Un vēlreiz par bēgļiem…

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 14-09-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Laikmeta zīmes” jau rakstīja par to, kā bēgļu krīze Eiropā var ietekmēt Latviju (lasiet ŠEIT). Taču nu notikumi jau attīstīs pa stundām nevis dienām. Agresīvu imigrantu pūļi, kuru vidū daudz jaunu vīriešu spēka gados, bet ne ģimenes ar bērniem, kā tam vajadzētu būt, pārpludinājuši Eiropas dzelzceļus, autoceļus un pilsētas. Ir eksperti, kas domā, ka šādi ISIS un citas teroristu organizācijas Eiropā iepludina savus kaujiniekus. Kā netiešs apliecinājums tam ir grieķu policijas uzietie ieroči un munīcija bēgļiem sūtītajā humānās palīdzības kravā. Arī vairāku ES valstu izlūkdienesti ziņo, ka Eiropā bēgļu aizsegā ienāk islāma teroristi. Daži reliģiju pētnieki uzskata, ka sācis darboties islāma stratēģu izstrādātais Eiropas nemilitārās iekarošanas un islāmizācijas plāns. Šim mērķim teroristi nav vajadzīgi - Eiropā tikai jāiepludina milzīgs skaits musulmaņu, kas nākotnē iegūs ES pilsonību un kā likumīgi pilsoņi varēs pieprasīt respektēt viņu reliģisko pārliecību, iekļaujot islāma normas un tradīcijas Eiropas valstu likumdošanā.

Taču ANO un ES vadītāji izliekas to neredzam. Kā apmāti viņi turpina gvelzt muļķības, bet nedara neko, lai bēgļu krīzi atrisinātu tās saknē. Apvienotās Nācijas Eiropu mudina nevis rast risinājumu, kā apturēt imigrantu straumi, bet gan uzņemt visus ieceļotgribētājus. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers jau runā par 160 000 bēgļu, kas ES valstīm būs jāuzņem ne vairs brīvprātīgi, bet OBLIGĀTI. Vācijas ārlietu ministrs Šteinmeiers liekulīgi sludina, ka pat skaidri redzamus ekonomiskos imigrantus Eiropā neielaist nedrīkst, jo… “Eiropa tā nedara”. Bet Vācijas kanclere Merkele aizrunājusies tiktāl, ka bēgļu kvotām vispār nebūtu nosakāmi nekādi griesti. Tas nozīmē, ka ES līderi apzinās - imigrantu straume nerimsies un Eiropai tos nāksies uzņemt vēl un vēl. Pēc jaunā plāna Latvijai bez 250 jau apsolītajiem jāuzņem vēl 526 imigranti - kopā 776. Tikai tad rodas likumsakarīgs jautājums - ja reiz Eiropā ir valstis, kas gatavas sniegt patvērumu visiem, un arī paši imigranti rautin raujas tieši uz šīm valstīm, kāpēc vēl uzspiest pārējai Eiropai cilvēkus, kas tur dzīvot nevēlas?

Šķiet, ES līderi nesaprot, ka bēgļu krīzei vēršoties plašumā šāda spiediena politika var nopietni iedragāt Eiropas Savienības vienotību. Kā var uzspiest salīdzinoši nabadzīgajām Austrumeiropas valstīm uzņemt tik lielu bēgļu skaitu, kādu tās nav ne gatavas, ne spējīgas sekmīgi aprūpēt un integrēt? Turklāt likums prasa nodrošināt patvēruma meklētājiem “cilvēka cienīgus” dzīves apstākļus, kas vairumā gadījumu nozīmē vecās Eiropas augstos standartus, ko Austrumeiropas valstis izpildīt nespēj. Ja nepiekritīsim uzņemt bēgļus, mums draud ar sankcijām, taču vēlāk mūs, iespējams, kauninās par to, ka nespējam bēgļiem nodrošināt noteiktus labklājības standartus. Vēl absurdāka ir Junkera ideja neļaut patvēruma meklētājiem pamest valsti, uz kuru tie nosūtīti kvotu sistēmas ietvaros. Tā kā lielākā daļa imigrantu vēlas dzīvot tikai Vācijā vai Zviedrijā, šāds aizliegums draud ar nemieriem Eiropā. Jau tagad redzam agresīvu imigrantu pūļus, kas ārdās, kliedz un uzbrūk policijai, ja viņus nelaiž uz viņu sapņu zemi Vāciju. Kas atbildēs par šādas bezatbildīgas politikas iespējamām sekām?

Vecā Eiropa nesaprot vēl kaut ko. Redzot bēgļu radīto haosu un Rietumeiropas pašnāvniecisko entuziasmu patvēruma meklētāju uzņemšanā, kuru tā cenšas uzspiest arī jaunajām ES dalībvalstīm, daudzi Austrumeiropas iedzīvotāji izmisumā sāk lūkoties Putina Krievijas virzienā, saskatot šajā valstī vienīgo glābiņu no Eiropas superliberālisma. Tie, protams, ir maldi, taču šādi noskaņotu cilvēku skaita pieaugums var būt ārkārtīgi bīstams Eiropai. Cita bīstamība ir eiropiešu politiskā noskaņojuma krasa radikalizēšanās. Eiropas līderiem jāatzīst, ka tik liela skaita svešas kultūras un mentalitātes cilvēku integrēšana Eiropas kultūrā ir problemātiska vai pat neiespējama. Bet tas nozīmē, ka nākotnē mainīsies Eiropas seja, Eiropas identitāte. Politikas eksperti Vācijā atklāti runā, ka turpmāka tik liela imigrantu skaita uzņemšana, kā tas noticis pēdējos gados, radikāli mainīs Vāciju daudzos aspektos. Vai eiropieši būs mierā ar šādu situāciju? Jūtot reālu apdraudējumu savai identitātei, cilvēki var kļūt agresīvi un censties savas intereses aizstāvēt vardarbīgām metodēm. Tā jau noticis daudzviet Eiropā, taču pagaidām tie vēl ir tikai ziediņi. Kad ienāksies odziņas, Eiropai draud nemiera un juku gadi.

Stāsts par problēmām, ar kurām jau saskārusies vecā Eiropa, uzņemot iebraucējus no musulmaņu zemēm. Ienāc un uzzini! Saite uz rakstu “Pusmēness pār Eiropu” - ŠEIT.

Kad mums stāsta, ka tolerantie rietumeiropieši aicina savās valstīs uzņemt visus, kas vien tur ieradīsies, šī informācija nav gluži korekta. Noklusēts tiek, ka bēgļu atbalsta demonstrācijās lielākoties piedalās nevis etniskie valsts pamatiedzīvotāji, bet agrāk iebraukušie un patvērumu saņēmušie imigranti, kas pieprasa mītnes zemes valdībām uzņemt vēl vairāk savējo. Pamatiedzīvotāju šādās akcijās ir maz un tie paši lielākoties komunistu vai dažādu kreiso radikāļu organizāciju piekritēji. Savukārt pret bēgļu nekontrolētu uzņemšanu vērstās protesta demonstrācijās pamatiedzīvotāji ir vairākumā, bet imigrantus tikpat kā neredz. Tā nu sanāk, ka uzņemt bēgļus vēl un vēl Rietumeiropas valstis aicina nevis pamatnācijas pārstāvji, bet iebraucēji. Protams, katrā zemē ir arī labas gribas cilvēki, kas patvēruma meklētājiem vēlas palīdzēt pēc pārliecības. Tomēr aptaujas rāda, ka bēgļu jautājums un imigrācija šobrīd ir jomas, kas eiropiešus uztrauc un biedē visvairāk.

Diemžēl jautājumā par bēgļiem vecajā Eiropā nereti vērojama dubultmorāle. Vārdos Rietumeiropas valstu līderi ir gatavi sniegt patvērumu kaut visai pasaulei, taču darbos redzam pavisam citas tendences. Dānija un Austrija slēdz robežas, lai aizkavētu imigrantu nonākšanu Vācijā, pati Vācija un virkne citu valstu aptur Šengenas līguma darbību un atjauno robežkontroli, bet Ungārija spiesta būvēt dzeloņstiepļu žogu, lai aizsargātu ES ārējo robežu. Daži godīgāki Eiropas politiķi bijuši spiesti atzīt, ka ES politika robežu drošības jomā ir izgāzusies pilnīgi. Brisele pārmet jaunajām ES dalībvalstīm solidaritātes trūkumu un atgādina, ka dalība ES uzliek zināmus pienākumus. Taču Brisele ir aizmirsusi, ka Lisabonas līgums paredz ES atbildību ārējo robežu aizsardzībā. Briselei nav morālu tiesību pārmest citiem, ja tā pati nav izpildījusi pienākumu nodrošināt ES ārējo robežu neaizskaramību, kādēļ daudzas valstis tagad spiestas uzņemt tūkstošiem imigrantu.

Skatoties TV ziņas, eiropieši arvien vairāk pārliecinās, ka kaut kas kārtībā ar “bēgļiem” īsti nav. Tie, kas patiešām bēg no karadarbības vai genocīda savā zemē, parasti apmetas kaimiņvalstīs, kur lielākā daļa arī paliek. Piemēram, Sīrijas un Irākas bēgļi pamatā izvietoti bēgļu nometnēs Libānā, Jordānijā, Turcijā. Tāpat zināms, ka par nokļūšanu Eiropā bēgļi cilvēku tirgotājiem maksā divus un vairāk tūkstošus dolāru (eiro) par cilvēku. Lielākā daļa bēgļu ģimeņu to gluži vienkārši nevar atļauties. Uz Eiropu dodas turīgi cilvēki, tomēr bēgļu vidū tādu ģimeņu nav vairākums. Kas ir pārējie? Kas ir šie jaunie agresīvie vīrieši spēka gados, kas skaļi kliedz: “Allah akbar”? Augsti izglītoti un labi pelnoši speciālisti? Pēc tādiem viņi nudien neizskatās. Vai nu tie ir ekonomiskie imigranti, kas ieguldījuši ievērojamu naudas summu, lai Eiropā to atgūtu ar uzviju, vai arī viņu ceļojumu apmaksā kādi mums nezināmi spēki. Tas arī izskaidro šo cilvēku neslēpto agresivitāti, ja kāds viņiem liedz nokļūt kādā no labklājības zemēm. Viņi nav atbraukuši, lai paliktu Ungārijā vai Latvijā. Diemžēl šādu laimes meklētāju dēļ cieš īstie bēgļi, kam patiešām vajadzīga palīdzība un patvērums.

Kā rūgta ironija izskanējusi ziņa, ka ANO Komisariāta bēgļu jautājumos UNHCR izveidotajā pasaules valstu sarakstā, kuras jau tagad uzņēmušas visvairāk bēgļu, Latvija ir 6.(!), bet Igaunija - 11.vietā. Sastādot šo sarakstu UNHCR ņēmusi vērā nepilsoņu skaitu valstī, tātad imigrantus, kas nav ieguvuši mītnes zemes pilsonību. Latvijā šādu cilvēku ir 13% no visiem iedzīvotājiem, Igaunijā - 6,7%. Un kur tad vēl imigranti, kas pilsonību ieguvuši. Sanāk, ka imigrantu uzņemšanas jomā Latvija ir vienā no pirmajām vietām pasaulē! Visas Eiropas labklājības valstis tālu atpaliek - Zviedrijā nepilsoņi (ANO uzskatā - bēgļi) ir vien 2,33%, Norvēģijā - 1%, Vācijā - 0,56%. ES būtu šis skaitlis jāņem vērā un jāpiešķir Latvijai īpašs statuss, nevis jāmēģina uzspiest imigrantu tūkstošus. Mēs varam būt solidāri, taču tam jānotiek brīvprātīgi un tikai tik daudz, cik reāli spējam.

Valdība mums melo, ka Latvija ir vienīgā valsts, kas atsakās no papildus bēgļu kvotām. Tā nav - atsakās arī Čehija, Slovākija, Ungārija, obligāto kvotu sistēmai iebilst Lielbritānija un pat Dānija. Mūs baida, ka bēgļu neuzņemšanas gadījumā NATO atteiksies sargāt Latviju, ES liegs finansējumu vai pat vērsīs pret mums juridiskas sankcijas. Tas ir blefs. Tāpat mūs baidīja arī tolaik, kad notika balsojums par pievienošanos Eiropas Savienībai. Atcerieties? Nenobalsosiet “par” - rīt šeit būs krievu tanki! Šāda bezatbildīga tautas biedēšana nav nopietnu politiķu cienīga. Nekādas sankcijas bēgļu dēļ ES pret mums nevērsīs, jo tās pamatprincips ir valstu viedokļu saskaņošana. Latvijas valdībai nav jācenšas par katru cenu izpildīt visas Briseles prasības, bet jāpārstāv savu pilsoņu vairākuma viedoklis un jāpanāk īpaši nosacījumi Latvijai, ņemot vērā lielo nepilsoņu skaitu mūsu valstī.

Sarunā ar premjeri Straujumu EK prezidents Junkers esot piekritis, ka jāstiprina ES ārējā robeža un robežapsardze, kam nepieciešams papildus finansējums, tāpat jārod risinājumus bēgļu izmitināšanai ārpus ES, bet ekonomiskie imigranti jāsūta atpakaļ uz valstīm, no kurām tie ieradušies. Abas amatpersonas arī bijušas vienisprātis, ka bēgļu krīzei steidzīgi jārod nopietns risinājums. Teju idilliska vienprātība, taču šķiet, ka sarunās ar Austrumeiropas valstu vadītājiem Junkera retorika ir viena, bet publiskajos paziņojumos un runās ES parlamentā - pavisam cita. Tad pozīcija ir cieta un nelokāma - nekādu diskusiju, valstīm bēgļi kvotu robežās jāpieņem obligāti! Šāda diktāta politika ir ceļš uz nekurieni. Eiropas valstis varbūt varētu sakost zobus un kopīgi izmitināt Junkera plānotos 160 000 imigrantu, ja vien skaidri zinātu, ka tiek darīts viss, lai patvēruma meklētāju straume izbeigtos. Taču šādas pārliecības nav. Vēl vairāk - izskatās, ka ES bēgļu krīzei risinājumu atrast nespēj un turpmāk Eiropu sasniegs arvien jauni un jauni imigrantu pūļi.

Šobrīd Latvija var atļauties uzņemt ne vairāk kā 200 bēgļus gadā. Turklāt tiem patiešām jābūt īstiem bēgļiem, kuru dzīvība ir apdraudēta, jo neesam tik bagāti, lai pieņemtu ekonomiskos imigrantus. Lai uzņemtu lielāku bēgļu skaitu, jāmaina likumdošana, kas ļautu šiem cilvēkiem sameklēt darbu un strādāt kopš brīža, kad tie ierodas Latvijā. Lai patvēruma meklētāji neveidotu noslēgtas kopienas, bet pēc iespējas ātrāk integrētos vietējā sabiedrībā, viņus jāizvieto izkaisīti visā valsts teritorijā. Arī latviešu valodas mācīšana jāsāk tūlīt pēc ierašanās mūsu zemē. Kā noziedzīga un Latvijas interesēm neatbilstoša vērtējama līdzšinējā prakse, kas patvēruma meklētājiem ļāva mācīties krievu valodu un bērnus sūtīt krievu skolās un bērnudārzos. Par kādu integrāciju mēs tādā gadījumā runājam?

Bēgļu jautājums radījis dažādus viedokļus arī kristiešu vidū. Ir kādi, kas uzskata, ka Kristus mīlestības vārdā jāpieņem ikviens, kas lūdz mūsu palīdzību. Citi domā, ka liela skaita musulmaņu ieplūšana Eiropā un līdz ar to arī Latvijā tomēr nav īpaši vēlama. Mēs visi labprāt gribētu palīdzēt vajātajiem Sīrijas un Irākas kristiešiem, taču nevēlamies, lai prātam neaptveramā vardarbība, kādu kristiešu minoritāte šobrīd piedzīvo Islāma valstī, islāma radikāļu izskatā kādreiz atnāktu arī līdz mums. Latvijā ir kristieši un draudzes, kas gatavas uzņemt kristiešu bēgļus savās mājās un sniegt tiem nepieciešamo palīdzību, taču ekonomiskos imigrantus, turklāt vēl musulmaņus, pieņemt gribošo ir krietni mazāk. No rakstu vietas Bībelē: “Darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem” (Galatiešiem 6:10), vairumam Latvijas kristiešu pieņemamāka ir panta otrā daļa. Un tas ir gluži dabiski.

Svētie Raksti mūs nepārprotami mudina palīdzēt patvēruma meklētājiem. Vecajā Derībā teikts: “Lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis” (3.Mozus gr. 25:35) un “Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē” (3.Mozus gr. 19:34). Labs atgādinājums visiem latviešiem, kas reiz paši bijuši vai vēl tagad ir bēgļi un piemājotāji citās zemēs. Savukārt Jaunajā Derībā Kristus saka šādus vārdus: “Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis” (Mateja ev. 25:35-36). Un: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mateja ev. 25:40).

Tomēr, vai kristīgais viesmīlības un mīlestības likums pašreizējā situācijā ir līdz galam īstenojams? Jā un nē. Mums ir jāpalīdz un jāsniedz patvērums tiem, kam palīdzība nepieciešama, bet tajā pašā laikā Raksti arī saka: “Kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt, jo nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās” (2.Korintiešiem 8:12-13). Mēs nespējam uzņemt katru, kas to vēlas. Eiropa nespēj uzņemt visu pasauli, kas vēlas baudīt eiropiešu augsto dzīves līmeni. Vēl jo mazāk to spēj Latvija. Jāņem arī vērā, ka bauslības likums gan mudināja uz tolerantu attieksmi pret svešiniekiem, taču svešinieku pienākums bija cienīt un ievērot vietējos likumus un tradīcijas. Ja kāds no cittautiešiem gribēja kļūt par daļu no vietējās kopienas, viņam faktiski nācās veikt apgraizīšanu un pāriet jūdu ticībā. Mūsu dienās tas nozīmētu ciešu integrāciju vietējā kultūrā, vietējo tradīciju ievērošanu un vietējās valodas lietošanu ikdienā. Vai Austrumu bēgļi ir tam gatavi?

Tā vietā, lai spriedelētu, kā uzņemt katru iebraucēju, Eiropai vairāk būtu jādomā, ko darīt, lai cilvēkiem nebūtu jāpamet dzimtene labākas dzīves meklējumos. Visdrošākais ieguldījums turpmāku bēgļu krīžu novēršanā ir kompleksi pasākumi dzīves standarta uzlabošanā valstīs, no kurienes bēgļi Eiropā nonāk. Karadarbību apturēt ir daudz grūtāk, tāpēc zināms skaits bēgļu pasaulē būs vienmēr, taču ekonomisko imigrāciju ierobežot ir iespējams. Labāk tērēt naudu labklājības līmeņa paaugstināšanai trešajās valstīs, nekā cīnīties ar neapturamām imigrantu straumēm, kas pārpludina Eiropu. Starp citu, lielākā daļa Sīrijas bēgļu, kas dzīvo bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, pēc kara cer atgriezties dzimtenē. Tie, kas nolēmuši braukt uz Eiropu, atgriezties Sīrijā vairs necer. Taču šie ļaudis diez vai arī vēlēsies mainīt savu ticību, parašas un tikumus, tāpēc konfliktsituācijas ir neizbēgamas. Lai šādu ļaužu būtu pēc iespējas mazāk, Eiropai jāpalīdz uzlabot humanitāro situāciju un apstākļus bēgļu nometnēs karadarbības zonai tuvu esošajās valstīs.

Latvijā ir misionāri, kas būtu gatavi doties uz bēgļu nometnēm Turcijā, Libānā, Jordānijā, un kalpot bēgļiem viņu vajadzībās, neatkarīgi no tā, vai tie ir kristieši vai musulmaņi. Taču ir vēl kāda iespēja. 2014.gadā labdarības organizācija “Zvaigzne Austrumos” pirmoreiz aicināja Latvijas kristiešus Ziemassvētku laikā sagatavot dāvanu paciņas sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem. Cilvēki saziedoja 3550 paciņas, kas tika nogādātas Jordānijā un saziņā ar vietējo kristiešu draudzēm izdalītas bērniem bēgļu nometnēs. Liela daļa no šiem bērniem bija kristieši, taču šķiroti viņi netika - dāvanas saņēma gan kristieši, gan musulmaņi. Šogad šādu bēgļu kļuvis vēl daudz vairāk. Kad Islāma valsts teroristi ieņēma Mosulas pilsētu, tur sākās kristiešu genocīds. Kristiešu nami tika apzīmēti ar zīmi “N” - nācarieši, masu kapos sagūla nošauto simti, tirgus laukumā bija redzami krustā piesistie, bet uz mietiem - kristiešu galvas. Kas netika nogalināti pirmajās dienās, šausmās bēga no pilsētas. Tagad liela daļa no viņiem ir bēgļu nometnēs, tostarp Jordānijā.

Akcija “Zvaigzne Austrumos” turpināsies arī šogad. Sīriešu un irākiešu bēgļu krīzi ANO nodēvējusi par lielāko humanitāro katastrofu pēdējo gadu desmitu laikā. Taču tā ir arī lielākā iespēja iejūtībai un cilvēkmīlestībai. Palīdzi tiem, kas mīl savu tēvzemi un labākas dzīves meklējumos nebrauc uz Eiropu, bet gaida brīdi, kad varēs atgriezties mājās. Taču kad gan tas būs un vai viņiem vispār būs mājas, kur atgriezties? Mums ir iespēja Ziemassvētku laikā iepriecināt vismaz šo bēgļu bērnus, kas karā cieš visvairāk. Tev nav obligāti jābūt kristietim, lai parādītu mīlestību un žēlsirdību. Vajadzīga tikai labā griba, kurpju kaste un mazliet naudas. Neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu attieksme pret patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā, iepriecināt bērnus, kam nozagta bērnība, var katrs. Vairāk informācijas par akciju “Zvaigzne Austrumos” atrodama mājas lapā www.zvaigzneaustrumos.lv .

Kristieši saprot, ka apstākļus un notikumus neietekmē cilvēka gribēšana vai negribēšana, miesīga darbošanās vai bezdarbība, bet viss notiek no Dieva žēlastības. Tas nenozīmē, ka kristietim pasīvi jānoskatās uz humanitāro katastrofu Eiropā. Un ne vien humanitāro, bet arī Eiropas identitātes katastrofu. Kristiešiem jābūt aktīviem sabiedrības locekļiem, pārliecinoši paužot savu nostāju valstij un tautai svarīgos jautājumos. Tomēr, ja Dievs atrāvis Savu sargājošo roku no Eiropas, nelīdzēs ne mūsu viedoklis, ne lūgšanas - Eiropa būs spiesta izbaudīt rūgtos augļus, ko pati izaudzējusi. Kad Eiropa izmeta Dievu no savas Konstitūcijas un ikdienas dzīves, tā parakstīja sev spriedumu. Dievs nevienu nesoda - Viņš vienkārši ļauj cilvēkiem, izbaudīt pašu neprātīgās rīcības sekas. Dieva likumu absolūta ignorēšana, nedzimušu bērnu slepkavību legalizēšana, seksuālo perversiju propagandas pieļaušana, ģimenes institūcijas degradēšana un galējs liberālais humānisms - tie ir garīgie cēloņi visām krīzēm un nelaimēm, kas nāk un vēl nāks pār Eiropu. Kā indivīdiem mums atliek vien saglabāt cilvēcību, Kristus doto mieru un mīlestību uz Dievu visās vētrās un satricinājumos, kādus vien nāktos piedzīvot.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (3)

  1. Zanda,
    kad tapa raksts “Viesstrādnieki vai imigranti”, runa bija par pavisam citu situāciju. Man nav nekas pret ārzemju viesstrādniekiem, ja tie ir nepieciešami Latvijas tautsaimniecībai un ar cieņu izturas pret mītnes zemi, tās tautu un likumiem. Man nav nekas arī pret bēgļiem, kas ir īsti bēgļi, kuriem patiešām vajadzīgs patvērums un palīdzība. Taču, imigrantu straumes, par kurām minēts šajā rakstā, ir pavisam kas cits. 90% no viņiem nav ne bēgļi, ne viesstrādnieki, bet laimes meklētāji, kas cer Eiropā dzīvot no sociālajiem pabalstiem. Eiropa gluži vienkārši šādu iebraucēju masu nespēj integrēt, neizmainot pati savu identitāti. Turklāt par fundamentālo musulmaņu problēmu, kuri parasti nemaz negrib integrēties, bet gan uzspiest mītnes zemes iedzīvotājiem savu pasaules redzējumu, bija minēts arī rakstā “Viesstrādnieki vai imigranti”.

  2. Nu re, cik ātri mainās pasaule. Vēl pēc 10 gadiem slāvus sauksim par baltajiem brāļiem. Varbūt joks, bet varbūt patiesība. Starp citu, laukos nav nacionālo problēmu. Tas parāda to, cik svarīgi ir izšķīdināt kritisko masu, bet baidos, ka ar bēgļiem būs vēl bēdīgāk.

Uzraksti komentāru