Par bēgļiem un patvēruma meklētājiem

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 17-08-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem Latvijas sabiedrībā 2015.gada vasarā ir 250 bēgļi, kurus, saskaņā ar premjerministres Straujumas solījumu Briselei, mūsu valstij būtu jāuzņem tuvāko pāris gadu laikā. Par šo jautājumu izsakās visi - vieni rīko protesta akcijas, citi aicina sabiedrību atmest aizspriedumus attieksmē pret dažādu ādas krāsu, tautību un ticību piederīgajiem. Trešajiem, kā vienmēr, nav konkrēta viedokļa, taču arī viņi vairāk sliecas piekrist, ka nekādus svešiniekus mīļajā Dievzemītē nevajadzētu gan.

Visi apstākļi liecina par to, ka šobrīd Latvijā NAV NEPIECIEŠAMO PRIEKŠNOTEIKUMU, lai uzņemtu lielu skaitu bēgļu vai citu imigrantu. Pašreizējā ekonomiskajā un etniskajā situācijā, ņemot vērā arī drošības apdraudējumus un lielas sabiedrības daļas aizspriedumus, mēs tam acīmredzami neesam gatavi. Tajā pašā laikā nevar piekrist argumentiem, ar kādiem pret bēgļu uzņemšanu uzstājas dažas sabiedrības grupas un nevalstiskās organizācijas. Tā piketā pret bēgļu uzņemšanu pie Ministru kabineta bija lasāmi arī klaji rasistiski un ksenofobiski saukļi. Ja mūsu vienīgais arguments ir “Āfriku afrikāņiem, Latviju latviešiem!”, tad tas ir nožēlojami un godu latviešiem nedara.

Šādi rasistiski lozungi latviešiem godu nedara, jo paši esam izcietuši bēgļu un imigrantu sūro likteni.

Iebildumiem pret bēgļu uzņemšanu būtu jābūt daudz nopietnākiem nekā tikai prasts rasisms un ksenofobija. Latvija joprojām, 70 gadus pēc Otrā Pasaules kara, nav tikusi galā ar padomju okupācijas gados iebraukušo cittautiešu integrāciju. Šī iemesla dēļ izveidojusies divkopienu sabiedrība de facto ar visām no tā izrietošām sekām. Ja neesam spējuši sekmīgi integrēt krievus un citus bijušos padomju pilsoņus, kā integrēsim no pavisam citas kultūrvides nākušus svešas mentalitātes ļaudis? No otras puses, tieši imigranti varētu šķist pakļāvīgāki integrācijai un labāk iekļauties Latvijas sabiedrībā, nekā ar “vecākā brāļa - atbrīvotāja” sindromu sirgstošie postpadomju krievi. Tā būtu bijusi taisnība vēl tikai pirms 30 - 40 gadiem. Diemžēl šodienas imigranti ir pavisam cits ļaužu kontingents.

Otrkārt - Latvijai šobrīd trūkst resursu pat tik niecīga bēgļu skaita uzņemšanai. Mūsu valsts nav gatavojusies lielākam bēgļu pieplūdumam, tāpēc bēgļu izmitināšanas centri Muceniekos un Daugavpilī spēj vienlaikus uzņemt vien attiecīgi 100 un 84 bēgļus. Protams, teorētiski Muceniekos var iespiest līdz 200 bēgļiem, taču tad tiem nāktos gulēt koridoros un kāpņu telpās, kas nekavējoties izsauktu cilvēktiesību aizstāvju un pašu bēgļu protestus. Nesen televīzijas ziņās varēja vērot uzstājīgus bēgļus Grieķijā, kas skaļi lamājās par to, ka viņiem, lūk, esot jāguļ “cilvēka necienīgos apstākļos”.

Sāpīgs ir pabalstu jautājums. Pēc valdības uzskatiem cilvēka cienīgs pabalsts katram bēglim Latvijā būtu 256 eiro mēnesī pieaugušajiem un 78 eiro bērniem. Daudz tas nav, taču šādu naudu mēnesī nesaņem daudzi mūsu zemes pensionāri, nemaz nerunājot par bērniem un jaunajām māmiņām. Vidējā pensija Latvijā ir 248 eiro, bērnu nauda - 11 eiro. Tik dāsna bēgļu atbalstīšana apstākļos, kad valsts nespēj nodrošināt pienācīgus pabalstus un pensijas saviem pilsoņiem, izsauc pamatotu sabiedrības nepatiku un tikai veicina ksenofobiska noskaņojuma pieaugumu. Turklāt bēgļi tik un tā var nebūt apmierināti ar tik “niecīgu” pabalstu un rīkot dažādas nekārtības. Tajā pašā Grieķijā kāda satrakojusies afrikāniete kliedza, ka gribot saņemt vismaz 100 eiro… dienā. Komentāri lieki.

Tiesa, naudu bēgļiem maksās nevis no valsts budžeta, bet no tiem 6000 eiro par bēgli, ko Latvija saņems no ES par viņu izmitināšanu. Ar to pietiks vienam vai taupīgi dzīvojot - pusotram gadam. Pēc tam bēglim teorētiski jābūt integrētam Latvijas sabiedrībā un ražīgi jāstrādā šīs valsts labā. Ka tas tā nenotiek, mēs zinām no daudz turīgāku ES valstu pieredzes. Vēl mazāk ticams, ka tā notiks Latvijā, sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ. Varbūt kādi uzņēmēji arī būtu gatavi dot labi apmaksātu darbu imigrantiem, taču nav dzirdēts, ka pāri Vidusjūrai un sauszemes robežām šurp trauktos augsti kvalificēts un Latvijas tautsaimniecībai gauži nepieciešams darbaspēks. Turklāt daļa bēgļu un patvēruma meklētāju nav tik prasīgi kā pieminētā afrikāniete, tāpēc tīri labi iztiek ar pieticīgo pabalstu un darbu meklēt pat nedomā. Tas nozīmē, ka nākotnē Latvijas valsts būs spiesta šos cilvēkus uzturēt no nodokļu maksātāju naudas, jo darbu viņu sameklēt nespēs vai arī negribēs.

Visbeidzot - drošības jautājums. Laikā, kad daļa islāmticīgo kļūst arvien radikālāki, kad teroristiskā organizācija “Islāma valsts” (ISIS) sagrābusi plašas teritorijas Tuvajos un Vidējos Austrumos, kad daudzi Eiropā dzimuši un auguši jaunieši, kuru vecāki savulaik šeit ieradušies kā bēgļi, karo ISIS rindās, kad dažādu pasugu islāma teroristi nu jau apdraud arī Eiropas pilsētas, pieļaut ievērojama skaita imigrantu, kuru lielākā daļa būs tieši islāmticīgie, ieplūšanu Latvijā, no drošības viedokļa ir liels risks. Likums paredz, ka bēgļa statuss pienākas cilvēkam, kuram ir pamatotas bailes no vajāšanas viņa rases, reliģijas, tautības, piederības pie konkrētas sociālās grupas vai politisko uzskatu dēļ. Savukārt patvēruma meklētājs ir cilvēks, kas tiek vajāts politisku, reliģisku vai etnisku iemeslu dēļ un meklē patvērumu citā zemē. Zināms, ka Ziemeļāfrikā, Sīrijā un Irākā valdības spēki nereti vajā tieši islāma radikāļus. Kas garantēs, ka Latvijā nenonāk šādi radikalizēti “bēgļi”?

Protams, 250 cilvēki ir niecīgs skaits un gan jau mēs tiktu ar viņu uzņemšanu galā, ja ne bažas, ka ar šo skaitli nekas vēl nebeigsies. Kā redzam ziņu izlaidumos, pēdējā gada laika bēgļu straumes burtiski pārpludinājušas Eiropu - to ir desmitiem, pat simtiem tūkstošu un ar katru dienu nāk klāt vēl un vēl. Skaidrs, ka arī nākotnē solidaritātes vārdā Brisele spiedīs Latviju šādus ļaudis uzņemt. Jo īpaši tāpēc, ka Eiropas acīs mūsu valsts ir mazapdzīvota teritorija. Citās ES valstīs, pat daudz mazākās par Latviju, iedzīvotāju blīvums ir krietni lielāks. Turklāt ekonomiskās krīzes laikā esam pazaudējuši vēl 300 000 savu pilsoņu, tāpēc būs grūti ES birokrātiem ieskaidrot, kāpēc tik tukšā zemē nevarētu izmitināt patvēruma meklētāju tūkstošus. Taču nākotnē katrs no šiem bēgļiem varēs uz Latviju uzaicināt arī savu ģimeni un citus radiniekus. Tad nu pareiziniet skaitli 250 vismaz ar 10.

Politiķi cenšas mums iegalvot, ka bēgļi Latvijā ilgāk par diviem gadiem neuzturēsies, jo viņu mērķis ir daudz labklājīgākas Eiropas valstis. Tomēr daži eksperti uzskata, ka Latvijai par šiem ļaudīm būs jārūpējas vismaz piecus līdz desmit gadus, kamēr viņi iegūs ES pilsonību. Tikai tad, iespējams, daļa aizbrauks. Taču kāda daļa paliks, jo būs iedzīvojušies Latvijā, dabūjuši kaut kādu darbu, varbūt pat apprecējušies vai sākuši savu biznesu. Kaut arī Latvijas ekonomikai tas šķietami varētu nākt par labu, tomēr bīstamība pastāv - ja šie cilvēki būs mazkvalificēti un zemu atalgoti, viņi kļūs par potenciālu noziedzības, nemieru un nekārtību perēkli. Latvijai vajadzīgi kvalificēti speciālisti nevis “skrandu proletariāts”. Mums pašiem savu lumpenu ir diezgan, kāpēc vēl mākslīgi vairot to skaitu?

Viss augstāk minētais nenozīmē, ka Latvija, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un radot priekšnoteikumus kvalitatīvai patvēruma meklētāju izvietošanai un integrācijai, nevarētu sniegt patvērumu zināmam skaitam bēgļu. Taču tikai tiem, kas ir īsti bēgļi, un kuru dzīvība, veselība un brīvība viņu pašu zemē tiek nopietni apdraudēta. Un tam jānotiek nevis pēc Briseles pavēles, bet Latvijas pašas noteiktām kvotām, CIK, KAD un KĀDUS cilvēkus mēs gribam un varam uzņemt. Ir svarīgi, lai šie ļaudis būtu lojāli Latvijai, cienītu mūsu zemi, tautu un likumus, būtu gatavi integrēties sabiedrībā. Ja runa būtu par īstiem bēgļiem un Latvija pati varētu izlemt šo jautājumu, pārējie rasistiskie aizspriedumi nebūtu ņemami vērā. Gribētos vien atgādināt tiem, kas tādus pauž, ka kādu dienu viņi paši var nokļūt bēgļa un patvēruma meklētāja statusā. Pagātnē mūsu tautai ne reizi vien nācies doties bēgļu gaitās, un vienmēr esam laipni uzņemti visdažādākajās zemēs. Vai patiešām mums ir tik īsa atmiņa? Argumenti ar etniskas vai rasu neiecietības pieskaņu latviešiem nudien nav piedienīgi.

Šī datorbilde sociālajos tīklos parādījās pirms protesta akcijām pret bēgļu uzņemšanu Latvijā.
Neapšaubāmi asprātīgs, taču neiecietību veicinošs mākslinieciskās domas lidojums.

Bēgļu jautājuma kontekstā izskanējuši vairāku Latvijas mazākumtautību organizāciju aicinājumi labāk uzņemt bēgļus no Krievijas okupētajiem Gruzijas apgabaliem un kara plosītās Ukrainas. Protams, latviešiem daudz simpātiskāki šķiet ļaudis, ar kuriem kopā kādreiz dzīvojām vienā valstī, nekā citas ādas krāsas un ticības cilvēki. Taču, ņemot vērā Latvijas etnisko situāciju un šeit mītošo lielo krievvalodīgo daudzumu, iznākums var būt gauži bēdīgs - paši to negribot iegūsim vēl lielāku krievvalodīgo skaitu un etnisko kopienu attiecības tad var izrādīties tuvu 50:50 ar visu no tā izrietošo. Nereti dzirdēts viedoklis: “Labāk atrast kopēju valodu ar vietējiem krieviem nekā ielaist mūsu zemē melnos!” Taču ne vienmēr tā ir. Dažkārt labāk dzīvot līdzās melnas vai dzeltenas ādas krāsas ļaudīm, kas cienī mūsu zemi, tautu un valodu, nekā kolonistu pēctečiem, kas šeit dzīvojuši gadiem, bet nav vīžojuši iemācīties latviešu valodu un pauž atklātu nicinājumu visam latviskajam.

Lai nu kā, Briselei apsolītos 250 bēgļus mums tomēr nāksies uzņemt, jo valdība pašas pieņemto lēmumu atcelt negrasās. Tāpēc ir svarīgi, KĀDUS cilvēkus mēs uzņemsim. Gudri rīkojušās katoliskās Eiropas valstis Francija, Beļģija, Polija un Lietuva, kas brīvprātīgi uzņēmušas noteiktu skaitu vajātos Sīrijas un Irākas kristiešus. Tieši asīriešu kristieši ir visvairāk cietusī grupa karadarbības zonā un tieši kristieši, kuri šajās zemēs dzīvojuši tūkstošiem gadu, tiek nogalināti un izdzīti no mājām vienīgi savas ticības dēļ. Irākā līdz 2003.gadam dzīvoja pusotrs miljons kristiešu, bet šodien vairs tikai pusmiljons. Ja latviešiem pateiktu, ka mūsu zemē uzņemti tiks tikai kristieši un šo skaitli veidos galvenokārt ģimenes ar bērniem, kam dzimtenē draud reālas briesmas, noraidošā attieksme būtu daudz mazāka.

Uzņemt Latvijā cilvēkus, kas tiek vajāti kristīgās ticības dēļ, mūsu valsts amatpersonas aicina Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, citas reliģiskās konfesijas un draudzes. Taču jau pirmajā mirklī mūsu valdība noraidīja šo saprātīgo priekšlikumu, aizbildinoties, ka šķirošana ticības dēļ demokrātiskajā Latvijā neesot pieļaujama. Arī Eiropa mūs nesapratīšot. Nez kādēļ Eiropa nepārmet Lietuvai, Francijai vai Polijai šādu izvēli. Ja mēs mazāk būtu “skaldījuši matus” par jau sen izlemtu jautājumu, bet “brīvprātīgi” pieņēmuši savus 250 bēgļus - kristiešus, ES nebūtu iemeslu mūs kritizēt. Valdībai bija jārīkojas ātri un izlēmīgi, nevis jātēlo paraugdemokrāti. Vairums asīriešu kristiešu ir strādīgi un miermīlīgi ļaudis, kas patiešām varētu dot ieguldījumu Latvijas labklājības vairošanā. Tā vietā mūsu valdošie gatavi uzņemt visus, ko Eiropa Latvijai visžēlīgi atmetīs, tā radot potenciālu apdraudējumu mūsu drošībai.

Musulmaņu teroristi izvērš mērķtiecīgu vardarbību pret Sīrijas un Irākas kristiešu kopienām.
Šiem ļaudīm vajadzīga mūsu palīdzība, taču Latvijas valdība “demokrātiski” izvēlas musulmaņus…

Tomēr būtiskākais bēgļu jautājumā ir nevis tas, cik patvēruma meklētāju Latvijai jāuzņem šodien, bet tas, kā Eiropas Savienība bēgļu jautājumu domā risināt ilgtermiņā. Ja Eiropā turpinās ieplūst tik milzīgas imigrantu straumes, kā tas notiek pašlaik, nelīdzēs ne mūsu pretošanās bēgļu uzņemšanai, ne salīdzinoši sliktākā ekonomiskā un labklājības situācija - agrāk vai vēlāk imigrantu bari ienāks arī Latvijā. Bēgļu jautājums nav Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Ja šo problēmu radikāli un efektīvi neatrisināsim visi kopā -  bēdas tev, Eiropa, bēdas tev, Latvija!

Nelegālo imigrantu un bēgļu masveida ieplūšana Eiropā šobrīd sasniegusi savu apogeju. Tālāk tā turpināties vairs nevar - vajadzīgs radikāls risinājums. Taču Eiropa, šķiet, tam nav gatava. Tā vietā, lai efektīvi risinātu problēmu, notiek kārtējā muldēšana par humānismu un cilvēktiesībām. Itālija, Malta, ekonomiskās krīzes nomocītā Grieķija un salīdzinoši mazturīgā Ungārija vairs nespēj uzņemt desmitiem tūkstošu imigrantu un patvēruma meklētāju, kas Eiropā ierodas no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. ANO tikmēr spriedelē, ka nav humāni iznīcināt cilvēku tirgoņu laivas militāriem līdzekļiem, vēl pirms tās devušies jūrā ar dzīvo “kravu”. Tas būšot citu valstu suverenitātes pārkāpums, turklāt liegšot bēgļiem iespēju pamest nemieru plosītās teritorijas, kas savukārt esot viņu cilvēktiesību aizskārums. Taču neviens neuztraucas par eiropiešu tiesību aizskārumu nekontrolētas imigrācijas dēļ.

Iespējams, pret īstiem bēgļiem, kam patiešām nepieciešama palīdzība, eiropieši izturētos iecietīgāk, taču 90% nelegālo imigrantu ir vienkārši laimes meklētāji - tā sauktie ekonomiskie imigranti. ES un nacionālo valstu valdības par to runā nelabprāt, mēģinādamas visus bez izņēmuma uzdot par bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Šie ļaudis, galvenokārt no Āfrikas ierodas Eiropā, lai paglābtos no milzīgās nabadzības, kas valda viņu zemē. Ne velti viņi nealkst apmesties uz dzīvi Latvijā vai kādā citā Austrumeiropas valstī, bet meklē iespēju nokļūt bagātajā Rietumeiropā. Dzirdēts, ka reizēm pat vesels ciems samet naudiņu, lai nosūtītu kādu jaunu uzņēmīgu cilvēku uz Eiropu, kur tas iegūst patvēruma tiesības un vēlāk sūta uz mājām tik vērtīgos eiro, nereti tā uzturot visu ciemu. Taču Eiropa nav bezizmēra! Tādēļ nepieciešama gan nesaudzīga cīņa ar cilvēku tirdzniecību, gan to iemeslu novēršana bēgļu dzimtajās zemēs, kas liek šiem cilvēkiem doties uz Eiropu.

Vēl 20.gadsimta 70. - 80.gados Eiropas zemes, uzņemot imigrantus, vadījās no savām iespējām sekmīgi tos integrēt sabiedrībā un iesaistīt darba tirgū. Kvotas valstis noteica pašas, atkarībā no reālām spējām uzņemt noteiktu cilvēku skaitu. Turklāt, un tas ir ļoti svarīgi - valstis to darīja brīvprātīgi un ekonomikas augšupejas apstākļos labprāt uzņēma savās zemēs tik nepieciešamās papildus darba rokas. Tagad viss ir mainījies. Imigranti ierodas neaicināti, turklāt kāds pasaulē ir izdomājis, ka tās ir viņu neatņemamās cilvēka tiesības - brīvi izvēlēties zemi, kur dzīvot, neatkarīgi no tā, vai šīs zemes iedzīvotāji to vēlas vai nē. Tad nu Eiropa arī izbauda šādas absurdas ideoloģijas sekas.

Imigrantu kontingents mūsdienās krasi atšķiras no tā, kāds tas bija pirms 30 - 40 gadiem. Tolaik cilvēki, atbraucot uz Eiropu un iegūstot patvērumu, bija no sirds pateicīgi zemei, kas tos pieņēmusi, ātri iemācījās vietējo valodu un integrējās mītnes zemes sabiedrībā. Šī vecā imigrantu paaudze, kas tagad gandrīz visi kļuvuši par ES pilsoņiem, nav problēma. Citādāk ir ar jaunajiem imigrantiem. Šie cilvēki, lielākoties no musulmaņu zemēm, slikti integrējas vietējā sabiedrībā, veido noslēgtas kopienas, piekopj tradīcijas, kas nereti konfliktē ar mītnes zemes likumiem, agresīvā formā pieprasa vietējiem ievērot iebraucēju “likumīgās tiesības”. Integrēties jebkuras Eiropas valsts sabiedrībā, kas pārsvarā ir kristīgās kultūras zemes, šiem ļaudīm liedz pati islāma būtība. Tāpēc konflikti, nemieri un terorisma draudi šādos gadījumos ir ielikti jau pašos pamatos.

Stāsts par problēmām, ar kurām jau saskārusies vecā Eiropa, uzņemot iebraucējus no musulmaņu zemēm. Ienāc un uzzini! Saite uz rakstu “Pusmēness pār Eiropu” - ŠEIT.

Daudzas vecās Eiropas valstis ir līdz nejēdzībai tolerantas imigrantu prasībām, nereti ignorējot pašu pilsoņu intereses, kuriem tiek liegtas gadsimtiem iesakņojušās tradīcijas, piemēram, Ziemassvētku eglītes pušķošana vietās, kur dzīvo vai strādā daudz musulmaņu. Neskatoties uz šādu pretimnākšanu, imigranti kļūst ar katru gadu agresīvāki. Dažādi nemieri, mītiņi un piketi valstīs, kur koncentrēts vislielākais imigrantu skaits, ir teju vai ikdiena. Laiku pa laikam Rietumeiropas pilsētu ielās uzplaiksna arī nopietnāka vardarbība, kurā iesaistās imigranti. Televīzijas ziņās redzam, kā imigrantu pūļi uzbrūk franču policijai un ar varu cenšas iekļūt Lamanša tunelī, lai nokļūtu Lielbritānijā, ieņem vilcienus, autobusus un kravas mašīnas, rāpjas pāri dzeloņstiepļu žogam uz Ungārijas-Serbijas robežas. Nav retums gadījumu, kad tikko ieradušies Eiropā, imigranti tūdaļ sāk uzstādīt savas prasības un noteikumus. Tēlaini runājot, svešinieks ienāk tavā namā, pieprasa viņu aprūpēt un piedevām vēl paziņo, ka turpmāk saimniekiem būs jādzīvo pēc viņa likumiem. Ko mēs ar šādu nekauņu darītu? Izmestu ārā! Bet, kad tāpat rīkojas imigranti, mūs māca būt iecietīgiem un tolerantiem…

Ekonomiskos imigrantus - ārā no Eiropas! Palīdzība pienākas tikai bēgļiem un genocīda upuriem!

Runa vairs nav par humānismu un cilvēktiesībām - tik milzīga skaita citas rases, mentalitātes un ticības ļaužu ienākšana “vecajā kontinentā” rada draudus Eiropas identitātei un eiropiešu tradicionālajam dzīvesveidam. Imigrantu lielais īpatsvars jau šodien radījis problēmas daudzām vecās Eiropas valstīm, bet pilsētās vietām šis īpatsvars tuvojas katastrofālam līmenim. Tas rada spriedzi pamatiedzīvotājos, kā dēļ vietējās sabiedrības attieksme pret cittautiešiem kļūst arvien neiecietīgāka, radikālās politiskās kustības iegūst arvien lielāku popularitāti un vardarbīgi izlēcieni pret imigrantiem notiek arvien biežāk. Eiropa dzīvo uz pulvera mucas, kas var uzsprāgt kuru katru mirkli. ES un valstu valdībām jāsper radikāli soļi nekontrolētās imigrācijas apturēšanai, nekautrējoties izmantot arī militārus līdzekļus. Nekādu ekonomisko imigrantu, nekādu laimes meklētāju! Tikai patiesie bēgļi, kas spiesti pamest mājas, lai paglābtos no kara un genocīda. Un arī tad jādomā, kā šos bēgļus izvietot tuvāk viņu dzimtajai zemei, piemēram, kaimiņvalstīs, kur situācija to atļauj.

Diemžēl fakts ir arī tas, ka mūsu bēdīgajā demogrāfiskajā situācijā Latvija agri vai vēlu būs spiesta meklēt papildus darba rokas. Ja tie nebūs bēgļi vai patvēruma meklētāji, tad viesstrādnieki noteikti, kas aizbraukušo vietā aizpildīs tukšās darbavietas un maksās nodokļus šai valstij. Būsim godīgi - lielākā daļa mūsu tautiešu, kas pēdējos gados pametuši Latviju labākas dzīves meklējumos, šeit nekad neatgriezīsies. Mums nāksies izvēlēties starp imigrantiem no Āzijas un Āfrikas un iebraucējiem no bijušās PSRS. Ko gribam labāk? Viesstrādnieki no bijušajām Padomju Savienības republikām būs baltie, taču liels to skaits draud ar Latvijas pārvēršanu par daļu no “krievu pasaules”. Savukārt cilvēki no eksotiskākām zemēm atnesīs līdzi citu kultūru un mentalitāti, taču iespējams būs vieglāk integrējami un lojālāki. Ir gan vēl arī trešā iespēja - neņemt nevienu un nākotnē atteikties no valsts piešķirtām pensijām un pabalstiem, paļaujoties vienīgi uz pašu iekrājumiem un bērnu atbalstu. Bet vai to vajag? Šodien pasaulē ir daudz cilvēku, kas spiesti glābties no prātam neaptveramas vardarbības dažādos karos un etniskos konfliktos - cilvēki, kas zaudējuši mājas, ģimeni, visu. Tad varbūt tomēr iespēju robežās palīdzēsim kādam, kam palīdzība patiešām nepieciešama?

Rakstā izmantotas Gata Šļūkas karikatūras.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (7)

  1. Šī raksta autoru PAKĀRT kā savas rases un tautas nodevēju!

  2. Birutiņ,
    tev vajag ārstēties no hroniska rasisma un antisemītisma. Starp citu, ko pati sēdi tajā Amerikā? Tu tur arī esi tikai nožēlojama bēgle no kaut kādas Eiropas nomales.

  3. Īsti nav korekti šos bēgļus salīdzināt ar 1945.g. Eiropu, kad to pārpludināja bēgļi. Skaitliski visvairāk bija poļi, Armija Krajova, kura cīnījās par eiropeisku Poliju un tika nežēlīgi iznīcināta. Tas pats attiecas uz latviešiem, igauņiem, ungāriem, ukraiņiem… Tie bija cilvēki, kas bēga uz vietu, ar kuru sevi idinficēja, t.i. Eiropas kultūras zemēm.

    Bet jautājums būtu par Eiropas attieksmi kopumā. Ja mēs nosodām koloniālo laikmetu (un tam nav attaisnojuma nekāda, lai arī palasot, kādi bija daži Āfrikas tautu “karaļi” - alkoholiķi, kuri pārtika no pašdarinātā alus, tad pat Ivans Briesmīgais liekas humānists), tad, ja notiek tāda pati pretēja kolonizācija, vai tas nav tas, ko vēlāk ļoti, ļoti nožēlosim? Kad par Beļģiju vai Zviedriju varēs atcerēties “reiz bija”.

    Otrs, manuprāt, ir humanitārais jautājums. Vai mēs par Āfriku un Tuvajiem Austrumiem domājot pazeminām tās līdz zudušu valstu līmenim, kuras var saturēt kopā vai nu Staļina tipa diktatori (pie tiem ir mēmās šausmas, bet nav bēgļu), vai mierīgi ņemas fanātiķi un tos nevar apturēt? Ja pareizi atceros, K.S.Luiss uzskatīja, ka ziedot bērnam, slimajam, ir kaut kas no Dieva Valstības, bet ziedot darba spējīgam cilvēkam, ir pazemināt viņu līdz bērna līmenim. Vai tas neattiecās arī uz tautām?

    Jā, kristiešu genocīds Tuvajos Austrumos notiek; jā, skaitļi sasniedz miljonu un metodes kā 30.gadu NKVD. Ja palasa, ko stāsta paši Irākas kristieši, par to šaubu nav. Tas ir neērtais temats, un bēgļi jau nav tie, kas savā zemē cīnītos par savu kaimiņu tiesībām pastāvēt.

  4. Mums tā patīk lietot un viens otram piekārt birkas ar visādiem ismiem. Vai nebūtu vienkāršāk tā - muļķis tāds, pats tāds, no tāda dzirdu - nu kaut kā tā? Kāda tur integrācija, ja valstī ir likumi, ka valsts skolās māca valsts valodā un viss! Kas domā savādāk, tam Latvijā nebūs mācīties. Ja mēs gribam palikt kristīga zeme, tad tiem, kas šeit grib publiski piekopt citas reliģijas, pie mums nevar būt vietas. Valstis, kas radījušas karus un nemierus citās zemēs, lai pašas plūc rezultātus, nevis uzbāžas citiem ar mistisku kopēju atbildību. Tas nenozīmē, ka nav jāpalīdz cilvēkiem, kuri patiesi ir dzīvības briesmās un cieš ne savas vainas pēc. Tas būtu jādara tā, lai cilvēkiem būtu iespēja atgriezties savā zemē. Vispār šis bēgļu pasākums izskatās pēc liela biznesplāna, kurā ir ieinteresētas cilvēku grupas.

  5. Robi,
    var gan bēgļus (protams, tos, kas ir īsti bēgļi) no Tuvajiem Austrumiem salīdzināt ar 1945.gada bēgļiem. Arī viņi bēg no kara un vardarbības, no diktatūras un represijām. Un lielākā bēgļu daļa tāpat izvēlas savas kultūras zemes. lielākais bēgļu skaits no Sīrijas un Irākas izvietoti nevis Eiropā, bet bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs. Tikai arī šīs valstis vairs nespēj visus pienācīgi uzņemt un uzturēt. Tā ir humanitārā krīze, tāpat kā 1945.gada Eiropā.

    Bet runa jau nav par to. Tas, ko gribēju pateikt tiem, kas kategoriski noraida jebkādu patvēruma sniegšanu bēgļiem tagad vai nākotnē - viņi paši var kādreiz nonākt līdzīgā situācijā. Jo Latvijas neatkarība nav kaut kas, kas būtu mūžīgs un nevarētu mainīties. Ko tad darīs tie, kas nevēlas palīdzēt citiem? Bet var jau būt, ka viņi nemaz nebēgs projām no Latvijas, jo labāk taču dzīvot pie baltajiem, kaut arī okupantiem, nekā kopā ar kaut kādiem melnajiem…

  6. Ko tu, Ervīn, mūs te biedē un kaunini ar līdzīgām situācijām. Varētu padomāt, ka Latvijas neatkarība vai atkarība kādu var pasargāt. Skaties labāk pats uz sevi, ka nekrīti, savādāk tu pats pamazām sāc līdzināties Grantiņam, piekarot visiem, kas domā savādāk, savu novērtējumu. Cerams, pats esi atradis vietu, kur bēgt pie melnajiem līdzpilsoņiem. No turienes varēsi radīt savu tribunālu par tiem, kas šeit paliks starp baltajiem okupantiem. Būsi gana labs un pareizs, vai ne tā, Ervīn?

  7. Andri,
    nu ko tu cepies? Nekādas birkas nevienam nekarinu, novērtējumu nedodu un atļauju komentāros izteikties visiem, ja vien tas ir pieklājības robežās. Es tikai norādīju uz kādu pēdējā laikā arvien pieaugošu tendenci - daži mūsu līdzpilsoņi tik ļoti baidās no kādām konkrētām lietām, piemēram, homoseksuāļiem vai melnajiem, ka gatavi tādēļ pat pieslieties Putinam. Labāk esot sadzīvot ar krieviem nekā pieļaut Latvijā kaut vienu melno. Tev tāda fobija liekas normāla? Man ne. Argumenti PRET imigrantu uzņemšanu Latvijā ir daudz nopietnāki un pamatotāki nekā stulbi rasistiski izlēcieni. Tos neviens pasaulē par pilnu neņems un latvieši tikai iegūs sliktu slavu. Esmu par gudru un pamatotu argumentāciju nevis ksenofobiju.

Uzraksti komentāru