Rīgas porcelāns. 1.daļa - Kuzņecovu leģenda

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 23-11-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pirmās porcelāna un fajansa fabrikas Rīgā parādījās 19.gadsimta vidū. 1852.gadā darbu sāka Mihaila Račkina fabrika, taču nemākulīgās vadības dēļ to 1859.gadā slēdza. 1869.gadā Rīgas tirgotājs Pāvels Kamarins lūdza Vidzemes gubernatoram atļauju dibināt porcelāna un fajansa fabriku zemes gabalā Benkenholmā (Bieķensalā), tomēr par šīs ieceres tālāko likteni nekas nav zināms. Toties zināms, ka 1874.gadā Rīgā darbojās G.Rudakova fajansa trauku fabrika ar 48 strādniekiem un vienu meistaru. Gadā tā saražoja 25 200 fajansa izstrādājumu. Visi šie sīkie uzņēmumi paliekošu ieguldījumu Rīgas porcelāna ražošanas attīstībā neatstāja.

Viens no pazīstamākajiem zīmoliem porcelāna un fajansa ražošanas jomā cara Krievijā un arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā neapšaubāmi bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingsbušā (Dreiliņu pagastā), dibināta 1841.gadā. Tās īpašnieks bija Krievijas uzņēmējs Sidors Kuzņecovs. Sākumā Rīgas fabriku tā arī sauca - S.T.Kuzņecova fabrika (завод С.Т.Кузнецова). Pirmo produkciju fabrika izgatavoja 1843.gadā. Sākuma gados tā ražoja pusfajansa, bet no 1851.gada, kad tika uzcelti divi jauni fabrikas korpusi, arī porcelāna izstrādājumus. Šajā laikā Kuzņecova Rīgas uzņēmumā  strādāja 242 cilvēki.

Krievijas porcelāna magnātu Kuzņecovu dinastijas uzplaukuma sākums meklējams 1810.gadā, kad lauku kalējs Jakovs Kuzņecovs Maskavas tuvumā pie Gžeļas nodibināja nelielu porcelāna fabriku. Par oficiālu uzņēmuma dibināšanas gadu gan uzskata 1812.gadu, kad fabrika sāka strādāt ar pilnu jaudu. Pēc Jakova nāves uzņēmuma vadību pārņēma viņa vecākais dēls Terentijs, kurš 1832.gadā nodibināja vēl vienu fabriku Duļevā. Turpmākajos gados Kuzņecovi dibināja un iepirka porcelāna ražotnes visā Krievijā. Pēc Terentija nāves vadības groži nonāca viņa vecākā dēla Sidora Kuzņecova rokās. Līdz 19.gadsimta beigām Kuzņecovu ģimenes īpašumā bija nonākusi lielākā daļa Krievijas porcelāna un fajansa fabriku. Kuzņecovi amatniecisko ražošanu īsā laikā pārvērta milzīgā uzņēmumā, kura produkcija neatpalika no tā laika labākajiem ārzemju paraugiem.

Rīgu par savas kārtējās ražotnes atvēršanas vietu Kuzņecovi izvēlējās tāpēc, ka Rīgas osta bija Krievijas impērijas rietumu vārti, kas pavēra ceļu ērtam fabrikas produkcijas eksportam un izejvielu importam. Līdzās praktiskiem apsvērumiem, sava loma bija arī tam, ka Kuzņecovi piederēja vecticībnieku kopienai, kas Krievijā tika vajāta kopš 17.gadsimta. Bēgdami no vajāšanām dzimtenē, Rīgā uz dzīvi apmetās daudzi vecticībnieki un šeit izveidojās viena no lielākajām vecticībnieku kopienām Eiropā. Sākumā arī lielākā daļa Kuzņecova fabrikas strādnieku bija vecticībnieki, kas nāca no Kuzņecovu uzņēmumiem Gžeļā, Duļevā un Kolomenskā, kur jau kopš sendienām amatnieki nodarbojās ar majoliku, vēlāk arī ar fajansa un porcelāna izstrādājumu izgatavošanu.

Kuzņecova Rīgas uzņēmuma pusfajansa ražošanas korpuss.

Pēc Sidora Kuzņecova nāves 1864.gadā fabrikas vadību pārņēma viņa dēls, vēlākais Rīgas goda pilsonis, Pirmās ģildes tirgonis Matvejs Kuzņecovs. Tieši viņa vadībā Kuzņecovu porcelāns ieguva leģendāru slavu, kas nav zudusi vēl šodien. 1872.gadā Matvejs mainīja fabrikas nosaukumu uz „M.S.Kuzņecova porcelāna un fajansa trauku sabiedrība” (Товарищество фарфоровой и фаянсовой посуды М.С.Кузнецова) un tajā pašā gadā fabrikas izstrādājumi ieguva galveno balvu Maskavas politehniskajā izstādē. Kā atzinību Krievijas cars dāvāja Kuzņecoviem tiesības fabrikas emblēmā izmantot valsts ģerboni - divgalvaino ērgli. 1874.gadā Kuzņecovu Rīgas uzņēmums ražoja porcelāna un fajansa izstrādājumus 390 000 rubļu vērtībā un nodarbināja 1010 strādniekus.

Matvejs Kuzņecovs un viņa fabrikas logotipi 19.gadsimta nogalē.

Izejvielas trauku ražošanai fabrika saņēma no Iekškrievijas, Skandināvijas, Vācijas, Holandes, Francijas un Anglijas. Daļa produkcijas tika pārdota Baltijā un citās Krievijas impērijas guberņās, pārējo eksportēja uz Angliju, Holandi un šo valstu kolonijām. Kuzņecovs rūpīgi sekoja porcelāna rūpniecības attīstībai pasaulē un regulāri sūtīja savus darbiniekus uz ārzemēm iepazīties ar jaunākajiem porcelāna ražošanas sasniegumiem. Viņš panāca, ka Kuzņecovu salīdzinoši lētie, labas kvalitātes ražojumi izspieda ārzemju ražojumus no vietējā tirgus un radīja nopietnu konkurenci pasaules tirgū. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā Kuzņecova fabriku ražojumi ieguva apbalvojumus daudzās izstādēs Krievijā un ārzemēs - Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, Taškentā, Ņižņijnovgorodā, Parīzē, Čikāgā. Kuzņecovu traukus iepirka arī vairāki Eiropas karaļnami.

1887.gadā uzņēmuma nosaukums tika mainīts vēlreiz - tas pārtapa „M.S.Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā”, kas kopš 1889.gada piederēja “M.S.Kuzņecova porcelāna un fajansa izstrādājumu ražošanas sabiedrībai” (Товарищество производства фарфоровых и фаянсовых изделий М.С.Кузнецова). Bez Rīgas uzņēmuma šai sabiedrībai bija arī citas porcelāna fabrikas visā Krievijā. 19. un 20.gadsimtu mijā Kuzņecova fabrikas sortimentu veidoja trauki sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, galda un virtuves trauki, dažādas servīzes, kuru forma, dekors un stilistika bija aizgūta no Rietumeiropas - ampīra, eklektikas, 19.gadsimta pirmās puses mākslas novirzieniem un tajā laikā ārkārtīgi populārā jūgendstila. Tējas un kafijas traukus parasti izgatavoja no porcelāna, bet pusdienu traukus visbiežāk no pusfajansa vai fajansa.

Regulāri ieviešot jaunas tehnoloģijas, Kuzņecova firma spēja savai produkcijai nodrošināt teicamu kvalitāti. Kuzņecovu porcelāns bija tīrs un balts, deformācija nemanāma, krāsas spilgtas, ar dzidriem toņiem, glazūra vienmērīgi spīdoša. Tajā pašā laikā Kuzņecova fabrikās nebija neviena profesionāla mākslinieka, kas veidotu jaunas trauku formas vai dekorus. Lētākos traukus apgleznoja ar brīvu roku, dārgākos - ar mehanizētiem paņēmieniem. Par savas produkcijas mērķauditoriju Kuzņecovi uzskatīja visus cara Krievijas sabiedrības slāņus, visas nacionalitātes un ģeogrāfiskos rajonus. Ražošanas intensitāti un produkcijas daudzveidību regulēja patērētāju vēlmes un pieprasījums.

Kuzņecova fabrikas trauku apgleznošanas cehs 20.gadsimta sākumā.

Lielāko pacēlumu darbības pirmajā posmā Kuzņecovu Rīgas fabrika sasniedza 1908.gadā, kad tika izgatavoti 22 miljoni 314 396 izstrādājumi, no tiem 11 miljoni 450 025 porcelāna, 3 miljoni 750 078 fajansa un 7 miljoni 114 293 pusfajansa. Uzņēmumā tobrīd strādāja 1838 darbinieki, bet pirms Pirmā Pasaules kara to skaits bija pieaudzis līdz 2650 cilvēkiem. Ražojot masveida produkciju, Kuzņecovi panāca, ka porcelāna un fajansa trauki pārstāja būt elitārs, tikai bagātniekiem domāts izstrādājums, bet nonāca vidusšķiras ļaužu mitekļos un lētākie arī strādnieku ģimeņu virtuves plauktos.

Vienkāršie Kuzņecova fajansa trauki atrada savu vietu arī daudzās Rīgas strādnieku ģimenēs .

Kuzņecovi rūpējās par saviem strādniekiem. Fabrikā darbojās dažādi pulciņi, kuros mazizglītotiem krievu strādniekiem mācīja lasīt un rakstīt, apgūt latviešu valodu, bija deju un bajānspēles nodarbības. Apķērīgākajiem bija domāti grāmatvedības kursi. Fabrikai bija sava atturības biedrība, bibliotēka, slimnīca, dārzniecība. Kuzņecovi finansēja arī skolas būvniecību, lai strādnieku bērni varētu iegūt izglītību. Svētkos, dzimšanas un vārda dienās uzņēmums saviem darbiniekiem dāvināja pašu ražotos traukus. Tiem gan nebija fabrikas zīmoga, lai strādnieki vēlāk nemēģinātu tos pārdot. Lielākā daļa fabrikas darbinieku kompakti mitinājās Ķengaragā. Strādnieki dzīvoja baraku tipa mājās, kalpotāji - atsevišķos namos. Darba maiņa fabrikā ilga 10 stundas, toties pusdienas pārtraukums bija četras stundas garš, lai strādnieki varētu pilnībā atjaunot spēkus.

Darbinieku dzimšanas dienas svinības fabrikā.

Kuzņecovi bija dievbijīgi cilvēki - nesmēķēja, nelietoja alkoholu, stingri ievēroja vecticībnieku paražas. Par Kuzņecovu ģimenes dziļo ticību liecina kāda publikācija tā laika presē. Tur rakstīts, ka visiem, kas iestājās darbā fabrikā, īpašnieki uzdāvināja Bībeli un pieprasīja, lai tie ar cieņu izturētos pret citu uzņēmuma darbinieku ticību. Daudz līdzekļu Kuzņecovi ziedoja Latvijas vecticībnieku kopienai. Kad 1908.gada septembrī tika nodibināta Rīgas vecticībnieku savstarpējās palīdzības un izglītības biedrība, tās goda biedru vidū bija arī Kuzņecovu ģimene.

Fabrikas darbinieku vecticībnieku Krusta gājiens.

Svītru šai rosībai pārvilka Pirmais Pasaules karš un tam sekojošās revolūcijas Krievijā. Zemā preču pieprasījuma un izejvielu trūkuma dēļ ražošanu nācās krietni sašaurināt. Tuvojoties frontei, fabrika darbu pārtrauca pavisam. Lielākā daļa strādnieku, kā arī daļa iekārtu 1915.gadā 140 vagonos tika evakuēti uz citām Kuzņecovu fabrikām Krievijā. Daļa iekārtu tika aizvestas uz Duļevu, daļa uz Kuzņecovas ciemu Tveras guberņā, daļa uz Verbilkiem Maskavas guberņā. Kopā ar saviem darbiniekiem trimdā devās arī fabrikas īpašnieki. Boļševiku apvērsums 1917.gada oktobrī pielika punktu Kuzņecovu porcelāna spožumam Krievijas un Eiropas tirgos. Padomju vara atņēma Kuzņecovu ģimenei visus īpašumus, izņemot Rīgas fabriku, kas atradās ārpus tās jurisdikcijas.

Savukārt jaunās Latvijas valsts likumdevēji nolēma, ka uzņēmējiem piederēs viss kustamais un nekustamais īpašums, kas bija to rīcībā pirms kara. Tā fabrika Rīgā kļuva par vienīgo īpašumu, kas palika Kuzņecovu ģimenes rokās. Šī iemesla dēļ Matveja Kuzņecova bērni atgriezās Latvijā. Pirmais atbrauca jaunākais dēls Mihails un ķērās pie ražošanas atjaunošanas. Fabrikas stāvoklis bija ārkārtīgi smags, jo visas iekārtas kara laikā bija izvestas uz Krieviju, bet ēkas stipri cietušas. Sagrauts bija masas sagatavošanas, šķirošanas, slīpēšanas un apgleznošanas cehu korpuss, pusfajansa ražotne, gatavās produkcijas noliktava un kantoris, tāpat dzelzceļa atzarojums fabrikas teritorijā.

Būtībā no uzņēmuma bija palikuši tukši korpusi un brīnumainā kārtā saglabājusies nepabeigta pirmskara produkcija. To apgleznoja, apdedzināja un veiksmīgi pārdeva. Iegūtos līdzekļus Mihails ieguldīja fabrikas pamatkapitālā un kopā ar bijušo strādnieku grupu 1920.gada 1.oktobrī atsāka ražošanu. Ārzemēs iepirka gatavu porcelāna masu un atjaunoja izstrādājumu formēšanas iecirkni. Daudz grūtāk veicās ar masas sagatavošanas ceha atjaunošanu. Speciālo iekārtu iepirkšanai pietrūka naudas, tādēļ gandrīz visas ražošanas operācijas tika veiktas rokām. Atsākās arī dažādu pulciņu darbība, bibliotēkā tika rīkoti literārie vakari, tika izveidotas futbola un volejbola komandas.

Kuzņecova uzņēmuma spiedogi 20.gadsimta 20.gados.

1921.gadā Rīgā atgriezās arī citi Kuzņecovu dzimtas pārstāvji - Matveja Kuzņecova meita Klaudija un dēli Nikolajs, Sergejs, Aleksandrs un Georgijs ar ģimenēm. Maskavā palika tikai Anna. Lielā ģimene dzīvoja pieticīgi, visi tās locekļi bija nodarbināti ražošanā. Georgijs strādāja par komercdirektoru, viņa brālis Sergejs par masas sagatavošanas ceha vadītāju, Aleksandrs Kuzņecovs bija tehnologs, viņa dēls Georgijs administratīvais direktors, bet Nikolaja dēls Matvejs - ķīmiķis. 1921.gada 1.maijā Kuzņecovi atvēra fabrikas filiāli Mīlgrāvī, bijušajās Jesena fabrikas ēkās. Tur, tāpat kā pašu uzņēmumā, apdedzināja pirms kara ražotos pusfabrikātus. Iegūto peļņu izmantoja nepieciešamo tehnoloģisko iekārtu iegādei. Tomēr šo ražotni drīz vien slēdza. Kuzņecova sabiedrība pārņēma arī 1892.gadā uzcelto A.Novikova māla trauku fabriku Maskavas ielā 255.

Nolaupījuši ģimenei visu tās īpašumu, boļševiki tomēr mēģināja koķetēt ar Kuzņecoviem, izmantojot viņus kā tiltu attiecību veidošanai ar Latvijas Republiku. Padomju Krievijas sūtnis Latvijā Jakovs Gaņeckis 1921.gada maijā Kuzņecova fabrikā pasūtīja sev fajansa trauku servīzi 200 personām. Tā bija jāizgatavo ar zīmējumiem no proletāriskās valsts dzīves un izmaksāja vairāk nekā pusmiljona rubļu. Lai nu kā, šis fakts tikai pierāda Kuzņecovu fabrikas augsto prestižu laikabiedru acīs.

1922.gada augustā Latvijas Finanšu ministrija pārreģistrēja “Porcelāna un fajansa trauku sabiedrības M.S.Kuzņecovs” statūtus, bet 14.novembrī reģistrēja to kā akciju sabiedrību. Pilnais uzņēmuma nosaukums bija “Akciju sabiedrības “M.S.Kuzņecovs” porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrika”. Diemžēl iespējas vairs nebija tādas kā agrāk - bija zudis milzīgais Krievijas tirgus. Kaut fabrika eksportēja savu produkciju uz Igauniju, Lietuvu, Poliju, Somiju, Rumāniju un Indiju, bijušo vērienu tā atgūt nespēja. 20.gados ražošanas apjomi samazinājās, sašaurinājās kvalitatīvu izejvielu importa un gatavās produkcijas eksporta iespējas. Ekonomiskās grūtības spieda īpašniekus izmantot zemas kvalitātes krāsas, vecos dekolu krājumus, kā arī iztikt bez tik iecienītā dekorējuma ar zeltu. Ražošana radīja zaudējumus, trūka līdzekļu iekārtu un tehnoloģijas modernizācijai. Kritās izstrādājumu mākslinieciskais līmenis. 1926.gadā fabrikā strādāja 458 darbinieki.

1928.gadā porcelāna ražošanas apjoms gan nedaudz palielinājās, taču pasaules ekonomiskās krīzes dēļ 30.gadu sākumā fabrika nonāca bankrota priekšā. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja ugunsgrēks porcelāna ražošanas korpusā. Tomēr Kuzņecovi nepadevās un izeju atrada - daļa uzņēmuma akciju pārdeva talantīgajam latviešu uzņēmējam, inženierim ķīmiķim Mārtiņam Kalniņam, kuru ievēlēja par akciju sabiedrības valdes priekšsēdētāju. Kalniņš bija studējis ķīmiju Vācijā, piedalījies Pasaules karā. 1921.gadā viņš atgriezās Latvijā, paņēma bankā kredītu un nodibināja krāsu ražošanas fabriku. Vēlāk Kalniņš radīja populāro veļas pulveri “Nitra”, kas viņam atnesa ievērojamu peļņu. Mārtiņš Kalniņš sāka vērienīgu Kuzņecovu fabrikas rekonstrukciju un reorganizāciju.

Tika nomainītas morāli novecojušās un tehniski nederīgās iekārtas, dažos darba sektoros uzlabota ražošanas tehnoloģija. Fajansa izstrādājumu ražošanā apguva liešanas paņēmienu. Uzlaboja trauku apdedzināšanas procesu, no ārzemēm uz laiku uzaicinot apdedzināšanas meistarus. Iekšējā tirgus īpatnību dēļ fabrikā sāka ražot visdažādāko fajansa un porcelāna produkciju. Bez saimniecības traukiem izgatavoja arī tehniskos traukus, sanitārijas fajansu, elektroizolatorus, dažādus šamota izstrādājumus un ķieģeļus, apguva elektrotehniskā porcelāna izstrādājumu ražošanu. Uzņēmums izgatavoja arī māla traukus un pat Rīgas melnā balzama pudeles.

Kuzņecova uzņēmuma māla izstrādājumi.

Viens no uzdevumiem bija uzlabot produkcijas māksliniecisko kvalitāti. Dekorēšanā sāka ieviest roku darbu, traukus apgleznojot gan tautiskā stilā, gan ievērojot jaunākās modes tendences. To nebija iespējams paveikt ar apgleznošanas daļas darbinieku spēkiem vien, kuri prata izpildīt roku darbu tikai pēc vecajiem cara laika paraugiem. Tāpēc darbā pieņēma jaunus darbiniekus, kurus īpaši apmācīja trauku apgleznošanā. Tā porcelāna apgleznotāja gaitas fabrikā sāka N.Boiko, T.Meija, O.Neimane, J.Maļikova, A.Kramarevs, I.Sočevanova, N.Kuzņecova, M.Januža. Līdzās jaunajiem strādāja pieredzējušie apgleznošanas meistari - V.Kandijevs, I.Laminskis, A.Šļepņevs, J.Morozovs, B.Gaļicka.

Kreisajā pusē - Romana Sutas vadītie trauku apgleznotāju kursi;
labajā pusē - trauku apgleznotāja Nadežda Boiko darbā.

Unikālu priekšmetu izgatavošanā fabrika iesaistīja profesionālus māksliniekus, kas radīja dekorējumu metus, kurus pēc tam izpildīja apgleznotāji. Par konsultantu tika uzaicināts Mākslas akadēmijas profesors Rūdolfs Pelše. Metus fabrikai deva daudzi pazīstami latviešu mākslinieki - Romans Suta, Sigismunds Vidbergs, Vilis Vasariņš, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Herberts Mangolds, Niklāvs Strunke, Ansis Cīrulis, Rūdolfs Vītols, Žanis Ventaskrasts, Jēkabs Bīne. Neapmierināts ar izpildītāju māksliniecisko sagatavotību, Romans Suta 1938.gadā izveidoja pats savus mākslas kursus, kuros apmācīja apmēram 30 trauku apgleznotājus. Pēc profesionālo mākslinieku metiem apgleznoja reprezentācijas un dāvinājuma priekšmetus, izstrādājumus izstādēm un speciālos pasūtījumus.

Pēc mākslinieku radītajiem metiem apgleznotie porcelāna izstrādājumi.

Sadarbība ar profesionāliem māksliniekiem Kuņecova markas popularitātes latiņu pacēla vēl augstāk. Izstrādājumu mākslinieciskā līmeņa uzlabošana skāra arī masu produkciju, vairāk gan tehniskās kvalitātes ziņā. Šo izstrādājumu apdarē izmantoja tādus dekorēšanas paņēmienus kā apvilkumus, gumijas spiedodziņus, krāsu klājumus ar aerogrāfu, dekolus. Masu produkcijas dekorējumā tika kopēts pazīsamu Rietumeiropas fabriku stils. Virtuves trauku apdarē, atkarībā no pielietojuma, izmantoja atbilstošus dekolus - augļu traukus rotāja augļi, siļķu traukus siļķe, salātu traukus gurķi vai tomāti. Fajansa trauku apdarei apgleznošanas nodaļas vadītājs Vladimirs Kandijevs izstrādāja daudzkrāsainu zemglazūras dekorēšanas paņēmienu ar trafaretiem un aerogrāfu.

Kuzņecova fabrikas trauki dažādiem ēdieniem.

Kuzņecova uzņēmums izgatavoja arī porcelāna figūriņas. Sākot ar 1934.gadu, līdzās sīkplastikas formām, kas bija aizgūtas no ārzemju fabrikām, parādījās arī oriģinālveidojumi. Autodidakts Pēteris Plotņikovs radīja tautumeitas un tautudēlus, bet skulptors Elmārs Rivošs, kurš bija ieguvis profesionālu izglītību, veidoja skulptūras pēc pasūtītāju zīmējumiem. Taču mākslinieciski nozīmīgākais ir Latvijas Mākslas akadēmijas absolventes Augustes Siliņas devums sīkplastikas jomā. Viņa Kuzņecova fabrikai devusi daudzus tautā populārus sīkplastikas darinājumus. Lielākā daļa tā laika sīkplastikas izstrādājumu tika naturāli krāsoti virsglazūras tehnikā.

Kuzņecova fabrikā ražotā porcelāna sīkplastika.

Trīsdesmitajos gados Kuzņecova fabrikā notika latviešu porcelāna vēsturē pirmie mēģinājumi radīt oriģinālservīzes. Par pionieri šajā jomā uzskatāms Georgs Kruglovs, kurš jau 1930.gadā Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas darbnīcā izveidoja un fajansā realizēja kafijas un tējas servīzes komplektu. Strādājot Kuzņecova fabrikā, Kruglovs 1934.gadā izgatavoja pirmo ražošanā izmēģināto kafijas servīzi. Viņa mērķis bija izgatavot formas ziņā tautisku servīzi, tāpēc fabrikā to sāka dēvēt par “Tautu”. Šo servīzi, kas bija dekorēta pēc Romana Sutas metiem, 1935.gadā nosūtīja uz Vispasaules izstādi Briselē. Dekoratīvo servīzes apgleznojuma kompozīciju mākslinieks nosauca par “Piebalgu”. Izstādē fabrikas stends tika apbalvots ar Grand Prix, bet R.Suta saņēma diplomu. Diemžēl servīze tehnoloģiski nebija izdevīga masveida ražošanai, tādēļ to ražošanā neieviesa.

Priekšmeti no Romana Sutas godalgotās servīzes “Piebalga”.

1937.gadā eksponēšanai Vispasaules izstādē Parīzē tika izgatavota cita oriģināla kafijas servīze pēc Jēkaba Bīnes meta. Pirmo reizi latviešu porcelāna vēsturē autors izstrādāja gan servīzes formu, gan dekoru. Arī šo servīzi fabrikā dēvēja par “Tautu”. Servīzes virsglazūras ķieģeļsarkanā krāsa uzsvēra radniecību ar māla traukiem. Tāpat kā pirms diviem gadiem Briselē, arī Parīzē Kuzņecova stends ieguva Grand Prix, bet J.Bīne - zelta medaļu. Taču arī Bīnes servīze masveidā netika ražota. Vainojama bija tehnoloģiski sarežģītā un plašai ražošanai nepiemērotā forma, tāpat nespēja atrast tautiskā stilā ieturētajām trauku formām atbilstošus masveida dekorējumus.

Jēkaba Bīnes servīze “Tauta” - 1937.gada Vispasaules izstādes uzvarētāja.

Šīs ir divas pazīstamākās, taču ne vienīgās oriģinālservīzes, kas Kuzņecovu uzņēmumā tika izgatavotas pēc īpaša pasūtījuma. Tā 1934.gadā fabrika izpildīja Ārlietu ministrijas pasūtījumu izgatavot porcelāna servīzi 48 personām Latvijas sūtniecībai Padomju Krievijā. 1935.gadā Latvijas sūtnis Briselē uzdāvināja Beļģijas karalim lielu kafijas servīzi, ko Kuzņecovu fabrika bija izgatavojusi pēc Romana Sutas skicēm. Fabrika izgatavoja servīzes arī dažādām Latvijas sabiedriskajām organizācijām, tāpat Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem un virsniekiem. Unikāls ir trauku komplekts, ko Rīgas pilsēta 1936.gadā dāvināja kara ministram, ģenerālim Jānim Balodim. Servīzē bija 240 priekšmeti, tā tika izstādīta I Latvijas daiļamatniecības izstādē Rīgā 1937.gadā. Šodien lielākā daļa servīzes (139 priekšmeti) glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Kuzņecovu fabrikas izstrādājumi bieži tika eksponēti dažādās izstādēs, kas veicināja uzņēmuma prestiža pieaugumu.

Kuzņecova fabrikas stends vienā no izstādēm.

1937.gadā Kuzņecova uzņēmumi atzīmēja 125 gadu jubileju. Tobrīd vienīgajā ģimenei vēl piederošajā fabrikā Rīgā strādāja 700 darbinieki. Tika izlaista liela dažādu trauku partija ar jubilejas spiedzīmi  „Kuzņecovs - 125″. Nozīmīgo gadadienu pagodināja Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, pieņemot audiencē visu akciju sabiedrības vadību. Sabiedrības valde savukārt nodeva Ulmaņa rīcībā fabrikas izstrādājumus 10 000 latu vērtībā, lai prezidents tos nodotu tālāk Latvijas skolām un citām sabiedriskām iestādēm. Kuzņecovi neapšaubāmi bija lojāli Latvijas pilsoņi. Pēc audiences pie prezidenta viņi devās uz Brāļu kapiem nolikt vainagus uzņēmuma valdes un Kuzņecovu ģimenes vārdā. Tobrīd Rīgā dzīvoja 30 Kuzņecovu ģimenes pārstāvji.

Par savu lojalitāti Latvijai Kuzņecoviem nācās dārgi samaksāt 1940.gadā. Pēc padomju okupācijas Kuzņecovu fabrika tika nacionalizēta. Septembrī to pārdēvēja par “Sarkano Zvaigzni”, oktobrī - par Rīgas keramikas fabriku. Padomju mūžīgā deficīta apstākļos okupācijas vara centās ražošanu paplašināt cik vien iespējams, jo īpaši tādēļ, ka pieejamas kļuva lētās izejvielas no Padomju Savienības. Strādnieki bija spiesti bez samaksas strādāt tā sauktajās sestdienas un svētdienas talkās, lai atjaunotu sesto cepli, kas stāvēja dīkā kopš 1914.gada. Remontu pabeidza 1941.gada februārī. Strādnieku skaits fabrikā 1941.gada aprīlī bija pieaudzis līdz 1070 cilvēkiem. 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izsūtīja deviņus Kuzņecovu ģimenes locekļus, tāpat Mārtiņu Kalniņu ar ģimeni. Vēl divus Kuzņecovus arestēja nākamajā dienā pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai un 27.jūnijā Rīgas Centrālcietumā nošāva. Dzīvi palikušie Kuzņecovi Latvijā atgriezās tikai 50.gadu beigās.

Pirmajos padomju varas gados fabrika vēl turpināja ražot traukus ar tautisku dekoru.
Mākslinieces Beatas Šenbergas (Gaļickas) radītā servīze par Līgo svētku tematiku.

Fabrika darbojās arī vācu okupācijas laikā, tiesa - to vadīja vācieši. Trūka izejvielu, kurināmā, strādnieku. Rīgas keramikas fabrikā kara gados strādāja tikai 280 cilvēku. Izmantota tika mazāk nekā puse tehnoloģisko iekārtu. Ražoja galvenokārt māla traukus un nedaudz porcelāna, tostarp tehnisko porcelānu. Fajansu neizgatavoja, jo bija stipri cietis fajansa formēšanas cehs. Interesants ir kāds stāsts no fabrikas kara gadu dzīves. Kad vācu okupācijas vara izdeva rīkojumu noņemt apzeltījumu no Grebenščikova vecticībnieku baznīcas kupola, fabrikas strādnieki vecticībnieki labprātīgi atdevuši vāciešiem visas savas zelta rotas un vērtslietas, lai izglābtu dievnamu.

****

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (5)

  1. Paldies par vēstures mteriāliem! Noderīgi!

  2. Fantastisks raksts! Paldies autoram!

  3. Izcils raksts un attēli! Paldies autoram!

  4. Labdien, Jūs rakstāt, ka 1940.gada septembrī fabrika tika pārdēvēta un oktobrī pārdēvēta vēlreiz, bet man ir priekšmeti, kuri liecina, ka vēl 1940.gada novembrī produkcija tika zīmogota ar Kuzņecova zīmolu…

  5. Viktor Vindeli,
    tas ir iespējams. Iekļaujot Latviju Padomju Savienības sastāvā, protams, fabrikas nosaukumā vairs nevarēja būt privātīpašnieka Kuzņecova uzvārds un Fabrika septembrī tika pārdēvēta. Tomēr 1940./1041.gada pārejas laika haosā un juceklī, kāds tolaik valdīja Latvijā, kādu brīdu un uz dažiem produkcijas veidiem varēja parādīties vēl vecais spiedogs. Iespējams arī, ka izpārdota tika vēl pirms 1940.gada septembra saražotā produkcija.

Uzraksti komentāru