Vai Latvijai jāglābj grieķi no bankrota?

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 07-09-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pēc ilgām un garām debatēm eirozonas dalībvalstis 2015.gada 17.jūlijā apstiprināja kārtējo finanšu aizdevumu Grieķijai, tā paglābjot šo Vidusjūras valsti no bankrota. Arī šoreiz Latvija nebija tā, kas ar savu veto mēģinātu Briseles plānus izjaukt, kaut pirms tam mūsu valdošie aizgūtnēm stāstīja, ka Grieķijas finanšu sistēmas glābšanu uzskata par bezcerīgu. Taču, garantējot aizdevumu Grieķijai caur Eiropas Stabilitātes mehānismu (ESM), valdība riskē ar Latvijas nodokļu maksātāju naudu, jo gadījumā, ja Grieķija izrādīsies nespējīga parādu atdot, to nāksies segt no valsts budžeta. Gluži dabiski, ka par šādu valdības rīcību Latvijas iedzīvotāji nav sajūsmā.

Kāpēc Latvijas cilvēki nevēlas būt solidāri un glābt līdz tukšai valsts kasei nodzīvojušos grieķus? Mēs taču paši savulaik saņēmām tik nepieciešamo aizdevumu, kas palīdzēja stabilizēt valsts finanšu sistēmu, aktivizēt tautsaimniecību un glābt Latviju no bankrota. Vai tad mūsu pienākums tagad nav palīdzēt citiem? Tomēr zinot, kādus upurus Latvijai prasīja starptautiskā aizdevuma atdošana, ka šī aizdevuma radīto taupības pasākumu dēļ no valsts bijuši spiesti aizbraukt ap 300 000 cilvēku, ka mums nācās atmaksāt katru eirocentu, kamēr Grieķijai iepriekšējā aizdevuma parāds tika atlaists, ir saprotams, kāpēc cilvēki nealkst glābt valsti, kas bēdīgi slavena ar savu korupciju un izšķērdību.

Grieķiem ir joks, ka viņi dzīvo nabadzīgā valstī, kas pilna bagātiem cilvēkiem. Šajā jokā ir liela daļa patiesības - kopš eiro ieviešanas 2001.gadā grieķi pieraduši pie labas un izšķērdīgas dzīves, kāda mums pat sapņos nav rādījusies. Lētie kredīti un zemās procentu likmes aizvadītajos gados veicinājuši milzīgu patēriņa pieaugumu. Turklāt Grieķijā, tāpat kā Latvijā, neeksistē kaut cik nozīmīga un eksporta tirgos konkurētspējīga ražošana, arī darba ražīgums ir krietni zem Eiropas Savienībā vidējā. Būtībā Grieķija visus šos gadus dzīvojusi no ES fondu, kuģniecības, lauksaimniecības un tūrisma sniegtajiem ienākumiem. Turklāt pēdējām divām nozarēm ir izteikti sezonāls raksturs.

Pirms pievienošanās eirozonai Grieķijas valdība savas finanšu problēmas risināja ar nacionālās valūtas drahmas devalvācijas palīdzību. Ieviešot eiro, šāda iespēja tika liegta. Gadiem ilgi Grieķijas valdība bezkaunīgi krāpa ES un savu tautu, atskaitēs Briselei krāšņi izpušķojot valsts finanšu rādītājus. ES ierēdņu aprindās klīst joks, ka ir meli, lieli meli un… Grieķijas statistika. Eirozonas noteikumi paredz, ka dalībvalstu budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), taču Grieķijas budžeta deficīts sasniedza pat 13% , kaut oficiālajās atskaitēs viss izskatījās priekšzīmīgi.

Pirms krīzes Grieķijā valdīja izšķērdīga dzīve, īpaši valsts un sabiedriskajā sektorā. Kopš 2001.gada algas šajā sektorā pieauga par 88%. Ministriju un citu valsts iestāžu štati bija nesamērīgi uzpūsti un pilni ar labi apmaksātiem valdošo politisko partiju atbalstītājiem. Katrs valsts vai sabiedriskajā sektorā strādājošais saņēma ne vien dāsnu ikmēneša atalgojumu, bet arī tā sauktās 13. un 14.algas. Atvaļinājuma laikā valsts apmaksātos ceļojumos varēja doties ne vien ierēdņi paši, bet arī viņu ģimenes locekļi. Grieķijas izglītības sistēmā uz vienu skolēnu bija nodarbināti četras reizes vairāk skolotāju nekā Somijā - valstī ar visaugstāk novērtēto izglītības sistēmu ES. Starpība starp valsts un privātajā sektorā nodarbināto vidējo algu sasniedza 40%. Nav brīnums, ka vairums Grieķijas augstskolu absolventu sapnņoja nevis par sava biznesa izveidošanu, bet siltu vietiņu valsts pārvaldē.

Arī pensiju sistēma Grieķijā bija neizprotami dāsna. Doties pensijā varēja jau no 50 gadu vecuma, turklāt priekšlaicīga pensionēšanās bija atļauta arī gluži parastu profesiju pārstāvjiem - frizieriem, radio diktoriem, pirtniekiem, pavāriem un daudziem citiem. Priekšlaicīgi pensionēto pensija sasniedza pat 90% no viņu vidējās darba algas pēdējā gada laikā, papildus viņiem pienācās arī 13. un 14.pensija. Pensionāru pēcnācējiem vecāka nāves gadījumā tika izmaksāts ikmēneša pabalsts vairāku simtu eiro apmērā līdz brīdim, kamēr tie stājās reģistrētā laulībā. Pensiju dāsnuma ziņā ES Grieķiju pārspēja tikai bagātā Luksemburga, bet pensiju sistēmas apkalpošanā tika nodarbināti vairāk nekā 5000 ierēdņu. Nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka šāda sistēma ilgtermiņā nav dzīvotspējīga.

Teju par nacionālo sporta veidu grieķi uzskata izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. 2010.gadā budžeta ieņēmumi no nodokļiem bija tikai 7,7% no IKP. Latvijā, kur ar nodokļu maksāšanu arī ir problēmas, šis skaitlis ir aptuveni 16%. No apmēram 10 miljoniem Grieķijas iedzīvotāju tikai 5000 savus gada ienākumus deklarējuši virs 100 000 eiro. Tajā pašā laikā vairāk nekā 60 000 mājsaimniecību veikušas mājokļu uzlabošanu par vairāk nekā 1 miljonu eiro katra. Pēc valdības paziņojuma, ka tiks rīkoti reidi, lai no gaisa novērotu, kuru mājsaimniecību pagalmos ir uzbūvēti lepni peldbaseini, veikalos strauji pieauga baseinu pārklāju pārdošanas apjomi. Grieķijas finanšu ministrija izskaitļojusi, ka ar nodokļiem krāpjas arī vairāk nekā puse valstī reģistrēto uzņēmumu. Īpaši tas sakāms par Grieķijas salām. Piemēram, Krētā nodokļus nemaksā 56% uzņēmumu, bet dažās salās šis skaitlis sasniedz 85%. No nodokļu maksāšanas izvairās pat kuģniecību magnāti miljardieri.

Grieķijas pilsoņi ieraduši krāpties ne vien ar nodokļiem, bet arī dažādu pabalstu saņemšanu. Kā kuriozs tiek stāstīti gadījumi, kad grieķu fermeri iegādājas tūkstošiem olīvkoku podos un novieto tos uz klaja lauka, lai nofotografētu un foto kā pierādījumu pievienotu prasībai pēc platību maksājumu naudas no ES fondiem. Šāds lauks skaisti izskatās arī no augšas, ja gadījumā naudas piešķiršanas pamatotību no helikoptera sadomās pārbaudīt atbildīgās institūcijas. Kad nauda saņemta, olīvkoki tiek aizdoti kaimiņam, lai tas ar tiem izgreznotu savus laukus. Patiesībā nekāda saimnieciskā darbība nenotiek - nauda gluži vienkārši tiek valstij izkrāpta.

Grieķi nesteidzas paziņot varas iestādēm arī par savu tuvinieku nāvi un turpina saņemt to pensijas vēl ilgi pēc viņu nāves. Šādā veidā valsts budžets ik gadu zaudē aptuveni 6 miljonus eiro. Ir arī citi krāpšanas veidi. Kāds bija pamanījis, ka dažās Grieķijas salās cilvēki ar autovadītāja apliecībām kabatā vienlaikus saņem pensiju kā redzes invalīdi. Dažos rajonos redzes invalīdi izrādījās pat 70 - 90% vietējo taksometru vadītāju. Kad žurnālists vietējās varas pārstāvei uzdeva jautājumu, kā šāda situācija vispār iespējama, tā tikai noplātīja rokas - kā tad mēs to varējām zināt?! Uz jautājumu, vai patiešām ir tik grūti salīdzināt divus oficiālus valsts reģistrus, ierēdne kļuva dusmīga un atcirta - ja žurnālists ir tik gudrs, lai nāk un pats vada valsti. Bija acīmredzams, ka problēma nav nevarēšanā, bet negribēšanā. Cilvēki lieliski zina, ka šāda krāpšanās notiek, taču izliekas nemanām, jo tā dara visi.

Aprēķini rāda, ka ēnu ekonomikas apjoms valstī ir ap 30% no IKP. Nopietnas problēmas rada masveida korupcija, kas grieķiem kļuvusi par neatņemamu dzīves daļu. Korupcija ir plaši izplatīta gan ekonomikā, gan sabiedriskajā dzīvē. Ar šādu secinājumu klajā nākusi organizācija “Transparency International”. Pēc organizācijas datiem, katrs grieķis gada laikā kukuļos samaksā vidēji 1400 eiro, tostarp par tādiem pakalpojumiem kā ātrāka autovadītāja apliecības izsniegšana, ātrāka būvniecības atļaujas saņemšana vai ātrāka ievietošana valsts apmaksātā ārstniecības iestādē.

Pēc visa augstākminētā top skaidrs, kāpēc vidējam latvietim nav ne mazākās vēlēšanās glābt izšķērdīgos grieķus no nepatikšanām. Pēc katrām dzīrēm nāk pelnītas paģiras. Visus šos gadus grieķi bija aizmirsuši par fiskālo disciplīnu - budžeta caurumus vienkāršāk bija lāpīt, naudu aizņemoties. Sākoties krīzei Grieķijas valdība bija spiesta pieņemt nepopulārus lēmumus par striktiem taupības pasākumiem, kas momentā izraisīja protestu vilni grieķu sabiedrībā. Kā lai jūtas latvietis, kas bijis spiests izciest smagos budžeta konsolidācijas un taupības pasākumus pašu mājās, redzot, kā par mums daudz turīgākie grieķi rīko demonstrācijas un savās nedienās vaino visus, izņemot sevi? Lai tad viņi arī izjūt, ko nozīmē valsts bankrots.

Grieķijas jaunās kreiso radikāļu valdības nostāja visu šo gadu bijusi dīvaina - ātrāk dodiet Grieķijai naudu, jo mūs glābt ir jūsu svēts pienākums, taču jebkādus turpmākus taupības pasākumus un strukturālās reformas mēs kategoriski noraidām. Šāda grieķu rīcība ne pa jokam saniknojusi pat daudzus tās draugus ES. Prasīt no Eiropas miljardiem eiro, vienlaikus lamājot tās vadošās valstis par okupantiem un kolonizatoriem, ir nekaunības un cinisma kalngals. Grieķi apgalvo, ka aizdevēju prasības agrāko labklājības valsti padarījušas par pēdējo ubadzi. Piedodiet, par kādu labklājību jūs runājat? Atmostieties taču beidzot! Daudzus gadus Grieķija ir trekni dzīvojusi uz citu valstu rēķina! Tagad pienācis laiks savus rēķinus maksāt pašiem.

Sarīkojot tautas nobalsošanu, kurā lielākā daļa grieķu teica nepārprotamu “nē” turpmākai taupības politikai, Grieķijas valdība mēģināja izdarīt vēl pēdējo spiedienu uz starptautiskajiem aizdevējiem. Pirmajā brīdī šāds solis varēja šķist pilnīgi bezjēdzīgs, jo atsakoties izpildīt aizdevēju nosacījumus, Grieķijas vienīgā iespēja bija atvadīties no eirozonas un varbūt pat no ES. Tomēr valdības izmisuma solis daļēji savu panāca, jo pēc referenduma vairāki Eiropas politiķi kļuva svārstīgi un sāka runāt par aizdevuma noteikumu mīkstināšanu. Nevar zināt, kā viss vēl būtu beidzies, ja opozīcijā Grieķijai nenostātos ES lielvalsts Vācija. Izskatās, ka šoreiz grieķiem neizdosies izsprukt no atbildības par savas valsts finanšu stabilitāti.

Eiropa jau reiz Grieķijai atlaida parādu 50% apmērā, samazinot to par aptuveni 100 miljardiem eiro. Latvijai gan visu nācās atdot līdz pēdējam santīmam. Daudzu Eiropas politiķu apziņā joprojām pastāv divas Eiropas - vecā, kas var atļauties daudz ko, un jaunā, kam skrupulozi skatās uz pirkstiem par katru sīkumu. Mums klusējot bija jāizpilda visas aizdevēju prasības. Ja mēs to nedarītu, neviens Latviju nebūtu glābis. Mums vienkārši ļautu nogrimt. Taču Grieķija gražojas kā mazs bērns un tomēr saņem pretimnākšanu. Daudzi Latvijā nesaprot, kādēļ Eiropa tā auklējas ar izlutinātajiem grieķiem. Ja reiz viņi saka kategorisku “nē” taupībai, kāpēc neļaut tiem izbaudīt, kā ir tad, kad valstij nav naudas, lai izmaksātu algas un pensijas,un nav arī neviena, kas būtu gatavs naudu aizdot? Kāpēc neļaut Grieķijai pamest eirozonu vai pat likt viņai to darīt, ja reiz tās nesaprātīgā saimniekošana grauj visas Eiropas finanšu stabilitāti? Tad varbūt grieķi beidzot pamostos no sava “Eiropas rozā sapņa”.

Tomēr veco Eiropu mazāk biedē iespējamie finanšu satricinājumi, ja Grieķija pamestu eirozonu, kā iespējamie sociālie nemieri, kādi varētu izcelties šajā valstī. Grieķu vidū vienmēr populāras bijušas kreisas idejas un komunistiskajai partijai savulaik bija liela ietekme valstī. Kur tad vēl karstasinīgā dienvidnieku daba, kas tik atsaucīga visādām revolūcijām un nemieriem. Kā pretstats ir atmiņas par “melno pulkvežu” apvērsumu 1967.gadā un militārās huntas valdīšanas gadiem. Tieši tas baida Eiropu. Grieķiem gan nenāktu par ļaunu vairāk padomāt par savas valsts un bērnu nākotni un mainīt attieksmi pret reformām un taupības politiku, kas vienīgās var izvilkt Grieķiju no dziļās bedres, kurā tā pašreiz atrodas. Šķiet, tā arī notiek un daļa grieķu sāk saprast savas valdības neperspektīvo politiku.

Bet varbūt problēma skatāma daudz plašākā kontekstā - Eiropas Rietumu-Austrumu un Ziemeļu-Dienvidu valstu atšķirībās? Ja Austrumeiropā lielākā problēma ir korupcija, tā sauktā valsts nozagšana un sociālisma ietekmētā domāšana, tad Dienvideiropas problēma ir izšķērdīgais dzīvesveids. Gadiem ejot Eiropas dienvidu valstis iemācījušās labi dzīvot, lielā mērā pārtiekot no ES fondu naudas un uzkrājot nesamērīgi augstu valsts parādu. Tiklīdz sākās krīze, problēmas radās Spānijā, Portugālē, Itālijā, Grieķijā, Kiprā. Absurdi, bet vienu brīdi par galveno krīzes vaininieci tika padarīta Latvija, kuru kā paraugu tās sekmīgai pārvarēšanai kūtrajiem dienvideiropiešiem acīs vienmēr bāza Brisele. Dienvideiropas valstis tāpēc pat draudēja neatbalstīt Latvijas uzņemšanu eirozonā un nebalsot par Valdi Dombrovski eirokomisāra amatā. Labāk gan būtu, ja šīs valstis tā vietā, lai meklētu vainīgos, vienkārši sāktu dzīvot atbilstoši saviem ienākumiem.

Jau labu laiku bija skaidrs, ka Grieķija būs spiesta piekāpties naudas aizdevēju pamatotajām prasībām par strukturālām reformām un stingru taupības politiku, jo citu aizdevēju grieķiem gluži vienkārši nav. Krievija gan labprāt izmantotu Grieķijas krīzi Eiropas Savienības graušanai, taču par laimi pret šo valsti ieviesto ekonomisko sankciju dēļ Kremlis šobrīd nav spējīgs aizdot grieķiem tiem vajadzīgos miljardus. Izmēģinājusi visu iespējamo, Grieķijas radikāļu valdība, pretēji saviem solījumiem vēlētājiem, piekrita gandrīz visām prasībām, kādas tai tika izvirzītas jau iepriekš. Vai grieķiem izdosies, bet galvenais - vai viņi vēlēsies tās īstenot? Par to daudziem ir lielas šaubas, jo Grieķijā trūkst politiskas vienprātības - tikai daļa parlamenta deputātu atbalsta valdības rosinātos taupības pasākumus. Opozīcijā valdībai ir pat pašu partija SYRIZA, kurā notikusi šķelšanās.

Kaut negribīgi, kaut kādas reformas Grieķijā pēdējos gadus tomēr notiek. Atalgojums valsts sektorā pakāpeniski tiek izlīdzināts ar vidējo atalgojumu privātajā sektorā, paaugstināts priekšlaicīgas pensionēšanās vecums, samazinātas lielās pensijas. Valsts sektorā atcelta 14.alga, vairs nemaksās arī 14.pensiju, taču 13.alga un pensija gan joprojām paliek. Samazināts arī valsts sektorā nodarbināto skaits, taču daļa ierēdņu atbrīvoti tikai uz laiku, saglabājot 60% darba algas. Neskatoties uz reformām, grieķu ienākumi salīdzinot ar Latviju joprojām ir augsti - minimālā alga Grieķijā ir 684 eiro mēnesī (Latvijā 360 eiro), vidējā pensija - 833 eiro (Latvijā 273 eiro). Te nu bija nabadzīgie grieķi!

Daudziem Eiropā ir pamatotas bažas, ka nopietnas strukturālas pārmaiņas Grieķijā tomēr nenotiks. Tāpat kā savulaik Latvijā, arī šajā valstī notiek vien budžeta “apgraizīšana”, neveicot radikālu neefektīvās valsts pārvaldes reformēšanu. Latvijā nopietnas reformas tā arī netika veiktas un nekas neliecina, ka Grieķijā būs citādāk. Pārāk liela ir ierēdņu pretestība un pārāk daudziem šāda “valsts sile” izdevīga. Tas nozīmē, ka lejupslīde un stagnācija Grieķijā var turpināties gadiem, un nauda, ko citas valstis tur ieguldīs, tiks palaista vējā. Grieķijas bēdīgais piemērs ir mācība visiem, kas īstermiņa vajadzības cer apmierināt ar neapdomīgu aizņēmumu palīdzību. Grieķu nākamās paaudzes vēl daudzus gadu desmitus būs spiestas maksāt senču uzkrātos parādus.

Pēdējā laikā izskanējis arī viedoklis, ka runas par slinkajiem grieķiem, lielajām algām un pensijām esot tikai mīts. Grieķu algas, pensijas un pabalstus nedrīkstot salīdzināt ar Latvijas situāciju, jo Grieķija esot labklājības valsts, kur cilvēki pieraduši pie labāka nodrošinājuma. Tad jau jānosoda arī Vācija, Francija vai Luksemburga par viņu lielajām algām. Tomēr Vācija, Francija un Luksemburga tērē to, ko pašas nopelnījušas, kamēr Grieķijas labklājība būvēta uz citu valstu rēķina. Nav saprotama arī tēze, ka Latvijas modelis izejai no krīzes neesot izmantojums citās Eiropas zemēs. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka “labklājības zemju” pilsoņi tā pieraduši pie komforta, ka prasība savilkt ciešāk jostas tiem šķiet pasaules gals? Tas taču nav nopietns arguments. Ja varējām izturēt mēs, izturēs arī viņi.

Daži ekonomikas eksperti pareģo, ka Grieķija nemūžam nespēs tik milzīgu parādu atdot. Mēs pamazām tiekam pieradināti pie domas, ka parādu šai valstij galu galā nāksies atlaist. Tomēr šoreiz pret parādu norakstīšanu ir daudzas Eiropas valstis, tostarp ietekmīgā Vācija. Ja parāds Grieķijai tiktu atlaists, tas būtu spļāviens sejā visiem, kas savus parādus samaksājuši līdz pēdējam eirocentam. Grieķijai ir jāuzņemas atbildība par savu izšķērdību, jāsamazina izdevumi, jāveic iecerētās reformas un jāuzlabo nodokļu iekasēšana. Tikai tad šī valsts var cerēt uz citu valstu sapratni. Ja grieķi to nedarīs, būtu jāpārtrauc jebkāda tālāka naudas izsniegšana šai valstij. Eiropas Stabilitātes mehānisms radīts, lai palīdzētu eirozonas dalībvalstīm pārvarēt finanšu krīzes. Tomēr nav jēgas liet ūdeni caurā krūzē. Ja Grieķija turpinās izvairīties no nopietnām reformām un sabalansēta valsts budžeta, jebkāds aizdevums tai kļūs par ūdeni caurā krūzē.

© Ervīns Jākobsons (teksts), Gatis Šļūka (karikatūras, izņemot “Bumba Eiropai”). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru