PSRS militārās agresijas pēc 2.Pasaules kara. 1968.gads – Čehoslovākija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 29-08-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

60. gadu vidū Čehoslovākijas komunistu režīms kļuva arvien nepopulārāks tautas vidū. Lai glābtu sociālistisko iekārtu bija nepieciešamas nopietnas reformas. To labi apzinājās arī daļa čehu un slovāku komunistu. 1968. gada 5.janvārī par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas 1.sekretāru kļuva Aleksandrs Dubčeks. Tā paša gada aprīlī Dubčeks pasludināja “Čehoslovākijas Komunistiskās partijas rīcības programmu” - reformu plānu, kas bija vērsts uz politiskās sistēmas liberalizāciju. Programmā bija akcentēta sabiedrības demokratizācija un pilsoņu brīvības, iespēja ieviest brīvā tirgus elementus, atvērt valsti starptautiskajai konkurencei, paplašināt uzņēmumu rīcības brīvību. Reformatori nebūt nevēlējās gāzt pastāvošo politiski ekonomisko sistēmu, bet tikai to uzlabot, izveidojot “sociālismu ar cilvēcīgu seju”.

Reformas guva plašu Čehoslovākijas iedzīvotāju atbalstu un šis politiskā atkušņa periods tika nosaukts par “Prāgas pavasari”. Taču PSRS vadība to uztvēra kā draudu visai sociālistisko valstu nometnei. 1968.gada 6.maijā, uzstājoties ar runu PSKP CK Politbirojā, Leonīds Brežņevs paziņoja: “Mēs sociālistisko Čehoslovākiju neatdosim!” Visas vasaras garumā notika Kremļa sarunas ar Dubčeku un viņa domubiedriem, kā brīdinājums Čehoslovākijas teritorijā tika sarīkotas Varšavas līguma valstu armiju militārās mācības. Kad sarunu ceļā Brežņevam neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, PSRS sāka plānot militāru iebrukumu. 1968.gada 18.augustā Varšavas līguma valstu apspriede asi nosodīja Čehoslovākijas vadību, kuras rīcība “apdraud sociālisma iekarojumus”.

Čehoslovākijas Komunistiskās partijas 1.sekretārs Aleksandrs Dubčeks -
partijas reformators un “Prāgas pavasara” reformu kustības iniciators.

PSRS vadība uzskatīja, ka “aukstā kara” apstākļos nedrīkst pieļaut Varšavas līguma valstu politiskās un militārās vienotības vājināšanos, bet Čehoslovākija bija centrālais posms šajā blokā. Tāpēc PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs izstrādāja doktrīnu, kas draudu gadījumā paredzēja ierobežot tās vai citas “sociālistiskās sadraudzības” valsts suverenitāti, neizslēdzot arī militāra spēka pielietošanu. Galīgo lēmumu par iebrukumu Čehoslovākijā Brežnevam palīdzēja pieņemt vācu, poļu un bulgāru komunistu vadoņi Valters Ulbrihts, Vladislavs Gomulka un Todors Živkovs, kas aicināja PSRS līderi izbeigt “auklēties” ar nepaklausīgajiem čehu un slovāku kolēģiem.

PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs
1968.gada vasarā vairākas reizes mēģinēja Dubčeku “vest pie prāta”.

Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams “lūgums pēc palīdzības”. Vispirms attiecīgi tika noskaņoti pašmāju pilsoņi. PSRS presē parādījās arvien jauni raksti, kuru mērķis bija diskreditēt čehu reformas. Tika organizētas partijas pirmorganizāciju un darbaļaužu sapulces, kas pieprasīja “ievest Čehoslovākijā padomju karaspēku”. 1968.gada 21.augustā ziņu aģentūra ТАSS izplatīja paziņojumu, kurā bija apgalvots, ka čehu komunisti un valsts darbinieki esot lūguši ievest valstī PSRS bruņotos spēkus. Arī turpmākajās dienās ТАSS tikpat optimistiski ziņoja, ka “ieņemšana norit veiksmīgi”. Iedzīvotāji esot mierīgi - čehi un slovāki ir pat ļoti pateicīgi, ka beidzot tiek okupēti.

Padomju karavīri Prāgas ielās.

Militārā operācija ar kodētu nosaukumu “Dunai” (”Donava”) sākās naktī no 20. uz 21.augustu. Tajā piedalījās piecu Varšavas līguma valstu - PSRS, Polijas, Bulgārijas, Ungārijas un VDR - karaspēka vienības. Izpalika vienīgi Rumānija. Čehoslovākijā tika ievesti 300 - 500 tūkstoši karavīru un 5000 tanku. Atšķirībā no 1945.gada maija, šoreiz Prāgas iedzīvotāji padomju karavīrus sagaidīja nevis ar ziediem, bet skaļiem protestiem, kas nereti pārgāja sadursmēs. Prāgas radio ziņoja, ka jau pirmajā okupācijas dienā “palīdzības sniedzēji” nogalinājuši četrus un ievainojuši 180 galvaspilsētas iedzīvotājus, bet visā valstī nogalināto bija 58, tostarp sievietes un bērni. Apšaudes notika Prāgā, Ostrovā, Bratislavā, Liberecā, Košicā, Popradā un citur. Čehu Totalitāro režīmu pētījumu institūts publiskojis datus ar precīzu “brālīgās okupācijas” bilanci - 1968.gada augustā Čehoslovākijā tika nogalināti 108 cilvēki, ievainoti vairāk nekā 500.

Čehu un slovāku tautas pretojās okupantiem, ziedodami tēvzemes labā pat savas dzīvības.

Līdz 21.augusta vakaram okupācijas karaspēks bija ieņēmis visus stratēģiski svarīgos objektus Čehoslovākijas teritorijā - lidostas, kompartijas mītnes, Aizsardzības ministriju un Čehoslovākijas Tautas armijas Ģenerālštābu, radiostacijas, televīziju un vadošo laikrakstu redakcijas, sakaru centrus un citus. Aleksandru Dubčeku, premjerministru Oldržihu Černiku, parlamenta spīkeru Jozefu Smrkovski, ČKP CK locekļus Jozefu Špačeku un Bogumilu Šimonu, kā arī Nacionālās Frontes vadītāju Františeku Krīgelu arestēja padomju čekisti un aizveda vispirms uz VDK bāzi Aizkarpatos, bet 23.augustā nogādāja Maskavā. Savukārt pašā Padomju Savienībā tauta kā allaž pauda pilnīgu atbalstu partijas un valdības lēmumam “sniegt palīdzību brālīgajai čehoslovāku tautai”. Bija gan viens izņēmums - 25.augustā Sarkanajā laukumā astoņu disidentu grupa publiski protestēja pret Čehoslovākijas okupāciju. Viņus arestēja un vēlāk notiesāja “par padomju valsts un sabiedriskās iekārtas tīšu nomelnošanu”. Mazāki protesti notika arī vairākās citās padomju republikās.

Čehoslovākijas pilsētu ielas okupācijas režīma laikā.

No 24. - 27.augustam Maskavā notika Čehoslovākijas vadības un PSRS sarunas par stāvokļa normalizāciju valstī. Bez iepriekš arestētajiem un Maskavā nogādātajiem ČKP CK locekļiem tajās piedalījās arī Čehoslovākijas prezidents Ludviks Svoboda un premjera vietnieks Gustavs Husaks. Dubčeks un citi Čehoslovākijas vadītāji tika nostādīti smagas izvēles priekšā. Viņu lēmums bija - čehu un slovāku asinis nedrīkst līt. Brutāla Leonīda Brežņeva, Alekseja Kosigina, Nikolaja Podgornija un citu PSRS līderu spiediena un draudu gaisotnē visi “Prāgas pavasara” vadītāji, izņemot Františeku Krīgelu, galu galā parakstīja tā saukto Maskavas protokolu, kas paredzēja atgriešanos pie padomju stila sociālisma. 1968.gada 18.oktobrī Nacionālā sapulce ar balsu vairākumu akceptēja Maskavas vienošanos. Pret nobalsoja tikai 4 no 242 deputātiem. Savukārt 16.oktobrī tika parakstīts līgums par PSRS karaspēka “pagaidu” izvietošanu Čehoslovākijā. Jāpiebilst, ka padomju armijas “pagaidu” atrašanās šajā valstī turpinājās līdz pat 1991.gadam.

Okupācijas dienās čehu un slovāku tautas savu attieksmi pret notiekošo pauda arī karikatūrās.

Vēl labu brīdi pēc okupācijas čehu un slovāku tautas turpināja pretoties iebrucējiem. Ļaudis izgāja demonstrācijās, apstādināja padomju tankus un runāja ar karavīriem, aicinot tos doties mājās. Atbildīgās amatpersonas atteicās apgādāt okupantus ar pārtiku, dzeramo ūdeni un degvielu, mainīja norādošās zīmes uz ceļiem, no veikaliem pazuda kartes. Šīs darbības krietni apgrūtināja okupācijas karspēka pārvietošanos. Uz māju sienām parādījās protesta lozungi. Viens no tiem vēstīja: “Ļeņin, mosties, Brežņevs sajucis prātā!” Čehoslovākijas ārlietu ministrs Jirži Hajeks vērsās pie ANO Drošības padomes ar prasību izskatīt jautājumu par agresiju pret savu valsti, taču PSRS un Ungārijas pretestības dēļ rezolūciju pieņemt neizdevās. Sākt militāru konfliktu ar vienu tā laika kodollielvarām neietilpa Rietumvalstu plānos, tāpēc tās apmierinājās vien ar mutisku nosodījumu. Iebrukumu Čehoslovākijā nosodīja arī virkne sociālistisko valstu - Dienvidslāvija, Rumānija, Albānija, Ķīna.

Čehu tauta protestē pret savas zemes okupāciju.
Attēlā labajā pusē apakšā - plakāts ar jautājumu: “Vai to jums pavēlēja mūsu Ļeņins?”.

Redzot, ka palīdzību gaidīt nav no kā un vardarbīga pretošanās ir bezcerīga, atklātie protesti pamazām noplaka, dodot vietu morālai pretestībai. Protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, 1968.gada 12.septembrī poļu grāmatvedis Rišards Sivecs Desmitgades stadionā Varšavā 100 000 aculiecinieku klātbūtnē aplēja sevi ar benzīnu un sadedzinājās. Viņa piemēram Vāclava laukumā Prāgā 1969.gada sākumā sekoja čehu students Jans Palahs, bet pēc mēneša - Jans Zajacs. Viņu bēres izvērtās lielās protesta demonstrācijās. Savukārt 1969.gada aprīlī Jiglavas pilsētā kompartijas komitejas ēkas priekšā sadedzinājās vietējās rūpnīcas arodbiedrības funkcionārs Evžens Ploceks. Šo notikumu komunistu varai ilgus gadus izdevās noslēpt no plašākas sabiedrības. Bet 1969.gada 13.aprīlī Rīgā pie Brīvības pieminekļa sevi aizdedzināja Latvijas Universitātes students Iļja (Elijahu) Ripss.

Attēlā kreisajā pusē - Rišards Sivecs, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, pašaizdedzinās Desmitgades stadionā Varšavā; attēlos labajā pusē - Jana Palaha studenta apliecība (augšā),
Palaha bēres izvēršas protesta demonstrācijā (apakšā).

1969.gada aprīlī Čehoslovākijas kompartijas konservatīvais spārns guva virsroku pār reformatoriem - Aleksandrs Dubčeks, Jozefs Smrkovskis, Oto Šiks un citi reformu piekritēji tika atbrīvoti no amatiem. 17.aprīlī Dubčeks zaudēja arī partijas 1.sekretāra amatu. Tika likvidēti faktiski visi “Prāgas pavasara” iekarojumi. 22. augustā jaunais ČKP 1.sekretārs Gustavs Husaks piespieda Dubčeku, kas tobrīd pildīja parlamenta spīkera pienākumus, parakstīt pavēli par ārkārtas stāvokļa ieviešanu valstī. Sākoties tīrīšanām, no pusotru miljonu lielās kompartijas rindām tika izslēgti 500 000 biedru. Aleksandru Dubčeku atsacījās pieņemt darbā pat par atslēdznieku. Viņš tika pilnībā izolēts no sabiedrības, izslēgts no arodbiedrības, Antifašistiskās pretošanās organizācijas veterānu pulciņa un pat no mednieku biedrības. Beidzot viņš dabūja darbu kādā mežniecībā Bratislavas nomalē, kur strādāja līdz pat aiziešanai pensijā. Par spīti vairākkārtējiem mudinājumiem, Dubčeks atteicās emigrēt no valsts, kā to izdarīja daudzi viņa tautieši - pēc okupācijas 100 - 300 tūkstoši čehu un slovāku, tostarp daudzi radošo profesiju pārstāvji, atstāja savu zemi un devās trimdā uz Rietumiem.

Kolaboracionists un PSRS sabiedrotais Gustavs Husaks -
cilvēks, kurš iznīcināja “Prāgas pavasara” iekarojumus.

1989.gadā Dubčeks kļuva par tā sauktās Samta revolūcijas aktīvu dalībnieku. No 1989.gada 28.decembra līdz 1992.gada 25.jūnijam Aleksandrs Dubčeks bija Čehoslovākijas parlamenta - Federālās sapulces - priekšsēdētājs. 1990.gada februārī Dubčeks atjaunoja Slovākijas Sociāldemokrātisko partiju. Aleksandrs Dubčeks savas mūža gaitas beidza 1992.gada 7.novembrī, saasinoties veselības stāvoklim pēc autoavārijā gūtajām traumām.

Reabilitēts un atkal valsts darbā -
Aleksandrs Dubčeks pēc demokrātijas atjaunošanas Čehoslovākijā.

****

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. ANO - vai šī organizācija vispār ir attaisnojusi savu eksistenci? Tautu Savienība pirms tam arī neko nespēja.

Uzraksti komentāru