Rīga - padomju modes metropole. 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 19-10-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Tā kā Rīgas Modeļu Namā radītos un žurnālā “Rīgas modes” publicētos (lasiet ŠEIT) tērpu modeļus parasts cilvēks iegādāties tikpat kā nevarēja un šūt prata ne jau visas padomju sievietes, liela nozīme tā laika modes industrijā bija individuālā pasūtījuma šūšanas ateljē. 20.gadsimta 60. - 70.gados dzīvi gan bija vēl daudzi pirmskara skrodermeistari, kas neoficiāli piepelnījās ar savu amatu, tomēr lielākā sabiedrības daļa bija spiesta paļauties uz šūšanas ateljē piegriezēju un šuvēju prasmi. Par favorītiem šajā nozarē uzskatīja 1953.gadā dibināto modes ateljē “Baltijas modes” un sadzīves pakalpojumu ražošanas apvienību “Rīgas Modes”. Pēdējais tika atzīts par vienu no labākajiem sadzīves pakalpojumu namiem visā Padomju Savienībā. Savukārt tekstilkombināts “Rīgas Audums” pat padomju plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot audumus, kas bija līdzvērtīgi tā laika labākajiem Rietumu izstrādājumiem.

Ateljē “Rīgas Modes”

Pēc Otrā Pasaules kara Rīgā tika izveidotas divas lielas individuālās šūšanas “fabrikas”. Par fabrikām gan tās varēja dēvēt tikai nosacīti. Patiesībā tās bija desmitiem pa visu pilsētu izkaisītas mazas šūšanas darbnīciņas un ateljē, kas bija padoti kopīgai centrālai administrācijai. Ateljē no darbnīcas atšķīrās ar to, ka ateljē apģērbu šuva, bet darbnīcās to laboja. 1967.gadā abas “fabrikas” apvienoja ražošanas apvienībā “Siluets”. Apvienotajā uzņēmumā tolaik strādāja vairāk nekā 2500 cilvēki. Rīga tika sadalīta vairākos iecirkņos un katru no tiem apkalpoja savs šūšanas cehs, kurā ietilpa zināms skaits ateljē un darbnīcu. Lielākais bija 3.cehs Pārdaugavā ar 16 ateljē un 4 darbnīcām.

1979.gadā “Siluets” tika apvienots ar uzņēmumu “Līga” un pārdēvēts par šūšanas un trikotāžas izstrādājumu ražošanas apvienību “Rīgas Modes”. Uzņēmums atradās LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas pakļautībā un izgatavoja apģērbu gan pēc individuāla pasūtījuma, gan standartizētiem modeļiem. Ražošanas apvienības vajadzībām Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 49/53 tika uzbūvēts desmitstāvu sadzīves pakalpojumu nams “Rīgas modes”. Šā uzņēmuma profesionāļi 20.gadsimta 70. - 80.gados diktēja modi ne vien Latvijā, bet teju visā Padomju Savienībā. Tolaik Rīgu un “Rīgas Modes” mēdza pat dēvēt par padomju individuālās šūšanas “meku”.

Ražošanas apvienības “Rīgas Modes” centrālā ēka Ļeņina (Brīvības) ielā.

“Rīgas Modēs” varēja uzšūt visu, ko vien sirds kāroja - sākot ar kleitām un uzvalkiem, beidzot ar kažokiem, korsetēm un krūšturiem. Uzņēmumā tika izgatavotas pat parūkas. Sadzīves pakalpojumu nams “Rīgas Modes” bija Latvijas modes epicentrs, kuru kaut reizi mūžā vēlējās apmeklēt katra padomju sieviete. Ēka bija tiem laikiem lepni iekārtota - kāpnes, lifti, milzīgs foajē, bet salonu, kur pieņēma individuālos pasūtījumus, rotāja palmas, sarkani ādas dīvāni un melnas mēbeles, grīdu klāja parkets. Katrs stāvs bija atvēlēts savam mērķim - vienā atradās zāle modes skatēm, citā - eksperimentālais cehs. Atsevišķs stāvs bija kažoku darbnīcai, vīriešu apģērbiem, sieviešu kleitām, sieviešu virsdrēbēm un citām vajadzībām. Sestajā stāvā atradās uzņēmuma administrācija, bet ēkas pirmajā stāvā salons, kur tirgoja aksesuārus - jostas, parūkas, mākslīgās puķes un tamlīdzīgi.

“Rīgas Modēs” piedāvāja gan pašūt tērpus, gan izgatavot tiem atbilstošus aseksuārus.

“Rīgas Modēs” strādāja simtiem darbinieku. Uzņēmums nodarbināja dažādus speciālistus - tekstila ražošanas meistarus, tehnologus, šuvējus, modelētājus, māksliniekus, citu profesiju pārstāvjus. Vislabākie profesionāļi bija sapulcināti centrālajā ēkā Ļeņina (Brīvības) ielā. Pelnīja tiem laikiem labi, jo šajā nozarē strādājošiem darba netrūka. Visaugstākā alga bija piegriezējiem, turklāt šīs profesijas pārstāvjiem kā īpaši svarīgiem profesionāļiem klienti bieži vien maksāja arī dzeramnaudu aploksnēs. Šuvējiem bija izpeļņas alga - pēc padarītā. Arī tērpu modelētājas par izpeļņu sūdzēties nevarēja. Turklāt lielākā daļa darbinieku no darba brīvajā laikā piepelnījās, apkalpojot klientus mājās. Īsti likumīgi gan tas nebija, taču padomju ekonomiski šaurajos apstākļos tā darīja teju visi.

Darbiniecēm, kas strādāja tieši ar klientiem, bija vienādi formas tērpi - bordo krāsas svārki, veste un balta blūze. Tiesa, nokļūt līdz viņām nemaz nebija tik viegli. No rītiem, līdz ar ateljē durvju atvēršanu, salona telpas piepildīja ļaužu pūļi. Cilvēki rindā pie modes nama durvīm stājās jau naktī, lai nenokavētu iespēju saņemt savu pasūtījuma lapu, kuru skaits vienas dienas laikā bija ierobežots. Tērpu modelētājas uzklausīja klientu vēlmes, bet pēc tam uzskicēja tērpa modeli uz lapas. Cilvēki nāca gan ar saviem audumiem, gan varēja izvēlēties kādu no tiem, kas atradās stendā. Dispečers pa mikrofonu informēja klientus, kurā no pielaikošanas kabīnēm jāgaida piegriezējs. Katram piegriezējam bija sava komanda, kas tad arī izpildīja jūsu pasūtījumu.

***

Lai nebūtu jāstāv garajā rindā, cilvēki nereti izmantoja padomju laikā populāro pazīšanās jeb blata sistēmu. Tas savukārt noveda pie cita netikuma - kukuļošanas. Visvairāk aplaimoti tika piegriezēji, kam klienti mēdza iespiest saujā pa naudas zīmei, lai tie mērus noņem “tā kārtīgi”. Arī modelētājām reizēm zem skiču lapas pabāza naudu, lai viņas tērpu “tā skaisti uzzīmētu”. Tomēr dzeramnauda nebija vienīgais “Rīgas Modes” darbinieku bonuss. Salonā varēja iepazīties ar ļoti plašu cilvēku loku, tostarp sabiedrībā pazīstamiem ļaudīm - aktieriem, cirka un estrādes māksliniekiem, valdības un kompartijas bosiem un citiem “vajadzīgiem cilvēkiem”. Tas savukārt deva iespēju tikt visur, kur bez pazīšanās nokļūt bija grūti - uz populārākajām teātra izrādēm, koncertiem un tamlīdzīgi.

“Rīgas Modes” ēkas desmitajā stāvā atradās eksperimentālais cehs, kas divas reizes gadā veidoja sezonas apģērbu kolekcijas, kuras demonstrēja modes skatēs. Ceha modes māksliniecēm bija dota pilnīga radošā brīvība. Viņām vajadzēja tikai radīt idejas, zīmēt apģērbu modeļus, bet praktiskos darbus izpildīja vesela piegriezēju, šuvēju un citu augstas klases profesionāļu komanda. Vairākus gadus kā mākslinieces eksperimentālajā cehā strādāja Elita Patmalniece, Ilze Līdere, Žanete Auziņa, Ilze Zvante. Idejas mākslinieces smēlās no ārvalstu modes žurnāliem, kurus iegādājās no nelegālajiem ārzemju preču tirgoņiem jeb tā dēvētajiem farcovščikiem. “Rīgas Modes” veidoja arī tā sauktās TNP (tautas patēriņa preču) kolekcijas - apģērbu sērijas, kuras izgatavoja mazās tirāžās.

***

Eksperimentālajam ceham bija pašam sava audumu noliktava, taču arī tur reizēm nebija dabūjams viss nepieciešamais, lai īstenotu mākslinieču idejas. Kaut arī modes skates bija tikai neliela daļa no uzņēmuma darbības, eksperimentālā ceha māksliniecēm tās bija ļoti svarīgas. Tāpēc viņas pašas gan krāsoja audumus, gan braukāja pa rūpnīcām, meklējot visu nepieciešamo. Modes skates tika organizētas ne vien Rīgā, bet arī uz citās Latvijas pilsētās. To režiju veidoja pazīstami teātra ļaudis, tostarp Gundars Āboliņš un Andrejs Žagars. Dažkārt māksliniecēm uzticēja noformēt skatlogus. Pirms modes skatēm skatlogos tika izkārti pašu zīmēti plakāti. Tos izvietoja arī citur pilsētā. Eksperimentālajā cehā šuva arī tērpus kinofilmām, Dziesmu svētku lieluzvedumiem, operas, baleta un operetes izrādēm, bet 1989. un 1990.gadā tur tika darināti tērpi skaistumkonkursu dalībniecēm.

***

Par Sadzīves pakalpojumu ministrijas līdzekļiem “Rīgas Modes” namā bija izveidota speciāla zāle modes skatēm. Tādas nebija pat Rīgas Modeļu Namam. Tolaik Latvijā un visā Padomju Savienībā modi demonstrēja kā mākslu, kas nebija pieņemts citur pasaulē. Kolekciju tērpus varēja arī iegādāties, taču ne visi - tikai īpaši izredzētie vai tādi, kam bija blats. 1991.gadā notika viena no pēdējām eksperimentālā ceha modes skatēm, kam tika dots nosaukums “Modes skūpsts”. Kolekcija tika veidota gadu, kamēr tērpiem izdevās pieskaņot cimdus, kurpes un citus aksesuārus. Skates apmeklētāji sēdēja nevis rindās gar skatuves malām, kā tas bija parasts, bet pie galdiņiem, uz kuriem atradās šampanietis un mandarīni. Padomju cilvēkam tas bija kaut kas neredzēts. Ieejas biļete uz “Modes skūpstu” maksāja 25 rubļus - tiem laikiem ievērojamu summu. Ne katrs to varēja atļauties.

Sadzīves pakalpojumu ministrijas pakļautībā bija ne vien “Rīgas Modes” centrālā ēka Ļeņina (Brīvības) ielā, bet šūšanas darbnīcas un ateljē visā Rīgā. Katram ateljē bija noteikta sava kategorija un līdz ar to arī savs cenu līmenis, ko noteica apģērbu apstrādes kvalitāte un izvēlētie audumi. Dārgākajā cenu kategorijā ietilpa darbs ar samtu, mežģīnēm, brokātu, pēc tam nāca vilna un mākslīgie zīdi, bet vislētākā kategorija bija kokvilna un lins, jo tie ir visvieglāk apstrādājamie materiāli. Visplašākā audumu izvēle bija salonā Ļeņina ielā, bet vismodernākie izstrādājumi tika izgatavoti ateljē “Daile”.

***

Savs ateljē bija ministriem, kompartijas funkcionāriem un citiem augstos amatos esošiem ļaudīm. Vienkāršie cilvēki tur pasūtīt apģērbu varēja tikai tad, ja pazina kādu no ateljē darbiniekiem. Šo īpašo iestādi “Rīgas Modes” darbinieki dēvēja par “Luksiņu” un tā klienti bija paši augstākie padomju nomenklatūras darboņi un viņu smalkās dāmas. Sākumā “Luksiņš” atradās Gorkija (tagad Valdemāra) ielā, bet pēc tam Vecrīgā, netālu no Centrālā Universālveikala (tagad “Galerija Centrs”). Savukārt bērnu apģērbus šuva ateljē “Adatiņa”, kas atradās Kirova (tagad Elizabetes) ielā. Tur cenas bija demokrātiskākas nekā pieaugušo ateljē. Bērnu ateljē izpildīja gan individuālos pasūtījumus, gan izgatavoja apģērbus nelielās sērijās, piemēram, Dziesmu un deju svētku dalībniekiem.

*** UZMANĪBU! ***
Visi augstāk eksponētie tērpu modeļi savulaik publicēti dažādos modes žurnālos
un tiem ir tikai ilustratīva nozīme, taču, ja klients vēlējās, jebkuru no tiem
varēja pasūtīt arī individuālās šūšanas ateljē “Rīgas Modes”.

1987.gada avīze “Rīgas Balss” vēstīja, ka ik gadus ražošanas apvienība “Rīgas Modes” apkalpo 350 000 cilvēku - gandrīz pusi tā laika Rīgas iedzīvotāju. “Šī ir mūsu republikas lielākā ražošanas apvienība, kas strādā pēc individuālajiem pasūtījumiem, sniedz dažādus pakalpojumus par vairāk nekā pieciem miljoniem rubļu gadā,” vēstīja laikraksts. Uzņēmums tika uzskatītas par labāko individuālās šūšanas pakalpojumu namu visā Padomju Savienībā. Tomēr līdz ar politiskās sistēmas maiņu un pāreju uz tirgus ekonomiku nenovēršami sabruka arī “Rīgas Modes”. Modes nama agonija ilga divus gadus - no 1990. līdz 1992.gadam. Pametot telpas, cilvēki aiznesa visu, ko vien varēja - kolekcijas apģērbus, mēbeles, šujmašīnas. Bet nevienam tas jau vairs nerūpēja…

“Rīgas audums”

Liela nozīme Rīgas Modeļu Nama un ateljē “Rīgas Modes” modelēto un izgatavoto tērpu augstajā kvalitātē bija audumam, no kā tērpi tika šūti. Ievērojamu daļu dažāda veida apģērbu audumus modes dizaineriem un šuvējām nodrošināja Latvijas tekstilrūpniecības uzņēmumi, starp kuriem īpaši pieminams kombināts “Rīgas Audums”, kas kā zīmols reģistrēts jau 1931.gadā.

“Rīgas Auduma” īpašnieks Roberts Hiršs savu ceļu tekstilrūpniecībā sāka kā vienkāršs vērptuves kalpotājs. 1925.gada 22.decembrī viņš nodibināja savu uzņēmumu, kur tobrīd strādāja tikai pats un viņa sieva Alma. Nelielajā ražotnē bija trīs žakarda stelles oderdrēbes un vatelīna ražošanai. 1926.gadā Hiršiem pievienojās vēl viens strādnieks. Uzņēmums pamazām attīstījās un 1932.gadā Hiršs par 80 000 latu nopirka bijušā instrumentu tērauda ražošanas uzņēmuma “Salamandra” ēkas Salamandras ielā 1 Juglā. Jaunajā vietā ražošana tika krietni paplašināta un no neliela ģimenes uzņēmuma “Rīgas audums” attīstījās par vienu no lielākajām akciju sabiedrībām Latvijā. 1938.gadā “Rīgas Audumā” jau strādāja 1602 darbinieki.

Akciju sabiedrības, vēlāk tekstilkombināta “Rīgas Audums” ēkas Salamandras ielā 1.

Attīstot uzņēmumu, Hirši daudz domāja, kā darba vidi padarīt strādājošiem patīkamāku. Fabrikas tuvākā apkārtne tika apstādīta ar kokiem, košumkrūmiem un ziedošu puķu kompozīcijām. Netālu no fabrikas uzbūvēja trīs 120 metrus garas siltumnīcas, kur audzēja ziedus, ar kuriem rotāt fabrikas iekštelpas. Ārzemnieki, kas apmeklēja “Rīgas Audumu”, mēdza to dēvēt par “ziedošo fabriku”. Siltumnīcās audzēja arī vīnogas, kas bija paredzētas fabrikas darbinieku svētku galdam.

Hiršs rūpējās par saviem strādniekiem. Algas vienmēr tika izmaksātas laikā, nepārtraukti uzlaboti darba apstākļi un drošība. Uz darbu un no tā strādniekus nogādāja uzņēmuma autobuss, bet profesionālo kvalifikāciju darbinieki varēja paaugstināt īpaši šim nolūkam nodibinātā arodskolā. Strādnieku rīcībā bija mazo bērnu silīte, savukārt 1936.gadā atklātajā “Mātes skolā” sievietēm mācīja gatavot ēst, pareizi sabalansēt ģimenes budžetu un citas gudrības. Uzņēmuma darbiniekiem svinēja kopīgus svētkus, viņiem bija kopīgi izbraukumi, citas aktivitātes. Darbojās strādnieku koris, ko diriģēja Jānis Kalniņš, vēlāk - Teodors Reiters. Nav brīnums, ka līdz pat padomju okupācijai “Rīgas Audums” nepiedzīvoja nevienu strādnieku streiku, kā tas bija daudzos citos uzņēmumos.

Trīsdesmito gadu vidū Roberta Hirša lauku īpašums “Ratnieki” Līgatnē tika izveidots par izcilu paraugsaimniecību ar vismodernāko tā laika tehniku. Tomēr saimniecība nebija domāta peļņas gūšanai - tās galvenais uzdevums bija nodrošināt “Rīgas Audums” darbiniekus ar veselīgu pārtiku, ko straujā strādnieku skaita pieauguma dēļ vairs nespēja fabrikas siltumnīcas. “Ratniekos” uzņēmuma darbiniekiem tika rīkoti dažādi kursi un svētki, par lētu naudu te varēja pavadīt arī savu atvaļinājumu.

Cēsu apriņķa Līgatnes pagasta saimniecība “Ratnieki”.

Roberts Hiršs tiek uzskatīts par Latvijā jaunas tekstilrūpniecības nozares - mākslīgā un dabīgā zīda audumu ražošanas pamatlicēju. Viņš bija tālredzīgs uzņēmējs, Latvijas sabiedrībā saukts par “zīda karali”. 1935.gadā par nopelniem valsts labā Hiršu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc 1938.gada datiem, ar zīda rūpniecību Latvijā tolaik nodarbojās seši uzņēmumi, bet “Rīgas Audums” bija lielākais. Sekmīgā uzņēmējdarbība ļāva Hiršam iegādāties līdzīgu uzņēmumu “Kauno Audiniai” Lietuvā. 1939.gadā tur strādāja 2500 darbinieku. Neilgi pirms Otrā Pasaules kara Hiršs nodibināja sakarus ar Parīzes un Milānas modes namiem, nopirka fabriku “Miron-Aktieselskap” Norvēģijā un plānoja atvērt filiāles arī Somijā un Zviedrijā. Diemžēl labajiem nodomiem svītru pārvilka karš.

Sākoties Otrajam Pasaules karam, 1939.gada nogalē Hiršu ģimene Latviju atstāja. Akciju sabiedrība “Rīgas Audums” pārgāja valsts īpašumā. Pēc kara Roberts Amerikā nodibināja tekstilrūpniecības uzņēmumu “Robert Hirsch Company”. 1971.gada 6.aprīlī Hirši ģimenes testamentā fabrikas “Rīgas Audums” ēkas un zemi, kā arī Līgatnes pagasta lauku saimniecību “Ratnieki” novēlēja Latvijas Universitātei. Roberts Hiršs mūžībā aizgāja 1972.gada 18.jūlijā, Alma Hirša - 1984.gada 31.jūlijā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas Universitāte Hiršu ģimenes atstāto mantojumu saņēma.

Rūpnieks un mecenāts, Latvijas “zīda karalis” Roberts Hiršs (1895 - 1972).

Kara laikā pieci sīkie zīda aušanas uzņēmumi beidza pastāvēt. Smagi cietis bija arī uzņēmums “Rīgas Audums”. Uzspridzināti un izdemolēti bija ražošanas cehi, iekārtas, palīgkorpusi. Gandrīz tūlīt pēc Sarkanās Armijas ienākšanas Rīgā 1944.gada rudenī sākās uzņēmuma atjaunošana. Bija nepieciešams aizvietot sadauzītās detaļas, taču to rezerves bija niecīgas, tāpēc daudzas detaļas nācās izgatavot uz vietas. Trūka metāla, nebija rasējumu. Vienlaicīgi ar atjaunošanas darbiem tika novērsti konstruktīvi trūkumi, pilnveidota ražošanas tehnoloģija, palielināta ražošanas platība. Jau 1945.gada beigās bija atjaunota gandrīz trešdaļa pirmskara ražošanas jaudu.

Pēckara gados Latvijā bija jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Lai gan līdzko tika iedarbināti pirmie darbgaldi, uzņēmumā sāka pulcēties tā vecie darbinieki, kas vēl bija palikuši Latvijā, 1945.gada beigās “Rīgas Audums” strādnieku skaits bija tikai 12,4% no strādnieku skaita 1941.gadā, kad uzņēmums sasniedza savas pirmskara ražošanas visaugstāko līmeni. Taču atjaunoto ražotņu jauda izvirzīja daudz augstākas prasības pēc kvalificēta darbaspēka. Daļu darbinieku nācās ievest no citām PSRS republikām. Līdz 1949.gadam “Rīgas Audums” spēja atjaunot pirmskara ražošanas līmeni.

Atjaunotais, rekonstruētais un paplašinātais kombināts “Rīgas Audums” pārstrādāja mākslīgo un dabīgo zīdšķiedru - visa padomju Latvijas zīda rūpniecība koncentrējās tieši šajā uzņēmumā. Vēlāk tika apgūta arī audumu ražošana no sintētiskās šķiedras - kaprona. Audumu sortimenta daudzveidības, mākslinieciskā noformējuma un kvalitātes ziņā “Rīgas Audums” bija vienā no vadošajām vietām Padomju Savienībā un savu produkciju eksportēja uz visām padomju republikām.

Albums ar “Rīgas Auduma” produkcijas paraugiem.

Uzņēmuma aušanas fabrikā izgatavoja neapstrādātus zīda audumus. Bez aušanas cehiem tajā bija arī sagatavošanas cehi - krepa, grodošanas un vērpšanas cehs. Savukārt apdares fabrikas krāsošanas, drukāšanas un apretūras cehos audums pēc ķīmiskas un mehāniskas apstrādes ieguva gatavai precei raksturīgo izskatu un kvalitāti. Abas fabrikas kopā ar palīgcehiem - mehānisko, galdnieku un elektrocehu, laboratorijām, māksliniecisko darbnīcu un citām ražotnēm un noliktavām bija apvienoti vienā lielā ražošanas kombinātā.

Kombināts “Rīgas Audums” izgatavoja galvenokārt tērpu audumus, kas dalījās vairākās grupās un apakšgrupās - marokenu, žakardu, krepmarokenu, krepžoržetu, krepsatīnu, krepdešīnu, faidešīnu un citus, tāpat visdažādākā veida oderu audumus. Plašā sortimentā izgatavoja dekoratīvos audumus, eponžu, zīda virskreklu drānu. Ražoja arī audumus tehniskām vajadzībām. Statistika rāda, ka jau 1955.gadā uzņēmumā izgatavoja 28 veidu audumus 2000 krāsu toņos. Audumu un krāsu toņu daudzveidība ar katru gadu kļuva arvien lielāka.

“Rīgas Auduma” mākslinieces Ērikas Iltneres radītie audumu apdrukas paraugi.

Kā mākslinieki uzņēmumā “Rīgas Audums” strādāja Ērika Iltnere, Jevgenija Knāviņa, Ilona Ceipe, Aina Muze, Ilma Austriņa, Ieva Zaļkalne un citi. Neilgu laiku ar uzņēmuma māksliniekiem sadarbojās gleznotājs Rūdolfs Pinnis, kurš 30.gados Parīzē bija gatavojis metus franču zīda rūpniecībai. Zīda audumi ir pateicīgs apdares materiāls ar bagātīgu faktūru, kas sniedz māksliniekiem plašas radošās iespējas. Veidojot zīmējumu auduma apdrukāšanai, māksliniekam ir iespēja ievērot katra pasūtītāja individuālās vēlmes. “Rīgas Audums” audumu apdrukāšanu veica gan ar apdrukas mašīnām, gan sieta šablonu - paņēmienu, ko plaši pielieto zīda rūpniecībā. Apdrukājot audumu ar sieta šablonu var iegūt ļoti daudzveidīgu audumu sortimentu, izveidot zīmējumu spilgtāku, košāku, reljefāku un gaumīgāku, nekā ar citiem apdrukāšanas paņēmieniem.

Audumu apdrukas cehā top atkal jauns auduma raksts.

“Rīgas Audums” mākslinieki cieši sadarbojās ar Rīgas Modeļu Namu, kas pastāvīgi interesējās par uzņēmuma jaunajiem audumiem un izmantoja tos savu tērpu modeļos. Tāpat uzņēmums bija viens no galvenajiem audumu piegādātājiem ražošanas apvienībai “Rīgas Modes”. Kombināts sadarbojās arī ar citiem PSRS modes namiem, regulāri piedalījās audumu paraugu izstādēs Rīgas, Maskavas, Ļeņingradas un citu pilsētu veikalos. Maskavā rīkotajās Vissavienības zīda rūpniecības audumu izstādēs “Rīgas Auduma” ražojumi vienmēr piesaistīja uzmanību ar košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Uzņēmuma produkcijas mākslinieciskais noformējums tika atzīmēts kā oriģināls, svaigs, ar savu īpatnēju seju.

“Rīgas Auduma” mākslinieces Ieva Zaļkalne un Jevgenija Knāviņa kombināta sortimenta kabinetā.

“Rīgas Audums” ražojumi, pateicoties to augstajai kvalitātei un glītajai mākslinieciskajai apdarei, bija plaši pieprasīti Padomju Savienībā. Uzņēmums izgatavoja audumus, ievērojot katras republikas nacionālās un etnogrāfiskās īpatnības, stilu un raksturu. Ar savu produkciju “Rīgas Audums” piedalījās izstādēs Ķīnā, Japānā, Francijā, Itālijā, Polijā, Ēģiptē, Irānā, Indonēzijā un citās valstīs. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas “Rīgas Audums” turpināja darbu kā valsts uzņēmums, taču pārdošanas apjoms krietni samazinājās, jo bija zudis plašais PSRS tirgus. Krievijas 1998.gada finanšu krīzes dēļ uzņēmumam radās nopietnas problēmas un 2001.gada maijā tas tika likvidēts. Saglabājušies “Rīgas Auduma” produkcijas paraugi stāsta par šī uzņēmuma padomju rūpniecībai neraksturīgi plašo radošo pacēlumu un aktuālo māksliniecisko ievirzi. “Rīgas Audumā” izgatavotie audumi ne ar ko neatpalika no tā laika aktuālajiem Rietumu ražojumiem. Šodien tās vairs ir tikai atmiņas…

Zīmola “Rīgas modes” neīstā renesanse

Arī šodien Rīgā sastopami veikali, kuru izkārtnes rotā uzraksts “Rīgas modes”. Tie pieder SIA “Ami”, kas dibināta 2003.gadā. Šim uzņēmumam nav nekāda sakara ar savulaik prestižo Rīgas Modeļu Namu, žurnālu “Rīgas modes” vai sadzīves pakalpojuma namu “Rīgas Modes”. Neskatoties uz to, firma savu skatlogu noformēšanai izmanto RMN mākslinieku zīmējumus un fotogrāfijas, kas savulaik publicētas žurnālā “Rīgas modes”. Šādi izmantojot “Rīgas modes” zīmolu, tiek pārkāpts autortiesību likums. Varbūt ar to varētu samierināties, taču SIA “Ami” veikalos tiek tirgotas plaša patēriņa masu produkcija, kamēr Rīgas Modeļu Nams un “Rīgas Modes” vienmēr izcēlušies ar augstas kvalitātes ekskluzīviem tērpiem. SIA “Ami” vēlas izmantot visiem pazīstamo zīmolu, taču diemžēl piemirsusi šim zīmolam  piemītošo augsto kvalitāti un izcilo dizainu.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru