Svētais no Asīzes. 2.daļa

Ievietoja | Sadaļa Kristus dēļ | Publicēts 20-07-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Mazāko brāļu” (minorītu) skaitam pieaugot, Francisks sāka izsūtīt tos misijas darbā, lai piepildītu redzējumu pasludināt Evaņģēliju visām tautām. Vispirms brāļi no Umbrijas devās uz citiem Itālijas reģioniem. Kā pirmais 1211.gadā sākās misijas darbs Ankonas pilsētā, Markes reģionā. 1214.gadā sekoja misija ārvalstīs - Spānijā un Marokā. Tādās zemēs kā Francija un Spānija franciskāņu misionāri nesastapa lielus šķēršļus, taču, piemēram, Ungārijas stepēs vietējie gani rīdīja brāļus ar suņiem un dūra ar uzasinātām ganu nūjām. Arī Vācijas dienvidos pirmie franciskāņu misionāri neguva cerētos panākumus. Tomēr bezbailīgie un nenogurdināmie brāļi neapstājās grūtību priekšā un devās uz arvien jaunām zemēm. 1220.gadā pieci ordeņbrāļi Marokā tika nogalināti Kristus liecības dēļ, tā kļūdami par pirmajiem franciskāņu mocekļiem.

Lai cik tālu misijas gaitās neaizgāja brāļi, ik gadu viņi atgriezās Porciunkulā uz ģenerālo Kapitulu - visu kopienas locekļu kopsapulci. Par pirmajiem Kapituliem drošu ziņu nav, vien zināms, ka 1217.gada Kapitulā nolemts nosūtīt misionārus uz Tunisiju un Sīriju. Taču par 1219.gada Kapitulu ir zināms, ka tajā piedalījās vairāk nekā 5000 kopienas locekļu un tas ilga nedēļu. Par brāļu pulcēšanos kļu­va zināms visā apkār­tnē un ļaudis mil­zī­gā skai­tā de­vās klau­sī­ties franciskāņu sludināšanu. Porciunkulā ieradās grā­fi, ba­ro­ni, bruņinieki, ci­ti diž­cil­tī­gie, kar­di­nā­li, bīs­ka­pi, aba­ti, garīdznieki un ne­pār­re­dzams vienkāršās tau­tas pū­lis. Ļaudis nā­ca, lai ­redzētu svē­to sa­pul­ci, bet gal­ve­nais - nā­ca pas­ka­tī­ties uz Fran­cis­ku, kurš skaļā balsī de­dzīgi sludināja Die­va Vār­du, ko bija saņēmis no Svē­tā Gara. Cilvēki tika sagrupēti desmitos un simtos un šā­di iz­vie­to­ti, ar asa­rām acīs stā­vē­ja klau­so­ties Francis­ka spre­di­ķī un skaļi paužot mīlestību citam pret citu.

Freska ar Asīzes Franciska portretu, kas tapis vēl Franciska dzīves laikā.

1215.gada novembrī Francisks devās uz Romu, lai piedalītos IV Laterāna Koncilā, bet 1216.gadā ar Francisku un viņa ordeņa darbību iepazinās jaunais pāvests Honorijs III. 1218.gada 11.jūnijā pāvests publicēja bullu “Cum dilecti”, kurā, vēršoties pie bīskapiem, apstiprināja minorītu brāļu mācības atbilstību Romas Baznīcas doktrīnām. Šajā laikā arvien lielāku ietekmi ordenī ieguva pāvesta legāts, kardināls Ugolino (vēlākais pāvests Gregors IX), kas personīgi bija Franciskam un viņa idejām draudzīgs, taču, īstenojot Romas kūrijas intereses, centās ievirzīt ordeņa dzīvi stingri kontrolētos rāmjos, atstājot dedzīga entuziasma mūžam pārņemto Francisku ārpus šī procesa.

1219.gadā Francisks devās uz Damietu Ēģiptē, kur krustneši V Krusta karā cīnījās ar musulmaņiem. Saņēmis pāvesta legāta atļauju, Francisks riskējot ar dzīvību devās uz pretinieka nometni pie sultāna Melek El Kamela, kur tika viesmīlīgi uzņemts. Redzot, ka viņa mērķis pievērst sultānu kristīgajai ticībai augļus nenes, Francisks atgriezās pie krustnešiem. Lai gan šī misija bija neveiksmīga, tomēr pateicoties tai franciskāņi līdz pat mūsu dienām bauda uzticību islāma pasaulē. Vēlāk Francisks nokļuva ēģiptiešu karavīru mameluku nometnē, kur viņu gandrīz nogalināja, jo par katra kristieša galvu bija izsludināta atlīdzība zeltā. Viss tomēr beidzās labi. 1219.gada 5.novembrī krustneši ieņēma Damietu, bet Francisks, kuru bija dziļi sarūgtinājusi krustnešu neattaisnojamā vardarbība pret vietējiem iedzīvotājiem, devās uz Sīriju, vēlāk apmeklējot arī krustnešu kontrolēto Akras pilsētu Svētajā Zemē, kur franciskāņu misija darbojās kopš 1217.gada.

Francisks ciemos pie sultāna Ēģiptē. Džoto freska.

Aizbraucot no Eiropas, Francisks ordeņa lietas nodeva divu brāļu pārraudzībā. Taču tūdaļ pēc viņa aizbraukšanas starp brāļu vidū radās šķelšanās. Ordenī bija daudz jaunpienācēju, kam Franciska radikāli askētiskā ordeņa regula šķita pārāk barga un grūti panesama. Viņi pieprasīja pārmaiņas un atbalstu meklēja Romas kūrijā. Līdz tam visi priekšlikumi mīkstināt franciskāņu dzīves likumus bija atdūrušies pret Franciska striktu noraidījumu. Tagad, kad viņa nebija klāt un izplatījās pat baumas par viņa nāvi, reformu piekritēji, nodrošinoties ar kūrijas atbalstu, ieviesa daudzus atvieglojumus ordeņa dzīvē un savai ietekmei centās pakļaut arī franciskāņu sieviešu klosterus. Savukārt stingrās līnijas piekritēji sasauca sapulci, uz kuru uzaicināja tikai savus domubiedrus, un mēģināja ordeņa regulu padarīt vēl stingrāku nekā līdz tam.

Uzzinājis par nesaskaņām, Francisks atgriezās Eiropā. Jau ceļā uz Asīzi viņš piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu. Boloņā Francisks atrada dažus ordeņbrāļus dzīvojam greznā villā, kas nekādi nebija savienojams ar apkārtceļojošu ubagotājmūku tēlu. Sašutis par tik klaju ordeņa regulas pārkāpumu Francisks pieprasīja villu nojaukt, taču kardināls Ugolino paziņoja, ka villa neesot tajā dzīvojošo brāļu privātīpašums, bet pieder Romas Baznīcai. Līdzīgi notika ar citu namu Asīzē. Francisks pat sāka plēst nost dakstiņus no šī nama jumta, taču pilsētas sardze viņu apturēja, sakot, ka nams ir pilsētas īpašums. Tad Francisks devās pie pāvesta uz Romu ar prasību atcelt visus jauninājumus ordenī, kas pieņemti viņa prombūtnes laikā. Pāvests pieņēma “Zālamana lēmumu” - par ordeņa pārraugu no kūrijas puses iecēla kardinālu Ugolino, vienlaikus ar bullu “Cum secundum” apstiprinot ordeņbrāļu bezierunu paklausību Franciskam.

Diemžēl daudzus jauninājumus Francisks vairs nespēja apturēt. Pāvesta bulla izbeidza brīvu iestāšanos un izstāšanos no brālības. Tagad, lai iestātos kopienā, bija jāiztur pārbaudes gads, bet izstāšanās vispār nebija paredzēta. Tā ar pāvesta un kardinālu svētību brīva Kristus mācekļu kopiena tika padarīta par slēgtu mūku ordeni. Kopienā, kur viens no galvenajiem tikumiem bija pazemība un visu brāļu vienlīdzība, tagad ieviesa garīgo hierarhiju un savu garīdzniecību. Nabadzīgo ubagotāju ordenim, kāds tas bija sākumā, tagad atļāva turēt īpašumā namus un zemi. Visas šīs pārmaiņas 1221.gadā noveda pie vecās regulas atcelšanas un jaunas ieviešanas. Taču pāvests jauno regulu neapstiprināja, tāpēc 1223.gada sākumā tika pieņemti atkal jauni ordeņa noteikumi, kurus pāvests apstiprināja ar bullu “Solet annuere”.

Kāda bija Franciska dzīves un kalpošanas filozofija, parāda viņa mūka tērps -
daudzkārt lāpīts un noplīsis, iepretī daudzu Baznīcas vadītāju greznībai un izšķērdībai.

Pēc atgriešanās no Sīrijas un Palestīnas, kur viņš ieguva ar lielām sāpēm saistīto acu slimību, Francisks atteicās no ordeņa vadīšanas un savā vietā iecēla brāli Pjetro no Katānas. Pēc viņa nāves, par vadītāju kļuva Elija no Kortonas. Francisks joprojām baudīja nedalītu cieņu brāļu vidū, taču ietekmēt ordeņa vadības lēmumus vairs nespēja. Viņš neatbalstīja jauno ordeņa kursu, taču būdams pazemīgs un sekojot dotajam paklausības solījumam, nekad nemēģināja sacelties pret Baznīcas autoritāti. Tomēr viņa dzīves pēdējie gadi bija viens vienīgs klusējošs protests pret viņam tik dārgo ticības dzīves ideālu izkropļošanu. To pierāda arī Franciska testaments, kur var sajust klaju nosodījumu par pazemīgo un nabadzīgo Kristus mācekļu kopienas pārvēršanu varenā mūku ordenī.

Atbrīvots no rūpēm par ordeni, Francisks nodevās misijas ceļojumiem un lūgšanām. 1221.gadā viņš devās misijā uz Itālijas centrālajiem un dienvidu reģioniem, bet 1222.gadā sludināja Evaņģēliju Boloņā. 1224.gadā tika pieņemts lēmums par misiju Anglijā. Taču acu slimība lika sevi manīt arvien vairāk. To, ka acu gaisma pazudīs uz visiem laikiem, Francisks juta jau Palestīnā, kad viņš teica: “Tagad man būs daudz laika raudzīties uz iekšieni, un tur es vislabāk varēšu atrast Jēzu Kristu”.

1224.gada vasarā Francisks ar tuvākajiem sekotājiem devās uz Verno kalnu, ko viņam 1213.gadā bija uzdāvinājis San Leo Montefeltro grāfs Orlando. Šeit, nošķīries no brāļiem, Francisks pavadīja laiku gavēšanā un dziļās lūgšanās. 15.augustā, Kun­ga Krus­ta Pacel­ša­nas die­nā, agrā rīta stundā lūdzot Dievu un gremdējoties pārdomās par Kristus ciešanām pie krusta, debesis pēkšņi atvērās un miljoniem gaismas straumju plūda uz Francisku. Uguns izveidoja krustā piesista spārnota serafa tēlu - asinis dega eņģeļa atvērtajās brūcēs, rokās un kājās, bet seja staroja pārdabiskā mirdzumā. Uz Franciska ķermeņa parādījās stigmas - Kristus krus­ta rē­tām lī­dzī­gas brūces uz roku plaukstām, kāju pēdām un sānos. Asīzes askēts tiek uzskatīts par pirmo cilvēku kristietības vēsturē, kurš saņēmis Kristus brūces savā mirstīgajā miesā. Pa­tei­co­ties stig­mām, kad Francisks jau atradās uz nāves gultas, laikabiedri viņu raksturoja kā “lī­dzīgu Kris­tum, at­kal noņemtam no krus­ta”.

Francisks saņem stigmas (Kristus brūces) no debesu eņģeļa tēla. Džoto freska.

Pēc stigmu saņemšanas Francisks atgriezās Porciunkulā, bet gada nogalē apceļoja Umbriju un Markes reģionu. Tomēr pēdējie divi viņa dzīves gadi bija ļoti smagi. Slimas bija viņa acis, aknas, liesa un kuņģis. Dzīves noslēgumā viņš atzina, ka daudz grēkojis pret brāli ķermeni. Arī stigmas nebeidza asiņot un sagādāja pastāvīgas sāpes. Taču vesela un gavilējoša bija Franciska sirds. 1225.gadā savas acu slimības dēļ viņš kādu laiku dzīvoja Sv.Damiāna baznīcā. Lai tiktu galā ar domu, ka viņa acis vairs nevarēs redzēt, Francisks aizgāja vientulībā. Viņš priecājās, ja kāds viņam atnesa pļavas puķes - vijolīšu smarža viņam šķita skaistākā pasaulē. Viņa acis tikpat kā vairs neko neatšķīra, bet viņš sēdēja un pateicās Dievam: “Paldies Tev, Kungs, par mūsu māsu sauli, kuru es nekad vairs neredzēšu, bet kas par to? Ne jau man vienam Tu viņu esi radījis.”

1226.gada aprīlī Francisks uzturējās Sjēnā, Čelle di Kortonas abatijā. Veselības stāvoklim pasliktinoties, augusta beigās viņu nogādāja Asīzes bīskapa pilī. Taču septembra sākumā, juzdams, ka tuvojas dzīves noslēgums, Francisks lūdza viņu pārvest uz Porciunkulu, pa ceļam apstājoties Asīzē. Pats lielais ceļotājs vairs nespēja paiet - četri brāļi nesa viņu nestuvēs. Kalnā nonācis, viņš lūdza, lai brāļi apstājas: “Pagrieziet manu seju pret Asīzi. Es gribu svētīt manu pilsētu, kuru nekad vairs neredzēšu, manu skaisto, labo pilsētu.” Balto pilsētu kalnā viņš vairs nevarēja redzēt savām acīm, bet redzēja ar sirdi. Brāļi, rokās sadevušies stāvēja ap viņu un visi kopā dziedāja slavas dziesmu Dievam.

Franciska dzīves pēdējās dienas fiziski bija mokošas. Viņa ciešanas atviegloja māsas Klāras gādīgās rokas un paša Franciska pacilātais dvēseles stāvoklis. Viņš nebeidza slavēt Dievu par “māsu nāvi” un savu šīszemes dzīvi beidza ar vārdiem: “Dzīvot vai mirt man ir vienlīdz saldi.” 1226.gada naktī no 3. uz 4.oktobri, svētīdams brāļus un citus klātesošos, Francisks tika aizsaukts Mūžībā. Mirstot viņš atvadījās no putniem, kokiem, kalna un ordeņbrāļiem kā vienas ģimenes locekļiem. Viņa pēdējie vārdi bija: “Es izpildīju to, kas man bija jāizdara.” Francisks nomira uz kailas zemes un mirdams “pavēlēja bez zārka miesu zemē apglabāt”. Vēsts par Asīzes askēta nāvi izplatījās ātri un cilvēki bariem ieradās Porciunkulā, lai atvadītos no Franciska un savām acīm redzētu viņa stigmas.

Asīzes svētā pāriešana Mūžībā. Džoto freska.

Svētdien, 1226.gada 4.oktobrī, Franciska ķermenis tika svinīgi pārnests no Porciunkulas uz Asīzi, pa ceļam apstājoties pie Sv.Damiāna baznīcas. Apbedīts Francisks tika Sv.Georga baznīcā. 1228.gada 29.aprīlī pāvests Gregors IX bullā “Recolentes” lūdza kristiešus ziedot bazilikas būvniecībai Franciska godam, bet 16.jūlijā Asīzē veica viņa kanonizāciju. Pēc trim dienām, 19.jūlijā tika publicēta bulla “Mira circa nos”, kas Francisku iekļāva Romas katoļu svēto pulkā. 1230.gada 25.maijā Franciska mirstīgās atliekas tika pārnestas uz jaunuzcelto viņa vārdā nosaukto baziliku, kas vēlāk tapa par franciskāņu ordeņa galveno klosterkompleksu - Sacro Convento di S.Francesco.

Tomēr uzticamākie Franciska sekotāji, kas joprojām turēja godā sava skolotāja nabadzības un pazemības ideālus, nespēja samierināties ar šādu viņa piemiņas godināšanu, jo pats Francisks nekad nebūtu gribējis, lai viņu sauc par svēto un viņa godam ceļ bazilikas. Viņa mācekļi ziedojumu vākšanas un bazilikas būvniecības laikā pat vairākas reizes naktī sadauzīja ziedojumu traukus, tā protestēdami pret Franciska ideālu izkropļošanu. Taču pret Baznīcas vadītāju gribu viņi bija bezspēcīgi.

Bazilika Asīzē, kur atrodas Svētā Franciska kapavieta (attēlā pa labi).

Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem katoļu svētajiem, kurus ar Kristu vienoja īpaša, pārdabiska saikne. Viņš pieder tā sauktajai katoļu mistiķu plejādei, kuru dzīvē un kalpošanā notika pārdabiskas Dieva atklāsmes un Svētā Gara izliešanās. Caur Franciska kalpošanu Dievs darīja daudz zīmju un brīnumu - aklie atguva redzi, paralizētie cēlās kājās, kroplo locekļi kļuva veseli, spitālīgie tika dziedināti, mirušie augšāmcēlās. Šādas Dieva klātesamības izpausmes radī­ja ļaudīs ar­vien lie­lā­ku god­bi­jī­bu pret Francisku, bet viņa sekotāji savu skolotāju jau dzīves laikā uzska­tīja par svē­to.

Viena no pārdabiskām izpausmēm, kas parādījās Franciska un viņa sekotāju kalpošanā, bija reāli piedzīvojama Kristus klātbūtne. Kāds Fran­cis­ka māceklis liecina, ka lūgšanās brāļi esot “sa­ru­nā­jušies ar Die­vu, kā sa­ru­nā­jās di­vi draugi.” Kāds cits māceklis Die­va klātbūtnē al­laž ap­gū­lies gul­tā, lai baudītu mieru un at­dusu. Par šo īpašo Dieva klātbūtnes stāvokli Fran­cisks pats teica: “Dievs man ir salds un pa­tī­kams, mī­lams, ie­mī­lēts un vai­rāk par vi­su kārots.” Ne rei­zi vien, “ap­rei­bis no mī­les­tī­bas un līdzjūtības uz Kris­tu, svēt­lai­mī­gais Francisks mē­dza pacelt no ze­mes ko­ka ga­ba­lu un, tu­rot to krei­sa­jā ro­kā, ar la­bo vil­ka pa to kā ar vi­jo­les lo­ci­ņu, dzie­dā­dams dzies­mu par Kun­gu Jē­zu Kris­tu. Šī dzie­dā­ša­na bei­dzās ar ska­ļiem vai­diem un žē­lu­ma pilnām asa­rām par Kris­tus cie­ša­nām”.

Ir daudz liecību par pa­rā­dī­bām un vīzijām gan paša Fran­cis­ka, gan vi­ņa sekotāju dzīvē. Reiz Ro­mā ieejot diev­na­mā Fran­cisks nos­tā­jies stū­rī un asa­rām acīs lū­dzis, lai vi­ņam tik­tu dāvāts na­ba­dzī­bas tikums. Ša­jā brī­dī vi­ņš pa­rā­dī­bā ieraudzījis apustu­ļus Pēte­ri un Pā­vilu. Kādu ci­tu rei­zi, Fran­cis­kam runājot ar brā­ļiem par Die­vu, vi­ņu vidū pēkšņi parā­dī­jās tēls, kurš “pie­pil­dī­ja viņus ar tā­du svētlaimes sa­jū­tu, ka visi zau­dē­ja sa­ma­ņu un gu­lē­ja kā mi­ru­ši.” Verno kalnā, zemojoties Dieva priekšā, Franciska acīm izgaismojās di­vas pa­rā­dī­bas - vie­nā no tām viņš pa­zi­na Kristu, ot­rā pa­ts sevi. Tie­ši šī vī­zi­ja kļu­va par vie­nu no gal­ve­na­jiem ie­mes­liem, kāpēc ļaudis sāka salīdzināt Francisku ar Kris­tu.

Eņģeļa parādīšanās minorītu brāļu vidū.

Liela nozīme Franciska un viņu sekotāju dzīvē bija lūgšanām, Dieva Vārda apcerei un sludināšanai. Pats Francisks teica, ka viņam patīk sludināt “a­ro­mā­tis­kos ma­na Kun­ga vār­dus.” Dažkārt cil­vē­kus baznīcā, kuri klau­sī­jās Fran­cis­ka spre­di­ķi, pār­ņē­ma nebeidzamas rau­das - “vi­si diev­lū­dzē­ji, viss lie­lais vī­rie­šu un sie­vie­šu pū­lis sā­ka neattura­mi rau­dāt,” un vi­ņu el­sas bi­ja tā­das, ka “ne­kad ne­kas tāds tur ne­bi­ja pieredzēts.” Bieži vien brā­ļi tikai ieejot Fran­cis­ka is­ta­bā vien un no­mez­da­mies ceļos, tū­daļ nonāca pravietiskas aizrautības stā­vok­lī. Da­žus pār­ņē­ma tā­da sa­jūs­ma, ka tie ga­diem dzīvoja nevaldāma prieka stāvoklī, vienmēr staigājot tikai uz debesīm vēr­stu skatu.

Dažkārt iee­jot baz­nī­cā, lai svētītu misi, Francisks nonāca “tā­dā ga­ra dedzī­bā, ka sā­ka ru­nāt, ne­do­mā­jot, vai vi­ņu kāds dzird. Nespēdams notu­rēt se­vī pā­ri plūs­to­šo die­viš­ķo žē­las­tī­bu, viņš ska­ļā bal­sī klie­dza, il­gu lai­ku palikdams šā­dā stā­vok­lī”, un tikai pēc tam ­kal­poja mi­si. Ti­kai ar grūtībām viņš “spē­ja ietilpināt se­vī tik daudz svētlaimes un mai­gu­ma”, kā dēļ zau­dē­ja sa­ma­ņu un nok­ri­ta zemē. Tur­klāt “vi­ņa ķer­me­nis kļu­va auksts kā lī­ķim un ro­ku pirk­sti tā sastin­ga, ka nes­pē­ja iz­tais­no­ties vai kus­tē­ties.” Cilvēki, kas to vi­su redzēja, “aiz god­bi­jī­bas rau­dā­ja.” Šādas dedzīgas lūg­ša­nas un pārdabisks Dieva klātbūtnes piedzīvojums bija raksturīgs ne vien Franciskam, bet visiem viņa mācekļiem. Kā spilgtu piemēru var mi­nēt Asī­zes Klā­ru. Kā vēsta hronikas, reiz Fran­cisks un Klā­ra, sē­žot uz kal­na il­gi sarunājās par Die­vu, “kaislī­gi iz­stiep­da­mi ro­kas pret de­be­sīm un sitot sev pa krū­tīm.”

Francisks ekstātiskā aizrautībā.

Tāpat kā Kristus un apustuļu kalpošanā, arī Franciska dzīvē bija notikumi, kad Svētais Gars izpaudās pavisam neparastā veidā. Reiz, ko­pā ar orde­ņbrā­li Ma­seo Fran­cisks iegā­ja diev­na­mā lūgt Die­vu. Lūgšanā viņš piedzīvoja tik neiz­sakāmu žē­las­tī­bu, kas tā iek­vē­li­nā­ja Franciska sirdi, ka no vi­ņa sār­tās se­jas un pa­vēr­ta­jām lū­pām šķi­ta nā­kam pati mī­les­tī­bas lies­ma. Kā ugu­nī degot viņš pie­gā­ja pie sava bied­ra un tei­ca vi­ņam: “Brā­li Ma­seo, atdod man se­vi!” Tā sa­cī­jis trīs rei­zes, viņš vie­nā el­pas vil­cie­nā pacēla brā­li gai­sā un aizsvie­da labu gabalu prom no sevis. Sākumā brā­lis bi­ja šokēts, taču brī­dī, kad Fran­cisks pa­cē­la vi­ņu gaisā, saju­ta tik mil­zī­gu Svē­tā Ga­ra pieskārienu, kā­du nekad dzīvē ne­bi­ja ­ju­tis.

Tomēr Asīzes Francisks nebija tikai mistiķis, askēts, mūks un sludinātājs, bet arī viens no pirmajiem liriskajiem dzejniekiem un izcils dziesminieks. Savas dzīves laikā viņš uzrakstīja daudz kristīgu lūgšanu un dzeju. Franciska liriski himniskā dzeja izauga no Dieva radītās pasaules apbrīnošanas. Viņam Universs bija Visvarenā rokas gudri izveidota sistēma. Ar godbijību Francisks raudzījās dabā - tā viņu piepildīja ar dziļu dievbijību un raisīja vārdus dzejai. Pazīstamākie no Franciska dzejoļiem ir “Saules himna” (”Māsa saule, brālis mēness”) un “Miera dziesma” (Sv.Franciska Miera lūgšana).

Mēs nezinām, vai Francisks dzeju rakstīja latīņu valodā vai vietējā Umbrijas dialektā. Ir liecības, ka savas dziesmas un lūgšanas viņš dziedājis arī mātes dzimtajā franču mēlē. Viņa dziesmās jaušamas Psalmu atskaņas, tomēr tās nav teologu radītas refleksijas vai sholastiķu vārdu spirāles - Franciska muzikālajā jūtu izpausmē atskan dzīves un skaistuma cildinājums. Francisks mīlēja mūziku. Kad viņa “ēzelis”, kā viņš sauca mirstīgo miesu, viņu pārāk mocīja, kad viņa slimās acis pārāk sūrstēja, kad brāļi nestaigāja pareizos ceļus, viņš gāja mežā un vientulībā dziedāja Dievam slavas dziesmas, dziesmā rodot mierinājumu savai dvēselei.

Franciska iedvesmas un Kunga pielūgsmes avots bija Dieva radītās dabas skaistums un varenība.

Francisks ir arī tādas visā pasaulē pazīstamas Ziemassvētku tradīcijas kā Betlēmes silītes attēlojuma autors un radītājs. Vēlēdamies dzīvāk atklāt Kristus piedzimšanas brīnumu, viņš 1223.gadā Umbrijas pilsētiņā Grečo pirmo reizi vēsturē izveidoja Betlēmes silītes instalāciju. Tolaik šajā Bībeles notikumu atveidojumā tika iesaistīti dzīvi cilvēki un dzīvnieki. Vēlāk šo notikumu Džoto atainoja vienā no Asīzes Svētā Franciska bazilikas freskām, bet šodien Betlēmes silīte ir daudzu dievnamu un pilsētvides Ziemassvētku laika neatņemama daļa.

Pēc Franciska nāves franciskāņu garīguma izpausmes burtiski pārpludināja Umbrijas reģionu, bet vēlāk arī pārējo Itāliju un Rietumeiropu. Dažbrīd šis garīgais entuziasms sasniedza masu apmērus. Kaili vai tikai maisā tērpti svētceļnieki gāja cauri visai zemei, procesijas priekšgalā tika nests krusts, bet sekojošais pūlis skaļi slavēja Dievu un raudādams nožēloja grēkus. Tautā strauji izplatījās franciskāņu slavēšanas un Dieva pielūgsmes dziesmas. Paši franciskāņu dziesminieki, kas tās radīja, sevi sauca par Dieva spēlmaņiem. Visā Eiropā auga franciskāņu klosteru skaits - 1242.gadā tikai Itālijā vien 34 provincēs jau darbojās 1583 franciskāņu klosteri.

Asīzes Franciska personība un mācība gadsimtu gaitā ietekmējusi daudzu Romas katoļticīgo dzīvi un garīgo praksi. Tomēr viņa radikālais dzīvesveids bija tik lielā pretrunā tā laika garīdzniecības tikumiem, ka tikai dziļā pazemība spēja Francisku noturēt Romas Baznīcas klēpī. Šī iemesla dēļ viņš nekļuva par globālu Baznīcas reformētāju. Ar drosmi viņš sacīja pāvestiem acīs visu, ko domāja par Baznīcas garīgo stāvokli. Ja Baznīcas vadītāji būtu bijuši tikpat pazemīgi, Reformācija dažus gadsimtus vēlāk varēja nenotikt. Citādi būtu arī, ja Roma atstumtu Francisku un izslēgtu viņa sekotājus no Baznīcas, kā daudzus evaņģēliskos sludinātājus pirms un pēc viņa. Taču Roma izvēlējās formāli atzīt Franciska mācību, viņa sekotāju evaņģēlisko brīvību iegrožojot kūrijas stingri kontrolētos rāmjos. Šādā veidā brīvu Kristus sekotāju kopienai tika “uzlikti iemaukti” un Franciska aicinājums uz Evaņģēlija pilnību palika tikai viena ordeņa ietvaros, neskarot Romas Baznīcu kopumā. Un arī tas nav maz.

Asīzes Franciska Miera dziesma:

Kungs, dari mani par miera nesēju,
lai es spētu nest Mīlestību tur, kur valda naids;
piedošanu tur, kur sāpīgi dara pāri;
saskaņu tur, kur nav saderības;
patiesību tur, kur valda maldi;
ticību tur, kur ir šaubas;
gaismu tur, kur ir tumsa;
lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā;
prieku tur, kur valda skumjas.

Kungs, palīdzi man,
lai es ilgotos dāvāt citiem, nevis ņemt no tiem;
vēlētos ne tik daudz būt saprasts, kā citus saprast;
ne tik daudz būt mīlēts, kā mīlēt citus.
Jo rast var tikai atdodot sevi;
aizmirstot sevi - iemantot Tevi;
piedodot citiem - iegūt piedošanu;
nomirstot sev - atdzimt mūžīgai dzīvībai;
nostādīt sevi viszemākajā vietā un dzīvot tā,
it kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā.
Kungs, dari mani par miera nesēju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (2)

  1. Paldies par rakstu sēriju un izsmeļošo informāciju!

  2. Paldies. Bija patīkami lasīt.

Uzraksti komentāru