sekoja studijas Krouzera Teoloģijas seminārā Česterā, Pensilvānijā, ko Martins pabeidza 1951.gadā. 1954.gadā viņš izturēja konkursu un 25 gadu vecumā kļuva par Dekstera avēnijas baptistu draudzes mācītāju Montgomerijā, Alabamas štata galvaspilsētā. Vienlaikus viņš studēja sistemātisko teoloģiju Bostonas universitātes doktorantūrā un studijas pabeidza 1955.gadā ar filozofijas doktora grādu.

1953.gada 18.jūnijā Martins Luters Kings apprecēja pārtikuša melnādainā fermera meitu no Alabamas Koretu Skotu. Koreta mācījās Jaunanglijas konservatorijā vokāla un vijoles klasēs. Pēc studiju nobeiguma viņa kopā ar vīru devās uz Martina jauno kalpošanas vietu Montgomerijā. Kingu ģimeni Dievs svētīja ar četriem bērniem - Jolandu, Martinu Luteru Kingu III, Deksteru Skotu un Bernisi Albertīnu. Ģimenes dzīves dēļ Koretas publiskās aktivitātes tika stipri ierobežotas, neļaujot viņai kļūt par pazīstamu mūziķi vai kopā ar vīru piedalīties ASV pilsoņtiesību kustībā. Konservatīvi audzinātais Martins uzskatīja, ka Koretas svarīgākais uzdevums ir būt labai sievai, mātei un mājsaimniecei.

Attēlā kreisajā pusē - Martina un Koretas laulības; labajā pusē - Kingu ģimene.

Drīz pēc stāšanās mācītāja kalpošanā, Kings iesaistījās ASV pilsoņtiesību kustībā. Viss sākās 1955.gada martā, kad 15 gadus vecā Montgomerijas skolniece Klodeta Kolvina atteicās atdot sēdvietu autobusā baltajam vīrietim, kā to pieprasīja štata likums. Tā paša gada 1.decembrī cita melnādainā Montgomerijas iedzīvotāja Roza Pārksa tika arestēta par atteikšanos atdot savu vietu baltajam. Protestējot pret to, Martins Luters Kings organizēja 381 dienu ilgu vietējo autobusu līniju boikotu, kas atnesa milzu zaudējumus pārvadātājiem, jo 70% pilsētas autobusu pasažieru bija melnie. Varas iestādes un “Kukluksklana” rasisti mēģināja protestētājus iebiedēt - tika spridzināta Kingu ģimenes māja, pats Kings arestēts. Neraugoties uz varas un rasistisko organizāciju pretestību, Apgabaltiesa atzina rasu segregāciju Alabamas pavalsts transporta sistēmā par nelikumīgu. ASV Augstākā tiesa šo spriedumu atstāja spēkā. Pēc šīs uzvaras Kings kļuva pazīstams visā valstī.

Attēlos augšā - arestētā Roza Pārksa un Martins Luters Kings aicina uz autobusu boikotu;
attēlos apakšā - tukšie Montgomerijas autobusi un apcietinātais mācītājs Luters Kings.

1957.gada janvārī Martins Luters Kings kopā ar citiem afroamerikāņu cilvēktiesību aktīvistiem nodibināja “Dienvidu kristīgo līderu konferenci” (Southern Christian Leadership Conference - SCLC) un kļuva par tās vadītāju. Organizācija tika veidota kā melnādaino draudžu morāla autoritāte un organizatorisks spēks nevardarbīgu protesta akciju rīkošanai pilsoņtiesību reformas veicināšanas nolūkos. Viens no organizācijas iedvesmas avotiem bija evaņģēlista Billija Grehema (lasiet ŠEIT) evaņģelizācijas kampaņas - tā sauktie kruseidi. Martins Luters Kings sadraudzējās ar Billiju Grehemu viņa evaņģelizācijas dievkalpojumos 1957.gadā Ņujorkā. Tajā pašā gadā SCLC organizēja “Lūgšanu svētceļojumu brīvībai”, kur Kings pirmoreiz uzstājās kā nacionāla mēroga runasvīrs.

1958.gada 20.septembrī, kad Kings piedalījās savas grāmatas “Stride Toward Freedom” prezentācijā Hārlemā, Ņujorkā, kāda garīgi apsēsta melnādainā sieviete iedūra viņam nazi krūtīs. Kings tika steidzami hospitalizēts un operēts. 1959.gadā viņš izdeva savu sprediķu grāmatu “The Measure of A Man”, kurā runāja par to, ka cilvēkam nepieciešama Dieva mīlestība, kā arī asi kritizēja Rietumu civilizācijas rasu aizspriedumus. Bet 1960.gadā Luters Kings pēc prezidenta Džavaharlala Neru ielūguma devās uz Indiju, kur iepazinās ar Mahatmas Gandija nevardarbīgās pretošanās stratēģiju.

1961.gada novembrī Olbanī pilsētā Džordžijas štatā sākās protesta kustība, kas mobilizēja tūkstošiem cilvēku iziet ielās, lai protestētu pret rasu diskriminācijas izpausmēm sabiedrībā. Šie protesti piesaistīja visas valsts uzmanību. Olbanī kustībai pievienojās arī Kings un SCLC. 1961.gada 15.decembrī, kad Kings apmeklēja pilsētu, viņu kopā ar citiem miermīlīgiem demonstrantiem arestēja. Kings atteicās no atbrīvošanas pret drošības naudu un palika apcietinājumā tik ilgi, līdz pilsētas varas vīri piekāpās un atbrīvoja viņu līdz tiesai. Kings atgriezās Olbanī 1962.gada jūlijā, kad par piedalīšanos pērnā gada protestos viņam piesprieda 45 dienas cietumā. Pēc trim dienām vietējās policijas šefs sarunāja ar Kinga draugiem, ka dumpīgo mācītāju atbrīvos, samaksājot soda naudu. Tikai vēlāk kļuva zināms, ka Kinga atbrīvošanā lieli nopelni bijuši evaņģēlistam Billijam Grehemam.

Martinu Luteru Kingu arestē Olbanī policija.

1962.gadā Martina Lutera Kinga vadībā tika sagatavots dokuments, kas aicināja prezidentu Džonu Kenediju sekot Ābrahāma Linkolna piemēram un pieņemt Pilsoņtiesību likumu kā sava veida turpinājumu Linkolna vergu Brīvlaišanas likumam. Diemžēl pa to laiku Olbanī kustība sāka noplakt, jo Kings pieprasīja apturēt visas demonstrācijas un izmantot tikai morālas cīņas formas. Tas sašķēla pilsoņtiesību kustību, jo daudzi melnādainie pieslējās radikālākiem grupējumiem. Tāpēc pēc Olbanī Kings un SCLC turpmāk iesaistījās tikai tādos protestos un akcijās, kuras bija kontrolējamas.

1963.gada aprīlī SCLC sāka kampaņu pret rasu segregāciju un sociālo netaisnību Birmingemas pilsētā Alabamā. Kampaņā tika izmantotas nevardarbīgas, taču konfrontējošas metodes. Protestētāji pārņēma pilsētas publiskās vietas, sarīkojot tur gājienus, piketus un sēdstreikus, tā apzināti pārkāpjot likumus, kurus tie uzskatīja par netaisnīgiem. Šādi rīkojoties Kings cerēja, ka policija būs spiesta veikt masu arestus, tā radot krīzes situāciju, ka neizbēgami novestu pie sarunām ar varu. Protestu laikā Birmingemas policija pret protestētājiem, tostarp bērniem, izmantoja ūdensmetējus un suņus. Kad to parādīja nacionālajā televīzijā, policijas brutalitāte šokēja daudzus amerikāņus. Tiesa, arī Kings tika kritizēts par bērnu iesaistīšanu protestos. Kopumā šī kampaņa pilsoņtiesību cīnītājiem bija veiksmīga - vairāki policisti zaudēja darbu, bet pilsētas sabiedriskās vietas kļuva atvērtākas melnādainajiem.

Birmingemā pret demonstrantiem policija izmantoja suņus un augstspiediena ūdens strūklas.

Martins Luters Kings bija starp sešu lielāko pilsoņtiesību organizāciju līderiem, kas 1963.gada 28.augustā organizēja gājienu uz Vašingtonu “Darbam un Brīvībai”. Gājiens bija iecerēts kā iespēja pastāstīt federālajai valdībai par melnādaino stāvokli ASV dienvidu štatos. Valdībai tika izvirzītas konkrētas prasības - izbeigt rasu segregāciju valsts skolās, pieņemt jēgpilnus pilsonisko tiesību likumus, tostarp likumu, kas aizliegtu rasu diskrimināciju nodarbinātības jomā, aizsargāt pilsoņtiesību aktīvistus no policijas vardarbības, noteikt minimālo dienas algu visiem darba ņēmējiem. Gājienam bija milzu panākumi. Pasākumā piedalījās no 250 līdz 300 tūkstošiem dažādu rasu un etnisko grupu cilvēku, kas gājiena beigās sapulcējās Nacionālajā alejā Linkolna memoriāla priekšā. Tā bija lielākā jebkad notikusī protesta demonstrācija Vašingtonas vēsturē.

Martins Luters Kings (vidū) “Darbam un Brīvībai” gājienā uz Vašingtonu.

Stāvot uz Linkolna memoriāla kāpnēm Martins Luters Kings teica savu slavenāko runu “Man ir sapnis” (“I Have a Dream”). Cita starpā viņš teica: “Man ir sapnis, ka šī nācija kādu dienu celsies un iemiesos dzīvē savas ticības patieso jēgu, [..] ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi. Man ir sapnis, ka kādu dienu rūsganajos Džordžijas pakalnos bijušo vergu un bijušo vergturu dēli spēs apsēsties pie kopīga brālības galda. Man ir sapnis, ka reiz pat Misisipi tuksnešainais štats, kuru karsē netaisnības un apspiešanas svelme, pārtaps par brīvības un taisnīguma oāzi. Man ir sapnis, ka mani četri bērni reiz dzīvos valstī, kurā par viņiem spriedīs nevis pēc viņu ādas krāsas, bet gan pēc rakstura būtības”.

Kings uz Linkolna memoriāla kāpnēm saka savu slaveno runu.

Kings turpināja: “Man ir sapnis, ka reiz Alabamas štatā [..] mazi melni zēni un mazas melnas meitenes varēs sadoties rokās ar maziem baltiem zēniem un mazām baltām meitenēm un varēs iet līdzās kā māsas un brāļi. Man ir sapnis, ka pienāks diena, kad ikviena ieleja tiks paaugstināta un ikviens pakalns nolīdzināts, [..] ka atklāsies Tā Kunga godība un to redzēs viss cilvēku dzimums. Ar šo ticību es atgriežos dienvidos. Ar šo ticību mēs spēsim no izmisuma kalna izkalt cerību akmeni. Ar šo ticību mēs varēsim pārvērst mūsu valsts griezīgās disonanses skaistā brālības simfonijā. Ar šo ticību mēs spēsim strādāt kopā, kopā lūgt Dievu, kopā cīnīties, kopā iet cietumā, kopā celties aizstāvēt brīvību, zinādami, ka mēs kādu dienu būsim brīvi”.

1964.gada nogalē Kings un SCLC apvienoja spēkus ar Studentu nevardarbīgās koordinācijas komiteju (Student Nonviolent Coordinating Committee) Selmā, Alabamas štatā. Vietējais tiesnesis bija izdevis rīkojumu, kas liedza pulcēties kopā  vairāk par trim cilvēkiem, ja tie bija saistīti ar pilsoņtiesību organizācijām. Kings šim rīkojumam nepakļāvās un kopā ar studentiem sāka plānot gājienu no Selmas uz štata galvaspilsētu Montgomeriju 7.martā. Šo gājienu apturēja policija, kas, liekot lietā stekus, asaru gāzi un zirgus, pret demonstrantiem izturējās īpaši nežēlīgi. Tādēļ šī diena ASV pilsoņtiesību kustības vēsturē iegājusi ar nosaukumu “Asiņainā svētdiena”.

“Asiņainā svētdiena” Selmā. Vietējās policijas brutalitāte šokēja amerikāņu nāciju.

Materiāli par policijas brutalitāti tika plaši atspoguļoti plašsaziņas līdzekļos un izraisīja sabiedrības sašutumu. Nākamo gājienu Kings mēģināja sarīkot 9.martā. SCLC iesniedza prasību federālajā tiesā pret Alabamas štatu. Prasība tika noraidīta un tiesnesis izdeva rīkojumu gājienu bloķēt. Tomēr demonstrantiem Kinga vadībā izdevās tikt līdz tiltam pār Alabamas upi - vietai, kur bija risinājušies “Asiņainās svētdienas” notikumi. Tur demonstranti sarīkoja īsu lūgšanu svētbrīdi un izklīda. Gājiens no Selmas un Montgomeriju tomēr notika 1965.gada 25.martā. Tā noslēgumā Kings teica runu uz vietējā Kapitolija kāpnēm, kurā pauda cerību, ka afroamerikāņu pilsoņtiesību atzīšana vairs nav aiz kalniem.

Gājiens no Selmas uz Montgomeriju. Attēlā pa labi vīrs ar plakātu:
“Mēs soļojam kopā katoļi, jūdi un protestanti, lai visi Dieva ļaudis varētu baudīt cieņu un brālību”.

Pēc panākumiem dienvidos, Kings kopā ar domubiedriem 1966.gadā nolēma sākt pilsoņtiesību cīņu arī ASV ziemeļu štatos. Pirmā tika izvēlēta Čikāga. SCLC izveidoja koalīciju ar Kopienu organizāciju koordinācijas padomi (Coordinating Council of Community Organizations) un sāka gatavot protesta demonstrācijas dažādās pilsētas publiskās vietās. Tomēr Čikāgā Kingam klājās grūtāk nekā dienvidos. Dažviet demonstranti tika sagaidīti ar skaļiem saucieniem, uz viņiem meta akmeņus, pudeles un petardes. Draudēja izcelties nemieri, kas neapšaubāmi pāraugtu atklātā vardarbībā. Būdams nelokāms nevardarbīgu protesta formu piekritējs, Kings pēc sarunas ar Čikāgas mēru nolēma pārtraukt demonstrācijas un pamest pilsētu, turpmākam darbam atstājot Čikāgā teoloģijas studentu Džesi Džeksonu (vēlāk pazīstams mācītājs un prezidenta amata kandidāts).

Martins Luters Kings nostājās arī pret karu Vjetnamā. 1967.gada 4.aprīlī viņš Ņujorkas Riversaidas draudzē teica sprediķi, kurā kritizēja ASV lomu šajā karā, apgalvojot, ka Savienotās Valstis ir Vjetnamu “okupējušas kā amerikāņu koloniju”. Kings uzskatīja, ka karš paņem pārāk daudz finanšu resursus, kurus varētu izlietot sociālajā sfērā. Tāpat viņš uzskatīja, ka ikvienam atbildīgam pilsonim būtu jāpiedalās gan pilsoņtiesību, gan miera aizstāvēšanas kustībā. 1967.gada 15.aprīlī Kings piedalījās pretkara gājienā no Ņujorkas Centrālparka uz ANO mītni. Savas pretkara nostājas dēļ viņš pazaudēja daudz atbalstītāju balto amerikāņu vidū, tostarp prezidenta Džonsona, arodbiedrību līderu, preses izdevēju un pat evaņģēlista Billija Grehema labvēlību. Žurnāls “Life” nosauca Kinga sprediķi par “demagoģiskiem meliem”, bet “Washington Post” paziņoja, ka Kings “nostājies pret savu valsti”.

Kings kopā ar domubiedriem protesta demonstrācijā pret karu Vjetnamā.
Uz plakāta zēna rokās uzraksts: “Bērni nedzimst, lai sadegtu”. Tā ir atsauce uz ASV armijas Vjetnamas karā pielietoto napalmu, no kura cieta arī daudzi civiliedzīvotāji, tostarp bērni.

1968.gadā Kings un SCLC organizēja “Nabadzīgo ļaužu kampaņu”, kas iestājās par ekonomisko un sociālo taisnīgumu. Viņš ceļoja pa visu valsti, lai pulcētu “dažādu rasu nabadzīgo armiju”, ar kuru doties uz Vašingtonu un iesaistīties nevardarbīgas pilsoniskās nepakļaušanās akcijā, līdz ASV Kongress izstrādās “ekonomisko tiesību hartu” nabadzīgajiem amerikāņiem. Pirms kampaņas Kings izdeva grāmatu “Where Do We Go from Here: Chaos or Community?”, kurā izklāstīja savu viedokli par to, kā risināt sociālās problēmas un izskaust nabadzību. Viņš stingri atbalstīja ideju par garantētā iztikas minimuma ieviešanu. “Nabadzīgo ļaužu kampaņa” noslēdzās ar gājienu uz Vašingtonu, pieprasot valdībai īstenot ekonomisko un sociālo atbalstu visnabadzīgāko amerikāņu kopienām.

SCLC organizētā “Nabadzīgo ļaužu kampaņa” 1968.gada sākumā.

1968.gada 29.martā Martins Luters Kings devās uz Memfisu Tenesijas štatā, lai atbalstītu melnādaino arodbiedrību darbiniekus, kuri streikoja, pieprasot lielāku algu un cilvēcīgāku darba devēju attieksmi. Viņa lidojumu uz Memfisu aizkavēja paziņojums par lidmašīnā ievietotu bumbu. 1968.gada 3.aprīlī Kings piedalījās dievkalpojumā vasarsvētku Dieva Draudzes Kristū dievnamā Memfisā. Atsaucoties uz spridzināšanas draudiem, viņš savā sprediķī teica: “Es nezinu, kas notiks tālāk. Mums priekšā ir grūtas dienas. Bet tam nav nozīmes, jo es esmu bijis kalna virsotnē. Kā ikviens, es gribētu nodzīvot ilgu mūžu. Bet es neraizējos par to. Es tikai vēlos darīt Dieva gribu. Viņš man ļāva būt kalna virsotnē. Es skatījos tālumā un redzēju Apsolīto zemi. [..] Es gribu, lai jūs zinātu, ka mēs visi ejam uz Apsolīto zemi. Manas acis ir skatījušas Tā Kunga godības pilno, spožo atnākšanu”.

Memfisā Kings un viņa domubiedri apmetās motelī “Lorraine”. 1968.gada 4.aprīlī 18:01, kad Martins Luters Kings stāvēja un moteļa otrā stāva balkona, pret viņu tika izdarīts atentāts. Snaipera šautā lode iegāja caur Kinga labo vaigu, salaužot žokli, skāra mugurkaulu un beidzot iestrēga plecā. Atsaucoties uz mācītāja Džeses Džeksona teikto, Kinga pēdējie vārdi pirms atentāta bijuši adresēti mūziķim Benam Brančam, kuram bija jāuzstājas tajā vakarā paredzētajā pasākumā: “Ben, spēlējiet šovakar himnu “Take My Hand, Precious Lord” (”Satver manu roku, Brīnišķais Kungs”). Spēlējiet to skaisti.”

Attēlā augšā kreisajā pusē - Kings ar domubiedriem uz moteļa “Lorraine” balkona mirkli pirms atentāta; apakšā kreisajā pusē - atentāta aculiecinieki norāda uz vietu, no kurienes tika šauts.

Pēc steidzami veiktas operācijas, Martins Luters Kings aizgāja Mūžībā Sv.Džozefa slimnīcā Memfisā 1968.gada 4.aprīlī 19:05. Prezidents Lindons Džonsons pasludināja 7.aprīli par nacionālo sēru dienu. Atvadu dievkalpojumi no Kinga notika 9.aprīlī Memfisā un Atlantā, tāpat iemiņas pasākums Morhauzas koledžā. Bēru gājienā piedalījās ap 150 000 cilvēku, to vidū 80 senatori un kongresmeņi, ASV viceprezidents Hūberts Hamfrijs, valdības ministri. 120 miljoni cilvēku visā pasaulē noskatījās bēres televīzijā. Pēc Kinga atraitnes lūguma atvadu dievkalpojumā atskaņoja viņa pēdējo sprediķi, ko viņš teica sava tēva baznīcā 1968.gada 4.februārī - tieši divus mēnešus pirms atentāta. Kinga laba draudzene dziedātāja Meheilija Džeksone dziedāja viņa iemīļoto himnu “Take My Hand, Precious Lord”.

Attēlā augšā - atvadīšanās no ievērojamā pilsoņtiesību cīnītāja; apakšā - Kinga bēru gājiens.

Kinga slepkavība izraisīja vispārnacionālu sašutuma vētru. Lai arī Kings visu mūžu bija sludinājis nevardarbīgas pretošanās ideju, par viņa nāvi saniknotie afroamerikāņi izgāja ielās, sarīkojot masu grautiņus. Nemieri notika vairāk nekā 100 ASV pilsētās. To apspiešanai valdība bija spiesta mobilizēt 70 000 karavīru. Prezidenta amata kandidāts senators Roberts Kenedijs uzrunāja Kinga atbalstītājus, aicinot tos īstenot viņa ideālus nevardarbīgām metodēm. Uz nemieru pārtraukšanu un nevardarbīgu cīņu grautiņu dalībniekus aicināja arī citi pilsoņtiesību kustības līderi. Lai pārtrauktu nemierus, Memfisas pilsētas vadība piekāpās visām streikojošo ekonomiskajām un sociālajām prasībām.

Martina Lutera Kinga slepkavībā tika apsūdzēts Džeims Ērls Rejs. Viņu aizturēja Lielbritānijā, kad viņš ar viltotu pasi centās izlidot uz rasistisko Rodēziju (tagad Zimbabve). Reju notiesāja uz 99 gadiem cietumā. Sākumā viņš savu vainu atzina, taču vēlāk kategoriski to noliedza un visu mūžu centās panākt savas lietas pārskatīšanu. Oficiāli Rejs tika pasludināts par slepkavu vienpati, taču daudzi gan ASV, gan citur pasaulē Kinga slepkavību uzskata par sazvērestību. Arī Kinga ģimene un radinieki domā līdzīgi, kaut līdz šim šai teorijai nav iegūti taustāmi pierādījumi. 1974.gadā tika nogalināta arī Kinga māte Alberta Viljamsa Kinga. Viņu nošāva brīdī, kad viņa baznīcā spēlēja ērģeles. To izdarīja kāds afroamerikāņu jaunietis, kas uzskatīja, ka visi kristieši ir melno ienaidnieki, īpaši melnādainie kristieši.

Martina Lutera Kinga slepkava Džeims Ērls Rejs.

Sākot ar 1971.gadu vairākās ASV pilsētās tika noteikta oficiāla Martina Lutera Kinga piemiņas diena. 1983.gada novembrī prezidents Ronalds Reigans parakstīja likumprojektu par šādas piemiņas dienas noteikšanu federālā līmenī. Pirmo reizi Martina Lutera Kinga Juniora diena (Martin Luther King Jr. Day) tika atzīmēta 1986.gada 20.janvārī. Savukārt prezidents Džordžs Bušs 1992.gadā noteica, ka Kinga piemiņas diena atzīmējama ik gadu janvāra trešajā pirmdienā. 2000.gada 17.janvārī pirmo reizi Martina Lutera Kinga dienu oficiāli atzīmēja visos 50 ASV štatos.

ASV Episkopālā Baznīca (Anglikāņu Baznīcas atzars) atzinusi Kingu par ticības mocekli. Episkopāļi piemin Kingu viņa nāves dienā 4.aprīlī. Savukārt Amerikas evaņģēliski luteriskās draudzes notur liturģiju Kinga piemiņai viņa dzimšanas dienā 15.janvārī. Kinga statuja novietota Vestminsteres abatijā Londonā līdzās izcilākajiem 20.gadsimta ticības mocekļiem. Lielbritānijas Ziemeļumbrijas un Ņūkāslas universitātēs darbojas Martina Lutera Kinga Miera komitejas, kas rūpējas par viņa garīgo mantojumu un piemiņu Apvienotajā Karalistē. Kings apmeklēja Ņūkāslu 1967.gadā, lai kā pirmais afroamerikānis saņemtu Ņūkāslas universitātes apbalvojumu.

Martina Lutera Kinga statuja Vestminsteres abatijas dievnama fasādē.

Vismaz 50 dažādas koledžas un universitātes piešķīrušas Martinam Luteram Kingam goda doktora titulu. 1964.gada 14.oktobrī Kings kļuva par jaunāko Nobela Miera prēmijas laureātu, ko viņam piešķīra par nevardarbīgu cīņu ar rasu aizspriedumiem ASV. 1965.gadā viņš saņēma ASV Ebreju komitejas Amerikāņu brīvības medaļu par “izcilu progresu cilvēka brīvības aizstāvēšanā”. 1966.gadā Kingu ievēlēja par biedru Amerikas Mākslas un Zinātnes Akadēmijā. Pēc nāves viņam 1977.gadā tika piešķirta ASV prezidenta Brīvības medaļa, bet 2004.gadā kopā ar sievu - ASV Kongresa zelta medaļa.

Martins Luters Kings ar Nobela Miera prēmijas zelta medaļu.

Pēc Gelapa institūta aptaujas datiem Kings ir otrais apbrīnojamākais cilvēks 20.gadsimtā. 1963.gadā žurnāls “Time” viņu izvirzīja “Gada cilvēka” nosaukumam, bet 2000.gadā Kings šajā pašā žurnālā tika nosaukts par sesto ievērojamāko “Gadsimta cilvēku”. Savukārt “Discovery Channel” aptaujā viņš minēts kā trešais visu laiku dižākais amerikānis. Martina Lutera Kinga vārdā nosauktas ielas vairāk nekā 730 ASV pilsētās, laukumi un sabiedriskās ēkas. Kingam uzcelti pieminekļi un memoriāli, viņa krūšu tēls novietots Kapitolijā līdzās izcilākajiem ASV līderiem, viņa memoriāls atklāts Nacionālajā alejā Vašingtonā. Kinga vārdi no runas “Man ir sapnis” iegravēti uz Linkolna memoriāla pakāpieniem - vietā, kur Kings stāvēja, sakot šo runu. Piemiņas vietas par godu Kingam iekārtotas arī Ungārijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā, Ganā un Indijā.

Attēlā kreisajā pusē - Martins Luters Kings kā žurnāla “Time” gada cilvēks;
labajā pusē - Kingam veltītais memoriāls Nacionālajā alejā Vašingtonā.

Kings zināja, ka viņa dzīve var pārtrūkt jebkurā brīdī. Savā sprediķī divus mēnešus pirms nāves viņš runāja par to, kādus vārdus gribētu dzirdēt pie sava kapa: “Es gribētu, lai kāds pasaka, ka Martins Luters Kings atdeva savu dzīvi kalpošanai citiem. Es gribētu, lai kāds pateiktu, ka Martins Luters Kings centās mīlēt. [..] Es gribētu, lai jūs varētu teikt, ka centos pabarot izsalkušos. Es gribētu, lai jūs varētu teikt, ka centos apģērbt kailos. Es gribētu, lai jūs teiktu, ka savā dzīvē centos apmeklēt cilvēkus, kas atradās cietumā. [..] Sakiet, ka es biju bundzinieks. Sakiet, ka es biju taisnības bundzinieks. Sakiet, ka es biju miera bundzinieks. Viss pārējais nav svarīgi. Pēc manis nepaliks liela nauda. Pēc manis nepaliks greznas, skaistas lietas. Es gribu atstāt pēc sevis dzīvi, kas ziedota mērķim”.

Vislielākais Martina Lutera Kinga nopelns ir panāktais progress pilsoņtiesību jomā ASV. Viņa cīņas rezultātā tika pieņemts gan 1964.gada Pilsoņtiesību likums, gan 1965.gada Vēlēšanu likums, gan 1968.gada Pilsoņtiesību likums, kuros cita starpā aizliegta pilsoņu diskriminācija, pamatojoties uz rasi, reliģiju vai nacionālo izcelsmi. Rīkojot nevardarbīgas protesta akcijas pret dienvidu štatos pastāvošo rasu diskrimināciju, Kings spēja pārliecināt amerikāņu sabiedrību, ka pilsoņtiesības ir svarīgākais ASV iekšpolitikas jautājums. Kings neatbalstīja nevienu politisko partiju, jo uzskatīja, ka neviena ASV politiskā partija neatbilst Dieva standartiem un neviena sabiedrība nevar būt patiesi sekmīga, ja tā nebalstās kristīgajās vērtībās un morālē. Taču, gribot to vai nē, Kings pats bija unikāla figūra ASV politikā, jo viņa cīņa un idejas ietekmēja daudzus politiķus un viņu pieņemtos lēmumus.

Kings uzskatīja, ka viņa sabiedriski politiskā darbība ir turpinājums mācītāja kalpošanai. Savas runās viņš daudz izmantoja afroamerikāņu reliģisko pieredzi un kristīgu frazeoloģiju. Svētos Rakstus viņš neiztrūkstoši citēja gan savos sprediķos, gan sekulārās runās. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par nepieciešamību mīlēt ne tikai savus draugus un domubiedrus, bet arī oponentus un ienaidniekus, svētījot tos un lūdzot par viņiem. Kinga nevardarbīgās cīņas stratēģiju ietekmējušas ne vien Gandija idejas, bet arī krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs, kurš savā grāmatā “Dieva Valstība mūsos” (“Царство Божие внутри вас”) izklāstījis principu par nepretošanos ļaunumam ar citu ļaunumu. Tāpat uz Kinga uzskatiem savu ietekmi atstājuši protestantu teologu Reinholda Nībura un Paula Tilliha darbi, kā arī Voltera Raušenbuša grāmata “Kristietība un sociālā krīze” (“Christianity and the social crisis”).

Piešķirot Martinam Luteram Kingam Brīvības medaļu prezidents Džimijs Kārters 1977.gadā teica: “Martins Luters Kings bija savas paaudzes sirdsapziņa. Viņš lūkojās uz rasu segregācijas mūri un ieraudzīja, ka to iespējams sagraut ar mīlestības spēku. Viņš cīnījās, lai piepildītu mūsu valsts dibinātāju solījumu tās viszemākajiem pilsoņiem un iekļāva to savā sapnī par Amerikas nākotni. Viņš padarīja mūsu nāciju stiprāku, jo viņš darīja to labāku. Viņa sapnis vēl arvien stiprina mūs…”

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. PALDIES ERVĪN! Ļooti bagāts un vērts materiāls! Izlasīju, un gribēšu lasīt atkārtoti! Vēlreiz - PALDIES, ka sagatavoji to mums!

Uzraksti komentāru