Stambulas konvencija – vilki avju ādās

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 06-06-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Viena no diskutētākajām tēmām Latvijas sabiedrībā 2016.pavasarī bija tā sauktā Stambulas konvencija un tas, vai Latvijai būtu vai nebūtu tai jāpievienojas. Vienotā frontē aizstāvēt konvenciju metušies visu pasugu liberāļi. Tomēr, ja tādu pazīstamu “liberastu” kā Ilzes Viņķeles, Lolitas Čigānes vai “nacionālā geja” Edgara Rinkēviča atbalsts konvencijā ietvertajām divdomīgajām idejām nepārsteidz, tad daudzu sabiedrībā cienījamu cilvēku un pat valsts prezidenta iesaistīšanās šī pretrunīgā dokumenta aizstāvēšanā bez dziļākas tā analīzes izraisa vien nožēlu. Diemžēl arī vairums plašsaziņas līdzekļu ar retiem izņēmumiem aizstāv “sieviešu tiesības”, nespējot vai negribot saskatīt konvencijas slēptākos mērķus. Konvencijas kritiķi tiek publiski nozākāti par tumsoņiem, sieviešu nīdējiem un vardarbības atbalstītājiem.

Mums cenšas iestāstīt, ka nekas no tā, par ko brīdina konvencijas kritiķi, dokumentā nemaz neesot atrodams. Nelaime, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju konvencijas tekstu un tā pielikumus nav lasījuši un nekad arī neizlasīs, tāpēc viņiem var iestāstīt visu ko. Taču, ja rūpīgi iedziļinās konvencijas un tās pielikumu saturā, bet juridiskos dokumentos katrs vārds un nianse ir ļoti svarīgi, atklājas, ka slēptu “zemūdens akmeņu” tajā ir vairāk nekā pietiekami. Konvencijas atbalstītāji par šīm problēmām nerunā vai arī cenšas tās noslēpt aiz dažādām puspatiesībām un pat atklātiem meliem. Agresīvs uzbrukums oponentiem, padarot tos par margināliem muļķiem, kā zināms, ir labākais aizsardzības paņēmiens.

Mums melo, ka Latvija ir pēdējā Eiropas valsts, kas konvencijai pievienojusies. Pirmkārt, tā nav tiesa, otrkārt vairums cilvēku nesaprot atšķirību starp jēdzieniem “parakstīt” un “ratificēt”. Parakstījušas Stambulas konvenciju patiešām ir visas Eiropas Savienības valstis, taču ratificējušas vien nedaudzas. Bet bez ratifikācijas konvencijai nav likuma spēka. Protams, ratifikācijas process vēl turpinās, tomēr izskatās, ka vairākās Eiropas valstīs konvencija tā arī varētu palikt neratificēta. Un pat valstīs, kur tā ir ratificēta, tas noticis ar dažādām atrunām. Jo ne jau Latvijas “tumsoņi” izdomāja it kā neeksistējošas problēmas Stambulas konvencijā - par to karstas diskusijas norit visā Eiropā.

Iepazīstoties ar tiesībsarga Jura Jansona 10.maija komentāru Tiesībsarga biroja mājaslapā, kļūst skaidrs, kāpēc Latvijas valdība cenšas par katru cenu pievienoties Stambulas konvencijai. Izrādās, varneši aiz tautas muguras jau sen apsolījuši ANO Cilvēktiesību padomei, ka Latvija konvencijai pievienosies līdz 2018.gadam (ANO CP darba grupas ziņojuma 4.lpp., 13.paragrāfs) un plāno pārskatīt LR normatīvo aktu ietvaru, lai tas pilnībā atbilstu konvencijas nosacījumiem (ziņojuma 8.lpp., 49.paragrāfs). Tātad visas runas par plašas diskusijas nepieciešamību ir tikai aizsegs, lai maldinātu sabiedrību. Viss jau sen ir izlemts! Bet tas nozīmē, ka uz Saeimu tiks izdarīts milzīgs spiediens, lai konvencija tiktu ratificēta bez aizķeršanās. Šobrīd ratifikācijai deputātu balsu vēl pietrūkst.

Kas tad ir bēdīgi slavenā Stambulas konvencija? Tās oficiālais nosaukums ir “Eiropas Padomes Konvencija Nr.210 par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu” un deklarētais mērķis - “sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp nodrošinot sievietēm neatkarību“. Kurš gan būtu pret sievietes pasargāšanu no vardarbības? Pat viskonservatīvāko uzskatu cilvēki neatbalsta vardarbību sabiedrībā. Par ko tad strīdi? Par to, ka konvencija aptver daudz plašāku jautājumu loku, nekā tikai vardarbība, un aiz ārēji cēla mērķa slēpjas pavisam citas idejas un mērķi, bet mūsu politiķi izliekas to nemanām.

Eiropas Padomē regulāri tiek iesniegtas dažādas iniciatīvas, konvencijas un ziņojumi ar nevainīgiem nosaukumiem, aiz kuriem slēpjas pavisam nepieņemama idejas un centieni. Visas Lunačekas, Estrellas (lasiet ŠEIT un ŠEIT) un citas bēdīgi slavenās konvencijas un ziņojumi ir no tās pašas “operas”. Tamlīdzīgu ideju lobijs Latvijā cenšas sabiedrībai iestāstīt, ka panika tiek celta velti un nekā bīstama šajos dokumentos neesot. Grūti saprast, vai mūsu politiķi patiešām ir tik naivi, ka nespēj atšķirt pelavas no graudiem, vai arī patiesība tiek slēpta apzināti. Tieši tāpat bija ar mūsu pašu Partnerattiecību likumprojektu, kur Zolitūdes traģēdijā bojā gājuša ugunsdzēsēja civilsievas nespēja likumīgā ceļā saņemt mantojumu tika izmantota, lai lobētu viendzimuma attiecību leģitimizēšanu.

Ja kādam šķiet, kas tamlīdzīgos dokumentos iekļautās “dīvainās” idejas vienkārši tiek nepareizi saprastas, pietiek iepazīties ar šo dokumentu autorēm (-iem), lai viss kļūtu pilnīgi skaidrs. Šādu no morāles un tikumības viedokļa strīdīgu konvenciju, ziņojumu un iniciatīvu autores (-i) kā likums ir dažādu seksuālo “minoritāšu”, radikālā feminisma un tamlīdzīgu tradicionālai sabiedrībai un ģimenei postošu ideoloģiju adepti. Viņas (-ņi) arī nemaz neslēpj, ka savus likumprojektus izstrādā, ņemot vērā visu veidu seksuālo dīvaiņu intereses un “tiesības”. Arī Stambulas konvencijas autori nav slēpuši, ka ar ģimeni konvencijas kontekstā saprot “visu veidu ģimenes”. Tam vien vajadzētu darīt mūsu politiķus uzmanīgus, vērtējot Stambulas konvenciju un tās pielikumus, tomēr mūsējie šķiet kā ar aklumi sisti.

Mums saka, ka Stambulas konvencija jālasa tās Preambulas gaismā. Labi, atvērsim Preambulu. Ko mēs tur lasām? - “…vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” No pirmā skata parasts juridisks formulējums, taču ar to faktiski tiek ieviesta vīriešu kolektīvās vainas prezumpcija. Konvencijas saturs veidots balstoties radikālā feminisma ideoloģiskajā pieņēmumā, ka jebkurš vīrietis ir potenciāls varmāka un diskriminētājs, bet jebkura sieviete - potenciāls upuris. Tiešu par šādu domu gaitu var pārliecināties katrs, rūpīgi izlasot konvenciju un tās pielikumus. No varmākas statusa vīrieti var atbrīvot vienīgi tad, ja viņš atzīst dzimumu lomu maiņas nepieciešamību un iesaistās aktīvā cīņā par dzimumu stereotipu izskaušanu.

Stambulas konvencija būtībā noliedz vīrieša kā ģimenes galvas lomu laulībā un bērnu audzināšanā. Dzimumu līdztiesību tā uzskata par galveno priekšnoteikumu pret sievieti vērstas vardarbības samazināšanai. Tikai, kas šīs konvencijas kontekstā tiek saprasts ar jēdzienu “dzimumu līdztiesība”? Politiskās, sociālās un darba tiesības sievietēm jau šobrīd ir garantētas visā Eiropā. Protams, ne viss šajā jomā ir ideāli, taču šāda veida dzimumu līdztiesība noteikta visu ES valstu likumdošanā. No konvencijas preambulas un pamatteksta izriet, ka tās izpratnē vardarbības pret sievieti sakņojas nevis cilvēku grēcīgajā dabā, bet… tautu tradīcijās, sabiedrības kultūrā un tradicionālās ģimenes institūcijā! Tas ir neslēpts uzbrukums Dieva kopš radīšanas noteiktajām dzimumu lomām ģimenē un sabiedrībā.

Žēl, ka pat atsevišķi kristieši tikuši pievilti un atbalsta konvencijas pieņemšanu tās pašreizējā redakcijā. Viņi redz tikai konvencijas oficiāli deklarēto pozitīvo mērķi, bet nesaskata bīstamās “zemūdens klintis”, kas paslēptas tās saturā. Varētu domāt, ka, runājot par tradīcijām un kultūru, tiek saprasta Eiropā arvien pieaugošā islāma invāzija, tāpat dažādu Āzijas un Āfrikas kultūru attieksme pret sievieti, kas eiropiešu skatījumā nereti ir diskriminējoša. Taču konvencija un tās autores - radikālās feministes - tieši tāpat uzbrūk arī kristietībai. Tādas Bībeles vietas kā: “Ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs” (1.Kor. 11:3) vai “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam” (Ef. 5:22) padara feministes vai trakas un ļauj apsūdzēt kristiešus “sieviešu apspiešanā”.

Un velti šiem neomarksistiem stāstīt, ka Dievs nekad nav atļāvis vīriem savu autoritāti ģimenē izmantot nelietīgi, kur nu vēl vardarbīgi, ka tajā pašā Bībelē ir arī teikts: “Ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā” (1.Kor. 11:11) un “Vīri, mīliet sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu Draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef. 5:25). Kā Kristus mīlēja Savu Draudzi? Atdodams dzīvību par to! Dievs uzliek vīriem par pienākumu ziedoties ģimenes labā. Tā ir ļoti augsta morāla latiņa. Vīrieti un sievieti Dievs radīja vienlīdzīgus kā personības, tomēr deva tiem atšķirīgas funkcijas laulībā un ģimenē. Vīra ģimenes galvas loma nediskriminē sievu, bet uzliek tam milzīgu atbildību. Bībele cildina gudru sievu un nelga ir tas vīrs, kurš neuzklausa sievas viedokli, pirms pieņem atbildīgu lēmumu. Taču Stambulas konvencija šādas attiecības vērtē kā “izskaužamu pagātnes palieku”.

Konvencijas preambulā nospraustais mērķis ir izveidot Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un ģimenē. Mērķis labs, taču pieņēmums par vardarbības cēloņiem - kļūdains. Vardarbības izskaušanu konvencija cieši saistīta ar “dzimumu līdztiesību”. Šīs konvencijas kontekstā tas nozīmē vēsturisku tradīciju un tradicionālās ģimenes kultūras noārdīšanu. Taču tas nekādā ziņā nesamazinās vardarbību, jo tradicionālām lomām ģimenē ar vardarbību nav tieša sakara. Ja kāds ir vardarbīgs, viņa vardarbīgais raksturs nemainīsies, ja ar likumu tiks noteikts, ka viņš vairs nav ģimenes galva. Vardarbība taču nepastāv tikai vīra un sievas vai vecāku un bērnu starpā. Vai vīrieši sit tikai sievietes un nekaujas savā starpā? Un, vai arī sievietes dažkārt nav vardarbīgas? Vardarbība nav atkarīga no dzimuma vai lomu sadalījuma ģimenē, bet cilvēka netikumiem, vājībām un morāles principiem.

Stambulas konvencijas 12.pants nosaka, ka “konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja [..] par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.” Tas nozīmē, ka konvenciju ratificējušajām valstīm būs jāveic pasākumi, lai veicinātu pārmaiņas sabiedrības domāšanā un attieksmē pret kultūrvēsturisko mantojumu, tradīcijām, paražām un ģimenes vērtībām. Tas ir tiešs mūsu tradicionālo un ģimenisko vērtību apdraudējums, kas tiks finansēts no nodokļu maksātāju naudas. Katram jāatbild sev pašam, vai viņš tam piekrīt un to vēlas.

Pamatojoties uz pieņēmumu, ka vardarbības cēlonis ir tradīcijas un kultūra, kā arī vēsturiski izveidojies sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgs sadalījums ģimenē un sabiedrībā, būtu arī jāatzīst, ka vardarbībai pret sievieti ir strukturāls raksturs. Ja šis apgalvojums ir patiess, kāpēc Ziemeļvalstīs, kur dzimumu līdztiesības tradīcijas ir senas un visaptverošas, vardarbības pret sievietēm statistiskie rādītāji ir daudz augstāki nekā Latvijā? Diskusijā LTV raidījumā “Tieša runa” žurnāliste Baiba Strautmane mēģināja iegalvot, ka šādi rādītāji esot tieši tāpēc, ka Skandināvijā pret vardarbību likumdošana ir neiecietīgāka, kā dēļ sievietes uzdrošinās vairāk ziņot par šādiem gadījumiem. Nav tiesa - šādi rezultāti tika iegūti nevis statistiski apkopojot sieviešu iesniegumus policijā, bet intervējot sievietes individuāli! Tātad vardarbības cēlonis neslēpjas tradīcijās vai kultūrā, bet citur.

Ļoti diskutabls ir arī Stambulas konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā ietvertais “neaizsargāto personu” uzskaitījums. Par neaizsargātām un “viegli ievainojamām” tiek pasludinātas “sievietes grūtniecības stāvoklī un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki”.

Ja par grūtniecēm, invalīdiem, sievietēm ar maziem bērniem un veciem cilvēkiem jautājumu nav, pavisam dīvaini šķiet “neaizsargāto” sarakstā iekļaut homoseksuāļus un narkomānus. Konvencijas izpratnē sanāk, ka normālai vidusmēra sievietei, kurai nav mazu bērnu un kura nav stāvoklī, kura nav lesbiete vai prostitūta, juridiskās aizsardzības līmenis pienākas zemāks nekā augstākminētajām grupām, jo viņa nav “viegli ievainojama”. Šāda nostāja devalvē sievietes vērtību un ir pilnīgs absurds. Taču, ja likuma aizsardzība visiem ir vienāda, kāpēc izcelt kādas īpašas “neaizsargāto” kategorijas?

Vislielākie iebildumi ir pret Stambulas konvencijā ietvertā sociālā dzimuma jeb “gender” jēdziena ieviešanu Eiropas likumdošanā. Stambulas konvencija ir pirmais starptautiska līmeņa juridisks dokuments, kurā sniegta sociālā dzimuma (dzimtes) definīcija, ar ko tiek saprastas “sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem” (3.panta c) punkts). Konvencijas lobētāji apgalvo, ka ar jēdzienu “gender” esot jāsaprot tikai un vienīgi sabiedrībā valdošie dzimumu uzvedības stereotipi. Tomēr cīņa jau nav par “meitenes nespēlējas ar mašīnām” vai “zēni neraud” tipa priekšstatiem, bet pavisam ko citu. Stambulas konvencija it kā atzīst, ka dzimumiem piemīt specifiskas un atšķirīgas izpausmes jeb dzimumsocialitāte, taču vienlaikus asi vēršas pret šīm izpausmēm kā izskaužamiem stereotipiem.

Konvencijas autores uzskata, ka starp dzimumiem nepastāv vērā ņemamas atšķirības un bioloģiskajam dzimumam (sex) nav būtiskas nozīmes - to aizstāj paša cilvēka izvēlētais sociālais dzimums (gender). Tie, kas šajā pasaulē nodzīvojuši ilgāk, atcerēsies, ka viņu jaunībā tāda jēdziena kā “sociālais dzimums” nebija - tas parādījās tikai 20.gadsimta otrajā pusē. Konvencijā uzsvērts, ka vardarbību iespējams izskaust tikai panākot pilnīgu sociālo dzimumu vienlīdzību (gender equality). Tātad runa nav par vienlīdzību starp vīrieti un sievieti, bet gan vienādām tiesībām dažādiem “sociālajiem dzimumiem”, kādi jau saskaitīti vismaz trīsdesmit. Stambulas konvencija vēršas ne tik daudz pret reāliem stereotipiem par vīriešu un sieviešu uzvedības modeļiem un lomām, cik pret iedzimtām un pilnīgi dabīgām dzimumu atšķirībām gan fiziski, gan psihoemocionāli. Tādejādi konvencija pati kļūst par vardarbības instrumentu pret cilvēku kā biopsihosociālu būtni.

Par atklātu liberāļu ņirgu objektu kļuvušas konvencijas kritiķu bažas, ka pēc “gender” jēdziena ieviešanas Latvijas likumdošanā var nākties atļaut sabiedriskās tualetes izmantot bioloģiski pretēja dzimuma pārstāvjiem, kuri dvēselē jutīsies piederīgi citam dzimumam. Tiek izsmieta arī iespēja, ka bērniem tiks ļauts brīvi izvēlēties savu sociālo dzimumu, neatkarīgi no viņu bioloģiskā dzimuma. Tas viss esot Krievijas un reliģisko fanātiķu izdomājums. Bet, kāpēc lai mēs jums ticētu, liberāļu kungi, ja citur pasaulē šāda situācija jau ir realitāte vai teju par tādu kļūs? ASV prezidents Baraks Obama jau izplatījis aicinājums ļaut bērniem un jauniešiem, kuri ir transpersonas, skolās izmantot tualetes un ģērbtuves, kādas viņi uzskata par atbilstošām savai dzimtei jeb sociālajam dzimumam. Kāds iemesls domāt, ka šādas iniciatīvas agri vai vēlu nenonāks arī līdz Latvijai?

Rietumu pasaule slīgst arvien dziļākā liberālisma un perversiju purvā. Latvijas Universitātes asociētais profesors Harijs Tumans par to saka: “Tagadējās “Rietumu vērtības” ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā, tādēļ lielā mērā ir tām pretējas. Var pat teikt, ka mūsdienu Rietumu civilizācija ir izveidojusies, noliedzot pati sevi, tas ir, atsakoties no saviem pamatiem. To vietā tiek piedāvātas mūsdienu materiālās un politiski ideoloģiskās vērtības, kuras Rietumi nes pārējai pasaulei, uzskatot to par savu misiju. Taču mēs redzam, ka pārējai pasaulei ir iebildumi un ne visi šīs vērtības grib pieņemt.” Paldies Dievam, Eiropas tautas sāk pamazām mosties no letarģiskā miega un arvien vairāk cilvēku vairs nav gatavi šādas pseidovērtības bez ierunām akceptēt.

Tieslietu ministrijas informatīvajā ziņojumā atzīts, ka Stambulas konvencija piespiedīs Latviju pieņemt “gender” definīciju sociālās teorijas izpratnē. Konvencija valstīm uzliek par pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma pamata, bet arī uz “gender” jeb dzimtes pamata. Lai šo principu ievērotu, Latvijai agri vai vēlu nāksies Satversmes 110.pantu, kā arī Civillikuma 35.panta otro daļu interpretēt “gender” sociālās teorijas gaismā. Tas var nozīmēt viendzimuma laulību leģitimizāciju pat nemainot Satversmes 110.panta redakciju. Nopietns signāls šādai iespējamībai ir Augstākās tiesas 2016.gada 27.maija spriedums atcelt Administratīvās rajona tiesas lēmumu atteikt pieņemt pieteikumu saistībā ar viendzimuma laulības reģistrēšanu, jo likums nedod tiesības pieprasīt reģistrēt laulību starp viena dzimuma personām. Savu lēmumu AT skaidroja ar pieņēmumu, ka laulību vietā varētu būt iespējama partnerattiecību reģistrācija, tā būtībā nostājoties pret Satversmē ietverto laulības un ģimenes definīciju kā savienību starp vienu vīrieti un vienu sievieti.

Stambulas konvencijas 14.pants paredz nopietnu iejaukšanos arī dalībvalstu izglītības saturā un audzināšanas darbā, sākot jau no pirmsskolas - “Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās (gender) lomas, kas nav padarītas par stereotipiem”. Labklājības ministrijas Dzimumu līdztiesības komisija šādu vērtību orientāciju izglītībā rekomendējusi jau 2013.gadā, iesakot valstiskā līmenī ieviest Resursu centra sievietēm “Marta” īstenoto zēnu un meiteņu grupu metodi, lai mainītu uz “stereotipiem balstītu dzimumu uztveri”. Šī metode “uzskata, ka veids, kādā sabiedrība iedala dzimumus un izturas pret tiem, nav iedzimts vai neizmaināms. Dzimumus galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati“.

Šādas izpratnes uzspiešana bērniem ir pretrunā ar starptautiski un konstitucionāli atzītām tiesībām vecākiem izglītot bērnus atbilstoši savai pārliecībai un vērtībām. ANO “Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas” 26.panta 3.daļa nosaka: “Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni.” Stambulas konvencija ignorē arī Satversmes 112.pantā garantētās vecāku tiesības izglītot bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Konvencijas izstrādes gaitā nenotika nekādas diskusijas dalībvalstu sabiedrībā, netika noskaidroti vecāku viedokļi. Ja konvencijas pieņemšanas dēļ pret zēniem skolās tiks vērsts feministu mobings, liekot viņiem justies vainīgiem kā potenciālajiem varmākām, tas var atstāt negatīvas sekas šo zēnu psihē un mazināt viņu pašvērtību.

Visbeidzot, Stambulas konvencija palielinās dalībvalstu administratīvo slogu un ierobežos to suverenitāti. Katrai dalībvalstij par konvencijas ieviešanu būs jāatskaitās neatkarīgai ekspertu grupai, kas sastāv no “gender” studiju un cilvēktiesību aktīvistēm, daļa no kurām piedalījās konvencijas izstrādē. Tiks veidotas arī dalībvalstu uzraudzības komitejas. Papildus valstu sagatavotajiem ziņojumiem, eksperti pieprasīs informāciju no nevalstiskajām organizācijām. Ja saņemtā informācija būs nepietiekama vai būs nepieciešama tūlītēja uzmanība kādam jautājumam, eksperti brauks uz minēto valsti vizītē. Tas nozīmē, ka konvencijas izpildi kontrolēs radikālā feminisma pārstāves. Šādu spiedienu jau izjutusi Polija, kaut tur konvencija vēl nav ratificēta, bet tikai parakstīta. Šī iemesla dēļ Polija pat sākusi apsvērt sava paraksta atsaukšanas iespēju uz konvencijas.

Stambulas konvencijā paver iespēju plašai jēdziena “gender” interpretācijai, apdraudot mūsu tradicionālo kultūru un ģimenes vērtības. Neskatoties uz to, labklājības ministrs Latvijas valsts un tās iedzīvotāju (!!!) vārdā 2016.gada 18.maijā parakstīja Stambulas konvenciju. Paldies Dievam, tas izdarīts ar atrunu, ka Latvija piemēros konvenciju atbilstoši Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem. Tas ļauj cerēt, ka dženderisma praktiskās izpausmes vismaz uz laiku mūsu zemē būs apturētas. Bet, vai uz ilgu laiku? Noraidot Austrumeiropas valstu bažas par “gender” ideoloģijas uzspiešanu, Stambulas konvencija tika atbalstīta ar pieņēmumu, ka dalībvalstis jēdzienu “gender” piemēros “saprātīgi”. Ko īsti tas nozīmē? Kas vieniem “saprātīgi”, citiem ir pilnīgi nepieņemami. Par dažu “veco” Eiropas valstu “saprātīgumu” morāles un tikumības jautājumos ilūziju nevienam sen vairs nav. Tāpat kā nav garantijas, ka pēc pāris gadiem arī Latvijas politiķi nekļūs eiropeiski “saprātīgi”.

Daudzu Stambulas konvenciju parakstījušo un jau ratificējušo valstu piemērs rāda, ka konvencija nepiedāvā būtiskus pasākumus vardarbības novēršanai sabiedrībā. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014.gadā publicētais pētījums “Vardarbība pret sievietēm: ES līmeņa apsekojums” atklāj, ka vislielākā vardarbība pret sievietēm ir tieši tajās valstīs, kurās jau ilgstoši tiek ieviesta dzimumu līdztiesība un sociālo dzimumu vienlīdzība. Dānijā tā skar 52% ģimeņu; Somijā - 47%; Zviedrijā - 46%; Nīderlandē - 45%; Francijā - 44%. Savukārt Polijā, kur Konstitūcijas 18.pantā nostiprināta tradicionālās ģimenes un laulības aizsardzība, vardarbība pret sievietēm ir tikai 19% ģimeņu.

Vai Latvijā vardarbība ģimenēs nav problēma? Ir. Vai ar to jācīnās? Protams. Tomēr, atzīstot un apzinoties, ka vardarbība sabiedrībā un ģimenē ir nopietna un risināma problēma, ja tiks ratificēta Stambulas konvencija, tā atcels vienu no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām - vienlīdzība likuma priekšā. Vardarbība ir nosodāma pret jebkuru personu, neatkarīgi no dzimuma. Ja sievietes tiks izceltas kā “īpaši aizsargājams dzimums”, tas diskriminēs vīriešus pēc bioloģiskā principa. Vai vardarbība pret vīrieti ir mazāk bīstama sabiedrībai nekā vardarbība pret sievieti? Feministu organizācijas uzsver vīriešu vardarbību pret sievietēm, taču nekad nav protestējušas, kad vardarbīgas pret vīriešiem izrādījušās sievietes, kas arī reizēm mēdz notikt. Radikālās feministes nosoda tēzi par vīrieti kā ģimenes galvu, taču vēl nav dzirdēts, ka tiktu nosodīta daudzu sieviešu tieksme būt ģimenes pavēlniecei. Tas parāda šo organizāciju liekulību un seksismu, tikai apgrieztā veidā.

Kāpēc Latvijai ratificēt divdomīgo Stambulas konvenciju, ja mūsu valsts atbildīgās institūcijas jau veikušas virkni pasākumu vardarbības samazināšanai ģimenēs? Lielākā daļa konvencijas prasību Latvijā jau ir izpildītas. Latvijā ir ieviestas gandrīz visas Eiropas rekomendācijas par vardarbībā cietušo aizsardzību. Darbu pie atlikušo rekomendāciju ieviešanas Latvija var turpināt arī nepievienojoties konvencijai. Pievienošanās uzliks valstij finansiālu, organizatorisku un ideoloģisku apgrūtinājumu, pieprasot fundamentāli pārveidot sabiedrības struktūru kultūrā, izglītībā, sociālajās normās, paradumos un tradīcijās, kā arī pārņemot kontroli pār cilvēku privātās dzīves telpu un ģimenes dzīvi.

Stambulas konvencijas politiskie un sabiedriskie lobētāji, tostarp daudzi žurnālisti un to pārstāvētie plašsaziņas līdzekļi, apvaino konvencijas kritiķus Krievijas propagandas atbalstīšanā. Cilvēki, kas to apgalvo, nesaprot, ka paši lej ūdeni uz Kremļa dzirnavām. Viņu teiktais it kā apstiprina, ka Krievija atbalsta tradicionālu laulību un ģimeni, kamēr Rietumi slīgst netiklības un perversiju purvā. Un, kaut gan Krievija patiešām izmanto tikumības jautājumu propagandas nolūkos, Rietumu (ne)vērtību lobisti ar savu vēršanos pret pašu jēdzienu “tikumība” ir panākuši, ka arvien vairāk cilvēku visā Eiropā sāk Krievijā saskatīt vienīgo pretsparu Rietumu morālajam sabrukumam. Ir absurdi tos, kas atbalsta tradicionālu ģimeni un dzīvesveidu, saukāt par Kremļa aģentiem, bet tos, kam mīļa visa veida morāla vaļība - par īsteniem demokrātiem. Vai mums akli jāseko visām Rietumu “vērtībām” un jāparaksta divdomīgas konvencijas tikai tāpēc, ka Krievija ir pret? Tāds nekādā gadījumā nedrīkstētu būt mūsu arguments, Latvijai pievienojoties kādam starptautiskam dokumentam.

Vardarbību var samazināt tikai cīnoties ar tās patiesajiem iemesliem - cilvēku netikumiem, kļūdām un vājībām. Tas panākams, stiprinot un aizsargājot ģimeni kā sabiedrības pamatu, ceļot labklājību katrā ģimenē, akcentējot tēva lomu un tikumisko audzināšanu, apkarojot alkoholismu un citus sabiedrības netikumus. Ja Latvija nepievienosies Stambulas konvencijai, bet sakārtos nacionālo likumdošanu, kas patiesi palīdzēs izskaust vardarbību sabiedrībā un ģimenē, sabiedrība no tā tikai iegūs. Pirmkārt tiks novērsta negatīvā ietekme uz Latvijai tradicionālo ģimenes institūtu, tāpat mazināsies spriedze sabiedrībā sakarā ar Latvijai netradicionālu un svešu kultūras un morāles normu piespiedu ieviešanu. Otrkārt, tiks novērsta sabiedrības būtiska transformēšana, kurai nav iedzīvotāju vairākuma atbalsta, tāpat jaunu saistību uzņemšanās starptautisku kontrolējošo institūciju priekšā. Tiks saglabātas Satversmē ierakstītās vērtības un sabiedrība pasargāta no sociālo dzimumu uzspiešanas.

Ņemot vērā augstākminēto, iniciatīvas grupa aicina Latvijas Republikas Saeimu neratificēt “Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (Stambulas konvenciju) un atsaukt Latvijas atbalstu Eiropas Komisijas aicinājumam Eiropas Savienības valstīm parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju. Lai palīdzētu Saeimas deputātiem sekmīgāk cīnīties ar visu nokrāsu “liberastu” spiedienu, kāds noteikti sekos, sabiedrības iniciatīvas platformā “Mana balss” sākta parakstu vākšana PRET Latvijas pievienošanos Stambulas konvencijai. Kopīgi mums jāsavāc 10 000 parakstu un jādod tautas priekšstāvjiem noteikts signāls par to, ka vairums cilvēku Latvijā atbalsta tradicionālu ģimeni un kategoriski noraida dženderisma ideju nostiprināšanu Latvijas likumdošanā. Tāpēc nesēdi dīvānā - paraksties!

https://manabalss.lv/

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (8)

  1. Ģimenes galva nav vienpersonisks indivīds. Neizglītotās tumsonības laiki ir garām. “Ģimenes galva” ir abu vecāku lēmums, izrunājot, apspriežot un argumentējot to, balstoties uz abu zināšanām un pieredzi. Bet tā konvencija tiešām ir garīgi slimu cilvēku veidojums.

  2. Piekrītu,
    izskatās, ka tas “piekrītu” ir par konvencijā paslēpto dženderisma ideoloģiju, tomēr tajā pašā laikā tu lieto konvencijas piekritēju leksiku “neizglītotā tumsonība”. Kas tavuprāt ir tumsonība? Tas, ka Dievs ir noteicis vīram būt atbildīgam par ģimeni - būt ģimenes galvai? Rakstā, jau bija teikts, ka gudrs vīrs vienmēr apspriedīsies ar sievu un arī bērniem, pirms pieņemt galīgo lēmumu. Tomēr galīgais lēmums ir vīra kompetence un atbildība un Dievs no viņa nevis no sievas prasīs atbildību part ģimenē pieņemtajiem lēmumiem un ģimenes garīgo un morālo labklājību.

  3. Tumsonības laiki bija tie, kad ar pasaku tēliem piesedzoties biedēja pieaugušus cilvēkus un, protams, ja domāja savādāk - nogalināja.

    Tas, kas ir tiesīgs saukties par pieaugušu, pieskaitāmu un domājošu cilvēku, tam arī ir tiesības pieņemt lēmumus. Un tāpat arī sagaidīt, ka kāds prasīs par to atbildību. Un tūlīt pat.

    Ja agrāk piesedzās ar tekstiem “Dievs ir noteicis”, tad tagad piesedzas ar gūzmu jaunvārdu, daudz teksta un dažām neapgāžamām domām, kam galā maziem burtiņiem piekabinātas savas savtīgās vēlmes. Abi gadījumi ir vilki avs ādā! Izglītosimies un mēs to saredzēsim un sapratīsim, gluži kā tas tika iztirzāts šajā rakstā.

  4. Piekrītu,
    patiesi, bija laiks, kad cilvēku dzīvēs valdīja drīzāk māņticība nevis ticība. Ne velti tos sauc par “tumšajiem viduslaikiem”. Taču šodien diemžēl nekas daudz nav mainījies. Ļaudis tic horoskopiem, ekstrasensiem, citplanētiešiem, sazvērestības teorijām, elku dieviem un visam kam, tikai ne Tam, Kurš radījis debesis un zemi un visu, kas uz tās, virs tās un zem tās. Dievs nav pasakas, māņticība gan. “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (Pētera 2.vēstule 1:16)

    Protams, pieņemt lēmumus un par tiem atbildēt Dievs ir devis brīvu gribu ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no dzimuma, izcelsmes vai izglītības. tomēr ģimenes kontekstā runa ir par ko citu - Dieva noteikto autoritāti. Jā, lēmumi normālā ģimenē parasti top kolektīvi, konsultējoties ar visiem ģimenes locekļiem. Bet, ko darīt tad, ja nav vienprātības, bet lēmums jāpieņem? Tieši tāpēc Dievs ir noteicis vīram būt ģimenes galvai, lai pieņemtu izšķirošo lēmumu, protams, ņemot vērā visu ģimenes locekļu domas, cik vien tas iespējams. Nezin kāpēc cilvēki jebkurā darbā uzskata par gluži normālu, ka rīkojumus un lēmums dos atbildīgā persona, un tas netiek uzskatīts par diskrimināciju. Taču ģimenes dzīvē daudziem tas šķiet nepieņemami, tāpēc arī turpina katrs darīt savu un dzīvo kā sveši cilvēki.

    Kas attiecas uz tekstu: “Dievs tā ir noteicis”, tad tas jāpierāda ar Dieva Vārdu - Bībeli, kas ir Radītāja dota dzīves instrukcija cilvēcei. dievs to nav devis, lai cilvēku ierobežotu, taču pasaules vēsture un cilvēces pieredze pierāda, ka rīkojoties pēc Dieva likumiem, cilvēks tiek pasargāts no daudzām kļūdām un nevajadzīgiem pārdzīvojumiem, bet ignorējot Dievu un Viņa likumus pasaule slīgst arvien dziļākā purvā. Visas problēmas sākās brīdī, kad cilvēks Dieva vietā uz pjedestāla noliek savu Es. Kad cilvēciskās vēlmes, iekāres un kaislības tiek palaistas vaļā, un Visuma centrā tiek nostādīts Cilvēks nevis Dievs, tas arī vec cilvēci pretī garīgai, morālai un beigu beigās arī fiziskai iznīcībai.

  5. Pētera 2.vēstule ir vēl švakāks arguments par “viena tante teica”. Nopietni.

  6. Piekrītu,
    to tu saki. Tev, protams, ir tiesības uz savu viedokli un man uz savu. Tikai nesaprotu vienu - kāpēc cilvēki bez ierunām tic seno grieķu vai romiešu autoru rakstiem, lai pamatotu savas zināšanas, piemēram, par vēsturi, filozofiju u.tml., bet atsakās ticēt to cilvēku rakstiem, kas bija Jēzus laikabiedri, mācekļi un sekotāji? Kur loģika?

  7. Šajā gadījumā ir tā, ka dženderisma noraidīšanai mūsu rīcībā ir spēcīgi loģiski, bioloģiski un kulturoloģiski-socioloģiski argumenti. Daudzi no tiem arī te ir spīdoši izmantoti. Piemēram, salīdzinājums ar vardarbības pret sievieti gadījumu skaitu Latvijā un Ziemeļvalstīs.

    Turpretī “Dieva rīkojuma” jeb teoloģiskais arguments ir derīgs un rod atbalsi tikai ticīgo aprindās, kamēr ar pirmajām trīs argumentu grupām varam operēt jebkurā auditorijā. Pie tam ārpus ticīgo auditorijas teoloģiskais arguments vienādi ir elementāri sagraujams, padarāms par smieklīgu, kaut vai izmantojot atsauci uz citām teoloģiskām pavēlēm, piemēram, dot ķeizaram ķeizara tiesu un Dievam - Dieva. Par labu diskusijai nenāk arī luterāņu lēmums oficiāli neordinēt sievietes. Tas ir nepārprotami seksiski diskriminējošs. Un šī diskriminācija sakņojas Bībelē, seno semītu kultūrā un pasaulskatā. Lielā mērā tā ir identiska korāna attieksmei pret sievieti. Nē, žīdu Dieva pavēles (kuras priekš nekristiešiem nav nekas cits kā Palestīnas teiku sižeti un rabīnu izdomājumi) nav tas arguments, ar ko Latvijas sabiedrībā varētu šo dženderisma diskusiju uzvarēt!

  8. Valter,
    piekrītu tev, ka ar teoloģiskiem argumentiem vien šo cīņu uzvarēt nevar. Taču, kā kristiešiem mums nav tiesību klusēt ar par to, kāda ir Dieva griba un likumi. Tāpēc jau Kristus Baznīca pastāv, lai sludinātu Dieva Dieva gribu cilvēcei. Cits jautājums, vai cilvēki to pieņem. Daļa nepieņem, bet daļa vismaz ieklausās.

    Teoloģiskais aspekts bija tikai viens to daudzo argumentu klāstā, kādi ir pret Stambulas konvencijas ratificēšanu Latvijā. Kas negrib, var šo argumentu atmest - tik un tā paliks desmit citi. Te varbūt svarīgi ir, ka pret šo konvenciju ir dažādas sabiedrības grupas - gan dažādu pārliecību ticīgie, gan neticīgie.

Uzraksti komentāru