- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Ukraina ģeopolitiskajā cīņā. 2.daļa - Mīti un patiesība

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 20. aprīlis 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Pēdējā gada laikā esam pieredzējuši kā Krievijas propaganda ik dienas rada un aktīvi izplata dažādus mītus par notikumiem Ukrainā. Šie mīti ietekmē lielas daļas Krievijas iedzīvotāju uzskatus, tāpat prokrieviski un antiamerikāniski noskaņotas sabiedrības grupas citās valstīs, tostarp Latvijā. Uzmanīgi un hronoloģiski sekojot notikumu attīstībai Ukrainā, šie meli un puspatiesības kļūst acīmredzamas, taču lielākā daļa cilvēku plašajā informācijas gūzmā, kas ik dienu gāžas pār viņu galvām, konkrētus faktus, lai cik nozīmīgi tie būtu, aizmirst jau nākamajā dienā. Tāpēc mēģināsim visbiežāk izmantotos mītus apskatīt un atsaukt atmiņā, kā bija patiesībā.

****

1.mīts - Nemierus Ukrainā organizēja ASV Valsts departaments un specdienesti.

Ārvalstu diplomātisko un slepeno dienestu klātbūtne Ukrainas notikumos neapšaubāmi ir saskatāma. Taču ne vien ASV un Eiropas Savienības, bet daudz vairāk Krievijas. Visur, kur norisinās notikumi, kas skar lielvalstu intereses, klāt ir arī šo valstu specdienesti, darbojas diplomāti. Jautājums ir par to, kādus mērķus šie ārējie spēki cenšas sasniegt, kādas vērtības aizstāv. Krievijas intereses Ukrainā ir skaidras - par katru cenu paturēt šo valsti savā ietekmes zonā. Arī ASV un Eiropas Savienības intereses ir skaidras - demokrātiska Ukraina demokrātiskā Eiropā.

Savas intereses ārzemēs lielvalstis īsteno ar tā saukto ietekmes aģentu palīdzību. Krievija Ukrainā vienmēr atbalstījusi prokrieviski orientētos spēkus, kas esot pie varas realizētu tai izdevīgu politiku. Tāpat rīkojas ASV un Eiropas Savienība, atbalstot rietumnieciski orientētus politiķus. Taču kopš Janukoviča pēkšņās atteikšanās no Ukrainas virzības uz Eiropas Savienību un runām par piesliešanos Krievijas veidotajai Muitas savienībai, Maskavas un Rietumu interešu sadursme Ukrainā ieguvusi jaunas aprises - sākusies tieša konfrontācija gan redzamajā, gan neredzamajā frontē.

Maidana revolūcijas laikā ASV un Eiropa atbalstīja opozīciju morāli, politiski un finansiāli. Kijevas Neatkarības laukumu apmeklēja senators Džons Makeins, valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulanda, finansiālu un konsultatīvu palīdzību sniedza dažādas ASV nevalstiskās organizācijas un fondi. Ar opozīcijas politiķiem regulāri tikās dažādu ES valstu ministri, politiķi un diplomāti. Tomēr nav pierādījumu, ka Maidana pašaizsardzības vienības būtu apmācījuši kādi mistiski “Eiropas instruktori”, kā to apgalvo Maskava. Tieši pretēji - Eiropas diplomāti darīja visu, lai panāktu kompromisu valdības un opozīcijas spēku starpā un vardarbība Kijevas centrā izbeigtos. Ja Janukovičs būtu ieklausījies tautas balsī un parakstījis asociācijas un tirdzniecības līgumu ar ES, revolūcija varēja nenotikt.

Krievijas atbalsts Janukoviča režīmam bija daudz konkrētāks. Tās bija gan finanšu dotācijas, lai noturētu līdz maksātnespējai novesto valsti virs ūdens, gan Krievijas specdienestu aktīva darbība, lai nepieļautu varas nonākšanu rietumnieciski orientētu spēku rokās. Protestu apspiešanai tika izmantotas divas vēl padomju gados izstrādātas VDK operācijas - “Volna” un “Bumerang”. Operācijas plānošanā piedalījās 26 Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) darbinieki. Snaiperiem tika dota pavēle šaut gan uz protestētājiem, gan miličiem, lai būtu attaisnojums plašai spēka pielietošanai. Pēc Janukoviča pavēles operāciju veica Ukrainas drošības dienesta vienība “Alfa” un iekšlietu karaspēka vienība “Sokol”. Specdienestu darbu koordinēja Krievijas prezidenta padomnieks Valentīns Surkovs.

No Vladimira Putina izteikumiem nojaušams, ka Krievijas spiediens uz Ukrainas prezidentu par spēka pielietošanu nemieru apspiešanai bijis milzīgs. Ukrainā tobrīd darbojās ne vien FDD štata darbinieki no Krievijas, bet arī neskaitāmi Krievijas specdienestu aģenti Ukrainas varas struktūrās. Aizdomās par valsts nodevību šobrīd tiek turēti ap 100 bijušo Ukrainas Drošības dienesta darbinieku. Pēc visa tā jājautā: kura valsts vairāk iejaucās Ukrainas notikumos - ASV vai Krievija? Mīts par ASV vadošo lomu Ukrainas revolūcijā Krievijai vajadzīgs tādēļ, lai attaisnotu zaudējumu šajā ģeopolitiskajā kaujā un tai sekojošo agresiju Krimā un Donbasā.

ASV un Krievijas ārlietu resori cīņā par Ukrainu. Vai kādam interesē arī pašu ukraiņu viedoklis?

Ukrainā norisinās cīņa starp diviem pasaules uzskatiem, divām politiskajām sistēmām - Austrumu autoritārismu un Rietumu demokrātiju. Tomēr noteicošais šajā ģeopolitiskajā cīņā nav tas, ko grib kāda no pasaules lielvarām, bet tas, ko vēlas ukraiņu tauta. Neviena vēstniecība, neviens specdienests nespēj piespiest iziet ielās simtiem tūkstošu cilvēku, ja viņi to nevēlas. Tā bija Ukrainas tauta, kas revolūcijas laikā atradās Kijevas Neatkarības laukumā. Tā bija Ukrainas tauta, kas stāvēja uz barikādēm un krita no snaiperu lodēm. Apgalvojums, ka ukraiņi kā aitu bars akli gāja ASV un Eiropas specdienestu pavadā, ir apvainojums visai ukraiņu tautai, īpaši tiem, kas Ukrainas nākotnes vārdā ziedoja dārgāko - savu dzīvību.

2.mīts - Eiromaidanu sarīkoja ukraiņu fašisti, tā sauktie banderieši, ar nolūku sagrābt varu valstī.

Grupējuma “Labējais sektors” nozīme Maidana revolūcijā bija ievērojama, taču ne noteicoša. Kaujinieciski noskaņotiem labējiem bija liela loma Maidana pašaizsardzības vienību veidošanā un darbībā, tomēr Ukrainas revolūcijas politiskā vadība atradās legālās opozīcijas rokās. Galvenokārt tās bija trīs partijas - “Batkivščina” (”Tēvzeme”), UDAR un “Svoboda” (”Brīvība”), kas ir nacionālistiskas, taču ne profašistiskas. Tomēr arī viņi neko nespētu bez tautas atbalsta. Jāatceras arī, ka protesti sākumā bija visnotaļ miermīlīgi un par “varas sagrābšanu” neviens pat nedomāja. Nebūtu milicijas specvienību uzbrukums neapbruņotiem cilvēkiem, notikumu gaita varēja risināties pavisam citādāk.

Neatkarības laukumā tajās dienās bija visdažādākā vecuma un dzimuma, dažādu sabiedrības grupu, dažādu profesiju cilvēki no visas Ukrainas. Tur bija māmiņas ar maziem bērniem, sirmas kundzes, kas gatavoja barikāžu aizstāvjiem ēdienu, medicīnas darbinieki, kas palīdzēja ievainotajiem. Tas ļoti atgādināja 1991.gada barikāžu laiku Rīgā - tā pati vienotība, tā pati ciešā apņemšanās stāvēt līdz galīgai uzvarai. Vai visi šie cilvēki bija fašisti un banderieši? Protams, nē! Lai kādas ārvalstu organizācijas palīdzēja, finansēja, vai citādi atbalstīja Maidanu, nav ne mazāko šaubu, ka vairumam ukraiņu pacietības mērs bija pilns, lai stingri pieprasītu Janukoviča kliķes atkāpšanos.

Maidana ļaudis - pēc Krievijas uzskatiem fašisti un banderieši.

Ukrainas revolūcija sākās gluži saprotamu iemeslu dēļ. Visas Ukrainas valdības kopš neatkarības atjaunošanas par valsts stratēģisko mērķi bija izvirzījušas ceļu uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Arī Janukoviča valdība turpināja virzību uz Eiropu, līdz 2013.gada rudenī pēkšņi atteicās no vairāk nekā 20 gadus lolotā sapņa un pasludināja kursu uz dziļāku integrāciju ar Krieviju un tās veidoto Eirāzijas savienību. Cilvēku sašutums ir saprotams, jo Janukoviča lēmums vienā mirklī aizslaucīja mēslainē visas ukraiņu cerības uz jebkādām pārmaiņām valstī.

Voluntārais lēmums ukraiņu tautai nozīmēja hamletisko “būt vai nebūt”. Eiromaidans bija ne tik daudz cīņa par Eiropas Savienību, kā par pārmaiņām pašu valstī, kur valdīja neierobežota oligarhu patvaļa un korupcija visos varas līmeņos. Izvēloties prokrievisku attīstības ceļu, Ukrainai nebija nekādu cerību uz pozitīvām pārmaiņām. Turklāt Janukovičs izmainīja Ukrainas konstitūciju, krasi palielinot prezidenta pilnvaras, ko cilvēki novērtēja kā soli uz autoritāras valsts pārvaldes ieviešanu. Ejot eiropeiskās integrācijas ceļu, ļaudīm tomēr saglabātos cerība, ka Briseles komisāri neļaus Ukrainas oligarhiem tik nekaunīgi izlaupīt valsti un piespiedīs Ukrainas valdību kaut ko darīt korupcijas izbeigšanai.

Janukovičs maina Ukrainas orientāciju, Putintante priecājas. (© Gatis Šļūka)

Ukrainas revolūcijas galvenais virzītājspēks bija Ukrainas iedzīvotāji. “Labējais sektors” varbūt bija vairāk pamanāms savas radikālās rīcības un uzskatu dēļ, turklāt Krievijas plašsaziņas līdzekļi centās viņu darbību īpaši akcentēt, lai radītu priekšstatu, ka Ukrainā varu sagrābuši fašisti, kas apdraud visus krievus un krievvalodīgos. Taču ikviens, kas tajā laikā bija Ukrainā vai kam tur dzīvo radi, draugi un paziņas, zina, ka tā gluži nav patiesība. “Labējā sektora” cilvēki reizēm gan uzvedās bravūrīgi, tomēr ne tuvu nebija noteicošais spēks revolūcijā. Arī bez viņiem lielākā daļa ukraiņu, turklāt no visiem valsts reģioniem, pēc asiņainajiem notikumiem Kijevā varas atkāpšanos uzskatīja par vienīgo iespējamo priekšnoteikumu politiskās krīzes atrisināšanai un kārtības atjaunošanai valstī.

3.mīts - Jaunā Ukrainas vadība ir hunta, kas pie varas nonākusi nelikumīga apvērsuma ceļā.

Konsekventi dēvējot jauno Ukrainas valdību par huntu Kremļa propagandisti cenšas radīt cilvēkos negatīvas asociācijas. Šo jēdzienu lieto galvenokārt Latīņamerikas valstīs un pēc definīcijas tā ir personu grupa, lielākoties militārpersonas, kas pārņēmušas varu militāra apvērsuma ceļā. Nekas tāds Ukrainā nenotika. Ukrainas bruņotie spēki revolūcijas notikumos neiejaucās, saglabājot neitrālu pozīciju. Savukārt iekšlietu un drošības dienesti drīzāk darbojās Janukoviča valdības nevis opozicionāru labā. Par kādu gan apvērsumu un huntu var būt runa?

Pēc asinsizliešanas Kijevā 2014.gada 18.-19.februārī, kad tika nogalināti 82, bet ievainots 571 cilvēks, prezidents Janukovičs, valdība un daļa parlamentāriešu no Reģionu partijas aizbēga no Kijevas. Vienlaikus ar Janukoviču galvaspilsētu atstāja arī milicijas, drošības dienesta un armijas specvienības, kas apsargāja valdības iestādes, projām devās arī tā dēvētā Antimaidana dalībnieki. Sakarā ar prezidenta prombūtni Ukrainas Augstākā Rada 22.februarī paziņoja, ka visa vara Ukrainā pāriet tās rokās. Atlūgumu iesniedza parlamenta priekšsēdētājs, Reģionu partijas pārstāvis Vladimirs Ribaks. Virkne deputātu no Reģionu partijas paziņoja par izstāšanos no partijas. Īpašā paziņojumā uzticību Ukrainas tautai apliecināja Iekšlietu ministrijas, Bruņoto spēku un Drošības dienesta pārstāvji.

Tajā pašā dienā Ukrainas parlaments pieņēma lēmumu par Janukoviča atstādināšanu no amata, jo viņš “nekonstitucionālā veidā pametis savu konstitucionālo pienākumu veikšanu” un nepilda valsts galvas pienākumus. Tika izsludinātas jaunas prezidenta vēlēšanas. Parlamenta sēdē piedalījās tikai daļa no 450 deputātiem, jo daudzi Reģionu partijas deputāti bija aizbēguši kopā ar Janukoviču. Tomēr nepieciešamais kvorums likumīgu lēmumu pieņemšanai parlamentam bija. Par prezidenta atstādināšanu nobalsoja 328 deputāti - gandrīz visi, kas tobrīd piedalījās sēdē. Formāli gan tika pārkāpts Ukrainas konstitūcijas 111.pants, kas paredz daudzpakāpju prezidenta atstādināšanas (impīčmenta) procedūru, taču šāda procedūra vilktos mēnešiem, bet sarežģītā politiskā un ekonomiskā situācija valstī pieprasīja nekavējošu rīcību.

Jaunais Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks un prezidents Petro Porošenko.

Jāatceras, ka visus lēmumus par varas maiņu pieņēma likumīgi ievēlēts un rīcībspējīgs parlaments nevis kāda sacēlušos revolucionāru grupa. Tāpēc nosaukt Arsēnija Jaceņuka vadīto valdību par huntu nav nekāda pamata. Tā ir likumīgā ceļā izveidota leģitīma valdība. Arī jaunais Ukrainas prezidents Petro Porošenko tika ievēlēts atbilstoši Ukrainas likumiem un starptautisko tiesību normām. Ironiski, ka Maidana revolūciju un Ukrainas jaunās valdības likumību līdzās Krievijai neatzīst arī tādas valstis kā Venecuēla, Bolīvija, Kuba, Sīrija un Ziemeļkoreja, kas drīzāk varētu atbilst huntas jēdzienam. Savukārt lielākā daļa demokrātisko valstu ir atzinusi jauno varu Ukrainā.

4.mīts - Krimas pievienošana Krievijai bija Krimas iedzīvotāju referendumā brīvi izteikta griba, tāpēc pasaulei šis lēmums ir jārespektē.

Nē, nav jārespektē. Pirmkārt, referendums notika faktiskas okupācijas apstākļos, kad visus Krimas stratēģiskos objektus bija sagrābuši “zaļie cilvēciņi” - bruņotas militārpersonas bez pazīšanas zīmēm, kas vēlāk izrādījās Krievijas regulārās armijas karavīri. Tādejādi referendums par Krimas pievienošanu Krievijai notika šīs valsts okupācijas karaspēka klātbūtnē, kas pēc starptautiskajiem likumiem padara to nelikumīgu.

Otrkārt - morālais aspekts. Pret Krimas pamatiedzīvotājiem tatāriem padomju gados tika vērsts genocīds - pēc Otrā Pasaules kara visus Krimas tatārus un citas mazākumtautības deportēja uz Vidusāziju un Sibīriju, viņu vietā masveidā ievedot krievu kolonistus. Šie kolonisti apmetās tatāru īpašumos, piesavinoties viņu mantu un zemi. Tagad šie kolonisti un viņu pēcteči, nerēķinoties ar pamatiedzīvotāju noteikti pausto gribu, nobalsoja par pussalas pievienošanu Krievijai. No morālā viedokļa tas ir genocīda turpinājums.

Krievija uzskata, ka Krimas nodošana Ukrainas PSR 1954.gadā bija nelikumīga. Iespējams, ka tā, taču tikpat nelikumīga bija Abrenes vai Petseru apgabala atdošana Krievijai, ko tā gan par nelikumīgu neuzskata. Ukraina Krimu neokupēja, tā tika tai nodota. Krievija Putina personā savulaik atzina, ka bijušo PSRS republiku pēckara robežām jāpaliek negrozītām. Kad Ukraina 1994.gadā labprātīgi atteicās no sava kodolarsenāla, Krievija bija to valstu skaitā, kas garantēja Ukrainas neatkarību un teritoriālo nedalāmību. Tagad kārtējo reizi izrādījies, ka Krievijas valstij, lai kā tā kādā vēstures posmā sauktos, starptautiskās vienošanās nav nekā vērtas.

Tomēr, ņemot vērā Krimas vēsturisko nozīmi Krievijai, jautājumu par tās statusa maiņu bija iespējams. Taču to vajadzēja darīt civilizēti - starptautisko vienošanos un līgumu ietvaros. Protams, šāds process prasītu ilgstošas starpvalstu sarunas un politiskus kompromisus. Arī referendumam šajā jautājumā bija jānotiek ANO novērotāju nevis citas valsts karaspēka klātbūtnē. Kā zināms, nekas tāds Krimā nenotika - Krievija uzskatīja par labāku brutāli anektēt kaimiņvalstij likumīgi piederošu teritoriju. Tieši Krimas okupācija nevis Maidans bija impulss militāras konfrontācijas sākumam Donbasā.

Būsim godīgi - Krimas aneksijai ir maz sakara ar tās iedzīvotāju gribu. Impēriski noskaņotie krievi, starp kuriem ir ne mazums atvaļinātu padomju militārpersonu, jau sen sapņoja par Krimas atgriešanos Krievijas sastāvā, tomēr Putins vienmēr apgalvoja, ka tas ir pilnīgi neiespējami. Taču pēc varas maiņas Kijevā bailes pazaudēt Krimu kā Krievijai vitāli nepieciešamu militāru bāzi lika Putinam izšķirties par agresiju Ukrainā. Tās bija Krievijas stratēģiskās un ģeopolitiskās ambīcijas, nevis iedzīvotāju griba, kas lika Putinam ignorēt starptautiskās tiesības un uzbrukt kaimiņvalstij, ciniski melojot visai pasaulei, ka Krievijas karavīru Krimā nav. Tieši tāpēc Krimas okupāciju un aneksiju neatzīst un nekad oficiāli neatzīs lielākā daļa pasaules demokrātiskās sabiedrības.

5.mīts - Militārais konflikts Donbasā ir pilsoņu karš un Ukrainas iekšējā lieta. Krievijai ar to nav nekāda sakara un tās karaspēks Ukrainā neatrodas.

Pēc Krimas sagrābšanas pret Ukrainas jauno valdību vērsti mītiņi un Krievijas karogi virs valsts iestāžu ēkām parādījās arī citās Ukrainas austrumu un dienvidu pilsētās. Krievijas specdienestu aģenti izmantoja atšķirīgo Ukrainas austrumu-dienvidu daļas iedzīvotāju mentalitāti, tradīcijas un pasaules uztveri, lai tos noskaņotu pret jauno valdību Kijevā un izvestu ielās. Šajā reģionā dzīvo salīdzinoši daudz krievu tautības iedzīvotāju un arī etniskie ukraiņi ikdienā lielākoties sazinās krievu valodā. Tāpēc Maskavas propagandai izdevās šos ļaudis pārliecināt, ka Kijevā varu sagrābuši fašisti, kas viņus spiedīs turpmāk runāt tikai ukraiņu mēlē.

Tomēr tie lielākoties nebija vietējie iedzīvotāji, kas sagrāba pilsētu un apgabalu administrāciju ēkas un uzvilka virs tām svešas valsts karogu. Tie pārsvarā bija no Krievijas iebraukušie “Putina tūristi” - organizētas provokatoru grupas, kuras vadīja un koordinēja Krievijas specdienestu darbinieki. Pēc tā sauktās Doņeckas Tautas Republikas pasludināšanas 2014.gada 7.aprīlī tika paziņots par separātistu “tautas armijas” izveidošanu. Pēc dažām dienām sākās uzbrukums Ukrainas spēkiem, pielietojot vismodernākos ieročus un ieņemot plašas teritorijas Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Jautājums - no kurienes tikko izveidotai zemessardzei tāda kaujas prasme un moderni ieroči?

Separātisti nemaz neslēpj, ka daudzi tā sauktās Dienvidaustrumu armijas komandieri ir Krievijas pilsoņi ar militāru izglītību un kaujas pieredzi. Arī vairāki Doņeckas un Luhanskas “tautas republiku” politiskie līderi ir Krievijas pilsoņi. Oficiālā Maskava apgalvo, ka tie visi ir brīvprātīgie, kas ieradušies palīdzēt tautiešiem Ukrainā sava atvaļinājuma laikā. Savukārt modernus ieročus mūsdienās varot nopirkt jebkurā ieroču veikalā. Tā ir klaja ņirgāšanās par starptautisko sabiedrību, jo runāts tiek par ieročiem, kādi ir tikai Krievijas Federācijas bruņojumā. Tāpat gluži neticama ir Doņeckas “ogļraču” fenomenālā spēja mēnešiem ilgi pretoties un pat sekmīgi uzbrukt profesionāli apmācītajai Ukrainas armijai. Vai kāds vēl pasaulē tic, ka te iztiek bez Krievijas līdzdalības?

Separātistu vadoņi ir atzinuši, ka liela daļa Donbasā karojošo ir brīvprātīgie un algotņi no Krievijas. Ukrainā karo gan Kubaņas un citu reģionu kazaki, gan bijušās un esošās Krievijas militārpersonas, gan čečenu līderim Kadirovam padotās militārās vienības. Ukrainas valdība lēš, ka vietējo iedzīvotāju separātistu bruņotajos spēkos ir vien 10% no visiem kaujiniekiem. Pat ja pieņemam, ka Krievijas regulārā karaspēka vienības Ukrainā neatrodas, gan kazaki, gan kadirovieši, gan atsevišķas militārpersonas formāli atrodas Krievijas valsts dienestā, tāpēc tieši Krievija ir atbildīga par šo cilvēku atrašanos svešā teritorijā, turklāt ar ieročiem rokās. Kāpēc neviens no šiem cilvēkiem pēc atgriešanās Krievijā nav saukts tiesas priekšā, bet turpina dienestu?

Krievijas algotņi Donbasā - kadirovieši, kazaki, krievu nacionālisti.

Pirmās liecības par Krievijas armijas tiešu līdzdalību Ukrainas notikumos parādījās 2014.gada augustā. Sekmīgās Ukrainas armijas pretterorisma operācijas rezultātā separātistu spēki tobrīd bija spiesti atkāpties no agrāk ieņemtajām teritorijām. Liela daļa krievu algotņu atstāja Ukrainas teritoriju un atgriezās Krievijā. Televīzijas ekrānos skanēja separātistu līderu izmisīgie lūgumi Putinam pēc palīdzības, sakot, ka pretējā gadījumā “tautas republiku” liktenis ir izlemts. Šķita - vēl nedaudz un Ukrainas armija atjaunos kontroli pār visu valsts teritoriju. Un tad pēkšņi dažu dienu laikā viss mainījās - separātistu spēki pārgāja pretuzbrukumā, atguva daļu agrāk zaudēto teritoriju un ieņēma jaunas, tostarp Novoazovskas pilsētu. Tika mēģināts sagrābt arī Mariupoli. Ukrainas prezidents Porošenko paziņoja, ka kaujās Donbasā piedalās Krievijas regulārās armijas vienības.

2014.gada 21.augustā Ukrainas karavīru rokās nonāca divas separātistu bruņumašīnas, kurās atrastie dokumenti liecināja par Pleskavas gaisa desanta divīzijas klātbūtni Donbasā. Neilgi pēc tam Pleskavā notika desantnieku bēres, kuru vārdi bija minēti atrastajos dokumentos. Maskava paziņoja, ka karavīri gājuši bojā mācību laikā Rostovas apgabalā. Pēc dažām dienām ukraiņi saņēma gūstā 10 krievu desantniekus ar visiem dokumentiem. Krievija atkal apgalvoja, ka tās karavīri nejauši iemaldījušies Ukrainas teritorijā kaujas mācību laikā. Turpmākajās dažās nedēļās tika sagūstīti vēl vairāki Krievijas karavīri, iegūts liels daudzums Krievijas armijā izmantotas kaujas tehnikas un ieroču. Septembra sākumā Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs ziņoja, ka valsts teritorijā atrodas 4-7 tūkstoši Krievijas karavīru un vairāki simti bruņutehnikas vienību. Pēc Minskā panāktās vienošanās par uguns pārtraukšanu, ap 70% Krievijas regulārās armijas kravīru Ukrainas teritoriju atstāja.

Nākamā ievērojamā Krievijas spēku ievešana Ukrainā notika 2015.gada janvārī, kas noveda pie plaša mēroga karadarbības atjaunošanās. Lai maskētu Krievijas karavīru klātbūtni, Doņeckas separātistu līderis Zaharčenko izsludināja vispārēju mobilizāciju. Reāli gan nekāda mobilizācija nenotika, jo lielākā daļa Donbasa iedzīvotāju devušies bēgļu gaitās. Viņu vietā Novorosijas armijai pievienojās karavīri no Krievijas. Tika ieņemta ukraiņu sīksti aizstāvētā Doņeckas lidosta, vairākas citas teritorijas. Pretēji 12.februārī otrajās Minskas sarunās panāktajam pamieram, separātisti ar aktīvu Krievijas karavīru līdzdalību turpināja uzbrukumu un ieņēma stratēģiski nozīmīgo Debaļceves dzelzceļa mezglu. Ir ziņas, ka šīs operācijas plānošanā līdzās separātistu komandieriem piedalījusies grupa Krievijas armijas virsnieku.

Krievijas atbilde uz Minskas vienošanos. (© Gatis Šļūka)

2015.gada 13.februārī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ģenerālsekretārs Lamberto Zanjers preses konferencē paziņoja, ka ja viņam jautātu, vai viņš Donbasā redzējis Krievijas karaspēka daļas, viņš teiktu - nē. Taču, ja viņam jautātu, vai viņš redzējis militārpersonas un ieročus, kas nākuši no Krievijas, viņš teiktu - jā. Problēma ir tā, ka Ukrainā nav karavīru ar Krievijas armijas pazīšanās zīmēm. Visi Krievijas karavīri un bruņutehnika, kas atrodas Ukrainā, marķēta ar tā sauktās Jaunkrievijas simboliku. Pēc noslepkavotā Krievijas opozicionāra Borisa Ņemcova savāktajām ziņām, karavīriem, kas uz Ukrainu nosūtīti 1015.gada janvārī, pirms tam bijis jāraksta lūgums par atvaļināšanu no Krievijas armijas. Juridiski Krievijas karavīru Ukrainā nav, tomēr visa pasaule zina, ka viņi tur ir. Lai arī formāli šie karavīri dien separātistu armijā, šīs daļas finansē, uztur un komandē Krievija. Pēc Ukrainas dienestu ziņām Donbasā šobrīd atrodas ap 12 000 Krievijas karavīru.

Krievijas klātbūtne notikumos Ukrainas austrumos ir milzīga. Tās ir finanses, ieroči, cita veida atbalsts un palīdzība, tostarp cilvēkresursu jomā. Krievija arī pilnībā kontrolē Ukrainas-Krievijas robežu separātistu ieņemtajos apgabalos. Pietiktu Krievijai atsaukt savas militārpersonas no Donbasa un pārtraukt ieroču piegādi separātistiem, lai Ukrainas armija kontroli pār visu valsts teritoriju atgūtu dažu mēnešu laikā. Taču Krievijas interesēs ir turpināt destabilizēt situāciju Ukrainā, iesaldēt konfliktu un pēc iespējas ilgāk aizkavēt Ukrainas pievienošanos Rietumu struktūrām. Krievijas iejaukšanās dēļ notikumus Donbasā nevar nosaukt par klasisku pilsoņu karu vai Ukrainas iekšējo lietu. Kamēr Krievija neatzīs savu līdzdalību un neuzņemsies zināmu atbildību par notiekošo, konfliktu Ukrainas austrumos atrisināt būs neiespējami.

****

Lielākā daļa starptautiskās sabiedrības atzīst, ka Krievijas militārā klātbūtne Ukrainas konfliktā ir acīmredzama, kaut arī grūti pierādāma pielietotās hibrīdkara taktikas dēļ. Tāpēc ir dīvaina dažu Rietumvalstu pozīcija, kategoriski noliedzot iespēju piegādāt Ukrainai letālu bruņojumu. Starptautiski atzītai suverēnai valstij faktiski tiek liegta iespēja pilnvērtīgi aizstāvēt savu teritoriju no nelikumīgiem bruņotiem formējumiem, kamēr Krievija turpina piegādāt separātistiem modernu kaujas bruņojumu. Tieši tāpēc Doņeckas separātistu līderis Aleksandrs Zaharčenko var atļauties paziņot, ka viņam karš beigsies tikai tad, kad būs ieņemta Kijeva vai vismaz “atbrīvota” visa Jaunkrievijas teritorija. Agrāk vai vēlāk tas draud ar jaunu konflikta eskalāciju Ukrainas austrumos.

2015.gada 21. un 22.maijā Rīgā notiks Eiropas Savienības Austrumu partnerības samits, uz kuru ieradīsies pārstāvji no valstīm, kas vēlas ciešāku integrāciju Eiropas struktūrās - Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldova, Ukraina. Zīmīgi, ka Rīgā būs pārstāvēta arī Baltkrievija, ko tradicionāli uzskata par Krievijas sabiedroto. Lieki teikt, ka Krievijai šāda ES un postpadomju valstu tuvināšanās ir kā dadzis acī. Draudus par līgumu noslēgšanu ar Eiropu jau saņēmušas Moldova, Gruzija un citas valstis. Ukrainai par šādu vēlmi jāmaksā ar sagrautām pilsētām un nogalinātiem iedzīvotājiem. Putins ne reizi vien uzsvēris, ka Eiropai jārēķinās ar Krievijas stratēģiskajām interesēm postpadomju telpā. Ja Eiropa Ukrainas konflikta dēļ sāks piebremzēt Austrumu partnerības programmu, agresors būs panācis savu un nākotnē paredzami vēl citi konflikti, kas galu galā var novest pie Eiropas Savienības un pat NATO izjukšanas, kas arī ir Krievijas lielais stratēģiskais mērķis.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/04/20/ukraina-geopolitiskaja-cina-2dala-miti-un-patiesiba/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.