Grēks pret Svēto Garu

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 01-06-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Jau vairākus gadus Rīgā tiek organizēti evaņģelizācijas dievkalpojumi “No mīnusa uz plusu” ar britu-amerikāņu evaņģēlista Nātana Morisa (Nathan Morris) piedalīšanos. Tos rīko Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību un Rīgas vasarsvētku draudze “Dzīvības Avots”. Šajos dievkalpojumos tiek sludināta glābšanas vēsts grēciniekiem, brīvība garīgi saistītiem, dziedināšana slimajiem. Dievs apstiprina Savu Vārdu ar līdzejošām zīmēm - cilvēki nožēlo grēkus, tiek atjaunoti ticībā, saņem gara, dvēseles un miesas dziedināšanu, iegūst brīvību no dēmoniskas atkarības. Pašam evaņģēlistam Latvija un tās ļaudis kļuvuši tik tuvi, ka viņš gatavs šeit atgriezties atkal un atkal.

Tomēr šis raksts nebūs par Nātanu Morisu, bet daudz svarīgāku tēmu - kā kristietim reaģēt, sastopoties ar nesaprotamo. Kā jau šādās reizēs mēdz būt, arī par Nātana Morisa dievkalpojumiem cilvēku domas dalās. Dažiem tie patīk, citi izturas piesardzīgi. Ir tādi, kas notiekošajā raugās kā brīnumā, ir skeptiķi un vērotāji no malas, un ir arī tādi, kas savu nepatiku pauž atklāti, īpaši interneta komentāros. Sātanisks šovs, sektanti, ārprātīgie - tie ir tikai daži epiteti, ko par šo pasākumu varēja lasīt sociālajos tīklos pērn un aizpērn. Bija arī nopietnāki apvainojumi - kādā komentārā Nātans Moriss tika nosaukts par dēmonu apsēstu, bet pats evaņģelizācijas pasākums - par lāstu Latvijai.

Nebūtu pārsteidzoši, ja tik radikālus viedokļus pauž neticīgie, jo nonākot vidē, kur Dievs darbojas ar varenu spēku, garīgi neatdzimušam cilvēkam daudz kas var šķist nepieņemams. Ko tādu viņš, iespējams, redz pirmo reizi mūžā, tāpēc jūtas neērti, pat izjūt diskomfortu. Līdz brīdim, kad atver sirdi Jēzum un piedzīvo reālu Dieva pieskārienu. Taču krietni bēdīgāk, ka šādus izteikumus atļaujas arī tie, kas sevi sauc par kristiešiem. Tie ir cilvēki, kas cenšas Dievu ielikt sava saprāta vai konfesijas rāmītī, kuriem šķiet, ka viņi vienīgie zina, kādam jābūt “pareizam” dievkalpojumam un “pareizai” pielūgsmei.

Par laimi Dievu nevar ielikt cilvēku konstruētos rāmjos. Dievs ne vienmēr rīkojas, kā vislabāk patiktu cilvēkam, un ne vienmēr Dieva darbs notiek pēc mūsu uzskatiem “pieklājīgi un kārtīgi”. Protams, Bībele māca pārbaudīt garus, vai tie patiešām ir no Dieva (1.Jāņa 4:1). Bet kā mēs varam pārbaudīt garus, ja mums nav garu pazīšanas dāvana? Tikai balstoties Dieva Vārdā un darot to godīgi, nevis pielāgojot Dievu Vārdu savai vai savas konfesijas izpratnei par to, kas pareizs un nepareizs.

Ja par vienīgo mērauklu ticības dzīvei uzskatām Bībeli, mēs ieraudzīsim, ka šī grāmata ir pilna notikumiem, kur Dievs rīkojas šķietami neparasti gan atsevišķu personu, gan tautu, gan valstu dzīvē. Dievs ir brīnumu Dievs un Bībele teic, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (Ebrejiem 13:8). Ja zīmes un brīnumi, dziedināšana un cilvēku garīga atbrīvošana notika Vecās Derības laikos, ja tā notika Jēzus un apustuļu dienās, tad tā notiek arī šodien. Diemžēl daudzi kristieši ir atmetuši kristietības pārdabisko šķautni un savu ticības dzīvi veido cilvēciskā prāta nosprausto likumu un normu robežās. Taču kristieša ticība nevar tikt balstīta tikai mūsu ierobežotā prāta spriedumos, tāpat kā nevar tikt balstīta tikai jūtās un emocijās. Ticības stiprais un drošais pamats ir nemainīgais Dieva Vārds.

Šodien ir kristieši, kas noliedz brīnumu nozīmi mūsdienu Draudzē. Viņi saka, ka brīnumu laiks esot beidzies brīdī, kad Svētie Raksti kļuvuši pasaulei pieejami rakstītā veidā. Pirms tam zīmes un brīnumi bijuši nepieciešami, lai sludinātais Vārds tiktu apstiprināts ar Dieva autoritāti. Taču, ar ko rakstītais Vārds spēcīgāks par runāto? Vai tipogrāfijā nodrukāti burti paši par sevi spēj neticīga cilvēka sirdī radīt pārliecību, ka caur tiem ar viņu runā Dievs? Mēs zinām, ka Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs (Ebrejiem 4:12), bet tikai Svētais Gars pārliecina cilvēku par grēku, taisnību un tiesu (Jāņa ev. 16:8). Tāpat kā Jēzus laikā, arī šodien daudziem vajadzīgs reāls Dieva pieskāriens. Gluži kā neticīgajam Tomam, kam vajadzēja ielikt pirkstu Jēzus rētās (Jāņa ev. 20:24-28), lai noticētu Viņa augšāmcelšanās brīnumam.

Visvairāk domstarpību gan laikam ir nevis par dievišķo dziedināšanu kā tādu, bet drīzāk veidu, kādā tā notiek. Par to, vai Dievs var dziedināt, strīdēties būtu muļķīgi. Lasot Jauno Derību, mēs redzam, ka sludināšana un dziedināšana Jēzus un apustuļu kalpošanā bija vienlīdz svarīgas jomas. Evaņģēlijos aprakstīti gadījumi, kur Jēzus tikai sludināja un mācīja, tāpat gadījumi, kur Viņš dziedināja un izdzina ļaunos garus, taču visbiežāk Dieva Dēls gan sludināja, gan kalpoja ar dziedināšanu un cilvēku garīgu atbrīvošanu. Šīs lietas Jēzus un apustuļu kalpošanā lielākoties darbojās kopā.

Nespējot noliegt dziedināšanas nozīmi Jēzus un pirmo kristiešu kalpošanā, tiek mēģināts apšaubīt šodien notiekošo dziedināšanu īstumu. Evaņģēlistiem nereti pārmet, ka daudzi cilvēki, par kuriem aizlūdz, dziedināšanu nesaņem. Tomēr skeptiķi noklusē tos daudzos gadījumus, kad cilvēki tiek dziedināti. Viņi nestāsta par kurlo puisēnu, kurš Nātana Morisa dievkalpojumā pirmo reizi mūžā sāka dzirdēt skaņas. Par meiteni, kam pēc kritiena no zirga bija jāvalkā speciāla korsete, un kuru Dievs dziedināja vienā acumirklī. Par sievieti ar asins vēzi, kam otrā dienā pēc aizlūgšanas analīzes vairs neuzrādīja vēža pazīmes. Par veco kundzi, ko Dievs piecēla no ratiņkrēsla, un kas tagad gatava braukt pat ar velosipēdu. Par meiteni, kas uz dievkalpojumu atnāca ar ieģipsētu kāju un kruķiem, bet mājās devās lēkājot. Par sievieti, kam aizlūgšanas laikā pazuda audzējs krūtī. Par vīru, kas pēc daudziem gadiem atkal var brīvi elpot, jo Dievs iztaisnoja viņa deformēto degunu. Par to visu skeptiķi nestāsta…

Un tomēr - kāpēc visi netiek dziedināti? Tāpēc, ka ne jau mācītājs, evaņģēlists vai kristīgais kalpotājs ir tie, kas dziedina. Dievs ir dziedinātājs! Mēs nezinām, kāpēc visi netiek dziedināti. Dažus Dievs dziedina uzreiz, citus pēc kāda laika vai pamazām, bet kāds netiek dziedināts vispār. Tā ir Dieva suverēna griba - kad, kā un vai vispār dziedināt. Kristiešu pienākums ir aizlūgt par slimajiem un ticēt, ka Dievs spēj viņus dziedināt. Draudzes, kur nelūdz par slimajiem, būtībā atsakās sekot Kristus un apustuļu pēdās, kalpojot cilvēkiem arī viņu fiziskajās vajadzībās. Tāpat nav nozīmes, ja aizlūgšana ir formāls rituāls, bez patiesas ticības, jo Dieva Vārds saka, ka “ticīga lūgšana izglābs slimo” (Jēkaba 5:15).

Tikpat liela nozīme kā dziedināšanai Jēzus un apustuļu kalpošanā bija ļauno garu izdzīšanai. Arī šodien Dieva Gara klātbūtnē nereti manifestējas dēmoniskie spēki. Ārēji tas var izpausties kā nekontrolēta raustīšanās un locīšanās, necilvēcīga kliegšana, dzīvniecisku skaņu izdvešana, cita veida fiziskas izpausmes. Ļaudīm, kas nekad nav redzējuši dēmonu apsēsta cilvēka trakošanu, šis skats var izraisīt šoku. Cilvēki nereti pārprot notiekošo un domā, ka tāda uzvedība konkrētajai draudzei vai konfesijai raksturīga arī ikdienā. Tā rodas stāsti par briesmu lietām, kas notiekot pie sektantiem. Jēzus nāca pasaulē, lai darītu brīvus visus velna nomāktos. Reizēm garīgās atbrīvošanas process ir skaļš un neestētisks, taču daudz nožēlojamāk, ja kristieši jūtas bezspēcīgi dēmonu priekšā, nespējot vai nemākot lietot Kristus tiem doto autoritāti garīgajā cīņā. Draudze, kas izvairās no garīgas konfrontācijas ar dēmoniskajiem spēkiem, nekad nespēs pilnībā piepildīt savu sūtību šajā pasaulē.

Kristiešiem, kas tic Svētā Gara dāvanu darbībai mūsdienu Draudzē, nereti pārmet pārāk lielu uzsvaru uz zīmēm un brīnumiem. Šis pārmetums nav īsti korekts, jo Dieva Vārds tiek pasludināts vienmēr. Zīmes un brīnumi ir kā apstiprinājums sludinātajam Vārdam. Evaņģelizācija nav tikai sludināšana vien, bet arī Dieva spēka manifestācija (1.Tesaloniķiešiem 1:5; 1.Korintiešiem 4:20). Dievs šo pasauli radīja perfektu, bez sērgām un slimībām. Diemžēl šodien mēs dzīvojam grēka samaitātā pasaulē, kas ietekmē arī mūsu fizisko veselību. Nav taisnība, ka Dievam rūp tikai cilvēka garīgā labklājība. Dievs rūpējas par visu cilvēku - garu, dvēseli un arī miesu. Reizēm ir grūti pieņemt sludināto vēsti par Kristus mīlestību, ja miesa cieš sāpes. Jēzus to zināja un bieži dziedināja slimos bez kādas sludināšanas. Kad cilvēks bija dziedināts, viņš ieklausījās arī Jēzus vārdos.

To, ka Dieva Vārds nes augļus arī vietās, kur “sektanti” lūdz par zīmēm un brīnumiem, apliecina cilvēki, kas savu sirdi Kristum atdeva jau minētajos Nātana Morisa dievkalpojumos. Daudzi bija gadiem maldījušies kā avis bez gana, atradušies atkarību gūstā, nospiesti, depresīvi, uz pašnāvības robežas. Tagad viņi ir brīvi cilvēki un patiesi Kristus sekotāji. Lielākā daļa savu izvēli sekot Kristum izdarīja ne jau zīmju un brīnumu dēļ, bet Dieva Vārda uzrunāti. Daudzi atcerēsies jauno cilvēku, kuru Dievs ar pravietisku vārdu uzrunāja Nātana Morisa 2013.gada dievkalpojumos. Tuvinieki par šo puisi narkotiku atkarībā bija lūguši gadiem, viņš bija ārstējies dažādos rehabilitācijas centros, taču nekas nespēja viņu izmainīt. Un te vienā vakarā - pilnīgi brīvs! Dieva Vārds aizskāra viņu tik spēcīgi, ka viņš salūza sava Glābēja priekšā. Pirms tam Dievs līdzīgi atbrīvoja viņa brāli kādā no Nātana dievkalpojumiem Norvēģijā. Un tādu gadījumu ir daudz.

Daudziem nepatīk lielais skaļums evaņģelizācijas dievkalpojumos. Ciktāl tas attiecas uz skaņu sistēmu darbību, šādam viedoklim var piekrist. Ir aplami, ja cilvēks nespēj uztvert Dieva Vārdu, jo decibeli plēš pušu bungādiņas. Taču nevar piekrist viedoklim, ka “pareizam” dievkalpojumiem jānotiek „svētsvinīgā klusumā”. Reizēm cilvēki stāsta, ka viņiem patīkot pasēdēt dievnama klusumā, klausīties ērģeļspēli, aizdegt kādu svecīti. Tam visam var būt psiholoģiski terapeitiska ietekme, taču nav nekāda sakara ar patiesu dievkalpojumu. Kā iespējams Dievu slavēt klusi, kad sirds gavilē par Viņa neizmērojamo žēlastību? Kā iespējams čukstus pagodināt Glābēju, skatot Viņa varenos darbus? Nav iespējams klusums, kad dēmoni iziet no cilvēka, tāpat kā nevar apklusināt cilvēku, kurš tikko izkāpis no ratiņkrēsla. „Ja šie klusēs, tad akmeņi brēks!” - teica Jēzus (Lūkas ev. 19:40).

Tie, kas uz šādiem kristīgiem pasākumiem nāk kā skeptiķi un vērotāji no malas, nekad neuzzinās, kas notiek pēc dievkalpojumiem - kādu ietekmi tie atstāj uz cilvēkiem un draudzēm. Atjaunotas ilgas pēc Dieva tuvuma, atjaunota degsme sludināt Evaņģēliju, atjaunotas attiecības ar Kristu, garīgs stiprinājums un iedrošinājums - tās ir svētības, ko piedzīvo ļaudis, kam sirds atvērta Dieva Garam. Un ne tikai. Pēc Nātana Morisa dievkalpojumiem kāda meitenīte, kas teju kopš dzimšanas bija sēdējusi ratiņkrēslā, pēkšņi skolā pieceļas un sper pirmos soļus mūžā. Visa skola par to zina. Kāds, kas pusaudža vecumā vēl bija bērna prātā, pēkšņi sāk domāt un uzvesties savam vecumam atbilstoši. Kurlie dzird, mēmie runā, vājredzīgajiem uzlabojas redze. Ja tas viss, jūsuprāt, ir no sātana… Ja sātans sācis cilvēkus no grēka ceļa pievest Kristum, tad viņa valstība ir tuvu galam (Marka ev.3:24-26).

Kāds varbūt teiks: “Bet, kāpēc nekas tāds nenotiek manā draudzē? Mēs tāpat kalpojam Dievam, tomēr mums nav ne zīmju, ne brīnumu, ne dziedināšanas!” Nav taisnība, ka jums visa tā nav, jo Dievs to ir apsolījis Savā Vārdā. Iespējams, ka jūsu draudzē tas tikai izpaužas citādāk. Taču, ja jūsu draudzē patiesi nedarbojas neviena no Svētā Gara dāvanām (1.Korintiešiem 12:7-10), tad, piedodiet, bet tas ir tikai reliģisks klubiņš bez Dieva Gars klātbūtnes vai arī Svētā Gara darbu ierobežo kristiešu neticība. Dieva Vārds brīdina, ka pēdējos laikos būs cilvēki, kas izrādīs ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegs (2.Timotejam 3:5). Tomēr Dieva Valstība pastāv ne vārdos, bet Dieva spēkā (1.Korintiešiem 4:20).

Nav svarīgi, kādā konfesijā mēs esam. Svarīga ir attieksme, saskaroties ar kādu mums neparastu Svētā Gara izpausmi. Vai mēs lūdzam Dievu un cenšamies saprast notiekošo Svēto Rakstu gaismā, vai arī tūdaļ nosodām un pasludinām par nepareizu visu, ko nesaprotam? Vai mūsu spriedumi ir pamatoti Dieva Vārdā, vai tikai reproducē mūsu konfesijas uzskatus? Vai citu kristiešu nosodīšana atnes svētību mūsu garīgajā dzīvē, vai gluži pretēji? Visbeidzot - vai Kristus mums ir uzticējis meklēt skabargu sava brāļa acī, vai sludināt patiesības Evaņģēliju? Apustulis Pāvils saka: “Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts, [..] es priecāšos” (Filipiešiem 1:18). Taču šodien daudzi kristieši teju par savu sūtību uzskata kritizēt brāļus citās konfesijās. Katoļi nopeļ luterāņus, luterāņi baptistus, baptisti pentekostus, pentekosti harizmātus, bet adventisti - visus pēc kārtas. Vai tāds ir Dieva prāts?

Jēzus saviem mācekļiem teica: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. [..] No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņa ev. 13:34-35). No kā pasaule pazīst mūsdienu kristiešus? Apustulis Jānis teic: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis” (1.Jāņa 4:20). Pāvila vēstulēs mēs lasām, ka pat tās draudzes, kur bija dažādas problēmas un atkāpšanās no Dieva Vārda, apustulis nekad nesauca par ķeceriem un atkritējiem, bet uzrunāja kā “Dieva mīļotos”, “aicinātos svētos”, “Jēzū Kristū svētītos”. Taču mēs reizēm atklāti priecājamies par citu konfesiju kļūdām un neveiksmēm. Tas nav Kristus gars, kas liek tā darīt.

Kāds iemesls šādai garīgai augstprātībai? Daži kristieši citai konfesijai piederīgos pat neuzskata par brāļiem un māsām. Tādi esot tikai tie, ar kuriem viņiem vienāda atziņa. Taču Dieva Vārds saka: “Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ” (1.Korintiešiem 8:1). Kā noteikt, kurš ir mans īstais brālis un māsa, bet kurš - ķeceris un maldu sludinātājs? Šodien, kad Kristus Draudze sašķelta neskaitāmās grupās un konfesijās, katram no mums ir citādāka atziņa konkrētos teoloģiskos jautājumos, atšķirīgs dievkalpojumu veids un pielūgsme. Tomēr mūs vieno viens Tēvs Debesīs, viens Kungs - Jēzus Kristus, un viens Gars. Lai arī mūs joprojām sadala konfesiju nospraustās robežas un cilvēku izveidotas mācības, taču ikviens, kas piedzimis no Dieva Gara, ir Viņa ģimenes loceklis - mans brālis un mana māsa. Īstie sektanti ir nevis tie, kas domā un rīkojas nedaudz atšķirīgi no mums, bet tie, kas no citiem nošķiras aiz paštaisnības un konfesionālo aizspriedumu mūra.

Kristietības centrālā vēsts ir cilvēka glābšana Jēzū Kristū. Ikviena mācība, kas sludina Kristu - patiesu Dievu un patiesu cilvēku - nāk no Dieva Gara. Ikviena mācība, kas noliedz Kristus dievišķo vai cilvēcisko dabu, ir maldu mācība (1.Jāņa 4:2-3). Tieši tāpēc mēs nevaram par kristiešiem uzskatīt tādas garīgas kustības kā Jehovas lieciniekus, mormoņus vai mūnistus, jo tās sagroza Kristus personības patieso būtību. Ja Jēzus bija tikai cilvēks, Viņam bija jāmanto Ādama grēcīgā daba, kā dēļ Viņa upuris pie krusta kļūst bezjēdzīgs, jo grēcīga cilvēka nāve nespēj gandarīt grēku Dieva acīs. Savukārt, ja Jēzus bija tikai Dievs, un Viņa miesīgais veidols šķietamība, kā apgalvo dažas maldu mācības, šāda garīga būtne nevarētu reāli nomirt pie krusta. Tam bija jābūt reizē Dievam un cilvēkam, kas ar savām asinīm samaksāja cilvēces grēku parādu. Ikviena konfesija, kas atzīst visiem kristiešiem kopīgās pamatdoktrīnas un sludina autentisku Dieva Vārdu, ir daļa no Dieva ģimenes. Atšķirība kalpošanas formās un teoloģiskās niansēs nevar atņemt dievbērnības statusu.

Katram kristietim reiz vajadzētu uzdot sev nopietnu jautājumu - ja Jēzus šodien atnāktu uz šīs zemes un staigātu pa mūsu pilsētu ielām un laukiem, vai es nebūtu tas, kurš pirmais sauc: “Sit Viņu krustā!”? Mēs esam radījuši desmitiem mācību, tradīciju un priekšstatu, bet te uzrodas kāds, kurš sagrauj visus mūsu rūpīgi izstrādātos konfesionālos uzskatus par “pareizu” kalpošanu Dievam. Vēl vairāk - šis provinciālis uzdrošinās sevi saukt par Kunga Svaidīto - Mesiju, Kristu, dzīvā Dieva Dēlu. Kā mēs šādu izlēcēju nosauktu? Pareizi - par sektantu un maldu mācītāju! Taču Jēzus nenāca šai pasaulē, lai kalpotu cilvēku radītiem likumiem un tradīcijām, bet lai piepildītu Dieva gribu, piepildītu Rakstus (Mateja ev. 5:17). Ne velti no Viņa mutes tik bieži skanēja šie vārdi: “Tēviem ir sacīts…, bet es jums saku…”. Jēzus farizeju un bauslības mācītāju nedzīvajā reliģijā iedvesa dzīvu saturu.

Taču Jēzus ne tikai runāja, bet arī darīja neparastas lietas. Ko jūs teiktu, ja šodien kāds sludinātājs spļautu zemē, paņemtu ar siekalām sajauktus dubļus un mēģinātu to iesmērēt cilvēkam sejā, apgalvojot, ka tā viņš tiks dziedināts no akluma (Jāņa ev. 9:1-11)? Vai arī bāztu kurlajam pirkstus ausīs un kliegtu: “Atveries!” (Marka ev. 7:32-37)? Mēs šādu sludinātāju apsūdzētu šarlatānismā un nelikumīgā ārstniecības praksē pat neskatoties uz to, ka aklais patiešām tiktu dziedināts. Bībelē mēs lasām, ka Dievs, Jēzus un Svētais Gars nereti darbojās neparastā un cilvēku “pieklājīgi un kārtīgi” sapratnei pilnīgi neatbilstošā veidā. Pat mācekļi, kas bija kopā ar Jēzu vairāk nekā trīs gadus, ne vienmēr saprata Viņa teikto vai darīto. Tomēr kaut kas šos vienkāršos ļaudis vilktin vilka pie šī neparastā cilvēka. Tas bija Svētais Gars, kurš vēl nebija izliets pār visu Draudzi, tomēr neapšaubāmi līdzdarbojās Kristus kalpošanā. Kā ir ar mums? Cik mūsu kristietībā ir no dzīvu darošā Dieva Gara, bet cik no nedzīvas reliģijas? Vai mēs vispār spējam atšķirt vienu no otra?

Beidzot visbūtiskākais jautājums - grēks pret Svēto Garu. Kas tas ir? Par šo tēmu teologi lauzuši daudz šķēpu. Daži uzskata, ka šādi grēko cilvēks, kas reiz saņēmis Dieva žēlastību Kristū, apzināti atsakās no tās. Taču mēs turēsimies pie principa, ka Rakstus izskaidro paši Raksti. Abās Rakstu vietās - Marka evaņģēlijā 3:22-30 un Mateja evaņģēlijā 12:22-32, kur runāts par grēku pret Svēto Garu, tas notiek situācijā, kad Jēzus izdzen ļaunos garus un dziedina cilvēkus, bet kādi no Rakstu mācītājiem saka, ka Viņā pašā mājo ļauns gars un Viņš dziedina cilvēkus ar ļauno garu valdnieka palīdzību. Citiem vārdiem sakot - Svētā Gara darbība tiek nosaukta par sātana darbu. Rakstu kontekstā tas ir grēks pret Svēto Garu. Jēzus teica: “Patiesi Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību” (Marka ev. 3:28-29) un: “Kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā” (Mateja ev. 12:32).

Briesmīgi! Nav piedošanas ne šajā dzīvē, ne Mūžībā! Padomāsim - cik bieži mēs izsakām pārsteidzīgus spriedumus par citu kristiešu kalpošanu Dievam? Vai šādi mēs neriskējam apgrēkoties pret Svēto Garu? Tiesa, grēks pret Svēto Garu ir apzināts grēks. Farizeji un rakstu mācītāji redzēja Dieva varenos darbus, kādi Izraēlā vēl nekad nebija notikuši (Mateja ev. 9:33), un sirdī saprata, ka tā var darboties tikai Dievs. Kāds no viņiem pat teica: “Neviens nevar tādas zīmes darīt, [..] ja Dievs nav ar to” (Jāņa ev. 3:2). Tomēr politisku iemeslu dēļ jūdu reliģiskie vadoņi izvēlējās Svētā Gara darbošanos nosaukt par velna darbiem. Tā bija apzināta ļaunprātība. Šodien vairums cilvēku patiešām domā, ka tā vai cita darbošanās tai vai citā konfesijā nav no Svētā Gara. Viņus var apsūdzēt iecietības trūkumā, pārsteidzīgu spriedumu izteikšanā, taču ne grēkā pret Svēto Garu. Tomēr ikvienam Dieva bērnam būtu jābīstas no pārsteidzīgiem spriedumiem, jo sirds dziļumos mēs bieži  vien apzināmies, ka daudzas lietas, ko redzam tai vai citā kalpošanā, var paveikt tikai Dievs, taču nevēlamies to atzīt konfesionālu aizspriedumu dēļ. Tā mēs grēkojam arī pret Svēto Garu.

Senākas konfesijas masveida evaņģelizāciju izmanto reti, vairāk uzmanības pievēršot cilvēku katehizācijai baznīcās. Diemžēl neticīgi cilvēki baznīcu apmeklē arvien retāk un jāmeklē radikālākas metodes, kā viņus katehizēt un evaņģelizēt. Lielie evaņģelizācijas pasākumi ir tikai viena no metodēm, kas tomēr pierādījusi savu efektivitāti. Kādēļ to neizmantot? Līdzīgi Pāvilam, mums būtu jāpriecājas par ikvienu veidu, kādā Kristus tiek pasludināts. Taču, ja kādam šāds sludināšanas veids nav pieņemams, viņam vajadzētu nevis nosodīt citus ticīgos, kas cenšas piepildīt Kristus Lielo pavēli, bet lūgt par viņiem un visiem, kas caur viņu sludināšanu dzirdēs Dieva vēsti, lai Kristus vārds tiktu pagodināts. Atbildēsim sev godīgi - cik grēcinieku nāk pie Kristus gada laikā kādā pēc pašu uzskatiem “pareizā” draudzē un cik lielā evaņģelizācijas pasākumā? Kāpēc tad nosodīt tos, kas kaut ko dara, lai piepildītu Kristus pavēli? Ikvienu koku pazīst no viņa augļiem (Mateja ev. 12:33; Lūkas ev. 6:44). Pirms tiesāt citus, padomāsim, kādi ir mūsu pašu augļi?

Var nepatikt sludinātāja izteiksmes veids, skaļums, emocionalitāte, citas lietas, bet tas nav iemesls, lai kādu evaņģelizācijas dievkalpojumu nosauktu par sātanisku. Visur, kur notiek garīga atmošanās, darbojas kristietības pārdabiskais aspekts. Vai patiešām visas garīgās atmodas kristietības vēsturē bijušas “sātanu pagodinoši šovi”? Desmitiem, pat simtiem tūkstošu cilvēku šādās atmodās ir nākuši pie Kristus, nožēlojuši grēkus un viņu dzīves tikušas radikāli pārmainītas. Dievs nedos saviem bērniem čūsku, kad tie lūdz maizi (Mateja ev. 7:9-11; Lūkas ev. 11:11-13). Bet tie, kas pie Dieva nāk ar jau iepriekš izveidotu noliedzošu attieksmi, visbiežāk mājās aiziet tukši un garīgi neko nesaņēmuši. Vēl sliktāk - viņi aiziet piedauzījušies vai, kā katoļi saka, ieļaunoti. Kristus teica: “Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība” (2.Korintiešiem 3:17).

Nav tik svarīgi, vai tu apmeklēsi Nātana Morisa vai kādus citus dievkalpojumus, vai arī uz šādiem pasākumiem neiesi nekad. Svarīgi ir nekļūt par savu brāļu apsūdzētāju un Svētā Gara darba zaimotāju. Atceries: “Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt” (Romiešiem 14:4). Bet, ja nu tomēr tev šķiet, ka kāds mācītājs, draudze vai konfesija ir nonākuši maldu ceļos, tad tev kā Dieva bērnam ir jālūdz par šiem cilvēkiem, jo tikai Dievs spēj pasargāt no maldiem un izlīdzināt mūsu domstarpības. Ļausim Viņam darboties un atbildēt uz visiem jautājumiem un šaubām. Tāpat bīsimies izteikt pārsteidzīgus spriedumus par Svētā Gara darbu, jo Dievs ir arī uguns, kas iznīcina (Ebrejiem 12:29). Mīlēsim savus brāļus un māsas Kristū un netiesāsim, kā pasaule to dara, bet jo vairāk lūgsim un svētīsim. Jo tāda ir Dieva sirds. Tā darot mēs būsim sava Debesu Tēva cienīgi bērni.

Jēzus teica: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli” (Marka ev. 15:15-18). Šis ir patiesais Draudzes uzdevums un kalpošana. Tuvojoties laiku beigām mēs šīs lietas piedzīvosim arvien vairāk un vairāk. Mēs redzēsim garīgu atmodu Latvijā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (27)

  1. Raksta virsraksts precīzi izsaka šo evanģelizācijas un dziedināšanas pasākumu būtību un sūtību, jo viens gars tur tiešām ir, kurš ar savām apsološajam runām pievīla Ādamu un Ievu sludinādams patīkamas lietas un protams līdzejošas zīmes. Ne vienmēr solījumi atbilst Patiesībai, neesiet tik lētticīgi.

  2. Andri,
    vai drīzāk tavs komentārs neatbilst raksta virsrakstam? Jēzus par grēku pret Svēto Garu runāja brīdī, kad farizeji un rakstu mācītāji Svētā Gara darbu nosauca par velna darbu. Ar nepamatotu spriedumu izteikšanu šodien grēko daudz kristiešu. Un neviens vārds par raksta būtību - visi tikai par Nātanu Morisu, kas rakstā tika minēts vien kā aktuāls piemērs.

    Kādas patīkamas lietas pēc tavām domām tiek sludinātas evaņģelizācijas dievkalpojumos? Vai tas, ka tu esi grēcinieks un tev jāatgriežas no grēkiem? Pēc tavām domām tas cilvēkiem ir īpaši patīkami? Bet varbūt tas, ka Dievs tev ir sagādājis žēlastību Jēzū Kristū? Vai tas, ka tu esi Dieva mantinieks un kopā ar Jēzu līdzmantinieks un arī tev pieder viss Dieva mantojums? Bet tas viss ir rakstīts Bībelē! Tas ir Evaņģēlijs - Labā Vēsts! Tāpēc izbeigsim reiz izteikt neargumentētus apvainojumus bez faktu seguma.

  3. Tā kā Jēzus no Nācaretes ir vienīgais, patiesais, Trīsvienīgais Dievs, bet es esmu Svētā Jāņa Pāvila Otrā dedzīgs atbalstītājs un viņa svēto darbu piekritējs, tad gribu atgādināt viņa domu - aicinājumu: visas pasaules kristiešu konfesijām ir jāapvienojas!

    P.S. Domāju, ka mani sapratīsiet.

  4. Šo pasākumu apraksts līdzinās Dormeo reklāmai - tikai atnāciet un jūs dabūsit, mēs jums garantējam! Nu tad, lai būtu fakti, aiziesim kopā ar šo aktuālo piemēru Nātanu pie reāli smagi slimiem cilvēkiem uz pansionātu bez bļāvējiem, lēcējiem, gāzējiem, trinkšķinātājiem, un izdziedināsim dažus, kaut vienu. Rožkalns publiski LKR ir aicinājis, nu neviens nenāk, lai parādītu žēlastību un dziedinātu. Visiem ir atrunas un attaisnojumi, kāpēc nenāk. Pēc principa - ir aitas, ir cirpēji. Un vajadzīgos Bībeles pantus mēs mākam citēt, tā jaucot cilvēku prātus un vedot viņus prom no Kristus.

  5. Andri!

    1. Nekur, nevienā “reklāmā” nekad nav teikts, ka kāds garantē dziedināšanu. Plakātos un ielūgumos uz evaņģelizācijas dievkalpojumiem ar Nātanu Morisu vispār nav ne vārda par dziedināšanu. Taču Jaunajā Derībā mēs lasām, ka zīmes un brīnumi, tostarp dziedināšana un garīga atbrīvošana vienmēr pavadīja Jēzus, apustuļu un pirmo kristīgo draudžu sludināšanu. Šīs divas lietas - Vārda sludināšana un dziedināšana - darbojās kopā.

    2. Jūs runājat tā, it kā evaņģēlisti, mācītāji vai citi kalpotāji būtu dziedinātāji. Dievs dziedina! Un nedara to uz Rožkalna pavēli - atnāc, Nātan, uz pansionātu un pierādi, ka esi Dieva kalps. Lūk, tā gan būtu īsta izrāde, šovs. Tā tās lietas nenotiek.

    3. Daudzas draudzes regulāri kalpo pansionātos, slimnīcās, bērnu namos. Darbs notiek un bez īpašas reklāmas. Vietās, kur kristieši kalpo, tiek arī lūgts par slimiem. Lai Rožkalns pansionātā, kur viņš kalpo, pats lūdz par slimajiem. Galu galā viņš ir ordinēts Dieva kalps un arī viņam pieder Kristus autoritāte. Tikai redz - lai lūgtu par slimajiem, vajadzīga ticība, ka Dievs dziedina arī šodien.

    4. Ko nozīmē - mēs mākam citēt Bībeles pantus? Bībele - Dieva Vārds taču ir mūsu ticības pamats un ticības dzīves mēraukla. Protams, ir cilvēki, kas mēdz kādu atsevišķu pantu izraut no konteksta vai demagoģiski manipulēt ar Vārdu. Taču šis nav tas gadījums. Ja Dievs dziedināja Vecajā Derībā, ja Viņš to darīja Jaunajā Derībā, kāpēc daži, kas sevi sauc par kristiešiem, tik spītīgi noliedz Dieva varenību un apgalvo, ka šodien nu gan Dievs vairs nedziedina. Pierādiet man uz Rakstu pamata, ka šodien kristietības pārdabiskā šķautne vairs nav aktuāla. Parasti uz šo jautājumu atbildi es nesaņemu…

  6. Šiem ”evaņģelizācijas” un ”dziedināšanas” pasākumiem nav nekāda sakara ar Dieva Vārdu tādēļ, ka tas nelietīgi tiek lietots. Kristus mūs brīdina: daudzi nāks Manā vārdā un darīs daudz ko, un viņu lieta būs steidzīga, bet Es viņus neesu sūtījis. Dāvids šādus nātanus sauc par melkuļiem, Pāvils par plēsīgiem vilkiem - tā ir atbilde. Divos tāda veida pasākumos esmu bijis un personīgi redzējis, kā cilvēki tiek apstulbināti un apstrādāti ar velna gara spēku, iedod tikai mazo pirkstiņu. Dieva Garu es pazīstu un vienīgi Viņš pasargā no šo dēmonisko atrakciju iedarbības, tādēļ neiesaku nevienam apmeklēt šādus pasākumu, lai arī cik uzrunājošā Dieva Vārda iesaiņojumā tie netiktu ietērpti no cilvēku mutes, kuri uzdodas par Dieva vīriem un sievām, bet patiesībā tie nav.

    Protams, protams, uzaicinājums ir pavēle un tā lietas nenotiek, un tā būtu izrāde, un lai būtu vajadzīga ticība u.t.t. Varbūt palūgt Jencīti, Ošenieci, Ozolinkeviču… Ja apustuļus aicināja palīdzēt, viņi gāja, bet šiem vienmēr būs atrunas un attaisnojumi, un saukt par šovu smagi slima cilvēka dziedināšanu pansionātā… Neviens apustulis tā neizteicās. Tā nu pamazām var sākt saskatīt, kur ir meli, un kur patiesība. Apustuļi un viltus apustuļi, kuri labi māk pūst miglu acīs, un viņiem ir panākumi, jo cilvēkiem tas patīk.

  7. Es tomēr domāju, ka kristiešu reakcija (vismaz daļas) uz šādiem šoviem noraidoša ir ne tāpēc, ka tas ir kaut kas neierasts. Zīmes un brīnumi, kā zināms, Bībelē minēti arī citā kontekstā - ka laiku beigās sātans ar zīmēm un brīnumiem pievils daudzus. Es personīgi domāju, ka pievilšana lielā mērā var notikt ar to, ka šādā veidā var tikt sludināta sagrozīta Evaņģēlija vēsts un cilvēki pieņem viltus Kristu.

  8. Laima,
    tas, ko raksti ir tiesa. Taču man diezgan nesaprotams ir fakts, ka daļa kristiešu kaut ko pārdabisku, kas notiek šādos pasākumos VISPIRMS apšauba vai pat uzreiz pieraksta sātanam, un tikai tad kāds varbūt vispār sāk meklēt Rakstos un salīdzināt. Secinājums - cilvēki īsti nemaz netic, ka Dievs šodien varētu darīt zīmes un brīnumus. Kāpēc netic? Tāpēc, ka viņu draudzes sen atmetušas kristietības pārdabisko šķautni un viņi neko tādu nekad nav redzējuši. Un, ja tas notiek, pie tam vēl kādā citā konfesijā, tad tas noteikti ir apšaubāms.

    Nav runa par aklu ticību. Nav runa par to, ka sātans nepieviļ cilvēkus. Bībele mums māca pārbaudīt garus, vai tie ir no Dieva. Kā mēs to varam, ja vien mums nav garu pazīšanas dāvana? Pēc Svēto Rakstu patiesības. Nu tad pārbaudīsim, vai mums sludina īstu vai sagrozītu Evaņģēliju. Bībele ir pieejama katram, kas to vēlas. Problēma tikai tā, ka cilvēki cenšas pievilkt Rakstu vārdus katrs savai mācībai un bieži vien izsaka gluži subjektīvus viedokļus.

  9. Andri,
    tu pārmet citiem pareizo Rakstu vietu citēšanu vajadzīgajā kontekstā, bet ko pats dari? Ja tu redzētu Dāvidu dejojam “pravietiskā aizrautībā”, kā Raksti saka, vai Pāvilu, kad viņš dziedināja slimos, izdzina ļaunus garus vai, pasarg Dies, runāja mēlēs, esmu gatavs vai saderēt, ka tu viņus arī nosauktu par sektantiem un vella bērniem. Bet tagad citē viņu teikto savā labā, kaut gan viņi runāja pavisam par ko citu. Un, protams, tikai Andris ir vienīgais viedais visā Latvijā, kurš pazīst Dieva Garu un zina, kuriem pasākumiem ir sakars ar Dieva Vārdu, bet kuriem ne. Un neviena konkrēta argumenta no Rakstiem, KĀPĒC tie nav no Dieva. Kā vienmēr, kad tiek prasīts argumentēt ar Dieva Vārdu nevis tukšiem apgalvojumiem.

  10. Ja Ošeniecei vai Ozolinkēvičam palūgtu apmeklēt kādu smagi slimu cilvēku pansionātā, ticu, ka viņi to darītu - savu iespēju robežās. Neaizmirstot, ka viņi ir tikai cilvēki un nevar apmeklēt visus Latvijas pansionātu iemītniekus.

    Bet varbūt arī citi Latvijas ticīgie to var darīt?

    Nesen daži cilvēki apmeklējām kādu pansionātu, liecinājām, lūdzām par tiem, kas slimi. Patiesībā jau tur visiem bija veselības problēmas. Pēc dažām nedēļām atkal tur esot, viena no sievietēm teica - es nekā nesaprotu, kas notika, kā tā var būt, bet pēc jūsu lūgšanas man lielās sāpes kājā pārgāja!

    Dievs dziedina gan skaļos dievkalpojumos, gan klusās lūgšanās. Un Viņam par to slava un gods! Bet mūsu atbildība - nevis kritizēt citus, bet pildīt Kristus pavēli - katram tā, kā Dievs to vēlas caur mums darīt. Cits sludina ļaužu pūļiem, cits vienai tantiņai. Bet Dieva acīs galvenais ir - lai esam paklausīgi tam, ko Viņš saka katram no mums. Katrs par savu dzīvi, kalpošanu un attieksmi pret brāļiem un māsām Viņa priekšā atbildēsim!

  11. Ervīn vai noliedzot cilvēku kam svētā gara dāvana par garu atpazīšanu sakot kad natanam morisam nav svētā gara vai Tu nezaimo svēto garu.

  12. Rainer,
    piedod, bet tavu haotisko tekstu nesapratu. Vai tu gribēji pateikt, ka kāds cilvēks, kam it kā ir garu pazīšanas dāvana, apgalvo, ka Nātanam Morisam nav Svētā gara? Un, vai es noliedzot tāda cilvēka sacīto, pats nezaimoju Svēto Garu? Ja tāds bija tavs jautājums, tad:

    1. Es to cilvēku personīgi nepazīstu un nevaru spriest, vai viņam patiesi ir garu pazīšanas dāvana, kas starp citu, īstā veidā ir visai reta garīga dāvana. Tāpēc es pret šādiem apgalvojumiem izturos visnotaļ skeptiski, kamēr neko nezinu par cilvēku, kas tos pauž.

    2. Raksti saka: “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt!” es salīdzinu to, kas notiek N.Morisa kalpošanā, ar Dieva Vārdu un tad skatos, kādi ir augļi paša Nātana dzīvē, un kādus augļus atnes viņa kalpošana. Un to novērtējot, man nav bijis iemesla domāt, ka Svētais Garas nedarbojas viņa dzīvē.

  13. Ervīn,

    paldies jums par publicēto rakstu! Lai Dieva Gars patiešām atver kristiešu garīgās acis, kas diemžēl neredz tālāk par savu degungalu.

    Ja es būtu kristietis bez Svētā Gara kristības, lasot šo publicēto rakstu, es jau sen būtu uzrunāts, izmainīts un meklētu Dieva tuvumu savā dzīvē. Tas ir briesmīgi, ka vēl joprojām ir tik daudz nesaprašu, kuru sirdis ir tik ļoti nocietinātas, šādiem kristiešiem steidzīgi ir vajadzīga garīgā atmoda.

    Paldies Svētajam Garam par Viņa kalpu Nātanu Morisu un kalpošanu, ko viņš veic pasaules valstīs, lai mantotu tūkstošiem pazudušu dvēseļu Kristum! Slava Dievam par piedzīvoto un redzēto, un ticu, ka Tas Kungs darīs vēl lielākas lietas mūsu zemē.

    Dievs, svētī Latviju!

  14. Jāņa ev. 14.nodaļā teikts:

    12 Ja nē, tad ticiet pašu darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. 13 Un visu, ko jūs lūgsiet no Tēva manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. 14 Ja jūs ko lūgsiet man manā vārdā, to es darīšu.

  15. Mīļie!

    Kāda te vispār diskusija? Vai kāds no jums dzirdēja, ko Nātans sludināja? Vai kāds dzirdēja viņa liecību? Paklausieties, lūdzu, pirms izsakāt pārmetumus. Kāda vispār te var būt runa par sagrozītu Evaņģēliju?
    Tas ir skumji. Nu ko var ņemties un kasīties. Ja nav ko darīt, parunājieties ar debesu Tēti! ;)

  16. Lai sveetiiti ir visi patiesie Dieva kalpi, kuri sludina Vina Vaardu ar liidzejowaam ziimeem! Taadi Dieva viiri un sievas ir par svetibu Latvijai un visai musu zemiitei kopumaa!

  17. Andrim derētu padomāt par šo:
    Tu saki, ka Svētais Gars nedarbojas caur Nātanu Morisu. Kas Tev liek tā domāt? Pēc viņu augļiem jums būs tos pazīt. Brīnumi un zīmes notiek, bet kurš tiek pagodināts, kurš tiek slavēts par šiem brīnumiem? Tikai un vienīgi Kristus! Ja brīnumi būtu paveikti dēmoniskā spēkā jeb Antikrista gara spēkā, tad Jēzus Vārds netiktu pagodināts. ;) Tas nozīmē, ka Svētais Gars ir darbojies un pagodinājies, darot zīmes un brīnumus. ;) Pirms Tu kādu, kurš ir vedis daudz dvēseļu pie Kristus (kaut kā dīvaini, ka velns lieto cilvēkus, lai vestu pazudušos pie Kristus), sauc par velna kalpu, padomā, cik daudziem Tu pats esi pastāstījis par Jēzu un cik daudzi ir atsaukušies Jēzum? Vai Tu esi trauks, ko Svētais Gars var lietot, vai arī Tu esi tikai kāds, kurš visas Svētā Gara izpausmes noraida un apzīmē kā sātaniskas? Kā tad īsti ir? Un no kādas konfesijas Tu esi? Man ļoti atgādina baptistu teoloģiju… ;)

    Ervīn:
    Labs raksts. Žēl, ka TIK DAUDZ kristiešu ir akli, apstulboti ar reliģijas garu. Ļoti žēl. Visbiežāk šādi cilvēki arī paliek kā atmodas pretinieki. Viņiem ir vajadzīga jauna satikšanās ar Dieva Godību. Viņiem jāatjauno attiecības ar Tēvu Debesīs. Viņiem jāiekarst no jauna pirmajā mīlestībā. ;)

  18. Ne viss ir zelts, kas spīd. Gribās šoviņu ar Nātanu vai kādu citu, nosaucot to par atmodu, bet lūdzu, vienīgi to nosaukt par Svētā Gara darbu ir pilnīgi nebībliski. Vai varat atrast rakstu vietu Bībelē, kur cilvēkus gāž augšpēdus, tur ir arī pateikts, kas tā dara. Sak, brīnumi, zīmes, dziedināšanas un vēl Jēzus vārdā, bet lūdzu. Pats Jēzus saka: daudzi nāks Manā vārdā, solīs un darīs lielas un varenas lietas, tikai Es viņus neesmu sūtījis. Es kā šādu “atmodu” pretinieks labāk mierīgi pagulēšu Sintij, jo Dievu es pazīstu un Rakstus zinu, tādēļ garīgu klaunu izrādes, kas varbūt paši tic tam, ko dara, un aizrauj cilvēkus prom no Jēzus, man nepatīk, lai neteiktu vairāk. Gudrības princis ir solīšanas un vešanas prom no Kristus virtuozs, jo viņš Kristu ļoti labi pazīst, tādēļ viņa lieta ir steidzama un laiku viņš netērē velti. Tiešām efektīvi pagodina pats sevi un cilvēkiem patīk. Beidzot brīnumi, zīmes, dziedināšanas ne tikai pie ekstrasensiem, burvjiem, dziedniekiem, bet arī baznīcā. Nu, kā var nesolīt un kā var neticēt?! Vai ne?

  19. Andri,
    ja tu raksti, ka “BEIDZOT brīnumi, zīmes, dziedināšanas ne tikai pie ekstrasensiem, burvjiem, dziedniekiem, bet arī baznīcā”, man atliek vien nožēlot un jautāt, kādā baznīcā tad tu visu mūžu esi bijis? Manuprāt visa kristietības vēsture ir pilna zīmēm, brīnumiem un dziedināšanām. Tie varbūt notika citādāk, varbūt ne tik daudz, bet tie notika. Ja tu to līdz šim vēl nebiji pamanījis un tev ir BEIDZOT, tad ļoti žēl. Pēc tevis teiktā visiem tagad jāsaprot, ka tas, ko darīja Pēteris, Pāvils, citi apustuļi un kristīgie kalpotāji savos misijas ceļojumos un draudzēs, ir bijis no sātana. Zini, atļaušos tev nepiekrist un domāju, ka lielākā daļa cilvēku, kas lasa Bībeli, tev nepiekritīs.

  20. Šodien cilvēki ir kāri uz brīnumiem.Tieši apustuļi brīdina, ka daudzi brīnumi būs sātana darbs. Šī dziedināšanas invāzija, uz ko lielā mērā tiek balstīti šie pasākumi, gāšana augšpēdus, vārtīšanās pa zemi un nesakarīga vāvuļošana ir īsts sātana darbs. Daudz cilvēku kāro pēc svešām mēlēm, nezinot ne to saturu, ne izcelsmes avotu, jo vislielākais mēļu imitētājs ir sātans. Šie viltus gani grib iestāstīt, ka tas esot Svētā Gara darbs. Bieži var redzēt vasarsvētku sludinātājus, kuri pielieto nebībeliskas metodes, gāžot cilvēkus augšpēdus, piesaucot Kristu un Svēto Garu. Šī ir liela Dieva zaimošana, jo ne Jēzus, ne apustuļi nevienu atmuguriski negāza. Daudzas maldu mācības un izdarības, kur darbojas ļaunie gari, šie viltus sludinātāji pieraksta Svētajam Garam. Ecehiēls mūs brīdina 34.nodaļā no viltus ganiem, kuri cērp avīm vilnu un ēd viņu gaļu, bet avis negana. Dievs viņiem spriedīs bargu tiesu. Bībelē ir skaidri pateikts, ka atmuguriska krišana ir sātana darbs. Jesajas 28:13 - “Lai viņi ietu un kristu augšpēdus, tiktu satriekti vai sapītos un kristu gūstā.” Šīs nebībeliskās kustības nāk no Amerikas un aizsākušās 40.gadu otrā pusē, šodien šī dēmoniskā krišana ir populāra arī pie mums. Toreiz parādījās dziedniece spiritiste Katrīna Kulmane Picburgā ar lieliem panākumiem. Pasakiet man, kādēļ cilvēkiem jākrīt augšpēdus? Patiesi, tie ir velna kalpi. Harizmātu kustībā valda pievilšanas un melu gars ar svešu garu un uguni. Svarīga nav dvēseļu glābšana, bet apšaubāma dziedināšana, runāšana svešās mēlēs, svarīgi atslēgt domāšanu - kas līdzīgs austrumu reliģijām. Sludinātājs nolād slimības garu, ko Bībelē neviens nedara. Brīžiem izskatās, ka šīs harizmātu kustības ir Dieva sods. Svētais Gars nekad nekur sevi nav izcēlis, pretēji tam, ko apgalvo šie maldu sludinātāji -dīdītāji: Bonke. Kulmane, Nātans, Ozolinkevičs, Jencītis, Ļedjajevs, Ošeniece u.t.t. Ne Jēzum, ne apustuļiem, ne pirmdraudzēm ar to nav nekāda sakara. Gluži otrādi, domāju, kas tiešām lasa Bībeli nevis pamatojas uz izjūtām, redzēto un dzirdēto, bet cnešās turēties pie Dieva Vārda, man piekritīs.

  21. Andri,
    kļūst bezjēdzīgi ar tevi diskutēt par šo tēmu. Tev ir savi dziļi iesakņojušies uzskati, ja gribi - paliec pie tiem un dzīvo tālāk svētīts. Es savukārt zinu, kādam Dievam es ticu un kāda ir tā mācība, ko sludina manā draudzē. Tu, savukārt, ja vēlies, vari palikt vecajos stereotipos par Svētā Gara kustību, jo lielākā daļa no negatīvā, ko tu un tev līdzīgi domājošie pieraksta vasarsvētku/harizmātiskajai kustībai, jau sen vairs nav patiesība. Protams, kustības sākuma gados bija arī dažādi maldi un pārspīlējumi, to neviens nenoliedz. Bet tādi ir bijuši visām garīgajām kustībām Baznīcas vēsturē, arī luterāņiem. Taču cilvēki pieaug Dievā un no bērna prāta sasniedz vīra briedumu. Bet visi tie muļķīgie strīdi par “pareizu” vai “nepareizu” krišanu (absurds!), “pareizām” un “nepareizām” mēlēm, tikai novirza Dieva Draudzi no vienotības Garā un Kristus Lielās pavēles piepildīšanas, kādēļ Draudze vispār uz šīs zemes pastāv. Protams, tāpat kā jebkurai denominācijai un konfesijai, arī vasarsvētku/harizmātiskajā kustībā gadās maldi, gadās cilvēki ar nepareiziem motīviem, taču tā nav masveida parādība. Mīļie brāļi ar rūgtumu sirdī - skatieties labāk kā varat izvilkt “baļķi” paši no savas acs un tikai tad mēģiniet norādīt citiem uz “skabargu” viņu acī. Vai ne tā mūs mācīja Kristus?

    Tu runā par Bībeli un tās lasīšanu, taču, kad tādiem kā tu uzdod tiešus jautājumus par kristietības pārdabisko šķautni, kas tik acīmredzami atklājas Svētajos Rakstos, un tās iztrūkumu “pareizajās” draudzēs šodien, atbilde neseko, vien turpinās malšana par mēlēm, krišanu un tamlīdzīgām ārējām parādībām. Raksti saka, ka Dieva Valstība nav vārdos, bet spēkā (1.Kor. 4:20), ne pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē (1.Kor. 2:4), lai mūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā (1.Kor. 2:5). Svēto Rakstu zināšana bez Dieva spēka to pielietot ikdienā nav nekas cits kā tukša filozofija. Draudze bez Svētā Gara spēka nespēj “staigāt pāri čūskām un skorpioniem”, nespēj “sadragāt čūskai galvu”, nespēj piepildīt Kristus uzdevumu šajā pasaulē. Tāda draudze ir vien līdzīgi domājošu cilvēku interešu klubiņš…

  22. Джон Пайпер. Евангелие процветания - мерзость!
    Pārdomām!
    https://youtu.be/E3k3b5OeGiM

  23. Irina,
    daudz kas no tā, ko saka Džons Paipers, ir patiesība, kaut gan viņam ir arī tēzes, kas ir visai diskutablas. Man nepatīk, ka cilvēki, bēgdami no viena grāvja, tūdaļ metas iekšā otrā.

    Jautājums - kāds sakars “labklājības teoloģijai” ar raksta tēmu?

  24. Nav nekāds grāvis…
    Tiem, kuriem nav tādi īpašumi uz ziedojuma un 10 tiesas balstīti - viņi nedzīvo tādās villās… Ja ir tāds dzīvesveids kā Jēzum un ja ir Kristus sekotāji, tad tai naudas vākšanai nebūtu tāds uzsvars, kas ir neatņemama visu šo dziedināšanas dievkalp. sastāvdaļa… Dziedināšanas dievkalpojumi iet roku rokā ar labklājības evaņģēliju, jo ziedojumu un 10tiesas vākšana ir šādu pasākumu neatņemama sastāvdaļa… Tāds arī ir labklājības teoloģijai sakars ir ar šī raksta tēmu…

  25. Irina,
    Jūs runājat ļoti vispārināti. Piekrītu, ka kādās draudzēs vai baznīcās ziedojumu tēmai tiek veltīta pārlieku liela uzmanība, taču nejauksim 10.tiesu un brīvprātīgus ziedojumus, kas ir pilnīgi bibliska mācība, ar Labklājības teoloģiju, kas ir šīs mācības izkropļojums. Dziedināšanas dievkalpojumos tiek vākti ziedojumi? Bet faktiski jebkurā dievkalpojumā taču tiek vākti ziedojumi! Kāpēc Jūs neuztraucieties, kad ziedojumus vāc Jūsu draudze? Ikviens dievkalpojums taču prasa kādus resursus - zāles īre, citi izdevumi. Kas tik īpašs ir ziedojumu vākšanā? Tas taču ir brīvprātīgs ziedojums, neviens jau naudu neizspiež.

    Džons Paipers savā video runā par ASV. Latvijā īpaši neesmu manījis, ka kādam mācītājam vai evaņģēlistam būtu greznas villas vai personīgās lidmašīnas. Un izbeigsim vienreiz spekulēt ar sazvērestības teoriju, ka mācītāji saziedoto naudu bāž savās kabatās. Katrā draudzē ir (vismaz pēc likuma būtu jābūt) savs grāmatvedis, kas skrupulozi skatās, lai nauda tiktu tērēta tam, kam tā paredzēta. Un VID arī kontrolē un uzmana draudzes. Zagšana ir praktiski neiespējama. Tiesa, katram mācītājam ir sava noteikta alga, un, jo lielāka draudze, jo lielāka alga. Bet Bībele taču arī teic: “Katrs ir savas algas cienīgs” un “Evaņģēlija sludinātājam būs pārtikt no Evaņģēlija”. Mācītāja ģimenei arī ir jādēd.

    Kas attiecas uz Nātanu Morisu, par kuru varētu būt runa raksta kontekstā, tad 1) tie nav dziedināšanas, bet evaņģelizācijas dievkalpojumi, kur dziedināšana ir tikai līdzejoša zīme pasludinātajam Vārdam; 2) Nātans nekādus ziedojumus nevāc, to dara pasākuma organizatori, jo izdevumi ir ļoti lieli; 3) Nātans nekad nav prasījis honorāru vai kādu papildus naudu par Evaņģēlija sludināšanu, vien ceļa izdevumu un viesnīcas apmaksu. Taču cilvēki vienmēr ir ziedojuši ļoti dāsni un organizatori ir varējuši svētīt evaņģēlistu ar kādu naudas summa. UZSVERU - organizatori to darīja no labas sirds, jo nekāda nauda no Nātana Morisa puses prasīta netika. 4) Nātan Morisan nepieder ne lielas villas, ne milzu konti bankā, ne personīgā lidmašīna. Visa saziedotā nauda, ko viņa misija saņem, tiek ieguldīta evaņģelizācijā.

  26. Pēc Nīčes teiktā, cilvēki,
    Kas dzīvo idejās,
    Tās aizstāvēs jo nikni
    Un viegli neatstās.

    Tie Patiesību ienīst,
    Ja tā iet pretrunā
    Ar to, ko viņi pazīst,
    Kas viņiem taisnība.

  27. talyc,
    šim dzejolim ir taisnība. Bet tāpēc taču mums ir dota Patiesības mēraukla - Dieva Vārds Bībelē. Tas ir vienīgais veids kā zināt, kas ir Patiesība. Viss pārējais ir cilvēku idejas.

Uzraksti komentāru