Līvānu stikls un pārējie

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 25-05-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pirmoreiz Līvenhofas (Līvānu) stikla fabrikas vārds dokumentos minēts 1887.gadā kā Dinaburgas (Daugavpils) tirgotāja Jūliusa Fogesa īpašums. Veicot izpētes darbus, Fogess pārliecinājās, ka Līvenhofā ir labvēlīgi ekonomiskie un izejvielu ieguves apstākļi stikla ražošanai - kvarca smiltis Grīvas mežā, dolomīts Dubnas upē un Rīgas - Orlas dzelzceļa tuvums. Šī iemesla dēļ viņš nolēma nomāt „glāžu šķūni”, kas piederēja baronam Nikolajam Korfam un vienlaikus būvēt jaunu stikla fabriku. Jaunajā fabrikā tika ierīkota viena stikla kausējamā krāsns, galvenais produkcijas veids bija stikla pudeles. Neskatoties uz labvēlīgām dabas resursu izmantošanas iespējām, ražotne strādāja ar zaudējumiem un 1903.gadā bankrotēja.

1903.gadā Juliuss Fogess visus savus īpašumus pārdeva Harkovas pirmās ģildes tirgonim Mihailam Jasnijam un muižniekam Vladimiram Bortkēvičam. Jaunie īpašnieki nolēma ievērojami paplašināt stikla ražošanu un 1904.gadā nodibināja „Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrību”. 1912.gadā uzņēmumā strādāja 513 darbinieki. Diemžēl 1.Pasaules kara laikā fabrika tika nopostīta.

Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrības ražotne 20.gadsimta sākumā.

Darbs stikla ražotnē tika atjaunots 1922.gadā, kad uzcēla jaunu rūpnīcu, kas iekļāvās akciju sabiedrībā “Latvijas stikls”. Tās pārvalde atradās Rīgā. Līvānos atkal sāka izgatavot stikla izstrādājumus, ražotne nodarbināja ap 400 darbinieku. Tomēr uzņēmums nepastāvēja ilgi - 1934.gadā akciju sabiedrība bankrotēja. Fabrikas ēkas un iekārtas pārdeva.

Pēc 2.Pasaules kara, 1944.gadā Līvānos kopā sanāca stikla pūtēju grupa ar vēlmi atjaunot stikla ražošanu. Arturs Bucenieks un Pēteris Klibais, kas stiklinieka gaitas bija sākuši vienā no pirmajiem Līvānu „glāžu šķūņiem”, kopā ar bijušajiem amata biedriem nodibināja stikla pūtēju arteli. Sākumā tajā strādāja vien 10 cilvēku un arī mērķis bija pieticīgs - no bezkrāsaina stikla izgatavot pirmās nepieciešamības stikla izstrādājumus. Pilsētas kalējs izveidoja čuguna formas, lai varētu sākt tējas glāžu, karafu un petrolejas lampu cilindru ražošanu. 1945.gadā artelis izgatavoja pirmo produkciju. Pamazām sortiments paplašinājās - pudelēm un glāzēm pievienojās lampu un vējlukturu stikli. Ieviesa pirmos pusautomātus, uzbūvēja lielāku stikla kausējamo vannu.

Līvānu stikla pūtēju arteļa darbinieki.

1950.gadā stikla ražošanas cehs nonāca Līvānu rajona rūpkombināta pakļautībā. 1953.gadā tika veikta galvenā ražošanas korpusa rekonstrukcija, palielināta stikla kausējamā krāsns, pie kuras tagad vienlaicīgi varēja strādāt 10 brigādes. Tika ieviesti pusautomāti pudeļu un flakonu ražošanai. Tolaik Līvānos izgatavoja galvenokārt stikla taru, tomēr stikla pūtēji pamazām sāka eksperimentēt ar formām.

1957.gadā stikla ražošanas cehs atdalījās no Līvānu rajona rūpkombināta un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu - Līvānu stikla fabriku. Par fabrikas pirmo direktoru iecēla Fjodoru Jurinovu. 1959.gadā uzbūvēja otru stikla kausēšanas krāsni brūnā stikla ražošanai. Fabrikai bija divi cehi, kur ražoja pārtikas un tehniskām vajadzībām domātas pudeles, stikla traukus, lampu un laternu stiklus, vilcienu un tramvaju vagonu gaismas plafonus, glāzes ugunsdzēšamajiem aparātiem, krēma burciņas, sifonus, antibiotiku flakonus. Fabrikas produkciju eksportēja uz Ukrainu, Baltkrieviju un Igauniju.

1961.gadā par rūpnīcas direktoru kļuva Jānis Zosins. Viņa vadībā fabrika izveidojās par modernu stikla lielražošanas uzņēmumu. Tika veikti plaši rekonstrukcijas un modernizācijas darbi, uzcelts jauns cehs, kur darbojās stikla ražošanas automāti, kas gadā saražoja vairākus miljonus pudeļu, glāžu un citu izstrādājumu. Tika no jauna uzcelta materiālu un gatavās produkcijas noliktava, mehāniskā darbnīca, ēdnīca, sporta zāle, bērnudārzs, katlu māja, smēde, vairākas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, modernizēts šihtas cehs, rekonstruēts galvenais ražošanas korpuss.

Līvānu fabrikas stikla pūtēji darbā.

1974.gadā Līvānu stikla fabrikā sāka ražot termosu kolbas, bet 1975.gadā tika uzbūvēta piecu sekciju krāsainā stikla kausējamā krāsns, kurā vienlaicīgi varēja kausēt piecu krāsu stiklu un ražot krāsainā stikla traukus. Tika izstrādāta jauna tehnoloģija krāsainā stikla ražošanai. Fabrikas produkcija sasniedza augstu kvalitātes līmeni, tās darbs tika novērtēts ar ceļojošajiem karogiem, goda rakstiem un vimpeļiem. Sākās Līvānu stikla regulārs eksports uz Krieviju, kam kalpoja speciāli radīta vilciena līnija Līvāni - Orla. Nemitīgi auga strādnieku skaits - 1971.gadā uzņēmumā strādāja 556 cilvēki, bet 1980.gadā jau 1250 darbinieki.

Viens no ievērojamākajiem sasniegumiem fabrikas vēsturē bija bezkrāsainā kristāla trauku ražošanas apguve 1981.gadā. Kristāla ražošanai tika izmantots 24% svina oksīds. Pirmo izgatavoto kristāla vāzi nosauca “Teika”. Kvalitātes ziņā Līvānu kristāls daudz neatpalika no slavenā čehu Bohēmijas kristāla. 1982.gadā par Līvānu stikla fabrikas direktoru kļuva Jevgēnijs Skreivers. Uzņēmums turpināja ražot gan iepriekš apgūtos produkcijas veidus, gan apguva jaunu izstrādājumu ražošanu. 1986.gadā LSF sākās optiskās šķiedras un gaismas vadu izgatavošana. Šī produkcijas veida ieviešanas galvenais iniciators un entuziasts bija Daumants Pfafrods. 1987.gadā fabrika atzīmēja 100 gadu jubileju.

Līvānu stikla fabrikas kristāla izstrādājumi.

70. un 80.gadi Līvānu stikla fabrikai bija uzplaukuma un augšupejas laiks. Ražošanas apjomi nemitīgi pieauga, pieprasījums pēc Līvānu krāsainā un bezkrāsainā stikla un kristāla izstrādājumiem bija liels visā Padomju Savienībā. Līvānu fabrika bija lielākā stikla ražotne Baltijā - šeit izgatavoja vairāk nekā pusi visa Latvijas stikla. Uzņēmums savu produkciju plaši reklamēja - tika iespiesti reklāmas plakāti, izgatavots īpašs dāvanu iesaiņojums. Tas viss cēla Līvānu stikla prestižu patērētāju acīs. Tikai 1979.gadā vien fabrikas sortimentu atjaunoja par 25%. Pārdošanā parādījās tējas servīze “Līvāni”, glāžu komplekti “Turaida”, “Jersika”, “Etna”, vāžu un svečturu komplekti “Medūza”, “Melodija”, “Arktika”.

Liels nopelns Līvānu stikla popularitātē bija fabrikas dizaineriem, kam te bija iespēja realizēt savas radošās idejas un eksperimentus. 1970.gadā izveidotajā LSF mākslinieku nodaļā darbojās Ludmila Safronova, Aīda Rotčenkova, Ināra Lāce, Herberts Erbs, Anna Sondore, Dainis Gudovskis, Antons Gusārs, Fjodors Kļaviņš. Dizaineru radošās idejas īstenoja īpaša stikla pūtēju grupa - fabrikā strādāja pat veselas stikla pūtēju dinastijas. Izgatavotos paraugus nosūtīja apstiprināšanai uz Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministriju. Ne katru dizaineru ieceri ieviesa masveida ražošanā, tāpēc daudzas oriģinālas vāzes un servīzes tika izgatavotas tikai vienā vai pāris eksemplāros. Šie mākslas darbi nokļuva fabrikas muzejā un veido ievērojamu daļu tā kolekcijas.

Līvānu stikla fabrikas mākslinieki un viņu radītais.

Fabrikas dizaineru darbs un radošās ieceres kļuva par Līvānu stikla panākumu ķīlu gan Latvijā, gan PSRS un pasaulē. LSF savu produkciju eksportēja uz Lielbritāniju, Holandi, Vāciju, Franciju, Itāliju, Somiju, Zviedriju, Poliju, Dienvidslāviju, Ungāriju, Bulgāriju, ASV, Kanādu, Mongoliju, Jordāniju, Saūda Arābiju, Libānu un pat stikla dzimteni Ēģipti. Līvānu stiklu cienīja arī Kuveitā, kuras valdošajiem emīriem fabrika izgatavoja elegantas, ar īstu zeltu izrotātas tējas servīzes, ko tie izmantoja kā… vienreizējas lietošanas traukus. Var tikai iedomāties, cik šādu servīžu fabrika ik gadu saražoja un eksportēja. Līvānu stikls regulāri piedalījās un tika novērtēts starptautiskajos gadatirgos Lahti, Leipcigā, Plovdivā, Poznaņā, izstādēs Londonā, Milānā, Valensijā.

© Attēlu kompozīcijā izmantotas dažas www.retrobode.lv fotogrāfijas.

Fabrikas plānos bija 1991.gadā saražot produkciju par tiem laikiem neticamu summu - 19 miljardiem (!) padomju rubļu. Taču laiki mainījās, sākās kapitālisms un plašais padomju tirgus izjuka. 1991.gadā no fabrikas atdalījās optiskās šķiedras cehs un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu “Anda - Optec”. 1994.gadā uz fabrikas bāzes tika izveidota akciju sabiedrība “Līvānu stikls”. Uzņēmuma darbības galvenais virziens bija galda stikla trauku ražošana un tirdzniecība. Diemžēl jaunajos ekonomiskajos apstākļos izejvielu piegāde bija apgrūtināta, daudzus gadus pastāvējušie kontakti ar pasūtītājiem izputēja. Tomēr arī šajā laikā uzņēmums tika pie unikāliem pasūtījumiem. Līvānos tika izgatavotas lustras atjaunotajam Melngalvju namam, jauni stikla bloki Brīvības pieminekļa obeliskam.

A/S “Līvānu stikls” izgatavoja aptuveni 600 dažādus izstrādājumu veidus. Uzņēmuma produkciju eksportēja uz Holandi, Vāciju, Franciju, Norvēģiju, Dāniju, Kanādu, ASV. Neskatoties uz to, 90.gadu beigās sākās strauja lejupslīde. Darbinieku skaits samazinājās līdz 300. 1999.gadā par “Līvānu stikla” vadītāju kļuva Amerikas latvietis Imants Bušs. Viņa vadībā uzņēmums mēģināja piemēroties jaunajiem tirgus apstākļiem, tomēr biznesa pieredzes trūkuma dēļ tā darbība izrādījās neveiksmīga. Radās parādi par gāzi un elektroenerģiju un akciju sabiedrība nonāca bankrota priekšā.

Līvānu fabrikas glāzes, virtuves trauki un galda vāzītes.

2001.gada oktobrī “Līvānu stiklu” iegādājās Vācijas kompānija “Herner Glass”. Uzņēmums tika pārdēvēts par SIA “Lettglas”. Līdz ar vācu saimnieku atnākšanu Līvānu stikla meistariem nācās aizmirst par pašu radītu, mākslinieciski augstvērtīgu produkciju. Līvānieši izpildīja galvenokārt mātes firmas pasūtījumus, pēc vācu dizaineru skicēm ražojot gaismas ķermeņus, akvārijus, vāzes, svečturus un dažādus specpasūtījumus viņu zīmolam. No latviešu mākslinieku pakalpojumiem vācu īpašnieki atteicās. Tā uzņēmums zaudēja savu unikālo, Līvānu stiklam vien piemītošo raksturu. 2006.gadā SIA “Lettglas” apgrozījums bija 2 miljoni latu, peļņa - 61 400 latu. Uzņēmumā strādāja 140 darbinieki.

Vācu īpašnieki laikam bija plānojuši ko vairāk, jo 2008.gada martā “Herner Glass” 98,5% “Lettglas” akciju pārdeva tikai pirms mēneša nodibinātai Lielbritānijas firmai “Waterford Northeast Limited”. Šīs krāpniekfirmas darboņi jau sākumā paziņoja, ka investīcijas ražošanas attīstībā nenotiks. Vēl vairāk - jaunie īpašnieki izzaga uzņēmumu, nezināmā virzienā aizvedot visas vērtīgākās ražošanas iekārtas. Tikai pateicoties ilggadējai LSF muzeja gidei Natālijai Stivrišķei un Līvānu domei izdevās nosargāt unikālo Līvānu stikla fabrikas muzeja kolekciju. 2008.gada jūnijā Preiļu rajona tiesa pasludināja SIA “Lettglass” maksātnespēju, bet augustā kreditoru sapulce pieņēma lēmumu sākt uzņēmuma bankrota procedūru. Tā savas gaitas beidza vēl viena Latvijas zīmolu leģenda - Līvānu stikls.

Līvānu stikla muzejs.

****

Līvānu stikla fabrika neapšaubāmi ir lielākais un slavenākais zīmols Latvijas stikla rūpniecībā, tomēr ne vienīgais. Stikla ražošanas sākums Latvijas teritorijā saistāms ar Hercoga Jēkaba valdīšanas laiku 17.gadsimtā, kad Kurzemes un Zemgales preces, tostarp stikls, iekaroja Eiropas tirgu. Arī Vidzemē ražoja stiklu - 19.gadsimta vidū stikla ražotnes bija Suntažos, Kliņģenē, Odzienā, Zaubē, Vecbebros, Bērzmuižā, Allažos, Plāterē. Gadā izgatavoja ap 800 000 stikla pudeļu un ap 600 kastēm logu stikla. Kurzemē lielāku stikla ražotni 1853.gadā Puznieku muižā izveidoja barons Štrombergs. 1939.gadā neatkarīgajā Latvijā darbojās septiņas stikla fabrikas, kurās strādāja 1600 darbinieki. Padomju periodā lielākie un pazīstamākie stikla ražošanas uzņēmumi bez Līvāniem bija ražošanas apvienība “Latvijas stikls”, Rīgas stikla rūpnīca, rūpnīca “Grīziņkalns”. Ar dažiem no šiem stikla ražošanas uzņēmumiem iepazīsimies tuvāk.

Iļģuciema stikla rūpnīca

Teritorijā starp Zunda kanālu un Daugavgrīvas ielu (Daugavgrīvas ielā 77) kopš 1892.gada darbojās Rīgas mālu izstrādājumu fabrika “Kerkovius & Co”. Uzņēmumā ražoja drenāžas caurules, balzama pudeles, traukus ķīmiskiem produktiem. Pirmā Pasaules kara laikā fabrikas iekārtas tika evakuētas uz Krieviju. Latvijas brīvvalsts laikā līdz 20.gadsimta 20.gadiem uzņēmuma ēkās darbojās krāsotava “Kerkovius & Co”, bet no 20.gadiem - 1.Rīgas mālu preču fabrika. Līdztekus Jūlija ielā 1 darbojās 1884.gadā dibinātā Jakoba Beka (Jacob Beck) stikla fabrika. Uzņēmuma gadā saražotās produkcijas kopvērtība 1900.gadā bija 198 315 cara rubļu, 1907.gadā - 200 000 rubļu, 1910.gadā - 250 000 rubļu. Fabrika nodarbināja 235 strādniekus. 30.gados, kad tika nodibināta A/S “Iļģeciema stikla fabrika”, tā savā īpašumā ieguva bijušās fabrikas “Kerkovius & Co” ēkas.

A/S “Ilģeciema stikla fabrika” 20.gadsimta 30.gados izgatavotais karafes un glāžu komplekts.

Pēc padomju okupācijas, 1940.gadā fabriku pārdēvēja par “Ciema stikla fabriku”. Ar šādu nosaukumu uzņēmums darbojās līdz 1941.gada jūnijam. Pēc Otrā Pasaules kara uzņēmums tika atjaunots un vienlaikus modernizēts ar nosaukumu “Iļģuciema stikla fabrika”. 1960.gadā uzņēmuma nosaukums tika mainīts uz „Rīgas stikla fabrika”, bet 1961.gadā to atkal pārdēvēja - šoreiz par Rīgas stikla taras rūpnīcu. 1967.gadā uzņēmuma nosaukums mainījās vēlreiz - tas kļuva par rūpnīcu „Rīgas stikls”. 60.gadu beigās uzņēmumā strādāja ap 600 darbiniekiem. 1971.gadā Iļģuciema stikla ražotni apvienoja ar stikla rūpnīcu “Komunārs” un izveidoja ražošanas apvienību “Latvijas stikls”.

Sarkandaugavas stikla rūpnīca

Stikla fabrika Sarkandaugavā tika dibināta 1888.gadā un piederēja uzņēmējam Kerkoviusam. Sākotnēji tajā strādāja 39 strādnieki. Līdz 1926.gadam fabrikā ražoja stikla taru, glāzes un traukus medicīnas vajadzībām. 1926.-1931.gadā uzņēmumā tika uzstādītas nepārtrauktās darbības vannas krāsns un trīs Furko tipa mašīnas loga stikla ražošanai. Latvijas brīvvalsts laikā uzņēmuma nosaukums bija A/S “Emolip”, tas atradās Sliežu ielā 6.

Pēc Otrā pasaules kara ražošanu atjaunoja. Tolaik uzņēmumu sauca Rīgas lokšņu rūpnīca “Emolips”, bet no 1945.-1947. gadam - Rīgas lokšņu stikla rūpnīca “Sarkandaugava”. Tūlīt pēc kara uzņēmums ražoja mazkvalitatīvu dzeltenas nokrāsas logu stiklu, taču ar laiku stikla kvalitāte paaugstinājās. 1946.gadā rūpnīca sasniedza ievērojamu stikla vilkšanas ātrumu - līdz 120 m/h. Tolaik tas bija rekordliels ātrums ne vien PSRS, bet visā pasaulē. Par šo sasniegumu rūpnīcas galvenajam inženierim P.Čeredničenko un meistaram Z.Zuimačam 1948.gadā piešķīra Staļina prēmiju. Kopš 1947.gada uzņēmuma nosaukums bija Rīgas stikla rūpnīca “Sarkandaugava”. 1955.gadā rūpnīca izgatavoja 1 416 000 m2 logu stikla.

1957.-1959.gadā rūpnīca tika rekonstruēta - uzbūvēja jaunu vannu krāsni ar trim vilkšanas kanāliem, tāpat jaunus šihtas sagatavošanas un logu stiklu ražošanas cehus, mozaīkas apdares plākšņu ražotni. Lielākā daļa uzņēmumam nepieciešamo izejvielu ieveda no citām Padomju Savienības republikām, kur tika eksportēta arī lielākā daļa no saražotās produkcijas. 70.gados apguva stikla lentas vilkšanas bezlaiviņas paņēmienu, sasniedzot lielāku lentas vilkšanas ātrumu un augstāku kvalitāti. 1975.gadā rūpnīca izgatavoja 6 600 000 m2 logu stikla. Ražoja arī „leduspuķu” stiklu un mozaīkas plāksnītes, kuras izmantoja kā dekoratīvu elementu betona paneļmāju fasāžu apdarē. 1976.gadā rūpnīcā strādāja 680 darbinieki.

80.gados līdzās vecajai stikla rūpnīcai izauga jauni ražošanas korpusi, kuros tapa pat 3×4,5 metrus un 10 centimetrus biezas vitrīnu stikla plāksnes. 1986.gadā Rīgas stikla rūpnīca “Sarkandaugava” izgatavoja 4,1 miljonus m2 logu stikla, tostarp 50 000 m2 vitrīnu stikla, 290 000 m2 mozaīkas apdares plāksnītes un 40 000 m2 „ledus stikla”. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, rūpnīca ieguva nosaukumu Rīgas Valsts stikla rūpnīca “Sarkandaugava”, bet no 1996.gada - Valsts uzņēmums “Rīgas Valsts stikla rūpnīca Sarkandaugava”. Ražošanu rūpnīcā pārtrauca 1999.gadā.

Stikla rūpnīca “Grīziņkalns”

Stikla fabrika „Grīziņkalns” dibināta 1927.gadā. Tolaik tās nosaukums bija „Fēnikss” (vēlāk “Neo-Fenikss”) un sākotnēji tā nodarbināja 30 cilvēkus. Pamatprodukcija bija piena un alkoholisko dzērienu pudeles. Vēlāk uzņēmums paplašināja produkcijas sortimentu un sāka ražot glāzes stiprajam alkoholam, vīnam un citiem dzērieniem. Fabrika atradās Grīziņkalna un Pērnavas ielas rajonā, Narvas ielā 2. Pēc Otrā Pasaules kara uzņēmuma nosaukumu mainīja - tagad tā bija rūpnīca “Komunārs”. Tolaik tajā strādāja 600 cilvēku. 1957.gadā tika sākta apgaismes ķermeņu ražošana. 1971.gadā uzņēmums kļuva par daļu no ražošanas apvienības “Latvijas stikls”.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpnīca turpināja savu darbu kā A/S “Grīziņkalns”. Uzņēmums specializējās stikla un dekoratīvā stikla ražošanā. Pamatprodukcija bija abažūri no trīsslāņu opāla stikla, dažādi trauki un mašīnizstrādājumi. Ik mēnesi “Grīziņkalnā” izgatavoja vairāk nekā 22 000 izstrādājumu, tajā strādāja ap 500 darbinieku. 95% produkcijas tika eksportēta uz Rietumeiropas valstīm. Attīstītajās Rietumvalstīs latviešu stikla pūtēju roku darbs bija cieņā, jo pašu mājās stikla ražošana pilnībā ir automatizēta. Tomēr 2007.gadā pieaugošo energoresursu cenu un lēto Ķīnas izstrādājumu konkurences dēļ rūpnīca bija spiesta ražošanu apturēt. Vēlāk gan viena krāsns no piecām atkal tika iedarbināta, rūpnīcai pievēršoties galvenokārt “mākslinieciskajam virzienam” - ekskluzīviem stikla izstrādājumiem, lustru kupoliem un dizaina priekšmetiem.

Rīgas spoguļu rūpnīca

Rīgas stikla un spoguļu rūpnīcu 1963.gadā izveidoja uz stikla izstrādājumu rūpnīcas “Baltija” un fabrikas “Asociācija” bāzes. Stiklu rūpnīca saņēma no stikla fabrikas „Sarkandaugava”. Uzņēmums ražoja dažāda veida spoguļus un eglīšu rotājumus. 1964.gadā, pārejot uz jaunu tehnoloģiju spoguļu virsmas pārklāšanā, sudraba nitrāta vietā sāka izmantot alumīniju. Rīgas stikla un spoguļu rūpnīcas galvenā ražotne atradās Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 60.

Rūpnīcas eglīšu rotu cehā Jaunciemā tika nodarbināti 160 cilvēki. Augu gadu šeit izgatavoja eglīšu rotas. Izejmateriāls nāca no Piemaskavas pilsētas Kļinas. Tās bija stikla caurulītes, kas, nokveldētas līdz kušanas temperatūrai, tika izpūstas dažādās figūriņās. Tālāk metalizācijas procesā vakuuma aparātā tās pārklāja ar sudrabbaltu alumīnija plēvīti, kas rada spoguļa efektu. Pēc metalizācijas izstrādājumus krāsoja krāsošanas vannās, ar pulverizatoru vai apgleznoja ar rokām.

Ražošanas apvienība “Latvijas stikls”

1971.gadā, apvienojot rūpnīcu “Rīgas stikls” (Iļģuciema stikla fabrika) ar rūpnīcu “Komunārs” (Grīziņkalna stikla fabrika), tika nodibināta ražošanas apvienība “Latvijas stikls”. Uzņēmums ražoja stikla traukus, parfimērijas flakonus, abažūrus un stikla taru. Sevišķi strauji pieauga stikla taras izgatavošanas apjomi. 1982.gadā saražoja 53,7 miljonus stikla pudeļu. “Latvijas stikls” bija lielākais stikla taras ražotājs Latvijā. „Latvijas stikla” Iļģuciema ražotni vairākkārt rekonstruēja, apgādāja ar automātiskām un pusautomātiskām līnijām standarta stikla pudeļu un burku izgatavošanai.

96 % produkcijas tika izgatavotas ar ražošanas automātu palīdzību. Tehniskais progress “Latvijas stiklā” iespaidoja pat tādu senu nozari kā stikla pūšana, kurā kopš senseniem laikiem tēvs amata noslēpumu nodeva dēlam. Līdztekus stikla pūtnei, ko pūta ar plaušām, stikla pūšana tagad notika arī ar gumijas plēšām. Tomēr stiklinieku individuālā meistarība pavisam aizmirsta netika, jo pat vismodernākais automāts nespēj izpūst tik skaistus un sarežģītus traukus kā stikla pūtējs, vai izveidot tik smalku rakstu kā stikla slīpētājs.

Līdztekus tarai Iļģuciema rūpnīcā izgatavoja arī mākslinieciski augstvērtīgus traukus ikdienai un svētkiem - degvīna, konjaka, kokteiļu glāzes, vāzes, pelnu traukus, karafes, krūzes un suvenīrus. Par produkcijas māksliniecisko kvalitāti gādāja ilggadējie rūpnīcas mākslinieki J.Mednis, M.Lapiņa, I. Matveja. Vienkāršas formas traukiem stikla masu kausēja nepārtrauktas darbības vannu krāsnīs, ar presēšanas un pūšanas automātiem iegūstot vajadzīgo formu. Baltā pienstikla gaismas ķermeņu izgatavošanai lietoja divu veidu stiklu - parasto caurspīdīgo un necaurspīdīgo pienstiklu. 1980.gadā uzņēmums izgatavoja ap 180 dažādu trauku veidu. “Latvijas stikla” trauki un suvenīri eksponēti starptautiskajās izstādēs Londonā, Monreālā un Rostokā, kur saņēmuši cildinošas atsauksmes.

Ražošanas apvienības “Latvijas stikls” Maskavas olimpiādei izgatavotais glāžu komplekts
un uzņēmuma 100 gadu jubilejai veltītā nozīmīte.
© Attēlā izmantota www.retrobode.lv fotogrāfija.

Tomēr galvenā apvienības “Latvijas stikls” produkcija bija parfimērijas flakoni. Uzņēmums izgatavoja 12% no kopējā PSRS saražoto flakonu skaita. Daudz radošas domas šajā darbā ielika uzņēmuma māksliniece A.Goldšteina, kas dizainējusi vairāk nekā 150 flakonu paraugus. Starp tiem minami flakoni tādām Padomju Savienībā pazīstamām smaržām un odekoloniem kā “Ave Sol”, “Ozolzīle”, “Alije parusa”, “Rīgas ceriņi”, “Ahāts”, “Dzintars”. Šajā jomā rūpnīcas slava izskanēja tālu.

90.gados uzņēmums “Latvijas stikls” tika pārveidots par valsts uzņēmumu, bet 90.gadu beigās - privatizēts. No apvienības atdalījās un par neatkarīgu uzņēmumu atkal kļuva A/S “Grīziņkalns”. 2001.gadā “Latvijas stikls” savu darbību izbeidza.

Latvijas stikla produkcija šodien

21.gadsimtā Latvijā vairs nav palicis gandrīz neviens no lielajiem stikla ražošanas uzņēmumiem. Šobrīd Latvijā darbojas galvenokārt tikai stikla apstrādes uzņēmumi, kas sagatavo citās valstīs ražotu stiklu celtniecībai un citām tautsaimniecības nozarēm. Savu produkciju izgatavo vien daži uzņēmumi. Viens no tādiem ir 2004.gadā dibinātā rūpnīca “Groglass”. Unikālo iekārtu un procesu tehnoloģiju, ko izmanto “Groglass”, radījusi un izveidojusi A/S ”Sidrabe”, kuras priekštece darbojās PSRS kosmosa un militāro nanotehnoloģiju izpētes jomā jau kopš 1962.gada. 2004.gadā ASV privātā kapitāla fonds NCH, kam pieder vairākums “Sidrabes” akciju, nolēma investēt 30 miljonus eiro modernas ražotnes būvniecībā Latvijā. 2007.gada nogalē jaunā rūpnīca tika pabeigta.

“Groglass” ražotne ir viena no modernākajām un automatizētākajām pasaulē. Visas iekārtas izstrādātas A/S „Sidrabe”. Divās ražotnēs “Groglass” apstrādā stiklu, ko izmanto mākslas darbu, elektronisko displeju (televizoru, datoru, teleprompteru) ekrānu ierāmēšanai, kā arī arhitektūras risinājumiem (veikalu vitrīnām, VIP ložām stadionos) un citām lietām, kur nepieciešams „neredzamais stikls”. Rūpnīca ražo arī speciālu siltumnīcu stiklu ar augstvērtīgu nanopārkājumu, kurš uzlabo gaismas caurlaidību un regulē kopējo siltuma daudzumu siltumnīcā. Unikālā augsto tehnoloģiju rūpnīca ir pasaules līderis antireflektīvo stikla pārklājumu ražošanā. Tās produkcija tiek eksportēta uz vairāk nekā 40 pasaules valstīm.

Latvijā ir arī vairāki dizaina uzņēmumi, kas izgatavo mākslinieciski augstvērtīgus stikla produktus. Tāda, piemēram, ir “Elfu fabrika” vai mākslinieka Jura Dunovska stikla studija “Dunovglass”. Tomēr pasaulē pazīstamākais mūsdienu Latvijas mākslinieciskā stikla dizaina zīmols ir “An&Angel”. To 2004.gadā izveidoja dizaineris Artis Nīmanis. “An&Angel” izmanto visjaunākās tehnoloģijas, lai radītu izcilas kvalitātes izsmalcinātus kristāla un stikla izstrādājumus ar minimālisma estētiku un augstu funkcionalitāti. “An&Angel” ir radījuši arī speciālus pasūtījumus uzņēmumiem, valsts un pašvaldību iestādēm, mācību un kultūras objektiem, piedalījusies arhitektūras pieminekļu restaurēšanas darbos. Unikālais “An&Angel” dizains pieejams vairāk nekā 25 pasaules valstu patērētājiem.

****

Vēl viens pasaulē pazīstams stikla ražošanas uzņēmums gan padomju laikā, gan šodien, ir Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca. Tomēr šis zīmols ir pelnījis, lai tam veltītu atsevišķu publikāciju. Visi pārējie uzņēmumi diemžēl ir tikai vāja atblāzma no tās milzu popularitātes, kas savulaik sestajā daļā zemeslodes, kā tolaik dēvēja Padomju Savienību, un arī ārpus tās bija Līvānu stikla fabrikai. Šo izcilo zīmolu, tāpat kā daudzus citus, mēs esam pazaudējuši. Paliek vien leģenda…

Rakstā par Līvānu stikla fabriku izmantots Līvānu stikla muzeja ekspozīcijas krājuma glabātājas Ilzes Rajeckas sagatavotais materiāls. Foto no muzeja un muzeja apmeklētāju fotoarhīviem.

© Ilze Rajecka, Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (5)

  1. Nu jau muzejs no 2013.gada izskatās daudz modernāk, jo ir jaunās telpās. Ja jau paņemts foto no jaunāka bukleta, tad var papildināt info arī par muzeju.

  2. Raksts primāri bija par stikla rūpnīcu, muzejs tika pieminēts tikai kā vieta, kur var iepazīties ar rūpnīcas brīnišķīgajiem izstrādājumiem. Tādēļ par muzeju nav plašāka informācija. Ja kāds vēlas zināt ko vairāk, internetā vienmēr ir atrodama informācija.

    Savukārt bildes ņemtas nevis no bukleta, bet pa kripatiņai vien savāktas interneta plašumos. Ja jums ir kādas jaunākas un labākas, variet droši sūtīt “Laikmeta zīmēm”. Skatīsimies, kā varēsim izmantot.

  3. Tas “modernais” muzejs krietni zaudē tai ekspozīcijai, kura atradās Līvānu stikla fabrikas telpās. Tur bija lielāks eksponātu klāsts, īpašā aura, kura bija jūtama tikai tajā vietā.

  4. Varbūt daudziem būs interesanti, ka būs pagājis vesels gads, kā ar Līvānu novada domes lēmumu tāda iestāde kā “Līvānu stikla muzejs” nepastāv. Darbiniekiem, kam bij uzticēts to izveidot, nebija un arī nav spējīgi izveidot to kā muzeju.Tikai arvien vēl gribas to pasniegt kā muzeju.

  5. Līvānieti,
    kaut ko nesaprotu. Līvānu stikla ekspozīcija taču Latgales mākslas un amatniecības centrā joprojām ir apskatāma? Vai tad nē?

Uzraksti komentāru