Dieva rota pelnu vietā

Ievietoja | Sadaļa Brīnumi notiek | Publicēts 24-08-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Jaņina Stoniene ir ordinēta Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) evaņģēliste. Viņas kalpošanas lauks bijis un ir Saldus novads - Kursīši, Ruba, Pampāļi, Līkupēni, Garozas un citas vietas, kur Jaņina pasludina Evaņģēlija vēsti, vada lūgšanu un Bībeles studiju grupas, veidojot un sagatavojot jaunus Kristus mācekļus. Visa Jaņinas dzīve ir Dieva brīnums - no pilnīga posta, slimībām un bezcerības, līdz Kristus lieciniecei un Evaņģēlija vēsts sludinātājai. Par savu dzīvi un kalpošanu Jaņina, pateicoties un dodot godu Trīsvienīgajam Dievam, vēlas liecināt arī tev, “Laikmeta zīmju” lasītāj.

****

2001.gada 15.augusts ir tā brīnišķīgā diena, kad es, mans vīrs Romualds, bērni Arturs, Vita un mazmeita Madara uzņēmām savās sirdīs Kristu. Man šis solis nāca dabiski - sirdī bija vēlēšanās atdot savu dzīvi Dieva Dēlam, kas par maniem grēkiem upurēja Sevi pie krusta, izliedams Savas nevainīgās asinis. Tolaik gan no tā sapratu ļoti maz. Vairāk biju dzirdējusi par Dievu kā Radītāju, un jau ilgi pirms tam, kad aicināju Jēzu kļūt par manas dzīves Kungu, es šad un tad lūdzu Dievu, kaut Viņu vēl nepazinu.

Nespēju aprakstīt visu, ko dzīvē esmu pārcietusi - gan fiziskajā, gan morāli psiholoģiskajā ziņā. Varu tikai teikt, ka manā dzīvē vairāk bijis negatīvā nekā pozitīvā, un tas atstāja ietekmi uz manu veselību. Šis process sākās jau zīdaiņa vecumā, kad pazaudēju māti. Vēlāk smagie darba gadi kolhoza fermās un deviņi iznēsātie bērni paņēma daļu veselības. Taču galvenais visu nelaimju cēlonis bija šausmīgā, stresa pilnā, bezcerības un problēmu nomāktā dzīve. Katra negācija, skaļāki vārdi, lamas, nicināšana, dzīve starp dzērājiem galēja mani nost. Vēlāk tam pievienojās bads, milzīgas dvēseles sāpes par bērniem, kuri nabadzības dēļ trīs gadus neapmeklēja skolu, staigāja noplīsuši, neēduši. Darīju visu iespējamo, taču manas pūles bija veltas - visur saņēmu atteikumu un nicinošu attieksmi.

Bērnību Jaņina pavadīja bez mātes un tēva - bērnu namā.

Ar savu vīru Romualdu iepazinos 1976.gadā. Man tolaik bija 22 gadi un divi bērni no iepriekšējās kopdzīves. Jau tajā laikā biju piedzīvojusi daudz sāpju, bēdu un šķiršanās smagumu. Gribēju pat izdarīt pašnāvību. Nonācu jaunā dzīvesvietā, kur blakusmājā dzīvoja Romualds. Tā mēs iepazināmies un 1978.gadā apprecējāmies. Nezinu, vai to maz var saukt par normālu dzīvi. Dzīvojām kolhoza mājā, kur mita vēl vairākas ģimenes. Tur dzīvoja arī vīramāte, pie kuras bieži brauca vīratēvs (viņi nedzīvoja kopā) no Mažeiķiem. Viņš vienmēr bija piedzēries un veda dzeramo arī līdzi, lai kopā ar dēliem to izdzertu. Katru reizi tas beidzās ar tračiem, kautiņiem, pat nažu un cirvju vicināšanu. Arī pārējās ģimenēs vīri bija dzērāji, tāpēc dzeršana nemitējās nekad. Gada laikā uz roku pirkstiem varēja saskaitīt dienas, kad vīrs bija skaidrā.

Mēģināju cīnīties ar vīra dzeršanu, taču tam ik reizes sekoja lamuvārdi, zākāšanās, ņirgāšanās, ārdīšanās, līdz kaut kas tika salauzts vai sasists. Arī dūru vicināšana nebija retums. Cik bieži esmu slēpusies šķūņos, staļļos un citur, gaidīdama, kamēr vīrs aizmigs, lai varētu atgriezties istabā pie bērniem. Lai kā lūdzos, raudāju, dusmojos - tas viss bija tikai līdz nākamajai reizei. Vīra izteikti egoistiskais raksturs atbaidīja cilvēkus. Dzeršanas dēļ un arī tāpēc, ka paģiras vienmēr bija smagas, daudz laika pagāja guļot un „lāpoties”. Visu dzīves smagumu vajadzēja uzņemties man vienai.

Cietos un cerēju, tomēr 1990.gadā izšķīros un aizgāju no vīra. 1992.gadā ar bērniem atnācām dzīvot uz „Liekņiem”. No ārpuses nams bija jauks, bet iekšpusē zem skaisti nomaskētajām sienām, griestiem un grīdas, svilpoja vējš. Pēc pirmā sala pārsprāga centrālapkures caurules un māju apsildīt vairs nebija iespējams. Visi salām kā prusaki, istabās sēdējām ar mēteļiem un cimdiem. Tas bija īsts murgs! Nebija ne naudas, ne maizes. Lielās nabadzības dēļ bērni uz skolu negāja trīs gadus. Mums tika atslēgta elektrība. Pats trakākais bija bads. Nezināju, ko lai atbild bērniem, kad viņi jautāja, ko ēdīsim. Lielie vāl kaut kā pacieta nelabumu, bet mazie vēma un nespēkā gulēja savās gultiņās.

Ar lielām pūlēm darījām visus lauku darbus, bet atdeves nekādas. Vasarās no dārza nevarējām ne iziet - tādas neapkarojamas nezāles tur zēla. Nelīdzēja nekāda ravēšana. Ar lopiem galīgi neveicās. Govis viena pēc otras saslima un nācās tās likvidēt. Cūkas pēkšņi saslima, krita zemē, raustījās krampjos un kvieca tā, it kā kāds rīkli grieztu pušu. Vēlāk viņas palika zilgani lillā, pa muti nāca putas. Tas pats notika ar suni. Piezvanīju veterinārārstei, viņa atbrauca un teica, ka 35 darba gados šādas slimības redzot pirmo reizi. Nācās nokaut gan cūkas, gan iemidzināt suni, lai nemokās krampjos.

No kaimiņiem saklausījos par vecā saimnieka garu, kas to visu darot. Spraudām logu un durvju spraugās pīlādžu zarus, lai atbaidītu ļaunos garus, apzīmējām visas iespējamās virsmas ar ugunskrustiem. Staigāju pa māju, kūpināju kadiķus un murmulēju visādus vārdus. Ar to vien nepietika - bieži apmeklēju zīlnieci un burvi, kas bija mana sena draudzene, tāpēc viegli pieejama, turklāt bez maksas. Biju pamatīgi sapinusies šajā drausmīgajā bezdievības, burvestību un elkdievības tīklā.

Drausmīgajai ikdienai lauzos cauri kā mācēju. Strādājām visi no mazākā līdz lielākajam tulznainām rokām. Un ne tikai savā mājā. Lai būtu ko ēst, strādājām arī pie kaimiņiem - ļoti daudzas reizes par velti. Apkārtējie mūs uzskatīja par zemākas kārtas radījumiem, necienīgiem saņemt algu. Kad pēc trīs gadu pārtraukuma bērni atsāka iet skolā, biju ļoti priecīga. Taču bērni bieži slimoja. Biju izmisumā. Feldšere mums deva zāles uz parāda, taču mēnešiem ilgi nespēju parādu atdot, jo bērnu slimošana nemitējās. Visbeidzot abi mazākie un vēl viena meita nonāca slimnīcā. Taču, kad iznāca no tās un sāka apmeklēt skolu - atkal palika slimi. Izmisums, asaras, depresija, nervi, nervi, nervi…

Pa to laiku Romualds dzīvoja pie mātes, kas audzināja savas mirušās meitas piecus bērnus. Romualds, cik spēja, viņai palīdzēja. Es ar mūsu bērniem dzīvoju „Liekņos” un cīnījos ar badu un nabadzību. 1996.gadā nomira vīramāte. Bērēs sanāca daudz pavadītāju - kaimiņi, radi, bērnu klases kolektīvi. Romualds stāvēja vientuļš, tālu nost no visa tā milzīgā bara. Nebiju savu bijušo redzējusi vairākus gadus un man kļuva viņa žēl. Redzēju viņu kā nevienam nevajadzīgu - ne vairs draugu, ne brāļa, ne māsas, nekā. Teicu meitai: „Aizej, paņem tēti un atved pie mums!”

Pēc pāris nedēļām gadījās Romualdu apciemot. Viņš dzīvoja kopā ar pieciem savas māsas bērniem. Pagasta vadība nokārtoja aizbildņa papīrus, jo nebija neviena cita, kas vēlētos bērnus aprūpēt. Bija skaidrs, ka viens viņš netiks galā ar šo uzdevumu. Sapratu, ka jāiet Romualdam palīgā. Sešus gadus mana dzīve bija sadalīta starp divām mājām un tikai Dievs deva spēku, gudrību un pacietību to visu izturēt. Jo Romualds aizvien vēl dzēra. Es un mani bērni rāvāmies vaiga sviedros gan savā, gan Romualda saimniecībā „Šarlotēs”.

Šāda dzīve mani bieži dzina pie draudzenes izkratīt sirdi un izzīlēt, kad tas viss beigsies. Viņa lika kārtis, sarunājās ar kādu garu, staigādama no gaismas puses pie loga uz istabas iekšieni ar kaut kādām adatām rokās. Tad viņa man deva dažādus padomus. Atceros, ka viņa iedeva man līdzi uz mājām apvārdotu sāli, kopā ar norādījumiem, ko ar to darīt un ko runāt. Es to visu arī darīju. Taču kļuva nevis labāk, bet tikai sliktāk un sliktāk.

Mana veselība bruka kopā. Sākumā vēl centos uzturēt sevi ar kafiju un zālēm, bet drīz vairs nelīdzēja nekas. Nevarēju ieēst nekādu ēdienu. Viss, ko ēdu, lika justies briesmīgi - uzpūtās vēders, sāpes neciešamas. Tualeti apmeklēju reizi nedēļā. Bija dažādas sirdslēkmes - te sirds kūleņoja, te knapi jutu, ka tā strādā. Tādos brīžos „griezās visa pasaule”, paiet nevarēju, vēmu. Pie katra mazākā uztraukuma sākās histēriskas raudu lēkmes, kad kā ārprātīga nokritu zemē, locījos kā tārps un tvēru pēc kāda, kas varētu mani nomierināt. Katra kustība sagādāja neciešamas sāpes.

Pamazām fiziskie spēki izsīka. Nonācu slimnīcā nervu nodaļā, bet tur mani tikai zāļoja, un kad pēc desmit dienām atgriezos savā „leiputrijā”, bruku kopā vēl vairāk. Sliktā veselība spieda mani meklēt kādu dziedināšanas metodi, kas neprasītu daudz naudas. Arī šoreiz „palīdzēja” draudzene. Viņa dzina ārā no manis „ļaunos garus”. Zīlēšana, okultisms, horoskopi bija ievilkušas mani purvā līdz ausīm.

Biju sagrauta pilnīgi - gan garīgi, gan miesīgi. Naudas nebija, bet zāles radīja vēl sliktāku pašsajūtu. Galīgs izmisums, nenormālas sāpes, bezcerība. Tad ieraudzīju reklāmu, ka Rīgā par 10 latiem firma „Mediors” nosaka diagnozi. Man bija draudzene Indra, kurai bija manis žēl. Viņa ar savu mašīnu aizveda mani uz Rīgu. Vecs, sirms ārsts ar datora palīdzību noteica manas kaites. Māsiņa lauzītā latviešu valodā izstāstīja ko un kā dzert. Zāles nopirka draudzene, taču lietot tās nevarēju. Kļuva pavisam slikti. Tad Indra man pastāstīja, ka Talsos ir ārste - homeopāte. Esot ļoti laba un ārstēšana efektīva. Indra aizveda mani uz Talsiem. Tur teica, ka sagrauta nervu sistēma, ka visos iespējamos iekšējos orgānos ir čūlas, zarnu darbība pamirusi un sirds vairs neizturēšot nākamo nervu lēkmi, jo arī tā esot „kā lupata”. Vizīte kopā ar zālēm izmaksāja vairāk nekā 20 latus. Labi, ka zāles pietika līdz nākamajai vizītei pēc pusotra mēneša. Kamēr dzēru zāles, kļuva labāk, taču nevarēju atļauties tik dārgu ārstēšanu un pēc trim mēnešiem pārtraucu braukt uz Talsiem.

Pēc zāļu izdzeršanas palika sliktāk nekā pirms tam. No citas draudzenes uzzināju par dziednieci, kas dzīvoja samērā netālu. Braucu pie viņas. Sieviete mani pieņēma, uzdeva dīvainus jautājumus, lika darīt dīvainas lietas. Jautāja, vai es esot kristīta, kādā konfesijā, jautāja par „Liekņu” mājām, par gariem, lika nest tiem ēdienu. Ja es tā darīšot, būšot labi. Pašai lika pareizi elpot un vingrot, uz sāpīgajām vietām likt medū iemīcītus rudzu miltus. Darīju, ko viņa lika, taču nejutu ne mazākās pārmaiņas.

Atsāku lietot parastās aptiekas zāles - visa veida pretsāpju līdzekļus, 20 līdz 30 paciņas mēnesī, „Korvalolu” - 5 līdz 8 pudelītes mēnesī, „Validolu” sūkāju kā konfektes, paciņu dienā. Taču, līdz ko tablete vairs nebija mutē, sākās pamatīgs elpas trūkums. Gulēt ejot uz naktsgaldiņa vienmēr noliku nitroglicerīnu. Vēlreiz aizbraucu uz Talsiem pie homeopātes ar cerību, ka palīdzēs. Viņa pateica, ka es esot bezcerīga un varot kuru katru dienu nomirt, ja nebūs, kas mani pasargā no stresa un uztraukumiem. Nodomāju, ka tas taču nav iespējams - stress nekad nebeigsies. Dzēru homeopātes dotās zāles un uz brīdi sāku justies labāk, bet kad tās beidzās, beidzās arī mana uzlabotā pašsajūta.

2001.gada martā nonācu slimnīcā. Gaidot ātrās palīdzības mašīnu vēl paspēju izsmēķēt pēdējo cigareti. Slimnīcā man klājās smagi. Gulēju pieslēgta sistēmai, knapi dzīva. Pazīstama māsiņa vēlāk teica: „Tu biji pelēka kā zeme, daudzi domāja, ka neizdzīvosi.” Tā kā biju alerģiska pret ķīmiju, ārstēšana nedeva rezultātus. Tomēr tieši šeit Dievs mani atbrīvoja no smēķēšanas. Jau daudzkārt, lai gan nebiju kristiete, biju Dievam lūgusi, lai Viņš man palīdz atbrīvoties no smēķēšanas. Un dīvaini - slimnīcā es neizsmēķēju nevienu cigareti! Pēc tam gan sātans vēl ilgi un dažādos veidos centās mani kārdināt, pat sapņos, taču viņam tas neizdevās, jo vienīgā doma tādos brīžos bija: Dievs, paldies Tev, ka palīdzēji man! Dieva klātbūtne deva man spēku tikt pāri visiem kārdinājumiem.

No slimnīcas iznācu tāda pati, kāda iegūlos. Ik dienu devos pastaigā ieelpot svaigo pavasara gaisu, priecājos par dabu un sarunājos ar Dievu par visu, kas manā sirdī un prātā ienesa nemieru. Lūdzu Viņa palīdzību un svētību. Un Viņš mani uzklausīja. Kad pienāca lauku darbu laiks, ar visu tiku galā. Dievs deva spēku padarīt visu nepieciešamo un pat vairāk. Pati neticēju, ka spēju to visu paveikt.

Visi vecākie Romualda audžubērni jau bija pilngadīgi, taču nekur nemācījās un nestrādāja, arī mājās bija slinki darītāji. Teicu, lai Romualds atstāj „Šarlotes” un kopā ar jaunāko audžubērnu nāk dzīvot uz „Liekņiem”. Teicu, ka pilngadīgajiem laiks saprast, ka viņus neviens nebaros visu mūžu, ka pienācis laiks pašiem par sevi gādāt. 2001.gada maijā izveidojām savu jauno kopģimeni. Visi kopā strādājām kā nu mācējām un varējām. Romualds katrā izdevīgā brīdī dzēra, arī smagais raksturs nekur nebija pazudis. Katra lieta, katrs vārds viņu kaitināja.

Un tad pienāca mana otrā piedzimšanas diena - 2001.gada 15.augustā amerikāņu evaņģēlistu Patrika un Klaida aicināta es ieaicināju savā dzīvē Jēzu. Tā bija sirds atvēršana Dievam, lai Viņš kļūtu manas dvēseles Glābējs. Ieraugot sevi Jēzus patiesības gaismā, raudāju no sirds - man bija kauns par visu, ko dzīvē esmu darījusi, bet Jēzus man dāvāja piedošanu un mieru. Klaids un Patriks vienkārši pateica, ka draudze var būt jebkur, kur ir divi vai trīs ticīgie, arī mūsu mājā. Man šķiet, tas bija noteicošais, kas ļāva man brīvi ieaicināt Jēzu savā sirdī, nožēlot grēkus un uzticēt Jēzum savas dzīves vadību. Klaids mani iedrošināja: „No šīs dienas tavā dzīvē viss mainīsies! Dievs tevi un tavu namu svētīs!” Es gan tolaik nesapratu, ko viņš ar to īsti domā.

Dievkalpojums “Liekņu” mājās; pirmais no kreisās - amerikāņu evaņģēlists Klaids.

Kopš tā laika Dieva brīnumi piepilda manu dzīvi. Vispirms Viņš ļāva man iepazīt Sevi, Jēzu, Svēto Garu. Lasīju un konspektēju kristīgas grāmatas, klausījos Kristīgo radio. Pamazām sāku saprast patiesību par Dievu un to, kas Viņa spēkā esmu es, iemācījos uzticēties Viņam. Pirmais, ko sapratu skaidri - man jāpiedod visiem, kas mani dzīvē sāpinājuši. Vai tie būtu apvainojumi, nepatiesi vārdi un strīdi, vai neskaitāmas fiziskas sāpes - sitieni, spērieni un tamlīdzīgi. Dievs liek piedot visiem! Otrs atzinums bija tikpat skaidrs - vispirms jāpiedod citam viņa nodarījumus un tad jālūdz par savējiem! Tas nenācās viegli. Pārāk daudz un pārāk stipri biju sāpināta un ievainota. Vienmēr biju meklējusi kādu, kas mani mīlētu, saprastu un atbalstītu. Vienmēr cerēju, ka atradīsies kāds, aiz kura muguras jutīšos pasargāta un droša. Taču vienmēr biju vīlusies, jo cilvēkos no meklētā neatradu neko. Jau no bērnu dienām nesaņemdama mīlestību, biju sevi apaudzējusi ar adatām kā ezim. Tur nebija ne vēsts no lēnprātības - kliedzu, bļaustījos, pat kāvos, lai aizstāvētu savu patiesību.

Lūdzu, lai Dievs attīra manu dvēseli. Sapratu, ka jātiek galā ar nepareizām lietām manā dzīvē un šerpo raksturu. Lūdzu Svētā Gara palīdzību un Dievs uzklausīja. Kopā ar Jēzu ieraudzīju sevi pavisam citā gaismā. Aiz nožēlas un kauna varēju tikai raudāt un skatīties uz sevi kā milzīgu grēcinieci. Tas bija sāpīgs process, bet tam bija jānotiek. Mana paštaisnā nostāja salūza, tā bija patiesa pazemības, kauna un asaru pilna grēksūdze. Saucu vārdā katru grēku un lūdzu, lai Dievs man piedod nodarīto, pateikto, nepareizi domāto. Tā ik dienas izcīnīju arvien jaunas uzvaras Svētā Gara spēkā.

Tas viss bija vajadzīgs manai iekšējai dziedināšanai. Katra piedotā lieta padarīja manu augumu staltāku, skatu gaišāku. Viss, kas lika man just kaunu, dvēseles sāpes, pašpārmetumu mokas - tas viss bija pazudis! Kristus to paņēma prom, piedodams un mācīdams piedot. Nav brīnišķīgākas lietas kā patiesa sirds nožēla un nostāšanās uz patiesības ceļa. Mūžīga slava Dievam par šo iespēju!

Bija pagājis pusgads, kopš kļuvu kristiete, bet mana pašsajūta joprojām palika iepriekšējā. Joprojām bija problēmas, kas mani tracināja. Joprojām bieži raudāju. Soli pa solim, klausoties liecības, lasot Bībeli un nespēka brīžos saņemot brīnišķu stiprinājumu, sāku apzināties, ka Dievs vienīgais var mani dziedināt. 2003.gada aprīlī pār mani atkal vēlās dažāda veida sāpes un slikta pašsajūta. Patrikam bija manis žēl un viņš izdeva milzīgu naudu, lai man veiktu kārtīgu izmeklēšanu. Diagnoze izrādījās ļoti slikta: anēmija, aknu darbības traucējumi, deformēts mugurkauls, vairogdziedzera saslimšana, nieru mazspēja un aizdomas par ļaundabīgu audzēju. Ārste teica, ka steigšus jāsāk ārstēšana. Kad pateicu, ka man no zālēm ir alerģija, viņa tikai noplātīja rokas. Patriks bija ar mieru atkal vest mani uz Talsiem pie homeopātes. Kad iegāju kabinetā, kaut kas mani iekšēji atgrūda. Viņa man iedeva zāles, taču šoreiz mana miesa tās nepieņēma. Jutu, ka paliek tikai sliktāk. Izmetu visas zāles ārā un kopš tā laika vairs nedzeru nekādas zāles, neapmeklēju nevienu ārstu, jo viņi nespēj man palīdzēt. Esmu sapratusi, ka mans vienīgais Ārsts ir Dievs, uz kuru man jāpaļaujas bez mazākās šaubīšanās.

Šodien ar prieku un pateicību varu liecināt, ka Dievs bez zālēm un ārstiem ir mani dziedinājis no daudzām slimībām. Ir noregulējusies zarnu darbība, nieres un aknas atsākušas normāli funkcionēt, man vairs neuznāk nervu lēkmes un problēmu dēļ neraudu ik reizi. Ja kādreiz mani piemeklē kādas miesas kaites, uzreiz sāku slavēt Dievu. Pateicos, jo zinu, ka tieši tad, kad miesīgi jūtos vāja, mans gars ir stiprs. Dievs savus bērnus nekad neatstāj. Ticu, ka pienāks diena, kad būšu dziedināta pilnīgi, jo Dievs nekad neatstāj Savu darbu pusdarītu. Iespējams, tas būs tad, kad būšu pie Tēva Debesīs, kur vairs nebūs ne sāpju, ne bēdu, ne asaru.

Kad 2001.gada 15.augustā pieņēmu Jēzu, arī Romualds atzina Kristu par savas dvēseles Glābēju. Domāju, ka tobrīd viņš to darīja neapzināti, vienkārši nevēlējās atteikties, jo pie mums taču bija divi amerikāņu evaņģēlisti. Taču Jēzus to dzirdēja un iemājoja Romualda sirdī! Sākumā gan viņš izrādīja absolūtu ignoranci pret katru Patrika apciemojumu un šādos brīžos centās aiziet no mājas. Kad kļuva aukstāks, viņš sēdēja stallī, un kad visi bija aizbraukuši, klusas dusmu dzirkstis mētādams nāca uz istabu. Mēs lūdzām par viņu. Zināju, ko Romualds domā par ticību, baznīcu, mācītājiem. Viņu bija iespaidojuši mātes stāsti par katoļu mācītāju „nedarbiem” Lietuvas pirmās brīvvalsts laikā. Lūdzu, lai Dievs pārmaina Romualdu pašā būtībā. Katru vakaru uzliku viņam rokas, pateicos Dievam un lūdzu.

Pagāja gads. Es turpināju lūgt. Pamazām sāku ievērot pārmaiņas. Romualda raksturs mainījās. Dzeršana kļuva aizvien retāka, taču znoti mēdza atbraukt ciemos ar aliņiem un tad „vecais velns” atkal sāka rādīt ragus. Sapratu, ka atteikties no pretī noliktas pudeles nav Romualda spēkos. Dievs deva drosmi znotiem pateikt, ka nevēlos, lai manā mājā būtu jebkāda dzeršana. Arī aliņus tēvam lai neved. Tā bija pārbaude arī man. Sākumā visi uz mani dusmojās un ilgi nebrauca ciemos. Es turpināju lūgt un pateikties par visu. Pamazām dēli un meitas ar znotiem atsāka ciemoties, nu jau bez alkohola.

Soli pa solim viss ir gājis uz labo pusi. Romualds vairs nedzer. 2004.gada 9.februārī viņš atmeta arī smēķēšanu. Viņa raksturs ir mainījies. Viņš ir kļuvis mierīgs, strādīgs, rūpīgs, iejūtīgs. Ko nekad nebiju dzīvē izbaudījusi - patiesu sirsnību un mīlestību - to tagad baudu desmitkārt! Vai ir kāds, kas riskētu apgalvot, ka Romualds to izdarīja saviem spēkiem? Bez Kristus spēka, Svētā Gara spēka cilvēks nav spējīgs apgriezt savu dzīvi pilnīgi otrādi. 2004.gada 11.novembrī mēs atjaunojām savu laulību.

Jaņinas un Romualda pirmās (1978) un otrās (2004) laulības.
Attēlā labajā pusē līdzās Jaņinai un Romualdam stāv Jaņinas pirmais garīgais skolotājs Patriks.

Es pateicos Dievam par to dienu, kad Viņš atsūtīja Patriku un Klaidu uz manu māju. Vēlāk mūsu namā izveidojās mājas lūgšanu grupiņa, katru nedēļu sanācām kopā, lai slavētu Dievu, pateiktos, lūgtu cits par citu un stiprinātos, lasot Dieva Vārdu. Tieši šīs grupiņas balstīta un stiprināta bēdu brīžos, esmu sajutusi, ka ir kāds uz šīs zemes, kam nav vienaldzīgas manas nastas. Viņi dalījās ar mani, aizlūdza un atbalstīja ik reizi, kad man šķita, ka negribu vairs nevienu redzēt. Kā nagliņas viņi bija klāt, lai atkal un atkal mani paceltu. Bez šī atbalsta es nebūtu izturējusi.

Dievs mani zināja, pirms es vēl biju ieņemta mātes miesās. Dievs zināja visu, kas ar mani notiks gan bērnībā, gan vēlāk dzīvē. Dievs pieļāva, ka es kļūdos un grēkoju. Dievam priekš manis bija plāns, tāpat kā Viņam ir plāns katram no mums. Mani pārbaudījumi, lai arī smagi, ir bijusi laba dzīves skola. Tagad spēju būt mierīga un vairs netrakot par katru mazāko problēmu. Varu mierīgi saskarties ar dažādiem pārbaudījumiem, jo māku savu skatu laikus vērst uz Kristu. Zinu, ka manī dzīvo Kristus un līdz ar to arī uzvara pār slimībām, bēdām, nelaimēm un sāpēm. Es esmu stipra Jēzus uzvaras spēkā!

Pravietis Jesaja savas grāmatas 38.nodaļas 17.pantā saka: „Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību, Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi licis palikt Tev tālu aiz muguras.” Es uz to saku - Āmen!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru