Latvijas Brīvības karš 1918. - 1920.

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 09-11-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

11.novembrī Latvijā atzīmē Lāčplēša dienu. Šo atceres dienu savulaik nodibināja par godu Rīgas atbrīvošanai un Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju 1919.gadā, taču laikam ritot tā kļuvusi par visu Latvijas karavīru piemiņas dienu. Uzvara pār Bermontu vistiešākajā veidā saistīta ar Latvijas Brīvības cīņām un ir daļa no tā sauktā Neatkarības kara. Diemžēl šodien daudzi latvieši, nemaz nerunājot par Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem, visai maz zina par mūsu senču varonību un uzupurēšanos laikā, kad izšķīrās - būt vai nebūt neatkarīgai Latvijas valstij. Tāpēc šajā rakstā centīsimies ieskicēt Brīvības cīņu norises hronoloģiju, kā arī šo notikumu politisko un vēsturisko fonu.

Latvijas neatkarības pasludināšana un Sarkanās Armijas iebrukums

1918.gada 18.novembrī tika proklamēta neatkarīga demokrātiska Latvijas Republika. Lai gan Vācija bija zaudējusi Pirmajā Pasaules karā, tās okupācijas karaspēks joprojām atradās Latvijā, jo Kompjeņas pamiera līguma nosacījumos tā noteica uzvarējušās Antantes valstis, cenšoties nepieļaut boļševiku nākšanu pie varas Baltijā. Visas vācu militārās vienības atradās Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs Augusta Vinniga pakļautībā. 1918.gada 26.novembrī Vinnigs Vācijas impērijas vārdā parakstīja paziņojumu par Latvijas Pagaidu valdības pilnvaru atzīšanu, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu Vinniga nota. No starptautisko tiesību viedokļa tas nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no Brestļitovskas miera līgumā iegūtajām tiesībām uz Latvijas teritoriju.

1918.gada 29.novembrī Sarkanās Armijas virspavēlnieks, bijušais latviešu strēlnieku komandieris Jukums Vācietis saņēma Padomju Krievijas valdības vadītāja Vladimira Ļeņina pavēli “sniegt palīdzību padomju varas nodibināšanai Vācijas okupētajās teritorijās”. 1918.gada 1.decembrī sākās Sarkanās Armijas iebrukums Latvijā. Uz Latviju tika nosūtītas galvenokārt latviešu sarkano strēlnieku vienības - no 20 000 sarkanarmiešu latviešu bija 12 000. Boļševiku aģitācijas ietekmē strēlnieki uz Latviju devās ar pārliecību, ka ieradušies atbrīvot dzimteni no gadsimtiem nīstā ienaidnieka vāciešiem un viņiem paklausīgās Ulmaņa “marionešu valdības”.

Lai aizstāvētu tikko izveidoto valsti, Latvijas valdībai bija nepieciešams savs karaspēks. 6.decembrī Pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis par Latvijas Apsardzības ministru iecēla Jāni Zālīti, par viņa vietnieku - pulkvežleitnantu Robertu Dambīti. Tika saformētas trīs Rīgas apsardzības rotas un Instruktoru rezerves rota, studenti izveidoja Atsevišķo Studentu rotu, ģimnāzisti - Skolnieku rotu. Bez šīm vienībām izveidoja arī Latgales virsnieku rotu, Latgales Instruktoru rotu un Cēsu rotu. Jau novembrī Baltiešu-vācu nacionālā komiteja (Baltisch-Deutsches Nationalausschuss) no vācbaltiešiem bija nokomplektējusi trīs Rīgas apsardzes rotas, artilērijas bateriju, ložmetējnieku komandu un Trieciengrupu (Stoßtruppe). Vēl vienu rotu izveidoja no bijušajiem Krievijas armijas karavīriem.

Latviešu karavīru forma un atšķirības zīmes.

1918.gada 7.decembrī tika noslēgts līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas ģenerālpilnvaroto Vinnigu par vācbaltiešu Baltijas Landesvēra (Baltische Landeswehr) un latviešu rotu apvienošanu Latvijas Zemessardzē (Lettländische Landeswehr) un tās pasludināšanu par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem. Saskaņā ar līgumu, Zemessardzi veidoja latviešu, vācu un krievu vienības, pie tam latviešiem bija jābūt 2/3 no personālsastāva. Šis noteikums gan nekad netika izpildīts - Landesvērā latviešu bija vien 1/3. Administratīvi Landesvērs pakļāvās Apsardzības ministram, bet apgādes un militārajā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai.

Landesvēra vācu vienību brīvprātīgais.
Labajā pusē - dažādu Landesvēra vienību krūšu nozīmes.

1918.gada 4.decembrī Krievijā tika izveidota Padomju Latvijas valdība Pētera Stučkas vadībā. 7.decembrī Sarkanās Armijas daļas ieņēma Alūksni, 9.decembrī - Daugavpili. Tā kā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (Latvijas SPR) formāli bija suverēna valsts, tai vajadzēja savus bruņotos spēkus, tāpēc 8.decembrī Sarkanās Armijas sastāvā izveidoja Latvijas karaspēka armijas grupu (Армейская группа войск Латвии). Vēlāk tā pārtapa par Padomju Latvijas armiju. 17.decembrī sarkanarmieši ieņēma Valku, 22.decembrī krita Valmiera. Stučka izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka visa vara Latvijā pāriet šīs valdības rokās.

1918.gada 29.decembrī Ulmaņa Pagaidu valdība noslēdza līgumu par Latvijas pavalstniecības un zemes piešķiršanu visiem brīvprātīgajiem ārzemniekiem, kas būs cīnījušies par Latvijas neatkarību ne mazāk kā četras nedēļas. Šis solis bija nepieciešams, jo jaunajai valstij katastrofāli trūka karavīru, tomēr visumā kreisi noskaņotajos Latvijas iedzīvotājos, tāpat kreisi orientētajos politiķos un partijās šāda valdības rīcība izsauca lielu neapmierinātību. Šī iemesla dēļ 30.decembrī sociāldemokrāti pat izstājās no Tautas padomes (Latvijas pagaidu parlamenta).

1918.gada 30.decembrī latviešu sarkanie strēlnieki sakāva Landesvēra daļas pie Siguldas, 31.decembrī - pie Inčukalna. Rīgā tika izsludināta vispārēja mobilizācija, par Zemessardzes latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku. Kalpakam padotā Studentu rota 1919.gada 2.janvārī nodrošināja Pagaidu valdības pārcelšanos no Rīgas uz Jelgavu, kamēr pārējās latviešu vienības palika Rīgā un sedza atkāpšanos. 1919.gada 3.janvārī Rīgā ienāca Sarkanās Armijas daļas. Drīz galvaspilsētā ieradās arī Pētera Stučkas valdība.

Zemessardzes latviešu vienību komandieris Oskars Kalpaks.
Labajā pusē - Neatkarības rotas, Cēsu rotas un Studentu rotas krūšu nozīmes.

1919.gada 5.janvārī Oskars Kalpaks izdeva pavēli, saskaņā ar kuru no sešu latviešu rotu pāri palikušajiem karavīriem izveidoja 1.Latviešu atsevišķo bataljonu. Tās pašas dienas vakarā Pagaidu valdība atkāpās uz Liepāju. 8.janvārī Sarkanā Armija ieņēma Jelgavu, 9.janvārī - Dobeli. 16.janvārī pie Lielauces muižas 1.Latviešu atsevišķais bataljons atsita sarkano strēlnieku uzbrukumu, bet pēc tam atkāpās uz aizsardzības līniju pie Ventas. 25.janvārī boļševiku uzbrukumu izdevās apturēt pie Rudbāržiem, bet 28.janvārī Kalpaka bataljons kopā ar kapteiņa Didorova krievu rotu atguva Skrundas muižu. Vēlāk krievu rota pievienojās kņaza (firsta) Anatola fon Līvena Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienībai (Либавский добровольческий стрелковый отряд), izveidojot tā saukto Līvena nodaļu.

Kņazs Anatols fon Līvens un viņa vienības kareivis, augšā - vienības krūšu nozīme.

1919.gada februāra sākumā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot nelielu teritoriju Liepājas un Aizputes apriņķos, nonāca Stučkas valdības kontrolē. Pēc Rīgas ieņemšanas veiktajā mobilizācijā boļševiku armijas skaitliskais sastāvs krietni pieauga, kāpēc arī Pagaidu valdība bija spiesta veikt mobilizāciju Liepājā un Grobiņā. Sarkanās Armijas panākumi pamudināja Vācijas valdību nosūtīt uz Latviju ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas pirms tam komandēja vācu spēkus Somijā. 1.februārī Golcs ieradās Liepājā, kur kļuva par Liepājas gubernatoru un Vācijas armijas 6.Rezerves korpusa (VI.Reservekorps) virspavēlnieku. Viņa pakļautībā atradās ap 10 000 vīru.

Pagaidu valdības spēku pretuzbrukums

Tika izstrādāts plašs pretuzbrukuma plāns Latvijas zemes atbrīvošanai no boļševikiem - operācija “Atkusnis” (Tauwetter). 1919.gada 13.februārī Landesvērs ieņēma Kuldīgu, 25.februārī Ventspili, 26.februārī - Ēdoles, Užavas, Zūru pagastus un Piltenes pilsētu. 1.Latviešu atsevišķajam bataljonam tika pievienota Studentu rota, bet februāra beigās - Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Oskaru Kalpaku paaugstināja par pulkvedi. No Lielbritānijas tika saņemts papildus bruņojums. Februāra beigās Latviešu bataljonā bija aptuveni 650 vīru. Vācu brīvprātīgo vienības (Freikorps) Kurzemē saņēma papildspēkus no Vācijas, kas piebiedrojās 6.Rezerves korpusa Dzelzsbrigādes (Eiserne Brigade) vīriem. Vēlāk Dzelzsbrigāde tika pārdēvēta par Dzelzsdivīziju (Eiserne Division).

Vācu karavīri Liepājā 1919.gada pavasarī.

1919.gada 3.martā sākās operācija “Atkusnis” - Latvijas Pagaidu valdības vācu, latviešu un krievu karaspēka daļu uzbrukums ar mērķi sasniegt Lielupi. Latviešu bataljons veica uzbrukumu Saldus virzienā. Liktenīgas kļūdas dēļ 6.martā latviešu un vācu spēki nonāca savstarpējā apšaudē pie “Airītēm”. Apšaudē krita Latviešu bataljona komandieris Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris, kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās vācu artilērijas leitnants Johans Šrinders. Arī Landesvēra hauptmaņa fon Borha bataljons cieta zaudējumus. Pēc Kalpaka nāves par Latviešu bataljona komandieri kļuva kapteinis Jānis Balodis.

Piemineklis Oskara Kalpaka nāves vietā Saldus rajona Zirņu pagasta “Airītēs”.

10.martā Latviešu bataljons ieņēma Saldu, bet 16.martā Studentu rota atguva Jaunpili. Landesvēra spēki pēc Tukuma ieņemšanas devās uz Jelgavu, ko ieņēma 18.martā. Latviešu bataljons pārgrupējās uz ziemeļiem un 19.martā ieņēma Līvbērzes muižu. 1919.gada 21.martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par 1.Latviešu atsevišķo brigādi jeb Latvijas armijas dienvidu grupu (Dienvidlatvijas brigādi) ar trim bataljoniem - 1.Neatkarības bataljonu, 2.Cēsu bataljonu un 3.Studentu bataljonu. Brigāde uzbruka Kalnciema un Slokas virzienā, 24.martā ieņemot Kalnciemu un Ķemerus, bet pēc pāris dienām arī Sloku, kur uzbrukums apstājās. 30.martā Lielupes frontē bija vairāk nekā 2200 vācbaltiešu un 849 latviešu karavīri, nesakaitot vācu armijas daļas.

Aprīļa pučs un Niedras valdības periods

Lai gan Latvijas neatkarību de facto atzina gan Antantes valstis, gan Vācija, tomēr Ulmaņa Pagaidu valdības liktenis lielā mērā bija atkarīgs no vācu karaspēka un Landesvēra vācbaltiešu vienību noskaņojuma. Latvieši Zemessardzē stājās nelabprāt, jo raudzījās uz Ulmaņa valdību kā vācu ielikteņiem. Paši vācieši gan tā nedomāja - viņi Ulmani uzskatīja par rietumnieciski orientētu un Vācijai nedraudzīgu politiķi. 1919.gada 16.aprīlī grupa vācbaltiešu virsnieku Hansa fon Manteifeļa-Cēges vadībā Liepājā veica valsts apvērsumu, gāžot Ulmaņa valdību un arestējot dažus tās ministrus. Pārējie ministri un pats Ulmanis patvērās britu militārās misijas ēkā. Pēc dažām dienām gāztā Pagaidu valdība pārcēlās uz tvaikoni “Saratov”, ko Liepājas reidā apsargāja Lielbritānijas kreiseri.

Attēlos augšā - aprīļa puča vadītājs, barons Hans fon Manteifels-Cēge
un Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis;
apakšā - tvaikonis “Saratov”, uz kura patvērās gāztā Ulmaņa valdība.

1919.gada 24.aprīlī pazīstamais mācītājs un literāts Andrievs Niedra publiskoja savu vācbaltiešu un latviešu izlīguma plānu, kas pieprasīja vāciešiem atzīt Latvijas neatkarību un Pagaidu valdības leģitimitāti. Taču vācieši 26.aprīlī paziņoja jaunās Latvijas valdības sastāvu prokurora Oskara Borkovska vadībā, vienlaikus sākot sarunas ar Niedru par premjera amata pārņemšanu. Sākumā Niedra atsacījās pieņemt šo posteni, jo cerēja uz kompromisa valdības izveidošanu. Viņš bija gatavs atdot Ulmanim 7-8 no 12 ministru portfeļiem, tomēr sarunas izrādījās neveiksmīgas. 1919.gada 10.maijā Andrieva Niedras provāciskais kabinets tika apstiprināts. Tā pilnvaras tūdaļ atzina Vācijas valdība. Niedras valdībai formāli tika pakļautas arī visas Kurzemē dislocētās karaspēka vienības, kaut īstenie noteicēji, protams, bija un palika vācu militāristi.

No kreisās - pēc puča izveidotās valdības vadītājs Andrievs Niedra,
Landesvēra vācu vienību komandieris, majors Alfrēds Flečers
un vācu Dzelzsbrigādes komandieris, majors Jozefs Bišofs.

1919.gada 18.maijā divi sarkano strēlnieku pulki Kaugurciema kapās uzbruka kapteiņa Zolta komandētajai latviešu rotai, kas durkļu cīņā piespieda pretinieku bēgt. Golcs izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai. Naktī uz 22.maiju sākās plašs uzbrukums Lielupes frontē no Jūrmalas līdz Jelgavai, kur Landesvēra daļas atbalstīja vācu Dzelzsbrigāde. Diviem latviešu bataljoniem bija jāuzbrūk no Kalnciema gar Babītes ezera krastu Dzilnuciema virzienā, bet 2.Cēsu bataljonam, latviešu jātnieku eskadronam un 1.Landesvēra artilērijas baterijai tika uzdots ieņemt Jūrmalu līdz Priedaines stacijai. Savukārt Latviešu brigādes 1.bataljons ieņēma Ložmetējkalnu un kopā ar 3.bataljonu cīnījās pie Piņķiem. Kopumā Rīgas ieņemšanas operācijā Niedras valdības pusē cīnījās ap 6000 karavīru, boļševiku Stučkas valdības pusē - vairāk nekā 10 000 vīru.

Dienvidlatvijas brigādes komandieris Jānis Balodis un viņa karavīri.

Valtera fon Mēdema brīvkorpuss un Landesvēra Trieciengrupa jau 22.maija pēcpusdienā ieņēma Pārdaugavu, pārgāja Daugavas tiltam un ieņēma Vecrīgu. Smagākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes un Miera ielām. Baloža Dienvidlatvijas brigāde Rīgā ienāca tikai 23.maija rītā. Pilsēta atgādināja kaujas lauku - uz ielām gulēja nošauto līķi. Vācieši veica īstu teroru - ja bija kaut mazākās aizdomas, ka cilvēks ir komunists vai sociāldemokrāts, viņš tika nošauts turpat uz ielas. Rīgas cietumi bija pārpildīti. Suvorova ielā 12 (tagad Krišjāņa Barona iela), pretī Vērmanes dārzam darbojās kara tiesa, kuras pagalmā nemitīgi šāva cilvēkus. Divās dienās bez tiesas un izmeklēšanas vācieši Rīgā nogalināja aptuveni 2000 cilvēkus, lielākoties latviešus.

Ziemeļlatvijas brigāde un Cēsu kaujas

Jau 1919.gada 10.janvārī Pagaidu valdība iecēla kapteini Jorģi Zemitānu par Latvijas kara lietu pārstāvi Igaunijā. 3.februārī Apsardzības ministrs Zālītis pilnvaroja Zemitānu dibināt latviešu karaspēka rotas Igaunijā un no boļševikiem atbrīvotajā Vidzemes daļā. Sākumā latviešu vienības bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai, bet to kaujas operācijas plānoja Igaunijas armijas štāba komandieris, pulkvedis Voldemārs Ozols. Februārī Valkas un Rūjienas novados mobilizēja 1461 cilvēku un marta sākumā saformējot divus bataljonus ar četrām kājnieku rotām katrā. Pēc tam tika saformēta arī saimniecības rota, sakaru un ložmetēju komandas, bet 22.martā - Rezerves bataljons.

Pulkvedis Jorģis Zemitāns un pirmie mobilizētie Ziemeļlatvijas brigādes karavīri.

Marta beigās 1.Valmieras kājnieku pulks devās uz fronti. 31.martā ar Igaunijas armijas virspavēlnieka Johana Laidonera pavēli tika nodibināta Ziemeļlatvijas brigāde pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā. No Valmieras pulka Rezerves bataljona 18.maijā izveidoja 2.Cēsu kājnieku pulku pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. 26.maijā kapteinis Aparnieks saformēja Ziemeļlatvijas partizānu pulku. Jūnija sākumā, apvienojot Valmieras un Cēsu skolnieku pašaizsardzības grupas, izveidoja Cēsu skolnieku rotu, ko iekļāva 2.Cēsu kājnieku pulka sastāvā. Tobrīd Niedras valdības spēku kontrolē bija Kurzeme un Rīga, bet Igaunijas armija, kuras sastāvā cīnījās arī Ziemeļlatvijas brigāde, bija atbrīvojusi no boļševikiem visu Ziemeļvidzemi. Tomēr,atšķirībā no Dienvidlatvijas brigādes, kas bija spiesta pakļauties Niedras kabinetam, Ziemaļlatvijas brigāde palika uzticīga Ulmaņa valdībai.

1.(4.) Valmieras pulka un 2.(5.) Cēsu pulka krūšu nozīmes; Cēsu pulka Skolnieku rotas karogs.

Pēc Rīgas atbrīvošanas, Landesvēra vācbaltiešu daļas un par Dzelzsdivīziju pārdēvētā Dzelzsbrigāde izvērsa uzbrukumu austrumu un ziemeļu virzienā. Virzība ziemeļu virzienā bija ievērojami straujāka, jo Sarkanās Armijas daļas panikā bēga, lai nenonāktu ielenkumā. Ignorējot Igaunijas armijas komandiera 1919.gada 5.jūnija prasību vācu vienībām nešķērsot Gaujas upes līniju, Niedras valdība pieprasīja igauņu karaspēkam atstāt Latvijas teritoriju. Vācu karavīri straujā triecienā ieņēma Cēsis, padzenot no pilsētas Igaunijas armijas spēkus un Ziemeļlatvijas brigādes štābu. 20.jūnijā Dzelzsdivīzija ieņēma Lielstraupi, bet 21.jūnijā Landesvēra vācu daļas pārrāva fronti pie Mūrmuižas.

Landesvēra artilēristi Cēsu kauju laikā.

1919.gada 22.jūnijā Igaunijas armija sāka atbildes ofensīvu. Izšķirošās cīņas notika pie Skangaļu muižas. 23.jūnijā Igaunijas 6.kājnieku pulks un Ziemeļlatvijas brigādes vienības iegāja Cēsīs. Pa to laiku igauņu 9.kājnieku pulks uzbruka Lēdurgas muižai. 24.jūnijā igauņi ieņēma Allažu muižu un Siguldu, draudot ielenkt Inčukalnā nocietinājušos vāciešu grupu, kas pameta pozīcijas 26.jūnijā. Turpmākajās dienās vācu daļas visā frontē strauji atkāpās. Igaunijas armija ieņēma Mangaļsalu, Vecmīlgrāvi un nonāca līdz Juglai, kur noritēja pēdējās kaujas ar pretinieku. Kopumā Cēsu kaujās un Vidzemes pilnīgā atbrīvošanā piedalījās ap 8000 karavīru katrā no karojošajām pusēm.

Igaunijas armijas virspavēlnieks Johans Laidoners;
latviešu un igauņu virsnieku grupa pie bruņotā vilciena Cēsu kauju laikā.

Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīva tika apturēta. Antantes militārie pārstāvji vēlējās, lai vācieši Rīgu atstāj labprātīgi. 1919.gada 3.jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, Landesvēram un Dzelzsdivīzijai bija jāatkāpjas uz Jelgavu, bet Niedras valdība paziņoja par savu pašlikvidēšanos. Pēc tam visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja aizbraukt no Latvijas, savukārt Landesvēra vācbaltiešu vienībām iekļauties Latvijas armijas sastāvā. Par to komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu Haroldu Aleksanderu. 1919.gada 6.jūlijā Ziemeļlatvijas brigāde iesoļoja Rīgā, bet 8.jūlijā galvaspilsētā no Liepājas ar kuģi “Saratov” atgriezās Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība.

Bermontiāde

Pēc Strazdumuižas pamiera nosacījumiem visiem valstsvāciešiem bija jāatstāj Latvija, taču Vācijas 6.Rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs paziņoja, ka savas vienības neizvedīs tik ilgi, kamēr Ulmaņa valdība pierādīs, ka spēj pati pārvaldīt valsti un nodrošināt vācbaltiešiem to likumīgās tiesības. Tika arī pieprasīts izpildīt 1918.gada 29.decembra vienošanos par zemes piešķiršanu vācu karavīriem, kas cīnījušies pret boļševikiem. Vienlaikus Golcs noslēdza vienošanos ar krievu-gruzīnu izcelsmes kņazu, pulkvedi Pāvelu Bermontu-Avalovu, kurš bija ieradies Jelgavā, lai veidotu Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju (За́падная доброво́льческая а́рмия) cīņai pret boļševikiem. Arī Bermonts atteicās izvest no Latvijas viņam padoto Grāfa Kellera Rietumu brīvprātīgo korpusu (Западный добровольческий генерала-от-кавалерии графа Келлера корпус).

Kurzemē izvietoto vācu spēku pavēlnieks Rīdigers fon der Golcs
un Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas vadītājs Pāvels Bermonts-Avalovs.

1919.gada 23.jūlijā Vācijas ārlietu ministrs Hermanis Millers paziņoja, ka vēlas izvest karaspēku no Latvijas, cik ātri vien iespējams. 27.jūlijā ap 10 000 vācu karavīri Jelgavā protestēja pret šo lēmumu un zvērēja neatstāt Kurzemi, kamēr nedabūs apsolīto zemi. 30.jūlijā Bermonts publicēja uzsaukumu, kurā paziņoja, ka viņa komandētais karaspēks ir ceļā uz Petrogradu, lai atbrīvotu savu dzimteni no boļševikiem, un vēlas arī latviešiem palīdzēt atjaunot mieru un kārtību savā zemē. Naktī uz 25.augustu vācu karavīri uzbruka Latvijas karaspēka komandantūrai Jelgavā un norāva Latvijas valsts karogu. Dumpīgās vācu vienības apvienojās Vācu leģionā. Tika izstrādāts uzbrukuma plāns Rīgai ar sekojošu Vidzemes un Igaunijas sagrābšanu - operācija “Zibens spēriens” (Blitzschlag).

Bermonts un Rietumkrievijas armijas karavīri.

1919.gada 21.septembrī fon der Golcs parakstīja vienošanos par Jelgavas frontes vācu karaspēka pavēlnieka funkciju nodošanu Bermontam-Avalovam. 1.oktobrī tika pieņemts lēmums ieņemt Rīgu un nodibināt Krievijas Baltijas provinču (Ostseeprovinzen Russlands-Baltenland) valdību ar Andrievu Niedru kā Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. 1919.gada 8.oktobra rītā sākās Rietumkrievijas armijas uzbrukums. Uzbrucēji ieņēma Tukumu un Jūrmalu. Virs Rīgas parādījās Bermonta lidmašīnas, kas nometa vairākas bumbas Torņakalna stacijā. Vācu leģions no Iecavas uzbruka Ķekavai. Cīņas norisinājās arī ap Jelgavas-Rīgas šoseju, pa kuru uzbruka Dzelzsdivīzija. Līdz vakaram tai izdevās sasniegt pilsētas robežu.

Bermontiešu parāde pirms uzbrukuma Rīgai;
augšā - vācu Dzelzdivīzijas un Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas krūšu nozīmes.

Rīgas apsardzības priekšnieks Jorģis Zemitāns izdeva pavēli Latvijas armijas daļām pamest Rīgu un atkāpties uz Pirmā pasaules kara pozīcijām pie Juglas. Valdība nolēma pārcelties uz Cēsīm. Līdz 8.oktobra vakaram izdevās saformēt septiņas jaunas rotas, nākamajā dienā - vēl piecas. 9.oktobra vakarā ienaidnieks tuvojās Daugavas tiltiem. Lielākā daļa Latvijas armijas karavīru pēc virspavēlnieka Dāvja Sīmansona pavēles no Juglas atgriezās Vecrīgas pozīcijās. Gar Daugavas labo krastu izveidoja ierakumu līniju un sāka gatavoties pretinieka uzbrukuma atvairīšanai.

Latvijas armijas karavīri Daugavmalas ierakumos.

10.oktobrī Rietumkrievijas armija ieņēma Torņakalnu un izveidoja pozīcijas pie Dzelzs tilta. Tika ieņemta arī Bolderāja un Daugavgrīva. Citas Rietumkrievijas armijas daļas izvērsa karadarbību Kurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli un atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības spēku komandantūras. Latvijas armijas galvenais uzdevums bija nosargāt 90 kilometrus garo fronti no Daugavas grīvas līdz Jaunjelgavai, jo Daugavas forsēšanas gadījumā Rietumkrievijas armija varēja apiet Rīgu no austrumiem. No Daugavas grīvas līdz Doles salai pozīcijās atradās Latgales divīzijas vienības, no Doles salas līdz Jaunjelgavai - 6.Rīgas kājnieku pulks, 5.Cēsu kājnieku pulks un 4. Valmieras kājnieku pulks. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī divi Igaunijas armijas bruņuvilcieni.

Bermonts savu karavīru vidū.

14. un 15.oktobrī latviešu karavīri vairākās vietās mēģināja forsēt Daugavu. Tas izdevās vien pie Ikšķiles un Mazjumpravas (tagad Dārziņi) rajonā, ļaujot izveidot pozīcijas Katlakalnā. 15.oktobra rītā Latvijas jūras spēku daļas no Mīlgrāvja veica desanta operāciju, kuras gaitā nogādāja 9.Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē. Operāciju ar artilērijas uguni atbalstīja astoņi britu un franču karakuģi jūras kapteiņa Žana Žaka Brisona vadībā. Naktī uz Daugavgrīvu pārcēlās arī Latgales divīzijas komandieris, pulkvežleitnants Krišjānis Berķis ar savu štābu un citas karaspēka daļas, bet 16.oktobrī - Latgales divīzijas daļas. 19.oktobra rītā Vācu leģions nesekmīgi mēģināja ieņemt latviešu nocietinājumus uz dienvidiem no Jaunjelgavas. 30.oktobrī Rietumkrievijas armijas spēki ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, 1.novembrī - Popi un Ugāli, bet 4.novembrī - Grobiņu. Liepāju bermontieši tā arī nespēja ieņemt.

Antantes valstu flotile Daugavas ūdeņos; attēlā augšā - flotiles komandieris Žans Žaks Brisons.
Kopumā cīņās ar Bermontu piedalījās 15 Antantes valstu karakuģi - 11 britu un 4 franču.

16.oktobrī ģenerāļa Dāvja Sīmansona vietā par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla 1.Kurzemes divīzijas komandieri pulkvedi Jāni Balodi, nomainīti tika arī citu armijas daļu komandieri. Armijas virspavēlniecība izstrādāja jaunu uzbrukuma operāciju. Kaujas sākās 3.novembrī ar virsleitnanta Grundmaņa vadīto uzbrukumu Daudzevas muižai. Sabiedroto kuģu artilērija un Latgales divīzijas baterija atklāja spēcīgu uguni, uzbrukumu Buļļupes kāpās sāka 8.Daugavpils un 9.Rēzeknes pulks. 6.Rīgas pulks nakts kaujās uz 4.novembri ieņēma Anniņmuižu (tagad - Imanta) un Zolitūdes staciju, savukārt 9.Rēzeknes pulks cīnījās Priedaines stacijas pozīcijās. 4.Valmieras pulka uzbrukumi no Nāves salas pozīcijām neļāva Dzelzdivīzijai pārsviest spēkus uz Pārdaugavu. 8.novembrī 9.Rēzeknes pulks ieņēma Bulduru tiltu un Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam. Sīvas kaujas turpinājās Anniņmuižā.

1919.gada 10.novembra rītā sākās izšķirošā kaujas operācija Rīgas atbrīvošanai. 8.Daugavpils pulka karavīri uzbruka pie Skultes muižas (tagad - Rīgas lidostas apkārtne), citas vienības ieņēma Šampētera muižu. Daugavpils pulks šķērsoja dzelzceļu un ieņēma Rīgas pilsētas 2.slimnīcu (tagad - Stradiņa slimnīca), savukārt 6.Rīgas pulks - Zasulauka staciju. Ienaidnieka galvenie spēki atkāpās Jelgavas šosejas virzienā, bet arjergardi nikni pretojās ielu cīņās. Lai palīdzētu uzbrūkošajiem latviešu pulkiem, artilērija no Daugavas laba krasta visu dienu apšaudīja Torņakalnu un ienaidnieka aizmuguri. Arī latviešu lidmašīnas veica izlūklidojumus ienaidnieka aizmugurē, nometot tur bumbas.

Latviešu lidotāji, bruņotie automobiļi un mīnmetēju vienība cīņā ar Bermonta armiju.

10.novembra vakarā Dienvidu frontes pavēlnieks, pulkvedis Mārtiņš Peniķis deva rīkojumu 5.Cēsu pulkam, Studentu bataljonam un Kara skolai forsēt Daugavu un palīdzēt Latgales divīzijai salauzt ienaidnieka pretošanos. Studentu bataljons un Vidzemes divīzijas Inženieru rota no Zaķusalas uzbruka Lucavsalai un no rīta ieņēma Bišumuižu, vēlāk arī Ziepniekkalnu. Dzelzsdivīziju no aplenkuma izglāba virsleitnanta Rosbaha brīvprātīgo pulka (Freikorps Roßbach) ierašanās no Austrumprūsijas, kas ļāva tai atkāpties uz Olaines pozīcijām. Kara skolas rotas 11.novembra rītā pārgāja Daugavas tiltus un ieņēma ienaidnieka atstātās pozīcijas. 5.Cēsu pulks pārņēma fronti no Katlakalna līdz Ķekavai. 11.novembra rītā Rīga bija atbrīvota no ienaidnieka.

Bermontiešu artilērijas sapostītie Rīgas nami un tilti.

Rietumkrievijas armija atkāpās uz pozīcijām Olaine-Kalnciems-Sloka. 14.novembrī notika smaga kauja par Liepāju. Pāvels Bermonts-Avalovs zaudēja armijas virspavēlnieka amatu, viņa vietā stājās Vācijas ieceltais pavēlnieks, ģenerālleitnants Valters fon Eberharts. 21.novembrī Latvijas armija sāka uzbrukumu Zemgalē, izdzenot Rietumkrievijas armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā - no Tukuma. Tā kā vācu militārās vienības Latvijas teritoriju labprātīgi nepameta, 25.novembrī Latvija pieteica karu Vācijai. Novembra beigās atbrīvota bija jau gandrīz visa Kurzeme. Decembra sākumā pēdējās Rietumkrievijas armijas daļas šķērsoja Latvijas - Lietuvas robežu. 1919.gada 3.decembrī Latvijas armijas pavēlniecība izdeva pavēli par tālākas armijas virzīšanās apturēšanu. Kopumā šajās kaujās Rietumkrievijas armijas pusē cīnījās aptuveni 45 000 karavīru, no kuriem krievu vienībās bija vien 10 000, savukārt Latvijas armijas un ārzemju sabiedroto karavīru kopskaits sasniedza 50 000 vīru.

Latgales atbrīvošana

Pēc Rīgas zaudēšanas Stučkas valdība aizbēga uz Veļikije Luki Krievijā. 1919.gada maija beigās un jūnija sākumā Ziemeļlatvijas brigāde ar Igaunijas armijas atbalstu atbrīvoja visu Vidzemes teritoriju, sasniedzot Latgales robežas. 5.jūnijā atbrīvoja Krustpili. 7.jūnijā ar Sarkanās Armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša pavēli Padomju Latvijas armija tika likvidēta un pārveidota par Strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas Rietumu frontes 15.armiju ar štābu Daugavpilī. Frontei stabilizējoties Stučkas valdība atgriezās Latvijā, par savu mītnes vietu izraugoties Rēzekni.

1918.gada decembrī dibinātās un 1920.gada janvārī Latgalē galīgi sakautās Latvijas SPR simboli.
Kreisajā pusē - karogs un ģerbonis, vidū - valdības galva Pēteris Stučka,
labajā pusē - sarkano strēlnieku krūšu nozīme.

15.jūlijā Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvis Sīmansons pavēlēja no Dienvidlatvijas brigādes daļām izveidot Latgales divīziju ar Siguldas, Daugavpils un Rēzeknes pulkiem. Latvijas armijas uzbrukums Latgalē sākās 1919.gada 3.oktobrī, kad Kurzemes divīzijas karavīri ieņēma Līvānus. Bermonta uzbrukums Rīgai uz laiku pārtrauca aktīvo karadarbību Latgales frontē. Tikmēr militāru palīdzību Latgales atbrīvošanā Latvijai piedāvāja Polija, par to prasot vien apgādāt Polijas karaspēku ar uzturu un Latvijas karaspēka daļēju pakļaušanos poļu vadībai. Par Latgales atbrīvošanas operācijas “Ziema” (Operacja Zima) sākumu tika noteikts 1920.gada 3.janvāris.

Daugavpils ieņemšanu vadīja poļu ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs. 1920.gada 3.janvārī poļu divīzijas šķērsoja Daugavu un ar Tanku pulka atbalstu triecienā ieņēma pilsētu. 9.Rēzeknes pulks pārgāja Daugavu un patrieca ienaidnieku no nocietinājumiem Daugavas labajā krastā. Lielākā kauja notika pie Rīgas-Daugavpils dzelzceļa Jaunās (Novaja) sādžas apkaimē. Landesvērs šķērsoja Daugavu uz leju no Dunavas un sasniedza Dubnas upes labo krastu. 3.Jelgavas pulka bataljoni šķērsoja Daugavu pie Glaudāniem un ieņēma Līksnas staciju. Vakarā pulks sasniedza Daugavpili, kur bez kaujas ieņēma Daugavpils cietoksni. Nākamajā dienā abu valstu karaspēks turpināja vajāt bēgošo boļševiku armiju līdz Višķiem. No 7.-9.janvārim notiks spēcīgs, taču neveiksmīgs Sarkanās Armijas pretuzbrukums. Savukārt poļu karaspēks 12.janvārī sāka uzbrukumu gar Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļu, bet 3.Jelgavas pulks ieņēma Gubanišķus, Stradu, Šustu un Raipu muižas.

Latviešu un poļu karavīri pēc Daugavpils atbrīvošanas,
labajā pusē - polu spēku Latgalē komandieris Edvards Ridzs-Smiglijs.

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operāciju vadīja Latgales divīzijas štābs ar pulkvedi Krišjāni Berķi priekšgalā, kura padotībā bija arī Latgales partizānu pulks un Kurzemes divīzijas 1.Liepājas un 2.Ventspils kājnieku pulki. 1920.gada 9.janvāra rītā Latvijas armijas spēki sāka uzbrukumu Viļakai. 8.Daugavpils pulks ieņēma Katlešus. Latgales partizānu pulkam izdevās pārraut fronti pie Tilžas. 1.Liepājas pulks ieņēma Strūžānus, 2.Ventspils pulks - Varakļānus. 11.janvārī tika ieņemta Kārsava un Baltinava. 12.janvāra rītā sākās uzbrukums Pitalovai, bet 2.Ventspils pulks ieņēma Viļānus. 14.janvārī Latgales partizānu pulks sasniedza Grebņevu un Skangaļus, ieņēma Nosovas (Purvmalas) un Pitalovas stacijas. 15.janvārī tika ieņemta Malnavas muiža.

Latgales atbrīvošanā piedalījušos Latvijas armijas vienību krūšu nozīmes.
Augšējā rindā - 7.Siguldas pulks, 8.Daugavpils pulks, 9.Rēzeknes pulks, Latgales artilērijas pulks;
apakšējā rindā - Latgales partizānu pulks, 1.Liepājas pulks, 2.Venstpils pulks, 3.Jelgavas pulks.

Latgales centrālās daļas atbrīvošanu vadīja Kurzemes divīzijas komandieris, pulkvežleitnants Jānis Puriņš. Viņa padotībā pārgāja arī 9.Rēzeknes kājnieku pulks un Landesvērs. 1920.gada 20.janvārī 2.Ventspils kājnieku pulks uzbruka gar Krustpils-Rēzeknes dzelzceļu, bet 3.Jelgavas kājnieku pulks un 9.Rēzeknes kājnieku pulks ieņēma teritoriju ap Rāznas ezeru. Landesvērs ar niknām kaujām virzījās gar Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļu. 21.janvārī 2.Ventspils pulks tuvojās Rēzeknei. 3.Jelgavas pulks turpināja uzbrukumu pie Rāznas ezera, bet Bukmuižu ieņēma poļi. 9.Rēzeknes pulks sasniedza Kaunatu. 22.janvārī Landesvēra kavalērijas nodaļa ieņēma Stoļerovu, bet Landesvēra galvenie spēki kopā ar 2.Ventspils pulku - Rēzekni. 26.janvārī tika ieņemta Ludza. 1.Liepājas pulks pārrāva Rēzeknes-Pitalovas dzelzceļu un turpināja uzbrukumu līdz pat Ludzas upei.

****

1920.gada 1.februārī starp Latviju un Padomju Krieviju tika noslēgts pamiers. 13.februārī Stučkas boļševiku valdība Veļikije Lukos paziņoja par savu atkāpšanos. Tā paša gada 15.jūlijā Latvija noslēdza pagaidu miera līgumu ar Vāciju. Bet 1920.gada 11.augustā tika parakstīts Latvijas - Krievijas miera līgums, kura 2.pantā Krievija bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsacījās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi. Kopumā Brīvības cīņas bija ilgušas 628 dienas, kuru laikā tika izcīnītas aptuveni 75 kaujas. Latvijas armija šajās cīņās zaudēja ap 3400 karavīriem.

Pēc uzvaras pār Bermontu, 1919.gada 11.novembrī tika nodibināts Latvijas valsts apbalvojums - Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi “Par Latviju”. Lāčplēša ordeni piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja Latvijas valsts nodibināšanu. Kopumā tika pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi, no tiem 322 - ārzemniekiem.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Dīvaini, ka šajā rakstā neatradās vieta mūsu Latvijas valsts izcilākajam karavīram/ģenerālim Pēterim Radziņam, faktiskajam kaujas operāciju plānotājam un vadītājam. Bez kura drosmes, pieredzes un zināšanām diez vai būtu bijušas iespējams tik īsā laikā un ar tik relatīvi maziem zaudējumiem uzvaras pret vācu un krievu karaspēku grupām, karojot divās frontēs vienlaicīgi, esot vājākiem (skaita un bruņojuma ziņā) pār katru no tām atsevišķi.

  2. Agri Purviņ,
    Brīvības cīņas ir ļoti plašs temats, par kuru var rakstīt un rakstīt. Šajā rakstā tika ieskicēti tikai galvenie šo cīņu momenti, tāpēc minēti tikai galvenie vienību komandieri - Balodis un Zemitāns. Iespējams, kādreiz taps vēl kāds raksts par Latvijas Brīvības karu, varbūt arī par mūsu slavenākajiem ģenerāļiem katru atsevišķi. Bet tas nākotnē,

Uzraksti komentāru