Alutiņi, vecais brāli! 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 22-06-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Alus - latviešu nacionālais dzēriens, viena no mūsu nacionālajām vērtībām. Fragmentāras ziņas par alus darīšanu mūsdienu Latvijas teritorijā atrodamas jau 13.-16.gadsimta hronikās, tiesību kodeksos, līgumos un citos avotos. Pagānisma laikmetā alu latvieši izmantojuši ne tikai dzeršanai ikdienā, bet arī dažādos rituālos. Pirmā liecība par alu atrodama jau senākajā rakstītajā avotā par mūsu zemi - “Indriķa hronikā”. 1198.gadā par Ikšķiles lībiešiem hronists raksta, ka, atsakoties no kristīgās ticības, viņi pēc savas paražas vārīja medu un kopīgi iedzēruši un apspriedušies, pieņēma lēmumus.

Livonijas valsts laikmetā alus kļuva par ļaužu visvairāk lietoto dzērienu - to dzēra gan ikdienā, gan svētkos, kāzās un bērēs, Baznīcas svētku dienās un laicīgos godos. Latviešiem putojošs alus kauss bija laimes, veiksmes un ražīguma simbols. Īpaši rosīgi alus darīšana notika laukos. Sākumā visiecienītākais alus veids bija medalus, taču viduslaiku beigās medalus brūvēšana pamazām apsīka. Arvien vairāk tika dzerts no graudiem brūvēts alus, kas bija lētāks par medus dzērienu. Brūvēšanai izmantoja ne tikai miežus, bet arī kviešus un auzas, pazīstamas bija arī viršu alus. Lai brangais dzēriens tik drīz nesaskābtu, tam pievienoja ozolu mizas, pelašķus, vaivariņus.

Rīgā alu sāka brūvēt tūlīt pēc pilsētas dibināšanas - 13.gadsimtā. Par alus nozīmi pilsētas dzīvē liecina fakts, ka 1386.gadā dibināta “Alus un vīna nesēju brālība”, kurā iesaistījās ne vien alus un vīna mucu nesēji, bet arī viņu sievas, garīdznieki, muižnieki un citi turīgi pilsoņi. Brālības locekļu skaits bija ap 200 cilvēku, tai bija savs altāris Jēkaba baznīcā. 1478.gadā pāvests Siksts IV ar bullu noteica, ka Rīga ir tiesīga ieņemto muitu par alu ieguldīt pilsētas attīstībā. Tā kā alus ražošana garantēja lielu peļņu, Lielās ģildes locekļi gribēja panākt, lai alus darīšana būtu tikai viņu privilēģija. Vēstures liecībās atrodama informācija, ka ap 1500.gadu Rīgā bijušas četras lielas alus darītavas.

19.gadsimta sākumā Latvijā gandrīz katrā muižā bija savs alus brūzis, kas alu vārīja vietējam patēriņam. Attīstoties tehnoloģijām, 19.gadsimta vidū sākās daudzu jaunu alus darītavu celtniecība un tehniskā aprīkošana. 20.gadsimta sākumā pieprasījums pēc alus Krievijas impērijā bija sasniedzis līdz tam nebijušus apmērus. Pieprasījumu apmierināt steidzās daudzās alus darītavas, tostarp Latvijas alus brūži, kuru produkcija bija iecienīta Krievijā. Pirms Pirmā Pasaules kara Latvijas teritorijā darbojās 120 alus brūži, kuri lielāko daļu produkcijas eksportēja uz Krieviju. Arī pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas alus ražošana turpināja attīstīties. Lielākās alus darītavas “Tanheizers”, “Gust.Kuncendorfs”, “Iļģeciems”, “Kymmel” un “Livonija” kopā saražoja ap 63% no visa Latvijā patērētā alus. Ārpus Rīgas darbojās vēl 18 mazākas alus darītavas.

Divdesmitā gadsimta 30.gados alus ražošanas attīstība turpinājās. Tā 1932.gadā tika saražots pusmiljons dekalitru alus, bet 1937.gadā šis daudzums bija vairāk nekā divkāršojies un sasniedza 1,2 miljonus dekalitru gadā. Līdzās cittautiešiem (galvenokārt ebrejiem un vāciešiem) piederošiem uzņēmumiem, tika izveidota valsts alus darītava “Aldaris”. Pēc visdažādākajām tehnoloģijām alu brūvēja arī gandrīz katrā lauku sētā. Pēc Otrā Pasaules kara, padomju varas gados savs alus brūzis bija daudziem kolhoziem, patērētāju biedrībām un rūpkombinātiem. Tomēr starp daudzajiem alus darītājiem Latvijas alus ražošanas vēsturē ir daži zīmoli, kas bijuši īpaši iemīļoti un pazīstami alus cienītāju vidū. Iepazīsimies ar šīm zīmolu leģendām tuvāk.

Cēsu alus - senākais Latvijā

Par vienu no vecākajām alus darītavām Ziemeļeiropā tiek uzskatīta Cēsu pils alus darītava. Alus darīšana Cēsīs pirmoreiz minēta 1590.gada Cēsu pils revīzijas protokolos, kur atrodamas ziņas par iesala žāvētavu un apiņu dārziem. Pirmā alus darītava atradās pašā pilī. Tādejādi 1590.gads tiek uzskatīts par Cēsu alus darītavas dibināšanas gadu. Pēc zviedru - poļu kara, strauji palielinoties pieprasījumam, ar vecās alus darītavas jaudu vairs nepietika un 1621.gadā alus darīšana tika pārcelta uz priekšpili. Ap jauno darītavu ierīkoja plašus apiņu dārzus.

Tāds, iespējams, izskatījās alus vārīšanas process Cēsu senpilī.

Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā, Cēsis 1785.gadā kļuva par apriņķa pilsētu. Pieprasījums pēc alus kļuva tik liels, ka pilsētas krogos visiem gribētājiem nepietika vietas, tāpēc ārpus Cēsīm uzbūvēja vēl trīs krogus, kuros tirgoja Cēsu pils alu. Šādos ekonomiskās augšupejas apstākļos pils īpašnieks, Krievijas galma virsmeistars, īstenais slepenpadomnieks un senators, Cēsu pilsētas domnieks un mākslas mecenāts, grāfs Emanuels fon Zīverss 1878.gadā agrāko saimniecības ēku vietā uzbūvēja tiem laikiem modernu alus darītavu ārpus pils mūriem. Šis brūzis mūsdienās pazīstams kā „vecā alus darītava”, kurā alus tika brūvēts līdz 2000.gadam.

Vecais Cēsu alus brūzis.

1922.gadā vairāki Cēsu uzņēmēji nopirka alus darītavu no Zīversu ģimenes un nodibināja akciju sabiedrību „Augļu dārzs”. Pirmās republikas laikā “Augļu dārza” Cēsu alus darītavā tika ražots ne vien alus, bet arī vīns, sulas un minerālūdens. “Augļu dārzs” filiāles darbojās Rīgā, Jelgavā un Valmierā. 1940.gadā, pēc padomju okupācijas uzņēmumu nacionalizēja.

Cēsu alus reklāma, 20.gadsimta 20. - 30. gadi.

Pēc Otrā Pasaules kara, 1950.gadā sākās Cēsu alus darītavas rekonstrukcija. Tika uzstādītas jaunas ražošanas iekārtas un turpmāko gadu laikā ražošanas apjomi pieauga četras reizes. 1976.gadā, apvienojot trīs alus ražošanas uzņēmumus - Cēsu alus darītavu, Gulbenes alus darītavu un Naukšēnu alus darītavu - tika izveidota ražošanas apvienība “Cēsu alus”, kas darbojās līdz 1988.gadam, kad jauno politisko un ekonomisko vēsmu dēļ uzņēmumu atkal sadalīja.

Ražošanas apvienības “Cēsu alus” produkcijas etiķetes padomju gados.

Atjaunojoties Latvijas neatkarībai un pamazām pārejot uz tirgus ekonomiku, „Cēsu alus” tika privatizēts un 1995.gadā kļuva par akciju sabiedrību. 1999.gadā uzņēmuma akciju kontrolpaketi iegādājās Somijas alus un bezalkoholisko dzērienu ražotāja “Olvi Oyj” uzņēmums “A.Le Coq”. 2000.gada 16.maijā sākās jaunas, mūsdienu ražošanas prasībām atbilstošas alus darītavas celtniecība. Jaunās ražotnes pamatos tika iemūrēts akmeni no senās Cēsu pils alus darītavas mūriem. 2001.gada 6.jūlijā jauno ražotni svinīgi atklāja. Tās kapacitāte tobrīd bija 20 miljoni litri alus gadā.

Jau pēc pāris gadiem “Cēsu alus” kļuva par otru lielāko alus ražotāju Latvijā. 2005.gadā jauno ražošanas kompleksu pabeidza pilnīgi, tajā tika uzstādītas augstākās kvalitātes standartiem atbilstošas jaunākās paaudzes iekārtas. Tas ļāva alus darītavas jaudu kāpināt līdz 40 miljoniem litru alus un bezalkoholisko dzērienu gadā.

Cēsu alus darītavas jaunie korpusi.

Šodien A/S „Cēsu alus” kļuvusi par vienu no modernākajām alus darītavām Baltijā. Diemžēl lielražošanai raksturīgā paātrinātā alus darīšanas procesa dēļ Latvijas vecākās alus darītavas alus ir pazaudējis to stilu un garšas īpašības, kādas tam piemita senāk. “Cēsu alus” produkcija atbilst pasaules līmeņa standartam, taču tai trūkst unikalitātes - līdzīgu alu var iegādāties jebkur Eiropā. No uzņēmumā ražotajām alus šķirnēm populārākās ir “Cēsu Premium”, “Cēsu Light”, “Cēsu Porteris”. Sadarbībā ar pazīstamo Latvijas popgrupu “Prāta vētra” radīta alus šķirne “Mītava”, bet godinot „Cēsu alus” pamatlicēja Emanuela fon Zīversa piemiņu izveidota šķirne “Grāfs fon Zīverss”. Visai “Cēsu alus” produkcijai piešķirts “The Chief Rabbinate of Israel” košera pārtikas sertifikāts, kas ļauj šo Latvijā brūvēto alu lietot jūdaisma piekritējiem visā pasaulē.

Daži no A/S “Cēsu alus” produktiem.

2014.gadā “Cēsu alus” alus brūvēšanā sāka izmantot mūsu zemē audzētus miežus, tā dodot savu ieguldījumu Latvijas lauksaimniecības un graudkopības attīstībā. Tajā pašā gadā tika radīta arī unikāla kolekcijas etiķešu sērija “Cēsu Premium” alum, kas bija veltīta 15 Latvijas pilsētām un vēsturiskajiem novadiem. Sērijā ietilpa arī četras skārda alus bundžas ar Latvijas vēsturisko novadu - Vidzemes, Kurzemes, Latgales, Zemgales - kartēm, un četru glāžu kolekcija ar Latvijas vēsturisko novadu dizainu.

Kuncendorfa brūzis

1796.gadā vācbaltiešu tirgotājs Gustavs Kuncendorfs atvēra Rīgā alus brūzi Matveja (tagad Matīsa) ielā 8. Pēc 77 gadiem, 1873.gadā šajā vietā uzcēla jaunus alus darītavas korpusus. 1909.gadā “Bierbrauerei Gust.Kuntzendorff” izgatavoja produkciju 350 000 rubļu vērtībā, tajā bija nodarbināti 52 strādnieki. Ražotnē bija uzstādīts tvaika dzinējs, uzņēmuma noliktavas atradās ne vien Rīgā un Liepājā, bet arī Kijevā, Pēterpilī, Rēvelē (Tallinā), Jurjevā (Tartu) un Ārensburgā (Kuresārē). Uzņēmuma pamatkapitāls tolaik bija 250 000 rubļu.

Gustava Kuncendorfa uzņēmuma alus etiķetes.

Kuncendorfa alus darītava turpināja strādāt arī pēc Pirmā Pasaules kara. 1928.gadā akciju sabiedrība “Gust.Kuncendorf alus darītava” iestājas lielāko Latvijas alus darītāju kartelī, taču 1937.gadā Ulmaņa valdība ar Latvijas Kredītbankas rokām darīja šim monopolam galu. Kuncendorfa alus darītavai radās grūtības un pēc padomju okupācijas 1940.gadā tā savu darbu pārtrauca. 1945.gadā uzņēmuma bijušajās ēkās ražošanu sāka vīna un liķieru rūpnīca, kas vēlākajos gados pārtapa bezalkoholisko dzērienu ražotnē “Veldze” ražošanas apvienības “Rīga” sastāvā. Šeit tika ražoti visi populārākie padomju laika bezalkoholiskie dzērieni un limonādes. Pirms 1980.gada Maskavas Olimpiskajām spēlēm PSRS noslēdza līgumu ar kompāniju “Pepsiko” un rūpnīca “Veldze” kļuva par vienu no pirmajām “Pepsi-Cola” ražotājām Padomju Savienībā.

“Kymmel” - “Rīga” - “Kimmels Rīga”

Kimmela alus darītavas sākums meklējams 1815.gadā, kad 27 gadus vecais Krievijas III ģildes tirgotājs Pēteris Rūdolfs Kimmels Vecrīgā, Mārstaļu ielā, nodibināja alus darītavu “P.R.Kymmel”. 1840.gadā brūzī tika uzstādītas jaunas iekārtas alus izgatavošanai pēc pilnveidotas metodes. Vēlāk uzņēmums pārgāja Pētera vecākā dēla, Rīgas domnieka Kārļa Ludviga Kimmela rokās.

1850.gadā tika uzbūvētas jaunas alus darītavas telpas Bruņinieku ielā. Tā bija tiem laikiem moderna alus un iesala ražotne, ko tagad sauca jaunā īpašnieka vārdā “Bierbrauierei und malz fabrik C.L.Kymmel”. 19.gadsimta 70.gadi bija vētrains uzņēmuma izaugsmes un paplašināšanās laiks, kad tika uzcelti galvenie ražošanas korpusi, jauna iesalnīca ar kalti, alus pagrabi, zirgu staļļi, dzīvojamie nami darbiniekiem un citas ēkas. Pirmā Pasaules kara laikā, kad fronte tuvojās Rīgai, fabrikas iekārtas un strādnieki tika evakuēti uz Toropecas pilsētu Iekškrievijā.

Kimmela alus un iesala fabrika Rīgā, Bruņinieku (vēlāk Aizsargu, Sarkanarmijas) ielā.

1921.gadā bijušās Kimmela fabrikas ēkas iegādājās A/S “Augļu eksports”, kas sāka šeit vīnu un sulu ražošanu. Tika atjaunota arī iesala un alus ražošana, kam izveidoja atsevišķu preču zīmi “Kymmel”. Vācijā tika iepirktas tiem laikiem modernas ražošanas iekārtas. 1924.gadā uzņēmums tika atzīts par labāko 45 Latvijas alus ražotāju vidū. 20.gs. 20.-30.gados fabrikas teritorija aizņēma visu kvartālu starp Skolas, Aizsargu un Kr.Valdemāra ielām, un ražoja Latvijā populāras alus šķirnes.

“Kymmel” alus 20. gadsimta 20. - 30. gadu reklāmas plakāts un etiķete.

1941.gadā padomju vara uzņēmumu nacionalizēja un pārdēvēja par “Rīgas 2.alus darītavu”. Vācu okupācijas laikā fabrika atguva nosaukumu “Kymmel” un darbojās Dzērienu ražošanas centrāles paspārnē. Pēc Otrā pasaules kara, 1944.gadā ražotne tika pakļauta Latvijas PSR Alus ražošanas trestam. Uzņēmums saglabāja pirmskara alus darīšanas tradīcijas un alu pildīja tikai 0,33l stikla pudelēs. Īpašu popularitāti visā Padomju Savienībā ieguva alus šķirne “Rīgas Oriģinālais”. To bija iecienījis pats PSRS “vadonis” Josifs Staļins, šo alu piegādāja arī citiem Kremļa dižvīriem.

Staļina un padomju nomenklatūras iecienītā “Rīgas alus” etiķete.

1957.gadā uzņēmums tika pārdēvēts par alus darītavu „Rīga”, bet 1959.gadā nosaukums tika mainīts uz „Alus un vīna darītava Rīga”. 1970. gadā tas kļuva par ražošanas apvienības „Rīga” galveno uzņēmumu.

Alus darītavas “Rīga” produktu etiķetes.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas rūpnīca tika privatizēta ar nosaukumu „Rīgas alus”. 2001.gadā ekspluatācijā nodeva jauno ražotni Ādažos un uzņēmumu pārdēvēja par A/S „Kimmels Rīga”. 2005.gadā kompānija ierindojas sestajā vietā starp Latvijas alus ražotājiem ar tirgus daļu 3,5%. Diemžēl 2007.gadā uzņēmuma īpašnieki nolēma ražošanu pārtraukt.

Stricka alus darītava

1854.gadā Nikolaja (tagad A.Briāna) ielā 75/77 fabrikants Šulcs atvēra alusdarītavu, ko 1868.gadā pārpirka vācbaltiešu tirgotājs un uzņēmējs Karls Kristofs fon Strickis. Uzņēmums tika pārdēvēts par „Bier und Porterbrauerei und Malzfabrik C.Stritzky”, kas norāda, ka fabrikā ražoja ne tikai alu, bet arī porteri un citus iesala dzērienus.

Jaunais fabrikas īpašnieks uzcēla vairākas jaunas ēkas un paplašināja ražotni, gadsimta beigās padarot to par otru lielāko nozares uzņēmumu. 1871.gadā tika uzcelts apjomīgu alus brūža korpuss, bet 1883.gadā jauna administrācijas ēka. Savukārt 1889.gadā fon Strickis arhitektam Felsko pasūtīja greznu mūra dzīvojamās mājas projektu. 1891.gadā jaunuzcelto savrupnamu un fabrikas administrācijas ēku savienoja ar mūra žogu un grezni dekorētiem vārtiem, ko rotāja tirgotāju patrona Merkura tēls. Starp Stricka māju un pārējām fabrikas ēkām atradās labi iekopts dārzs ar strūklaku. Būvniecība fabrikā turpinājās arī 20.gadsimta sākumā. Pēdējā K.Felsko projektētā būve bija alus nostādināšanas rezervuārs, ko vienā no fabrikas ēkām iebūvēja 1915.gadā.

Stricka fabrikas teritorija 19. gadsimta zīmējumā.

Uzņēmuma attīstību ievērojami veicināja labvēlīgā ekonomiskā situācija 19.gadsimta nogalē un 20.gadsimta sākumā, kad alus no Baltijas tika eksportēts uz visām lielākajām Krievijas impērijas pilsētām. Stricka alus cienītājs bijis arī slavenais krievu rakstnieks un dramaturgs Antons Čehovs. Šajā laikā Stricka alus darītava sāka plašu reklāmas kampaņu Rīgas adrešu grāmatās un citos informatīvajos izdevumos. Populārs sižets reklāmās bija fabrikas kompleksa attēls. Laba reklāma alus darītavai bija arī piedalīšanās dažādās izstādēs, kur varēja nobaudīt uzņēmuma produkciju un paņemt līdzi firmu reklamējošu pastkarti. Stricka alus izstādēs tika augstu novērtēts, piemēram, izstādē Ņižnijnovgorodā 1896.gadā fabrikas produkcija ieguva zelta medaļu. Tika mēģināts Stricka alu eksportēt pat uz tik eksotisku zemi kā Indija.

Stricka fabrikas reklāmas materiāli.

Rīgas 700.gadu jubilejai veltītajā rūpniecības izstādē 1901.gadā Stricka firmai bija atsevišķs paviljons, kuru rotāja pie ieejas uzstādīta aldaru patrona Gambrīniusa figūra. Gambrīniusa tēlam rokā bija pacelts alus kauss. Paviljona apmeklētāji arī paši varēja nopirkt un nobaudīt Stricka fabrikā ražotos dzērienus. 20.gadsimta sākumā Stricka uzņēmums ražoja 12 dažādu veidu alu un iesala dzērienu, tajā strādāja 150 cilvēku. Stricka alus darītavai bija savas noliktavas Kijevā, Harkovā, Varšavā, Pēterpilī, Maskavā, Minskā un Simferopolē.

Stricka alus darītavas stends kādā no daudzajām izstādēm.

Līdz Pirmajam Pasaules karam Stricka alus darītava bija viens no spēcīgākajiem alus ražošanas uzņēmumiem Baltijā ar plašu noieta tirgu. Vēl 1913.gadā uzņēmums bija lielāks un ienesīgāks par citām alus ražotnēm, izņemot Iļģuciema alus darītavu. Taču kara laikā fabrika cieta ievērojamus zaudējumus, tās iekārtas tika evakuētas un aizvestas uz Krieviju. Evakuēto iekārtu vērtība sasniedza 165 000 rubļu. Fabrikas inventāru aizveda uz Maskavu, bet, kur tas palicis vēlāk, nav zināms.

Sabrūkot Krievijas impērijai, tika pazaudēts milzīgs tirgus, kā dēļ Stricka uzņēmums bija spiests krasi samazināt ražošanas apjomus. Alus vietā fabrikā sāka izgatavot vīnu un citus alkoholiskos dzērienus, bet 30.gados ražotni slēdza pavisam. Alus darītavas telpās ierīkoja noliktavas, kas piederēja Iļģuciema alus darītavai. Citas fabrikas ēkas tika iznomātas vairākiem uzņēmumiem - te atradās zirgu staļļi un zirgu tirgotava, iesala kalte un ķīmiski tehniskā laboratorija. 1939.gadā Stricka dēls visu gruntsgabalu pārdeva Latvijas Kredītbankai. Pēc Otrā Pasaules kara uzņēmuma telpās dzērienu ražošana atsākās - tiesa, tagad te ražoja ne vairs alu, bet vīnu un šampanieti. Kopš 1947.gada fabrikas ēkās atradās Rīgas vīna un šampanieša kombināts.

****

Pielikums. Raksta 2.daļā stāstīsim vēl par vairākām alus darītavām, kas dibinātas 19.gadsimta vidū un nogalē. Kā augstāk minēts, līdz 1914.gadam Latvijas teritorijā darbojās 120 alus brūži. Alu darīja Gāzenpotas (Aizputes) muižas alus darītavā, Holershofas (Alderu) muižas alus darītavā, Goldbekas (pie Alūksnes) alus darītavā, T.Lodinga alus darītavā Bauskā, Bersehofas (Bērzes) alus darītavā, Sesvēgenas (Cesvaines) alus darītavā, Gurviča alus darītavā Daugavpilī, Altšvānenburgas (Gulbenes) alus darītavā, Hincenburgas (Inčukalna) alus darītavā, Hinšteina alusdarītavā Jēkabpilī, Ulmaņa alus darītavā Jelgavā, Jumerdelnas (Jumurdas) alus darītavā, Kokenhofas (Kokmuižas) alus darītavā, Floriana alus darītavā Kuldīgā, Hutlera, Deslera un “Ramzajs un Ko” alus darītavās Liepājā, Volfa alus darītavā Lubānā, Naukšēnu alus darītavā, Manteifela alus darītavā Rēzeknē, Grīnupa, Otto Herma, Klāsena, Šarlotentāles (Pihlau) alus darītavās Rīgā, Sinoles alus darītavā, Sasmakas (Valdemārpils) alus darītavā, Vandselnas (Vandzenes) alus darītavā, Varibenas (Variebas) alus darītavā un citās alus ražotnēs. Lūk, dažas no šo uzņēmumu alus etiķetēm.

Viena no jau pazīstamām alus darītavām 19.gadsimta nogalē - 20.gadsimta sākumā bija barona Maksimiliana Volfa alus darītava Hincenbergā (Inčukalnā). Tās ražoto produkciju bija iecienījuši ne tikai alus cienītāji Baltijas guberņās, bet arī Iekškrievijā. Mēģinājums atjaunot Hincenbergas alus ražošanu mūsdienās diemžēl beidzies ar ilgstošu tiesas procesu par autortiesībām uz šo preču zīmi.

Pēc neatkarības izcīnīšanas alus darīšana Latvijā uzplauka ar jaunu spēku. 20.gadsimta 20.gados mūsu zemē bija visai kupls alus brūžu skaits. Lielās ekonomiskās krīzes laikā daudzi gan darbu pārtrauca, taču 30.gadu saimnieciskā augšupeja alus ražošanu atkal stabilizēja. Pirmās republikas gados bez lielajām alus darītavām darbojās arī Muižas alus darītava Aizputē, R.Dauguļa alus darītava Adleros, J.Kreiļa darītava Alūksnē, T.Lodinga uzņēmums Bauskā, Cesvaines alus darītava, J.Gurviča alus darītava Daugavpilī, Gatartas alus darītava, Vecgulbenes alus darītava, R.Grāvelsiņa alus darītava Igatē, A.Brikša alus darītava Inčukalnā, J.Ābrama alus darītava Jaunbebros, alus darītava “Zemgales Trumps” Jēkabpilī, J.Gubeņa alus darītava Jumurdā, Brāļu Švercu darītava Kokmuižā, “Kurzemes augļi” un Ždaņa alus darītavas Liepājā, Lubānas alus darītava, Madonas alus darītava, Naukšēnu darītava, J.Bērziņa uzņēmums Pastendē, A.Gulbja, T.Kaķa un E.Ķilpes, R.Caunes darītavas Rīgā, P.Galiņa alus darītava Sinolē, H.Kroiča alus darītava Jelgavā un citas. Attēlos Gatartas alus un H.Kroiča darītavas reklāmas plakāti, J.Kreiļa alus darītavas “Alūksnes gaišā” alus etiķete.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (5)

  1. Iesaku nogaršot arī “Saldalu”. Nopērkams un ražots Saldū ;)

  2. Jāielaiko šis darbs! :)

  3. Raksta autoram vajadzēja pirms rakstīšanas veikt cītīgāku izpēti, jo Tērvetes alusdarītava alu vāra tikai no Latvijā, tas ir pašu audzētiem miežiem jau no atvēršanas brīža 1971.gadā.

  4. Ati,
    šis fakts man ir zināms. Bet kur raksta 1.daļā ir kaut vārda par Tērvetes alus darītavu? Par Tērvetes alu būs raksta 3.daļā un tur arī šis fakts būs pieminēts.

  5. Ati,
    atvainojos. Materiālā par Cēsu alusdarītavu patiešām bija iesprucis citāts no viņu reklāmas materiāla, kur teikts, ka Cēsu alus ir vienīgie, kas izmanto Latvijā audzētus miežus. Protams, tā tas nav un kļūda ir izlabota. Vēlreiz atvainojamies Tērvetei.

Uzraksti komentāru