Rīga - padomju modes metropole. 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 12-10-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Mode daiļo dzimumu ir interesējusi vienmēr, taču padomju gados sievietes pēc tās bija gluži vai izslāpušas. Mode tolaik bija teju vienīgā iespēja izcelties no pelēcīgā pūļa. Lai arī Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas šūšanas uzņēmumos izgatavotā produkcija daudz neatšķīrās no citu PSRS rūpnīcu ražojumiem, jēdziens “Rīgas modes” bija pazīstams tālu aiz Latvijas robežām - visā plašajā Padomju Savienībā. Par to jāpateicas trim vaļiem - Rīgas Modeļu Namam, populārajam žurnālam “Rīgas modes” un izcilajam sadzīves pakalpojumu ateljē “Rīgas Modes”. Arī fabrika “Rīgas audums” pat plānveida ražošanas apstākļos spēja izgatavot ekskluzīvus auduma paraugus, par kādiem citiem PSRS uzņēmumiem atlika vien sapņot. Iespējams, šodien tā laika tērpi var šķist nedaudz vecmodīgi, taču der atcerēties, ka mode laiku pa laikam atkārtojas un senas lietas no jauna kļūst aktuālas.

Rīgas Modeļu Nams

Lai gan Padomju Savienībā ražotie apģērbi ar īpašu novitāti, dizainu un krāsu košumu neizcēlās, Latvijas šūšanas fabriku produkcija citās padomju republikās tika novērtēta salīdzinoši augstu un veikalos ļoti pieprasīta. Liels nopelns šīs popularitātes veicināšanā bija Rīgas Modeļu Nama (RMN) māksliniekiem, kas veidoja apģērba dizaina paraugus ne vien modes skatēm un vissavienības vai starptautiskām izstādēm, bet arī masveida ražošanai. Patiesībā tieši rūpnieciskais dizains nevis augstā mode bija sākotnējais mērķis, kāpēc RMN vispār tika nodibināts.

Rīgas Modeļu Namā radītie sieviešu un vīriešu apģērba modeļi 20.gadsimta 50.gados.

Pēc Otrā Pasaules kara, 40.gadu beigās un 50.gadu sākumā līdzīgi modes nami parādījās visu PSRS savienoto republiku galvaspilsētās un lielākajās pilsētās - kopā to bija vairāk nekā 40. Visu šo lielo modes impēriju koordinēja centrālais Vissavienības modes nams Maskavā, bet 1949.gadā dibinātais Rīgas Modeļu Nams tika uzskatīts par vienu no labākajiem Padomju Savienībā. Sākumā RMN centrālā ēka atradās Kirova (tagad Elizabetes) ielā, bet vēlāk tas pārcēlās uz ēku Ļeņina ielas sākumā Vecrīgā (tagad Kaļķu iela 24). RMN uzdevums bija radīt reprezentācijas kolekcijas un rūpnieciskos etalonus Baltijas republiku, Ļeņingradas un citu Padomju Savienības apgabalu apģērbu ražotājiem.

Rīgas Modeļu Namā tika radīti ne vien apģērbu modeļi, bet arī dažādi modes aksesuāri.

Modelēšana, audumu piegriešana, konstrukcijas un krāsu izvēle - to visu darīja labākie sava aroda meistari Latvijā. Dabūt darbu RMN varēja tikai pierādot savu profesionalitāti praktiski. Augstas klases meistarus modes namam sagatavoja gan Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola, gan Maskavas Tekstila institūts. Diemžēl Maskava uz Rīgu mēdza sūtīt ne vien speciālistus, bet arī vadošos darbiniekus. Rīgas Modeļu Nams bija stingrā kompartijas uzraudzībā, tā vadībā pārsvarā strādāja krieviski runājošas personas, arī visas ražošanas sapulces notika krievu valodā. RMN savulaik strādājušie atceras, kā kompartijas sekretāre no rītiem stāvējusi pie modes nama ārdurvīm ar pulksteni rokās un raudzījusies, vai tikai cilvēki laicīgi ierodas darbā.

20.gadsimta 60.gados RMN radītā apģērba dizaina skices.

Strādājot ražošanas vajadzībām, tērpu modelēšana RMN bija saistīta ar stingru normu un noteikumu ievērošanu, ieskaitot līdz milimetram precīzus auduma izmērus un tērpa uzšūšanai nepieciešamo diega spolīšu skaitu. Modelētājiem vajadzēja paredzēt pat konkrētā tērpa šūšanas sarežģītības pakāpi. Ražošanas tehnoloģija būtiski ierobežoja mākslinieku radošo domu, jo netika pieļautas ne vismazākās novirzes no noteiktajiem standartiem. Tērpu kolekcijām bija striktas vadlīnijas un ierobežojumi - apģērbam bija jābūt klasiskam un konservatīvam, savā veidā pat dogmatiskam.

Kādā no 60.gadu RMN modes skatēm redzams,
ka apģērbs veidots klasiskā padomju konservatīvisma stilā.

Stingrie ierobežojumi bieži vien nespēja sniegt tērpu modelētājiem patiesu gandarījumu par paveikto, tāpēc daudzi dizaineri modes namā strādāja vien īsu laiku, kamēr sameklēja radošajā ziņā perspektīvāku darbavietu, piemēram, individuālās šūšanas ateljē. Lai mainītu šo situāciju, RMN tika izveidota mākslinieku grupa, kam bija atļautas daudz brīvākas radošās izpausmes un eksperimenti. Šī grupa vairs nestrādāja rūpniecības vajadzībām, tādēļ uz auduma centimetriem un citiem normatīviem nebija tik strikti jāskatās. Komandas galvenais uzdevums bija radīt tērpu modeļus, kurus varētu demonstrēt izstādēs un modes skatēs ne vien Latvijā un citās PSRS republikās, bet arī ārzemēs.

RMN modes skatēs publika tika iepazīstināta ar jaunākajām tendencēm modes pasaulē. Divas reizes gadā notika lielās skates, kas bija īpaši kupli apmeklētas. Katra modes skate bija kā izrāde, kur iesaistīja režisorus, kustību konsultantus, grima māksliniekus, frizierus un citus speciālistus. Modes dizainere Aleksandra Gramoļina, kas PSRS atgriezās no emigrācijas Ķīnā un ilgus gadus bija RMN galvenā māksliniece, ar milzu iedvesmu gatavoja tērpu demonstrētājas katrai skatei, katram uznācienam. Tieši viņa izdomāja, ka katrai modes skatei vajadzīgs īpašs nosaukums, piemēram, “Sarkanie pīlādži” vai “Sniega karaliene”, un uzaicināja Imantu Ziedoni rakstīt tekstus šīm skatēm. Pat katram uznācienam bija sava tēma - modeles devās sēņot, uz balli, skolas izlaidumu vai kāzām, iejutās citos tēlos un situācijās. Muzikālo pavadījumu nereti spēlēja jaunais pianists Raimonds Pauls.

Laiku pa laikam RMN modes skates tika rīkotas PSRS galvaspilsētā Maskavā, kur tās vienmēr radīja milzu ažiotāžu un publikas sajūsmu. Augstās profesionalitātes dēļ RMN skates bija iecienītas arī citur Padomju Savienībā un ārzemēs. Pārstāvot PSRS, Rīgas Modeļu Nams piedalījies modes skatēs un izstādēs Kanādā, Itālijā, Ungārijā, Polijā, Bulgārijā, Francijā, Dienvidslāvijā, Japānā, Portugālē, Vācijā, Somijā. Kopīgas skates ar RMN veidojuši arī vairāki pazīstami Francijas un Itālijas modes nami.

Ekskluzīvās tērpu kolekcijas un leģendārās modes skates padarīja slavenu ne vien Rīgas Modeļu Namu, bet arī tā meitenes - tērpu demonstrētājas. Šīs meitenes - skaistas, slaidas, graciozas - pazina visā Padomju Savienībā. Viņas šķita tik noslēpumainas un vienkāršam padomju cilvēkam nepieejamas, ka par modeles karjeru tolaik sapņoja daudzas jaunietes. RMN savām tērpu demonstrētājām nodrošināja augsta līmeņa kustību stundas un labākos pasniedzējus - tādus kā Modris Tenisons, Elga Drulle, Andrejs Žagars un citi.

No 1961. līdz 1991.gadam par RMN vecāko māksliniecisko modelētāju strādāja Vanda Kancāne. Viņas vadībā RMN mākslinieki radīja ne vien rūpnieciskos etalonus un reprezentācijas modeļus, bet arī spilgtas individuālās tērpu kolekcijas. Par īpaši augstu profesionalitāti Rīgas modes namā tika uzskatīta vakartērpu modelēšana. Rīgā modelētajiem tērpiem bija raksturīga eleganta forma un siluets, izsmalcināti krāsu salikumi un dekoratīvā apdare. RMN veidoja arī tērpu kolekcijas ar etnogrāfiskiem motīviem, tāpat skatuves tērpus Valsts akadēmiskajam korim, kora „Dzintars” diriģentei un koncertmeistarei, citiem radošajiem kolektīviem. Tērpu modeļi veidoti arī Rīgas kinostudijas spēlfilmām. Daiļrunīgi par RMN radītajām tērpu kolekcijām stāsta to nosaukumi - “Dzintara krasts”, “Melnbaltais kontrasts”, “Rožu kokteilis”, “Grafīts”, “Benefice operā” un citi.

Rīgas Modeļu Namā tika radīti arī skatuves tērpi un apģērbs, kurā izmantoti tautiski motīvi.

Rīgas Modeļu Namā darbojās īpaša Perspektīvās modelēšanas nodaļa, kuras uzdevums bija no visdažādākajiem avotiem iegūt informāciju par jaunākajām modes tendencēm pasaulē, izpētīt visus pieejamos ārzemju modes žurnālus un sniegt modelētājiem nākamās sezonas aktuālo modes virzienu vadlīnijas. Informācijas iegūšanai pārsvarā izmantoja populāro vācu žurnālu “Burda”, žurnālu “Vogue”, sociālistisko valstu modes žurnālus. Nodaļā strādāja piecu cilvēku komanda - divi tulki, kas tulkoja materiālus no žurnāliem, un trīs meitenes, kas zīmēja skices tērpu māksliniekiem.

1991.gadā Rīgas Modeļu Namu pārveidoja valsts nomas uzņēmumā, bet 1993.gadā - valsts akciju sabiedrībā. 1997.gadā tas tika privatizēts un kļuva par SIA “Rīgas modeļu nams”. Tiesa, kapitālisma apstākļos tas jau bija pavisam cits uzņēmums, kas nodarbojās galvenokārt ar apģērbu modelēšanu un izgatavošanu nelielās tirāžās, arī kažokādu apstrādi. Šeit tika modelēti un izgatavoti tērpi arī 1991. un 1995.gada Latvijas pārstāvēm konkursā “Mis World”. Uzņēmumu vadīja bijusī RMN mākslinieciskā vadītāja Vanda Kancāne. Krievijas ekonomiskā krīzes iespaidā apgrozījumam strauji samazinoties, 2000.gadā tika pieteikta uzņēmuma maksātnespēja, bet vēl pēc gada - tā bankrots. Tā beidzās leģenda, kas vairākus gadu desmitus noteica modi ne vien pašu mājās, bet sestajā daļā zemeslodes.

Žurnāls “Rīgas Modes”

Žurnālu “Rīgas modes” Latvijas valsts izdevniecība (vēlāk izdevniecība “Liesma”) sāka izdot vēl pirms Rīgas Modeļu Nama nodibināšanas - 1948.gadā. Tāpat kā modes nams, arī žurnāls savulaik tika uzskatīts par vienu no labākajiem PSRS. Žurnāla 1.numurā teikts, ka tas domāts kā “palīgs ģimenēm un drēbnieku darbnīcām glīti un gaumīgi veidot apģērbu”. Izdevums ieskicēja tā laika vieglās rūpniecības modes virzienu un vēstīja par aktuālākajām modes tendencēm pasaulē. Žurnāls tika izdots latviešu un krievu valodā un tā tirāža ziedu laikos bija milzīga pat Padomju Savienības mērogiem - 220 000 eksemplāru. “Rīgas modes” iznāca no 1948. līdz 1992.gadam.

Izdevumu “Rīgas modes” droši var nosaukt par Rietumu aktuālās modes vēstnesi Padomju Savienībā, jo tajā publicētie tērpu modeļi ne ar ko neatpalika no aktuālajiem Rietumu modeļiem, kaut bija radīti tepat Latvijā. Diemžēl šie skaistie tērpi krietni atšķīrās no apģērba, kas tolaik bija atrodams veikalu plauktos un redzams cilvēkiem mugurā uz ielas. Rīgas Modeļu Namā radītie un žurnālā publicētie tērpu modeļi bija kā etalons, taču nopirkt tos faktiski nebija iespējams. Kaut ko līdzīgu varēja pasūtīt vienīgi 1953.gadā dibinātajā individuālās šūšanas ateljē “Baltijas modes”, kas bija vienīgais ateljē padomju Latvijā, kur bez visu veidu tradicionālā apģērba šuva arī frakas un smokingus.

Žurnālā “Rīgas modes” publicētie Rīgas Modeļu nama (kreisajā pusē)
un ateljē “Baltijas modes” (labajā pusē) tērpu modeļi.

1965.gadā žurnāla “Rīgas modes” izdošanu no izdevniecības “Liesma” pārņēma Rīgas Modeļu Nams. Tas bija būtisks pagrieziens žurnāla attīstībā, tāpēc vēlāk tieši ar šo laiku no jauna tika sākta žurnāla pastāvēšanas gadu atskaite. Līdz tam visi attēli žurnālā bija zīmēti, taču nu RMN tērpu demonstrētājas kļuva arī par žurnāla “Rīgas modes” fotomodelēm. Pirmais fotogrāfs, kas iesaistījās darbā jaunajā projektā, bija viens no tā laika slavenākajiem Latvijas fotomeistariem Jānis Kreicbergs - dažādu izstāžu un konkursu kurators. Vēlāk viņam pievienojās vēl citi fotogrāfi.

RMN un žurnāla “Rīgas modes” modeles izbraukuma fotosesijā.

Viens no nosacījumiem bija, ka žurnālam domātajiem fotoattēliem jābūt tādiem, lai uz tiem varētu saskatīt katru podziņu, kabatiņu un ieloci - ikvienu sīkāko detaļu. Modelim fotogrāfijā bija jāatrodas brīvā kustībā, tāpat, aplūkojot fotogrāfiju, bija jābūt skaidram, kāds gadalaiks tajā attēlots. Taču padomju ražojuma krāsu fotofilmas “Svema” jutība un padomju poligrāfijas tā laika iespējas nekādi neļāva panākt pieprasīto kvalitāti, tāpēc fotogrāfi, kā nu mācēdami, centās tikt pie vācu “Agfa” filmām, bet ja kādam laimējās dabūt “Kodak”, tas varēja justies kā karalis.

Žurnāla fotomeistaru veikums dažādu gadu “Rīgas modes” lappusēs.

Ar žurnāla “Rīgas modes” starpniecību tā fotomodeles kļuva pazīstamas visā Padomju Savienībā. Asnāte Smeltere un Gaļina Pahno savas matu krāsas dēļ redakcijā tika mīļi dēvētas par “mazajiem melnajiem”, kamēr Gunta Gigule un Regīna Pozvoļska bija “lielie melnie”. “Skaistās blondīnes” bija Baiba Puzina, Ieva Lūkina un Inese Gulbe, bet baletdejotāja Haralda Ritenberga kundzei Birutai tika atvēlēts “nopietnās dāmas” ampluā. Žurnāla lappusēs parādījās arī aktrises, piemēram, Regīna Razuma un Maija Ķirse. Bet bērnu modi kā mazas meitenītes savulaik demonstrējušas tagad jau lielas izaugušās dāmas - kinokritiķe Dita Rietuma un gleznotāja Dace Lielā.

Ikvienā žurnāla numurā bija atspoguļotas visas aktuālās modes tendences. Jebkura padomju sieviete varēja uzzināt, kāds svārku garums, kādas krāsas, kādi dekoratīvie elementi un aksesuāri būs modē gaidāmajā modes sezonā. Gadā iznāca četri žurnāla numuri - katram gadalaikam savs. Darbs pie jaunā numura reizēm tika sākts pat pusgadu iepriekš, tādēļ vasaras tērpus un peldkostīmus nereti nācās fotografēt ziemā, bet dāmas kažokos Rīgas ielās palaist 30 grādu karstumā. Līdzās “lielajam” žurnālam tika izdots arī speciāls bērnu modes izdevums, gan izdevums adītājām “Adīsim”.

Visiem žurnāla numuriem bija speciāls pielikums, kurā atradās piegrieztnes un dažādi padomi šūšanā, izšūšanā, adīšanā, tamborēšanā. Pielikumu neaizstājamu padarīja RMN dizaineru sniegtie praktiskie padomi un rekomendācijas, piemēram, kā pareizi lietot piegrieztnes un lekālus nestandarta augumam, kā notušēt nevēlamo, izcelt vēlamo un tamlīdzīgi. Drēbnieki ar šo padomu palīdzību varēja radīt ideālus tērpus katram klientam, neatkarīgi no viņa auguma īpatnībām, pat pilnīgu augumu padarot vizuāli slaidu un pievilcīgu. Daudzus no “Rīgas modēs” publicētajiem tērpu modeļiem var droši šūt vēl šodien, jo to siluets, forma un fasons joprojām ir stilīgi un oriģināli.

Savulaik žurnāla “Rīgas modes” jaunāko numuru kāroja iegādāties katra padomju sieviete, kas interesējās par modi un gribēja ģērbties oriģināli, pievilcīgi un gaumīgi. Ja Latvijā nopirkt žurnālu lielākoties nebija problēma, tad plašajā padomjzemē ne katrai tas bija pieejams, pat neskatoties uz lielo tirāžu. Žurnāla padomus labprāt izmantoja gan profesionāli šuvēji, gan vienkāršas mājsaimnieces. “Rīgas modes” piedāvāja spilgtus, oriģinālus, sievišķīgus un izsmalcinātus apģērba modeļus, kurus varēja uzšūt pašrocīgi, izmantojot visiem saprotamas piegrieztnes. Daudzām padomju sievietēm “Rīgas modes” ilgus gadus bija neaizstājams radošas iedvesmas un prieka avots.

Salons A

Astoņdesmito gadu nogalē tā laika Rīgas mērs Alfrēds Rubiks tūrisma veicināšanas nolūkā izdeva rīkojumu Vecrīgas namu pirmos stāvus veidot sabiedrībai atvērtus. 1989.gadā Rīgas Modeļu Nams sadarbībā ar Latvijas Mākslinieku savienību Ļeņina ielas nama (tagad Kaļķu ielā 24) pirmajā stāvā izveidoja modes un mākslas salonu. To vadīt uzticēja Asnātei Smelterei, kas ilgus gadus RMN bija strādājusi kā tērpu demonstrētāja un fotomodele žurnālā “Rīgas modes”, vēlāk arī RMN firmas salonā “Stils” Ļeņina (Brīvības) ielā. Jaunā projekta pamatideja bija RMN modeļus arvien plašāk piedāvāt pašmāju pircējiem. Diemžēl salona mūžs nebija ilgs, jo RMN izbeidzās nauda tā uzturēšanai.

Asnāte Smeltere - Rīgas Modeļu Nama topmodele, modes nama “Salons A” izveidotāja.

Par laimi Asnātei Smelterei izdevās juridiski atdalīt salonu no brūkošā Rīgas Modeļu Nama. Nācās izdomāt tādu darbības koncepciju, kas jaunajos ekonomiskajos apstākļos būtu dzīvotspējīga. Jau 1991.gadā durvis vēra “Salons A”, kas bija viens no pirmajiem privātajiem modes saloniem atjaunotajā Latvijas Republikā. 1992.gadā Asnāte Smeltere izveidoja modes dizaina darbnīcu, kas nodarbojās ar tērpu modelēšanu, apģērbu ražošanu mazās sērijās un tā realizāciju. Reizi vai divas gadā salons rīkoja modes skates, piesaistot arī Latvijas rotu māksliniekus, tāpat izstādot gleznojumus uz zīda un citus mākslas un modes priekšmetus.

Jaunizveidotā “Salons A” svaigi izremontētās telpas 1991.gadā.

“Salona A” mērķis vienmēr bijis saglabāt un turpināt Rīgas Modeļu Nama stilu, estētiku un kvalitāti. Šī iemesla dēļ salonu iecienījuši Latvijā strādājošie ārvalstu diplomāti un citi ārzemju viesi; tērpus salonā pasūtina daudzi Latvijas politiskās, biznesa un kultūras elites cilvēki, arī Latvijas valsts prezidenti. “Salons A” ar tērpu skatēm piedalījies Latvijas kultūras programmās Vīnē un Parīzē, Vispasaules Ekonomikas Forumā Stokholmā, Dziesmu svētkos. Diemžēl 2014.gada sākumā salons bija spiests atstāt vēsturiskās telpas Kaļķu ielā 24, taču nu tas atsācis darbu jaunās telpās Rātslaukumā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Dažas modes skates redzēju. Neatceros, tieši ar kādu nosaukumu tās bija, bet atceros, ka katrs modeļa uznāciens atgādināja mazu teātra izrādi. Ne tā kā tagad Fashion kanālā redzams, ka modele ar tukšām acīm, kaut kur uz priekšu skatoties, aizstampā pa mēli turp, aizstampā atpakaļ, un viss. Var jau to smalki saukt par defilēšanu, bet, salīdzinājumā ar atmiņā paliekošajām Modeļu Nama iestudētajām kustībām, man tā liekas stampāšana.

Uzraksti komentāru