Svētais no Asīzes. 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Kristus dēļ | Publicēts 13-07-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Vēsturē plaši zināms kristīgās Baznīcas reformatora Mārtiņa Lutera vārds, taču arī pirms viņa Kristus Draudzē bijušas vairāk vai mazāk pazīstamas garīgās kustības un indivīdi, kas centušies vest Baznīcu atpakaļ pie tīrā Evaņģēlija gaismas. Šādas personības gadsimtu gaitā parādījās arī pašā Romas katoļu Baznīcā. Šie cilvēki gan nekļuva par globāliem Baznīcas reformatoriem, jo pazemība un respekts pret Baznīcas hierarhiju neļāva tiem nostāties pretī pāvesta un Romas kūrijas politiskajām interesēm. Tā tika noslāpēts atjaunotnes gars, ko Dievs bija šiem cilvēkiem uzticējis, un viņi tā arī līdz galam nepiepildīja savu uzdevumu reformēt garīgi brūkošo Romas Baznīcu. Tomēr dažas no šīm personībām atstājušas visai dziļas un paliekošas pēdas daudzu katoļticīgo uzskatos un garīgajā praksē. Viena no šādām personībām ir Asīzes Francisks - askēts, mūks un dzejnieks, kuru pēc nāves sāka uzskatīt par svēto, jo viņa pazemīgais dzīvesveids un kalpošana līdzcilvēkiem pārsteidza laikabiedrus.

Asīzes Francisks (īstajā vārdā - Džovanni Frančesko di Pjetro Bernardone) piedzima 1182.gadā Umbrijas reģiona Asīzes pilsētā Itālijā bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē. Citi avoti par viņa dzimšanas laiku min 1181.gada vasaru vai rudeni. Viņa tēvs Pjetro de Bernardone dei Morikoni tirgojās ar zīdu, bet māte Pika de Burlemonta nāca no franču aristokrātu dzimtas Provansā. Dzemdībās māte esot ļoti mocījusies, līdz kāds svētceļnieks devis padomu aiziet uz stalli - tur dzemdības būšot vieglākas. Tā puisēns šīs pasaules gaismu ieraudzīja stallī. Tobrīd viņa tēvs atradās darījumu braucienā Francijā un māte dēlu nokristīja kā Džovanni (Jāni). Atgriezies no ceļojuma, tēvs deva puikam otru vārdu Frančesko (Francisks, Francis), par godu viņa mātes dzimtenei Francijai.

Franciska dzimtās mājas Asīzē.

Jau kopš pusaudža gadiem Francisks bi­ja vie­tē­jo jauniešu bar­ve­dis, kurš ar aiz­rau­tī­bu no­de­vās pasaulīgām iz­prie­cām. Ievēlēts par “dzīru karali”, viņš va­dī­ja visas jauniešu ballītes. Francisks mīlēja dzīres un priecājās, ja galds bija klāts ar dārgu zīdu un mežģīnēm. Kā princis viņš sēdēja galda galā ar sarkanu rožu vainagu sprogotajos matos. Ša­jā izlaidī­ga­jā kom­pā­ni­jā, kur katrs centās pa­rā­dīt se­vi sliktāku ne­kā patiesībā bija, Fran­cisks centās pār­spēt sa­vus vie­naud­žus neap­val­dī­tā uz­dzī­vē. Smiek­li un dzies­mas, dzī­ru programmas vai jau­nā tēr­pa aps­prie­ša­na, tēva nau­das šķie­ša­na - tā­das bi­ja Franciska tā laika izklaides. Ve­cā­ki neiebilda un pat stimulēja šādu dēla dzīvesveidu, jo bija le­pni par viņa sla­vu un pa­nā­ku­miem. Galu galā jauneklis kļuva tik augstprātīgs, ka kādu dienu pa­zi­ņo­ja: “Pienāks die­na, kad vi­sa pa­sau­le no­lieks gal­vu ma­nā priek­šā!”

Francisks aizrāvās arī ar ceļošanu, medībām, zveju, dejām, sacentās ieroču veiklībā, lasīja tru­ba­dū­ru dzeju un bru­ņi­nie­ku romā­nus, kuros ar me­žo­nī­gu aizrau­tī­bu ti­ka slavināta erotiska mīla un karš. Kopš bēr­nī­bas Francisks sap­ņoja par varoņdarbiem, bruņinieka dzīvi, sla­vu un go­du. Tru­ba­dū­ru dziesmas uz­ku­ri­nā­ja jauneklī va­ro­nī­gas do­mas un jū­tas, un viņš nespēja izšķirties, par ko kļūt - karavīru vai trubadūru. Viņš labi spēlēja mandolīnu un viņa balss bija tik skaista, ka māte un draugi labprāt klausījās viņa dziesmās. Jauneklis rakstīja arī liriski romantisku dzeju.

Francisks - bagātais Asīzes jauneklis, pie kura kājām godbijībā izklāja zīda segas. Džoto freska.

Francisks neat­lai­dī­gi mek­lē­ja ies­pē­ju kļūt slavenam. Tāda ies­pē­ja ra­dās 1202.gadā, kad Asī­ze karoja ar Pe­rud­žu. Kādā sap­ņu vī­zi­jā viņš redzēja karavīru ie­rin­du un bru­ņas, kas kļu­va par pēdē­jo pi­lie­nu viņa šaubās un meklējumos. Mirdzošās bruņās tērpto jaunekli baltā zirgā apbrīnoja gan vīrieši, gan sievietes. Ka­rā aize­jo­t, viņa pēdējie vār­di bi­ja: “Es at­grie­zī­šos kā izcils va­do­nis!” Taču drīz vien Francisks tika saņemts gūstā, bet pēc atbrīvošanas 1203.gadā smagi saslima. Pēc izveseļošanās viņš turpināja karavīra gaitas, Brienas grāfa vadībā karojot Apūlijā, Dienviditālijā. Ta­ču kāds negaidīts notiku­ms pārmainīja vi­ņa dzīvi uz visiem laikiem. Sap­nī ieraudzītā kārtējā vī­zi­ja li­ka noprast, ka jauneklis nepareizi iztulkojis iepriekšējos redzējumus - tai sla­vai, ko vi­ņam bija apsolījusi Dieva balss, vajadzēja būt ne­sa­lī­dzi­nā­mi pārākai par to, kādu viņam varēja atnest karavīra amats.

Francisks atgriezās Asīzē. Pēc sastapšanās ar Kristu sapnī viņš vairs nespēja dzīvot iepriekšējo grēka dzīvi. Tomēr nolemt mainīties nebija tik grūti, kā to īstenot dzīvē. Jauneklis devās svētceļojumā uz Romu. Pie apustuļa Pētera kapa viņš ieraudzīja neskaitāmus ubagus, kas lūdza žēlastības dāvanas. Šajā mirklī nabadzība Franciskam ieguva pavisam citu jēgu un kļuva par viņa dzīves garīgo ideālu. Reiz kopā ar draugiem atgriežoties no dzīrēm, Franciska sirdi pēkšņi piepildīja neaprakstāma svētlaimes sajūta, ka viņš vairs nespēja paspert ne soli. Draugi jautāja, kas noticis, un Francisks atbildēja: “Esmu nodomājis ņemt sev līgavu - augstdzimušāko, bagātāko un skaistāko, kādu jums jebkad gadījies redzēt!” Šī līgava bija “kundze Nabadzība”, kā Francisks viņu mēdza saukt. Vēlāk Franciska “laulības ar nabadzību” itāļu mākslinieks Džoto di Bondone attēloja freskā uz Sv.Franciska bazilikas sienas Asīzē.

Kristus “salaulā” Francisku ar “kundzi Nabadzību”. Džoto freska.

Vēl nožēlojamāki par ubagiem Franciskam šķita spitālīgie. Ilgu laiku šie cilvēki izlutinātajam jauneklim izraisīja nepārvaramu pretīgumu. Mēģinot uzvarēt savu netīksmi, Francisks ceļā uz Romu nokāpa no zirga, lai noskūpstītu kādu spitālīgo ceļmalā un arī no viņa saņemtu “miera skūpstu”. Ubaga ķermenis bija daļēji sapuvis. Francisks apmeklēja arī spitālīgo patversmi netālu no Asīzes, kur viņam pretī sitās puvuma un strutu smaka. Uz netīrajām sienām bija redzami asiņainu roku nospiedumi, kaktā gulēja sapuvušas cilvēka ķermeņa daļas. Tomēr jauneklis spēja pārvarēt sevi un iet pie šiem nelaimīgajiem, lai skūpstītu viņu rokas un kalpotu tiem kā prazdams. Viņš to darīja, lai uzvarētu savu “ēzeli” - tā Francisks dēvēja cilvēka miesas dabu. Vēlāk viņš rakstīja, ka tieši pēc spitālīgo patversmes apmeklējuma sācies viņa patiesais atgriešanās ceļš.

Franciskam patika daudz lūgties Krus­tā Sis­tā tē­la priek­šā pussagruvušajā Sv.Damiāna baznīciņā pie Asīzes. Šīs lūg­ša­nas viņu sajūs­mi­nā­ja - to laikā viņš nereti dzirdēja Dieva bal­si, redzēja vī­zi­jas. Kā­das lūg­ša­nas lai­kā, at­ro­do­ties ek­sal­tā­ci­jas stāvok­lī, Fran­cisks dzirdē­ja Kristus bal­si viņam sakām: “Atjauno Manu namu, jo tas sabrūk!” Viņš to saprata burtiski un nekavējoties sāka vākt naudu, lai varētu samaksāt par vecās baznīcas atjaunošanu. Francisks pat tādēļ pārdeva kādu auduma baķi no tēva veikala. Taču viņš bija pārpratis Kristus teikto - Dieva Dēls nerunāja par vienas sagruvušas ēkas atjaunošanu, bet visas grēka un alkatības saēstās Romas Baz­nī­cas garīgu atjaunošanu.

Krucifiks Sv. Damiāna baznīciņā,
kura priekšā lūdzoties Francisks saņēma Kristus aicinājumu atjaunot Viņa Baznīcu.

Te nepieciešama atkāpe, lai iepazītos ar situāciju Rietumu Baznīcā 13.gad­sim­ta sā­kumā. Baznīcai tas bi­ja sarež­ģīts laiks - ļaužu vil­ša­nās garīdzniecībā un formālajā kristietībā bija milzīga. Visur runāja par kardinālu, bīskapu, priesteru un mū­ku netikumiem, lai­cī­go ļaužu vienaldzī­bu un bez­die­vī­bu, Baz­nī­cas dis­cip­lī­nas ab­so­lū­tu ig­no­rē­ša­nu un vi­su baušļu pār­kāp­ša­nu. Ie­dzī­vo­ša­nās kā­re un pa­sau­lī­go la­bu­mu meklēša­na bija kļu­vusi par pa­ras­tu lietu. Pērkams bija viss - baz­nī­cas ama­ti, ga­rī­gie la­bu­mi, lai­cī­gie kro­ņi. Visu šo iemeslu dēļ tā lai­ka Rie­tu­mu Baz­nī­ca ti­ka pie­lī­dzi­nā­ta ne­tik­lei, bet tās kalpotāji - netiklības un neš­ķīs­tī­bas kal­piem. Kā ap­gal­vo pa­šu ka­to­ļu teologi, tas viss varēja no­ti­ka tā­pēc, ka bija pa­zau­dē­ta “Kris­tus klā­te­sa­mī­bas sajūta”. Ļau­dis vairs neticēja, ka Ro­mas ga­rī­dznie­cī­ba varē­tu kādreiz la­bo­ties, tāpēc daudzi pazaudēto saik­ni ar Kristu mēģināja atjaunot individuāli - vai nu oficiālajā Baznīcā, vai visbiežāk dažādās garīgi reliģiskās grupās ār­pus tās.

Tāda bija situācija Baznīcā, kad Dievs aicināja Francisku veltīt savu dzīvi Viņam. Dievnama atjaunošanai pārdotā auduma dēļ jauneklim radās asa vārdu pārmaiņa ar tēvu un strīda karstumā tēvs viņu stipri piekāva. Francisks uz visiem laikiem pameta dzimtās mājas. Tēvs iesūdzēja dēlu tiesā, taču Francisks paziņoja, ka kļuvis par Kristus kalpu, tāpēc nav pakļauts laicīgās tiesas varai. Tad jaunekļa tēvs griezās ar sūdzību pie vietējā bīskapa. Bīskapa tie­sas sēdē Fran­cisks atdeva tēvam naudu par paņemto auduma gabalu un pub­lis­ki at­teicās no mantojuma, paziņodams, ka pamet pasaulīgo dzī­vi. Visu acu priekšā viņš novilka drēbes, kas bija pirktas par tēva naudu, un aizgāja no tiesas zāles gandrīz kails. 1207.gadā, sākot savu garīgo kalpošanu, Francisks bija 25 gadus vecs.

Francisks novelk tēva pirkto apģērbu un sarauj visas saites ar sekulāro pasauli. Džoto freska.

Divus gadus Francisks dzīvoja kā askētisks vientuļnieks apkārtnes mežos un kalnājos. Viņš varēja iet klosterī, varēja kļūt mūks vai pat priors un viņa dzīve būtu ritējusi gludi un mierīgi. Taču viņš bija dzirdējis Dieva balsi un viņam bija tai jāseko. Francisks tīšuprāt tērpās skrandās, iztikai izlūdzās ēdienu pārpalikumus, klaiņoja pa ielām un laukiem, apkārtnes dievnamu atjaunošanai lūdza akmeņus. Ne jau bagātības, greznības un agrākā vieglā un ērtā dzīvesveida atstāšana bija grūtākais šajā izvēlē, bet izsmiekla un pazemojumu ceļš, ko viņam nācās izbaudīt. Tie, kas agrāk kopā ar Francisku bija dzīrojuši un dziedājuši, tagad smējās par viņu vai kaunā novērsās, kā novēršas un izsmej katru, kurš sācis iet radikālu Kristus mācekļa ceļu.

Tikko atstājis tē­va mā­jas, Fran­cisks sā­ka slu­di­nāt Kristus vēsti. Pirmais viņa sprediķis bija putniem. Šis notikums ir plaši aprakstīts - putni esot nometušies ap Francisku ciešā lokā, ka viņš varējis tiem pat pieskarties, un neaizlidojuši, kamēr sprediķis nebija beidzies. Šis notikums kalpojis par sižetu daudziem mākslas darbiem. Leģendārs ir arī stāsts par to, kā Francisks piejaucējis niknu vilku, tā pasargājot Gubjo pilsētu, ko vilks apdraudēja. Franciska īpašās attiecības ar radību ir viena no nozīmīgākajām viņa kalpošanas pazīmēm visā dzīves laikā. Viņš saskatīja Die­va klātesamību katrā Viņa radītajā lietā - ikvienā dzīvā un nedzīvā radībā.

Kreisajā pusē - Francisks sludina putniem; labajā pusē - vilka savaldīšana pie Gubjo.

Franciska attieksme pret radību reizēm varēja šķist pārspīlēta. Viņš pa­cē­la un nogādāja dro­šā vie­tā uz ce­ļa pa­ga­dī­ju­šos tārpu, lai to nesamītu. Viņš atpirka no saimnieka jēriņu, ko veda uz nokaušanu, atbrīvoja no cilpas zaķēnu. Ziemā viņš baroja bites ar medu un vīnu, un kad ziemas rītā gāja caur sarmoto mežu, drānu malas tika paceltas augstāk, lai neizpostītu māsas sarmas tamborētās mežģīnes. Viņš sveicināja puķes un deva labdienu ceļā sastaptam sunim. Ar dzi­ļu godbijī­bu viņš kā­pa uz ak­me­ņiem, kat­rā no tiem sas­ka­tot Dievu. Pirms Ziemassvētkiem viņš vēr­sās ar lū­gu­mu pie imperatora pieš­ķirt svētku laikā sargā­ja­mu sta­tu­su cī­ru­ļiem, vēr­šiem un ēzeļiem. Viņš gribēja, lai Ziemassvētku naktī uz visiem ceļiem tiktu kaisīti graudi - lai arī putniem būtu bagātīgi klāts galds. Sauli un mēnesi, putnus, puķes un koku lapas - visu dzīvo radību Francisks sauca par saviem brāļiem.

Cīrulis bija Franciska mīļākais putns un vēlāk kļuva par minorītu (franciskāņu) mūku ordeņa simbolu, jo cīrulis rod sevī drosmi dziedāt un slavēt Kungu, kad atkusušais zemes gabals vēl nav pat lielāks par palagu. Cīrulis sāk dziedāt visagrāk, viņa dziesma skan vēl pirms saules lēkta un neapklust, kad saule jau norietējusi. Kopā ar putniem dziedādams, Francisks juta, ka mākoņi, zāle, dzīvnieki, cilvēki, zeme, saule un zvaigznes ir Dieva rokas veidotas un Viņa mīlestības gara piesātinātas. Viņš runāja putniem līdzīgu valodu, tādēļ putni pulcējās ap viņu un apklusa viņa svētrunas laikā. Spre­di­ķi, ku­ros Fran­cisks vēr­sās pie mē­mās ra­dī­bas, bi­ja bie­ža pa­rā­dī­ba vi­ņa dzī­vē. Viņš slu­di­nā­ja ne vien put­niem, ku­ri vi­si tajā brī­dī “at­vē­ra knāb­jus, iz­stie­pa kak­lus, pa­cē­la spār­nus un god­bi­jī­gi no­lie­ca pie ze­mes sa­vas gal­vi­ņas,” bet arī vilkiem, ūbe­lēm, čūs­kām un pat pu­ķēm.

Francisks un viņa mazākie brāļi - Dieva radība.

Tomēr galvenokārt Franciska sprediķi, protams, bija domāti cilvēkiem. Viņš slu­di­nā­ja ar vi­su ķer­me­ni, savu runu papildinādams ar kvē­liem žes­tiem un gal­vas mā­jie­niem, asarām, smiek­liem un mī­mi­ku. Viņa svētrunu laikā klau­sī­tā­ju acis bi­ja pilnas asaru un sir­ds krū­tīs lēkāja kā negudra. Savās svētrunās viņš mēdza teikt, ka Dievam ticēt vispirms nozīmē Viņu mīlēt. Sveces un upurus var atnest katrs, bet patiesi mīlēt Dievu nozīmē mīlēt visu, ko Viņa roka radījusi. Franciska sprediķu galvenās tēmas bija visu cilvēku vienlīdzība Dieva priekšā un katra indivīda personīgās attiecības ar Radītāju. Viņš teica: “Mīliet cits citu, jo Dieva priekšā visi ir vienādi. Dievs par savu mājokli ir izraudzījies cilvēku, neprasot vai tas bagāts vai nabags, tāpēc mēs visi esam brāļi. Dzīve ir vienkārša tam, kurš apzinās, ka tās kodols ir mīlestība.” Kad ļaudis viņu apbrīnoja, Francisks pazemīgi atteica: “Es esmu tikai vijole, uz kuras Dievs spēlē savu dziesmu.”

Pamazām Franciskam pievienojās citi Dieva meklētāji. Sākumā viņu skaits bija neliels - trīs četri cilvēki, taču ar laiku mācekļu skaits pieauga. Pie Franciska nāca malkas cirtēji un bijušie bruņinieki, nāca nabagi, kas gribēja, lai arī viņiem dzīvē būtu bagātība - Kristus bagātība. Pie viņa nāca bagātnieki, kas bija pārliecinājušies, ka manta, kas viņiem pieder, nepiešķir dzīvei jēgu. Pie viņa nāca tie, kas tik tikko prata lasīt, jo viņa dzeju un dziesmas saprata visi. Pie viņa nāca augsti mācīti vīri, kas šajā vienkāršajā cilvēkā atrada to, ko velti bija meklējuši biezos sējumos. Tomēr tā nebija Franciska mācība, kas pulcēja ļaudis, bet viņa dzīve, kas bez vārdiem liecināja par Kristu. Cilvēki uz Francisku raudzījās kā pašu Kristu, taču viņš sevi Dieva priekšā juta kā niecīgāko no niecīgajiem. Katru dienu no jauna viņš cīnījās ar savu “ēzeli” - grēcīgo miesu. Sevi un savus tuvākos mācekļus viņš sauca par ” mazākajiem brāļiem”, kā apliecinājumu tam, ka viņi ir vismazākie no Kristus sekotājiem.

Francisks un viņa sekotāji.

Kad Franciska sekotāju skaits kļuva lielāks, viņi apmetās Porciunkulā, lūdzot atļauju Svētā Benedito klostera abatam. Francisks atjaunoja pussagruvušo Svētās Marijas baznīcu, kas vēlāk kļuva par kopienas galveno dievnamu. Franciska un viņa sekotāju dzīve bija galēji askētiska. Brāļi nereti gulēja mežā vai baznīcas priekšnamā, bet kad viņus padzina no šķūņa, kur tie grasījās pārziemot, katrs uzcēla sev mazu būdiņu līdzās baznīcai un laukumu iežogoja ar košumkrūmiem. Šajā iežogojumā bija atļauts sarunāties tikai par Dievu un dvēseles glābšanu. Francisks mēdza sēdēt uz savas būdas sliekšņa, pie kura auga kupls rožu krūms, bet turpat zālē skraidīja trusīši, pa jumtu staigāja baloži. Katra materiāla lieta Franciskam šķita lieks apgrūtinājums. Viņa spilvens bija malkas klucis, savu krūzi viņš aizmeta un ūdeni dzēra tikai no plaukstas. Vai patiešām tas bija tas pats cilvēks, kas jaunībā ēdienu pieņēma tikai sudraba šķīvjos? Kā gan Dievs spēj pārmainīt cilvēku!

Daudzi uzskatīja Francisku par jukušu, taču kad viņa sekotāju pulkam pievienojās bagāts Asīzes pilsonis Bernards di Kvintavale, kurš pārdeva visu savu īpašumu un naudu izdalīja nabagiem, attieksme sāka mainīties. Vēlāk par Franciska sekotājiem kļuva vesels pulks aristokrātiskas izcelsmes ļaužu. Franciska mācekļi apstaigāja kaimiņu pilsētas un ciemus, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu. Uz jautājumu, kas viņi ir, brāļi parasti atbildēja, ka ir grēkus nožēlojoši grēcinieki, taču vienmēr moži garā un priekpilni savā Kungā. Brāļi neko nepaturēja sev - ja kāds uzdāvināja viņiem maizes gabalu vai ko citu, jo naudu minorītu brāļi neņēma principā, viņi devējam pateicās ar kādu pakalpojumu - palīdzēja lauku darbos, sacirta žagarus, sazvejoja zivis.

Minorītu brāļi sludina Evaņģēliju.

1209.gads kļuva par pagrieziena gadu Franciska un viņa sekotāju dzīvē. Francisku spēcīgi uzrunāja Kristus vārdi no Mateja evaņģēlija 10.nodaļas, kur Kungs sūta savus mācekļus sludināt Dieva Valstību. Ceļā viņi nedrīkst ņemt līdzi ne naudu, ne divas kurpes vai svārkus. Viņiem ir jāiztiek ar to, ko ļaudis iedos. To izlasījis, Francisks tūlīt pat novilka savus apavus un apjozās ar virvi. Dzīve nabadzībā nu pārvērtās par apustulātu. Francisks uzrakstīja jauna brāļu ordeņa regulu, kura sākotnējais teksts nav saglabājies. Lai ie­gū­tu ofi­ciā­lu ap­stip­ri­nā­ju­mu or­de­nim, viņš ar dažiem mācekļiem devās pie pāvesta uz Romu. Būtībā šo jautājumu va­rē­ja no­kār­tot arī ze­mā­kā in­stan­cē, taču minorītu brāļu nabadzība un askētisms tik ļoti kontrastēja ar bīskapu grezno un izšķērdīgo dzīvesveidu, ka oficiālajai garīdzniecībai bija izveidojusies visai rezervēta attieksme pret Franciska mācību.

Sākumā pāvests Inocents III negribēja delegāciju pieņemt, taču sava biktstēva, kardināla Džovanni Sanpaolo pierunāts, beidzot piekrita. Pāvestu šokēja Franciska netīrās drēbes un izskats un viņš to ironiski sūtīja pie cūkām, taču, kad Francisks pāvesta pavēli izpildīja burtiski un atgriezās vēl netīrāks, Inocents III, pārsteigts par šādu neredzētu pazemību, pieņēma delegāciju. Iztaujājis Francisku par viņa mācību, pāvests pēc dažu dienu pārdomām apstiprināja jaunā ordeņa regulu. To darīdams svētais tēvs nonāca diezgan neērtā situācijā, jo šis nabadzīgais askēts un viņa biedri bija kā mēms pārmetums greznībā un bagātībā slīgstošajai Romas garīdzniecībai un atgādināja par Kristus, apustuļu un pirmo kristiešu pieticību un pazemību. Kamēr minorītu brāļu vienīgais mērķis bija Debesu Valstība, Baznīcas vadītājus vairāk interesēja pasaulīgā vara, greznība  un spožums. Kā gan samierināt šos divus antagoniskos strāvojumus Baznīcā?

Francisks ar brāļiem audiencē pie pāvesta. Džoto freska.

Līdz tam Baznīcas vadītāji pat nebija mēģinājuši samierināt nesamierināmo. Visus, kas sludināja atgriešanos pie Evaņģēlija pilnības, Roma pasludināja par herētiķiem un nežēlīgi vajāja. Neskatoties uz vajāšanām, Francijas dienvidi un Ziemeļitālija bija pārpilna “ķeceriem”, kas visās malās sludināja dzīvu darošo Evaņģēlija vēsti. Pašam Inocentam III arī bija tuvi askētisma ideāli, tāpēc viņš kā gudrs politiķis centās apkārtceļojošus “nabagus Kristū” nevis padzīt no katoļu Baznīcas, bet tieši pretēji - paturēt tos Romas kūrijas pārraudzībā un padarīt par “katoļu nabagiem”. Apstiprinot jaunā ordeņa regulu, pāvests atzina, ka Francisks drīkst sludināt “dzīvi nabadzībā”, taču nedrīkst to uzspiest kā obligātu visai Baznīcai. Kā īpaša labvēlība tika noteikta jaunā ordeņa pakļautība nevis vie­tē­jam kardinālam vai bīskapam, bet pā­ves­tam personīgi.

Oficiāla atzīšana brāļiem bija ārkārtīgi svarīga, jo tagad neviens vairs nevarēja tos apvainot ķecerībā. Pēc tam, kad pā­vests ap­stip­ri­nāja ordeni, pie Fran­cis­ka sā­ka nākt daudz cilvē­ku, kas lo­cī­ja ce­ļus viņa priek­šā un lū­dza, lai viņš tos uzņem­tu kopienā. Tajā pašā 1209.gadā Francisks un pirmie ordeņbrāļi deva svētsolījumus, bet 1210.gadā jaunais ordenis sāka pilnvērtīgu darbu. Ordeņa mērķis bija pasludināt Dieva Vārdu, kalpot cilvēkiem mīlestībā un mācīt ļaudīm dzīvot pēc Evaņģēlija principiem. Tam visam bija jānotiek nevis norobe­žo­jo­ties no lai­cī­gās pa­sau­les, bet tieši pretēji - ejot pie cilvēkiem pasaulē. Lai arī Francisks bija askēts, kas atteicies no personīgas mantas par labu dzīvei nabadzībā, viņa kalpošanas ideāls nebija slēpšanās no pasaules aiz klostera sienām, bet iešana pasaulē, lai glābtu cilvēkus. Pēc Franciska do­mām šā­da dzī­ve “Kun­ga acīs ir daudz vēr­tī­gā­ka”. Viņš teica: “Kungs ir mūs ne tik daudz aicinājis, lai mēs izglābtos paši, bet lai caur mums tiktu glābti daudzi.”

1212.gadā Francisks satika muižnieka Ofredučo 18 gadus veco meitu Klāru, kas pastāstīja viņam savas bēdas, taču askēta tuvumā visas bēdas pazuda kā nebijušas. Piedzīvojusi dziļu Svētā Gara pieskārienu, Klāra nolēma pamest tēva mājas un savu līgavaini, lai pievienotos kopienai. Palmu (Pūpolu) svētdienā Klāru uzņēma brālībā. Neskatoties uz radinieku draudiem un vardarbību, drīz Klārai pievienojās arī viņas 14 gadus vecā māsa Agnese. Francisks ierādīja sievietēm Sv.Damiāna baznīciņu, kur pamazām izveidojās nabadzīgo māsu kopiena, kas vēlāk izauga par Sv.Klāras franciskāņu sieviešu ordeni (klarises). Franciska garīgos principus un dzīvi nabadzībā vēlējās īstenot arī daudzi laji, tāpēc Francisks sastādīja norādījumus terciāriem - cilvēkiem, kas paliekot dzīvot laicīgajā pasaulē, seko franciskāņu garīgumam un ideāliem. Vēlāk šie laji tika apvienoti tā sauktajā Trešajā Sv.Franciska ordenī.

Turpinājums sekos.

Asīzes Klāras atgriešanās.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru