Rīgas porcelāns. 2.daļa - Jesena un Jakša uzņēmumi

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 30-11-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

1886.gadā Mīlgrābenā (Jaunmīlgrāvī) darbu sāka otrs nozīmīgākais porcelāna ražošanas uzņēmums Latvijā - rūpnieka Jakoba Kārļa Jesena porcelāna fabrika. Jakobs Kārlis Jesens Rīgā ieradās divpadsmit gadu vecumā no Vācijas. Šeit viņš ieguva izglītību, smēlās biznesa pieredzi  vairākos vietējos uzņēmumos, bet 1875.gadā nolēma dibināt pats savu firmu. Izvēle sliecās uz tobrīd modē nākušo porcelāna ražošanu. 1886.gada 11.februārī Jesens saņēma atļauju fabrikas atvēršanai. Tolaik Mīlgrābenā neizmantoti stāvēja vairāki desmiti vienstāva noliktavu. Atšķirībā no Kuzņecovu fabrikas, Jesena uzņēmuma pamatā bija ārzemju kapitāls. Tajā pašā gadā fabrika tika nodota ekspluatācijā. Izejvielu un kurināmā pievešanai, kā arī gatavās produkcijas izvešanai bija paredzēts izmantot galvenokārt ūdensceļu pa Daugavu un Rīgas jūras līci.

Jesena biznesa partneris bija krievu tirgotājs Hrapunovs, kurš kļuva par fabrikas vadītāju, kad 1891.gadā Jakobs Jesens nomira. Fabrika specializējās augstas kvalitātes porcelāna trauku ražošanā un sākumā izmantoja tikai no Vācijas ievestas izejvielas un materiālus. Lūk, ko par Jesena fabriku 1893.gadā rakstīja avīze “Rižskij Vestņik”: “Mīlgrābenas fabrika nevar lepoties ar to, ka ir pirmā pēc sava darba apjoma: Kuzņecova fabrika izgatavo daudz vairāk izstrādājumu; toties kvalitātes ziņā Mīlgrābenas darbnīcas izstrādājumi neatpaliek no pašreiz izslavētajiem sakšu vai franču, ja pat nepārspēj tos. Starp citu, lielāko daļu fabrikas izstrādājumu, ko saskaņā ar veikalnieku prasībām fabrika izlaiž bez sava zīmoga, publika iegādājas kā ārzemju porcelānu”.

J.K.Jesena porcelāna fabrika Mīlgrāvī.

Ekonomiskie apsvērumi un iekšējā tirgus prasības spieda Jesena fabriku sortimentu paplašināt, tāpēc tika apgūta arī elektrotehniskā un saimniecībā izmantojamā porcelāna ražošana. Fabrika izgatavoja dažāda veida izolatorus elektrības pārvades un telefona līnijām, porcelāna detaļas elektrotehniskajām ierīcēm, elektrosadales skapju un skaitītāju drošinātājus - tā saucamos korķus, zeltera un alus pudeļu aizbāžņus un citus izstrādājumus. Produkciju realizēja ne vien Rīgā, bet arī Pēterburgā, Maskavā un ārzemēs. 1896.gadā Jesena fabrikai par Ņižņijnovgorodas izstādē eksponētajiem elektrotehniskā porcelāna izstrādājumiem piešķīra zelta un sudraba medaļas.

1896.gadā sākās arī intensīva uzņēmuma modernizācija - tika iegādātas rokas štances elektroporcelāna izstrādājumu izgatavošanai, modernizētas iekārtas porcelāna masas sagatavošanai, tāpat citi agregāti un iekārtas. Atjaunoja vecās ēkas, uzstādīja jaunas trauku apdedzināšanas krāsnis. Tomēr galvenā produkcija joprojām bija porcelāna trauki, galvenokārt virtuves un galda trauki - šķīvji, salātu trauki, mērces trauciņi, sāls, piparu un sinepju trauciņi, trauki sviestam, galda, tējas un kafijas servīzes, tasītes, citi trauki. Pēc modernizācijas ražošanas apjomi strauji palielinājās.

© Attēlu kompozīcijā izmantotas dažas www.retrobode.lv fotogrāfijas.

Jesena fabrikas produkcija bija ļoti pieprasīta visā Krievijas impērijā. Šādi panākumi kļuva iespējami pateicoties Jesena darba turpinātāju Juliusa Fermana un Hugo Bokrota pūlēm. Ielūkojoties uzņēmuma monogrammu grāmatā, redzams, ka Mīlgrābenas fabrikas klienti tolaik bija smalkākie Krievijas restorāni - Maskavas “Ermitāža” un “Testovs”, Pēterburgas “Mazais jaroslavietis”, mūsu pašu “Vērmanes dārzs” un citi. Pamazām uzņēmums iekaroja arī citzemju tirgus - pasūtījumi nākuši pat no Persijas (mūsdienu Irāna). Rīga patērēja tikai apmēram 10% no visiem fabrikas ražojumiem.

Fabrikas ražojumi saņēma balvas dažādās izstādēs - starptautiskajā keramikas izstādē 1900.-1901.gadā Pēterburgā tika iegūta zelta medaļa, bet Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901.gadā - Grand Prix. Šai izstādei īpaši izgatavotā sarkanā vāze ar zelta zīmējumu šodien apskatāma Rīgas porcelāna muzejā. Pieprasījuma pieaugums veicināja ražošanas paplašināšanos. Fabrikas 600 strādnieki ik gadu izgatavoja apmēram 1000 tonnas gatavās produkcijas. Tomēr tā laika Jesena fabrikas izstrādājumiem bija viens būtisks trūkums - tiem trūka savas „sejas”, jo produkcijas māksliniecisko noformējumu uzņēmums kopēja no vācu porcelāna meistariem.

Rīgas porcelāna muzejā eksponētā Rīgas 700 gadu jubilejai veltītā vāze.

Jesena uzņēmumam bija raksturīga šī vāciskā orientācija, jo produkcijas noiets balstījās galvenokārt uz pārtikušajiem vācbaltiešu iedzīvotājiem, kuru gaume sakņojās franču un vācu porcelāna izstrādājumos. Tāpēc Jesena trauku formas un dekori atbilda Francijā un Vācijā tolaik valdošajām jūgendstila tendencēm. Arī trauku apgleznotāji fabrikā bija gandrīz tikai vācu tautības. Jesena fabrika ražoja greznus un dārgus traukus, kas izcēlās ar lielisku tehnisko kvalitāti - baltu drumstalu, sulīgām krāsām. Nodarbinot tehniski meistarīgus apgleznotājus, fabrika spēja nodrošināt trauku apdari visaugstākajā līmenī. Dekorēšanā dominēja roku darbs un tikai īsi pirms Pirmā Pasaules kara tika ieviesti mehāniski paņēmieni - dekolēšana un krāsu uzsmidzināšana ar aerogrāfu.

Liela nelaime fabriku piemeklēja 1908.gada 30.martā, kad ugunsgrēkā smagi cieta vairākas fabrikas ražotnes. Pirmā un otrā cepļa telpas izdega pilnīgi. Uzņēmuma darbs uz laiku apstājās, visus darbiniekus atlaida. Pēc ugunsgrēka starpstāvu pārsegumus nomainīja ar dzelzsbetona konstrukcijām, kapitāli izremontēja fabrikas galveno korpusu, tomēr ar pilnu jaudu uzņēmums ražošanu varēja atsākt tikai pēc gada. 1912.gadā tika uzstādītas jaunas ražošanas iekārtas, atjaunota laboratorija. Tā paša gada augustā sākās fabrikas paplašināšana, līdzās galvenajam korpusam piebūvējot piecas vienstāva ražošanas ēkas un divas noliktavas. 1913.gadā būvniecību turpināja.

Skats uz Jesena fabriku Lēdurgas ielā Mīlgrāvī pirms 1.Pasaules kara.

Kopš Jakoba Jesena nāves uzņēmuma darbu pārraudzīja speciāli izveidota Jesena mantojuma uzraudzības komiteja, taču 1910.-1912.gadā savas tiesības uz mantojumu pieteica Jesena dēli Ferdinands un Henrijs. Dažos avotos minēts, ka šajā laikā fabrikas nosaukums bijis „F.Jesena porcelāna fabrika”, bet uzņēmuma otra fabrika Slavjanskā, Ukrainā, saukusies „Brāļu Jesenu fabrika”. Citi avoti apgalvo, ka Rīgas fabrikas nosaukums nekad neesot mainīts un līdz pat 1940.gadam bijis „J.K.Jesena porcelāna fabrika” (Фарфоровый заводь Я.К.Ессен, J.C.Jessen porcelāna fabrika).

Pirmais pasaules karš pārtrauca fabrikas darbu uz ilgāku laiku. Pieprasījuma krišanās un izejvielu trūkums vispirms lika krietni sašaurināt ražošanu, bet frontes tuvošanās Rīgai darbu apstādināja pavisam. 1915.gada oktobrī fabrikas iekārtas un strādnieki tika evakuēti uz Jesena otru fabriku Slavjanskā, kur bija paredzēts ražošanu atjaunot. No Rīgas neaizvests palika tikai salīdzinoši mazvērtīgs fabrikas inventārs - mēbeles, izejvielas, dažādi palīgmateriāli.

Latvijā Ferdinands Jesens atgriezās tikai 1926.gadā. Vispirms tika uzstādīta stikla krāsns un nelielos daudzumos sākta stikla izstrādājumu ražošana. Pasaules ekonomiskā krīze neļāva atjaunot porcelāna ražošanu un porcelāna izstrādājumus fabrikā sāka izgatavot vien 1933.gadā. Sākumā strādāja viens apdedzināšanas ceplis, vēlāk pievienojās vēl divi. “J.C.Jessen” preču zīmi pārņēma keramikas rūpniecības paju sabiedrība “Porcelāns”, kuras galvenie akcionāri joprojām palika Jesenu ģimene, kas nevēlējās riskēt ar savu ārzemju bankās noguldīto kapitālu, tāpēc paslēpās aiz paju sabiedrības izkārtnes. Tika iegādātas jaunas ražošanas iekārtas. 1934.gadā uzņēmumā strādāja tikai 35 strādnieki un trīs kalpotāji, taču jau pēc diviem gadiem darbinieku skaits sasniedza 252.

Dažas no Jesena fabrikas izstrādājumu spiedzīmēm.

Sīvā konkurence ar Kuzņecova fabriku spieda Jesena uzņēmumu izgatavot jebkādu produkciju, pēc kuras bija kaut mazākais pieprasījums. Līdzās virtuves un galda traukiem fabrikā ražoja arī visu veidu elektrības izolatorus, citu elektroporcelāna produkciju un pat ugunsdrošus ķieģeļus. No 1935.gada nelielās partijās tika izgatavoti fajansa trauki un dažādi sanitāri tehniski izstrādājumi, kuru ražošanai uzbūvēja speciālu krāsni. Tika apgūts jauns produkcijas veids - augstsprieguma elektroizolatori. Arī pašu Jesena fabriku pēc Ķeguma HES uzcelšanas pieslēdza pilsētas elektrotīklam, uzstādot vairākus elektroģeneratorus un likvidējot tvaika dzinējus un dinamo mašīnas.

Krūka un degvīna glāzīšu komplekts, kas kā joks izgatavots elektroizolatoru formā.
Uzraksts uz krūkas vēsta: “Bīstami dzīvībai!”; savukārt uzraksts uz glāzītēm - “Augstspriegums!”

Atšķirībā no Kuzņecova fabrikas, Jesena fabrikas īpašnieki kopš ražošanas atjaunošanas galveno uzmanību veltīja produkcijas tehniskajai un mākslinieciskajai kvalitātei. Šajā nolūkā no ārzemēm, galvenokārt no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas un Somijas, uzaicināja tehniskos direktorus, meistarus, augsti kvalificētus strādniekus un apgleznotājus, bet trauku un sīkplastikas formas aizguva no pazīstamām Rietumeiropas firmām. Gleznotavu, kā toreiz dēvēja dekorēšanas nodaļu, vadīja no Vīnes uzaicinātais speciālists Krāners, kurš arī pats reizēm izpildīja apgleznošanu ar roku pēc gataviem metiem. Nodaļā strādāja pieci apgleznotāji, no kuriem divi - H.Franke un V.Šiliņš strādāja gan pēc citu mākslinieku metiem, gan pēc pašu radītām kompozīcijām.

Jesena fabrikas ražojumu klāstā bija daudz porcelāna sīkplastikas -
sāls, piparu un sinepju trauciņi, olu biķeri, svečturi, dekoratīvas figūriņas un citi izstrādājumi.

Metus porcelāna apgleznošanai fabrikai deva pazīstami mākslinieki - V.Linde, A.Strombergs, A.Timms, R.Vītols, V.Ciesnieks, N.Strunke. Diemžēl līdz mūsu dienām nav saglabājies pārāk daudz darbu, kas veidoti pēc minēto mākslinieku metiem. Izņēmums ir Niklāvs Strunke, kurš radīja metus ne vien dekoratīvu šķīvju un vāžu apgleznošanai, bet arī ikdienā lietojamiem traukiem. Pēc šā mākslinieka metiem radītas arī slavenās liķieru karafes latviešu, igauņu un lietuviešu tautumeitu un tautudēlu izskatā. Savukārt Vilis Ciesnieks fabrikai devis vien pāris metu, bet Rūdolfs Vītols pats neilgu laiku izmēģinājis roku porcelāna apgleznošanā. Raksturīgi, ka visi augstākminētie mākslinieki pēc pamatnodarbošanās bija ilustratori, grafiķi vai scenogrāfi.

Pēc mākslinieku metiem veidotie porcelāna izstrādājumi.
Augšā - Niklāva Strunkes dizainētās liķiera karafes - tautumeitas un tautudēli.
Apakšā - dekoratīvie šķīvji un tautumeitas figūriņa.

Jesena fabrikā izgatavotie greznumpriekšmeti un servīzes pārspēja pat slavenu ārzemju firmu produkciju. Taču grezns un rūpīgi izpildīts bija ne vien Jesena uzņēmuma ekskluzīvās, bet arī  masu produkcijas dekorējums, kurā dominēja dekolēšana un apzeltīšana. Šie greznojumi bieži vien pārspēja pat apgleznojumus ar roku, tādēļ pircēji tos labprāt iegādājās. Porcelāna trauku apgleznošanā Jesena fabrikā izmantoja vairākas standartmetodes. Lietoja gan spilgtus, gan gaišus krāsu toņus, dekoram galvenokārt izmantojot ziedu motīvu. Populāras bija arī „perlamutra” un „ziloņkaula” glazūras. 1937.gadā tika radīta servīze, kuras krāsa atgādināja svina traukus.

Jesena produkcija bija populāra pircēju vidū. To varēja iegādāties fabrikas firmas veikalā Elizabetes ielā 51, vairumtirdzniecība norisa veikalā Tirgoņu ielā 12 un fabrikas kantorī Pils ielā 18. Tāpat Jesena traukus un citus izstrādājumus varēja nopirkt vienā no Rīgas izsmalcinātākajiem tirdzniecības namiem Jaksch & Co Svaru ielā. Dažādas vāzes un citas dāvanas Jesena fabrikai pasūtīja Rīgas dome un Latvijas preses karaliene Emīlija Benjamiņa. Firmas produkcija bieži bija redzama dažādās labdarības izsolēs. Jesena fabrikas ražojumu salīdzinoši zemās cenas noteica fakts, ka 30.gados uzņēmums atteicās no izejvielu importa un centās cik vien iespējams izmantot vietējās izejvielas. Samazinoties produkcijas pašizmaksai, parādījās iespēja labāk konkurēt arī ārzemju tirgos.

Jesena fabrikas reklāma Latvijas preses slejās.

1939.gada nogalē uz Vāciju repatriējās lielākā daļa Jesena fabrikas darbinieku vācbaltiešu, arī uzņēmuma īpašnieki. Fabrika tika slēgta. Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā, padomju vara ražošanu atjaunoja, dodot uzņēmumam jaunu nosaukumu - Rīgas porcelāna fabrika. Tika atjaunotas apdedzināšanas krāsnis un citas iekārtas, daļu iekārtu izgatavoja no jauna. Fabrikā atgriezās daļa bijušo darbinieku. Uzņēmuma rekonstrukciju pilnīgi pabeidza 1941.gada februārī, kad atsākās saimniecības trauku izgatavošana. Kopumā no 1941.gada 1.janvāra līdz 22.jūnijam fabrikā paspēja apdedzināt 104 000 porcelāna izstrādājumu. Darbu pārtrauca Otrais Pasaules karš.

Pēc Rīgas ieņemšanas vācu okupācijas iestādes atļāva fabrikas darbu atjaunot. Lai vadītu ražošanu, 1942.gadā Rīgā atgriezās bijušie fabrikas īpašnieki. Kara laikā uzņēmumā strādāja 244 darbinieki. Padomju armijai tuvojoties Rīgai, fabrikas vadība nolēma demontēt visas iekārtas un izvest uz Vāciju. Tomēr strādnieki nosūtīšanai domātajās kastēs salika akmeņus, bet ražošanas iekārtas paslēpa fabrikas pagalmā zem atkritumiem. Tā, pateicoties fabrikas darbinieku atjautībai un drosmei, visas iekārtas tika saglabātas, kas ļāva pēc kara ražošanu ātri atjaunot. Bet tas jau ir cits stāsts.

Kara laikā Jesena fabrikā izgatavotais olu biķeris ar Trešā Reiha simboliku.

Visus pēckara gadus bijusī J.K.Jesena porcelāna fabrika turpināja darboties ar nosaukumu “Rīgas porcelāna fabrika” (vēlāk - rūpnīca). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un rūpnīcas sadalīšanas, Jaunmīlgrāvja ražotne Lēdurgas ielā 1996.gadā kļuva par SIA “Jesena porcelāns” un atjaunoja preču zīmi “Jesens 1886 Rīga”. Tiesa, tās produkcijai liela sakara ar kādreizējo porcelāna izstrādājumu leģendu nebija. Uzņēmums izgatavoja vien dažas šķīvīšu, tasīšu un krūzīšu partijas, kā arī citus sīkus porcelāna izstrādājumus. Savu darbību SIA “Jesena porcelāns” izbeidza 2003.gadā.

Uzņēmuma “Jesena porcelāns” 90.gadu lētā produkcija.

****

Runājot par Rīgas porcelāna vēsturi, nevar nepieminēt porcelāna apgleznotavu “J.Jakšs un Ko” (J.Jaksch & Co). Uzņēmums dibināts 1841.gadā kā tirdzniecības firma, bet 1879.gadā līdztekus tai tika radīta fajansa un porcelāna dekorēšanas darbnīca, kas strādāja virsglazūras krāsu tehnikā. Darbnīca atradās Vecrīgā un 1901.gadā tajā bija nodarbināti 10 darbinieki. Baltos traukus ieveda galvenokārt no Vācijas, bet gatavo produkciju realizēja Baltijas guberņās un Iekškrievijā. 1901.gadā Rīgas 700 gadu jubilejas rūpniecības un amatniecības izstādē firma demonstrēja savu produkciju - dažādus galda un tējas traukus, tasītes, maizes grozus, porcelāna un fajansa vāzes, citus porcelāna izstrādājumus.

Daži firmas “Jakšs un Ko” produkcijas paraugi.

Firmas “J.Jakšs un Ko” produkcija tika apgleznota ar rokām, dekola zīmējumiem vai tērauda apdruku, un apdedzināta pašas firmas krāsnīs. Jakša darbnīca vadījās pēc tiem pašiem mākslinieciskajiem principiem kā Jesena fabrika, tikai tās produkcija bija lētāka un mazāk grezna, tāpēc Latvijas porcelāna mākslas mantojumā nav tik nozīmīga. Sākoties Pirmajam Pasaules karam un Rīgas evakuācijai, “J.Jakšs un Ko” porcelāna apgleznotava beidza darboties un pēc kara savu darbību neatjaunoja.

****

Attēlos J.K.Jesena porcelāna fabrikas 20.gadsimta 20.-30.gadu ražojumi.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru