- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

NATO – agresors vai Eiropas kolektīvās drošības garants? 2.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2016. gada 18. jūlijs 23:09 sadaļā Latvijā un pasaulē, Vēsture

1989.gadā sāka brukt PSRS izveidotā sociālistiskā sistēma Austrumeiropā, bet 1991.gadā sabruka pati Padomju Savienība. Tajā pašā gadā tika likvidēta arī Varšavas līguma organizācija. Jaunajā ģeopolitiskajā situācijā NATO nācās pārvērtēt alianses stratēģiskos mērķus un uzdevumus. Tā kā Austrumeiropas valstis un vairākas bijušās PSRS republikas, nevēlēdamās atkārtot vēstures kļūdas, par savas drošības politikas pamatmērķi izvirzīja pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei, tika nolemts sākt pakāpenisku NATO paplašināšanās procesu, iekļaujot Eiropas kolektīvās aizsardzības sistēmā arī Centrālās un Austrumeiropas valstis.

No 1994.-1997.gadam NATO sadarbība ar Austrumeiropu un bijušajām PSRS republikām notika programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros. Tā kā drošība Eiropā kopumā ir cieši saistīta ar drošību un stabilitāti Vidusjūras reģionā, tika izveidots tā sauktais NATO Vidusjūras dialogs ar septiņām reģiona valstīm - Mauritāniju, Maroku, Alžīriju, Tunisiju, Ēģipti, Jordāniju un Izraēlu. 1997.gadā tika radīta Eiroatlantiskās partnerības padome, kuras uzdevums bija veidot ciešākas attiecības ar NATO blokā neietilpstošām valstīm - Austriju, Somiju, Īriju, Maltu, Zviedriju, Šveici, 12 bijušajām PSRS republikām (izņemot Baltijas valstis), un četrām bijušajām Dienvidslāvijas republikām. Visbeidzot, 1998.gadā tika izveidota NATO-Krievijas apvienotā padome.

NATO partnerības programmu un NATO-Krievijas apvienotās padomes logotipi.

1997.gadā sākās ceļš un Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanu, kas 1999.gadā vainagojās ar pirmo trīs Austrumeiropas valstu - Polijas, Čehijas un Ungārijas - pievienošanos NATO blokam. 2004.gadā šīm valstīm sekoja Igaunija, Latvija, Lietuva, Slovākija, Rumānija, Bulgārija un Slovēnija. 2009.gadā NATO dalībvalstu pulku papildināja Horvātija un Albānija, bet 2016.gadā - Melnkalne. Rindā gaida vēl virkne valstu, tostarp Gruzija un Ukraina. Savukārt NATO Stambulas samitā 2004.gadā tika izveidota tā sauktā Stambulas sadarbības iniciatīva ar četrām Persijas līča valstīm - Bahreinu, Kataru, Kuveitu un Apvienotajiem Arābu Emirātiem.

Pirmā militārā operācija vairāk nekā 40 gadu ilgajā alianses vēsturē notika tikai 1990.gadā. Situācijā, kad Irākas karaspēks negaidīti okupēja Kuveitu, uz NATO dalībvalsts Turcijas dienvidaustrumu robežu tika nosūtītas divas agrīnās brīdināšanas lidmašīnas (AEW), lai novērstu potenciālo Irākas uzbrukumu šai valstij. Sākoties ASV vadītajai Kuveitas atbrīvošanas operācijai “Tuksneša vētra” 1991.gadā, pēc Turcijas lūguma uz tās pierobežu ar Irāku papildus nosūtīja NATO Mobilo spēku aviācijas vienību un bruņojumu. Reālā karadarbībā šīs NATO vienības gan nepiedalījās.

NATO agrīnās brīdināšanas spēku AEW un AWACS lidmašīnas un simbolika.
Vidū - AEW spēku bāzes Konijā, Turcijā, karavīru uzšuve.

Saskaņā ar ANO Drošības padomes lēmumu, no 1992.gada jūlija līdz 1996.gada oktobrim NATO karakuģi patrulēja Adrijas jūrā, nodrošinot bijušās Dienvidslāvijas republikām noteikto ieroču embargo. Savukārt NATO kara aviācija no 1992.gada oktobra līdz 1995.gada decembrim nodrošināja ANO noteikto lidojumu aizliegumu zonu virs Bosnijas un Hercegovinas. Šīs misijas laikā NATO karavīri pirmoreiz alianses pastāvēšanas gados bija spiesti pielietot militāru spēku, notriecot četrus serbu bumbvedējus, kas pārkāpa lidojumu aizlieguma zonu. Pēc Bosnijas serbu veiktās Sarajevas apšaudes, kurā smagi cieta civiliedzīvotāji, ANO miera uzturētāju spēki lūdza NATO aviācijai veikt gaisa triecienus serbu pozīcijām, komandpunktiem un munīcijas noliktavām. NATO uzlidojumi piespieda Bosnijas serbu līderus sēsties pie sarunu galda un noslēgt mieru.

NATO vadīto starptautisko spēku IFOR un SFOR izvietojums Bosnijā un Hercegovinā.

Pēc tam, kad Serbija izraidīja no Kosovas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotājus un nolēma konfliktu ar Kosovas neatkarības cīnītājiem risināt nevis sarunu, bet karadarbības ceļā, NATO 1999.gada martā sāka gaisa operāciju pret serbu spēkiem. Operācijā tika izmantots plašs kara aviācijas spektrs. Bombardēti tika arī stratēģiski svarīgi objekti pašā Serbijā. Serbija bija spiesta piekāpties un Kosova ieguva neatkarību. Bet no 2001.-2003.gadam NATO pēc Maķedonijas valdības lūguma piedalījās šīs valsts valdības konflikta risināšanā ar separātisko Albāņu atbrīvošanās armiju, nodrošinot mierīgu konflikta noregulējumu un ieroču nodošanas uzraudzību.

Pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem Ņujorkā NATO vēlreiz nācās pārvērtēt savu misiju šodienas globalizētajā pasaulē. Pirmo reizi alianses militārās aktivitātes izgāja ārpus Eiropas robežām. Uz ASV tika nosūtītas piecas agrīnās brīdināšanas un gaisa kontroles lidmašīnas, lai palīdzētu amerikāņiem kontrolēt savu gaisa telpu un novērst turpmākus teroraktus. Pēc tam, kad ANO Drošības padome 2001.gada 20.decembrī deva atļauju Starptautisko Drošības un atbalsta spēku (ISAF) izveidošanai Afganistānā, tajos iesaistījās arī četras NATO valstis. Tomēr sākumā tā nebija NATO operācija, bet atsevišķu valstu brīvprātīga misija. Tikai pēc tam, kad atbildība par tik daudzu valstu sekmīgu militāru kopdarbību atsevišķām valstīm izrādījās par grūtu, NATO 2003.gada 11.augustā pārņēma 42 (vēlāk 48) valstu militāro spēku vadību Afganistānā. 2014.gada beigās ISAF spēki tika reorganizēti un pārvērsti par NATO Apmācību un atbalsta misiju (Operation Resolute Support) Afganistānā.

NATO vadītie starptautiskie spēki ISAF Afganistānā.

No 2004.-2007.gadam NATO pēc Āfrikas Savienības lūguma palīdzēja nodrošināt šīs organizācijas novērotāju misiju konflikta zonā Darfūrā, Sudānā. Kopš 2007.gada NATO nodrošināja arī gaisa pārvadājumus uz Āfrikas Savienības misiju Somālijā. Atsaucoties ANO Ģenerālsekretariāta lūgumam, NATO karakuģi 2008.gada rudenī konvojēja ANO Pasaules pārtikas programmas kuģus, kas piegādāja pārtiku Somālijas badacietējiem. 2009.gadā NATO karakuģi piedalījās operācijās pret Somālijas pirātiem Adenas līcī, bet 2011.gadā, izpildot ANO Drošības padomes rezolūcijas lēmumus, NATO aviācija nodrošināja lidojumu aizlieguma zonu virs pilsoņu kara plosītās Lībijas, bet NATO kara flote - ieroču piegādes embargo šai valstij. Tomēr par dalību Lībijas operācijā NATO valstu vidū nebija vienprātības un tajā iesaistījās tikai 8 no 28 alianses dalībvalstīm, kādēļ misija drīz vien tika izbeigta.

NATO karavīri antipirātisma operācijās “Okeāna vairogs” un “Atalanta” pie Somālijas krastiem.

Pretēji daudzu cilvēku domām, NATO nekad nav bijusi iesaistīta karā Irākā un šīs valsts okupācijā. To NATO dalībvalstu karavīri, kas piedalījās Irākas okupācijā, pārstāvēja savas valstis nevis NATO. Vienīgā NATO vadītā operācija Irākā bija 2004.gadā izveidotā un ar jauno Irākas valdību saskaņotā vietējo drošības spēku apmācības programma NTM-I. Kopumā kopš 1990.gada NATO spēki veikuši ap 40 dažāda mēroga un nozīmes militāras operācijas. Tomēr tikai sešas no tām bijušas saistītas ar reālu kaujas darbību. Pārējās bijušas operācijas bez ieroču pielietošanas, miera nodrošināšanas misijas, misijas valstu atbalsta atjaunošanas, kā arī humanitārās operācijas.

Visas militārās darbības, kurās piedalījušies NATO karavīri, notikušas stingrā saskaņā ar ANO mandātu vai atbalstot kādu no Eiropas Savienības misijām. Turklāt, gan Balkānu operāciju laikā, gan Tuvajos un Vidējos Austrumos vai Āfrikā NATO karavīri daudznacionālo miera nodrošināšanas spēku SFOR, IFOR, KFOR, ISAF sastāvā rūpējušies arī par vietējo iedzīvotāju drošības nodrošināšanu, veikuši vietējo karavīru un drošības spēku apmācīšanu. Tāpat NATO spēki piedalījušies humanitārās misijās, piemēram, viesuļvētras “Katrīna” seku likvidēšanā ASV un postošās zemestrīces seku likvidēšanā Pakistānā, nodrošinājuši drošību Atēnu Olimpisko spēļu laikā.

NATO starptautisko militāro spēku un miera uzturētāju pleca uzšuves Bosnijā, Kosovā un Afganistānā.

Iesaistot gandrīz visas NATO neiekļautās valstis Eiropā, Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, Aizkaukāzā un Vidusāzijā kādā no partnerības vai sadarbības programmām, Ziemeļatlantijas līguma organizācija ir centusies panākt situāciju, kam vajadzētu nodrošināt stabilu mieru un izslēgt jebkādu militāru konfliktu iespējamību Eiropā. Diemžēl kopš Krievijas agresijas Gruzijā, bet jo īpaši kopš Krimas aneksijas un karadarbības Donbasā pasaule atkal ir ierauta Aukstā kara gaisotnē, kas daudzos rada pamatotas bažas, ka kādas muļķīgas kļūdas vai provokācijas dēļ Aukstais karš var pāraugt karstajā.

Kaut arī padomju impērija sabruka, tās mantiniece Krievija tomēr nekad tā īsti nav atteikusies no NATO kā ienaidnieka tēla ekspluatācijas, vismaz iekšpolitiskajā retorikā nē. Jeļcina valdīšanas laikā 90.gados tas bija sajūtams mazāk, taču kopš Krievijā pie varas ir čekists Putins, šāda nostāja atkal tiek kultivēta apzināti un mērķtiecīgi. Neskatoties uz Krievijas dalību programmā “Partnerattiecības mieram” un NATO-Krievijas apvienotajā padomē, Ziemeļatlantijas alianse Krievijas sabiedrības apziņā ilgus gadus tikusi pozicionēta kā galvenais valsts potenciālais pretinieks. Oficiāli Kremlis šādus epitetus, protams, nelieto, un sauc NATO valstis par “partneriem”, taču dažāda ranga politiķi, politologi, politikas eksperti, nemaz nerunājot par plašsaziņas līdzekļiem, pilnīgi atklāti par Krievijas ienaidnieku Nr.1 nosauc ASV. Bet lielākā daļa krievu starp ASV un NATO liek vienlīdzības zīmi.

Krievijas un tās sabiedroto propaganda atklāti demonizē NATO. Kreisajā pusē - serbu plakāts, kas melīgi parāda NATO karavīru kā bērnu slepkavu; labajā pusē - pret NATO vērsti krievu plakāti
ar kara laika cienīgiem uzrakstiem: “Stāvēt (pretoties) līdz nāvei!” un “Ne soli atpakaļ!”

Bet pavisam nopietni Krievijas un NATO attiecības pirmoreiz sašķobījās pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā. Tolaik Krievija pat uz gadu pārtrauca dalību NATO-Krievijas padomē. Vēlāk tā tika atjaunota, taču pēc Krimas aneksijas un Krievijas pilsoņu un ieroču iesaistīšanās karadarbībā Donbasā, jebkādas Krievijas un Ziemeļatlantijas alianses attiecības atkal ir pārtrauktas un šobrīd tiek uzturētas vien sūtņu līmenī. Krievija nu jau arī oficiāli vairs neslēpj, ka uzskata NATO par galveno draudu savai drošībai un potenciālo pretinieci karā. Un, lai arī NATO ir atbildējusi, ka no savas puses Krieviju par ienaidnieci neuzskata, alianse tomēr ir spiesta rēķināties ar Krievijas arvien pieaugošo agresivitāti.

Daži cilvēki uzskata, ka Krievijas agresivitāte ir tikai reakcija uz NATO paplašināšanos un karavīru un bruņojuma izvietošanu Austrumeiropā. Taču Krievijas apgalvojums, ka ASV un Vācija 1990.gadā it kā esot tai apsolījušas neuzņemt NATO Centrālās un Austrumeiropas valstis, neatbilst patiesībai. Šāds solījums Krievijai nekad nav ticis dots. NATO-Krievijas sadarbības līgumā ir tikai solījums neizvietot pastāvīgas NATO bāzes līdzās Krievijas robežai. Taču pēc suverēnas valsts Ukrainas starptautiski atzītas teritorijas Krimas anektēšanas lielākā daļa NATO valstu ir vienisprātis, ka Krievija līdz ar to ir pārkāpusi līgumā ietverto apņemšanos veidot “ilgstošu un visaptverošu mieru Eiroatlantiskajā zonā, balstoties uz demokrātijas un kolektīvās drošības principiem”, tāpēc arī NATO solījums par pastāvīgu militāru bāžu neizvietošanu Krievijas pierobežā ir zaudējis spēku.

Karikatūra par to, kā Krievijas agresīvā uzvedība aizbaidījusi no sarunu galda visus tās NATO partnerus. Augšā kreisajā stūrī - Krievijas pastāvīgās pārstāvniecības NATO logotips.

NATO Varšavas samita laikā tika pieņemts lēmums par pastāvīgu NATO karaspēka vienību izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā, lai pastiprinātu vietējo bruņoto spēku aizsardzības spējas iespējamas agresijas gadījumā. Krievija jau paziņojusi, ka šāda NATO rīcība apdraud stabilitāti Baltijas reģionā, ka pastāvīga NATO karaspēka izvietošana šeit nav nepieciešama, jo Krievija negrasoties nevienam uzbrukt. Taču Krievija nestāsta, cik lielus militāros spēkus tā izvietojusi pie Baltijas valstu un Polijas robežām, kāda mēroga militārās mācības realizējusi pēdējos gados, izspēlējot visnotaļ agresīvus un Baltijas valstīm nedraudzīgus scenārijus. Turklāt, ja nebūtu Krimas un Donbasa, nebūtu ne mazākās runas par NATO karaspēka izvietošanu Baltijā. Krievija ar savu rīcību ir panākusi to, ka NATO valstu karavīri Baltijā būs un nepametīs šo teritoriju tik ilgi, kamēr vien baltieši saskatīs kaut mazāko nepieciešamību pēc spēka, kas atturētu Krieviju no iespējamas agresīvas rīcības Baltijā.

Domājot par NATO un Latvijas attiecībām un mūsu valsts vietu Eiroatlantiskās drošības sistēmā, publiskajā vidē tiek izplatīti vairāki mīti, kurus popularizē dažādu pasugu interneta “troļļi”, Krievijas un Putina politikas atbalstītāji, dažādu nokrāsu kreisie un citi pret amerikāņiem un NATO noskaņoti ļautiņi. Daļa no šiem mītiem vienkārši ir meli, kamēr citi - dažādas puspatiesības, kur kādi faktori tiek īpaši akcentēti, bet citi - noklusēti. Turklāt Kremļa propagandisti un to brīvprātīgie palīgi apzināti liek vienlīdzības zīmi starp ASV un NATO, tā radot cilvēku prātos jēdzienisku sajukumu un pierakstot amerikāņu “grēkus” visai Ziemeļatlantijas aliansei. Tāpēc mēģināsim atbildēt vismaz uz dažiem no mītiem par Latvijas - NATO attiecību kontekstu un noskaidrot, kā ir patiesībā.

Viens no pēdējā laikā populāriem mītiem ir apgalvojums, ka Latvijas pievienošanās NATO bijusi rupja kļūda. Latvijai vajadzējis palikt neitrālai, militāros un politiskos blokos neiesaistītai valstij, īstenojot tikai savām nacionālajām interesēm atbilstošu politiku. Tomēr - vai šāda neitralitāte mūsdienu globalizētajā pasaulē maz ir iespējama? Reiz jau Latvija mēģināja īstenot līdzīgu politiku. Noslēgusi neuzbrukšanas līgumus ar nacistisko Vāciju un komunistisko PSRS, Latvija dzīvoja ilūzijās, ka ir pasargāta. Taču visi līgumi izrādījās vien papīra vērti - tie netraucēja ne Padomju Savienībai, ne Vācijai okupēt Latviju. Arī šodien, ja patiešām sāktos plaša mēroga konflikts starp Krieviju un Rietumiem, Latvija nebūtu pasargāta. Mūsu ģeopolitiskais novietojums ir pārāk nozīmīgs, lai šo stratēģiski svarīgo teritoriju atstātu pretiniekam. Tomēr kā NATO dalībvalsts mēs esam nesalīdzināmi drošāk pasargāti no Krievijas iespējamās agresijas nekā postpadomju valstis, kas nav alianses locekles. To pierāda Gruzijas, Ukrainas, Moldovas piemērs, kam regulāri jāsaskaras ar rupju Krievijas spiedienu.

Lai nekad nebūtu iespējams britu avīzē “Daily Mail” publicētais Krievijas iebrukuma plāns Baltijā, NATO Baltijas valstīs turpmāk nolēmusi izvietot pastāvīgu militāro kontingentu un bruņutehniku.

Vēl viens izplatīts “troļļotāju” mīts - NATO visu nosaka amerikāņi, pārējās valstis ir vien ASV marionetes. Tā nav patiesība. NATO ir eiropiešu dibināta organizācija Eiropas kolektīvai aizsardzībai. Neviens NATO ģenerālsekretārs visā organizācijas vairāk nekā 65 gadu vēsturē nav bijis amerikānis, arī starp Militārās komitejas vadītājiem  bijis tikai viens amerikānis - armijas ģenerālis Omārs Bredlijs alianses sākuma gados no 1949. līdz 1951.gadam. Protams, vairāk nekā 1000 cilvēku lielajā alianses centrālās vadības aparātā ir arī amerikāņi, gluži tāpat, kā citu dalībvalstu pārstāvji. Tomēr visi lēmumi NATO tiek pieņemti uz dalībvalstu vienprātības pamata vai arī netiek pieņemti vispār. Un ir bijuši gadījumi, kad pretēji ASV vai kādas citas valsts vēlmēm pārējās dalībvalstis nav apstiprinājušas alianses kolektīvo dalību tajā vai citā militārajā operācijā.

Taču visabsurdākais “kremlinu” apgalvojums ir - NATO karavīri Latvijā uzskatāmi par… okupantiem. Tā kā Latvija pati ir NATO dalībvalsts, alianses karavīri pēc definīcijas šeit nevar būt okupanti. Tā varētu būt tikai gadījumā, ja sveši karavīri mūsu zemē būtu ienākuši un izvietoti pretēji Latvijas valsts gribai, kā tas 1968.gadā notika Čehoslovākijā, kad pārējo Varšavas līguma valstu karaspēks okupēja vienu no savām dalībvalstīm, kas mēģināja veikt politiskas reformas. Bet NATO karavīri un militārā tehnika Latvijā atrodas pēc mūsu pašu lūguma. Krievijas “troļļotāji” apzināti sagroza jēdzienus, bijušā okupācijas (PSRS) karaspēka veterānus saucot par “atbrīvotājiem”, bet mūsu draugus un militāros sabiedrotos - par “okupantiem”. Pēc šādas loģikas arī mūsu pašu Nacionālie Bruņoto spēki ir okupanti, jo ir NATO karavīri. Žēl, ka daļa latviešu uzķeras uz šīs primitīvās Kremļa propagandas āķa.

NATO karaspēks Latvijā ir mūsu pašu karaspēks, neatkarīgi no karavīru tautības un valsts piederības.

Bieži dzirdēts arī sauklis - latviešu karavīriem nav jāpiedalās militārās operācijās ārpus Latvijas, jo tas nav mūsu karš. Tomēr mēs esam NATO dalībvalsts un mums jāizpilda savs pienākums pret sabiedrotajiem. Citādi var gadīties, ka brīdī, kad Latvijai pašai būs nepieciešama palīdzība, citas valstis pateiks, ka tas nav viņu karš. Ja reiz alianse kopīgi nolēmusi piedalīties kādā no operācijām, arī mūsu karavīriem tur jābūt, palīdzot atbilstošai savām spējām un sagatavotībai. To mūsu karavīri visus šos gadus, kopš esam NATO, ir godprātīgi un profesionāli darījuši. Turklāt visi, kas bijuši starptautiskajās misijās, ir vienisprātis, ka tās devušas neatsveramu ieguldījumu mūsu armijas profesionālo iemaņu un kaujasspēju nostiprināšanā, kas nekādi nebūtu iespējams paliekot mājās. Turklāt visi mūsu karavīri uz starptautiskajām misijām dodas brīvprātīgi un parasti gribētāju netrūkst.

Ja par mūsu karavīru piedalīšanos kādā militārā operācijā varētu būt šaubas, tad vienīgi par dalību Irākas okupācijā, kas notika ārpus NATO jurisdikcijas. Par visām pārējām jāteic - tas bija mūsu pienākums. Turklāt latviešu karavīri nekad nav piedalījušies karadarbības aktīvajā fāzē. Mūsu uzdevums vienmēr bijis civiliedzīvotāju drošība un aizsardzība, vietējo drošības spēku un armijas apmācīšana, sprāgstvielu, mīnu un munīcijas neitralizēšana, citas operācijas, kas nav tieši saistītas ar karadarbību. Tieši tāpēc latviešu karavīriem vienmēr bijušas labas attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem. To pierāda arī nosacīti nelielais starptautiskajās misijās kritušo latviešu karavīru skaits - trīs, kamēr daudzām valstīm tas ir nesalīdzināmi lielāks.

Latviešu karavīru starptautisko misiju rokas uzšuves.
Augšējā rindā no kreisās - Baltijas bataljona BALTBAT uzšuve, Dānijas bataljona baltiešu rotu BALTPLA uzšuve Bosnijā, NATO spēku Afganistānā ISAF kopējā uzšuve, Afganistānas Meimanas provinces atjaunošanas komandas uzšuve; apakšējā rindā no kreisās - Operacionālās padomnieku un sadarbības vienību apmācības komandas
Afganistānā OMLT latviešu vienības uzšuve, OMLT motivācijas uzšuve “Pingvīni”, Zemessardzes 54.inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas grupas Afganistānā EOD uzšuve, Daudznacionālo spēku koalīcijas “Operācijas Irākas brīvībai” Latvijas kontingenta uzšuve, Daudznacionālo koalīcijas spēku Irākā Dienvidu sektora Bravo nometnes (Al Hillah) Latvijas kontingenta uzšuve.

Taču attiecībā uz NATO tiek izplatītas arī šķietami nopietnākas apsūdzības. NATO Baltijas valstīs gatavojot placdarmu karam ar Krieviju. Tomēr katrs, kurš no starptautiskās politikas saprot nedaudz vairāk, nekā tikai to, kas izlasāms interneta ziņās, zina, ka apgalvojums par ASV vai NATO vēlmi uzbrukt Krievijai ir absurds. Pat, ja tā būtu, darīt to no Baltijas valstu teritorijas, ko ar pārējo Eiropu saista vien nepilnu 100 kilometrus platais Suvalku koridors, būtu militārs neprāts. Kara gadījumā Krievija un tās sabiedrotā Baltkrievija momentā slēgtu koridoru starp Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju, ielencot NATO spēkus Baltijā un tos iznīcinot. Šādi plāni ne reizi vien izspēlēti Krievijas un Baltkrievijas kopīgajās kaujas mācībās “Zapad”. Turklāt neviens pasaulē nav tik traks, lai nopietni plānotu uzbrukumu otrajai varenākajai kodollielvalstij. Un ar ko? Ar dažiem simtiem karavīru, kas Baltijā uzturas pašlaik, vai ar tiem pāris tūkstošiem, kas te būs pēc Varšavas samita lēmumu izpildes?

Jā, bet kāpēc tad Rietumu propaganda psiholoģiski gatavojot Baltijas valstu iedzīvotājus karam ar Krieviju? Tā nav tiesa - politiķi un militārpersonas tikai pauž bažas par iespējamo Krievijas agresiju. Krievijas iedzīvotāji gan visus pēdējos gadus tiek rūpīgi gatavoti kara neizbēgamībai ar Rietumiem. To zina ikviens, kurš kaut dažus mēnešus nodzīvojis Krievijā, to atzīst arī paši krievi, kuri vēl nav pazaudējuši spēju analītiski domāt. “ASV veido militāro ielenkumu ap Krieviju un gatavojas karam”, “Militārais konflikts starp Rietumiem un Krieviju kļuvis neizbēgams”, “Amerikas militāristi diktē savu dienaskārtību Eiropā”, “Amerikāņi radījuši slepenus ieročus, kas ļaus no attāluma kontrolēt cilvēku smadzenes” - šādus un līdzīgus izdomājumus Krievijas plašsaziņas līdzekļos var dzirdēt, redzēt un izlasīt ikdienas. Tieši Krievija ir tā, kas savus iedzīvotājus psiholoģiski gatavo karam ar Rietumiem.

Attēlā augšā - Krievijas propagandas meli par NATO bāzēm, kas it kā ieskaujot Krieviju.
Attēlā apakšā - reālās NATO bāzes. Visas pārējās nav NATO, bet gan ASV karabāzes.

Bet varbūt mēs patiešām pārspīlējam draudus, kas nāk no Krievijas? Varbūt Krievija patiešām negrasās nevienam uzbrukt un saceltā ažiotāža ir vien sakāpināta reakcija uz Ukrainas notikumiem, kaut patiesībai Baltijai nekas nedraud? Vēl tikai pirms dažiem gadiem reālu tūlītēju draudu no Krievijas Baltijai patiešām nebija, taču saasinoties spriedzei starp Krieviju un Rietumiem Krimas aneksijas dēļ, situācija ir radikāli mainījusies. Krievija savā ārpolitikā kļuvusi agresīva un neprognozējama. Atklāti NATO dalībvalstīm tā varbūt arī neuzbruks, taču “zaļos cilvēciņus” un citus hibrīdkara elementus izmantot var. Baltija nekad nav pārstājusi būt Krievijas stratēģisko interešu objekts un mērķis.

Vai gan neitrālās Zviedrijas parlaments būtu nobalsojis par atļauju NATO spēkiem izmantot Zviedrijas armijas bāzes un ostas Krievijas agresijas gadījumā Baltijā, ja tam nebūtu pamata? Acīmredzot Zviedrijas izlūkdienesta rīcībā ir ziņas, kas apstiprina šāda iebrukuma iespējamību. Par Krievijas agresivitāti zviedri varējuši pārliecināties arī uz savas ādas. Atriebjoties par atļauju NATO spēkiem izmantot Zviedrijas karabāzes, nezināmi hakeri uzbruka septiņu Zviedrijas lielāko laikrakstu interneta vietnēm, vairākas stundas tika paralizēta gandrīz visa Zviedrijas gaisa satiksmes kontroles sistēma, Zviedrijas teritorijā netālu no Krievijas pierobežas pēkšņi pārstāja darboties trīs nozīmīgi mobilo sakaru apraides torņi. Gar Zviedrijas krastiem Baltijas jūrā braukā Krievijas karakuģi, gaisā lido izlūkošanas un kaujas lidmašīnas. Zviedrijas Drošības policija SAPO ziņo, ka Krievijas izlūkdienesti aizvien aktīvāk izspiego dažādus militāros un civilos objektus. Šāda aktivitāte piespiedusi neitrālo Zviedriju un tikpat neitrālo Somiju nopietni apsvērt pievienošanos NATO blokam.

Krievija šodien draud visai pasaulei. Tas ir viens no hibrīdkara elementiem. Krievija cenšas radīt par sevi priekšstatu kā militāru lielvaru, no kuras visiem vajadzētu baidīties. Baltijas tautas Kremļa propagandisti cenšas pārliecināt, ka viņu valstis ir mazas un ievainojamas, ka Rietumi tās neaizsargās, bet Krievija ir tepat pie durvīm un ir ļoti spēcīgs militārs spēks. Baltiešus gluži vienkārši iznīcinās un iegrūdīs jūrā. Sevišķi zemiska ir šantāža ar iespējamu kodoluzbrukumu. Šādus draudus saņēmusi pat mazā Dānija, kamēr Baltijai Krievija draud ar “Iskander” raķešu izvietošanu Kaļiņingradā. Kodolraķetes pret dažiem tūkstošiem NATO karavīru? Civilizēto valstu praksē gan nav pieņemts draudēt ar kodoltriecienu valstīm, kam šādu ieroču nav un kuru teritorijā tādi nav izvietoti.

“Kremlini” cits par citu skaļāk kliedz, ka pastāvīgu NATO vienību izvietošana Baltijā apdraud Krievijas nacionālo drošību un Krievija to nekad nepacietīšot. Taču tieši to pašu viņi teica arī tad, kad Baltijā vēl nebija neviena citzemju karavīra. Tad drauds Krievijai bija pati mūsu dalība NATO. Katrs, kurš kaut mazliet orientējas militārās lietās, saprot, ka ne pašreizējie 200 amerikāņu karavīri Latvijā, ne plānotais bataljons 1000 cilvēku sastāvā, nav un nevar būt nopietns drauds Krievijai. Kopā Baltijas valstu armijās ir nedaudz virs 21 000 karavīru, kam tagad pievienosies 3000 citu valstu karavīru un nedaudz bruņutehnikas. Tas ir nieks pret 300 000 ar vismodernāko bruņojumu ekipētiem zaldātiem, ko savā Rietumu kara apgabalā izvietojusi Krievija. Dažu desmitu kilometru attālumā no Latvijas robežas atrodas arī modernāko Krievijas lidmašīnu un kaujas helikopteru bāzes. Kurš kuru te apdraud?

Dzirdēts arī gluži fantastisks apgalvojums, ka NATO karavīri Baltijā patiesībā tiks ievesti ne jau Krievijas draudu dēļ, bet lai apspiestu vietējo tautu iespējamo sacelšanos pret “fašistiskajiem režīmiem”. Demokrātiskā sabiedrībā ar masu nemieriem gan parasti galā tiek iekšlietu struktūras. Armija varētu tikt iesaistīta tikai vienā gadījumā - ja parādītos neidentificēti bruņoti “zaļie cilvēciņi” vai Donbasa bandītiem līdzīgas teroristu bandas. Jā, NATO spēki Baltijā ir arī tādēļ, lai laikus ar visu likuma bardzību apturētu šādus hibrīdkara elementus. Ja pēc “krievmīļu” domām tā ir cīņa “pret savu tautu”, tad viņiem tomēr nāksies samierināties, ka lielākā daļa tautas savā zemē vēlas mieru un stabilitāti nevis haosu.

Baltijas valstīs nevajagot rīkot arī lielas militāras mācības, lai lieki nekaitinātu Krieviju - tā šodien izsakās dažs labs Eiropas politiķis. Taču militārās mācības ir ikdienišķa prakse visu valstu armijās. Mācības Baltijas teritorijā notiek stingrā saskaņā ar starpvalstu un starptautiskajiem noteikumiem, par tām tiek informētas visas ieinteresētās puses, tiek uzaicināti novērotāji. Gauzdamies par NATO “agresīvajām” mācībām Baltijā, “kremlini” aizmirst pastāstīt par nesalīdzināmi plašākām mācībām, ko Krievija regulāri rīko Baltijas valstu robežu tiešā tuvumā, turklāt nereti ar neslēpti draudīgu scenāriju. Pasaules praksē pieņemts militārās mācībās cīnīties “krāsām” - “sarkanie” ar “zilajiem”, “baltie” ar “zaļajiem”, vai arī karadarbība notiek kādā izdomātā valstī. Krievija atļāvusies izspēlēt reālu Baltijas ieņemšanas operāciju, saucot visas valstis īstajos vārdos. Tas uzskatāms par atklātu draudu.

Visbeidzot nopietnākais interneta “troļļotāju” trumpis - cilvēkiem tiek stāstīts, ka kara gadījumā Latvija tiks pārvērsta milzīgā kaujas laukā un iznīcināta, no kā varētu izvairīties, ja NATO karaspēka šeit nebūtu. Uz mums tikšot izšautas krievu kodolraķetes. Par kodolšantāžas zemiskumu jau runājām, taču arī konvencionāla kara gadījumā nebūs nekādas nozīmes, vai te ir NATO karavīri, vai nav. Jebkura plašāka militāra konflikta gadījumā Krievija nekavējoties iebruks Baltijā jebkurā gadījumā. Cīnīties nāksies tik un tā - vai nu vieniem, vai kopā ar sabiedrotajiem. Tas, ko mums piedāvā dažādi “miera baloži”, aiz kuriem patiesībā slēpjas Kremļa hiēnas, ir 1940.gada scenārijs - pacelt rokas un padoties bez cīņas. Ar domu - tad varbūt izdzīvosiet. Taču ne latviešu karavīrs, ne latviešu tauta vairs nav gatavi otrreiz pieļaut tik apkaunojošu kļūdu. Mēs cīnīsimies pret jebkuru agresoru. Bet, ja tā, tad upuri ir neizbēgami, un Dievs dod, kaut tie būtu pēc iespējas mazāki.

Visi saprātīgi domājošie cilvēki pasaulē tomēr cer, ka veselais saprāts uzvarēs un līdz 3.Pasaules karam nenonāks. Taču, kamēr pie valsts stūres Krievijā ir mesiānisku ideju pārņemts čekists, kurš visā nopietnībā uzskata, ka Dievs viņam uzticējis atjaunot “vareno un nedalāmo”, pasaule nevar justies droša un tāda kolektīvās aizsardzības sistēma kā NATO ir nepieciešama. To vajadzētu atcerēties ikvienam, kurš kliedz par NATO agresiju. Staļina mantinieki gan Krievijā, gan citur, tostarp Latvijā, izvērsuši informatīvo karu pret Rietumiem. Ko viņi grib? Vai patiešām jaunas deportācijas, pārpildītus čekas pagrabus, dzīvi trūkumā uz nemitīgas bada robežas? Vai arī “staļiņlaiku” mūsdienu versiju Putina izpildījumā? Jāatceras, ka no tā visa savulaik Rietumeiropu nosargāja NATO. To vajadzētu pārdomāt, pirms mirdzošām acīm skatīties Maskavas TV propagandas “šedevrus” un izplatīt tos tālāk.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2016/07/18/nato-%e2%80%93-agresors-vai-eiropas-kolektivas-drosibas-garants-2dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.