Latviešu leģions patiesības gaismā

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-03-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Gadu no gada, tuvojoties dažiem zīmīgiem kalendāra datumiem, Krievija un tās vietējie līdzskrējēji Latvijā un Igaunijā izspēlē bēdīgi slaveno “Baltijas nacisma” kārti. Igauņu un latviešu karavīri tiek apsūdzēti kā cīnītāji par nacisma interesēm un pat noziegumos pret cilvēci. Diemžēl šādi apgalvojumi atrod dzirdīgas ausis ne vien Krievijā un citās bijušās PSRS republikās, bet dažbrīd arī Rietumos, kur cilvēki vāji orientējas Austrumeiropas zemju sarežģītajos likteņos un vārdi “nacisms” un “SS” izraisa viennozīmīgi negatīvas emocijas.

Viens no galvenajiem uzbrukumu objektiem šajā propagandas karā ir tā sauktais Latviešu SS brīvprātīgo leģions. Tieši šie divi burti - SS - ļauj Krievijai izmantot leģionāru tēmu, lai uzbruktu Latvijai starptautiskajā arēnā un noskaņotu pret valsti Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus. Šāda Krievijas rīcība rada pastāvīgu spriedzi Latvijas sabiedrībā un starpnacionālajās attiecībās - krievi nesaprot, kāpēc latvieši aizstāv “nacistu līdzskrējējus”, savukārt teju katrai latviešu ģimenei pazīstams kāds, kas cīnījies leģionā, un tautā šie vīri tiek uzskatīti par nacionālajiem varoņiem. Lai labāk saprastu problēmas būtību, nepieciešams kaut nedaudz iepazīties ar leģiona vēsturi.

Leģiona piemiņas dienas gājiens 16.martā. Latvieši joprojām godā savus karavīrus.

Priekšlikumu saformēt divas latviešu divīzijas no organizācijas “Pērkonkrusts” biedriem  tās līderis Gustavs Celmiņš Vācijas Austrumu okupēto apgabalu ministram Alfrēdam Rozenbergam piedāvāja jau tūlīt pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā - 1941.gada 25.jūlijā. Tobrīd šis priekšlikums pieņemts netika, taču pēc sagrāves pie Staļingradas, kad situācija Austrumu frontē vācu armijai kļuva krasi nelabvēlīga, vērmahtam steidzami bija nepieciešams dzīvā spēka papildinājums. 1943.gada 23.janvārī Ādolfs Hitlers izdeva pavēli izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu (Lettische SS Freiwilligen Legion). Rakstiska pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10.februārī. 23.februārī Latvijas ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919. - 1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārajā dienestā. Mobilizācijas veikšanai Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Erzatzkommando Ostland).

Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera (attēlā augšā) pavēle SS reihsfīreram Heinriham Himleram (apakšā) par Latviešu brīvprātīgā SS leģiona dibināšanu. 1943.gada 10.februāris, Berlīne.

Tajā pašā dienā latviešu pašpārvaldes vadība iesniedza Ostlandes reihskomisāram Heinriham Lozem, Latvijas ģenerālkomisāram Oto Heinriham Dreksleram un SS un policijas augstākajam vadītājam Ostlandē Fridriham Augustam Jekelnam memorandu, kurā norādīja, ka paredzamais latviešu iesaukums karadienestā pēc starptautisko tiesību normām nav likumīgs. Kā kompromiss iespējamam leģiona formēšanas atbalstam no pašpārvaldes puses tika izvirzītas šādas prasības - par leģiona komandieri iecelt latviešu ģenerāli Rūdolfu Bangerski, par štāba priekšnieku - pulkvedi Artūru Silgaili; katram iesaucamajam dot tiesības izvēlēties dienesta veidu - leģionā, vērmahtā vai darba dienestā; karavīrus vismaz sešus mēnešus apmācīt Latvijas teritorijā; kaujās leģionu iesaistīt tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā; leģionāriem nodrošināt tādu pašu apgādi un tiesības kā vācu karavīriem. Lieki teikt, ka gandrīz neviena no minētajām prasībām izpildīta netika.

Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis un paziņojums par leģiona izveidošanu.

Pirmā mobilizācija leģionā notika no 1943.gada marta līdz augustam, bet Kurzemē tā turpinājās arī septembrī un oktobrī. Mobilizācijas rezultātā leģiona rindās nonāca 17 971 karavīrs, vērmahtā 12 979, bet militāro izpalīgu vai darba dienestā - 4769 karavīri. Otrā mobilizācija tika veikta 1943.gada oktobrī un novembrī, trešā - 1943.gada decembrī un 1944.gada janvārī. Otrajā un trešajā mobilizācijā vairs nenotika iesaucamo dalīšana trīs dienesta veidos un visi 12 000 jauniesauktie nonāca leģiona rindās. Tomēr arī otrā un trešā mobilizācija nedeva gaidītos rezultātus, tāpēc no 1944.gada 14.februāra iesaukšanu uzticēja veikt jaunizveidotajai SS papildinājumu inspekcijai Latvijā (SS Ersatzinspektion Lettland), ko vadīja leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis. Tagad iesaukšana karadienestā tika pamatota ar Latvijas karaklausības likumu un izvairīties no tās vairs nebija iespējams. Tomēr latviešu pašpārvalde bija tikai vācu civilpārvaldes palīgiestāde, nevis likumīga Latvijas valdība, tāpēc arī tās veiktie iesaukumi un mobilizācijas uzskatāmas par nelikumīgām.

Iesaukšanas pavēstes militārajam dienestam Latviešu leģionā.

No 1944.gada februāra līdz aprīlim uz dažādu pavēļu pamata leģionā tika iesauktas atsevišķas personas. Kopumā iesauca 42 600 vīru, taču tikai apmēram 1000 nosūtīja uz leģiona vienībām. 1944.gada vasarā Latvijā izsludināja totālo mobilizāciju, kuras laikā tika iesaukti dažādos gados dzimušie, kas vēl nebija iesaukti līdz tam. Līdz septembrim iesauca apmēram 19 000 vīru. 1944.gada rudenī militārajā dienestā iesauca arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) mobilizētos jaunekļus, kas pēc nokalpotā obligātā gada bija atbrīvoti no darba dienesta. To skaits bija apmēram 1200 cilvēku. Leģions tika papildināts arī ar dezertieriem no aizsardzības dienesta (policijas) bataljoniem, kas nelegāli pievienojās latviešu SS divīzijām.

Ieroču SS Latviešu brīvprātīgo leģiona abu divīziju oficiālā simbolika.

Latviešu leģiona sastāvā tika izveidotas divas divīzijas. Pirmo 1943.gada 23.martā izveidoja 15.latviešu SS brīvprātīgo divīziju. Par tās komandieri iecēla vācu ģenerāli Karlu Fridrihu fon Pikleru-Burghausu, par kājnieku priekšnieku - oberfīreru (virspulkvedi) Artūru Silgaili. 1944.gada jūnijā divīzija tika pārdēvēta par 15.ieroču SS grenadieru divīziju [latviešu Nr.1] (Waffen-Grenadier Division der SS 15 [lett.Nr.1]). 15.divīziju veidoja kājnieku, artilērijas un atbalsta vienības - 32., 33. un 34.ieroču SS grenadieru pulki, 15. [1.] un 15. [2.] artilērijas pulki, Fizilieru bataljons, Sapieru bataljons, Sakaru bataljons, Prettanku divizions, Zenītartilērijas divizions, Apmācības un papildinājumu bataljons, Lauka papildinājumu bataljons, 3.SS brīvprātīgo un apmācības pulks. Kopā 15.divīzijas sastāvā 1943.gada 31.decembrī bija 15 192 vīri (471 virsnieks, 1330 instruktori un 13 391 kareivis), savukārt 1944.gada 30.jūnijā šis skaitlis bija - 18 413 (attiecīgi 541, 2322 un 15 550).

Ieroču SS 15.latviešu brīvprātīgo divīzijas karavīri parādē Rīgā 1943.gada 18.novembrī.

1943.gada novembrī 15.divīzijas vienības sāka nosūtīt uz Austrumu fronti, kur tām uzdeva sākt atkāpšanās pozīciju ierīkošanu pie Veļikajas upes. 1944.gada janvāra pirmajās dienās, sākoties padomju uzbrukumam, šīs kaujas grupas tika iesaistītas aktīvā karadarbībā. No 1944.gada 14.janvāra līdz 15.februārim divīzija piedalījās kaujās ziemeļos no Neveļas, no 4. līdz 12.martam kaujās pie Ostrovas un Pleskavas, no 26.marta līdz 11.aprīlim kaujā ziemeļos no Opočkas, no 24.aprīļa līdz 21.jūnijam kaujās karaspēka grupas “Nord” darbības rajonā, pēc tam atkāpšanās kaujās Latvijas virzienā. 17.jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpjoties pārgāja Latvijas robežu. Pēc atgriešanās Latvijā 15.divīziju izvietoja Siguldas rajonā, pēc tam Koknesē, vēlāk Straupes-Limbažu rajonā. Augusta otrajā pusē divīziju no Rīgas ar kuģiem pārcēla uz Rietumprūsiju Konicas rajonā, kur tā tika pārformēta.

Leģionāri cīņās un atpūtā Krievijā un pašu mājās.

1945.gada janvārī 15.divīziju iesaistīja smagās kaujās Rietumprūsijā, pie Dancigas, Pomerānijā, Meklenburgā un Brandenburgas novadā. Vācu pavēlniecība plānoja divīziju iesaistīt arī Berlīnes aizstāvēšanā, taču saprotot, ka cīņa par Berlīni ir bezcerīga, pulkvedis Vilis Janums patvaļīgi ar savu pulku devās rietumu virzienā, apejot Berlīni no dienvidiem. 27.aprīlī pie Gīterglikas Januma kaujas grupa padevās amerikāņiem. Pārvietošanās laikā 15.fizilieru bataljons vācu haupšturmfīrera Vallija vadībā tika nošķirts no Januma grupas un iesaistīts Berlīnes aizstāvēšanas kaujās. Gandrīz visas atlikušās 15.divīzijas daļas - aptuveni 5000 vīru - 1945.gada 2.maijā bija sakoncentrētas Šverīnes mežā, kur pēc sazināšanās ar amerikāņiem tajā pašā dienā nolika ieročus. Vienīgi 32.pulka 3.bataljons padevās kanādiešiem ziemeļos no Šverīnes ezera.

Pulkvedis Vilis Janums un 15.divīzijas karavīri.

Pēc Himlera pavēles 1943.gada 24.janvārī tika sākta arī otras latviešu divīzijas veidošana Austrumu frontē, apvienojot vairākus latviešu aizsardzības dienesta bataljonus, kā arī veidojot jaunus pulkus un vienības no latviešu tautības karavīriem. 15.martā šīs vienības pārdēvēja par Latviešu SS brīvprātīgo brigādi, bet no 22.oktobra tā saucās 2.Latviešu SS brīvprātīgo brigāde (2.Lett. SS Freiwillige Brigade). Par brigādes komandieri iecēla SS brigādenfīreru Frici fon Šolcu, par kājnieku priekšnieku - latviešu štandartenfīreru (pulkvedi) Voldemāru Veisu. Saskaņā ar Himlera 1944.gada 7.janvāra pavēli latviešu brigādi pārformēja par 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju. 1944.gada maijā 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 19.ieroču SS grenadieru divīziju [latviešu Nr.1] (Waffen-Grenadier Division der SS 15 [lett.Nr.1]). 19.divīzijas sastāvā atradās - 42., 43. un 44.kājnieku pulki, Artilērijas pulks, Sapieru bataljons, Sakaru bataljons, Prettanku divizions, 506.zenītartilērijas divizions un 19.divīzijas papildinājuma bataljons. 1943.gada 31.decembrī brigādē dienēja 8033 karavīri, bet 1944.gada 20.septembrī 19.divīzijas sastāvā ja bija 12 507 karotāji.

Latviešu SS brīvprātīgo leģiona 19.divīzijas karavīri.

1943.gada maija sākumā brigādi pārcēla uz Volhovas frontes iecirkni Krečno rajonā, izvietojot Volhovas upes kreisajā krastā. 3.septembrī brigādes komandēšanu pārņēma štandartenfīrers Hinrihs Šuldts. 1944.gada 19.janvārī leģionāriem pozīcijas pie Volhovas nācās pamest, pārceļot tās pie Gusi-Pjatiļici, apmēram 10 kilometru uz dienvidiem no Piņevas-Lugas. 1.februārī divīzija atkāpās tālāk dienvidrietumu virzienā. 7.februārī leģionāri uzbruka Veļeševas Gorai, lai atslogotu padomju spēku spiedienu uz kaimiņu divīziju. Pēc uzdevuma izpildes brigāde ar nepārtrauktām kaujām turpināja atkāpšanos caur Dubrovku-Podubji-Maluju Utorgošu-Romanovičiem uz Pleskavu, ko sasniedza 25.februārī. No Pleskavas brigādi pārvietoja uz Veļikajas upes pozīcijām, kur tai ierādīja pozīcijas blakus 15.latviešu divīzijai. 5.martā kaujā krita divīzijas komandieris Šuldts, viņa vietā stājās štandartenfīrers Fridrihs Vilhelms Boks, bet vēlāk - oberfīrers Bruno Štrekenbahs. 7.aprīlī ievainoja kājnieku priekšnieku pulkvedi Veisu, kurš no gūtajiem ievainojumiem 16.aprīlī mira. Pēc viņa par divīzijas kājnieku priekšnieku kļuva pulkvedis Kārlis Lobe. Aprīļa otrajā pusē divīzija tika pārvietota uz Bardovo-Kudeveres pozīcijām 50 kilometrus no Opočkas.

SS 19.divīzijas karavīri cīņā. Attēlā pa labi - divīzijas kājnieku priekšnieks Kārlis Lobe.

No 1944.gada jūnija līdz jūlija vidum divīzija bija iesaistīta atkāpšanās kaujās pie Latvijas robežas. 17.jūlijā tā pārgāja Latvijas robežu. Jūlija otrajā pusē sakarā ar ievērojamajiem zaudējumiem, kādus divīzija cieta atkāpšanās kauju laikā, to reducēja un nosauca par Štrekenbaha kaujas grupu (Kampfgruppe Strekenbach). 27.jūlijā divīzija saņēma pavēli ieņemt Lubānas pozīcijas. Naktī uz 5.augustu divīzija bija spiesta atiet uz Aiviekstes pozīcijām. Līdz 1944.gada oktobrim 19.divīzija piedalījās aizstāvēšanās kaujās Vidzemē. No 25. līdz 30.septembrim divīzija izcīnīja Mores kaujas, atvairot spēcīgu Sarkanās Armijas uzbrukumu. 10.oktobrī 19.divīzija forsēja Daugavu un atkāpās uz Kurzemi, kur piedalījās piecās no sešām Kurzemes lielkaujām. Šo kauju laikā divīzija zaudēja aptuveni 3500 karavīrus. Novērtējot 19.divīzijas veikumu kaujās Kurzemē, 6.SS korpusa komandieris obergrupenfīrers Valters Krīgers atzina to par labāko kājnieku divīziju Kurzemes cietoksnī. 1945.gada 8.maijā divīzijas komandieris Štrekenbahs visu pulku un bataljonu komandieriem telefoniski nodeva pavēli par kapitulāciju. Tobrīd 19.divīzijas sastāvā bija 5200 vīru. Tikai nelielai daļai izdevās evakuēties uz Vāciju vai Zviedriju, daļa iesaistījās nacionālo partizānu kustībā, pārējie padevās padomju gūstā.

No Volhovas purviem līdz Kurzemes cietoksnim - visur latviešu leģionāri cīnījās godam.

1943.gada pavasarī sešus latviešu policijas bataljonus apvienoja Latviešu SS brīvprātīgo brigādē (vēlāk 19.divīzija). 1943.gada 1.augustā vēl četrus bataljonus apvienoja 1.Rīgas policijas pulkā. 1944.gada februāra pirmajā pusē saformēja vēl divus pulkus - 2. un 3.policijas pulku. 1944.gada martā 15. un 19.leģiona divīziju apvienoja 6.SS brīvprātīgo armijas korpusā [latviešu] (VI SS Freiwilligen Armeekorps [lettisches]). Korpusā tika iekļauti arī latviešu policijas bataljoni un atsevišķas vācu vienības.  1944.gada 14.maijā leģiona sastāvā ieskaitīja kārtības policijas savrupdienesta personālu. Leģiona divīziju formēšanai izmantoja arī latviešu robežsargu pulkus. 1944.gada martā 1., 2. un 3.robežsargu pulku nosūtīja uz fronti 6.SS korpusa rīcībā. Aizsūtīto vietā sāka formēt jaunu 2.pulku. 16.aprīlī uz fronti Drisas rajonā nosūtīja 5.pulku, bet atlikušos trīs pulkus jūlija sākumā iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā. Pēc pulku atvilkšanas no kaujas līnijas 2. un 5.pulku apvienoja jaunā 7.pulkā, ko vēlāk pārformēja par 106. (7.) grenadieru pulku.

Latviešu leģiona karavīri apmācībās Paplakā.

1943.gada rudenī vācu Gaisa spēku (Luftwaffe) sastāvā tika izveidota “Liepājas - Grobiņas latviešu aviācijas vienība”, kuras sastāvā bija ap 1200 karavīru. Vienībai bija pakļautas arī Rīgas aizstāvēšanai radītās trīs zenītartilērijas baterijas - apmēram 350 karavīru. Īsi pirms likvidācijas vienību pārdēvēja par aviācijas leģionu “Latvija”. Pēc 1944.gada vasaras mobilizācijas ap 5500 vīru iesaistīja gaisa spēku izpalīgu (Kampfhelfer der Luftwaffe) rindās. Lielāko daļu iekļāva zenītartilērijas baterijās. Mobilizētie 16 un 17 gadu vecie zēni veica lielgabalu apkalpes locekļu pienākumus. No gaisa spēku izpalīgiem veidoja arī tanku iznīcinātāju vienības. Latviešu gaisa spēku izpalīgu uniformas rotāja sarkanbaltsarkana lente ar saulītes emblēmu. Vēlāk daļu no izpalīgiem aizsūtīja uz Vāciju, pārējie nonāca Itālijā, kur tika iekļauti 3.vācu izpletņlēcēju divīzijā. Gaisa spēku izpalīdzēs tika iesaistītas arī nepilngadīgas jaunietes, kas kara beigas tāpat sagaidīja Austrumprūsijā un citur Vācijā. Meitenes lielākoties izmantoja apmiglošanas aparātu apkalpei, ar kuru palīdzību izsmidzināja sērskābi, lai radītu mākslīgo miglu virs aizsargājamiem militāriem objektiem.

Gaisa spēku izpalīgu dienests. Attēlā pa labi - darbā pie radara, apakšā - GS izpalīgu rokas apsējs.

Leģiona sastāvā dienēja arī tā sauktā Ieroču SS latviešu lauku papildinājumu depo (Waffen SS Lettisches Feldersatz Depot), ko kara noslēgumā 1944.gada 29.novembrī kā latviešu leģiona rezerves un papildinājuma vienību izveidoja no brīvprātīgo policijas pulku vīriem un jauniesauktajiem. Par šo vienību komandieri iecēla vācu SS pulkvedi Georgu Martinu. Neskatoties uz oficiālo nosaukumu, praksē šīs vienības tika sauktas par būvpulkiem. 1. un 2.pulks bija novietoti Tornā (tagad Toruņa Polijā), 3.pulks - Pomerānijā. Bez militārām vienībām leģiona sastāvā bija izveidota arī Latviešu leģiona lazarete. 1944.gada rudenī tā tika evakuēta uz Vāciju, sākotnēji uz Meklenburgu Šverīnas zemē, pēc tam uz Lībeku. Ap 900 latviešu jūrnieki dienēja Vācijas kara flotē. Īpaša loma bija vācu darba dienestam (Reichsarbeitsdienst — RAD), kurā militāru apmācību guva tūkstošiem Latvijas jauniešu, kas vēlāk nonāca leģiona rindās.

Leģionāri atpūtā - vēstules uz mājām, dziesmas, fotogrāfijas un cita veida daiļrade.

Pēc Leģiona ģenerālinspekcijas datiem 1944.gada 1.jūlijā leģiona vienību skaitliskais sastāvs bija šāds: 15.divīzijā - 14 241 vīrs; 19.divīzijā - 12 298 vīri; Jelgavas jeb apmācību un papildinājuma brigādē - 4 907 vīri; Robežsargu pulkos - 12 118 vīri; Policijas pulkos un bataljonos - 14 884 vīri; Policijas savrupdienestā - 5 240 vīri; C grupas palīgpolicijā (aizsargos) - 22 262 vīri; Aviācijas leģionā - 628 vīri; citās vienībās - 972 vīri. Kopā nepilni 88 000 latviešu karavīri. Taču kopējais latviešu skaits, kas visā Otrā Pasaules kara laikā cīnījās vācu militārajās vienībās, tiek lēsts ap 150 000 vīru. Pēc tiem pašiem ģenerālinspekcijas datiem 1944.gada 1.jūlijā Leģiona zaudējumi bija 2723 kritušie un 644 mirušie (kopā 3367), 2417 bez vēsts pazudušie, 7305 ievainotie. Zaudējumi no 1944.gada 1.jūlija līdz kapitulācijai nav precīzi zināmi, taču tos vērtē ap 50 - 60 tūkstošiem vīru. Beidzoties karam 25 000 - 30 000 latviešu militārpersonu nokļuva Rietumu sabiedroto gūstā, bet apmēram 50 000 - padomju gūstā.

Kritušo Leģiona karavīru brāļu kapi.

Līdz 1943.gada 24.maijam latviešu karavīri, kas atradās vācu militārajos formējumos, kā apbalvojumu saņēma Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem (Ostvolkmedaille). Pēc Leģiona nodibināšanas ar SS reihsfīrera Himlera pavēli turpmāk Leģiona karavīrus apbalvoja tikai ar vācu karavīru ordeņiem. No daudzajām cittautu bruņotajām vienībām, kas Otrā Pasaules kara laikā cīnījās vācu pusē, nevienas citas tautības karavīri nav saņēmuši tik daudz augstāko militāro apbalvojumu par varonību un drosmi kaujās kā latvieši. Visdažādākās medaļas un visu pakāpju Dzelzs krusti piešķirti daudziem Leģiona karavīriem. Ar Vācu krustu zeltā apbalvoti 16 latvieši - Rūdolfs Gaitars, Kārlis Lobe, Vilis Janums, Eduards Stīpnieks, Visvaldis Graumanis, Rūdolfs Kociņš, Voldemārs Grāvelis, Gustavs Praudiņš, Miervaldis Ziedainis, Jānis Piķelis, Kārlis Mūsiņš, Georgs Šeibelis. Ar augstāko Trešā Reiha militāro ordeni Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu apbalvoti 12 latviešu karavīri - Voldemārs Veiss, Žanis Butkus, Žanis Ansons, Kārlis Aperāts, Miervaldis Ādamsons, Roberts Ancāns, Alfrēds Riekstiņš, Roberts Gaigals, Nikolajs Galdiņš, Andrejs Roberts Freimanis, Andrejs Voldemārs Reinholds, Kārlis Sensbergs. Vācu armijas goda sarakstā ierakstīti Vilis Hāzners, Jānis Dzenis, Vilhelms Piterāns, Ernests Laumanis, Alfrēds Jānis Bērziņš, Augusts Biters, Teodors Kalnājs.

Latvieši - Bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavalieri.
No kreisās augšējā rindā - Miervaldis Ādamsons, Kārlis Aperāts, Žanis Ansons, Roberts Ancāns;
vidējā rindā - Žanis Butkus un Andrejs Freimanis; apakšā - Alfrēds Riekstiņš, Nikolajs Galdiņš, Voldemārs Reinholds, Voldemārs Veiss. Trūkst Kārļa Sensberga un Roberta Gaigala foto.

Tiktāl Leģiona vēsture. Bet nu laiks pievērsties pārmetumiem, kādus Latviešu leģionam velta Krievija un tās piebalsotāji Latvijā. Vislielāko sašutumu parasti izraisa leģiona formālā pakļautība elitārajam Lielvācijas “melnajam ordenim” SS (Schutzstaffel), kas Nirnbergas kara tribunālā tika atzīta par noziedzīgu organizāciju. Kādēļ Leģions tika iekļauts SS nevis vācu armijas virsvadībai? Izskaidrojums ir gaužām vienkāršs - 1907.gada IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem un paražām aizliedza okupētas valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā (52.pants). Lai arī nacistiskā Vācija, tāpat kā visi totalitārie režīmi, daudz nebēdāja par starptautiskās sabiedrības viedokli, tomēr tā centās ievērot vismaz ārēju likumību. Tāpēc nevācu brīvprātīgo vienības juridiski pakļāva nevis armijas vadībai, bet SS organizācijai kā struktūrai, kas oficiāli nebija bruņoto spēku daļa.

Latviešu SS leģions tāds nebija vienīgais. Jau Otrā Pasaules kara sākumā Ieroču SS (Waffen SS) karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no ģermāņu zemēm - Dānijas, Norvēģijas, Holandes, Zviedrijas, Beļģijas un citām. Vēlāk radās franču, valoņu, itāliešu, ukraiņu, krievu, baltkrievu, kazaku, latviešu, igauņu, horvātu, čehu, ungāru un citu tautu vienības. Īpaša parādība bija musulmaņu vienības - Turkestānas leģions,Volgas tatāru leģions “Idel-Ural”, Krimas tatāru kalnu brigāde, Azerbaidžāņu leģions, tāpat Balkānos dzīvojošo musulmaņu pulki un divīzijas. SS rindās bija arī indiešu “Azad Hind”, britu “St.George’s Legion” un pat… amerikāņu “George Washington Brigade”. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru, no tiem 57% bija nevācu tautībām piederīgie. Šo tautu motīvs sadarbībai ar Vāciju bija nevis nacisma ideju atbalstīšana, bet cīņa ar boļševismu.

Vienoti cīņā ar boļševismu! Dažādu Eiropas tautu Waffen SS propagandas plakāti.

Leģionāriem tiek pārmests kolaboracionisms, taču Leģiona formēšana Latvijā lielākoties notika piespiedu mobilizācijas rezultātā. Brīvprātīgo bija salīdzinoši maz, to īpatsvars pēc dažādiem aprēķiniem svārstījās no 4% (pašā Leģionā) līdz 20% (policijas bataljonos). Vācu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu “brīvprātīgie”, lai slēptu mobilizācijas nelikumīgo raksturu. Gan padomju, gan vācu okupanti, pārkāpjot starptautiskos likumus, iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un citos militāros formējumos. Par izvairīšanos no dienesta draudēja ieslodzījums koncentrācijas nometnē vai nāves sods. Latviešu piespiedu dalība PSRS bruņotajos spēkos Latvijā nekad nav tikusi uzskatīta par tiešu atbalstu Staļina noziedzīgajam režīmam, kamēr tamlīdzīgu piespiedu dalību Leģionā Krievija viennozīmīgi traktē kā kalpošanu nacismam, lai gan Leģiona iekļaušana Waffen SS nebija atkarīga no Latvijas valsts vai tās pilsoņu gribas.

Tomēr daļa Latvijas pilsoņu Leģionā patiešām iestājās brīvprātīgi un te nav runa tikai par policijas pulku dalībniekiem. Šādu situāciju lielā mērā radīja Padomju Savienības noziedzīgā politika Baltijā 1940. - 1941.gadā. “Baigajā gadā” simtiem cilvēku tika nošauti bez tiesas sprieduma, desmitiem tūkstoši deportēti uz PSRS. Vajadzēja tikai vienu padomju okupācijas gadu, lai latviešu “mūžsenais ienaidnieks” vācieši tiktu uztverti kā atbrīvotāji. Latviešu leģiona izveide visdrīzāk nebūtu iespējama, ja Latvija 1940.gada vasarā netiktu okupēta un anektēta, bet tās iedzīvotāji pakļauti teroram un deportācijām. Arī Vācija pieļāva kara noziegumus un genocīdu Latvijā, tomēr lielāko daļu Latvijas pilsoņu, izņemot ebrejus un padomju varas atbalstītājus, tas skāra salīdzinoši maz. Tāpēc liela daļa uzskatīja, ka iestājoties leģionā, viņi aizsargā sevi un savas ģimenes no jaunām PSRS represijām.

Eiropas tautas kopīgā cīņā pret boļševisma mēri. Propagandas plakāts.

Krievija apvaino Latviešu leģionu noziegumos pret cilvēci. Šādu apsūdzību neatļāvās pat padomju propaganda. Arī pašmāju “antifašisti” leģiona atceres dienā 16.martā protestēt ierodas tērpušies improvizētās cietumnieku drānās, tā it kā velkot paralēles ar SS kā represīvu organizāciju. Taču leģionam nav ne mazākā sakara ar represijām pret civiliedzīvotājiem. Leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju iznīcināšanas Latvijā. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet cīnījās vienīgi frontē. Neviens leģionārs nekad nav tiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti Leģiona pastāvēšanas laikā. Savukārt lielākā daļa to, kas leģionā nonāca no policijas bataljoniem, kur pirms tam bija izdarījuši kara noziegumus, notiesāti un savu sodu saņēmuši vēl padomju laikā.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā 1946.gada 1.oktobrī ir noteikts to personu loks, kas iekļaujami noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos, ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Tas attiecas uz lielāko daļu latviešu un igauņu leģionāru. Tāpēc Rietumu sabiedrotās valstis - ASV, Lielbritānija un Francija - piešķīra leģionāriem, kas bija nonākuši šo valstu okupācijas zonās, politisko bēgļu statusu. ASV pārstāvniecība 1950.gadā atkārtoti deklarēja: “Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām”.

Ka tas patiešām ir tā, pierāda fakts, ka sardzes rotas, ko 1946.gadā izveidoja pie angļu un amerikāņu armijas vienībām, sastāvēja galvenokārt no bijušajiem baltiešu leģionāriem. Četras baltiešu rotas (apmēram 1000 vīru) 1947.gada pavasarī pārņēma Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzi, kur apsargāja tiesājamos nacistus. Latviešiem uz piedurknēm un ķiverēm bija Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas. Tas nevarētu notikt, ja būtu bijušas kaut mazākās aizdomas par šo cilvēku līdzdalību kara noziegumos, jo sabiedroto valstu okupācijas iestāžu attieksme pret nacistu kara noziedzniekiem bija stingra un konsekventa (par baltiešu sardzes rotām vairāk lasiet ŠEIT).

Lielbritānijas un ASV bruņoto spēku Baltiešu sardzes rotu karavīri - bijušie leģionāri.

Visbeidzot, vai leģionāri patiešām cīnījās par Lielvācijas interesēm un nacisma uzvaru, kā to mēģina apgalvot politiskie demagogi Krievijā un pašu mājās? Sarunas ar bijušajiem leģionāriem liecina ko citu. Ne no viena leģiona karavīra nav nācies dzirdēt, ka leģionāru mērķis būtu cīņa par nacionālsociālisma idejām vai Ādolfa Hitlera “Jauno Eiropas kārtību”. Par to liecina arī karavīru vēstules piederīgajiem un daudzās leģionāru dziesmas, kas pauž vienu vienīgu apņemšanos - cīņu pret boļševismu, un vienu vienīgu mērķi - Latvijas atbrīvošanu. Jau 1943.gada vasarā Himlers sarunā ar leģiona virsniekiem bija pieļāvis Latvijas autonomiju pēc kara. Tāpēc 1943.gada 18.novembra (kas tika atzīmēta kā “cīņas diena pret boļševismu”) uzrunā visu Latvijas pilsētu vadītājiem ģenerālis Bangerskis paziņoja, ka karaklausībai pakļauto latviešu mobilizācija ir pirmais solis uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo bez sekmīgas Latvijas aizstāvēšanas pret uzbrūkošo Sarkano Armiju, latviešiem nekad nebūs savas armijas un brīvas Latvijas valsts.

Leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska aicinājums stāties Latviešu leģiona rindās.

Protams, var uzdot jautājumu - vai par Latvijas brīvību iespējams cīnīties svešas armijas rindās ar svešu uniformu mugurā? Par uniformām runājot - kaut arī pats formastērps bija vācu, sākumā uz Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15.divīzijas) karavīru zīmotnēm bija Latvijas armijas saulītes simbols, bet Latviešu SS brīvprātīgo brigādes (vēlāk 19.divīzijas) karavīri izmantoja latviešu ugunskrustu. Tikai vēlāk leģionāri pārgāja uz SS rūnu zīmēm zīmotnēs. Savukārt robežsargu vienībām bija melnas zīmotnes bez jebkādas simbolikas. Visiem leģiona karavīriem uz piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās un uzraksts “Latvija”.

Latviešu leģiona uniformas piedurknes vairodziņi,
labajā pusē zīmotnes - 15.divīzijas (augšā) un 19.divīzijas (apakšā).

Leģionā iesaukto un brīvprātīgo karavīru vienīgais mērķis bija pasargāt Latviju no staļiniskā režīma represijām. Vācija šajā cīņā bija uzspiests sabiedrotais. Latviešu leģions karoja nevis ar antihitlerisko koalīciju, bet tikai vienu tās dalībvalsti - PSRS, kas attiecībā pret Latviju bija agresors. Vairāki vācu dokumenti atklāj Ieroču SS sastāvā izveidoto latviešu divīziju karavīru noskaņojumu. Kādā no tiem teikts: “Viņi vēlas pastāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā - Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju, jo vācu virskundzība viņiem šķiet mazāks ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu”.

Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību, jo nevēlējās, lai tā no jauna okupē Latviju un iznīcina tās iedzīvotājus. Leģionāriem nebija tuvi ne Vācijas ideoloģiskie, ne militārie mērķi. Vācija viņiem bija vajadzīga kā sabiedrotais, lai varētu cīnīties ar PSRS un boļševismu. Un, ja paveiktos, pēc uzvaras pār Staļina impēriju tiktu atjaunota arī Latvijas neatkarība. Var jau būt, ka šīs cerības bija naivas, tomēr vācu dokumenti liecina, ka latviešu leģionāru vienībās valdījis spēcīgs pretvācu noskaņojums. Virsnieku aprindās pat tikusi apspriesta doma vajadzības gadījumā cīnīties arī pret vāciešiem. Vēlāk šī gatavība izpaudās ar Latvijas Centrālo padomi saistītajā “kureliešu” kustībā. Kurzemē no 19.divīzijas kaujas vienībām dezertēja ap 500, bet no Dundagas rajonā izvietotā papildinājumu depo - aptuveni 2000 karavīri. Lielākā daļa dezertējušo iegāja Dundagas mežos, bet daļa pievienojās ģenerāļa Jāņa Kureļa grupai - visi gatavi cīnīties par neatkarīgu Latviju.

Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs Konstantīns Čakste, Rīgas aizsargu pulka grupas komandieris ģenerālis Jānis Kurelis un kureliešu štāba priekšnieks kapteinis Krišs Kristaps Upelnieks.

Daudzi latviešu karavīri uzskatīja Leģionu par nākotnes nacionālās armijas kodolu. Kā liecina cenzoru atskaites, latviešu karavīru vēstulēs bieži tikusi izteikta doma: lai sekmīgi cīnītos, līdzās negatīvajam mērķim - aizsardzībai pret boļševismu, vajadzīgs arī pozitīvais - Latvijas autonomija. Kara beigās, kad Vācijas sakāve vairs neradīja šaubas, leģionāri savas cerības saistīja ar Rietumu demokrātiskajām valstīm. Lai gan PSRS toreiz bija Lielbritānijas un ASV sabiedrotā, leģionāri cerēja, ka Rietumi nepieļaus Latvijas otrreizēju okupāciju. Tieši tāpēc, kad vācu virspavēlniecība mēģināja sūtīt leģionārus cīņā ar Rietumu sabiedrotajiem, Leģiona virsnieki un karavīri kategoriski atteicās. Tāpēc arī latviešu vīri gandrīz desmit gadus pēc kara beigām turpināja cīņu nacionālo partizānu vienībās. Diemžēl Rietumu sabiedrotie arī šoreiz nodeva Latviju - mūsu zemes liktenis jau bija izšķirts Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēs.

Latviešu leģiona propagandas plakāti, kas pauž tikai vienu vēmi - aizstāvēt savu dzimteni.

Krievija labi zina visus šos faktus, taču politisku motīvu dēļ tai izdevīgāk turpināt apsūdzēt Latviju nacisma atdzimšanā un uzturēt starpnacionālo spriedzi Latvijas sabiedrībā. Runājot par pašmāju politisko provokāciju meistariem, arī viņi zina vēstures patiesību, taču savtīgu interešu vārdā turpina sēt sarūgtinājuma sēklu krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju sirdīs un prātos. Laikam gan naivi cerēt, ka Lielā Tēvijas kara heroizācijas gaisotnē uzaugušam krievu cilvēkam jelkad būs tuva un saprotama leģiona piemiņas diena, tāpat kā vairākumam latviešu par svētkiem nekad nekļūs 9.maijs. Tomēr, ja vēlamies dzīvot vienā valstī, mums nāksies respektēt vienam otra sāpes un vēsturisko piemiņu. Īpaši tas sakāms par iebraucējiem. Ir nepiedodami nekaunīgi latviešiem viņu pašu zemē norādīt, kādus svētkus svinēt un ko tajos godināt. Nav latviešiem vajadzīgi sveši pamācītāji ne no Austrumiem, ne Rietumiem - mēs paši vislabāk zināsim kā rīkoties un ko darīt. Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (27)

  1. Viss jau ir skaisti uzrakstīts, un, protams, jūtas uzvanda un mērķis piepildīts. Bet vai to esat tulkojuši krieviski un likuši krievu portālos? Jo latvieši vēsturi principā zina, bet Krievija nē, tad pamāciet viņus. Kāds rezons mācīt mūs?

  2. Domāju, ka vispārzināmi fakti… Nu, vismaz man nekā jauna. Taču nav jau jēga to stāstīt mums, latviešiem! Un krievi NOTEIKTI šo rakstu neizlasīs. Jautājums jau vairākus gadu desmitus aktuāls: kā to SAPROTAMI paskaidrot krieviem Latvijā, Krievijai un visai pasaulei? Kā panākt to, lai Krievija kā PSRS mantiniece atvainojas pasaulei un sevišķi kaimiņu tautām par komunistiskā režīma noziegumiem? Tāpat, kā to darīja Vācijas Federatīvā Republika, kas būtībā arī varēja visus pasūtīt .irst.

  3. Labs teksts!

  4. Principā piekrītu spektrs.com un Aigara kritikai. Tikai, kā dabūt šāda veida izskaidrojošus rakstus krievu portālos, blogos u.tml? Šaubos, ka šo vietņu īpašnieki apstiprinātu šādus rakstus. Atliek vien individuālas sarunas un diskusijas, ja nu kādam ir krievu draugi, kaimiņi, darbabiedri.

    Bet par to, ka visi latviešu pietiekami labi zina mūsu zemes vēsturi, gan varētu strīdēties. Ir, kas zina, taču daudzi… Un, ir arī pulks pietiekami zinošu ļaužu, kuri leģionāru piemiņas dienu labāk aizmirstu. Tādi “kaunīgie latvieši” - ka tikai kāds kaut ko nepadomā…

  5. Ļoti vienkārši ir izskaidrot krieviem, ja runā pragmatiski un konkrēti.

    1. Hāgas konvencija aizliedz iesaukt armijā okupētās valsts iedzīvotājus.
    2. Hitlers to ievēroja un armijā (vērmahtā) nevienu neiesauca.
    3. Toties SS nebija armija, bet nacistu partijas personīgā gvarde. Salīdzinoši - kaut kas līdzīgs, kā tagad policija un apsardzes firmas.
    4. Tāpēc okupētās zemes Latvijas iedzīvotājus iesauca SS, lai nebūtu pārkāpta konvencija.

    Kad šādi pastāstīju kādam krievam (kuram tieši tā SS būšana nepatika sakarā ar 16.martu pie Brīvības pieminekļa), tad viņš teica: nu man viss skaidrs. Bet kāpēc neviens cits to nekur nestāsta?

  6. Ja cilvēks ir domājošs, un daudzi krievi tādi ir, tad tiešām ar izskaidrošanu var līdzēt. Kā jau rakstīju, ja ne pilnībā akceptēt, tad saprast var noteikti. Taču daudzi nemaz nevēlas neko ne dzirdēt, ne saprast…

  7. “Latviešu leģions” t-krekli - iespēja ietērpties atbistoši pasākumam! :)
    http://www.failiem.lv/list.php?i=spnvip

    Kvalitatīvi, Somijā ražoti krekli, 2krāsu sietspiede. Visi izmēri.

    Pasūtot norādi krekla numuru (faila nosaukums).

    Tālr.: 29549337

  8. Praktiski visas valstis nodarbojas ar mītu izdomāšanu par saviem varoņiem, lai celtu patriotismu. Bet skatoties vienkāršāk, abās frontes pusēs (pārsvarā piespiedkārtā) tika izveidotas latviešu divīzijas, kas godīgi cīnījās katra savā pusē. Vienai pusei nepaveicās zaudēt karu un sasmērēties, dienot kopā ar nacistiem un kara noziedzniekiem. Bet visi ideoloģiskie attaisnojumi - pašiedvesmošanas dēļ.

  9. Karošana zem kāškrusta zīmes par Latviju protams ir varonība, bet absurda. Tās ir sekas tam, ka paši nodevām demokrātiju un atbalstījām mīksto diktatoru Kārli, kurš atteicās aizstāvēt Latviju 1940.gadā. Man pašam radinieki karoja tikai leģionā, bet ar to nelepojās. Labāk vairāk runāt un rakstīt par tiem, kas cīnījušies par Latviju 1919.gadā. Ar to Sarkano Armiju un leģionu esam pamatīgi sasmērējušies. Lai Dievs mums dod tikt tam pāri.

  10. Man ir palaimējies iegūt dažas vēstures relikvijas no LAT.POL.BAT. un Latviešu SS un esmu ieguvis daudz informācijas no dažādiem avotiem par to, kas un kā.

    Tie bija nevis varoņi, bet cilvēki, kas paveica neiespējamo pret milzīgu ienaidnieku pārspēku. POL.BAT. karavīri slēpa vietējos iedzīvotājus nevis no sarkanajiem, ar kuriem karoja, bet gan no ”fričiem”, lai tie netiktu iznīcināti, par ko nereti paši tika sodīti.

    Protams, ir izņēmumi, psihiski nelīdzsvaroti kropļi - savādāk sieviešu, bērnu un sirmgalvju slepkavas, netkarīgi no viņu rases/nācijas piederības, nosaukt nevar. Šaut civiliedzīvotājus nav karavīra cienīga uzvedība, un, kā zinām, POL.BAT. veidoja pārsvarā bij. Latvijas Republikas armijas karavīri, daži pat BRĪVĪBAS cīņu karavīri un pat L.S.P. karavīri (šiem cilvēkiem bija vistiešākā sapratne par karavīra goda kodeksu).

    Mūžam mūsu atmiņās paliks šie latviešu vīri un zēni, kas savas dzimtenes brīvības vārdā krituši kauju laukos.

  11. ВОТ УРОДЫ! ЧТО ВЫ ПРИВЕТСТВУЕЙТЕ?! ЧЕМУ РАДУЕТЕСЬ?! СНАЧАЛА ИСТОРИЮ В ДЕЙСТВИТЕЛЬНОЙ ИНТЕРПРИТАЦИИ ИЗУЧИТЕ, А ПОТОМ РЫБЬИ ГОЛОВЫ РАСКРЫВАЙТЕ.

  12. Labs raksts, labāk to būtu rakstīt abās valodās. Arī mūsu tuvos rados bija vairāki 15. un 19.diviz. leģionāri. Viņu vairs nav, bet lepnums par šiem cilvēkiem palicis. Kad vien varu, 16.03. nolieku ziedus pie pieminekļa. Patiesi lepojos, jo tieši šie cilvēki nedaudz kompensēja to gļēvumu, ko inicēja daudzu tik apjūsmotais vadonis Ulmanis. Vismaz tik daudz būtu darījis, ja nevarēja rīkoties citādāk, kā somi. Upuri vienalga bija milzīgi un visam pāri vēl kauns un bezpalīdzība. Ne jau leģionāri jāvaino, ja kādam kas netīk. Nedomāju, ka to grūti būtu saprast izglītotiem cittautiešiem vai kaunīgajiem latviešiem. Visbiežāk tā ir locīšanās konjunktūras vējos.

  13. Serjoga,

    pochemu Vi dumaite, chto deistvitelnaja interpretacija istorii ta, kotoruju propagandirujet Rosija? V etoi statje ja staralsa otkrit istoricheskuju pravdu bez propogandi i ideologii.

  14. “Hāgas konvencija aizliedz iesaukt armijā okupētās valsts iedzīvotājus”.

    Kāpēc tāda pievēršanās tieši 2.Pasaules karam? Latvija bija okupēta līdz 1990.gadam, tātad Hāgas konvenciju vajadzētu pieminēt līdz 1990.g. un attiecināt uz visām okupētājvalstīm. Tāpēc arī Krievijas propaganda un tās atzari Latvijā tik cītīgi strādā, lai izsvītrotu okupācijas faktu.

  15. Rakstu krieviski!

    Таких “сергеев” достаточно, к сожелению - им хоть кол на голове теши - они с в о е!!! А “уроды” - это же очень н е ж н о . Словечки “для связки слов” есть и пожирнее, которые употребляются в коментариях! Это потерянные для мира индивиды!!! К с о ж е л е н и ю !!!

  16. Parasti, kad ar krieviski rakstošajiem izceļas diskusija par šo tēmu, es vispirms pajautāju viņu domas par POHA, par Vlasova POA, par Lokotas republiku, par Idel-Ural leģionu, par kazaku leģionāriem utt. Parasti tālākie komentāri izpaliek, jeb arī beidzas ar ”vi vse pribalti fashisti…”. Tā ir mantra, kas ex un post-padomju cilvēkiem ir iespiesta viņu vārgajās smadzeņu krokās. Viņi nav spējīgi attālināti un objektīvi skatīties uz vēstures notikumiem. Diemžēl jāatzīst PSRS propagandas veiksmīgu iesakņošanos ļaužu apziņā un par lielu nožēlu arī daudzu latviešu galvās. Viņi nespēj saprast, ka padomju impērija neatgriezīsies, jo Krievijā jau valda kastas un šiem ”PSRS atbalstītājiem” tāpat nebūs vietas elitārajās aprindās. :)

  17. Sandri,
    starp citu “Laikmeta zīmes” gatavo rakstu par krievu formējumiem vācu armijā, policijā un SS. Būs interesanti.

  18. Kurelieši cietuši no abiem režīmiem - padomju un vācu. Tātad ļoti neērti abiem. Arī tagad - pieklusināti reizēm piemin, jo tā nav kārts, ko izmest reizi gadā, lai visi uzvārās un katra partija pierāda savas esamības paraugstundu. Ja nu tomēr Lielvācija būtu no Lisabonas līdz Vladivostokai, tad pēc labumu sadales ne jau visi ietu vēl cīnīties. Autonomija Latvijai tādā gadījumā - nu tas būtu tāpat kā tagad, piemēram, Tatarstāna Krievijas Federācijā. Karogs ir, himna ir, nauda - rublis. Ak vai, mums jau arī tagad tāpat… (Ironija).

  19. Varbūt kāds atceras, kad 16.martu izmeta no kalendāra? Kurā gadā un pie kuras valdības? Zinu, ka kādreiz bija. Sētas sāka likt VVF laikā, jo šis VVF žests palicis atmiņā. Nu tad arī varam sākt domāt kas, kā un kāpēc…

  20. Zanda,
    16.marts kā oficiāla piemiņas diena tika noteikts 1998.gadā, bet jau 2000.gadā svītrota no piemiņas dienu saraksta. Iemesls - Latvijas ceļš uz NATO un ES. Mūsu sabiedrotie aizkulisēs esot iebilduši pret “nacisma slavināšanu”…

  21. Izcilaa basketbolista V.Meldera radinieki no UK veelas atrast vina apbedisanas vietu. Peedeejaa informaacija ir, ka Visvaldis gaajis bojaa pie Ladas upes. Luudzam atsaukties jebkuru, kurs var sniegt jebkuru informaaciju. Luudzu rakstiit acidtrap@hotmail.com

  22. Fotoattēlā, kam pievienota Kurzemes lente un parakstīts apakšā: “Leģiona karavīri Kurzemes cietoksni aizstāvot”, patiesībā ir redzami latviešu leģionāri Volhovas frontē - tas ir pazīstama kara ziņotāja foto no Foto muzeja fondiem.

  23. Jāni,
    paldies par pamanīto kļūdu. Fotoattēli ņemti no interneta resursiem, kur ne vienmēr rodama precīza informācija.

  24. Dīvaini, ka lietuviešu pretošanās kustība, gan kopā ar waffen ss, gan individuāli, pēckara posmā bija daudz masīvāka, daudzskaitlīgāka, organizētāka un ilgtspējīgāka. Bet pasaules un Krievijas nosodījumu regulāri saņem Latvija. Tas ir kā? Un par ko? Arī pēckara okupantus Lietuva mazāk interesēja.

  25. Cīnīties par Latviju zem nacistu karogiem, manā skatījumā, bija tas pats kas gribēt izdarīt labus darbus, ejot uz sadarbību ar nelabo. Domāju mums, latviešiem, vajadzētu izteiksmīgāk publiski paust šādu nostāju. Jo parasti tas skan tā “starp citu” vai neskan nemaz. Līdz ar to, nav ko brīnīties, ka krievi reaģē tā, kā reaģē. Jo pateicoties nacistiem arī krievi daudz cieta un pat vairāk nekā pārējie. Neizsakāmi gribas, lai beigtos šis strīds. Lai katrs godīgi spētu paskatīties, izvērtēt situāciju, atvainotos viens otram un draudzīgi dzīvotu tālāk. Dievs, palīdzi mums to izdarīt.

  26. Kaut kā maz piemin K.Čaksti, kurš reāli cīnījās pret nacismu, un karavīrus, kuri jau bija pagriezuši ieročus pret kārtējiem “atbrīvotājiem” (kurelieši). Ja Hitlers būtu uzvarējis, tad nu es maz ticu, ka visi cīnītos par Latvijas atbrīvošanu. Ja nu vienīgi kāda saujiņa, kurus tāpat beigās iznīcinātu. Pārējie saņemtu uzvarētāja laurus, ordeņus, muižiņu kaut kur Baltkrievijā, personālo pensiju un citus labumus. Tāda ir cilvēka daba. Tā sakot - uz elli ar vislabākajiem nodomiem… Pagaidām ir jādomā par to, kam ir izdevīga šī jezga ap leģionu, un vai tas mums ir vajadzīgs. Vēsu prātu. Ja gribam atrast patriotus, tad jāskatās to virzienā, kas cieta gan nacistu, gan komunistu režīmos. Bet varbūt vienkārši nav izdevīgi meklēt šajā virzienā, lai nesāktu vilkt dīvainas paralēles ar mūsdienām.

  27. Kāpēc jācenšas stāstu par leģionāriem “iedabūt krievu portālos”? Vai nepietiek, ka tas būtu šeit, pārtulkots krieviski? Un ar kādu Gūglā viegli atrodamu virsrakstu? Kas meklēs patiesību, tas atradīs. Kas nemeklē, tas neatrod - varat uzrakstīt uz Kremļa sienas, ij tad nelasīs!

Uzraksti komentāru