Arhitektūra, sabiedrība, valsts

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība, Valsts un pilsoņi | Publicēts 31-08-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Viena no jomām, kas mani interesējusi kopš pusaudža gadiem, ir arhitektūra. Ne tik daudz modernā, lai gan arī tā, bet senā, vēsturiskā arhitektūra, īpaši Latvijas pilsētu vēsturiskās celtnes. Skolas gados Vecrīgu tiku izstaigājis krustu šķērsu, iegriežoties katrā pagalmiņā, ielūkojoties katrā vārtrūmē, pievēršot uzmanību katrai sīkākajai arhitektūras detaļai. Staigājot pa Rīgas centra ielām un apbrīnojot jūgendstila mākslinieciskos dekorus, mans skats vienmēr bija vērsts augšup, lai spētu saskatīt to, ko lielākā daļa ikdienas steigas pārņemto rīdzinieku nekad dzīvē tā arī neieraudzīs. Šāda interese par senajām celtnēm bija un joprojām ir cieši saistīta ar manu lielo pieķeršanos vēstures tematikai.

Arī sapratne, ka viss unikālais Rīgas un citu Latvijas pilsētu arhitektūrā noteikti jāsaglabā nākamajām paaudzēm, man izveidojās jau skolas gados. Padomju laikā tā sauktās namu pārvaldes par ēku tehnisko un vizuālo stāvokli īpaši nerūpējās, tādēļ tās bieži bija skatam nepievilcīgas un noplukušas. Vajadzēja patiesi vērīgu aci, lai cauri neizteiksmīgajam krāsojumam spētu saskatīt arhitektūras pērli. Formāli gan pastāvēja iestādes, kuru uzdevums bija rūpēties par kultūras pieminekļu aizsardzību, bija pat izstrādāti valsts aizsargājamo vietējās, republikāniskās un vissavienības nozīmes arhitektūras pieminekļu saraksti, taču naudas ēku uzturēšanai hroniski pietrūka, jo īres maksa Padomju Savienībā tikpat kā nepastāvēja un arī komunālie maksājumi bija smieklīgi mazi. Kur lai tā nauda rastos?

Ar skaudību televizorā skatījos filmas, kā seno ēku restaurācija norit Rīgas sadraudzības pilsētā Rostokā. Reizi gadā šādas filmas parādījās Latvijas TV ēterā tā saukto Rostokas draudzības dienu ietvaros. Lai gan Rostoka atradās sociālistiskajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR, vācu DDR), tomēr priekšstatu par to, kā vēsturisko ēku saglabāšana notiek ārzemēs, no šīm filmām iegūt varēja. Laiku pa laikam kaut ko jau restaurēja arī pie mums, tomēr uz lēno būvniecības tempu un ne vienmēr apmierinošās kvalitātes fona vāciešu veikums šķita patiesi izcils. Tāpēc ar milzīgu sajūsmu uzņēmu ziņu, ka Vecrīgā darbu sākuši daudz pieredzējušie poļu restauratori. Un liels bija prieks, kad ekspluatācijā tika nodots pirmais poļu atjaunotais nams Kalēju un Jāņa ielas stūrī.

Jūgendstila nams Kalēju ielā 23 - pirmais poļu restauratoru veikums Rīgā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas domāju, ka līdz ar sociālisma galu un kapitālisma atnākšanu jaunu kvalitāti iegūs arī arhitektūras un kultūras pieminekļu aizsardzība. Diemžēl nācās vilties - 90.gadu mežonīgā kapitālisma haosā situācija kļuva vēl sliktāka nekā padomju gados. Biju cerējis uz Vācijai līdzīgu likumu sakārtotību un striktu vēsturisko ēku aizsardzības mehānismu, taču tā vietā ieraudzīju ēku jauno īpašnieku patvaļu, kad aiz demagoģiskā saukļa “Privātīpašums ir svēts!” tika iznīcinātas un pazaudētas vērtības, ko noteikti vajadzēja saglabāt. Runa nav tikai par celtnēm, bet daudzām vēsturiskām detaļām un īpašo pilsētvidi, ko šīs sīkās arhitektoniskās detaļas veido.

Pirmā bažas par to, ka kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu, radās jau 90.gadu sākumā, kad Vecrīgā un pilsētas vēsturiskajā centrā nojauca vairākas ēkas, kam pirms tam bija noteikts arhitektūras pieminekļa statuss. Ēkas bijušas tik ļoti bojātas, ka atjaunot tās neesot bijis iespējams. Jāteic, ka atjaunot var pilnīgi visu, ja vien vēlas. Var kaut vai ēkas saglabāt daļēji, pārējo uzceļot no jauna sākotnējā izskatā. Ar dažām ēkām tā arī tika darīts, diemžēl vienlaikus nesaglabājot daudzas oriģinālās detaļas, bet visu aizstājot ar mūsdienu materiāliem. Pasaulē šādas pilnīgi no jauna uzceltas vēsturiskas ēkas, kam nav saglabājušās autentiskas detaļas, augstu vērtētas netiek. Piemērs - Melngalvju nams un tam pieguļošo ēku komplekss. Tūristiem un reprezentācijas vajadzībām tas ir labs diezgan, taču no kultūras mantojuma viedokļa - pilnīgi bez jebkādas vērtības.

Tomēr, ja Melngalvju namu citādāk atjaunot nebija iespējams, jo pēc kara visas saglabājušās tā detaļas tika iznīcinātas, tad ar daudzām ēkām to vēl varēja izdarīt, taču neizdarīja. Namīpašnieku neizpratnes dēļ daudzas vēsturiskās ēkas zaudēja nozīmīgas fasādes detaļas - logu rāmjus, logu un durvju eņģes, durvis, durvju rokturus, kaltos metāla vārtus, kāpņu telpas flīzējumu, krāsainos vitrāžstiklus. Jaunajiem īpašniekiem šīs senās lietas šķita liekas un nevajadzīgas. Savulaik no plašās padomjzemes iebraukušie “komunisma cēlāji” Rīgas centra dzīvokļos arī uz nebēdu dauzīja tūkstošiem vērtās podiņu krāsnis. Priekš kam mums krāsnis - lai dzīvo progresīvie centrālapkures radiatori! Priekš kam kaltie metāla vārti - tie tikai traucē pagalmā novietot īrnieku automašīnas. Priekš kam greznās ozolkoka durvis, ja var ielikt kārtīgas dzelzs duravas. Un priekš kam tāda buržuāziska greznība kā durvju stikli, ja durvis var proletāriski aizsist ar finieri, lai sveši nelūr iekšā.

Autentisko detaļu saglabāšana ir ļoti svarīgs aspekts vēsturisko ēku atjaunošanā.

Liela daļa no arhitektoniskajām detaļām tika pazaudētas vēl padomju gados, tomēr daudz kas bija saglabājies un restaurējams. Taču pēdējo divu gadu desmitu “eiroremonti” namus sacūkojuši neatgriezeniski. Īpaši tas sakāms par logu rāmjiem. Vecajiem koka rāmjiem bieži vien bija dažādi dekoratīvi elementi, kokgriezumi. Var saprast cilvēkus, kas vēlas dzīvot 21.gadsimtam atbilstošā komfortā, tomēr sirds sāp redzot, kā cēlajiem jūgendstila namiem kārtīgu koka rāmju vietā tiek ielikti kaut kādi plastmasas sūdi. Ar plastmasniekiem aplaimo pat pilis un muižas. Īpašnieki izliekas nezinām, ka modernie pakešu logi pieejami arī koka rāmjos, turklāt iespējams individuāli pasūtīt sīkrūšu salikumu un tamlīdzīgas nianses. Protams, tas izmaksās krietni dārgāk, taču, ja reiz esi prestiža nama īpašnieks, ir nepiedodami taupīt uz kvalitatīvas restaurācijas rēķina.

Viena nama divi logi - augšējā attēlā jūgendstila ēkas oriģinālais logs, apakšā - pakešu logs.
Šis vēl uzskatāms par puslīdz pieklājīgu risinājumu, bez ierastā baltā plastmasas standartrāmja.

Šķiet, daudzi namīpašnieki nesaprot, kādas vērtības tiem patiesībā pieder. Citiem pietrūkst naudas vai gribēšanas kaut ko darīt lietas labā. Vēsturisku namu saglabāšana un uzturēšana prasa īpašas rūpes un zināšanas. Pozitīvs piemērs pēdējos gados ir Kuldīga, kur izveidota koka restaurēšanas darbnīca, kas veic lielu izglītošanas un pārliecināšanas darbu ēku īpašnieku vidū. Sākumā atsaucība nebija liela, aizbildinoties ar to pašu naudas trūkumu, taču tagad arvien vairāk īpašnieku sāk saprast, ka dzīvot vēsturiskos namos ir vienreizēja iespēja, par ko citās pasaules zemēs cilvēki maksā bargu naudu. Kuldīga ir viena no retajām pilsētām Latvijā, kur nopietni tiek atjaunotas unikālās koka arhitektūras formas - logu rāmji, slēģi, lieveņi, durvis, nojumes, kokgriezumi. Jācer, ka arī citu pilsētu pašvaldības un ēku īpašnieki sapratīs, cik svarīgi ir saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu.

Daudzviet esam zaudējuši arī krāšņos dakstiņu jumtus. Viduslaiku ēkām dakstiņi lielākoties vēl ir saglabājušies, taču jaunākām 18. - 19.gadsimta celtnēm tie arvien vairāk tiek aizstāti ar skārdu vai modernākiem materiāliem. Patiesībā vecpilsētās un mazo pilsētiņu vēsturiskajos centros dakstiņu jumtus ēkām vajadzētu ar likumu noteikt kā obligātus. Skatoties senajās fotogrāfijās, redzam, ka kādreiz gandrīz visiem namiem bija dakstiņu jumti. Šodien, raugoties uz pilsētu vēsturiskajiem centriem no putna lidojuma, sarkanos dakstiņu jumtus var ieraudzīt vairs tikai fragmentāri. Tā tas ir ne vien pilsētās, bet arī lauku muižās un citās vēsturiskās celtnēs. Īpaši ar ēku vēsturiskumu disonē jumti, kur tradicionālie keramikas dakstiņi aizstāti ar metāla vai betona dakstiņu imitāciju. Tas ir tas pats, kas garšīga mājas ēdiena vietā pasniegt ātrās ēdināšanas restorānu fast food.

Rīgas (attēlā augšā) un Tallinas (attēlā apakšā) vecpilsētas.
Kamēr seno Tallinu joprojām rotā sarkanie dakstiņu jumti, Rīga arvien vairāk tos zaudē.

Dažkārt namīpašnieki dakstiņus neizvēlas to dārdzības un salīdzinoši sarežģītā uzklāšanas veida dēļ. Latvijā kvalitatīvi, vēsturiskām ēkām atbilstoši māla dakstiņi nav lēti un to uzklāšanai vajadzīgi zinoši meistari, kādu paliek arvien mazāk. Saka arī, ka dakstiņu klājumu nākoties biežāk atjaunot. Taču, ikviens, kurš kaut reizi bijis Polijā, Vācijā vai citās Eiropas valstīs, zina, ka tur dakstiņi būvniecībā tiek lietoti visai plaši un neviens nesūdzas par to kvalitāti un cenu. Vācijā pat daudzas jaunbūves, lai tās labāk iekļautos vēsturiskajā vidē, tiek apjumtas ar dakstiņu jumtu. Runājot par naudu - ja tev pieder vēsturisks nams vecpilsētā, tad to pienācīgi saglabāt un uzturēt ir tavs morālais pienākums.

Zaudējuma sajūtu rada arī daudzas šodien uzceltās piebūves pie vēsturiskajām ēkām. Atgūstot senču īpašumus, praktiskais latvietis cenšas par dzīvojamajām vai biroja telpām pārvērst teju visu - pagrabus, bēniņus, palīgtelpas. Ēkām, kur stipro pamatu dēļ tas iespējams, nereti piebūvē vienu vai pat divus papildus stāvus. Jāteic, šāda prakse bija arī pirmās brīvvalsts laikā, tomēr tad īpašnieks centās ēkas jauno apjomu veidot arhitektoniski un vizuāli iespējami līdzīgāku vecajam, lai jaunie būvelementi nenonāktu disharmonijā ar ēkas senāko daļu. Šodien varam redzēt visdažādākos “brīnumus” - monstrozas piebūves no pavisam atšķirīgiem materiāliem, pavisam citā stilistikā vai vispār bez jebkāda stila. Protams, ir arī kvalitatīvi un acīm tīkami vecā un jaunā savietojamības piemēri, tomēr nereti nākas skatīt visai baisus betona un stikla klučus, kas apjož vēsturiskās ēkas.

Kreisajā pusē - skats no Alberta laukuma uz “Hotel Avalon” ’sētas pusi’; labajā pusē - ēka Kalnciema ielā 9a. No vēsturiskajiem namiem palikušas vien fasādes - viss pārējais neglābjami iznīcināts. Abas šīs celtnes savulaik ieguvušas arhitektūras antibalvu “Biete”. Pamatīgi ‘bietē’ gan būtu pelnījušas institūcijas, kas šādu barbarismu Rīgā pieļauj. Šie nami ir īstens piemineklis nekompetencei!

Nereti vēsturiskā centra vai vecpilsētas namiem tiek pārbūvētas un izmainītas jumta konstrukcijas, lai bēniņu telpās ierīkotu dzīvokļus un birojus. Lieki teikt, ka arhitektūras lietpratējam šādas ēkas uzreiz duras acīs, jo rupji izmainīta to sākotnējā vizuālā iecere. Šādas ēkas nereti izskatās kroplīgi un pat nejaušs garāmgājējs intuitīvi jūt, ka kaut kas te īsti nav kārtībā. Tāpat vizuāla problēma mēdz būt iebūvēto logu izmantošana vēsturisko ēku jumta konstrukcijās. Piecstāvu namiem, kuru jumtus no ielas neredz, tas vēl nebūtu tik briesmīgi, bet kā izskatās VELUX logs Vecrīgas dakstiņu jumtā? Saprotams, ka kompromiss starp ēkas vēsturiskumu un īpašnieka interesēm ir jāpanāk, taču kāpēc nevar veidot mansarda jumta logu izbūves, kā tas vēsturiskām ēkām tradicionāli ierasts? Šāds jumta logu risinājums dabiski iekļautos vēsturiskajā pilsētvidē un neradītu tik kontrastējošu iespaidu.

Moderns jumta logs vai mansarda logaila? Kas vecpilsētas apbūvē iederas labāk?

Daži namīpašnieki gājuši vēl tālāk - slīpās jumta konstrukcijas nojaukuši vispār, lai uz jumta izveidotu terases, skatu laukumus un kafejnīcas. Un atkal - pat vēsturiskajā centrā, nemaz nerunājot par pilsētu nomalēm un jaunajiem mikrorajoniem, ja vien tas nebojā ēkas kopskatu un no ielas nav īpaši redzams, šāds risinājums varētu būt pieņemams. Taču vecpilsētā šādas jumta terases nepatīkami disonē ar vēsturisko viduslaiku pilsētas ielu romantiku. Vecpilsēta jau nav nekāds piejūras kūrorts, bez tam ēkas sākotnējā projektā paredzēto jumta konstrukciju nojaukšana kropļo tās ārējo izskatu, kas tādā ar likumu aizsargātā teritorijā, kāda ir Vecrīga, nekādi nav pieļaujams.

Diskutabls ir arī jautājums par modernu jaunbūvju iekļaušanu vēsturiskajā apbūvē. Ņemot vērā, ka Otrā Pasaules kara laikā daudzi nami gājuši bojā, atstājot tukšus neapbūvētus laukumus, no jaunu namu celtniecības vecpilsētās neizbēgt. Taču ir svarīgi, KĀDAS ēkas tiek uzceltas. Šajā jomā “grēko” arī Rietumeiropas zemēs, kur starp vecpilsētu senajiem namiem nereti iebūvē ultramodernas celtnes no stikla un betona. Vecrīgā šajā ziņā starp 70. - 80.gados celtajām ēkām ir arī vairāki pozitīvi piemēri, kas, lai arī tiem laikiem modernas celtnes, tomēr vizuāli labi iekļaujas vecpilsētas apbūvē. Tāda ir ēka Jaunielā 13, bija ēka Grēcinieku ielā 24 (kas tagad piedzīvojusi ne tās labākās pārmaiņas), tāpat ēkas Pils ielā 8/10 un Peldu ielā 15. Tajā pašā laikā padomju gados Vecrīgā uzceltas arī būves, kas nepatīkami kontrastē ar apkārtējo apbūvi, piemēram, Rīgas 3.vidusskolas komplekss.

Padomju laikā būvētās ēkas, kas labi iekļaujas vecpilsētas apbūvē.
Kreisajā pusē - 60.gados celtā ēka Jaunielā 13, labajā pusē - 80.gados būvētais nams Peldu ielā 15.

Kopš neatkarības atjaunošanas Vecpilsētā un Rīgas centrā uzcelts ne mazums jaunbūvju. Dažas vēsturiskajā apbūvē iekļaujas labi, citas mazāk veiksmīgi. Tas pats notiek arī citur Latvijā - pilsētas attīstās un katrs gadsimts to sejās ienes jaunus vaibstus. Svarīgi, lai jaunais nebūtu pilsētu kropļojošs, kā Triangula bastions vai ēka “Modus Vivendi” Audēju ielā 14 līdzās “Galerijai Centrs”. Tautas mutē savulaik klejoja ironisks jociņš par to, cik lielam gan bija jābūt kukulim, lai saņemtu atļauju kaut ko tādu būvēt UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajā Vecrīgā. Ēka Audēju ielā tagad gan ir vizuāli pilnveidota, taču sākumā tas patiesi bija briesmīgs metāla monstrs. Arī Rīdzenes ielas prihvatizēšana “Galerijas Centrs” vajadzībām tiek vērtēta visai negatīvi. Bet Triangula bastionu par arhitektonisku neveiksmi uzskata teju visi, taču nevar un nevar sadūšoties to nojaukt.

Par neglītāko vecpilsētas jaunbūvi atzītais Triangula bastions (attēlā augšā)
un “Modus Vivendi” metāla monstrs līdzās “Galerijai Centrs” Audēju ielā (attēlā apakšā).

Nepiedodami noziedzīgi esam izturējušies arī pret 60.gadu modernisma arhitektūras mantojumu. Varbūt tāpēc, ka šīs ēkas celtas padomju laikā un daudzu priekšstatos ne ar ko vērtīgu nesaistās. Pilnīgi izpostīts ir Rīgas Centrālās Dzelzceļa stacijas komplekss, degradēta un pārveidota kādreizējā kinoteātra “Spartaks” ēka Elizabetes ielā, restorāna “Sēnīte” ēka uz Vidzemes šosejas, veikala “Bērnu pasaule” ēka. Arī Okupācijas muzeja vecajai ēkai (kādreizējais Strēlnieku muzejs) paredzēta mūsdienīga piebūve, kas šai modernisma celtnei par labu nenāks. Nojauktas ir Rīgas sporta pils un restorāns “Jūras pērle” Jūrmalā, pārbūvēts Piena bārs Kronvalda parkā. Neskarta palikusi vienīgi Dailes teātra ēka, kas ir pirmā veiksmīgi restaurētā modernisma celtne Latvijā. Protams, mūsu zemē var atrast arī citas modernisma celtnes, ko vēl iespējams glābt, taču pilsētbūvnieki, šķiet, paši nezina, ko ar tām iesākt - saglabāt ēkas to oriģinālajā veidolā vai tomēr atļaut pārbūvēt.

Sabiedrībai zudušie modernisma arhitektūras objekti. Augšā - Stacijas laukums Rīgā un restorāns “Jūras pērle” Bulduros, Jūrmalā; apakšā - restorāns “Sēnīte” Inčukalnā un kinoteātris “Spartaks” Rīgā.

Pilsētbūvniecības un vides problēmas skar arī mikrorajonus. Padomju laika daudzstāvu paneļu ēkas gan ir bez arhitektoniskas vai mākslinieciskas vērtības un patiesībā būtu nojaucamas, lai dotu vietu mūsdienīgām un vizuāli pievilcīgākām celtnēm, taču, kamēr tas tā vēl nenotiek, arī šiem rajoniem jābūt sakoptiem un skatam iespējami pievilcīgākiem. Bet, kā ir patiesībā? Pabraukājiet pa jebkuras pilsētas jaunajiem rajoniem un pavērojiet, kāds ārprāts tur darās. Tagad katram daudzstāvu nama dzīvoklim ir savs īpašnieks, kurš tad nu rīkojas, kā ienāk prātā. Viens vecos logus nomainījis ar plastmasniekiem, cits atstājis kā ir. Dažs logu rāmjus nokrāsojis zilus, cits baltus. Turklāt vienas mājas dzīvokļiem var būt dažādu firmu ražoti logi, kas atšķiras pat vizuāli. Nereti īpašnieki dzīvokļos uzstāda neatbilstošus radiatorus, tā izjaucot padomju gados veidoto ūdenscirkulācijas sistēmu. Tā nu vieni dzīvokļos salst, kamēr citi nezina kur dēties no karstuma. Taču namu apsaimniekotājus šāda situācija neuztrauc…

Īsta sērga mikrorajonos ir nekontrolēta balkonu un lodžiju aizstiklošana. Šī netikuma saknes meklējamas 90.gados, kad ekonomiskās lejupslīdes apstākļos kļuva grūtāk ar mājokļa apsildīšanu. Tad arī sāka aizbūvēt lodžijas, jo tā it kā varot ilgāk saglabāt siltumu dzīvoklī. Tās gan ir muļķības, jo patiesais iemesls šādai rīcībai bija papildus neapdzīvojamās platības iegūšana. Dažs šādi pārbūvētu lodžiju vai balkonu pārvērtis mantu noliktavā, cits audzē tomātus. Taču paskatieties uz šādu namu no malas! Izskatās briesmīgi! Ja vēl lodžijas tiktu aizbūvētas pēc viena projekta, izmantojot vienādus materiālus. Taču daļai dzīvokļu lodžijas tiek aizstiklotas, daļai netiek, turklāt stiklojums mēdz būt atšķirīgs. Īsta šanhaja, nevis civilizētas Eiropas valsts galvaspilsēta! Sabojāts tiek ne vien ēkas arhitektoniskais tēls, bet būtībā rupji pārkāptas arī arhitekta autortiesības.

Haoss lodžiju un balkonu aizbūvēšanā - atbilstoši katra dzīvokļa īpašnieka gaumei un rocībai.

Denacionalizācijas īpatnību dēļ daudziem namiem jaunajos rajonos ir viens īpašnieks, kamēr zemei - pavisam cits. Tas radījis situāciju, kad zemes īpašnieki cenšas pārdot katru vēl neapbūvēto zemes pleķīti kādam būvēties gribētājam. Pilsētas mikrorajoni savulaik celti pēc noteikta plānojuma, kur bija paredzēta vieta gan zaļajai zonai, gan bērnu rotaļu laukumiem, gan citiem infrastruktūras objektiem. Tās jaunās mājas, kas uzceltas ar krūmiem apaugušās neapbūvētās teritorijās, kādu pilsētās nav mazums, ir patīkams akcents 60. - 80.gadu blokmāju vienmuļajā apbūvē, taču, kad šādu jaunu namu iespiež zaļajā zonā starp divām jau esošām mājām, smiekli vairs nenāk. Izjaukts tiek viss mikrorajona plānojums, samazinās zaļā zona un cilvēku atpūtai domātā teritorija.

Dažādas dīvainības novērojamas arī individuālo māju būvniecībā. Kāds uzcēlis namu pēc slavenās “Bezdelīgas ligzdas” parauga Krimā (ir tāds brīnums Rīgā), ir arī citi kliedzošas bezgaumības paraugi. Taču lielākā daļa jaunbagātnieku savas “villas” būvē pēc projektiem, kādus varētu ieraudzīt jebkurā bijušās padomjzemes piepilsētā. Tās ir masīvas, neinteresantas, mākslinieciski mazvērtīgas ēkas, nereti ar dažādām pasūtītāja izfantazētām arhitektoniskām ārišķībām. Reizēm šķiet, ka dažam jaunizceptam bagātniekam gaume iestrēgusi kaut kur padomju laika metāla zobu un ar zilu eļļas krāsu izmālētas kāpņu telpu līmenī. Mākslinieciski augstvērtīgi un interesanti projekti gadās reti, bet privātmāju rajoni pamazām kļūst ar neglītiem ēku klučiem arvien bagātāki.

Individuālo dzīvojamo māju stilu un arhitektonisko izteiksmes līdzekļu kokteilis
bieži vien atkarīgs tikai no to īpašnieku gaumes un naudas maciņa biezuma.

Rodas likumsakarīgs jautājums - kāpēc valsts un pašvaldību institūcijas ir tik neredzošas, ka visas šīs nejēdzības pieļauj? Atbilde vienmēr tā pati - privātīpašums! Privātīpašniekam neko nevarot pavēlēt darīt pret viņa gribu. Dīvaina varas bezspēcība. Rietumeiropas zemēs gan visu nosaka mājas īpašnieks vai apsaimniekotājs - pat to, kādu kabeļtelevīzijas operatoru vai interneta piegādātāju īrnieki izmantos. Nevar būt tā, ka katram dzīvoklim ir savs pakalpojumu sniedzējs un kāpņu telpā milzīgs vadu mudžeklis, kā tas nereti notiek pie mums. Tāpat nav iedomājams, ka īrniekam tiktu ļauts patvarīgi izmainīt ēkas ārējo vizuālo izskatu. Ja gribi dzīvot kādā noteiktā namā, tev jāpieņem tā koplietošanas noteikumi. Un neviens pat nemēģina žēloties. Savukārt arhitektūras pieminekļu īpašnieki vispār nedrīkst pakustināt ne pirkstu, ja tas nav saskaņots ar visām atbildīgajām institūcijām. Jā, tas ir nopietns apgrūtinājums, bet reizē arī prestižs, ja esi šāda nama īpašnieks.

Taču Latvijas atbildīgās iestādes, saskaroties ar namīpašnieku kaprīzēm, parāda neizprotamu nevarību. Īpašnieku tiesības esot jārespektē. Reizēm gan šķiet, ka spēcīgāks par “tiesībām” ir īpašnieka naudas maks vai politiskā aizmugure, taču pierādīt to ir grūti. Savulaik, pārņemot viesnīcu “Latvija” (tagad “Radisson Blu Hotel Latvija”), norvēģu uzņēmumam “Linstow” tika izvirzīts noteikums, ka renovācijas gaitā augstceltnes stāvu skaits samazināms uz pusi, kā tas bija ēkas sākotnējā projektā, lai augstceltnes zilais debesskrāpis nedisonētu ar Rīgas torņu vēsturisko panorāmu, kas ir viens no Latvijas simboliem. Taču norvēģi ēkas augstumu ne vien nesamazināja, bet pat paaugstināja no 24 līdz 27 stāviem. Jūs domājat, viņiem lika to nojaukt? Nekā tamlīdzīga! Norvēģi piedraudēja ar starptautisku tiesvedību un mūsu ierēdņi padevās. Un nu jau viss kvartāls ap viesnīcu aizbūvēts ar stikla un betona klučiem, ko speciālisti un iedzīvotāji novērtējuši kā vienu no neglītākajām būvēm Rīgā.

Viesnīcas “Latvija” rekonstrukcija. Pretēji norunātajam, skandināvi viena zila debesskrāja vietā uzcēla citu - vēl augstāku. Tādejādi šis ar vēsturiskās apbūves mērogiem disonējošais tornis Rīgas centrā iekārtojies uz palikšanu. Ar stikla un betona klučiem aizbūvēts arī viss kvartāls ap viesnīcu.

Bet ko tad arhitekti? Vai Latvijā patiešām trūkst profesionālu un spējīgu arhitektu? Diemžēl arī arhitektiem sava maizīte jāpelna. Daudzi gan cenšas pārliecināt klientus pasūtīt gaumīgas un mākslinieciski augstvērtīgas ēkas, taču ja gadās kāds ar gaumes sajūtu galīgi apdalīts klients, arhitektam nākas piekāpties. Tik bagātu arhitektu Latvijā nav, lai tā vienkārši atteiktos no kāda ne visai baudāma, toties labi apmaksāta projekta. Diemžēl no Latvijas arhitektu birojiem nāk arī projekti, kas tik tiešām liek uzdot jautājumu par to radītāju profesionalitāti vai vismaz gaumi.

Kāds teiks, ka tik traki jau nav - ēkas pamazām tomēr tiek atjaunotas un šajā ziņā situācija ir nesalīdzināma labāka nekā padomju gados. Jā, arī mani priecē katrs atjaunots un sakopts nams, kam gadās braukt garām, priecē atjaunotie un pat restaurētie koka arhitektūras šedevri, kādi mūsu pilsētu ielās parādās arvien vairāk. Priecē Kalnciema kvartāls, Ķīpsalas vecā apbūve, atsevišķi nami Mūrnieku ielā Grīziņkalnā, atjaunotās ēkas Latvijas mazpilsētās. Un tomēr - pagaidām tās vēl ir tikai dažas krāšņas pērles uz vispārējā fona. Reizēm īpašnieks namu gan sakopj, taču viņam nav sapratnes par vēsturisko detaļu saglabāšanu. Latvijā ir desmitiem, pat simtiem arhitektoniski un mākslinieciski augstvērtīgu koka un mūra namu, kuru īpašniekiem nav ne naudas, ne spēju tos kārtīgi atjaunot. Un nami pamazām brūk, zaudējot daudz no savas vēsturiskās vērtības.

Dažas no atjaunotajām Rīgas koka arhitektūras pērlēm.

Paldies Dievam, Latvijā ir namīpašnieki, kas lieliski atjaunojuši savus īpašumus un darījuši to ar pietāti pret ēkas vēsturisko vērtību. Latvijā ir arī arhitekti, kam rūp vēsturiskās apbūves saglabāšana. Īpaši šajā ziņā jāuzteic Zaigas Gailes arhitektu biroju. Tāpat mums ir entuziasti, kas mērķtiecīgi un kvalitatīvi atjauno senās koka ēkas. Tomēr daudz šajos gados esam aizlaiduši postā. Ja tas noticis nabadzības dēļ, atliek vien nožēlot, taču, ja tā notiek neizpratnes, gaumes trūkuma vai skopuma dēļ, tad tas ir traģiski. Liels akmens te metams valsts un pašvaldību dārziņā. Civilizētās Eiropas zemēs privātīpašums nenozīmē visatļautību. Pastāv noteiktas normas un ierobežojumi vēsturisko namu īpašniekiem. Taču Latvijā vara ir impotenta itin visā - arī arhitektūras un kultūras pieminekļu aizsardzībā. Vai tas ir politiskās gribas trūkums jeb personīgā ieinteresētība - atliek vien minēt. Cerēsim, ka mežonīgā kapitālisma ēra kādreiz tomēr beigsies un arī pie mums likumi tiks sakārtoti kā “vecajā Eiropā”. Tikai - vai mums tad vairs būs palicis kaut kas, ko vēl glābt?

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru