- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Alberts Šveicers. 1.daļa - Filozofs, teologs, humānists

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 11. maijs 07:00 sadaļā Kristus dēļ

Iepazīsimies ar izcilu 20.gadsimta personību - teologu, ērģelnieku, filozofu, ārstu un misionāru Albertu Šveiceru (Albert Schweitzer). Šveicers bija un joprojām tiek uzskatīts par vienu no diženākajiem humānistiem cilvēces vēsturē. Ne tikai tāpēc, ka viņam piemita daudz talantu, bet viņa personības iekšējā starojuma un harizmas dēļ, kas ļāva pacelties pāri personīgajam, lai piepildītu vispārcilvēcisko. Ne mirkli dzīvē nenovirzoties no nospraustā mērķa, Šveicers konsekventi īstenoja aicinājumu “cienīt dzīvību”. Šīs pārliecības pamatā bija nesatricināma ticība, ka katrā cilvēkā mīt labais, dievišķais. Savā kalpošanā cilvēkiem Šveicers saskatīja nevis ko ārkārtēju, bet piemēru, kam var sekot ikviens. Patiesībā viņš tikai rīkojās saskaņā ar to morāli un ētiku, ko uzskatīja par dabīgu un Dieva dotu cilvēcei.

Alberts Šveicers piedzima 1875.gada 14.janvārī Kaizersbergā netālu no Strasburgas, Elzasas reģionā, kas tolaik bija Vācijas, bet tagad - Francijas teritorija. Viņa tēvs Luijs bija luterāņu mācītājs, māte Adele - mācītāja meita. Lai arī pēc tautības vācietis un audzis vācu kultūras vidē, Šveicers par savām uzskatīja gan vācu, gan franču valodu. Šis divas dižās kultūras veidoja Šveicera vispārcilvēcisko, humāno pasaules uzskatu, kam sveša jebkāda nacionāla aprobežotība. Viņa personībā ieraugāma gan vāciešu abstrakti filozofiskā domāšana, gan francūžu racionālisms - savdabīgs garīgi emocionālā un pragmatiskā apvienojums.

Alberta Šveicera dzimtā māja Kaizersbergā.

Neilgi pēc Alberta piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Ginsbahu netālu no Minsteres. Šeit pagāja Alberta bērnība. Viņš bija ļoti apdāvināts bērns - jau piecu gadu vecumā iemācījās spēlēt klavesīnu, viņam bija izteikts muzikāls talants, fenomenāla atmiņa, laba veselība un mīlestības pilna sirds. Skolas gaitas Alberts sāka lauku skolā Ginsbahā, vēlāk mācījās reālskolā Minsterē, pēc tam ģimnāzijā Mīlhauzenē. Jaunais Šveicers bija kaislīgs grāmatu mīļotājs, daudz lasīja, apguva ērģeļspēli. Tieši skolas gados viņš pirmoreiz sāka domāt par sāpēm un ciešanām, kas valdīja pasaulē, un viņa sirdī radās vēlēšanās palīdzēt tiem, kas cieš. Ne vien cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem - jebkurai dzīvai radībai. Tolaik Alberta prātā atplaiksnīja doma, kas vēlāk kļuva par viņa dzīves aicinājumu - “Dzīvot citiem!”

Šveiceru ģimene un Alberts bērnībā.

1893.gadā Šveicers iestājās Strasburgas (tagad - Strasbūra) universitātē, lai studētu teoloģiju, filozofiju un mūzikas teoriju. Sākot studijas viņš pieņēma lēmumu līdz 30 gadu vecumam veltīt laiku mācībām, lai pēc tam kalpotu cilvēcei. Jauno Šveiceru aizrāva Baha un Vāgnera mūzika, studiju laikā viņš daudz vingrinājās ērģeļspēlē Svētā Vilhelma baznīcā Strasburgā. No 1898.gada rudens līdz 1899.gada pavasarim Šveicers uzturējās Parīzē, kur apmeklēja lekcijas Sorbonas universitātē, turpināja darbu pie doktora disertācijas un pilnveidoja ērģeļu un klavierspēles māku. 1899.gada vasarā viņš turpināja izglītību Berlīnē un gada nogalē Strasburgas universitātē aizstāvēja doktora disertāciju filozofijā par reliģisko aspektu Imanuela Kanta darbos. 1900.gadā viņš ieguva arī teoloģijas doktora grādu un sāka kalpot kā palīgmācītājs Sv.Nikolaja baznīcā Strasburgā.

Strasburgas universitātes centrālā ēka.

1901.gadā nāca klajā pirmie Šveicera darbi teoloģijā - “Svētā Vakarēdiena problemātika” un “Mesiānisma un ciešanu noslēpums. Jēzus dzīves apraksts”. 1902.gada pavasarī viņš kļuva par Strasburgas universitātes pasniedzēju. Šveicers lasīja lekcijas teoloģijā un filozofijā, stāstot studentiem par Šopenhaueru, Hartmanu, Gēti, Nīči un citiem dižajiem domātājiem. Īpaši tuvi viņam bija ievērojamā krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja filozofiskie un reliģiskie uzskati. 1903.gadā vienā no savām lekcijām Šveicers iepazinās ar ievērojama ebreju izcelsmes vācu vēsturnieka meitu Helēnu Breslau. Vēlāk šī meitene kļuva par Alberta uzticamo dzīves un darbabiedri.

Helēna Breslau.

Mācību laikā Parīzē Šveicers sava muzikālā pedagoga, pazīstamā franču ērģeļnieka Šarla Marijas Vidora mudināts bija sācis rakstīt grāmatu par dižo vācu komponistu Johanu Sebastianu Bahu. 1904.gadā grāmata “J.S. Bach: le musicien-poète” ieraudzīja dienas gaismu. Grāmata bija franču valodā un tās mērķis - popularizēt Baha muzikālo mantojumu Francijā. Šveiceru īpaši saistīja Baha garīgums un Bībeles sižetu atspoguļojums viņa daiļradē. Par grāmatu liela interese radās arī Vācijā un 1908.gadā Šveicers uzrakstīja jaunu tās versiju vācu valodā. Kopā ar savu skolotāju Vidaru viņš sagatavoja arī pilnu Baha ērģeļmūzikas darbu apkopojumu. 1906.gadā iznāca Šveicera eseja par vācu un franču ērģeļbūvi, bet 1909.gadā viņš devās uz Starptautiskās mūzikas biedrības kongresu Vīnē, kur piedalījās tā ērģeļu sekcijas darbā.

Alberts Šveicers pie ērģelēm. Labajā pusē - viņa grāmatas “J.S.Bach” titullapa.

Eiropas teologu aprindās Alberts Šveicers plašāk kļuva pazīstams ar 1906.gadā iznākušo grāmatu “Vēsturiskā Jēzus meklējumi”. Tajā Šveicers izteica domu, ka viss, ko apustuļi aprakstījuši Evaņģēlijos, izrietējis no viņu uzskata, ka pasaules gals pienāks drīz pēc Jēzus dzīves beigām. Aplūkojot galvenās evaņģēliskās koncepcijas, Šveicers apgalvoja, ka apustuļi Jēzus vēsturiskajai personībai slāni pa slānim pievienojuši savus priekšstatus par ideālo Kristus personību. Šāda eshatoloģiska Jēzus personības izpratne kļuva populāra 20.gadsimta liberālo teologu aprindās. Tiesa, daudzi Bībeles pētnieki asi kritizēja Šveicera nostāju, jo būtībā tā noliedza Jēzus dievišķumu.

Trīsdesmit gadu vecumā Šveicers jau bija publicējis nozīmīgus darbus teoloģijā, guvis ievērību kā pedagogs, mācītājs un ērģelnieks, kļuvis par atzītu Baha un ērģeļbūves ekspertu. Šķita, ka šajā trauksmainajā daudzveidībā viņa mūžam nerimstošais gars atradīs savas dzīves piepildījumu. Tomēr nē - Šveicera humānā personība nevarēja samierināties tikai ar garīgo vien. Doma par ļaužu nabadzību un postu, kādu viņš ieraudzīja koncertējot Eiropas pilsētās, nedeva Šveiceram mieru. Viņš saprata - nabagiem vajadzīgi ne vien sprediķi, bet arī reāla palīdzība. Šī atziņa pamudināja Šveiceru sākt nodarboties ar žēlsirdību un filantropiju, ziedojot naudu nabagiem un sludinot noziedzniekiem cietumā. Tomēr pēc kāda laika viņš saprata, ka šāda darbošanās redzamus augļus nenes.

1904.gadā Šveicers Parīzes Evaņģēlisko misionāru biedrības žurnālā izlasīja, ka kristiešu misijām Kongo trūkst ārstu. Viņš pieņēma lēmumu, kas pārmainīja viņa turpmāko dzīvi, bet kuru viņš nekad nenožēloja. 1905.gadā Šveicers, būdams Strasburgas universitātes filozofijas un teoloģijas profesors, kļuva par šīs universitātes medicīnas fakultātes studentu. Par savu specialitāti viņš izvēlējās tropiskās slimības. Cilvēkam, kurš visu mūžu bijis saistīts ar humanitāro zinātņu jomu, apgūt ķīmiju, anatomiju, bioloģiju bija ļoti grūti, tomēr vēlāk Šveicers par šo savas dzīves posmu teica, ka viņš beidzot “sajutis pamatu zem kājām”. Vienlaikus ar mācībām Šveicers turpināja lasīt lekcijas un koncertēt. Viņa miegam atvēlētais laiks samazinājās līdz katastrofiskam skaitlim - trim stundām dienā. Šveicers šo laiku nosauca par “cīņas ar nogurumu gadiem”.

1911.gada decembrī Šveicers nokārtoja gala eksāmenu ķirurģijā un vecais profesors Madelungs, ielikdams pēdējo atzīmi viņa matrikulā, teica: “Tikai pateicoties jūsu veselībai jūs spējāt to izturēt.” 1912.gadā Šveicers devās laulībā ar savu ilggadējo iecerēto Helēnu Breslau. Viņu bija gaidījusi Albertu desmit gadus! Pēc gada Šveicers aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par tēmu “Jēzus personības vērtējums no psihiatrijas viedokļa”.

Teju gadu Šveicers vāca līdzekļus, lai kā ārsts-misionārs dotos uz Franču Ekvatoriālo Āfriku (tagad Gabona). Šķiet, tikai viens cilvēks līdz galam saprata Šveiceru. Tā bija viņa sieva Helēna, kas pabeidza medmāsu kursus, lai varētu kopā ar vīru kalpot Āfrikas tautām. Daudzi uzskatīja Šveicera lēmumu par mirkļa emociju diktētu soli. Parīzes Evaņģēlisko misionāru biedrības valde neatbalstīja Šveiceru viņa liberālo teoloģisko uzskatu dēļ, savukārt Francijas koloniālā administrācija iebilda, ka Šveicers plāno sludināt Evaņģēliju ne tik daudz ar sprediķu palīdzību, kā kalpojot praktiski un ārstējot iezemiešus. Lai savāktu ekspedīcijai nepieciešamos medikamentus un aprīkojumu, Šveicers bija spiests iztērēt visus savus ietaupījumus un par koncertiem iegūto naudu.

Alberts un Helēna Šveiceri.

“…Upe un pirmatnējais mežs… Kas gan var izstāstīt to radīto iespaidu? Tas bija kā sapnis. Pasakaini krāšņas ainavas, kas šķita iespējamas tikai cilvēka iztēlē, izrādījās īstenība” - tā Šveicers atcerējās savu pirmo tikšanos ar džungļiem, kad viegla kanoe laiva veda viņu augšup pa Ogoves upi no Portdžentilas ostas uz mazo Parīzes Evaņģēlisko misionāru biedrības misiju Lambareni, 40 kilometrus uz dienvidiem no ekvatora. Šeit bija tikai divi gadalaiki - sausuma periods un lietus periods. Alberts un Helēna Šveiceri ieradās Lambarenē 1913.gada 26.martā.

Franču Ekvatoriālā Āfrika (tagad Gabona).

Lai iekārtotu hospitāli, bija daudz saimniecisku rūpju, taču Šveicers vēl nebija paspējis izpakot koferus, kad no apkārtējiem ciemiem uz Lambareni sāka plūst vietējo iedzīvotāju straumes. “Mēs visi te esam slimi,” - Šveiceram teica viens no pacientiem. Šķita, ka Lambarenes apkārtnē koncentrētas visas iespējamās slimības - pat tādas, kas nebija aprakstītas nevienā medicīnas rokasgrāmatā. Pirmajos deviņos mēnešos Šveicers pieņēma vairāk nekā 2000 pacientu, kas reizēm pie viņa ceļoja pat simtiem kilometru tālu. Viņam nācās ārstēt dažādas traumas, smagas plēsīgu dzīvnieku kostas brūces, dažādu indīgu insektu kodumus, bakas, sirds slimības, čūlas, dizentēriju, malāriju, tropu drudzi, miega slimību, spitālību, trūces, nekrozes, audzējus, hroniskus aizcietējumus. Briesmas radīja arī vietējo tautu fetišisms un dažu cilšu kanibālisms.

Sākumā Šveicers pieņēma slimniekus savas mājas verandā un operēja zem klajas debess, sazinoties ar žestu palīdzību. Viņa uzticamie palīgi bija sieva Helēna un vietējais afrikānis, pavārs Džozefs, kurš prata sešas vietējās valodas. Ar anatomiju Džozefs iepazinās virtuvē, tāpēc pacientu slimības vēsturi Šveiceram nereti atstāstīja sekojoši: “Šai sievietei sāp labā augšējā kotlete” vai “Šis večuks ir savainojis apakšējo fileju”. Džozefam bija lieliska atmiņa un vēlāk viņš iemācījās zāļu latīniskos nosaukumus, kaut bija analfabēts. Šis vienkāršais, uzticamais meža dēls kļuva Šveiceram par afrikāņu apdāvinātības un talantīguma simbolu. Kad 1914.gada vasarā Šveicers uz laiku atstāja slimnīcu, lai atpūstos pie jūras, Džozefs viņu veiksmīgi aizstāja.

Āfrikā Šveicers iemācījās nāvi uztvert mierīgi, taču cilvēku sāpes viņam šķita briesmīgākas par nāvi. Šī līdzjūtības un žēlsirdības sajūta viņu pavadīja kopš bērnības. Redzot, kā šie nelaimīgie ļaudis steidzas pie viņa pēc palīdzības no visas plašās apkārtnes, Šveicers juta, ka viņa sirds asiņo. Pēc smagas darba dienas slimnīcā viņš nereti jutās iztukšots, zaudējis pēdējos spēkus. Glābiņš bija mūzika - Šveicers sēdās pie klavierēm, ko viņam bija uzdāvinājuši draugi no Parīzes Baha biedrības. Tās bija vislabākās zāles, kas ļāva atgūt gara, dvēseles un fiziskos spēkus.

1913.gada rudenī Šveicers pārbūvēja vecu vistu kūti par slimnīcu. Ēka tika apšūta ar gofrētu dzelzi, tajā bija divas telpas - konsultāciju istaba un operāciju zāle. Zem karnīzēm tika iekārtota aptieka un sterilizēšanas istaba. Uzgaidāmo telpu un slimnieku palātu iekārtoja turpat netālu afrikāņu tipa koka namiņos. Pacienti šeit tika ne vien izārstēti, bet, dodoties mājās, aiznesa uz saviem ciematiem un ciltīm dziļi džungļos kultūras un civilizācijas iemaņas, zāles un pateicības pilnas atmiņas par savu dakteri. Tomēr Šveicers apzinājās, ka dažos gadījumos ar šādu visu piedodošu mīlestību viņš var nodarīt savam darbam vienīgi postu. Šveicers varēja būt arī ļoti bargs. Pie viņa mājas bija izlikti labas uzvedības noteikumi pacientiem un apmeklētājiem - slimnīcas teritorijā nebija atļauts spļaudīties, piedrazot teritoriju, lauzt instrumentus.

Lambarenes slimnīcas palāta.

Iezemieši sauca Šveiceru par Nganga, kas nozīmē cilvēks-burvis. Vietējo acīs viņam piemita brīnumdarītāja spējas. Kad pacientiem tika dota narkoze pirms operācijas, viņi vēlāk stāstīja: “Dakteris mani vispirms nogalināja, bet pēc tam atdzīvināja!” Afrikāņi uzskatīja, ka visu iekšējo slimību cēlonis ir “tārps”, kas ieperinājies cilvēkā. Zāles tika uzskatītas par maģiju, kas izdzen “tārpu” no cilvēka. Šķiet, šie ļaudis kaut ko zināja par dēmonisku apsēstību un dažu slimību ciešo saistību ar to.

Protams, Šveicers bija lasījis kolonizatoru sarakstītās grāmatas par melnādaino “iedzimto atpalicību”. Āfrikā viņš pārliecinājās par šīs teorijas maldīgumu. Gabonā, vienā no vistālākajām kontinenta nomalēm, dzīvoja tautas ar sarežģītu un bagātu kultūru, brīnišķīgi leģendu stāstnieki, pirmklasīgi audēji, meistari ziloņkaula apstrādē, lieliski dejotāji. Savā grāmatā par piedzīvoto Āfrikā Šveicers rakstīja arī par neizmērojamo netaisnību, ko gadsimtiem ilgi Āfrikas tautām nodarījuši eiropiešu kolonizatori. Viņš rakstīja par verdzību, eiropiešu atvestajām slimībām, alkoholisma postu, analfabētismu. Šveicers dziļi iemīlēja vietējos ļaudis, tomēr ne kā žēlsirdīgs filantrops, bet kā brālis un līdzbiedrs viņu dzīvē un ciešanās.

1914.gada augustā sākās Pirmais Pasaules karš un tas atnāca arī līdz tālajai Lambarenei. Ciematā ieradās franču koloniālais karaspēks un Šveiceram kā Vācijas pavalstniekam tika noteikts mājas arests. Vietējos iedzīvotājus mobilizēja armijā. Slimnīcā katastrofāli trūka medikamentu, draudēja izcelties bads. Šajā piespiedu bezdarbības laikā Šveicers nodevās filozofiskiem meklējumiem. Viņš asi kritizēja mūsdienu civilizācijas negācijas, karus un cilvēces egoismu, apelējot pie 18.-19.gadsimta garīgajām vērtībām un aicinot uz patiesas cilvēcības atdzimšanu. Šveicars uzskatīja, ka pasaules ļaunums slēpjas pašā civilizācijas būtībā un to var mainīt tikai spēks “no augšienes”.

Kā tas dažkārt gadās, vienu no savām svarīgākajām filozofiskajām atziņām Šveicers atklāja nejauši. Peldot laivā pa Ogoves upi pie kāda pacienta un veroties norietošās saules staros, viņš upes vidū pamanīja krokodilu baru. Tajā mirklī viņa smadzenes caurstrāvoja vārdi - “Ehrfurcht vor dem Leben” - cieņa Dzīvībai. Šveicers saprata, ka katra dzīvība ir svētums un katra dzīva būtne pelnījusi tiesības dzīvot. Šī formula kļuva par Šveicera dzīves devīzi un viņa mīlestības filozofijas stūrakmeni, kas noteica visu viņa turpmāko kalpošanu.

Ehrfurcht vor dem Leben - cieņa Dzīvībai.
Bijība pret visu dzīvo radību kļuva par Alberta Šveicera dzīves moto.

Cieņas Dzīvībai dēļ Alberts Šveicers bija pārliecināts veģetārietis. Viņš uzskatīja, ka nevienam nav tiesību atņemt dzīvību citai radībai, vienalga, vai tas būtu cilvēks, dzīvnieks, sīks kukainis vai pat tikai baktērija. Tomēr savu radikālo pasaules uztveri viņš neuzspieda citiem. Tāpat Šveicers uzskatīja, ka izņēmuma gadījumos tomēr var ziedot kāda dzīvību, lai izglābtu citu dzīvību. Lūk, dažas no diženā humānista atziņām par dzīvības svētumu un cilvēka atbildību par tās saglabāšanu.

“Mana pārliecība ir, ka mēs varam nonāvēt un nodarīt ciešanas citai radībai tikai tad, ja mums nav citas izejas. Mums būtu jāizjūt šausmas, liekot kādam ciest vai nogalinot bez iemesla. Patiesi tikumīgam cilvēkam ikviena dzīvība ir svēta, pat tā, kas no cilvēciskā skatupunkta šķiet mazāk vērtīga. Nogalināt mēs varam tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kad dzīve mūs noliek izvēles priekšā, kuru dzīvību saglabāt, bet kuru - upurēt. Tomēr mums jāapzinās, ka šis mūsu lēmums ir subjektīvs un patvaļīgs, tāpēc mums jābūt atbildīgiem par dzīvību, kuru gatavojamies upurēt.

Es priecājos par jaunajām zālēm pret miega slimību, kas man dod iespēju saglabāt dzīvību, kur pirms tam biju spiests noskatīties ilgā un mokpilnā nāvē. Taču ik reizi, kad aplūkoju mikroskopā miega slimības izraisītāju, man jādomā, ka man jāiznīcina šī dzīvība, lai glābu citu. Es pērku no iezemiešiem zivju ērgļa putnēnu, kuru tie noķēruši liedagā, lai izglābtu viņu no nežēlīgām rokām, taču man jāizlemj, vai atstāt to nomirt badā, vai ik dienas nogalināt kaudzēm zivju, lai putnēns izdzīvotu. Es izvēlos pēdējo. Taču katru dienu es turpinu just šo milzīgo atbildības nastu par vienas dzīvības upurēšanu citas dzīvības labā.”

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/05/11/alberts-sveicers-1dala-filozofs-teologs-humanists/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.