Padomju arhitektūras mantojums Latvijā. Staļina baroks, 20.gadsimta 40.-50.gadi

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība | Publicēts 18-01-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Tā sauktais Staļina baroks un Staļina ampīrs ir termini, ar kuriem mēdz apzīmēt padomju monumentālā neoklasicisma arhitektūras stilu, kāds no 1933. līdz 1955.gadam dominēja PSRS un pēc Otrā Pasaules kara arī Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, komunistu Ķīnā un Ziemeļkorejā. Šo terminu pārsvarā attiecina uz sabiedriskām celtnēm un varas elites dzīvojamajiem namiem PSRS un sociālistisko valstu lielpilsētās. Savukārt sērijveida dzīvojamās ēkas, kas arī tika būvētas, ievērojot šī stila kanonus, tautā dēvēja par staļinkām.

Staļinisma arhitektūras mērķis bija demonstrēt padomju iekārtas varenību. Šī mērķa sasniegšanai ēku ārējā un iekšējā apdarē apvienoja arhitektūras, tēlniecības un glezniecības elementus. Fasāžu un iekštelpu apdarē plaši pielietoja vērtīgus dabīgā un mākslīgā akmens veidus un dārgus kokmateriālus. Fasādēs bieži tika izmantoti portiki ar kolonādēm. Neiztrūkstošs elements šo celtņu dekoros bija padomju varas un ideoloģijas simboli - piecstaru zvaigznes, sirpis un āmurs, militārā triumfa simboli, labības kūlīši, cita atribūtika. Ikvienai Staļina ēras celtnei bija jāpauž dižās Padomjzemes triumfs un darbaļaužu neizsīkstošais optimisms.

Nacionālajās republikās šī stila arhitektūrā atļāva izmantot arī vietējās arhitektūras elementus un nacionālos dekorus. Visredzamāk tas izpaudās Aizkaukāza un Vidusāzijas republiku celtnēs, tāpat Vissavienības Lauksaimniecības izstādes (vēlāk - Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstāde, VTSSI) nacionālo republiku paviljonos Maskavā, kur katras republikas paviljona fasādē redzami konkrētai republikai raksturīgi elementi. Spilgtas staļinisma arhitektūras pārstāves bija slavenās septiņas Maskavas augstceltnes, kuru līdziniece ir Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne Rīgā un līdzīgas ēkas vairāku Austrumeiropas valstu galvaspilsētās. Tautā šie pompozie debesskrāpji ieguva apzīmējumu “Staļina baznīcas”, “Staļina zobi”, “Staļina tortes” u.c.

Kopš 1944.gada Staļina baroka un ampīra stila celtnes būvēja arī Latvijā (tolaik Latvijas PSR). Ievērojamākā šī laika celtne ir jau minētais “Kolchoznieku nams” - šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas galvenā ēka Rīgā, taču pēckara gados gandrīz katrā Latvijas pilsētā staļinisma arhitektūras stilā tika uzbūvēts pa kādam Kultūras namam, kinoteātrim, skolai vai pārvaldes ēkai. Šāda tipa ēku būvniecību izbeidza PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejas un PSRS Ministru Padomes 1955.gadā pieņemtais dekrēts “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā”. Latvijā gan dažas būves staļinisma arhitektūras stilā tika uzbūvētas vēl 1962.gadā. Šodien Latvijā saglabājies diezgan daudz staļinisma arhitektūras būvju salīdzinoši labā stāvoklī. Diemžēl līdz šim nav veikti nekādi padziļināti pētījumi par šī perioda arhitektūru un tās mantojumu mūsu zemē.

****

“Kolchoznieku nams” Rīgā (tagad Latvijas Zinātņu akadēmijas galvenā ēka), 1951.-1958.gads, arhitekti Oskars Tīlmanis, Vaidelotis Apsītis, Kārlis Plūksne. Šodien ēka zaudējusi savu vainagojumu piecstaru zvaigznes formā, kādēļ tās torņa spices izskats rada nepabeigtības sajūtu.

Kreisajā pusē - O.Tīlmaņa ēkas projekta skice; labajā pusē - vestibils un konferenču zāle.

VEF Kultūras un tehnikas pils, 1960.gads, arhitekts Nikolajs Semencevs. Arī šī ēka mūsdienās zaudējusi savu vainagojumu centrālās fasādes augšgalā - LPSR ģerboni noliektu karogu vainagā.

Kreisajā pusē augšā - VEF Kultūras pils 60.gadu sākumā,
apakšā - centrālais vestibils; labajā pusē - lielā zāle.

Viesnīca “Rīga”, 1948.-1954.gads, arhitekti S.Antonovs, A.Miezis, J.Arhipovs, A.Aivars, A.Krastiņš, V.Dambrāns. Arī šī būve 90.gados zaudējusi lielāko daļu dekoratīvo elementu virs ēkas dzegas.

Attēlos pa kreisi un labajā pusē apakšā - viesnīca “Rīga” padomju gados. Dekoratīvās vāzes un citi elementi virs dzegas šodien diemžēl ir zaudēti; attēlā labajā pusē augšā - viesnīcas vestibils.

Rīgas Centrālās lidostas (vēlāk lidosta “Spilve”) ēka, 1954.gads, arhitekts S.Vorobjevs.

Lai gan lidostas ēka šodien ir visai nolaista, tomēr tajā saglabājušās
gandrīz visas padomju laika arhitektūras detaļas, dekori un gleznojumi.

Rīgas upju stacija Balasta dambī Ķīpsalā, 1950.gads, arhitekts - Nikolajs Voronovs. 60.gados te atradās arī Starppilsētu autobusu stacija un glābšanas stacija “Daugava”. 2006.gadā ēka nojaukta.

Dzelzceļa stacija Cēsīs, 1946.gads. Tāda pati stacijas ēka tika uzcelta Ogrē, līdzīga arī Siguldā.

Dziesmu svētku estrāde, 1955.gads, arhitekts Vladimirs Šņitņikovs. Šodien daudzo pārbūvju un rekonstrukciju dēļ estrāde zaudējusi sānu sienas ar ieejas arkām un skulpturālajām grupām to augšgalā (attēlos kreisajā pusē apakšā). Līdzīgā nacionāli padomiskā stilā tika uzbūvētas arī citas Rīgas Kultūras un atpūtas parka (Mežaparka) ēkas - ieejas vārti, slidotavas ēka, vasaras kinoteātris un citas. Diemžēl šodien tās gandrīz visas gājušas bojā mūsu pašu nevērīgās attieksmes dēļ.

Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) centrālā ēka, 1958.gads, arhitekts Osvalds Tīlmanis. Ēka projektēta kā Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas nams.

Liepājas Pedagoģiskā institūta (tagad Liepājas Universitāte) ēka, 1957.-1958.gads,
arhitekts Andrejs Aivars. Līdzīgā stilistikā celta arī tagadējās Daugavpils Universitātes ēka.

Rīgas 13.vidusskolas ēka, 1950.gads, arhitekts Alfrēds Pūpols. Pēc līdzīgiem projektiem
būvētas arī Rīgas 6.vidusskolas, Rīgas 49.vidusskolas un vēl citu izglītības iestāžu ēkas.

Sporta biedrības “Daugavas” stadions,
1950.-1958.gads, arhitektu grupa Vladimira Šņitņikova vadībā.

No kādreizējās stadiona varenības šodien palikuši vien ieejas vārti un kases. Pārējais gājis bojā daudzo rekonstrukciju un pārbūvju dēļ. Līdzīgi noticis ar sporta biedrības “Dinamo” stadionu.

Toties gandrīz neskarts izdzīvojis sporta biedrības “Daugava” sporta nams,
1962.gads, arhitekts Vladimirs Šņitņikovs.

Rēzeknes kinoteātris “Zvaigzne” (tagad Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras nams).
Šādi un līdzīgi kinoteātri pēckara gados tika uzbūvēti daudzās Latvijas pilsētās.

Viena no Rīgas “staļinkām” (daudzdzīvokļu namiem) Kr.Valdemāra ielā 106/108, 1953.gads, arhitekti M.Brodskis, V.Šņitņikovs. Vienīgā izmaiņa ēkas veidolā ir uz “tornīša” uzbūvētais papildus stāvs.

Oktobra (tagad Akmens) tilts Rīgā, 1957.gads, ahitekts K.Jakovļevs. Tilta akmens elementi, pompozie lukturi un margu kalumi veidoti klasiskā staļinisma stilā. Tilta veidols organiski iekļāvās līdzīgā stilistikā 1949.gadā izbūvētās Komjaunatnes (tagad 11.novembra) krastmalas kopējā ansamblī.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.


Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru