“Tautas tribunāls” - trakonams vai provokācija?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 03-08-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Beidzot tas ir noticis - 2015.gada 23.jūlijā Latvijas Republikas Drošības policija aizturējusi bēdīgi slavenās interneta vietnes “Latvijas Republikas Tautas tribunāls” iedvesmotāju un garīgo tēvu Linardu Grantiņu. Reiz tam bija jānotiek, jo krimināllikuma pantu, kurus Grantiņš ar savu darbību pārkāpis, pietiktu, lai viņu notiesātu kaut pieckārt. Līdz šim Grantiņam izdevās veiksmīgi paslēpties aiz Vācijas pilsoņa pases, savus naida pilnos paziņojumus un  tribunāla “spriedumus” publicējot no droša attāluma. Taču šovasar viņš negaidīti ieradās Latvijā, kur tad viņu arī sasniedza likuma bargā roka.

Latvijā Linards Grantiņš labāk pazīstams kā cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki-86″ (H’86) dibinātājs un pirmais vadītājs. 1987.gadā, neilgi pirms 14.jūnija ziedu nolikšanas akcijas pie Brīvības pieminekļa, čeka viņu apcietināja it kā par izvairīšanos no rezervistu apmācībām PSRS armijā. Pusgadu Grantiņš pavadīja cietumā, pēc tam izbrauca uz pastāvīgu dzīvi Vācijā. Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2009.gadā izveidoja interneta vietni „Latvijas Republikas Tautas tribunāls”, kur uz nebēdu tiesā visu un visus, kam grantiņprāt nepareiza biogrāfija, līks deguns vai nepatriotiski uzskati.

“Tautas tribunāla” priekšsēdis, prokurors un tiesnesis Linards Grantiņš.

Pirmoreiz “Tautas tribunāla” mājas lapā nokļuvušam nejaušam apmeklētājam iestājas manāms šoks - vai patiešām viss, kas tur rakstīts, domāts nopietni, vai arī tā ir kāda neveiksmīga joku lapa? Tomēr, iedziļinoties saturā kļūst skaidrs, ka cilvēkiem, kas to visu sarakstījuši, tas šķiet pavisam nopietni. Un tad vairākumam normālu ļaužu rodas neizpratne - kā kaut kas tāds tiek pieļauts un vai tiesībsargājošajām iestādēm par šo murgu nekas nav sakāms? Ir gan sakāms, taču diemžēl gan vietne, gan tās autors līdz šim atradušies Latvijas institūcijām nepieejamā attālumā.

Tā kā vietnes nosaukumā ietverts vārds “tribunāls”, ir noprotams, ka šeit kādu par kaut ko tiesā. Kas ir “tribunāla” tiesājamie? Grantiņa nelabvēlību var izpelnīties jebkurš. Laikam būs grūti atrast kādu kaut mazliet pazīstamu atjaunotās Latvijas politiķi, augsta ranga ierēdni, pašvaldību, kultūras, sabiedrisko vai reliģisko darbinieku, vai gluži vienkārši sabiedriski aktīvu cilvēku, kam Grantiņš nebūtu piespriedis nāvessodu vai draudējis notiesāt pēc “tiesiskuma atjaunošanas” un “īsteno patriotu” nākšanas pie varas Latvijā. Turklāt notiesātajiem tikšot konfiscēta arī manta, un ne vien pašiem, bet visiem radiniekiem līdz pat desmitajai radniecības pakāpei. Bīstieties un drebiet, tautas ienaidnieki!

Uz nāvi notiesātie atjaunotās Latvijas premjeri - šķiet, netrūkst neviena…

Tiesājamo un pakaramo sarakstā ir Sarmīte Ēlerte, Aivars Štokenbergs, Ivars Godmanis, Uldis Sesks, Jānis Reiniks, Linda Mūrniece, Miķelis Gruzītis, Jānis Vanags, Aivars Borovkovs, Voldemārs Krustiņš, Monika Zīle, visi Satversmes tiesas tiesneši, Mavriks Vulfsons, Valdis Šteins, Juris Rubenis, Jānis Lūsēns, Māra Zālīte, Imants Ziedonis, Raimonds Pauls un daudzi, daudzi citi šodienas Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki - pat ultrapatriots Aivars Garda. Latvijas prezidenti un premjeri, ministri un pilsētu mēri, bīskapi un mācītāji, dzejnieki un komponisti - visi karāsies pie laternu stabiem, kad pie varas nāks Grantiņš. Pat mirušie vai, no politikas jau sen aizgājušie.

Arī mūsu prezidentus sagaida tāds pats liktenis - ASM (Augstākais soda mērs).

Epiteti, kas tiek lietoti “tribunāla” publicētajos rakstos un pat “oficiālajos” dokumentos un veltīti Latvijas sabiedrībā pazīstamiem un cienījamiem ļaudīm, ir galēji apvainojoši un zaimojoši, taču jāteic - stipri vienveidīgi. Izdzimtenis, slepkava, nodevējs, čekists, žīdkrievs, sūds, bandīts, komunists, žīds - lasot Grantiņa paskvilas normāls cilvēks jūtas it kā pats būtu apliets ar mēsliem no galvas līdz kājām.

Rodas iespaids, ka Grantiņš visus Latvijas iedzīvotājus sadala trīs kategorijās. Pirmā ir “komunisti un čekisti” - visi, kas bija pazīstami un sabiedriski aktīvi padomju laikā un tādi ir arī atjaunotajā Latvijā. Otra kategorija - “žīdi, žīdkrievi, cionisti” - tie, kas aktīvi un pazīstami šodien, neatkarīgi no tautības. Visbeidzot trešā kategorija - pats Grantiņš un viņa domubiedri. Tieši šiem kristālšķīstajiem ļaudīm liktenis uzticējis tiesāt pārējos Latvijas iedzīvotājus. Pašpasludinātā “Tautas tribunāla” devīze skan - tiesiskums, tiesiskums un vēlreiz tiesiskums! Tas gan netraucē viņus bez kādas izmeklēšanas un tiesas piespriest nāvessodu desmitiem Latvijas pilsoņu.

Nosist bez tiesas sprieduma - šādi Grantiņš un viņa “tribunāls” saprot patiesu tiesiskumu.

Pavisam dīvaini ir Grantiņa uzskati par mūsdienu Latviju. Viņaprāt mūsu valsts politisko un ekonomisko sistēmu pārvalda viena vienīga “žīdkomunistu mafija”, bet tiesībsargājošās instances - “čekistu slepkavas”. Grantiņam ik uz soļa rēgojas čekas garā roka, kas, izrādās, arī mūsdienu Latvijā masveidā slepkavo pazīstamus sabiedriskos un garīgos darbiniekus. Tiek stāstīts par kādu mistisku bijušo čekistu un aģentu organizāciju, pēc kuras pavēles LR Drošības policija esot noslepkavojusi gan kinorežisoru Juri Podnieku, gan sabiedrisko darbinieci Itu Kozakeviču, gan politiķi Ivaru Ķezberu, luterāņu arhibīskapu Kārli Gailīti, Latvijas Radio2 direktoru Uldi Duku, tiesnesi Jāni Laukrozi, mūziķi Aivaru Brīzi un citus pazīstamus ļaudis. Visa šī sazvērestību teoriju cienīgā putra bagātīgi pārlieta ar galēja antisemītisma un patoloģiska naida mērci.

Grantiņprāt mūsdienu Latvija ir pilna čekas aģentiem.
Bet kāds gan princim Čārlzam sakars ar Latvijas “čekisiem”? Grantiņam tas labāk zināms…

Kas tad ir šis izslavētais “Tautas tribunāls”? Patiesībā, tas ir pats Grantiņš, kas lielākas leģitimitātes labad tribunāla “spriedumos” un citos dokumentos izmanto savu draugu un paziņu parakstus. Tādēļ “tribunāla” sastāvs nemitīgi mainās, jo cilvēki, iepazīstot Grantiņu un viņa šizofrēnisko ideoloģiju, atsakās no dalības tik odiozā pasākumā, kā dēļ paši tūdaļ nonāk nodevēju un tiesājamo statusā. Savulaik “tribunāla” dokumentos izmantots Konstantīna Pupura, Aivara Prūša, Raimonda Bitenieka, Kārļa Doropoļska, Jāņa Zīverta vārds. Lielākā daļa šo cilvēku šodien noraida jebkādu saistību ar Grantiņu un viņa tribunālu. Bijušais Liepājas pašvaldības policijas priekšnieks Aivars Prūsis izteicies, ka Grantiņš esot “pakāris” vismaz trešo daļu Latvijas, bet dažus sāk “kārt” jau otro vai trešo reizi. Esot acīmredzams, ka viņa nemotivētie apvainojumi un citu zākāšana pārkāpj jebkuras saprāta robežas.

Raksturīgi, ka Grantiņa labākie draugi vienā mirklī var kļūt par viņa nāvīgākajiem ienaidniekiem. Vienu brīdi Grantiņš bija lielos draugos ar Latvijas Nacionālās Frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu. Taču drīz vien Garda un viņa “fronte” tika nežēlīgi nogānīti. Tad Grantiņam pēkšņi uzradās simpātijas pret Raivi Dzintaru un partiju “Visu Latvijai”. Medus mēnesis gan neturpinājās ilgi un nu Raivis Dzintars ir “nodevējs un nožēlojams, strutu pūžņiem izsities kustonis, kuru pat pakārt būs pretīgi”, savukārt deputāti Imants Parādnieks un Ilmārs Latkovskis - “kangari un provokatori”. Parādnieks darbojoties arī “bandā, kura slepkavo latviešu tautu”. Vispār vislatviešu rindās esot daudz neliešu un provokatoru, kurus partijai uzspieduši “ļaunie spēki”. Pat kinorežisors Edvīns Šnore, kuru “tribunāls” cēla vai debesīs viņa filmas “Soviet Story” dēļ, tagad kļuvis par “demagogu un 4.maija kliķes produktu”.

No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis - Grantiņa bijušais sirdsdraugs Aivars Gada
un Nacionālās Frontes meitenes tagad nu ir provokatori un ļaunuma iemiesojumi.

Vienubrīd Grantiņš aicināja balsot pat par “Vienotību” un Dombrovski, jo tie esot vienīgie, kas nepieļaušot mūsu pievienošanu Krievijai, taču jau pēc neilga laika lamāja Dombrovski par nelieti un nodevēju. Tomēr vislielākais Grantiņa nedraugs ir jurists un uzņēmējs Aivars Borovkovs. Lai par kādu tēmu rakstītu Grantiņš, vismaz reizi būs pieminēts “žīds, gara kroplis, komunists, čekists un slepkava” Borovkovs. Ierakstot “Tautas tribunāla” meklētājā konkrētu cilvēku vārdus var lieliski redzēt, kā pavisam nelielā laika sprīdī diametrāli pretēji mainījusies Grantiņa nostāja pret šiem ļaudīm. Taču Grantiņš nemaz nemēģina atvainoties saviem piekritējiem, ka vēl nesen paudis pilnīgi pretējus uzskatus. Vēl vairāk - viņš pat neizdzēš tos savus senākos rakstus, kas ir pretrunā jaunākajiem, tā uzskatāmi demonstrējot sajukumu, kas valda šī cilvēka galvā.

Trakākais, ka Grantiņa tiesājamo un nozākājamo sarakstā ir arī cilvēki, kas Latvijas brīvības vārdā ziedojuši labākos dzīves gadus un veselību, pārciešot padomju soda nometnes un citas represijas. Nav gandrīz neviena dzīva padomju laika brīvības cīnītāja, ko Grantiņš nebūtu nosaucis par nodevēju un čekas aģentu. Nozākāti un nemotivēti absurdām apsūdzībām pakļauti tiek Jānis Rožkalns, Pāvils Brūvers un daudzi citi. Savukārt Konstantīns Pupurs, kurš 1988.gada kā pirmais cauri Rīgai iznesa sarkanbaltsarkano karogu, sākumā atļāva Grantiņam izmantot savu vārdu “tribunāla” dokumentos, taču redzot, kāda ārprāta sludināšanai tas tiek izmantots, pārtrauca sadarbību ar Grantiņu, par ko nekavējoties izpelnījās “Maskavas aģenta” titulu.

Grantiņa nozākātie un “notiesātie” pretpadomju kustības veterāni -
Jānis Rožkalns, Konstantīns Pupurs un bīskaps Pāvils Brūvers.

Nosaukdams par čekas aģentiem teju visus, kas padomju gados sēdējuši cietumā politisku apsūdzību dēļ, Grantiņš neviļus uzprasās uz likumsakarīgu pretjautājumu - cik tīra ir viņa paša sirdsapziņa? Tā kā mūsu rīcībā nav tiešu pierādījumu, nemētāsimies ar nepierādāmām apsūdzībām, kā to dara Grantiņš. Tomēr daudzi Grantiņa bijušie cīņubiedri un paziņas uzskata, ka arī pašam “lielinkvizitoram” ir savs skelets skapī un viņa darbība pēc izceļošanas uz Vāciju skatāma kontekstā ar ārvalstu drošības struktūru (lasi - VDK, čekas) darbību. Par to vedina domāt vairākas dīvainības Grantiņa politiskajā darbībā pirms pašas izbraukšanas un arī Rietumos.

Apsūdzot vairākus pretošanās kustības dalībniekus nodevībā, Grantiņš raksta, ka izciest sodu speciālajās “politieslodzīto nometnēs” varējuši tikai tie, kas sadarbojās ar čeku - pārējie “politiskie” sēdināti parastās nometnēs kopā ar kriminālajiem. Tās ir pilnīgas muļķības. Īpašajās “politisko zonās” padomju vara sēdināja bīstamākos savus pretiniekus, kas patiešām sagādāja režīmam nopietnas problēmas. Parastajā zonā nonāca tie, kuru nodarījums nebija tik nozīmīgs, kā arī tie, kurus čeka gribēja sodīt vai iespaidot. Tā kā Grantiņa apsūdzība formāli nebija politiska, viņš nemaz nevarēja nonākt “politisko nometnē”. Apgalvot, ka politisko zonās sēdēja vieni vienīgi čekas aģenti, nozīmē apvainot visus tā laika pazīstamākos padomju disidentus un brīvības cīnītājus. Tas ir absurds.

Grupas “Helsinki-86″ dibinātāji Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss nekad nav tiesāti uz politisku apsūdzību pamata un nekad nav sēdējuši kādā no politieslodzīto nometnēm. Grantiņam šis fakts dikti kremt, tādēļ viņš gatavs nomelno tos, kas šādās nometnēs pabijuši…

Cietumā Grantiņš pārcieta smagu fizisku vardarbību no kriminālajiem, kas liek uzdot jautājumus par viņa atbrīvošanas apstākļiem. Kā zināms, čeka ar kriminālistu rokām reizēm mēdza šādi spīdzināt savus upurus, lai tos morāli salauztu. Vai arī Grantiņš cietumā netika garīgi salauzts? Uz kādiem noteikumiem viņš tika atbrīvots? Mums nav atbilžu uz šiem jautājumiem, taču drīz pēc atbrīvošanas Grantiņš pēkšņi pameta Latviju. Šodien viņš apvaino daudzus 80.gadu beigās no PSRS izraidītos brīvības cīnītājus, apgalvojot, ka uz ārzemēm čeka “izraidīja” tikai spiegus un provokatorus. Tā nav tiesa, jo Gorbačova laikā prakse politiski nevēlamas personas izraidīt vai piespiest aizbraukt no valsts, atņemot tiem pavalstniecību, tika plaši pielietota. Izsakot šādus apvainojumus, Grantiņš atmasko pats sevi. Ja jau visi tolaik aizbraukušie bija čekas aģenti, kas tad ir Grantiņš pats?

Pēc Grantiņa aizbraukšanas no Latvijas “Helsinki-86″ vadību pārņēma Jānis Barkāns, kurš grupā uzņēma arī Rēzeknes ārstu Juri Vidiņu. Pavisam drīz Vidiņš kļuva par H’86 vadītāju un sāka konfliktēt ar Latvijas pretošanās kustībā ļoti cienīto Juri Ziemeli, kuru mēģināja izslēgt no grupas. Daļa H’86 biedru tam kategoriski nepiekrita. Grantiņš trimdā tika brīdināts, ka šāda Vidiņa rīcība sašķels grupu, taču ignorēja brīdinājumu un pauda nedalītu atbalstu Vidiņam. Tad ar Vidiņa vadību neapmierinātie H’86 biedri izveidoja autonomu “Helsinki-86 Rīgas nodaļu”, ar ko Grantiņa acīs kļuva par nodevējiem un Maskavas aģentiem. Ironiski tikai, ka ar šiem “aģentiem” un “nodevējiem” sadarbojās teju visi padomju gadu pretošanās kustības dalībnieki, kamēr Vidiņa grupā lielākoties bija dažādi jaunpienācēji. Tieši komunista Vidiņa un viņu atbalstošā Grantiņa darbība sašķēla Helsinku grupu.

Komunists dakteris Vidiņš, kuram Grantiņš ļāva sašķelt “Helsinki-86″. Nu bijušais domubiedrs un viņa meita ar vīru Juri Viņķeli kļuvuši par lieliem Grantiņa ienaidniekiem. Kā ikviens Grantiņa “bijušais”…

No Latvijas izraidītie pretošanās kustības dalībnieki Rietumos turpināja aktīvi darboties, lai palīdzētu nacionālpatriotiskajām kustībām, veicinātu Trešās atmodas attīstību un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Rietumu sabiedrība un politiķi tika informēti par stāvokli okupētajā Latvijā, vākts finansiāls un materiāls atbalsts nacionālajām organizācijām un grupām, uz Latviju ceļoja dažādas humanitārās palīdzības kravas. Ko pa to laiku darīja Grantiņš? Nodarbojās ar Latvijas patriotu nomelnošanu trimdas organizāciju acīs, pasludinot tos par čekas provokatoriem. Viņaprāt Rietumu palīdzība pienācās vienīgi Vidiņa vadītajai grupai un nevienam citam. Grantiņa dezinformācijas maldināta, Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) pat iesaldēja savākto palīdzības naudu un atteicās to nodot Latvijas nacionālpatriotiskās kustības rīcībā.

Visa Grantiņa politiskā darbība Rietumos kopš aizbraukšanas brīža līdz pat šai dienai bijusi viena vienīga nacionālpatriotisko spēku vienotības graušana un bijušo padomju politieslodzīto un brīvības cīnītāju nomelnošana. Daudzu acīs šādi Grantiņš ieminis dubļos H’86 augsto prestižu sabiedrībā. Tas arī liek uzdot jautājumu par ārvalstu drošības struktūru iespējamo lomu šī cilvēka darbībā. Pat ja Grantiņš nav ticis savervēts, pēc savas aizbraukšanas no Latvijas viņš tās labā nav izdarījis itin neko. Drīzāk pretēji. Un nu šis “patriots un gaismas cilvēks” pēkšņi ieradies Latvijā. Ne lai beidzot sāktu konstruktīvi strādāt tautas labā, bet lai kļūtu par mocekli - Drošības Policijas “slepkavu” upuri. Tā liek domāt viņa pirms izbraukšanas uz Latviju “tribunāla” mājas lapā atklāti mestais izaicinājums DP.

Mūsu tiesībsargājošās iestādes vairākas reizes lūgušas vācu kolēģus izdot Grantiņu Latvijai. Līdz šim tas nav noticis, kas ir diezgan nesaprotami, jo draudi noslepkavot augstus kādas Eiropas Savienības valsts vadītājus, ministrus un deputātus viņu profesionālās darbības dēļ pašā Vācijā tiktu uzskatīta par terorismam pielīdzināmu noziegumu. Tomēr Vācijas drošības institūcijas nekādi nereaģē uz Grantiņa politisko darbību, kaut vairākas valsts iestādes tomēr bloķējušas viņa e-pasta adresi. Laikam jau vācu drošībnieki nojauš - Grantiņa tiesāšana var izrādīties neperspektīva. Kāpēc tā, par to nedaudz vēlāk. Latvijā par Grantiņa un viņa “tribunāla” draudiem sūdzības iesnieguši vairāki cilvēki, piemēram, Latvijas juristu apvienības valdes priekšsēdētājs Rihards Bunka un Saeimas deputāts Valērijs Agešins. Ordeņu kapitulam iesniegts arī lūgums atņemt Grantiņam Triju zvaigžņu ordeni.

Viņi uzdrošinājās pieprasīt Grantiņa izdošanu! Tā ir latviešu tautas slepkavība, tādēļ - pakārt!

Tieši pēc deputāta Agešina iesnieguma tika sākts kriminālprocess, kura gaitā Grantiņš tagad aizturēts. Tomēr lietas izmeklēšana var nenest cerētos augļus tā paša iemesla dēļ, kādēļ Vācijas drošībnieki atmeta ar roku Grantiņa tiesiskai vajāšanai. Proti - Grantiņam ir garīgās veselības problēmas. Kā atzinis Grantiņš pats, cietumā kriminālisti viņu regulāri līdz samaņas zaudēšanai situši ar ķebli pa galvu. Zinātāji stāsta, ka viņš ticis arī seksuāli pazemots. Ko tas nozīmē kriminālajā vidē, nav jāpaskaidro. Ja tas patiešām ir tā, tad pat pusgads ieslodzījumā Grantiņam bija kā briesmīgs murgs. Šis faktors varēja kļūt par iemeslu viņa saslimšanai, jo šādos apstākļos veselo saprātu var pazaudēt ikviens cilvēks ar vājāku nervu sistēmu. Vācijā Grantiņš regulāri ārstējās dažādās nervu klīnikās, gan apgalvojot, ka psihe viņam esot kārtībā, tikai “nervi streikojot”.

To, ka gluži kārtībā viss tomēr nav, redz ikviens, kurš ielūkojies “Tautas tribunālā” publicētajos tekstos. Pats Grantiņš gan uzskata, ka vācu iestāžu nevēlēšanās vērsties pret viņu apliecina viņa rakstītā patiesumu. Patiesībā vācieši saprot, ka viņiem darīšana ar garīgi slimu cilvēku, kuru krimināltiesiskā ekspertīze visticamāk atzītu par nepieskaitāmu. Savukārt garīgās lietās pieredzējuši cilvēki Grantiņa pataloģiskajā naidā saskata ne vien slimību, bet arī dēmonisku apsēstību. Grantiņš regulāri dzirdot balsis un redzot vīzijas, ko uzskata par “Dieva izredzētību”. Savos tekstos viņš mēdz izmantot reliģisku terminoloģiju, tomēr ne reizes nepasakot, kas tad ir viņa kungs un dievs, kuram viņš sakās kalpojam. Sevi un savus domubiedrus Grantiņš sauc par “gaismas cilvēkiem”, bet oponentus, tostarp mācītājus un bīskapus - par sātana kalpiem. Par to gan nav jābrīnās, jo arī tas, kurš pasaulē sēj tādu naidu un ļaunumu, kāds dveš no Grantiņa rakstiem, sauc sevi par Gaismas eņģeli (Luciferu)…

Grantiņš, kurš sevi uzskata par Dieva izredzētu, kristīgo Baznīcu ienīst līdz sirds dziļumiem.

Pēc visa augstākminētā jābrīnās, ka Grantiņam tomēr atrodas domubiedri, kas čakli komunicē cits ar citu “Tautas tribunāla” komentāros. Viņu gan nav daudz un visticamāk tie ir tā paša līmeņa cilvēki, jo diez vai nopietni, izglītoti, nacionāli noskaņoti latvieši varētu pieņemt Grantiņa zākājošo stilu un idiotiskās izdarības. Cilvēks, kurš bez jebkādiem pierādījumiem publiski lamā sabiedrībā cienītas personas par čekas aģentiem, nav īpaši nopietni ņemams. Vēl vairāk - iespējams viņš pats ir aģents un provokators. Un Grantiņa “tribunāls” tā pati čekas troika vien ir, jo “spriež tiesu” bez izmeklēšanas un pierādījumiem. Ar savu rīcību Grantiņš diskreditē visu 80.gadu pretpadomju kustību Latvijā.

Iespējams, kādi no Grantiņa aizstāvjiem to dara, ņemot vērā viņa nopelnus Trešās atmodas gados. Diemžēl “Helsinki-86″ dibinātājs vairs nav tas pats cilvēks, kāds bija 80.gadu nogalē. Paranoīdā šizofrēnija pārvērtusi viņu pavisam citā personībā, kas pati neapzinās savu slimību. Toties arvien vairāk to apzinās viņam apkārt esošie, masveidā novērsdamies no odiozā “tribunāla” priekšsēdētāja. Šodien ar varu nevienu vairs psihiatriskajā slimnīcā neliek, kā tas bija padomju gados, tāpēc Grantiņam piespiedu ārstēšana nedraud. Tomēr, kaut tikai uz mirkli iedomājoties, ka Grantiņa un viņa domubiedru rokās kādreiz nonāktu reāla vara, neviļus pārņem trīsas. Tas būtu kaut kas daudz briesmīgāks par visiem nacistu un komunistu varasdarbiem. Grantiņu nedrīkst uztvert tikai kā marginālu, slimu murgotāju - viņa darbība ir daudz bīstamāka Latvijas sabiedrībai, jo sēj nacionālpatriotisko spēku starpā naidu, neuzticēšanos un šķelšanos.

Kreisajā pusē - tautas varonis Linards Grantiņš 1986.gadā dibinot “Helsinki-86″;
labajā pusē - “tribunāla lielinkvizitors” un Latvijas pilsoņu “kārējs” Linards Grantiņš.

Tāpēc mums strikti jānodala varonīgais Liepājas strādnieks Linards Grantiņš, kurš 1986.gadā nodibināja cilvēktiesību organizāciju “Helsinki-86″, kurš 1987.gada 14.jūnijā un 23.augustā pirmoreiz okupācijas gados aicināja tautu uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, kurš par savu drosmīgo rīcību tika arestēts un ieslodzīts Šķirotavas nometnē, kuram par nopelniem Latvijas labā piešķirts mūsu valsts augstākais apbalvojums, no tā Grantiņa, kas nenogurstoši nodarbojas ar nacionālās kustības šķelšanu un latviešu sarīdīšanu citam pret citu. Tie ir divi dažādi cilvēki, divas dažādas personības. Viens uz mūžiem paliks ierakstīs Latvijas vēsturē, otrs nogrims aizmirstības muklājā, kā nogrimst visi naida un nesaticības kurinātāji un viņu līdzskrējēji.

Ilustrācijām izmantoti attēli no vietnes “Latvijas Republikas Tautas tribunāls”.
© Ervīns Jākobsons (teksts). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (39)

  1. Labi izsvērts teksts. Es jau sen to teicu, bet neviens neklausījās. Bišķiņ piepušķots teksts, ka mūsu politiķi ir labi, nevainīgi jēriņi, bet par Grantiņu gandrīz desmitniekā. Reliģiozi, kristīgi apsēsts tautietis. Darbs psihiatru komisijai.

    R.Bunka nav nekāds eņģelītis. Grantiņam kliboja gan saturs, gan ārējā forma. Kā joks, jā, pat diezgan smieklīgs līdz brīdim, kad par pašu ir publikācija. Interneta klauna cirks, kā Artusam Kaimiņam suņu būdā. Artuss sēž Saeimā, Grantiņš Centrālcietumā, viss ir līdzsvarā.

  2. Pēc būtības L.Grantiņš neko jaunu nepateica tiem, kas kaut cik seko līdzi politikai. Jautājums ir par veidu un formu. L.Grantiņam un A.Kaimiņam vajadzētu iedot medaļu no šīs sistēmas, jo pateicoties šiem darboņiem, vismaz kaut kas aizgāja uz vēlēšanu urnām. Ja nebūtu viņu intensīvā aģitācija, tad Saeimas vēlēšanas izgāstos un dati būtu jāvilto. Pateicība ir jāatdara ar pateicību.

  3. Ir tāds teiciens - uz slimajiem neapvainojas. Neviens puslīdz domājošs cilvēks neņems pa pilnu vienu jukušu onkuli, kuram vieta būtu Tvaika ielā vai līdzīgā iestādē. Sen jau varēja un vajadzēja viņu apklusināt, kā arī to portālu aizklapēt ciet. Bet Grantiņa lieta parāda, cik beztiesisks īstenībā var būt cilvēks, ja viņš kaut kā uzkāpj uz varžacīm, kam nevajag. Līdz ar to mazliet izbrīna, kāpēc autors ne vārda neminēja par metodēm, ar kādām viņš tika aizturēts, ka viņam diezgan ilgi tika liegta medicīniskā palīdzība utt.

  4. Gati,
    patiesībā publikācija par Grantiņu un “tribunālu” tapa jau labu laiku pirms viņa aizturēšanas, tikai līdz šim nebija pabeigta un publicēta. Raksta publicēšanas brīdī “Laikmeta zīmēm” nebija pilnīgas informācijas par Grantiņa aizturēšanas apstākļiem, tādēļ arī tas nav pieminēts. Iespējams, taps vēl kāda publikācija par šo tēmu.

  5. Mums patīk izplatīt visādas muļķības - nu traks drauds un šķēlējs un kas tik vēl ne. Vācu dienesti to adekvāti izvērtēja, bet raksta autoram un apdraudētajiem cietušajiem ar to ir lielas problēmas, tā ka pašiem gribas iesaistīties un trīcēt. Sašķelt, naids, neuzticēšanās, ak, vai… tādi tādus atrod.

  6. Andri,
    ja tu zinātu, kā šāda kaut nepamatota ēnas mešana par nodevību un sadarbību ar čeku iespaido un rada savstarpēju neuzticību patriotisko spēku starpā, tu tā nerunātu. Var jau šķist, ka Grantiņš tāds pusjucis marginālis vien ir, kam Latvijas sabiedrībā nav itin nekādas ietekmes. Lielos vilcienos tā arī ir, taču neuzticēšanās un aizdomu sēklu viņš sēj perfekti un tas nenāk par labu ne Latvijai, ne tās sabiedrībai.

    Kas attiecas uz Vācijas dienestiem - izrādās, ne jau Grantiņa psihoemocionālais stāvoklis ir īstais iemesls, kādēļ viņu neizdod Latvijai. Izrādās Vācijas likumdošana neparedz izdot savas valsts pilsoni izmeklēšanai un tiesāšanai ārvalstīm par noziegumiem kibertelpā, ja vien viņš nav veicis noziedzīgus nodarījumus pret Vācijas valsti un tās pilsoņiem. Tā, lūk! Štrunts par to, ka tiek draudēts kādas citas ES valsts pilsoņiem un augstām amatpersonām ar nāvi - galvenais, ka vāciešus liek mierā. Kārtējā “vecās Eiropas” dīvainība…

  7. Tad šādi “patriotiskie” spēki ir vēl nožēlojamāki par Grantiņu. Kam ir kāds reāls apdraudējums no šī “tribunāla”? Vienkārši nožēlojami un muļķīgi. Arī pēc šiem rakstiem nav ne mazākās intereses par šo vietni, un man vairāk skumji par Grantiņu, ne par šiem “cietušajiem”. Par ievērojamu daļu no viņiem varētu pateikt ne to labāko. Protams, ne “tribunāla” līmenī, bet pamatojot ar lielākai vai mazākai sabiedrības daļai zināmiem faktiem. Sabiedrībai, kura noraidījusi Izraēla Dievu, būs jābaidās no visa un visiem, un sējējs ir pavisam cits - sātans, ko daudzi uzskata par pasaku varoni, vai pat kalpo viņam, un tur tāds Grantiņš nav ne tuvu pirmajās rindās. Lūk, par ko tiešām būtu jāsatraucas un jāsaka Patiesība, kas mūs sagaida, ja tā darīsim.

  8. Andri,
    šoreiz tevis rakstītajam varētu piekrist :) , bet dažas piebildes tomēr ir. Vispirms, daži no tiem, kas sevi dēvē par patriotiem, iespējams arī ir “nožēlojami”, tomēr es ar šo jēdzieni biju domājis plašāku loku, tostarp padomju laika pretošanās kustības dalībniekus. Tev jāsaprot, ka tolaik čeka strādāja ļoti labi un kustībā bija iefiltrēti daudzi tās aģenti. Tāpēc nacionāli noskaņoti cilvēki un grupas tolaik bija tik aizdomīgas, jo vajadzēja uzmanīties no provokatoriem. Un tad kāds (šoreiz Grantiņš) pēkšņi paziņo, ka tas un tas ir čekas aģents. Dabiski, ka aizdomu “velniņš” iezogas. Katrā ziņā Grantiņa nepamatotie apvainojumi daudzus gadus radīja aizdomu un neuzticēšanās ēnu pār daudziem pretošanās kustības dalībniekiem. Tagad gan tas ir noskaidrots un Grantiņu nopietni neviens vairs neņem, bet savulaik viņa rīcība ievērojami iedragāja patriotisko spēku vienotību.

    Kas attiecas uz “cietušajiem”, piekrītu, ka daudzi no valdošajiem patiešām būtu pelnījuši izmeklēšanu un savas darbības novērtējumu no krimināllikuma viedokļa. Mani vairāk satrauc, ka nozākāti tiek padomju gadu brīvības cīnītāji, tāpat ievērojami un tautas mīlēti Latvijas kultūras darbinieki. Vai tu patiešām uzskati, ka tam vajadzēja ļaut turpināties? Kam gan varu piekrist - Grantiņa kā personības patiešām žēl. Helsinku grupas dibināšana 1986.gadā bija patiešām drosmīgs solis, arī tam sekojošās akcijas pie Brīvības pieminekļa. Viņu salauza cietums, bet vēl vairāk - stiprā aizraušanās ar ezotēriku. Un te nu mēs nonākam pie tevis minētās personas - sātana.

    Daudzi, tostarp pieredzējuši kristieši, kas Grantiņu pazīst personīgi, uzskata, ka viņa pataloģiskās naida izpausmes un dēmoniskas izcelsmes. Citiem vārdiem - tā ir apsēstība. Tāpēc Grantiņš patiesībā nav tas pats Grantiņš, kas bija agrāk - tā ir pavisam cita personība, ko vada dēmoni. Ne velti viņš sevi un savus domubiedrus sauc par “gaismas cilvēkiem” - sava kunga Lucifera (Gaismas eņģeļa) vārdā. Lūk, pie kā noved aizraušanās ar okulto. Protams, ka naida, nesaticības un šķelšanās gara īstenais sējējs ir sātans, taču Grantiņš ir viņa ierocis - varbūt ne tuvu tas nozīmīgākais, taču noteiktās sabiedrības grupās pietiekami efektīvs.

  9. Tipisks komunistu un čekistu raksts, kas atbalsta prettiesisko patvaļu Latvijā!

    Kopš 1993.g. 18.februāra nakts Latvijas tiesībsargājošās institūcijas ir nostājušās pret tiesisku Rīgas Latviešu Biedrības 1938.gada statūtu darbību Māmuļā - kolektīvās analītikas likumīgajā ēkā Merķeļa ielā 13.

    Miljonāru un miljardieru aizstāvības raksts - komunistu un čekistu reabilitācijas pasūtījuma raksts. Visas tautas izmisuma, pazemojumu un ciešanu apspļaudīšana ir raksta autora uzdevums - ar kuru viņš ir ticis galā godam.

    Man, 10 bērnu tēvam, pazemotam un aplaupītam, sistam un šautam, spīdzinātam 22 gadus, kopš iznīcināja manu mūža darbu - Nacionālās Mākslas Galeriju LATVIJAS KULTŪRA un to izzaga Merķeļa ielā 13, ir simpātiski visi, kuri atmasko noziedzniekus - valsts amatpersonu augstajos krēslos.

    Atgādinu, ka komunists un vecākais kriminālmeklēšanas inspektors Vitālijs Gončarenko tiesas zālē tika saslēgts roku dzelžos un konvojēts uz cietumu.

    Atgādinu, ka man Iekšlietu ministrija izmaksāja 15 912 rubļus par valsts amatpersonu noziegumiem!

    Arī Latvijas tauta ir apzagta, piesmieta un pazemota un Grantiņš konsekventi pieprasa saukt pie atbildības visus VAINĪGOS.

    Atbrīvot Linardu Grantiņu un uzstādīt viņam tautas saziedoto pieminekli Bastejkalna kanālmalā ir latviešu goda pienākums!

    Asins sūcēju visvarenība mūsu bērnu dēļ ir jāpārtrauc.

  10. Freimantāla kungs,
    atšķirībā no daudziem, kas šodien uzstājas kā lieli patrioti, nekad neesmu bijis ne komjaunatnes, ne komunistiskās partijas biedrs. Čekā gan esmu pabijis un “stūra māju” pazīstu no izmeklētāja kabineta aizrestotajiem logiem, ne tikai no ārpuses, kā daudzi šodienas “patrioti”. Tāpēc par to “komunistu un čekistu” pasūtījuma rakstu atļaušos nepiekrist. Rakstu, ko domāju, un mani secinājumi izriet no tā marasma, ko redzu tā sauktā “Tautas tribunāla” lapā un tā, ko par Grantiņa darbību man stāstījuši paši Helsinku grupas bijušie dalībnieki - cilvēki, kam es uzticos vairāk nekā Linardam un viņa “tribunālam”.

    Pirms izsakāt Grantiņa cienīgus spriedumus par citiem, varbūt vispirms padomājiet, kāpēc šodien viņš ir palicis viens, kāpēc cilvēki iestājas vien pret DP nelikumīgo rīcību, bet par Grantiņu saka: “Manis pēc viņš var sapūt cietumā!”, kāpēc viņam nav neviena domubiedra bijušo pretošanās kustības dalībnieku vidū, kāpēc “Helsinki-86″ vārdā viņa aizstāvībai petīcijas raksta vieni vienīgi viņa ģimenes locekļi. Manuprāt, tas par kaut ko liecina. Grantiņam palikuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi domubiedri - tādi paši “apbižotie” kā jūs, Freimantāla kungs.

    Nav runa par miljonāriem un oligarhiem, 4.maija republikas varturiem un citiem, kas patiešām būtu pelnījuši tikt saukti pie atbildības. Runa ir par to pašu tiesiskumu par kuru tik daudz runā Grantiņš, kaut pats gatavs visus pakārt bez tiesas un izmeklēšanas. Ja kāds ir vainīgs, tas ir tiesājams pēc likuma, un ne jau Grantiņš būs tas, kurš te visiem piespriedīs nāvessodus. Un ko latviešu tautas priekšā noziegušies tādi cilvēki kā Raimonds Pauls, Imants Ziedonis, Māra Zālīte un citi mūsu kultūras darbinieki? Un kas lielajam Latvijas patriotam ar Vācijas pilsoņa pasi kabatā Grantiņam, kurš Latvijas labā izdarījis salīdzinoši maz, devis tiesības zākāt un nepamatoti apvainot teju visus padomju laika pretošanās kustības dalībniekus?

    Kas attiecas uz jūsu pārstāvēto Latviešu biedrību, tad, ja pareizi atceros, tieši jūsu grupa Ilmāra Druļļa vadībā savulaik mēģināja vardarbīgi sagrābt Rīgas latviešu biedrības namu, ko tiesībsargājošās iestādes bija spiestas pārtraukt. Arī šodien jūsu biedrība nelikumīgi uzurpē RLB vārdu un jauc cilvēkiem prātu, uzdodamās par Rīgas latviešu biedrības mantinieci, bet tāda pēc likuma nebūdama. Nav brīnums, ka jums tik labi saskan ar Grantiņu, kurš pats un tagad arī viņa radinieki uzurpējuši “Helsinki-86″ vārdu, kaut šī organizācija faktiski vairs nepastāv jau labu laiku.

    Kas attiecas uz jūsu konfliktu ar pašvaldības iestādēm, negribu to komentēt, jo nezinu visas nianses. Zinu tikai to, ka visās valstīs pastāv īpašuma nodoklis, bet nodokļi ir jāmaksā nevis jāmēģina no tiem izvairīties, slēpjoties aiz kāda cita formāla īpašnieka vārda. Padomājiet, vai patiešām esat darījis visu, kas likumpaklausīgam pilsonim būtu jādara, un tikai tad savās neveiksmēs vainojat citus nevis pats sevi.

  11. Mums visiem ir dzīves tumšās un gaišās puses. Ikviena cīņa, kur cilvēks iet savā spēkā vai vēl sliktāk - sātana vadīts, ir nolemta sakāvei. Var paskatīties Jāņa Rozenberga svētīgo liecību par Dieva spēku un vadību Mežaparka draudzes mājas lapā. Kas attiecas uz mūsu kultūras darbiniekiem, ar nožēlu jāsaka, ka Dievs ir noraidīts, kur nu vēl Kristus kā vienīgais ceļš, bet viss pārējais tiek piedāvāts visādos garīgos iesaiņojumos no “mākoņa maliņas”. Protams, ir arī reti izņēmumi, un paldies Dievam par to, bet uz pieminētajiem to nevar attiecināt. Protams, mums neviens nav jāpakar. Varam diskutēt, pastrīdēties un arī palikt katrs pie savām domām, bet savu žulti labāk izliet Dieva priekšā, lai Viņš mūs apskaidro.

  12. Tautas tribunāla darbības sākumā uz to raudzījos ar cerībām, bet drīz vien kļuvu skeptisks. Iemesli:

    1. Daudz fantāzijas, pārspīlējumi, pārmērīga ksenofobija, zema līmeņa personīgi apvainojumi (piem. par izskatu) u.t.t.
    2. Grantiņš agri vai vēlu notiesā visus savus sabiedrotos, kas viņam visur bez ierunām nepiekrīt. Savs laiks pienāca gan LNF, gan biedrībai NA, gan LRTT “piesēdētājiem”. Būtu gatavs saderēt, ka arī tagadējie domubiedri Freimantāls un Eihmanis sagaidītu savus spriedumus. Gribot negribot uzreiz jāatceras ar Grantiņa svētību notikusī H-86 sašķelšana un vēlākie skandāli Vācijā.
    3. Grantiņa lielummānija, kas izpaužas gan nespējā pieņemt jebkādu kritiku, gan tajā, ka viņš sevi sauc bezmaz vai par Atmodas vienpersonīgu iemiesojumu. Gandrīz visi līdzgaitnieki esot nodevēji un visas represijas pret tiem - vien VDK teātris. Īstas represijas esot bijis vien Grantiņa apcietinājums, kuru viņš varonīgi izcietis. Patiesībā zinām, ka tika salauzts. Jau sagaidītājiem no cietuma uzreiz pateica, ka pārtrauc visu un brauks prom. Arī trimdas tā laika presē pie H-86 biedru aprakstiem par Grantiņu lasām “cer izbraukt”. Un vēl tā uzruna TV. Nu netika nekur izdzīts, aizbrauca ar salauztu cīņas sparu. Tagad nu esot lielais nenovērtētais cīnītājs, kas atnesis Latvijai Atmodu un nu visus tiesāšot.

  13. 45 - minētajiem spriedumu atbalstu.
    11 - paliek pētāmie.

  14. IncParaac,
    kā var būt spriedums bez izmeklēšanas un tiesas? Grantiņš uzsver tiesiskumu, bet pats rīkojas kā asiņains diktators.

  15. God.kungs, man ir aizdomas, ka uz Jums pilnā mērā attiecās mans ieraksts blogā: “Katru gadu 18.augustā ir 1991.gada “valsts apvērsuma” (1991.g. 18.-21.VIII) gadadiena”. Minētais notikums pagaidām ir vistumšākais plankums sociālisma sistēmas (PSRS) sabrukšanā. Pateicoties A.Jakovļeva vaļsirdībai mūža beigās, pilnīga skaidrība ir par PSRS sagraušanas plānu, praktisko realizāciju, apzināti asiņaino operāciju organizēšanu Rīgā, Viļņā un citur. Nepārprotami ir noskaidroti “tautas fronšu” uzdevumi sagraušanas procesā, labi zināmi ir PSRS un pasaules sabiedrības zombēšanas formāti. Labi zināmi ir padomju “pelēko kardinālu” psiholoģiski visdziļākie motīvi PSRS sagraušanai.

    Vienīgā vēsturiskā mīkla pagaidām ir minētais “valsts apvērsums”, ko realizēja 8 vīri ar trīcošām rokām (skatījos TV). No viņiem visizcilākā personība bija Boriss Pugo, kurš, domājams, tāpēc ar sievu izdarīja “pašnāvību”. Latviešu vēsturnieku pienākums ir noskaidrot patiesību. Bet tas nekad nenotiks, jo mums nekad nebūs godīgi vēsturnieki. Būs vienīgi attiecīgā režīma dibena laizītāji – šņoristi. Pārējie – pelēki cilvēki. Tas varbūt vismazākā mērā attiecās uz Krjučkovu. Kāpēc tā ir vēsturiskā mīkla? Tāpēc, ka Gorbačovs un citi apvērsuma autori klusē. Gorbačovs faktiski neklusē, bet, kā parasti, melo. Acīmredzot, nekas netika fiksēts uz papīra, kas būtu pieejams vēsturniekiem.

    Diemžēl mūsdienu latvieši neko vēl nav sapratuši. Turpinās priekšstats par “varonīgo brīvības cīņu”. Šo priekšstatu, saprotams, sistemātiski uzkurbulē tie, kuriem patiesība ir ļoti kaitīga. Tādi cilvēki ir gan Latvijā, gan ASV un citur. Nākas novērot, ka nepatiesības uzkurbulēšanā daži mūsu kaimiņi ir pārāki par latviešiem. Citās zemēs pie varas tāpat ir nelabojami nelieši. Pēdējā laikā (šovasar) atskan balsis par Gorbačova tiesāšanu. Visvairāk ir žēl, ka joprojām neko nav izpratuši (lasījuši) latviešu vecākās paaudzes cilvēki – notikumu aculiecinieki. Latvijas cittautieši (krievi) ir visu pareizi sapratuši. Latviešu jaunākās paaudzes neapšaubāmi zombē pašmāju izglītības iestāžu personāls, kura intelektuālais, morālais, profesionālais adekvātums nav definējams bez tādiem vārdiem kā stulbeņi, idioti, nelieši, pielīdēji, karjeristi, ūdensgalvas, pseidointelektuāļi, pseidozinātnieki, prasti masu cilvēki un atsevišķos gadījumos – postcilvēki.

  16. Artur Priedīti,
    ko gribējāt ar savu komentāru pateikt un galvenais - kāds tam visam sakars ar raksta tēmu?

    Gorbačova valdīšanas laiks un augusta pučs ir tik plaša tēma, ka par to varētu runāt un runāt. Taču tam vajadzīga atsevišķa diskusija. Jā, katram šajos notikumos bija sava interese, sava loma, taču man ir pilnīgi “pie kājas” vai PSRS kāds sagrāva, vai tā sabruka pati - es priecājos, ka tā notika, un priecājos, ka Latvijas Republika atkal varēja atdzimt. Un lielākā daļa cilvēku, kas neko nezināja par kaut kādiem plāniem un sazvērestībām, uz barikādēm gāja un par Latviju cīnījās no visas sirds. Tāpēc viņi patiesi ir varoņi, lai arī ko teikti jūs un jums līdzīgi domājošie.

  17. Jums ir milzīgas problēmas ar latviešu literāro valodu. Interesanti, ka tās vienmēr ir idejiski nelabojami aprobežotiem latviešu jauniešiem.

  18. Artur Priedīškungs,
    speciāli atstāju jūsu tekstu tādu, kā esat uzrakstījis. Šķiet, jums pašam kaut kas ar latviešu valodu nav kārtībā, jo saprast nevar neko.

    Un pavisam noteikti jums kaut kas nav kārtībā ar pieklājību un diskusiju kultūru. Oponentu saukāšana par aprobežotiem, stulbeņiem, idiotiem, neliešiem, pielīdējiem, karjeristiem, ūdensgalvām, pseidointelektuāļiem, prastiem masu cilvēkiem un pat postcilvēkiem nav īpaša intelekta pazīme.

  19. Sveiki, Ervīn !

    Kā tev klājās? Kā ir ar ticības lietām? Vai esi dusmīgs uz Arturu Priedīti? Es ļoti atvainojos, bet rīt tomēr palasi LRTT vietni. Neaprobežojies tikai ar bildīšu skatīšanos. Aktuālā raksta beigās es tomēr rezervēju vietu arī Tavai pieticīgai personai.

    Edvīn, lai Dievs Tevi vienmēr pavada tavās gaitās un arī sargā Tevi!

  20. Labdien, Linard!

    Kāds prieks un arī pārsteigums redzēt Tribunāla priekšsēdētāju “Laikmeta zīmju” pieticīgajā vietnē! Man klājas labi, arī ar ticības lietām viss daudzmaz kārtībā. Uz Arturu priedīti dusmīgs neesmu, jo nemaz viņu nepazīstu. Tikai norādīju uz viņa diskusiju kultūras nepilnībām.

    LRTT aktuālo rakstu izlasīju. Tonis tā kā pēc DP apmeklēšanas kļuvis piezemētāks, bet citādi tas pats vecais labais tribunāls. Par manas pieticīgās personas pieminēšanu pateicos, tomēr nevajadzēja tā pūlēties. Es uzrakstīju tikai to, ko domāju, neviens mani nepiespieda, arī apmaksāts pasūtījuma raksts tas nav. LRTT vietni regulāri lasu jau vairākus gadus, esmu daudz runājos arī ar cilvēkiem, kas Tevi, Linard, pazīst personīgi, un tā mans viedoklis pamazām ir veidojies. Piedod, ja nav Tev īpaši glaimojošs. Neko nevar darīt - visiem jau neizpatiksi…

    Linard, gribētu Tev arī novēlēt Dieva svētību un apsardzību visās tavās gaitās, bet… nevaru! Nekādi nevaru tavas gaitas (domāts LRTT) ne svētīt, ne lūgt tām apsardzību. Taču, ja Tu patiešām un no sirds sāktu meklēt Patiesību, lasītu Evaņģēlijā nevis to, ko gribi tur ieraudzīt, bet to, kas tur patiešām rakstīts, nožēlotu grēkus un pieņemtu Jēzu Kristu kā savas dzīves Kungu, Tava dzīve patiešām varētu būt svētīta. Ko arī tev novēlu!

  21. Atbilde Ervīnam Jākobsonam.

    Grūti aptvert, kā var melot par lietām, kur visi pierādījumi ir absolūti NEPĀRPROTAMI?

    1992.gada 18.jūlija pilnsapulcē RLB nolēma vienbalsīgi - darboties atbilstoši 1938.gada likumīgajiem statūtiem. Līdz tam laikam nevienam RLB biedram nebija zināmi šie īstie statūti. Jo komunisti un čekisti vairāk par visu baidījās no RLB atjaunošanas. Viņi saprata, ka tad viņu privilēģijas beigsies. Pat vairāk - būs jāatbild par saviem NOZIEGUMIEM!

    Bet liktenis bija lēmis vienu mazo statūtu grāmatiņu saglabāt cauri visiem komunistu varas melnajiem laikiem. Tieši šis mazais “graudiņš” uzdīga 18.jūlijā 1992.gada kopsapulcē un deva Rīgas Latviešu Biedrībai iespēju likumīgi ATDZIMT.

    Pusgadu Māmuļā notika neiedomājami intensīvs latviešu kultūras tradīciju atjaunošanas darbs. Cilvēki stājās biedrībā un jutās droši latviešu kolektīvās analītikas centrā. Jutās lepni un laimīgi.

    Bet 1993.gada 18.februāra naktī komunistu un čekistu bandīti iznīcināja visus /ap 3500 arhīva vienības/ biedrības dokumentus, sita un šāva, paralizēja biedrības darbu, neielaida Māmuļā vairs biedrus, izlaupīja seifu, nolaupīja nenovērtējamas mākslas un vēsturiskās relikvijas 12 000 000 USD vērtībā. Arestēja biedrības likumīgi ievēlētos vadītājus. Brutāli un pretlikumīgi, pārkāpjot Latvijas likumus, iznīcināja tautas iesākto Latvijas kultūras tradīciju atjaunošanu - demokrātijas atjaunotnes centru, Rīgas Latviešu Biedrību. Vēlāk tās vietā radot komunistu un čekistu noziegumu piesedzēju un slēpēju bāzi ar pašu sadomātiem statūtiem un galveno uzdevumu - neļaut turpināt Rīgas Latviešu Biedrības gadsimtu koptās tradīcijas. Nepieļaut 1938.gada statūtu atzīšanu un cienīšanu Māmuļā.

  22. Sirsnīgs sveiciens visiem!

    Pārlasīju šīs nodaļas rakstus. Pateicos visiem par sava viedok’la izkl’astu!

    Inteli’gentais diskusijas stils ‘lauj cer’et uz vajadz’igaj’am p’armai’n'am Latvij’a un mazin’at dzi’lo plaisu starp varu un tautu.

  23. Sveiks, Valdi!

    Savā komentārā par RLB neko neesmu melojis, bet vadījies no informācijas, kas savulaik par šo jautājumu bija publiski pieejama.

    Neesmu līdz šim 90.gadu sākuma konfliktā RLB pārāk iedziļinājies. Tagad mēģināju papētīt mazliet tuvāk un secināju, ka par šo tēmu informācijas publiskajā telpā faktiski nav, izņemot Tavus rakstus un komentārus. Interesanti, kas tajos 1938.gada statūtos bija 4.maija varai tik nepieņemams, ka vajadzēja ieņemt ēku ar specvienību palīdzību? Diezgan nesaprotami.

    Oficiālajā versijā Vikipēdijā ierakstīts: “1993. gada sākumā spiedīgo finansiālo apstākļu dēļ notika mēģinājums biedrības ēku un pašu RLB komercializēt, tomēr tā tika saglabāta kā latviska kultūras organizācija”. Spriežot pēc Tevis stāstītā, nekā tāda nebija. Bet, kas tad domāts ar jēdzienu “komercializācija”? Ja paskatās šodienas RLB mājas lapā, tur ir viena vienīga telpu iznomāšana visiem, kas vien spējīgi maksāt. Tagad gan ir īsta komercializācija, jo daļa Māmuļā rīkoto pasākumu nekādi nav saistāma ar latviešu kultūru.

    Atceros, tā laika avīzēs par RLB ēkas ieņemšanas pamatojumu tika minēts, ka jūsu grupējums ir kā gribējis ēku iegūt savā īpašumā. Tas tika traktēts kā privātpersonu mēģinājums sagrābt visai sabiedrībai nozīmīgu namu pilsētas centrā. Ja atceramies 90.gadu sākumu, šādas bažas par daudziem īpašumiem patiesi bija. Veikli cilvēki tolaik atjaunoja dažādas 1.Republikas laika biedrības, lai dabūtu savās rokās to bijušos īpašumus. Valstij bija iemesls bažīties, taču jūsu gadījums diez vai ir tāds. Diezgan mīklains konflikts.

    Taču, ja ir taisnība par RLB namā izlaupītajām mākslas un kultūras vērtībām un arhīva iznīcināšanu, šis jautājums patiesi ir izmeklēšanas vērts un tam nevajadzētu piemērot noilguma statusu. Jo īpaši tāpēc, ka nolaupītās mantas esot regulāri parādījušās pārdošanai kolekcionāru aprindās gan Latvijā, gan ārzemēs. Es saprastu, ja šīs relikvijas būtu konfiscētas un nodotas muzejiem, taču, ja tās ir vienkārši izlaupītas… Lūk, vēl viens mūsu nesenās vēstures pelēkais plankums, kas jāizpēta un jāatklāj.

  24. Vikipēdija melo. KGB-istu ierakstītais ir nozieguma slēpšana!

    Cienījamais Ervīn, pats redzi, ka likumīgos 1938.gada statūtus nav iespējams izlasīt ne Tev, ne kādam citam interneta lietotājam! Lūdzu padomā - kādēļ?

    Bet galvenā iebilde man ir par Tavu neizpratni - varmācīgi nakts laikā pārtraukta Rīgas Latviešu Biedrības atjaunotnes darbība - un tas Tev nav kliedzošākais noziegums pret latviešiem, Latvijas kultūru un latviešu kultūras tradīcijām?

    Manā bērnu un kultūras aizstāvības komisijā vien bija 250 cilvēki. Un mūs vairs neielaida Māmuļā 19.februāra rītā, jo darbojamies atbilstoši likumīgajiem 1938.gada statūtiem. Komisijā bija ļoti daudz daudzbērnu ģimenes. Pēc 1993.gada 18.februāra nakts viss beidzās - pilnīga beztiesība un IZMISUMS nu jau 22 gadus. Vai var būt lielāka netaisnība?

    Otrs jautājums - manas nacionālās mākslas galerijas pastāvīgās ekspozīcijas iznīcināšana ir miljons reižu mazsvarīgāks, jo ir tikai KRIMINĀLNOZIEGUMS par 12 miljonu vērtās unikālās kultūrvēsturiskās ekspozīcijas iznīcināšanu. Domāju, ka visu laiku lielākās Rīgas Latviešu Biedrības pastāvēšanas laikā. Un nozīmīgākās.

    Lūdzu Tevi iepazīties ar lietas būtību un izdarīt secinājumus, pieaicinot juristus.

  25. Ervīn!

    Pārlasīju sevis rakstīto un nolēmu paskaidrot vēl sīkāk!

    22 gadus neielaist pašus Rīgas Latviešu Biedrības biedrus Māmuļā turpināt iesākto darbu ir pielīdzināms - mātei pēc pusgada atņemt bērnu un bērnam māti!

    Tā ir komunistu un čekistu patvaļas un totālās korupcijas ārprāta izpausme Latvijā.

    Katrs, kas to atbalsta, nav cilvēka vārda cienīgs.

    Katrs, kas to slēpj, ir NOZIEDZNIEKS pret cilvēci!

  26. Valdi,
    kā jau rakstīju, par šo notikumu ir ārkārtīgi maz informācijas publiskajā telpā, tāpēc grūti izdarīt objektīvus un neitrālus secinājumus. Es zinu Tavu viedokli, bet neesmu dzirdējis otras puses domas. Te es nedomāju policijas darbiniekus vai drošībniekus, bet kaut vai tās daļas RLB biedru domas, kas palika Māmuļā. Turklāt man šķiet, ka šis notikums prasa vēl arī cita veida papildus izmeklēšanu un informācijas iegūšanu.

    Tā kā man šobrīd trūkst plašas informācijas par šo tēmu, es par to pārsteidzīgus spriedumus neizteikšu. Tā nav neizpratne, bet piesardzība - domāju, ka nav pareizi rakstīt emocionālu rakstu bez pietiekamas informācijas par VISIEM apstākļiem.

    Nedomāju, ka atradīsies daudzi, kas Latvijā atbalstītu RLB ēkas varmācīgu sagrābšanu, ja viss patiesi ir tā, kā Tu saki. Tas var notikt tikai vienā gadījumā - ja atklājas fakti, kas būtiski parāda citā gaismā šos notikumus un to motivāciju. Bet tas vēl ir jāizpēta.

  27. Ervīn!

    Ak Dievs, kāds Tev naivums!!!

    Neviens nepalika Māmuļā!

    Absolūti visus mūs, kuri darbojamies pēc likumīgajiem statūtiem vairs nelaida RLB. Vairs statūtus NEATZiNA.

    Biedrības priekšnieku Ilmāru Drulli, apsardzes priekšnieku Vili kalēju arestēja. RLB telpās sita un šāva. Ikviens Rīgas Latviešu Biedrības biedrs jutās kā uz nāvi notiesātais! Par savu dzīvību neviens nebija drošs. Biedrības lietvedei Līgai Krūmiņai izsita priekšzobus.

    Šķiet, ka Tu attaisno kriminālnoziegumus, ja tie veikti lielā grupā! Ja tie ir plānoti. Ja tie ir vajadzīgi varas noturēšanai valstī pie varas esošajiem komunistiem un čekistiem. Tu varētu vēl pateikt, ka tie ebreji, kuriem nepatika gāzu kameras, taču varēja braukt uz kādu kūrortu sauļoties! Pat vairāk - tie latvieši, kurus naktīs sadzina kravas mašīnu kravas kastēs izvešanai, taču varēja braukt ar taksometru komfortablāk līdz dzelzceļa stacijai! Vai izvarota un nogalināta meitenīte taču varēja iemīlēt to puisi, kurš viņu nogalinājis!

    Drausmīgs, pretlatvisks čekistu noziegums nekādi nav attaisnojams! RLB iznīcināšana pielīdzināma visas latviešu tautas IZNĪDĒŠANAI. Tāpat kā izvešanas.

  28. Valdi,
    pag, Tu raksti, ka apcietināja “biedrības priekšnieku Drulli”. Ja pareizi atceros, pirms tam par priekšnieku tika ievēlēts Graudonis, bet Drullis vietnieks. Kurā brīdī tad, Drullis kļuva par priekšnieku un vai tieši šis fakts nebija par iemeslu konfliktam?

    Tāpat nesaki ka neviens nepalika Māmuļā. Izlika Druļļa vadīto grupu, bet tie jau nebija visi RLB biedri. Tas pats Graudonis ar saviem domubiedriem taču palika. Bet arī viņi bija RLB biedri - pirms tam taču visi strādājāt kopā.

    Vēlreiz - neviens neaizstāv noziegumus vai 4.maija varturus. Tomēr objektivitātes labad visi notikumi un to cēloņi būtu jāsaliek pa plauktiņiem.

  29. Ervīn, Ilmāru Drulli par Rīgas Latviešu Biedrības priekšnieku ievēlēja Rīgas Latviešu Biedrības pilnsapulcē 1992.gada 18.jūlijā, kad Latvijas tautai pirmo reizi tika dota iespēja iepazīties ar 1938.gada likumīgajiem - absolūti noslepenotajiem Rīgas Latviešu biedrības statūtiem. Par biedrības priekšnieku ievēlēja Ilmāru Drulli, par vietnieku Vilni Zālīti. No 18.jūlija RLB sāka pilnvērtīgu atjaunotnes darbu, jo beidzot tika radīti VISI priekšnoteikumi.

    Kas attiecās uz Graudoni - viņš ignorēja šo pilnsapulci un kopā ar komunistu un čekistu pretlatviskiem darboņiem pat nepieļāva domu, ka Māmuļā ir jāievēro likumīgie ULMAŅLAIKU statūti, kuri reģistrēti Sabiedrisko lietu ministrijā un kurus neviens nekad nav atcēlis.

    Atgādinu, ka no 1992.gada 18.jūlija kopsapulces Rīgas Latviešu Biedrība sāka pilnvērtīgu, juridiski perfektu, likumīgu darbu un es izveidoju savu kultūrvēsturisko ekspozīciju “Latvijas Kultūra” ar vairāk nekā 10 000 unikāliem eksponātiem. Mana ekspozīcija uzskatāma per nozīmīgāku un plašāku par Graudiņa kolekciju Dauderos. Piebildīšu, ka visu ekspozīciju izdemolēja un pilnībā IZLAUPĪJA.

    Laupīšana, vardarbība, melošana valsts augstāko amatpersonu līmenī ir komunistu un čekistu valsts pārvaldes stils! Un citādāk viņi valdīt neprot.

    Vai tad Tu atbalsti lielas sabiedrības grupas kriminālnoziegumus? Hitlera grupējums arī nebija mazs!

  30. Ervīn, tagad pēc Parīzes slaktiņiem pasaules uzskatus ieteicams koriģēt un izvēlēties atbilstošus, drošus draugus!

  31. Piekrītu, Valdi. Bet, kas tad, tavuprāt, būtu tie drošie draugi?

  32. Ervīn, drošie draugi ir cilvēki ar patstāvīgiem spriedumiem, taisnā ceļa gājēji! Cilvēki, kuri apzināti nemelo, lai iegūtu sev materiālus labumus, cilvēki, kuru pārliecību vienmēr var un drīkst apšaubīt, jo viņi argumentēti diskutēs par visiem svarīgajiem jautājumiem!

    Drošos cilvēkus var atpazīt viegli - viņu domas paliek tautām, sabiedrībai, tās folklorizējās un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi paaudžu paaudzēs, gadu simtos, tūkstošos.

    Drošie draugi nemelo, nepin viltības, neatbalsta NOZIEGUMU plānotājus un veicējus, bet nosoda viņu rīcību, nepagurstot, aizstāvot nevainīgos un GODPRĀTĪGOS.

    Laimīgu Mērkaķgadu Tev, Ervīn, un visiem Taviem mīļajiem! Un visiem “Laikmeta zīmju” lasītājiem!

  33. Atvainojiet, ka iejaucos, tomēr kaut kā nav skaidrs Freimentāla k-gs. Jau pagājuši tik daudz gadi, manā atmiņa ir tikdaudz, ka Latviešu biedrība tajā 1993.gadā kašķējās, ka saprast, kuram taisnība, nevarēja nemaz. Ja nemaldos, Graudonis jau bija PSRS vēsturnieks. Līgai gan visi zobi bija veseli, vismaz 1993.gada vidū noteikti. Pats galvenais - jā, arī šodien ir svarīgi, lai būtu Latviešu biedrība, kura mēģinātu apvienot visus latviešu, gan labējos, gan kreisos, gan kristiešus, gan dievturus, bet telpa nav obligāts nosacījums, galvenais ir cilvēki un ideja, kas tos apvieno. Mēs, latvieši, esam pārāk maz, lai šķeltos un dalītos, jāmeklē, kas mūs vieno, nevis kas mūs šķir, tikai tā mūsu NĀCIJA VARĒS PASTĀVĒT.

  34. Bertai Rūmniecei atbildu.

    Mīļā sirsniņa, vai saproti ar, kas ir kriminālnoziegums?

    Iznīcināt biedrību, kura darbojās likumīgi? Atbilstoši saviem 1938.gada statūtiem! Izlaupīt nacionālās mākslas galeriju?

    Nekad neatbalsti nelikumības, mīļā Berta!

  35. Man būtu viens jautājums bargajam soģim Grantiņam: Vai Angela Merkele arī ir izpelnījusi augstāko soda mēru, un precīzi - kuru?

  36. Patrioti ir dažādi. Var redzēt kāds patriots, Jūs esat, kungs. Jā, jā, KGB arī ir savi patrioti, un faktiski KGB ir masonu represīvais aparāts.

  37. Patriots Patriotam,
    Manuprāt, Patriots uzdeva Grantiņam loģisku jautājumu - ja jau teju visi Latvijas varasvīri un sievas pelnījuši “augstāko soda mēru”, tad vai tādu nav pelnījusi arī Merkeles kundze - kaut vai par to, ka nekontrolēti aicināja visus patvēruma meklētājus uz Vāciju? Ir jau viegli dzīvojot Vācijā ar Vācijas pilsoņa pasi kabatā “patriotam” Grantiņam zākāt visus un visu Latvijā, bet lai pamēģina piespriest “augstāko soda mēru” kādam Vācijas līderim - tūlīt visa vāciešu tolerance pret Grantiņa izdarībām pazudīs kā nebijusi. Bet Grantiņš to nekad arī nedarīs, jo uzskata, ka musulmaņi nav nekāds drauds Eiropai. Viņam, tāpat kā Jums, lielākais bubulis šķiet mistiskā “žīdu-masonu” un “žīdkrievu” sazvērestība.

  38. Aivars Borovkovs, bij. VDK noziedznieks, śodien Latvijas juristu biedrîbas pr-js, kas vazàjas brîvi pa Saeimas èku, MK utt. Logiski, ka Grantiñś ir 4.maija klikes radîtàs mûsdienu valsts produkts, jo spekulàcijàm vietas pietiek - ćekas maisi nav atvèrti un to negatavojas darît! Bij. VDK vadîtàjam Maskava piedàvàja pèc Latvijas neatkarîbas iegûśanas sadarboties, viñś atteicàs, bet cik daudz nav atteikuśies, bet stràdà LV SAB un DP? Tàdèł ir pamats daudz spekulàcijàm, ko Grantiñś izplata LRTT.

  39. Spārītis: valsts evolūcija notiek lēni un nemitīgās pretrunīgās administratīvās konvulsijās.

    Mes tak labi zinam, kas bija tie arejie režisori un vinu iekšejie paligi, un kam tas izdevigi un kur noved. Un kada jega runat, ja neviens neko par labu verst netaisas. Mes tacu, bez šaubam, zinam, kurp ejam un nonaksim. Driz pasaku laiki bus pilnigi aiztecéjuši.

    Spàritim taisnîba. Kad vèl PSRS laikos Gorbaćovs inicèja republiku suverenitàti, tikàs Godmanis, VDK Johansons, Gorbunovs ar Krievijas VDK generàliem Latvijà un plànoja Latvijas VDK izveidi, aizstàjot LPSR nosaukumu ar Latvijas. Viss tika saskanots. Vèlàk, jau pèc puća, 40 VDK darbinieki uz plàna pamata pàrgàja uz LV Iekślietu ministriju, SAB un DP, tur izveidojot jaunu un Maskavai lojàlu agentûras tîklu, kas darbojas paralèli un saskañoti ar militàro izlûkośanu, kura neatklàta darbojas joprojàm to militàrpersonu vidû, kas kà virsnieki palika Latvijà. Kà Krievijai naidîga un netkarîga valsts Latvijas ekonomika tiek iznîcinàta joprojàm ar SAB un DP un valdîbas kontrolèjośàm Krievijas federàlà dienesta ietekmèjośàm sviràm, realizèjot genocîdu komunistu un ćekistu garà vèl śobaltdien. Tà saucamie ćekas maisi nav atvèrti. Par to neatvèrśanu rûpèjas bij. VDK virsnieks Aivars Borovkovs, śodien Latvijas juristu biedrîbas pr-js. Neatkarîgà Latvijas valsts lîdz śai dienai nav nosodîjusi komunistiskà režîma VDK noziedzîgàs pret Latvijas valsti verstas darbîbas okupàcijas laikà.

Uzraksti komentāru