Valoda, valodiņa… 2.daļa – Nenormatīvā leksika politkorektuma mērcē

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 27-07-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Latviešu valodas jautājumiem veltītajā rakstu sērijā stāstām par vārdiem, jēdzieniem un izteicienam, kas, iespējams, gluži neatbilst oficiāli pieņemtajām literārās valodas normām, tomēr padara mūsu ikdienas valodu spilgtāku, krāsaināku, dzīvāku. Raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) runājām par tā sauktajiem barbarismiem un jēdzieniem, ko esam aizguvuši no svešvalodām. Šoreiz mūsu uzmanības lokā joma, kuras esamību vai neesamību ikdienas valodā ietekmē pašu pieņemtās pieklājības normas. Tāpat runāsim par tā saukto politkorektumu valodā, kas pieprasa gadsimtiem lietotus latviešu vārdus aizstāt ar svešiem, reizēm pat mākslīgi radītiem jēdzieniem. Brīdinām - puritāniski šķīstas valodas piekritējiem šo rakstu labāk nelasīt. Bet tie, kas vēlas vairāk uzzināt par mūsu ikdienas valodu, tās veidošanās un attīstības procesiem, par dažādu jaunu jēdzienu ienākšanu latviešu valodā - laipni lūdzam.

****

Sāksim ar diezgan jūtīgu tematu - tā saukto nenormatīvo jeb necenzēto leksiku. Šādu vārdu un izteicienu publiska lietošana šodien tiek uzskatīta par rupjību, kaut tikai pirms dažiem gadsimtiem tie bija parasti latviešu vārdi, kam nebija citu aizstājēju. Latviešu zemnieki bija vienkārši ļaudis, kas lietas un notikumus sauca to īstajos vārdos - reizēm skarbi, toties vienmēr trāpīgi. Kurā brīdī šie parastie, ikdienā lietojamie vārdi kļuva par nepiedodamu rupjību, kādu pieklājīgā sabiedrībā pat neērti izrunāt? Lielākoties tas notika 19.gadsimta otrajā pusē, parādoties pirmajai akadēmiski izglītotajai un ekonomiski turīgajai latviešu inteliģencei. Tad arī šajās “labākajās famīlijās” sāka dominēt uzskats, ka tik prastā valodā, kādā runā ļaudis “uz zemēm”, izglītotiem ļaudīm runāt nepieklājas.

Pirms 20.gadsimta tautas valodā lietotie apzīmējumi bija sastopami pat Bībelē. Tā pirmajā latviešu Bībeles tulkojumā bieži izmantots sens latviešu vārds mauka, kas apzīmē netiklu sievieti. Savukārt seksuāla rakstura sakarus ar šādu sievieti dēvēja par maucību. Acīmredzot tolaik tie bija pavisam parasti latviešu vārdi, ja reiz Gliks tos iekļāva Svēto Rakstu tulkojumā. Vēlākos Bībeles tulkojumos vārds “mauka” tika aizstāts ar apzīmējumu netikle. Taču tieši vārds “mauka” vislabāk raksturo šā jēdziena patieso būtību. Ar laiku maukai radās arī sinonīmi - palaistuve, padauza, slampa, kurva, sterva, mačka. Pēdējie gan nākuši no citām valodām un drīzāk uzskatāmi par barbarismiem. Savukārt netiklus vīriešus mēdza dēvēt par jākļiem un maukuriem.

Vairākums tā saukto necenzēto vārdu saistīti ar cilvēka intīmo sfēru. Varbūt tāpēc cilvēki tik jūtīgi reaģē uz to publisku lietošanu. Interesanti salīdzināt, kā laika gaitā mainījušies mūsu “nepieklājīgo” ķermeņa daļu apzīmējumi. Tautasdziesmās gandrīz vienmēr lietots vārds pi[.]pis vai p[.]pele (mīļvārdiņā - p[.]pelīte), taču vēlāk latvietis šīs vīrišķās ķermeņa daļas apzīmēšanai izgudroja citus vārdus - pipuks, čibriks, metamais. Savukārt padomju vara “vīrieša lepnumu” nodēvēja stīvi un cieti - par dzimumlocekli. Mūsdienās par korektu uzskata latīņu vārdu penis. Līdzīgi noticis ar sievietes “mīļvietiņu” - p[.]ža (p[.]žiņa), pī[.]da (pī[.]diņa), vēlāk vāverīte, petenīte. Mazām meitenēm mammas stāsta par cisiņu vai čuriņu, puisīšiem - par krāniņu vai gailīti. Salīdziniet šos tautas mutē radušos mīļvārdiņus ar padomju gadu “betona leksiku” - kaunums, sievietes ģenitālijas… Vairs nekāda mīļuma - viss kā no anatomijas grāmatas.

Līdzīgi noticis ar divu cilvēku intīmās tuvības jēdzienu. Ja senais latvietis gribēja pabūt divatā ar sievu, viņš to pateica skaidri un nepārprotami: „Iesim nopi[.]ties!” Tautai kļūstot smalkākai, arī šo patīkamo nodarbi sāka dēvēt smalkāk - par mīlēšanos, kaut ar patiesu mīlestību tai ir vien pakārtots sakars. Padomju gados vīrieša un sievietes fiziskā tuvība pārvērtās par dzimumaktu, bet mūsdienās viss kā ar cirvi tēsts - nodarboties ar seksu. No īstas mīlestības radītas divu ķermeņu savienošanās prieka, kur svarīga ne tikai miesas kaisle, bet daudz vairāk dvēsele, jūtas un emocijas, esam degradējušies līdz vienkāršai fizioloģisko vajadzību apmierināšanai. Vai ne tāpēc divu cilvēku tuvība daudziem joprojām ir prasta kniebšanās, drāšanās, drātēšanās, jāšanās?

Vēl tikai pirms 100 gadiem Latvijas laukos pat bērnam bija skaidrs, ka pauti - tās ir mājputnu olas. Tas, ka tautas mutē šādi godā arī vīriešu dzimumdziedzerus, nevienam problēmas neradīja. Ja nu tomēr, tad pautus varēja aizstāt ar vārdiem olas vai kule. Taču izglītotajam latvietim tik prasti izteicieni šķita nepiedienīgi, tāpēc radās sēklinieki un sēklinieku maisiņš. Savukārt sievietes kuplumi no pupiem pārtapa par krūtīm (kaut krūtis ir arī vīriešiem), bet nosaukums ķermeņa daļai, kur „mugura zaudē  famīliju”, no latviskās di[.]sas vai pakaļas transformējās dibenā,dupsī vai sēžamvietā.

Mūsdienās nepieklājīgi izrādījušies arī jēdzieni, kas saistīti ar organisma pārstrādes produktiem un to izvadi. Vēl nesen vienkāršam lauku cilvēkam krūtsgalā bija sūdu čupa, kādēļ pavasaros viņš rīkoja sūdu talku. Cilvēku un dzīvnieku organisma izvades produktus dēvēja attiecīgi - „lielos” par sūdiem, mēsliem vai kakām, „mazos” - par mīzaliem vai čurām. Taču latvietim patīk radīt mākslīgas valodas konstrukcijas vai izmantot no svešvalodām aizgūtus vārdus. Tā sūdi pārvērtās izkārnījumos, fekālijās, fēcēs un ekskrementos, bet mīzali - urīnā. Ja agrāk latvietis gāja di[.]st vai kakāt, tagad viņam jādodas, ak, šausmas - izkārnīties. Agrāk gājām mīzt vai pačurāt, tagad - urinēt. Arī pati vieta, kur pasēdēt un “vecus žurnālus pārlasīt”, no atejas pārvērtusies franču izcelsmes terminā tualete. Tomēr, neskatoties uz smalkajiem priekšrakstiem, ikdienā latviešu tauta pārsvarā joprojām iet kakāt un čurāt.

Nepārprotiet - šis raksts nav aicinājums atgriezties pie nenormētās leksikas. Diez vai tas vispār iespējams, jo mainījusies mūsu attieksme pret šādiem vārdiem un jēdzieniem. Lai arī joprojām tos dažkārt lietojam skarbākā sarunvalodā, tomēr, dzirdot šādus izteicienus publiskā telpā, īpaši ērti vis nejūtamies. Iekšējo cenzūru mūsu apziņā veido gan sabiedrības uzskati, gan pieņemtās valodas lietošanas normas. Tomēr mums nevajadzētu būt arī pārmērīgi puritāniskiem un kautrīgi nosarkt dzirdot vai lasot šādus vārdus kā stilistisku žargonu. Savulaik kā kuriozs izskanēja ziņa, ka daži pārmēru jūtīgi cilvēki nesuši izdevējam atpakaļ jauno Bībeles tulkojumu tikai tāpēc, ka tajā atkal lasāms vārds mauka. Gan šis, gan citi līdzīgi vārdi un jēdzieni tautas valodā lietoti gadsimtiem. Par nosodāmu rupjību tos padara vien pašu nospraustās pieļaujamā un nepieļaujamā robežas.

Vienā no Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumiem teikts, ka „necenzēts vārds ir nepieklājīgs, rupjš, lietošanai sabiedriskās vietās nepieņemams vārds (arī izteiciens), kuru lietojot kāds tiek nepamatoti vai ļauni nozākāts, tas ir, izsmiets vai nievīgi nopelts”. “Necenzēto” kategorijā iekļautie latviešu vārdi nevienu nenievā - tie ir parasti vārdi, kas apzīmē to vai citu jēdzienu. Ja likums vai sabiedrības noteiktās robežas tos definē kā nepieklājīgus - lai tā būtu. Tomēr, ja godīgi - savu reizi katram no mums pasprūk pa kreptīgākam vārdam vai izteicienam. Tā ir mūsu valoda un nav iemesla par to īpaši kaunēties. Cita lieta, ja “necenzēts” runasveids kļūst par ikdienu vai tiek lietots tīši izrādot necieņu sabiedrībai. Tad ar to ir jācīnās, taču, ja tā ir tikai sulīga, dzīva tautas valoda, kas pateikta īstā laikā un vietā, lielu ļaunumu mūsu tikumībai tā nenodarīs. Jo, kā par latviešiem teicis kāds mūsu gara darbinieks: „Mēs taču visi nākam no kūtspakaļas!” (laukiem - Red.)

****

Cita valodas joma, kur pēdējos pārdesmit gados notikušas zināmas pārmaiņas, ir sporta terminoloģija. Daudzus gadus Latvijā bija pazīstama sporta spēle rokasbumba. Tas ir tiešs tulkojums šī sporta veida nosaukumam angļu valodā. Tomēr neatkarīgajā Latvijā nez kādēļ esam atmetuši latvisko nosaukumu un atkal sākuši spēlēt handbolu. Iespējams, tas noticis tāpēc, ka citiem bumbas sporta veidiem atbilstoši termini latviešu valodā tā arī nav radīti. Vienu brīdi gan basketbols tika dēvēts par grozabumbu, taču šis termins valodā neiesakņojās. Savulaik par kājbumbu ticis dēvēts arī futbols. Skolēni dažkārt uzspēlē tautasbumbu, taču pārējie bumbošanās veidi - volejbols, beisbols, softbols, florbols, motobols vienmēr tikuši izrunāti tikai to angliskajā manierē.

Arī daži citi jēdzieni sporta jomā piedzīvojuši pārmaiņas. Padomju gados valodnieki nevarēja izdomāt, kā latviski pareizi nosaukt hokeja spēles terminu, kas krievu valodā skan kā podnožka. Oficiālajā terminoloģijā to sauca par nepareizu spēli ar nūju, tomēr šis termins neizteica pārkāpuma būtību. Tad kādam pavīdēja ģeniāla doma - klupināšana. Šis vārds tika iekļauts oficiālajā terminoloģijā un arī sporta žurnālisti to pieņēma labprāt. Tajā pašā laikā tieši komentētāji un žurnālisti ir tie, kas visbiežāk grēko valodas daiļskanības jomā. Tādi barbarismi un aizguvumi no svešvalodām kā mačs, taimauts un tamlīdzīgi joprojām dzirdami sporta sacensību komentāros un aprakstos un izrādās… ir pat iekļauti oficiālajā sporta terminu sarakstā.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu valodā ienākuši arī virkne vārdu un jēdzienu, kas ieviesti starptautisko institūciju ieteikumu un dažkārt pat spiediena dēļ. Tā sauktā politkorektuma vārdā daudzi jēdzieni, kas simtiem gadu tikuši lietoti latviešu valodā, tagad atzīti par nepiedienīgiem un aizskarošiem. Spilgtākais piemērs - vārds, kas apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pederasts jaunu zēnu piegulētāju apzīmējums ierakstīts pat latviešu valodas terminu vārdnīcā, bet Rietumu onkuļi mums saka, ka pareizi esot teikt gejs, vai arī lietot neitrālu jēdzienu - homoseksuālis. Tautas radītie apzīmējumi - piderass, pidars, pediņš - esot homofobiski un apvainojoši. Tā esot naida runa.

Arī vārds invalīds, kas pats par sevi ir aizguvums no svešvalodas, izrādās nav gana politkorekts, tāpēc aizstāts ar jēdzienu persona ar īpašām vajadzībām. Latīņu valodas vārds invalidus norādot uz cilvēka nespēju un esot pazemojošs. Ja tā, kāpēc valsts joprojām cilvēkiem piešķir invaliditāti un personas ar īpašām vajadzībām staigā ar invalīda apliecību kabatā? Senos laikos cilvēki ar fiziskiem vai garīgiem defektiem tika saukti vēl skarbāk - kroplis, tizlais, aklais, kurlais, kurlmēmais, debilais, pamuļķis. Šodien šādi apzīmējumi patiesi var izklausīties apvainojoši, bet ne jau vārds invalīds. Apzīmējumam persona ar īpašām vajadzībām nav ne vainas, tomēr reizēm šķiet, ka mūsu ierēdņiem svarīgs ir ķeksītis nevis rūpes, lai mainot jēdzienus tiktu ievērota kaut kāda konsekvence. Ne velti tauta šādiem jaunveidotiem apzīmējumiem piešķir pavisam citu nozīmi. Tā jēdziens persona ar īpašām vajadzībām tautas mutē ironiski tiek attiecināts uz deputātiem, ministriem un citiem valdības cilvēkiem.

Taču visjūtīgākā joma valodas praktiskā pielietošanā laikam gan ir tā, kas skar rasu, etnisko vai nacionālo piederību. Savulaik Padomju Savienībā katrs skolēns zināja, ka melnas ādas krāsas cilvēks ir nēģeris, bet apzīmējums melnais vai melnādainais - aizskarošs un rasistisks. Pēc “dzelzs priekškara” krišanas izrādījās, ka viss ir tieši pretēji - jāsaka melnādainais, bet nēģeris ir nicinoša palama. Latviešiem nācās ilgi un grūti skaidrot pirmajiem mūsu zemē iebraukušajiem melnajiem, ka vārdam nēģeris latviešu valodā nav nicinošas nozīmes un tas nav radies no pazemojošā apzīmējuma nigger (nigers), bet nozīmē vien piederību negroīdajai rasei (negro). Tomēr mīļā miera labad tika radīti jauni jēdzieni - tagad melnādainos no Āfrikas pieņemts saukt par afrikāņiem, bet Ziemeļamerikas melnos - par afroamerikāņiem.

Politkorektuma zobens skāris arī vienu no Latvijas senākajām mazākumtautībām - čigānus. Tā šo tautu dēvē ne vien Latvijā, bet krietnā daļā Austrumeiropas, tāpat vācu (Zigeuner), franču (Tsiganes), itāļu (Zingari) un citās valodās. Angļu valodā čigānus sauc par Gipsies, spāņu - par Gitanos. Taču politkorekti esot jāsaka romi, jo tieši tā šī tauta pati sevi sauc (Romane). Pārprasta politkorektuma dēļ daudzās Eiropas valstīs nu čigānu senais nosaukums tiek rūpīgi izskausts no valodas aprites. Latvijas čigāni gan neapvainojas, ka viņus dēvē šajā vārdā, jo gadsimtiem ilgi viņi tādi bijuši. Baltiem diegiem šūts šķiet arī šādas jēdzienu maiņas pamatojums, jo pēc līdzīgas loģikas mums vāciešus būtu jāsauc par doičiem, krievus par ruskijiem, bet igauņus - par ēstiem.

Visvairāk šķēpu tiek lauzts par jēdzienu žīds. Patriotiski noskaņoti latvieši cenšas atbrīvot dzimto valodu no PSRS laikā ieviestiem jēdzieniem un aicina atgriezties pie Izraēla bērnu nosaukuma latviskā varianta. Vārda ebrejs lietošanu mums savulaik uzspieda padomju vara, tāpēc cilvēki ne tik daudz protestē pret pašu jēdzienu, bet to, ka okupācijas laikā iebraukušie cittautieši pieprasa mainīt gadsimtiem iesakņojušos latviešu vārdus un jēdzienus. Tie nav Latvijas žīdi, kas protestē pret šī vārda lietošanu - to dara iebraucēji no Krievijas un citām bijušās PSRS republikām. Laimīgi tikuši vaļā no padomju ideoloģiskās kundzības, atkal esam nonākuši situācijā, kad mums cenšas norādīt, kā pareizi runāt pašiem savā valodā. Un vienmēr atradīsies iztapīgi bāleliņi, kas gatavi pārrakstīt ne vien valodas normas, bet pat Blaumani ar visiem viņa žīdiņiem.

Jēdziens ebrejs pasaulē tiek lietots vien nedaudzās valstīs un lielākoties neoficiālā apritē. Lielākajā daļā valstu joprojām tiek izmantots vārds žīds jeb jūds. Šis nosaukums atvasināts no Izraēla tautas patriarha Jūdas vārda. Senie grieķi Izraēļa pēctečus sauca par iehudi, romieši - judaeus, slāvi - par židj. Vārds žīds radies burtu “j” pa franču modei izrunājot kā “ž”. Jūdas cilme ņemta par pamatu Izraēla pēcnācēju nosaukumam arī citu Rietumeiropas tautu valodās - angliski Jew, vāciski Jude, franciski juif, spāniski judio, itāliski giudeo, poliski żyd, čehiski - žid. Turklāt šajās valstīs žīdi par šādu apzīmējumu itin nemaz neapvainojas un uzskata par pilnīgi normālu.

Latvijā jēdziens žīds ienāca no Krievijas. Vienkāršās tautas vidū tam bija diezgan nicinoša pieskaņa, tāpēc ķeizariene Katrīna II 1764.gadā ar dekrētu aizliedza lietot vārdu žīds valsts dokumentos. Savukārt Kurzemē no vācu valodas ieviesās vārds Hebreer - ebrejs. Tomēr, tā kā pašā Vācijā pamatā lietoja vārdu Jude, arī Kurzemē 19.gadsimtā pārgāja uz apzīmējumu jūds jeb žīds. Polijā vārds żyd nozīmēja tikai tautību - tam nebija nekādas nicinošas pieskaņas, tādēļ ar poļu kultūru un tradīcijām saistītajā Latgalē un būtībā visā Austrumlatvijā, ieskaitot Vidzemi, nostiprinājās vārds žīds, ko tik labi pazīstam no mūsu izcilo prozas klasiķu darbiem.

Neatkarīgajā Latvijā vārdu žīds lietoja oficiāli. Divdesmitajos gados apritē vēl bija abi vārdi - žīds un ebrejs, bet 30.gados apzīmējums žīds kļuva par noteicošo, savukārt vārds ebrejs izzuda pavisam. Oficiālajos dokumentos un presē lietoja tikai vārdu žīds. Ebreji pret to nebūt neprotestēja, kas izpaudās arī viņu organizāciju nosaukumos - Latvijas žīdu skola, Latvijas žīdu futbola klubs, Latvijas žīdu slimnīca. Lieki teikt, ka šim apzīmējumam nebija nekāda negatīva konteksta. Pēc padomju okupācijas sevi cienoši Latvijas žīdi pat jutās aizskarti, ka jaunajai varai iztapīgākie latvieši sāk viņus dēvēt par ebrejiem. Visu pārmainīja Otrais Pasaules karš un holokausts. Nacistu antisemītiskās propagandas iespaidā vārds žīds arī latviešu apziņā ieguva negatīvu skanējumu.

Līdz 20.gadsimta sākumam latviešu un citu Eiropas tautu valodās vārds ebrejs tika lietots tikai diskutējot par šīs tautas vēsturi vai kultūru. Aizstāt ikdienas leksikā vārdu žīds ar jēdzienu ebrejs būtu tas pats, kas krievus saukt par slāviem, vāciešus par ģermāņiem, itāļus par romāņiem, bet latviešus - par baltiem. Vienīgi Krievijā inteliģence lietoja vārdu ebrejs, jo vienkāršajā tautā žīds bija kļuvis par sīkstuļa un rausēja sinonīmu. Padomju Savienībā lietot vārdu žīds oficiāli bija aizliegts, taču tautas valodā tas joprojām saglabājās. Ņ.Hruščovs savos memuāros raksta, ka “atbrīvotās” Rietumukrainas žīdi 1939.gadā skaļi protestējuši pret viņu apsaukāšanu par ebrejiem. Padomju gados jēdziens ebrejs ar varu tika uzspiests arī Latvijas iedzīvotājiem.

Liela daļa Latvijas žīdu arī šodien neiebilst, ja viņus sauc šajā vārdā. Protestē tie, kas Latvijā ieradušies padomju gados, jo viņiem šis vārds nozīmē kaut ko nicināmu un sabiedrības atstumtu. Taču nu jau arī daļa Latvijas žīdu sākuši pieprasīt, lai viņus sauc par ebrejiem. Negatīvu lomu nospēlējis holokausts un dažu latviešu līdzdalība tajā. Latvieši šādu savu līdzpilsoņu vēlmi var respektēt un saskarsmē ar viņiem lietot tiem pieņemamāku apzīmējum, taču tā nekādā ziņā nevar būt ultimatīva, obligāta prasība. Saprotot ebreju tautas sāpi, mēs publiski atturamies izmantot vārdu žīds, taču nevienam nav tiesību nosaukt latvieti par antisemītu, ja viņš šo vārdu tomēr kādreiz lieto. Žīds ir normāls latviešu vārds un neviens nevar mums dzimtajā zemē liegt runāt pašu valodā. Kā kompromiss gan varētu būt neitrālais apzīmējuma jūds, kas nav aizskarošs nevienam.

Tas viss liek uzdot jautājumu - vai ASV, Eiropas un Krievijas “padomdevēju” un politkorektuma vārdā mums patiešām būtu jāmaina gadsimtos iesakņojušos latviešu vārdus un jēdzienus? Vai ir normāli pašiem savā zemē pakļauties citu tautu izpratnei par to, kas pareizs, bet kas izskaužams no mūsu valodas? Vai dzīvojot mūsu zemē cittautiešiem tomēr nevajadzētu respektēt latviešu valodas terminus un jēdzienus nevis uzstājīgi pieprasīt tos mainīt? Tāpat latviešiem nevajadzētu par katru cenu izvairīties no tā sauktajiem barbarismiem un aizguvumiem, nenormatīvās leksikas un pēc šodienas mērauklas politnekorektiem vārdiem un izteicieniem, jo pareizā vietā un laikā pateikti tie mūsu valodu padara tikai krāšņāku un sulīgāku. Protams, ja kādam mutes vietā ir “sūdu muca” (īpaši tas attiecas uz kaimiņtautas “trīsstāvīgo” lietošanu), tad šādam rupeklim normālā latviešu sabiedrībā nav īstā vieta. Bet tas jau ir cits stāsts…

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Bravo! Vienreiz kāds ir normāli pateicis to, kas man jau sen nedeva mieru.

    Starp citu, krievu laikos pats vārds “krievs” jau arī sāka vilkt uz politnekorektības pusi un tika aizstāts ar “krievu tautības cilvēks” ;)

  2. Korekti un exelenti.

Uzraksti komentāru