- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Alutiņi, vecais brāli! 2.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 29. jūnijs 09:15 sadaļā Latvijas zīmolu leģendas

No „Waldschlößchen” līdz „Aldarim”

1865.gadā Bavārijas aldaris Johaness Dauders Rīgas pievārtē Sarkandaugavā uzbūvēja alus darītavu, ko nosauca par “Waldschlößchen” (”Meža pils”). Tad arī tika uzceltas pirmās alus brūža ēkas, bet ražošanas iekārtas pasūtīja turpat netālu esošajā Vērmaņa mašīnbūves fabrikā. 1880.gadā alus darītavu no Daudera iegādājās inženieris ķīmiķis, doktors Ādolfs fon Bingners, kura vadībā uzņēmums piedzīvoja ievērojamu modernizāciju.

Tā kā pieprasījums pēc laba alus pieauga gadu no gada, no1890. līdz 1891.gadam notika plaša uzņēmuma rekonstrukcija, kad tika uzbūvētas lielākā daļa ražošanas ēku. Ražotņu korpusi tika celti no sarkaniem vai dzelteniem ķieģeļiem neogotikas stilā ar tornīšiem, zelmeņiem, segmentveida logu apdari. Fabrikā uzstādīja tvaika katlu, ievilka modernu ūdensapgādes sistēmu. Blakus fabrikai 1898.gadā uzcēla arī tās īpašnieka Bingnera savrupmāju, kas Pirmās republikas laikā piederēja valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, bet tagad tur iekārtots kultūras muzejs “Dauderi”. Blakus villai atrodas mākslīgās pilsdrupas un parks, ko projektējis slavenais Rīgas dārzu arhitekts G.Kūfalts.

Alus darītava “Waldschlößchen” 19.gadsimta nogalē.

Sagaidot jauno 20.gadsimtu tika izlaista īpaša alus šķirne speciāli šim notikumam izgatavotās porcelāna pudelēs. 1900.gadā norisa arī kārtējā vērienīgā uzņēmuma rekonstrukcija. Tika uzcelti vairāki jauni korpusi neogotikas stilā, modernizētas ražošanas iekārtas. 1905.gadā “Waldschlößchen” kļuva par akciju sabiedrību. Tās pamatkapitāls bija pusotrs miljons rubļu. Tolaik tā bija viena no modernākajām alus darītavām Eiropā. Par uzņēmuma veiksmīgo attīstību un prestižu liecina fakts, ka 1905.gadā kontinenta labākie aldari pulcējās “Waldschlößchen” uz Eiropas aldaru kongresu. Šim notikumam par godu tika radīts “Mežpils alus”, kas ar savu zeltaino dzintara nokrāsu, īstenu apiņu rūgtumu un maigu karameles niansi pārsteidza pat visizsmalcinātākos viesus.

Fotogrāfijā - 100 Eiropas aldari pulcējas “Waldschlößchen” uz savu kongresu.
Labajā pusē - par godu jaunajam gadsimtam izgatavotā porcelāna alus pudele ar fabrikas attēlu
un alus kauss ar “Waldschlößchen” simboliku.

“Waldschlößchen” alus bija pieprasīts ne tikai Krievijas impērijā, bet arī ārpus tās robežām. Populārākās uzņēmumā ražotās alus šķirnes bija “Tafelbeer”, “Minhenes”, “Porteris”, “Pilzenes” un “Eksporta”. Īpašā cieņā bijis “Porteris” un “Eksporta” alus. Pirmais Pasaules karš tikpat kā neskāra alus darītavu. Alus darīšana gan kara laikā faktiski tika pārtraukta - to brūvēja vien reizi mēnesī, lai saglabātu tikai “Waldschlößchen” raksturīgo alus raugu.

Dažu “Waldschlößchen” ražoto alus šķirņu etiķetes.

Uzņēmums turpināja sekmīgi strādāt arī pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas. Tā nosaukums tika latviskots uz “Valdšleschens”. 1937.gadā valstij piederošā Latvijas Kredītbanka iegādājās visas uzņēmuma akcijas un apvienoja fabriku ar alus darītavām “Ilģeciems” un “Tannhäuser”, izveidojot jaunu lieluzņēmumu. Tā nosaukumu izvēlējās publiskā aptaujā, kurā piedalījās 3338 cilvēki. Par labāko tika atzīts nosaukums “Aldaris”. Jaunās akciju sabiedrības logotipu izstrādāja Artūrs Apeinis un ar nelielām izmaiņām tas saglabājies līdz mūsu dienām.

Artūra Apeiņa radītais akciju sabiedrības “Aldaris” logotips un tā mūsdienu versija.

Trīsdesmito gadu nogalē notika kārtējā uzņēmuma modernizācija un “Aldaris” kļuva par modernāko alus ražošanas uzņēmumu Ziemeļeiropā. Uzstādīja jaunus vara alus vārīšanas katlus un citu modernu aprīkojumu, ko iepirka Vācijā. Jaunajos katlos vārītais alus ieguva īpašas garšas nianses un kvalitāti. Vēl šodien šie katli atrodas uzņēmuma senajās ēkās un šādi ir vienīgie Eiropā. 1939.gadā “Aldaris” saražoja 6 miljonus litru alus gadā, vispopulārākā šķirne bija “Aldara Gaišais”. Uzņēmumā tika izveidota arī sulu ražošanas nodaļa.

“Aldara” vecās alus darītavas alus vārāmie katli - 1940.gadā un šodien.

Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas Padomju Savienības finanšu un ekonomiskajā sistēmā uzņēmums tika pārdēvēts par “Rīgas 1.alus darītavu “Aldaris”". 1940.gadā tas saražoja 8 miljoni litrus alus, kas bija 45% no visa Latvijas alus patēriņa. Alus darīšana turpinājās arī pēc Otrā Pasaules kara. 1947.gadā tika sākta “Portera” ražošana, savukārt 1969.gadā paplašināja un modernizēja alus pildīšanas cehu. Tolaik jaunā alus pildīšanas līnija spēja piepildīt 12 000 pudeļu stundā.

Rīgas 1.alus darītavas “Aldaris” ražotne un alus etiķetes pēckara gados.

1976.gadā notika administratīva vairāku Rīgas alus darīšanas uzņēmumu apvienošana - nedaudz līdzīga tai, kāda tā bija 1937.gadā. Zem kopīga nosaukuma “Ražošanas apvienība Aldaris” apvienoja “Aldara”, “Vārpas” un “Iļģuciema” alus darītavas. Vienlaikus rekonstruēja un paplašināja galveno “Aldara” ražotni Tvaika ielā, kur uzstādīja modernas Čehoslovākijā un Vācijā ražotas iekārtas alus un bezalkoholisko dzērienu izgatavošanai.

Neliels ieskats “Aldara” padomju gadu produkcijas klāstā.

80.gados “Aldaris” brūvēja aptuveni 10 alus šķirnes, tostarp populārās “Rīgas alus” un “Aldara alus”. 1986.gadā tika uzstādīta automātiskā līnija pasterizēta alus ražošanai. Tas palielināja alus glabāšanas ilgumu un pavēra iespēju uzņēmuma produkcijas eksportam. “Aldaris” izgatavoja arī dzērienus uz iesala bāzes, piemēram, “Veselība” un “Krievu kvass”, tāpat bezalkoholiskos dzērienus - “Pienenīte”, “Baikal”, “Tarhuns”, “Sajāni”, “Sports”, “Sitro”, “Meža oga” un citus.

“Aldara” 80.gadu reklāmas plakāti - bezalkoholiskie dzērieni (kreisajā pusē) un alus (labajā pusē).

1992.gadā sākās “Aldara” sadarbība ar skandināvu koncernu “Baltic Beverages Holding” (BBH). Pēc uzņēmuma privatizācijas BBH pakāpeniski palielināja savu akciju daļu “Aldarī”. 2008.gadā, kad par BBH vienīgo īpašnieku kļuva “Carlsberg Group”, “Aldaris” pilnībā nonāca ārzemnieku rokās. Tolaik tas bija lielākais alus darīšanas uzņēmums valstī ar gandrīz pusi Latvijas alus tirgus. “Aldara” produkcija tika arī eksportēta - galvenokārt uz Igauniju un Lietuvu, taču uzņēmuma alu tāpat cienīja patērētāji Īrijā, Lielbritānijā, Izraēlā, ASV un citās zemēs.

“Aldara” 90.gadu produkcijas etiķetes.

“Aldaris” ir viena no nedaudzajām Latvijas alus darītavām, kas līdz mūsdienām saglabājusi savu vēsturisko atrašanās vietu, ēkas un alus darīšanas tradīcijas. Uzņēmumam izdevies saglabāt unikālas alus darīšanas grāmatas pat no 19.gadsimta, kurās apkopoti visdažādākie aldaru amata noslēpumi, ko meistari nodevuši no paaudzes paaudzē un glabājuši aiz septiņiem zieģeļiem. Šajās grāmatās var uzzināt gan to, kādam jābūt ūdenim, lai izgatavotu labu alu, gan par apiņu stādīšanas smalkumiem, gan to, kā iespējams ietekmēt alus putas. Saglabājušās arī uzņēmuma sākuma gados radītās alus receptes un citu vēsturiski dokumenti.

Vēsture un tradīcijas. Attēlā kreisajā malā - aldaru patrons Gambrīniuss “Aldara” ēkas fasādē;
attēlā labajā pusē augšā - vecie alus darītavas korpusi, apakšā - atjaunotais vēsturiskais alus brūzis.

Neskatoties uz nenovērtējamo vēsturisko mantojumu, alus brūvēšanas process “Aldarī” daudzus gadus atbilda visām lielražošanas prasībām - tas tika izgatavots pēc paātrinātās tehnoloģijas. Tā dēļ „Aldara” alus zaudēja savu īpatnējo garšu un kļuva līdzīgs daudzu citu Eiropas alus brūžu produkcijai - bez spilgtas individualitātes un garšas īpašībām. Populārākās šķirnes - “Luksus”, “Zelta”, “Pilzenes”, “Gaišais”, “Porteris” un citas. 1998.gadā “Aldara Luksus” alus izstādē Riodežaneiro Brazīlijā ieguva Vispasaules alus kluba bronzas medaļu. Sekoja daudzi apbalvojumi un medaļas prestižākajos pasaules alus festivālos un izstādēs, piemēram, zelta godalga “Luksus” alum “World Beer Cup 2008″ 2864 alus šķirņu konkurencē, tāpat augstākais apbalvojums alum “Porteris” 2009.gada “Eiropean Beer Star Award” konkursā 836 alus šķirņu konkurencē.

Diemžēl 2013.gada nogalē “Carlsberg Group” paziņoja, ka “optimizē” ražošanu Latvijā un atlaiž daļu darbinieku. Tās ir sekas konkurences cīņai ar jaunajām mazajām alus darītavām, kas brūvē dabīgi raudzētu alu, kurš latvieša garšas kārpiņām izrādījies vēlamāks nekā lielražošanas neizteiksmīgais standarta produkts. Turpmāk “Aldara” īpašnieki nolēmuši uzņēmumu pozicionēt kā ekskluzīvu alus šķirņu ražotāju, kuras izgatavos tagad restaurētajā vecajā uzņēmuma alus ražotnē.

“Ilgezeem” un “Tannhäuser”

Iļģuciema alus darītavas vēsture sākās 1863.gadā - laikā, kad plašā pieprasījuma dēļ Krievijas impērijā bija vērojams straujš alus ražošanas uzplaukums. Daugavgrīvas ielā 34 (pēc tā laika gruntsgabalu numerācijas), pie Daugavgrīvas un Buļļu ceļa nozarojuma to uzcēla vācbaltiešu tirgotājs J.Hermanis. 1876.gadā šī alus darītava nodega. Atjaunošanas darbus uzņēmās jaunizveidotā akciju sabiedrība, kas vecajā vietā uzcēla jaunu, tiem laikiem modernu alus brūzi. Gadsimtu mijā te strādāja 50 - 75 cilvēki, tika izgatavota produkcija par 296 247 rubļiem. 1913.gadā Iļģuciema alus darītava kopā ar citām cariskās Krievijas alus ražotnēm tika apvienotas vienotā akcionāru biedrībā.

Alus darītavu “Ilgezeem” un “Livonia” kopīgs paviljons Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901.gadā.

Kā viena no pirmajām Krievijas impērijā akciju sabiedrība “Iļģeciema alus darītava/Bier Brauerei “Ilgezeem” sāka iesala ekstrakta ražošanu. To ražoja ne vien kā pamatizejvielu uzņēmuma dzērienu produkcijai, bet piegādāja arī citām alus darītavām, kur izgatavoja gaišo „Pilzenes” tipa alu. Iļģuciemā alu gatavoja pēc klasiskās tehnoloģijas - vispirms iesala diedzēšana, tad kaltēšana divpakāpju kaltē, misas vārīšana un atdzesēšana uz sķīvjiem, pēc tam ar dzesētājiem, tad alus raudzēšana un gala noraudzēšana tvertnēs un mucās. Alus atdzesēšana notika speciāli tam izveidotos ledus pagrabos.

Iļģeciema alus darītavas alus šķirņu etiķetes 19. un 20. gadsimtu mijā.

Netālu no Iļģuciema alus fabrikas, Daugavgrīvas ielā 49 (pēc tā laika gruntsgabalu numerācijas), 1870.gadā uzbūvēja alus darītavu “Tannhäuser”. Tā piederēja ebreju uzņēmējai Adelheidei Pulsai. Sākuma gados brūzī strādāja vien 12 darbinieki, bet 1909.gadā to bija jau 35. Izgatavotas tika piecas alus šķirnes - “Pilzenes”, “Izturētais”, “Kabineta”, “Marta alus” un “Porteris”, taču īpaša brūža specializācija bija tieši tumšais alus. Rīgā Tanheizera alu pārdeva 13 firmas tirgotavās.

Sākoties Pirmajam Pasaules karam, 1915.gadā Vidzemes guberņas valde deva atļauju Iļģuciema alus darītavai izgatavot arī minerālūdeni un dažādas limonādes. Taču frontei tuvojoties Rīgai gan Iļģuciema, gan “Tannhäuser” alus darītavas slēdza un ražošanas iekārtas izveda uz Krieviju. Daļa no tām tika pārdotas, daļa pēc revolūcijas tā arī palika Maskavā. Kara laikā Iļģuciema alus darītavu izdemolēja, fabrikas pagrabus daļēji sagrāva, vārīšanas ceha iekārtas izlaupīja.

Iļģeciema un “Tannhäuser” (kreisajā pusē apakšā) alus darītavu korpusi.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas alus darīšana abās fabrikās tika atjaunota. 1923.gadā nodibināja akciju sabiedrības “Iļģeciema alus darītava” un “Alus darītava “Tanheizers” jeb “Bierbrauerei Tannhäuser”. 1928.gadā sešas tolaik lielākās valsts alus darītavas izveidoja spēcīgu alus ražotāju karteli, kas monopolizēja gandrīz visu Latvijas tirgu. Gan “Iļģeciems”, gan “Tanheizers” bija šo darītavu vidū. Taču 1937.gadā abas alus darītavas nacionalizēja un iekļāva akciju sabiedrības “Aldaris” sastāvā. 1938. - 1939.gadā notika uzņēmuma rekonstrukcija.

1940.gadā padomju vara Iļģuciema alus darītavu pārdēvēja par Rīgas 4.alus darītavu. Pēc Otrā Pasaules kara alus darītavu “Tanheizers” pievienoja Iļģuciema alus darītavai. Apvienotajā uzņēmumā strauji pieauga alus un bezalkoholisko dzērienu ražošanas apjomi. Tika izveidotas un ieviestas ražošanā tādas visā Padomju Savienībā slavenas alus šķirnes kā „Iļģuciema tumšais” un „Dižalus”. Iedzīvotāju atzinību izpelnījās arī jaunie bezalkoholiskie dzērieni, kas tika izgatavoti no pašu ražotā iesala - „Veselības dzēriens” un „Iesala dzēriens”, tika sākta iesala ekstraktu ražošana.

Rīgas 4.alus darītavas produkcija pēc Otrā Pasaules kara.

Liela uzmanību padomju gados uzņēmums veltīja jaunu zinātnisku un tehnisku inovāciju radīšanai. Rūpnīcas speciālisti daudzkārt piedalījās Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā, kur par saviem izgudrojumiem saņēma atzinības diplomus. Lielu popularitāti Krievijā, Moldāvijā, Ukrainā un Kazahijā Iļģuciema rūpnīca ieguva 60.gados, kad, sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas speciālistiem, izveidoja jaunu iesala kalti un pirmo vertikālo pneimatisko šahtveida iesalnīcu, kuras jauda bija 5 tonnas iesala diennaktī.

Iļģuciema alus darītavas ražošanas jauda bija 1,5 tūkstoši tonnu iesala gadā un 1,3 miljoni dekalitru alus gadā, saražoja arī 400 000 dekalitru bezalkoholisko dzērienu un 750 tonnas iesala ekstrakta. 1976.gadā Iļģuciema alus darītavu iekļāva ražošanas apvienībā „Aldaris”. 1985.gadā, sakarā ar Gorbačova pretalkohola kampaņu, alus ražošana Iļģuciema ražotnē tika pārtraukta.

Iļģuciema alus darītavas padomju gados ražotā alus etiķetes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 90.gadā Iļģuciema ražotne atdalījās no uzņēmuma „Aldaris”. 1998.gadā Iļģuciema alus darītavas telpas privatizēja SIA „KOK & Ko”. Pēc uzņēmuma modernizācijas tika sākta iesala ekstraktu un Latvijā populāro bezalkoholisko dzērienu ražošana - pie pircējiem atgriezās raudzētais dabīgais Iļģuciema kvass un dzēriens „Veselība”. Tika sākta arī alus ražošana, tomēr jau 2002.gadā to atkal pārtrauca. 2007.gadā kompānija tika pārdēvēta par SIA “Ilgezeem”, sākta jaunu bezalkoholisko iesala dzērienu ražošana. Kopš 2010.gada uzņēmums eksperimentē arī ar dažādām alus šķirnēm, tostarp piedāvā tirgū vairāku veidu medalu. Savu produkciju ‘Ilgezeem” izplata ar preču zīmēm “Iļģuciema” Latvijā un “Tanheiser” eksporta tirgos.

“Livonija” un “Vārpa”

1865.gadā ebreju uzņēmējs Josifs Heindfels Maskavas forštatē Rīgā atvēra uzņēmumu alkoholisko, bezalkoholisko un kafijas dzērienu ražošanai. Uzņēmumā ražoja arī tumšo un gaišo alu. 1870.gadā tas tika pārveidots akciju sabiedrībā “Livonia”. 1909.gadā uzņēmumā strādāja 81 darbinieks, tika saražota produkcija 402 279 rubļu vērtībā.

Pirmā Pasaules kara gados uzņēmumu evakuēja, taču pirmās Latvijas Republikas laikā ražošanu atjaunoja ar nosaukumu “Alus un iesalu rūpniecības akciju sabiedrība Livonija”. 1940.gadā uzņēmums tika pārdēvēts par “Rīgas 3.alus darītavu”, bet 1945.gadā uz tās bāzes izveidoja alus darītavu “Vārpa”, kas bija vienīgā medalus rauga ražotāja Baltijas valstīs. 1967.gadā “Vārpa” nodarbināja 149 strādniekus, kas ražoja alu, iesalu un sauso medalus raugu. Produkcija tika realizēta ne vien Latvijā, bet arī Baltkrievijā un Krievijā. 1976.gadā alus darītava “Vārpa” tika iekļauta r/a “Aldaris”.

Alus darītavas “Vārpa” padomju laika produkcijas etiķetes.

1994.gadā rūpnīca tika pārveidota akciju sabiedrībā “Rīgas alus darītava “Vārpa”. Uzņēmumam tolaik piederēja 21% Latvijas alus tirgus, taču ražošanas iekārtas bija fiziski un morāli nolietotas un tas atsaucās uz alus kvalitāti. Neskatoties uz to, 2000.gadā “Vārpa” ierindojās otrajā vietā Latvijā alus ražotāju vidū. Taču jau 2003.gadā sākās nopietnas finanšu problēmas un rūpnīcai atslēdza elektrību un gāzi. Ražošana tika pārtraukta. Daļa “Vārpas” akcionāru pārdeva savas akcijas uzņēmumam “Alus avots”, kas reģistrēja “Vārpu” kā “Alus avota” filiāli. “Alus avots” turpināja ražot lielāko daļu “Vārpas” produkcijas, tostarp populārās alus šķirnes “Rīgas alus” un “Senču alus”, tāpat bezalkoholiskos dzērienus “Veselība”, “Zelteris” un citus.

2004.gadā rūpnīca tika slēgta it kā modernizācijai, taču tajā pašā gadā Rīgas apgabaltiesa Rīgas alus darītavu “Vārpa” pasludināja par maksātnespējīgu. Vairākus gadus bankrotējušo rūpnīcu mēģināja pārdot izsolēs, taču nesekmīgi. 2014.gadā preču zīmes “Vārpa” īpašnieks atsāka alus ražošanu… diemžēl tagad alus ar “Vārpas” preču zīmi top Biržos, Lietuvā.

****

Pielikums. Padomju varas gados bez lielajām alus darītavām Rīgā, Cēsīs, Liepājā un Daugavpilī, darbojās virkne mazāku, dažādu kolhozu un patērētāju biedrību rūpkombinātu paspārnē esošu alus ražotāju. Alu brūvēja Ādažu konservu rūpnīcas alus cehs, Aizputes alus darītava, Alūksnes alus darītava, Vidzemes alus rūpnīca, Gulbenes alus darītava, Gulbenes raj. kolhozs “Stradi”, Bauskas raj. Starpkolhozu konservu fabrika, Rīgas raj. kolhozs “Ezerciems”, kolhozs “Piebalga”, Krāslavas raj. kolhozs “Taisnība”, kolhozs “Tērvete”, Ogres raj. kolhozs “Lāčplēsis”, Lubānas alus cehs, Madonas alus darītava, Naukšēnu alus rūpnīca, Liepājas raj. Starpkolhozu savienības alus darītava “Pāvilosta”, kolhozs “Krasnij Oktjabr” Riebiņos, Rēzeknes alus darītava, Jelgavas raj. Starpkolhozu uzņēmums “Valgunde”, Vandzenes alus darītava, Valmieras raj. Abula kolhozs Brenguļos, Talsu rajona Ļeņina kolhoza konservu cehs. Daži no šiem uzņēmumiem savu darbību pārtrauca jau 50.gadu vidū, daži apvienojās ar citām alus darītavām. Lūk, dažas no padomjlaika mazo alus darītavu alus etiķetēm.

Daži kolhozi un alus darītavas gribēja būt oriģinālas un mēģināja izcelties vai nu ar padomju laikam neierastu etiķetes formu, kā cakainā Madonas alus darītavas “Žiguļevas alus” etiķete, vai neparastu nosaukumu, kā kolhoza “Ezerciems” darinājums “Lauku dzēriens” un kolhoza “Taisnība” “Latgales dzēriens”, kas, spriežot pēc to stipruma, tas pats alus vien bija. Bija arī kolhozi, kas ražoja tikai izlejamo alu mucās, kā redzams kolhoza “Krasnij Oktjabr” alus “Lauku tumšais” etiķetē.

Padomju Savienībā gandrīz visas alus šķirnes bija standartizētas, tāpēc vienāda nosaukuma alu ražoja daudzi uzņēmumi, dažkārt pat citā PSRS republikā. Arī Latvijā daudzas mazās alus darītavas izgatavoja alu pēc tām pašām receptēm kā lielās rūpnīcas. Atšķīrās vien etiķešu dizains, kaut bija laika periodi, kad arī etiķetes tika standartizētas un tās atšķirt varēja tikai pēc alus darītavas logotipa. Protams, bija arī uzņēmumi, kas radīja paši savas alus šķirnes, taču tādu nebija daudz. Paraugam izvēlējāmies dažas no mākslinieciski savadabīgām mazo alus darītavu 60.-70.gadu etiķetēm.

Līdztekus alum daudzās Latvijas alus darītavās tika izgatavoti arī bezalkoholiskie iesala dzērieni. Kvass parasti bija izlejamais un pārdots tika no mucām, bet tādus populārus iesala dzērienus kā “Veselība”, “Rīgas iesala” vai gluži vienkārši “Iesala dzēriens” lielākoties pildīja 0,5l stikla pudelēs. Ieskatam dažas no dažādās alus darītavās ražoto iesala dzērienu etiķetēm.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/06/29/alutini-vecais-brali-2dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.