- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Izglābtā…

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2016. gada 29. februāris 07:00 sadaļā Brīnumi notiek

Dace Sauša ir mūsu tautiete, kas dzīvo Katalonijas galvaspilsētā Barselonā Spānijā. Tagad viņa ir kristiete un kalpo vietējā krievvalodīgo draudzē, taču pirms sastapšanās ar Kristu Dacei nācies noiet smagu, ciešanām un ērkšķiem pilnu dzīves ceļu. Grūtā bērnība, vilšanās un rūgtums attiecībās ar līdzcilvēkiem, dēmoniskās pasaules uzbrukumi, domas par pašnāvību un bezcerība - no tā visa Daci atbrīvoja Kristus asiņu šķīstījošais spēks. Par šo savas dzīves laimīgāko notikumu Dace vēlas jums pastāstīt pati.

****

Raugos uz debesīm un sirdi piepilda liela pateicība Debesu Tēvam: “Paldies tev, Dievs, ka mani uzklausīji un devi man jaunu dzīvi!” Patiešām, kāda gan bija mana dzīve bez personīgās atklāsmes par to, ko daudzi zina, bet tikai daži patiesi pazīst?

Es piedzimu tālā Latgales nostūrī. Dieviņš mani nosūtīja pie vecākiem, kas visu mūžu līdz pat kolhozu laika beigām strādāja vietēja kolhozā. Biju jaunākā ģimenē. Mēs vecākiem bijām pieci - trīs dēli un divas meitas. Visi kopš dzimšanas kristīti katoļu baznīcā. Jau no mazotnes, cik vien spēju sevi atcerēties, man tika stāstīts, ka ir Dievs. Kopā ar vecākiem gāju uz baznīcu svētku dienās un kad nu sanāca, jo nokļūšana baznīcā mums bija zināms upuris. Mūsu mājas bija 10 kilometru attālumā no pagasta centra un šis garais attālums bija pārvarams tikai zirga pajūgā.

Pirmoreiz ejot pie Sakramenta, iemācījos “Tēvs mūsu” lūgšanu. Automātiski iekalu visu, ko vajadzēja, lai nokārtotu ieskaiti pie mācītāja. Uz baznīcu gāju pienākuma pēc - kā uz vietu, kur notiek šķīstīšana. Baidījos, lai tikai neaizmirstu kādu grēku izsūdzēt, jo šķita nereāli, ka cilvēks varētu visus savus grēkus atcerēties. Dievkalpojuma laikā tupēju ceļos uz baznīcas aukstās klona grīdas, izpildīju visus rituālus, taču domās bēgu no baznīcas laukā, jo man bija auksti un dievkalpojums šķita garlaicīgs. Bija žēl mammas, kas ar saviem slimajiem ceļiem un asarām acīs metās ceļos. Man bija grūti saprast baznīcā notiekošo. Mājās mums bija Dievmātes Marijas un Jēzus bildes, kuru priekšā es metos ceļos un skaitīju lūgšanas. Iekšēji es ticēju Dievam, taču Viņu nepazinu. Atceros, ka reiz jautāju: “Kas ir Dievs?” Man atbildēja: “Dievs ir Dievs, un labāk nejautā!” Tā es ilgus gadus arī nejautāju…

Pēc pirmā Svētā Sakramenta.
No kreisās - mana māsa, vecmamma, mamma, es, mana māsīca un radu bērns.

Bērnībā sāku lasīt Bērnu Bībeli, taču lasot Veco Derību man šermuļi skrēja pār miesu. Tur bija tik daudz vardarbības, ka mana bērna sirds to nespēja pieņemt, tāpēc noliku Bībeli malā un atkal atvēru tikai pēc 20 gariem gadiem. Tas pats notika, kad Lieldienās skatījos filmas par Jēzus ciešanām. Nespēju noskatīties visas šajās šausmās, jo man pilnīgi pietika ar šausmām, kas bija visapkārt, un es negribēju sevi vēl mocīt ar filmām. Manā dzīvē nebija arī cilvēku, kas pateiktu, ka Jēzus ir mīlestība. Iespējams, tas būtu pārmainījis manu dzīvi.

Kopš bērna kājas es dzīvoju bailēs. Ka tikai tēvs atkal nesit mammu, ka tikai dzeršanas laikā pudeles brāļi viens otru nenokauj, ka tikai tēvs man liktu mieru, ka tikai nav jābēg no mājas pie kaimiņiem gulēt. Un tas viss notika namā, kur cilvēki gāja uz baznīcu! Mamma visu mūžu ārstējās neiroloģiskajā slimnīcā un aizgāja no dzīves, kad man bija tikai 16 gadu. Sāpes un zaudējuma sajūta bija ļoti liela. Mātes bērēs es izdzirdēju vārdu MĪLESTĪBA. Mācītājs teica, ka šim cilvēkam esot pietrūkusi mīlestība. Daudzus gadus es visā vainoju tēvu, bet tad Dievs man parādīja, ka tētis ir jāliek mierā, jo man pašai ir savi netīrumi aiz naga. Debesu Tēvs iemācīja man piedot un būt atbildēt pašai par savu rīcību.

9.klases izlaidums. Es kopā ar māsu un jaunāko brāli.
Nekad nebūtu domājusi, ka pēc pusgada 1999.gada Ziemassvētkus mēs sagaidīsim sērās…

Pēc mammas aiziešanas mani sāka mākt mistiski murgaini sapņi. Sapņos redzēju nāvi, zināju, ka kaut kas nelabs notiks ar tēti un tamlīdzīgi. Atceros, reiz naktī, kad mans brālēns pats aizgāja no šīs pasaules, es sapnī tiku rauta prom melnā matērijā. Dzīve kļuva par baiļu pilnu ieleju - es pat baidījos iet gulēt. Neviens man nespēja paskaidrot, kas ar mani notiek un kāpēc mirušie sapņos nāk pie manis. Sātans gribēja man iestāstīt, ka man parādījušās īpašas spējas, un es gandrīz tam noticēju. Murgi turpinājās līdz brīdim, kad mans stiprais un parasti dzīvības pilnais tēvs pats aizgāja no dzīves. Tobrīd izjutu lielu naidu pret savu brāli, jo tēva nāvē vainoju viņa ģimeni.

Mana sirds bija pārvērtusies cietā akmenī. Ko es biju piedzīvojusi savos 24 gados un ko varēju sagaidīt no cilvēkiem? Tikai nodevību, gļēvulību un tukšus solījumus. Taču tad Dievs man atvēra durvis aizbraukt uz Lielbritāniju mācīties angļu valodu. Šis mēnesis manā dzīvē radīja tik stipru satricinājumu, ka mājās pārbraucu pavisam cits cilvēks. Pārtraucu attiecības, kuras līdz tam nelaimīga vilku kā smagu nastu, atradu jaunu darbu, atnāca arī jauna mīlestība…

Brauciens uz Lielbritāniju mācīties angļu valodu, pēc kura es sāku radikāli mainīt savu dzīvi.

Viss būtu bijis lieliski, ja vien jaunais darbs priekš manis neizrādītos pārāk ciets rieksts. Es tajā garīgi salūzu un ļāvu sevi iznīcināt kā speciālistu un personību. Tolaik sāku uzdot jautājumus, kas tad īsti ir Dievs un kā Viņš darbojas, taču tā bija tikai teorētiska interese. Bija brīži, kad vēlējos vienkārši aiziet no dzīves. Sāku pastiprināti interesēties par garu pasauli. Tolaik vēl nezināju, ka tas ir grēks. Kāda dziedniece manī visu burtiski “salika pa vietām” un es atkal biju spējīga bez sirdsklauvēm vismaz uz darbu aiziet. Tobrīd valstī sākās lielā krīze un visi brauca projām no Latvijas. Man aizbraukšana bija cerība uz glābiņu. Biju vīlusies valsts pārvaldē, valstī, pati sevī. Noliku uz priekšnieces galda atlūgumu un aizbraucu uz Lielbritāniju sākt visu no jauna.

2008.gada vasara. Brīdis, kad labprātīgi aizeju no darba pretī jauniem izaicinājumiem.

Es novilku savas augstpapēžu kurpes, ko parasti valkāju ofisā Latvijā, un ietērpos darba uniformā un mazās čībiņās. Strādāju daudz. Dienas laikā strādāju klientu apkalpošanā, naktīs - veco ļaužu pansionātā. Bija smagi juristes amatu nomainīt ar darbu, kur jāapkalpo citi. Tas bija pliķis manai augstprātībai, iedomībai, nepacietībai un lepnumam. Atcerējos, kā maza būdama ar pirkstu rādīju uz savu vecmāmiņu invalīdi. Mamma vairākkārt bija teikusi, ka man krūtīs ir nevis sirds, bet akmens.

Skotijā es iepazinu sevi un to, ko nozīmē svešatne. Viegli nebija. Varbūt bija vieglāk finansiāli, taču sirdī nebija miera, nebija laimes sajūtas. Arvien biežāk sātans uzsūtīja depresīvu noskaņojumu, atgādināja par pagātnes sāpēm. Bija brīdis, kad gandrīz ļāvu sevi piemānīt un lūdzu, lai ārsts izraksta nervus nomierinošas zāles, tomēr sirdī kāda balss teica - nesamierinies, meklē izeju. Jutu, ka izeja kaut kur ir, taču es to nezināju. Meklēju mierinājumu visur - sportoju, gāju uz baznīcu vientulībā runāt ar Dievu, mācījos meditēt pēc Reiki metodes. Dievs vienmēr sūtīja savus eņģeļus cilvēku izskatā, kas palīdzēja man piecelties, nopurināt putekļus un ticēt, ka manā dzīvē reiz iestāsies miers.

18.novembra pasākums Glāzgovā 2010.gadā.
Piespiedu sevi aiziet uz šo pasākumu, lai gan dzirdēt Latvijas himnu man tolaik nemaz negribējās.

Pansionātā strādāju kopā ar kādu kristieti, meiteni no Filipīnām. Viņa man bija liels atbalsts. Apbrīnoju, kā viņa ar mierīgu sirdi gāja cauri visām grūtībām. Viņa mani aicināja uz baznīcu, taču mans reliģiozais gars neļāva iet uz protestantu baznīcu. Tomēr es vienmēr atcerējos viņas vārdus: “Dace, Tev vajadzīgs Dievs!”, un daudz domāju par tiem. Reiz saslimu tik smagi, ka neiedarbojās pat antibiotikas. Aizvēru acis un redzēju vīziju - melnas durvis, caur kurām spoži spīdēja krusts. Tobrīd skaidri sapratu, ka tikai Dievs var mani atpestīt no visām mocībām. Taču man nebija pat lūgšanu grāmatas…

Pamazām izveseļojos. Drīz pēc tam iepazinos ar kādu kristieti, kas man uzdāvināja katoļu lūgšanu grāmatu un citu garīgo literatūru. Es to pieņēmu kā atbildi uz savām lūgšanām, jo Dievs darbojās caur nejauši sastaptu cilvēku, lai man iedotu to, kas mani tuvināja Viņam.

Mana draudzene, kristiete no Filipīnām, darbā aprūpes centrā. Viņa bija viens no man tuviem cilvēkiem, kas lūdza par mani un centās aizvest uz baznīcu, kad dzīvoju Skotijā;
attēlā pa labi - ciemojos Glāzgovā jau kā kristiete un tiekos ar mīļo draudzenīti.

Bija pagājuši trīs gadi, kopš dzīvoju Lielbritānijā. Smagie pārbaudījumi bija mani mainījuši. Mana sirds sāka mīlēt cilvēkus, es piedevu savam brālim un atlaidu drūmo pagātni. Samierinājos, ka savas augstprātības dēļ esmu pazaudējusi cilvēkus, kas mani mīlēja. Manā dzīvē ienāca pateicības vārds “paldies”. Ticēju, ka ir Dievs, un arī patiesi Dieva cilvēki. Izveidoju savas dzīves jauno filozofiju par “labo cilvēku” pasauli. Manā skatījumā labam būt nozīmēja ievērot būtiskus principus - izrādīt cieņu, būt pateicīgai, nedarīt neko sliktu, palīdzēt citiem. Tomēr vienlaicīgi es atbalstīju arī visādas mīļāko būšanas, ilgus un nebeidzamus sava īstā un vienīgā meklējumus un tamlīdzīgas lietas. Man viss bija forši - darīju labu un dzīvoju kā pati vēlējos, lolodama savu ego, brīžiem juzdamās kā karaliene, brīžiem esot tuvu sabrukuma robežai. Bet miera joprojām nebija, laimes arī…

Pēc pusgada, pašai to neplānojot, es jau atrados Spānijā. Dievs neticamā veidā atveda mani uz šo skaisto zemi. Man bija sapnis - Spānijā satikt savas dzīves mīlestību. Pēc pusgada šis ilgi lolotais sapnis piepildījās. Tomēr, kas vienam būtu bijis laimīgākais dzīves periods, man izrādījās lielākais pārbaudījums, kad sātans gribēja nozagt manu sirdi, apmaiņā pret nodrošinātu dzīvi, iespēju braukt skaistā mašīnā un pirkumiem izmantot cita cilvēka kredītkarti.

Biju pati sevi ieslēgusi būri, savu neatkarību atdevusi cilvēkam. Jutos smagi. Par manu draugu kļuva mazs šunelītis, bet par sauli - jauniegūtā draudzene, latviete Laura, kas vienmēr un visur nesa Jēzus Vārdu. Dievs mūs iepazīstināja “draugos.lv”, kad vēl dzīvoju Lielbritānijā. Pēc pusotra gada satikāmies Sitčesā, lai gan tas nebija mans plāns. Zināju, ka Laura dzīvo šajā pilsētā, taču mans lepnums neļāva uzbāzties, pašai meklēt draudzību. Tomēr Debesu Tēvs bija lēmis citādāk. Mēs satikāmies pludmalē. Viņas ģimene bija apmetusies piecu metru attālumā no manis un es, izdzirdot latviešu valodu, nespēju atturēties no kārdinājuma pieteikties kā latviešu valodas zinātāja. Tobrīd viņa bija vienīgā latviete Spānijā, ko pazinu. Sapratu, ka šī sieviete ļoti mīl Dievu. Viņa dalījās ar mani savos pārdzīvojumos, dzīvesstāstā, zināšanās, manās rokās nonāca interesantas grāmatas par Jēzu. Pamazām sāku saprast atšķirību starp reliģiju un patiesu ticību.

Kopā ar savu “sauli” Barselonā Lauru, kas man daudz pastāstīja par Dievu.

Taču tad mana laimīgās dzīves idille sabruka. Sirdī palika tikai naids un nepiedošana. Jutos nodota, sadragāta, naidpilna. Neredzēju izeju no izveidojušās situācijas. Prātā nāca doma aiziet no šīs dzīves. Sapratu, ka vairs nevēlos būt skaists rotaļu lācītis cita cilvēka pasaulē. Brīdī, kad tik ļoti vīlos šīs pasaules vērtībās, mana sirds BEIDZOT bija gatava atzīt Jēzu par savu Pestītāju. Tas bija mans protests pret laicīgo pasauli un pēdējā cerība. Es biju gatava pieņemt Dieva gribu savai dzīvei.

Laura uzaicināja mani uz baznīcu. Tobrīd man bija vienalga, kas tā par baznīcu. Zināju tikai to, ka māsa Kristū grib mani iepazīstināt ar Viņu, un es viņai uzticējos. Kādā otrajā reizē es pieņēmu Jēzu kā savu Pestītāju. Ar ticību izteicu šos vārdus un ar atvērtu sirdi uzņēmu man tobrīd vēl nepazīstamo Personu. Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, taču biju pārāk iztukšota, lai domātu par to, kas notiks tālāk.

2014.gada septembris mīļotajā Barselonā - diena, kad notika manas kristības ūdenī.

Jēzus satvēra manu roku ar mīlestību. Viņš zināja, ka atverot durvis Viņam, man tiks dots miers. Un vienu dienu notika neticamais - kā ar DELETE taustiņu no manas sirds tika izdzēstas visas degradējošās sajūtas un iestājās pilnīgs miers. 1001 domas kaut kur pazuda, nebija vairs baiļu par rītdienu. Pamazām pazuda visi murgi un es uzzināju, kā ar tiem cīnīties. Pazuda atkarība no saldumiem, kas mani kalpināja brīžos, kad jutos slikti. Es ieguvu patiesu brīvību un mieru sirdī. Man vairs nav vajadzība meditēt, lai apstādinātu prātu un meklētu dzīves jēgu. Sāku ieklausīties savā sirdī un paļauties uz to, ko tā man saka. Izmetu atkritumos visas grāmatas par meditāciju un budismu, visas kārtis, atbrīvoju savu prātu un dzīvestelpu no visa liekā. Tagad lasu tikai vienu grāmatu - Bībeli.

Māsas Kristū mūsu draudzes mazajā nometnē.

Ir pagājuši teju divi gadi. Jēzus turpina mani dziedināt un mainīt manu dzīvi. Esmu pateicīga par katru nodzīvoto dienu, par jauno dzīvi, par brīnumiem, kas notiek visapkārt. Mīļais Dievs man devis brīnišķīgu baznīcu Barselonā, kur caur cilvēkiem iepazīstu Viņa mīlestību. Interesanti, ka mūsu draudze tulkojot latviski nozīmē “Dieva Mājas”. Es patiešām tur jūtos kā mājās. Mēs kalpojam vietējiem krieviski runājošiem cilvēkiem slimnīcās un citās vietās, kur Dievs mūs aizved. Esmu vienīgā latviete starp krieviski runājošiem brāļiem un māsām. Aprūpēta un mīlēta es mācos nest Jēzus Vārdu citiem un dāvāt mīlestību. Ticu, ka mūsu Debesu Tēvs man ir sagatavojis ko īpašu.

Mūsu nelielā draudzīte kopīgi svinot Ziemassvētkus.

Mana mamma kādreiz gribēja, lai vidējais brālis kļūst par priesteri. Tobrīd man bija tikai kādi 10 gadi, un šāda iespēja šķita tīrais murgs, bet tagad, kas pagājuši 20 gadi, es pati gribu nest Dieva Vārdu citiem, jo tas ir Dzīvais Ūdens un Maize, kas atnes dzīvību un atver durvis Mūžībai. Dievs mani pasargāja, kad visapkārt bija briesmas, izglāba un tagad ved uz priekšu maziem solīšiem. Viņš mani māca dzīvot, nesot sirdī Jēzu Kristu.

Mūsu draudze katru trešdienas rītu satiekas uz kopīgu lūgšanu pilsētas galvenajā laukumā (augšā);
savukārt trešdienu vakaros draudze dodas uz kalnu, lai aizlūgtu par Barselonu (apakšā).

Brāļi un māsas, lai Dieva miers un mīlestība ir vienmēr jūsos. Esiet šīs zemes sāls, kas nes gaismu tur, kur ir tumsa, un mierinājumu tur, kur ir vajadzība. Mīlestībā - jūsu Dace.

Pierādījums tam, ka Jēzus ir izveidojis dzīvu kanālu starp Latviju un Barselonu.
Pie mums diezgan bieži viesojas mācītāji Modris un Baiba Ozolinkeviči.

© Dace Sauša, Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2016/02/29/izglabta/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.