Alutiņi, vecais brāli! 3.daļa

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 06-07-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Bauskas alus

Bauskas alus leģenda sākās 1873.gadā, kad 32 gadus vecais Teodors Lodings (Theodor Lohding) no ebreju uzņēmēja Judeloviča iegādājās “Zelchert” alus brūzi un nosauca par Teodora Lodinga alus darītavu. 19.gadsimta beigās Lodinga alus darītava bija viens no trim lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Bauskā un arī viens no lielākajiem alus darītājiem reģionā. Alus dzesēšanai izmantoja Mēmeles ledu, ko zāģēja ziemā un uzglabāja speciālos pagrabos. Ūdens līmenis upē tolaik bija augstāks, tāpēc pagrabu un krasta nostiprināšanai tika uzbūvēta betonēta siena, kas vēl šodien labi redzama, iebraucot Bauskā no Rīgas puses. Lai arī latviešu laikrakstos rakstīja, ka Lodings patiesībā  esot latvietis Lodiņš, uzņēmējs bija aktīvs Bauskas un Zemgales vācbaltiešu kopienas dalībnieks, atbalstīja pilsētas vācu draudzi un labdarības organizācijas.

Teodora Lodinga alus darītava Mēmeles upes krastā.

1909.gadā Lodinga uzņēmums ražoja produkciju 134 195 rubļu vērtībā, tam bija noliktavas Jelgavā, Liepājā, Ventspilī, Paņevežā, Pasvālē. 1910.gadā pēc tēva nāves alus darītavas vadību uzņēmās Teodora vecākais dēls Bruno Lodings. Pirmā Pasaules kara laikā alus darītava bija slēgta. 1919.gada novembrī darbs atjaunojās. Pirmās Republikas laikā alus darītavu sauca “Lodings un biedri” un tas ražoja ne vien alu, bet arī zelteri un limonādi. 30.gadu beigās uzņēmums nodarbināja ap 30 cilvēku. Neatkarības gados Bruno Lodings vairākkārt tika ievēlēts Bauskas pilsētas domē, aktīvi piedalījās vietējo vācu sabiedrisko organizāciju darbā. 1939.gadā viņš, tāpat kā lielākā daļa Bauskas vācbaltiešu, aizbrauca uz Vāciju, bet viņa uzņēmums pārgāja valsts īpašumā.

Lodinga alus darītavas Pirmās Republikas laika reklāma un alus etiķetes.

Otrā Pasaules kara laikā alus fabrika turpināja strādāt, piegādājot produkciju arī latviešu leģionāriem un Rīgas iedzīvotājiem. Pēc kara alus darītavas ēkās atradās Bauskas augļu un dārzeņu kombināts, kas ražoja konservus, kompotus, marinādes un limonādes. Alus ražošanu pārtrauca 1958.gadā. Vēlāk šeit darbojās uzņēmuma “Latvijas balzams” Iecavas filiāles Bauskas iesala cehs, kas savu darbību beidza 1990.gadā. 1997.gadā rūpnīcas ēkas privatizēja Leopolds Ozoliņš. 2002.gadā sākas to atjaunošana. 2007.gadā SIA “Lodinga uzņēmums” atjaunoja alus ražošanu. Tika izgatavotas trīs alus šķirnes - “Lodiņa gaišais”, “Senču” un “Lodiņa Īpašais”, arī dzeramais ūdens un kvass. Diemžēl alus ražošana īpašniekiem bija nerentabla un uzņēmums darbu pārtrauca.

Atjaunotā Lodinga uzņēmuma “Lodiņa alus” etiķetes.

Cits pazīstams Bauskas alus brūvētājs ir alus darītava „Bauskas alus”. Tas ir salīdzinoši jauns uzņēmums - dibināts 1981.gadā kā Bauskas rajona Starpkolhozu konservu fabrikas alus cehs. Ražotas tika tā laika tradicionālās alus šķirnes - “Marta alus”, “Rīgas alus” un “Senču alus”. 1982.gadā uzņēmums sāka tagad tik pazīstamo alus šķirņu “Bauskas gaišais” un “Bauskas tumšais” ražošanu, kuru receptūru aldaris Kārlis Zālītis bija izveidojis vēl tālajā 1958.gadā.

Bauskas gaišais un tumšais padomju laika etiķetēs.

Kopš uzņēmuma pirmsākumiem līdz šodienai SIA “Bauskas alus” aldari palikuši uzticīgi klasiskajai alus darīšanas tehnoloģijai, ar ko darītava iemantojusi paliekošu nišu veikalu plauktos un alus cienītāju sirdīs. Gadu gaitā izgatavotas dažādas alus šķirnes, bet šobrīd (2015.g.) “Bauskas alus” ražo sešas šķirnes - “Bauskas tumšo”, “Bauskas gaišo”, “Bauskas Premium”, “Meistara” un “Nefiltrēto”. Uzņēmumā joprojām strādā Latvijas vecākais un pieredzes bagātākais aldaris - Kārlis Zālītis, kas par savu darbu apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni.

Leģendārajam aldarim Kārlim Zālītim veltīto alus šķirņu etiķetes.

“Bauskas alus” pazīstams ne vien ar alu, bet arī dabīgi raudzēto kvasu un bezalkoholiskajiem iesala dzērieniem „Veselība”, „Porteris” un “Iesala”, kas tiek ražoti saskaņā ar Kārļa Zālīša 1961.gadā izstrādāto receptūru un tehnoloģiju. “Bauskas alus” produktiem netiek pievienoti konservanti. Lai nodrošinātu patērētājiem visaugstākās kvalitātes produktus, uzņēmums nemitīgi tiek modernizēts un uzlabo ražošanas tehnoloģiju,. Bauskā ražotais alus ieguvis vairākas balvas starptautiskās izstādēs.

Tērvetes alus

Alus ražošanu 1947.gadā dibinātais kolhozs “Tērvete” (tagad “Agrofirma Tērvete”) sāka 1971.gadā, kad uz bijušo Kroņauces dzirnavu pamatiem tika uzcelta Tērvetes alus darītava. Ideju par šādas nelielas alus darītavas izveidi tā laika kolhoza priekšssēdētājs Viesturs Gredzens smēlās Dānijā. Alus darītava tika veidota kā kolhoza palīgražotne, papildus finanšu līdzekļu iegūšanai.

Atšķirībā no citiem padomjlaika kolhozu alus brūžiem, kas izgatavoja galvenokārt mājas tipa izlejamo alu, Tērvete bija pirmā Latvijā, kas uzdrīkstējās konkurēt ar lielajām pilsētu alus darītavām un alu pildīt pudelēs. Pirmās Tērvetes šķirnes bija “Senču” un “Rīgas alus”, kuru ieviešanā piedalījās gan leģendārais aldaris Kārlis Zālītis, gan pašas alus darītavas lietpratēji. Tās bija padomju laika standarta šķirnes, kādas brūvēja daudzās alus darītavās. “Rīgas alus” būtībā ir tas pats Pilzenes alus, savukārt Vīnes lāgeralus tipa “Senču alus” receptūru radīja K.Zālītis un ārpus Latvijas to neražoja.

Laikam ritot, alus darītava auga un attīstījās. Tērvetes “Rīgas alus” neguva lielu pircēju atzinību, toties “Senču alu” Tērvetē turpina ražot vēl šodien. Vēlāk tam pievienojās arī divas oriģinālas Tērvetē radītas alus šķirnes. Lielākās grūtības padomju laikā saistījās ar apiņu nodrošināšanu ražošanai, jo tos iepirka no citām PSRS republikām. Tā kā apiņi nāca no dažādiem Padomju Savienības reģioniem, to īpašības, tostarp rūgtums, varēja būtiski atšķirties. Turklāt apiņi nereti saturēja dažādus blakusproduktus. Šo iemeslu dēļ bija grūti nodrošināt nemainīgu alus kvalitāti un garšas īpašības.

Tērvetes alus brūvēšanā joprojām izmanto gandrīz tikai pašu audzētas, rūpīgi izvēlētas izejvielas un meistaru pieredzi vairāku desmitu gadu garumā. Kvalitātes apliecinājums ir Tērvetes alum piešķirtā preču zīme „Kvalitatīvs produkts. Latvija” jeb “Zaļā karotīte”. Tērvetes alus ir vienīgais alus Latvijā, kas var lepoties ar šo kvalitātes novērtējumu. Alus pagatavošanai Tērvetes alus darītava izmanto tikai Latvijā audzētus miežus. Kolhoza laikā tā bija obligāta prasība, bet pēc neatkarības atgūšanas - uzņēmuma apzināta izvēle. Pārējās Latvijas alus darītavas savas iesalnīcas likvidēja 90.gados, jo iesalu izdevīgāk iepirkt Lietuvā vai Vācijā un citās Rietumeiropas zemēs. Diemžēl 70.gados būvētā Tērvetes iesalnīca vairs netiek galā ar iesala nodrošināšanu rtažošanai, tāpēc pēc īpašas vienošanās trūkstošais iesals tiek izgatavots Lietuvā no Tērvetē audzētiem miežiem.

Tērvetes alus guvis atzinību alus lietpratēju vidū un tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Latvijā. Galvenā alus vērtība ir garša, kuru iecienījuši alus lietotāji gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Līdzīgi citiem Latvijas alus darītājiem, lielākā daļa Tērvetē ražotā alus tiek pildīts pudelēs - izlejamais alus ir vien desmitā daļa produkcijas kopapjoma. Tērvetes alum piemīt nemainīga kvalitāte, ko nodrošina alus tapšanas procesa rūpīga kontrole ar HACCP jeb Pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas sistēmas palīdzību. Kopš 1998.gada Tērvetē ražotais alus regulāri iegūst medaļas un apbalvojumus vietējās un starptautiskās izstādēs gan par labajām garšas īpašībām, gan kā patērētāju iecienītākais produkts. Savukārt pašai alus darītavai 2013.gadā piešķirta “Latvijas alus gada balva” nominācijā “Videi draudzīgākais ražošanas uzņēmums”.

Lāčplēša alus

“Lāčplēša alus” sākums meklējams 1948.gadā, kad pēc Lielvārdes kolhoza “Lāčplēsis” leģendārā priekšsēdētāja Edgara Kauliņa (Kauliņtēva) iniciatīvas tika radīts kolhoza alus cehs. Tā paša gada Jāņos pie vietējiem iedzīvotājiem nonāca pirmais alus brūvējums. Pirmais alus darītavas aldaris bija Pēteris Žvagins, vēlāk aldara amatu pārņēma viņa dēls Andrejs. Sākumā alus tika darīts galvenokārt tikai pašu kolhoznieku patēriņam, taču gadu gaitā “Lāčplēša tumšais alus” kļuva iecienīts visā Latvijā.

Kolhoza “Lāčplēsis” ilggadējais priekšsēdētājs un alus darītavas idejas autors Edgars Kauliņš.

20.gadsimta 60.gadu vidū Edgars Kauliņš kopā ar jau pieminēto “Tērvetes” priekšsēdētāju V.Gredzenu apmeklēja Dāniju, kur patapināja jaunas idejas kolhoza “Lāčplēsis” alus darītavas attīstībai. 1966.gadā tika sākta “Lauku dzēriena” - izteikti iesalaina un samērā salda alus ražošana, kas atbilda senākām latviešu lauku vai mājas alus tradīcijām un garšai. 70. un 80.gados nopirkt uz svētkiem “Lāčplēša alus” muciņu varēja tikai izstāvot garas rindas vai izmantojot pazīšanos. 1985.gadā, sakarā ar Padomju Savienībā pasludināto pretalkohola kampaņu alus ražošana Lielvārdē tika samazināta līdz minimumam, bet sabrūkot PSRS to pārtrauca pavisam.

Fotoattēlā - Edgars Kauliņš uzrauga alus darīšanas procesu;
kreisajā pusē apakšā - Lāčplēša “Lauku tumšā” alus etiķete.

1993.gadā alus ražošana Lielvārdes alus darītavā atsākās. Uzņēmuma īpašnieki vairākkārt mainījās, bet 1996.gadā alus ražotne tika reģistrēta kā SIA “Lāčplēša alus”, kas vēlāk pārtapa akciju sabiedrībā. 2003.gadā “Lāčplēša alus” bija kļuvis par trešo lielāko alus ražotāju Latvijā ar 11% tirgus. Tomēr drīz šis skaitlis sāka strauji kristies un samazinājās līdz 7%, kas piespieda daļu akcionāru 2005.gada sākumā uzņēmumu pārdot otram lielākajam Skandināvijas alus un bezalkoholisko dzērienu ražotājam - dāņu akciju sabiedrībai „Royal Unibrew”.

“Lāčplēša alus” 2000.gadu sākuma produkcijas etiķetes.

Turpmāko trīs gadu laikā, ieguldot ievērojamas investīcijas alus pildīšanas un kvalitātes nodrošināšanas procesos, notika ievērojama ražošanas apjomu palielināšana. No 2005. līdz 2007.gadam A/S “Lāčplēša alus” kļuva par visstraujāk augošo alus zīmolu Latvijā. Uzņēmuma administrācija tolaik atradās Rīgā, bet alus joprojām tika gatavots ražotnē Lielvārdē, kur strādāja ap 200 darbinieku un nekas vairs neatgādināja kolhoza laiku necilo alus brūzi. Tiesa, arī alus garša vairs nebija gluži tā, kas agrāk - tā bija kļuvusi līdzīga Eiropas alus standarta produktam.

2008.gada maijā “Lāčplēša alu” kopā ar “Līvu alus darītavu” iekļāva Latvijā vadošajā sulu un bezalkoholisko dzērienu ražošanas uzņēmumā „Cido Grupa”, ko arī iegādājās „Royal Unibrew”. Visa alus ražošana tika pārcelta uz rekonstruēto alus darītavu Liepājā, kuras attīstībā skandināvi ieguldīja trīs miljonus eiro. Tā beidzās alus darīšanas leģenda Lielvārdē - palika vien preču zīme “Lāčplēša alus”. Lielražošanas apstākļos “Lāčplēša” alus ir pietiekami kvalitatīvs, taču visai bezpersonisks produkts, kādu iespējams nobaudīt jebkur Eiropā.

Lai kompensētu Lielvārdes alus darītāju sendienu slavu, “Lāčplēša alus” sācis attīstīt ekskluzīvu alus zīmolu “Lielvārdes alus”. Tas ir eila tipa alus, kas ir senākais alus paveids pasaulē. Alus ir nepasterizēts un no Latvijā ierastā lāgera tipa alus atšķiras ar izcilām īpašībām - izteiktāku garšu, aromātu un biezāku struktūru. Eila brūvēšanā izmanto augšējās raudzēšanas raugu. Lielvārdes alus tiek pildīts melnās pudelēs, kas pasargā alu no saules gaismas iedarbības un ļauj saglabāt aromātu un garšu. Lielvārdes alu ražo salīdzinoši mazos apjomos.

Liepājas alus

19.gadsimta nogalē un 20.gadsimta sākumā Liepājā (tolaik Lībava) bija vairākas alus darītavas - J.Hutneram, A.Desleram piederošās, vēl citas. Taču lielākā un pazīstamākā bija 1877.gadā dibinātā sabiedrība “Ramsay & Co”. Alu tā sāka darīt 1879.gadā. Uzņēmums piederēja vācbaltiešu Dolingeru ģimenei. 1909.gadā “Ramsay & Co” 60 strādnieki izgatavoja alu un iesalu 300 000 rubļu vērtībā.

Uzņēmums turpināja strādāt arī Pirmās Republikas laikā. Par to gan ir visai maz ziņu, taču zināms, ka 1939.gadā fabrikas nosaukums bija “Kurzemes augļi” un tās īpašnieks ir kāds K.Strautiņš. Otrā Pasaules kara gados fabrika tika izlaupīta un visas iekārtas evakuētas uz Vāciju. Pēc kara, 1947.gadā tika atvestas ražošanas iekārtas no padomju okupētās Kēnigsbergas (tagad Kaļiņingrada). Uzņēmums ieguva jaunu nosaukumu - “Liepājas alus darītava”, kas vēlāk pārtapa “Liepājas alus un bezalkoholisko dzērienu rūpnīcā”. Alu šeit izgatavoja visus padomju gadus un vēl 90.gadu sākumā.

Liepājas alus darītavas padomju laika produkcija.

1998.gadā rūpnīcu iegādājās alus ražotājs “Sandriko & Co”, kas tāpēc pārdeva savu Rīgas ražotni. Tomēr ražošana Liepājā nevedās - vien īsu laiku šeit tika izgatavots ingveralus. Pēc tam rūpnīcā atkal iestājās klusums, iekārtas tika demontētas un izvestas. 2001.gadā “Alus darītavu grupa” iegādājās šo īpašumu un iznomāja firmai SIA “Liepājas alus 1″, kas sāka limonāžu ražošanu, cerot nākotnē atjaunot arī alus darīšanu. Kādu laiku uzņēmumā ražoja 13 veidu limonādes, kvasu un dzeramo ūdeni, tika domāts par minerālūdens ražošanu. Taču 2007.gada vidū arī šis uzņēmums bankrotēja.

Vecās Liepājas alus darītavas pamestās ēkas.
Attēlā kreisajā pusē - uz bijušās rūpnīcas vārtiem joprojām redzams alus darītavas logo.

Pazīstamākais jaunāko laiku Liepājas alus zīmols ir “Līvu alus”, ko izveidoja 1993.gadā dibinātā tirdzniecības un pārtikas rūpniecības kompānija “Griģis un Co Ltd”. 2000.gadā tika uzcelta alus rūpnīca. Jau pēc gada, sakarā ar pieaugošo pieprasījumu, ražošanu nācās paplašināt. 2008.gadā “Līvu alus darītava” tika pārdota dāņu kompānijai “Royal Unibrew”. Pēc darītavas rekonstrukcijas un modernizācijas, uzņēmums tika apvienots ar “Lāčplēša alu” un iekļauts “Cido grupā”. No 14 “Līvu alus” šķirnēm, ko darītava ražoja pirms tam, palika vien dažas populārākās, jaunajiem īpašniekiem koncentrējoties galvenokārt uz zīmola “Lāčplēša alus” attīstību. Arī pati rūpnīca ieguva jaunu nosaukumu - “Lāčplēša alus darītava”.

Latgales alus

Senākie minējumi par alus darīšanu Daugavpilī atrodami 1765.gada februāra “Dinaburgas stārastijas inventārā”. Tur teikts, ka pilsētas iedzīvotāji “pārtiek no zemkopības un dzērienu pārdošanas”. Šo dzērienu vidū bija arī alus. 1840.gadā M.Fridlands Daugavpilī (tolaik Dvinska, Dinaburga) atvēra alus darītavu ar sešiem strādniekiem. 1849.gadā H.Šlipers atvēra otru alus darītavu ar trim strādniekiem.

19.gadsimta pirmajā pusē Daugavas krastā pilsētas tuvumā Pirmās ģildes tirgotājs Ševels Gurvičs atvēra vairākus uzņēmumus. Šis rajons ieguva nosaukumu Gajoks. 1860.gadā Gurvičs atvēra alus darītavu, kurā tolaik strādāja astoņi cilvēki un tika brūvēts 12 000 spaiņi alus gadā. Gurviča alus bija ārkārtīgi pieprasīts un gadu vēlāk alus darītavā jau strādāja 13 cilvēki, bet brūvētā dzēriena apjoms tika palielināts līdz 23 000 spaiņu gadā.

19.gadsimta beigās Š.Gurviča alus darītava sasniedza nepieredzētu vērienu. Biznesa attīstību veicināja Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa atklāšana. Dzelzceļš savienoja Daugavpili arī ar Polocku, Vitebsku, Orlu, Caricinu un Varšavu. Auga pilsētas iedzīvotāju skaits un ar katru gadu pieauga arī alus ražošana. Š.Gurviča alus darītava bija lielākā Vitebskas guberņā, bet Krievijas Eiropas daļas alus darītavu vidū starp desmit lielākajām. Strādnieku skaits sasniedza 50 cilvēkus, kas brūvēja 150 000 spaiņu alus gadā. 1901.gadā par uzņēmuma īpašnieku kļuva Š.Gurviča dēls.

1908.gada vasarā Daugavpilī izcēlās briesmīgs ugunsgrēks, kas plosījās gandrīz nedēļu. Alus darītava cieta milzu zaudējumus. Postoši uzņēmumam bija arī Pirmā Pasaules kara gadi, tomēr pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas darbs alus darītavā atsākās. 1920.gadā uzņēmums ieguva vārdu “J.Gurviča mantinieku alus darītava” un ražoja ne tikai alu, bet arī limonādi un dažādus augļūdeņus. Tomēr, salīdzinot ar pirmskara līmeni, alus ražošana samazinājās vairāk nekā četras reizes.

Otrā Pasaules kara laikā alus darītava tika pilnībā nopostīta - ražošanas cehi uzspridzināti, aprīkojums izvests uz Vāciju. Uzreiz pēc kara Latvijas PSR valdība pieņēma lēmumu atjaunot alus darītavu. 1949.gadā tika saražota pirmā Daugavpils alus darītavas alus partija. Ar laiku uzlabojās produkcijas kvalitāte un sortiments. No 1971. līdz 1975.gadam notika uzņēmuma modernizācija, pēc kuras tās jauda vairāk nekā dubultojās.

Daugavpils alus darītavas produkcija.

1976.gadā “Daugavpils alus darītava” tika apvienota ar Rēzeknes alus rūpnīcu un izveidota ražošanas apvienība “Latgales alus”. Tās ražojumi kļuva pazīstami tālu aiz Latvijas robežām. Smelties pieredzi uz Latgali brauca aldari no Vācijas, Čehijas, Polijas. Darītava kļuva par daudzu starptautisko izstāžu uzvarētāju. Padomju gados „Latgales alus” bija vienā no līderpozīcijām alus ražošanas jomā Latvijā.

Apvienības “Latgales alus” produktu etiķetes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas “Latgales alus” piedzīvoja krīzi. Uzņēmums tika privatizēts, vairākas reizes mainījās tā īpašnieki. 1998.gadā rūpnīcu iegādājās baltkrievu uzņēmēji un nodibināja firmu SIA “Latgales alus D”. 2004.gadā uzņēmumā tika atvērtas jaunas ražotnes iesala un rapšu eļļas ražošanai. 2007.gadā 40% no kopējā alus daudzuma tika pildīts stikla pudelēs. Diemžēl uzņēmumam liktenīga izrādījās ekonomiskā krīze un 2008.gadā alus ražošana tika pārtraukta. Kompānijai piederošās “Mārtiņa alus” un “Latgales alus” preču zīmes vēl kādu laiku ražoja Rēzeknē.

2012.gadā uz zemes, kur leģendārais Ševels Gurvičs savulaik brūvēja alu, tikpat kā no jauna tika uzcelta 1200 m2 liela alus rūpnīca, kas aprīkota ar Eiropas labāko ražotāju jaunākajām iekārtām. Uzņēmuma tehnologi, sadarbībā ar aldariem no Čehijas un Slovākijas, radījuši divas dzīvā alus šķirnes - “Latgale” un “Dinaburg”.

Otra pazīstamākā alus darītava Latgalē atrodas Rēzeknē. Arhīva ziņas vēsta, ka 1879.gadā Režicas (tagad Rēzekne) ebrejs Manteifels (Manteuffel) sācis alus brūvēšanu. 1887.gadā Manteifeļa brūža septiņi darbinieki vārīja 18 000 spaiņu alus gadā. Savukārt 1909.gada dokumentos minēts, ka brūzis pieder H.M.Manteifelam, tajā strādā 13 strādnieki un gadā izgatavo alu par 40,431 tūkstošiem rubļu.

Pirmās Republikas laikā Movšam Manteifelim piederošā “Manteifela alus un augļūdens darītava” pēc apgrozījuma un apmēriem bija lielākā alus darītava Latgalē. Tā vienīgā Latvijā ražoja gaišo bukalu. Pēc 1929.gada datiem Manteifeļa alus darītava nodarbināja 15 strādniekus. Savukārt Movša dēlam Zālamanam Manteifelam piederēja alus noliktava.

Manteifela alus darītavas pudele ar uzņēmuma logotipu.

1940.gadā padomju vara uzņēmumu nacionalizēja, bet Zālamanu Manteifelu sākumā norīkoja par alus brūža direktoru, taču vēlāk notiesāja ar 10 gadiem spaidu darbu nometnēs. Uzņēmumu pārdēvēja par “Rēzeknes alus rūpnīcu”. Pēc 1941.gada rādītājiem uzņēmums tika uzskatīts par Rēzeknes lielāko rūpniecības uzņēmumu. Pēc Vācijas armijas ienākšanas par rūpnīcas direktoru iecēla Antonu Vorkalu. 1944.gadā atkāpdamies, vācieši rūpnīcu nodedzināja.

Pēc kara Rēzeknes alus rūpnīca tika atjaunota un atsāka ražošanu. Tā turpināja darīt dažādu šķirņu alu līdz 1970.gadam, kad Rēzeknes rūpnīcu apvienoja ar Daugavpils alus darītavu apvienībā “Latgales alus”. Taču arī tad abas rūpnīcas palika kā atsevišķas ražotnes. 1986.gadā, pretalkohola kampaņas laikā Rēzeknes rūpnīca pārtrauca alus ražošanu.

2004.gadā Rēzeknē tika izveidota jauna alus ražotne. Kopējās investīcijas tās izveidošanā sasniedza 800 000 latu. Ražotne atbilda visām ES prasībām un tās jauda tolaik bija 4000 litri alus diennaktī. Alus darītavas īpašniece bija SIA “DFD”. Alus produkcija tika izplatīta galvenokārt Latgales reģionā. Taču ekonomiskās krīzes iespaidā radušos finansiālo zaudējumu dēļ ražošana 2008.gadā tika pārtraukta.

Rēzeknes alus atdzimšana notika 2009.gada jūlijā, kad firma “DFD”, kam bija mainījušies īpašnieki, atsāka alus ražošanu ar preču zīmi “Rēzeknis Bryuvers”. Alus darītava atrodas Rēzeknes Speciālās ekonomiskās zonas (RSEZ) teritorijā. Tā ir neliela, ekskluzīva alus darītava ar mūsdienīgām iekārtām. Uzņēmuma attīstībā ieguldīti lieli finanšu līdzekļi, lai nodrošinātu augstu produkcijas kvalitāti un konkurētspēju Latvijas tirgū. Alu šeit dara pēc klasiskas, gadsimtiem izkoptas tehnoloģijas.

Vidzemes alus

PSRS laikos daudzi kolhozi attīstīja alus ražošanu. 1969.gadā alus cehu nodibināja arī kolhozs “Abula”, kuru 1975.gadā pievienoja kolhozam “Vārpa”. Darītava ražoja alus šķirni “Abulas alus”. 1993.gadā kolhoza “Vārpa” alus cehu privatizēja un par tā īpašniekiem kļuva ceha galvenais tehnologs Māris Freivalds un viņa brālis Juris. Jaunais uzņēmums tika nosaukts SIA “Abula” un klajā laists alus ar preču zīmi “Brenguļu”.

Vidzemē Brenguļu alus ir ļoti pieprasīts. Kopš 2014.gada tā pagatavošanā izmanto Latvijas uzņēmumā “Latraps” gatavotu miežu iesalu, ko iegūst no Valmieras rajona zemnieku saimniecībās izaudzētiem graudiem. Brenguļu alu nefiltrē un nepasterizē. Tirgots tas tiek gan koka, gan metāla mucās. Daudzi alus baudītāji Brenguļu alu uzskata par labāko Latvijā.

Arī kolhoza “Piebalga” alus cehs dibināts kā saimniecības palīgnozare. 1989.gadā Jāņos Piebalgā tika izgatavota pirmā alus produkcija. Par galveno aldari alus cehā strādāja Gunārs Barviķis. Piebalga bija viena no divām alus darītavām Latvijā (otra bija “Latgales alus”), kam bija savs apiņu dārzs.

1993.gadā alus cehs tika privitizēts un kļuva par SIA “Piebalgas alus”. Tika sākta iesala ražošana, taču jaunajos ekonomiskajos apstākļos iesalnīcas uzturēšana un apiņu audzēšana izrādījās pārāk dārgs pasākums. Piebalga bija viena no pirmajām alus darītavām Latvijā, kas uzstādīja bioloģiski aktīvo plākšņu filtru, lai varētu iztikt bez alus paterizācijas. 2002.-2003.gadā alus darītavā uzstādīja fermentācijas tvertnes, iekārtoja raugu saimniecību, ieviesa automatizētu mazgāšanas sistēmu, KEG mucu pildīšanas iekārtu. 2005.gadā tika veikta pildīšanas ceha rekonstrukcija, uzstādītas jaunas iekārtas un līnijas. Nomainīja arī dzesēšanas iekārtas.

Uzņēmuma “Piebalgas alus” 50 darbinieki (skaits mainās atkarībā no sezonas) ražo piecas alus pamatšķirnes un divas pasūtījuma šķirnes - “Piebalgas Senču alu”, “Mednieku alu”, “Jubilejas alu”, “Piebalgas alu”, “LUX alu”; pasūtījuma šķirnes - “Ozola alus” un “Ķenča alus”. 2011.gadā sāka ražot arī “Piebalgas orģinālo kvasu”.

Vēsturiski pazīstama Vidzemes reģionā ir arī alus darītava Gulbenē. 1811.gadā šeit (tolaik Altšvānenburga) barons Volfs uzbēvēja iesalnīcu. 1882.gadā šeit sāka darīt alu un uzņēmums ieguva jaunu vārdu - “Alt-Schwanenburg Bierbrauerei”. 1909.gadā uzņēmums “Пивоваренный заводъ Шваненбургъ” (Švāneburgas alus rūpnīca) saražoja alu 20 043 rubļu vērtībā. Pirmā Pasaules kara laikā alus darītava darbu pārtrauca.

1922.gadā vecā brūža ēkās akciju sabiedrība “Vecgulbenes alus darītava” atsāka alus ražošanu un darīja to līdz 1940.gadam, kad uzņēmumu nacionalizēja. Otrā Pasaules kara gados alus darītavas ēkas stipri cieta. Pēc kara uzņēmums tika rekonstruēts un ražošana atjaunota.

1961.gadā darbu sāka ražošanas apvienība “Vidzemes alus”, kam bija ražotnes divās reģiona pilsētās ar senām alus darīšanas tradīcijām - Alūksnē un Gulbenē. Savukārt 1976.gadā abas šīs ražotnes pievienoja apvienībai “Cēsu alus”.

1991.gadā Gulbenes alus ražotne tika ptivatizēta un kļuva par SIA “Gulbenes alus darītava”. Diemžēl arī šis uzņēmums neizturēja ekonomisko krīzi un 2009.gadā pārtrauca ražošanu apgrozības līdzekļu trūkuma dēļ. Kopš tā laika senā alus darītava stāv pamesta un nevienam nevajadzīga…

****

Bez šā raksta trīs daļās minētajām leģendārajām alus darītavām, Latvijā gan pagātnē, gan šodien ir vēl krietns skaits citu, mazāku alus darītavu. Laiku pa laikam parādās atkal jauni un jauni alus darītāji un šķirnes, kas cīnās par Latvijas alus mīļotāju sirdīm un maciņiem. Savu vietu tirgū iekarojušas tādas darītavas kā “Brūveris” ar ingveralu un citām Latvijā mazāk tradicionālām alus šķirnēm, vai “Brālis” ar dzīvo alu. Alus cienītāji augstu novērtējuši Valmiermuižas, Užavas un “Lido” alus produkciju. Savu alu sākuši brūvēt arī Līgatnē. Pavisam jauni uzņēmumi ir alus darbnīca “Labietis” un darītava “Malduguns” ar interesantu nosaukumu alus šķirnēm un etiķešu dizainu. Bet visjaunākie alus darītāji ir Odzienas muižas alus darītava un Tālavas ķēniņa alus darītava. Tomēr visiem šiem uzņēmumiem tāls ceļš ejams, lai tos varētu saukt par Latvijas zīmolu leģendām.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru