Deprecated: Function set_magic_quotes_runtime() is deprecated in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-settings.php on line 18

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_lvl() should be compatible with Walker::start_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_lvl() should be compatible with Walker::end_lvl(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::start_el() should be compatible with Walker::start_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: Declaration of Walker_Comment::end_el() should be compatible with Walker::end_el(&$output) in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/comment-template.php on line 0

Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method GoogleSitemapGeneratorLoader::Enable() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-includes/plugin.php on line 339
Ukraina ģeopolitiskajā cīņā. 1.daļa - Mazliet vēstures | Laikmeta zīmes

Ukraina ģeopolitiskajā cīņā. 1.daļa - Mazliet vēstures

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 13-04-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu


Strict Standards: call_user_func_array() expects parameter 1 to be a valid callback, non-static method SimilarPosts::execute() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/post-plugin-library/common_functions.php on line 586

Strict Standards: Non-static method SimilarPosts::check_post_plugin_library() should not be called statically in /home/ebaznica/public_html/laikmetazimes.lv/wp-content/plugins/similar-posts/similar-posts.php on line 57

Saistībā ar Ukrainā notiekošo militāro konfliktu Krievijas plašsaziņas līdzekļos un propagandas materiālos nereti parādās viedoklis par Ukrainu kā neizdevušos valsti, kas pēc vēsturiskās taisnības ir Krievijai piederoša teritorija. Savukārt ukraiņu tauta tiek attēlota kā Krievijas ienaidnieku mākslīgi radīts etnoss, kura mērķis ir sašķelt Krievijas vienotību. Krievu nacionālisti, tāpat kā daudzi Krievijas pašreizējās varas pārstāvji, krievus, baltkrievus un ukraiņus uzskata par vienu tautu ar kopīgu vēsturi, kultūru un tradīcijām. Bet kā ir patiesībā? Vai Krievijas impērija ir tas pats kas Senā Krievzeme? Un, kam būtu lielāks pamats tikt sauktai par Senās Krievzemes mantinieci - mūsdienu Krievijai jeb tomēr Ukrainai?

****

Patiesā Krievzeme

Senā Krievzeme jeb Kijevas Krievzeme (skandināvu: Garðaríki,  senslāvu: Рѹ́сь, grieķu: Ῥωσία, latīņu: Ruthenia, ukraiņu: Ки́ївська Русь, baltkrievu: Кіеўская Русь, krievu: Киевская Русь) ir kopīgs apzīmējums rusu (varjagu) kņazu Rurikoviču valstu savienībai ar galvaspilsētu Kijevā. Saskaņā ar senāko krievu hroniku “Pagājušo gadu stāsts” (“Повѣсть времяньныхъ лѣтъ”, arī Nestora hronika), varjags Ruriks ap 860.gadu tika ievēlēts par Novgorodas valdnieku. Par Ruriku kņazu dzimtas izcelsmi vēsturnieku domas dalās - vieni tos uzskata par vikingiem, citi par Baltijas jūras dienvidu piekrastes slāviem. Lai nu kā, Krievzemes vēsture sākās tieši ar viņiem.

882.gadā Rurika pēctecis kņazs Oļegs (vikingu Helge) iekaroja Kijevas pilsētu, atņemot to hazāriem. Senā Krievzeme jeb Gardarīke nebija vienota valsts, bet līdztiesīgu kņazistu savienība slāvu, somugru un baltu cilšu apdzīvotajās zemēs. Vienojošais faktors bija 988.gadā pieņemtā kristīgā ticība (pareizticība), kopīga baznīcas valoda (senslāvu) un rakstība (kirilica), tāpat kopīgs tirdzniecības ceļu tīkls pa lielajām upēm (’ceļš no varjagiem uz grieķiem), kas savienoja Baltijas jūras piekrasti ar Melnās un Kaspijas jūras ostām.

Seno Krievzemi neapdzīvoji ne krievi, ne baltkrievi, ne ukraiņi, kā daudziem šodien šķiet. Šīs tautas kā vienoti etnosi izveidojās daudz vēlāk, saplūstot dažādām austrumslāvu tautībām un ciltīm. Kijevas Krievzemē dzīvoja dregoviči, drevļani, baltie horvāti, kriviči, poļani, poločani, radimiči, severjani, slovēņi (Ilmeņa slāvi), vjatiči, volīnieši un citas austrumslāvu tautas. Ziemeļu kņazistēs mita arī somugru tautas čudi, karēļi, merji, muromi, vesi, voti, bet centrālajā Krievzemes daļā vēl bija saglabājušās baltu valodās runājošo galindu kopienas.

Pēc kristīgās ticības pieņemšanas un kopīgas rakstības ieviešanas sākās integrācijas procesi un par vadošo pamazām kļuva Kijevas kņaziste, kuras valdnieku sāka dēvēt par lielkņazu. Visi Rurika pēcnācēji Krievzemi uzskatīja par kopīgu mantojumu. 1054.gadā valsts tomēr tika sadalīta atsevišķās kņazistēs, taču Kijevas lielkņazam Vladimiram Monomaham un viņa dēlam Mstislavam izdevās atkal apvienot kņazistes. Līdz 12.gadsimtam visi Ruriku dzimtas atzari mantoja tiesības kļūt par Kijevas lielkņaziem, vadoties pēc vecuma hierarhijas. 11.-12.gadsimtā Kijevas Krievzemē ietilpa Novgorodas, Kijevas, Polockas, Volīnijas, Perejaslavļas, Smoļenskas, Černigovas un Rostavas kņazistes.

Kijevas kņaza Vladimira kristīšana 988. gadā.

Pēc lielkņaza Mstislava nāves 1132.gadā Kijevas lielkņazu pārvaldībā palika Kijevas, Turovas, Perejaslavļas un Vladimiras-Volīnijas kņazistes. Pārējā Kijevas Krievzemes teritorijā izveidojās 13 suverēnas zemes, no kurām deviņās valdīja kņazu un lielkņazu dinastijas, bet Novgorodas un Pleskavas zemēs saglabājās tautas demokrātija ar ievēlētu parlamentu (veči) un vēlētu karavadoni - kņazu. 13.gadsimtā Krievzemes austrumu un dienvidu zemes pakļāva mongoļu-tatāru Zelta Orda, bet rietumu un centrālās zemes pakāpeniski nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldībā. 1362.gadā lielkņazs Aļģirds ieņēma Kijevu. Vienīgi Novgorodas zeme saglabāja suverenitāti. Lietuvas pārvaldes iekārta bija balstīta uz senajām Kijevas Krievzemes tradīcijām un tās ietvaros pakāpeniski izveidojās baltkrievu un ukraiņu nācijas.

Savukārt mūsdienu Krievijas sākums meklējams Maskavas caristē jeb tā dēvētajā Maskavijā. 12.gadsimtā Maskava bija neievērojams robežforts uz krievu zemju un mongoļu-tatāru hanistu robežas. Tā bija mežonīga nomale. Par Ziemeļaustrumkrievijas politisko centru Maskavu padarīja Zelta Ordas valdnieks Muhameds Uzbekhans, kurš iecēla savu uzticamo vasali Juriju par Maskavas lielkņazu ar vietvalža tiesībām mongoļiem pakļautajās krievu zemēs. Tolaik faktiski visas krievu austrumu un dienvidu zemes bija nonākušas Zelta Ordas valdījumā un to kņazi savu varas simbolu - “jarliku” saņēma no mongoļu hanu rokām.

Agresīvas ekspansijas rezultātā Maskavijas valdnieki dažu gadsimtu laikā pakļāva gandrīz visas kaimiņos esošās krievu zemes - Novgorodu (1478), Tveru (1485), Pleskavu (1510), Smoļensku (1512), Rjazaņu (1521). 1547.gada 16.janvārī Kremļa Uspenskas katedrālē pēdējais Maskavijas lielkņazs Ivans IV (saukts arī Ivans Bargais, Jānis Briesmīgais) tika kronēts par valdnieku ar jaunu titulu - Visas Krievzemes cars, bet viņa valsts ieguva Krievijas caristes nosaukumu. Tā Maskavija pieteica pretenzijas uz visu krievu zemju valdnieces un Senās Krievzemes mantinieces statusu - tituls “lielkņazs” bija līdzvērtīgs tituliem “firsts” vai “hercogs” Eiropā, taču tituls “cars” jau norādīja uz “ķeizara” varu. Pirms tam ar vārdu “cars” apzīmēja mongoļu-tatāru valdniekus - hanus.

Pēc ilgstošiem krievu-tatāru kariem Ivans IV 1552.gadā līdz pamatiem nopostīja Kazaņu un Kazaņas hanisti pievienoja Krievijai. 1556.gadā Krievijas karaspēks aplenca un nopostīja Astrahaņu, bet 1598.gadā iekaroja Sibīrijas hanistes galvaspilsētu Kašliku. Kopš tā brīža Maskavas valsts un vēlāk tās mantiniece Krievija impērija kļuva par nemitīgas agresijas un draudu perēkli gan kaimiņvalstīm, gan pašu tautai. 1570.gadā pēc Ivans IV pavēles viņam pakļautais karaspēks “novērsa sazvērestību” Tverā, Novgorodā un Pleskavā. Šajās senajās krievu pilsētās, kur joprojām bija dzīvas atmiņas par tautas demokrātiju, tika nogalināti lielākā daļa iedzīvotāju, izlaupīti klosteri. Iegūtās bagātības tika izmantotas iebrukumam Livonijā. Tomēr iekarot bijušās Livonijas zemes Krievijai tolaik vēl neizdevās.

Maskavijas karavīru briesmu darbi ieņemtajās zemēs.

Neapšaubāmi, Kijevas Krievzeme ir ukraiņu, baltkrievu un krievu tautu kopīgs mantojums. Tomēr apstākļos, kad Krievija izvirza pretenzijas būt par vienīgo patieso Senās Krievzemes mantinieci, Ukrainā arvien skaļāk atskan balsis, kas uzskata, ka īstenā Krievzeme - tā ir Ukraina. Lielākā daļa Senās Krievzemes atradās šodienas Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas rietumu daļas teritorijā. Kijevas Krievzeme bija eiropeiskas kultūras un tikumu valsts, kamēr Maskavija - despotiska Austrumu tirānija. Ukraiņi un baltkrievi, patvērušies no mongoļu postošās ietekmes aiz Lietuvas dižkunigaitijas drošajām robežām, spēja saglabāt eiropiešiem raksturīgās iezīmes un īpašības gan tautas dzīvesziņā, gan tikumos. Turpretī Maskavija, pārņēmusi Zelta Ordas aziātiskos tikumus, valsts pārvaldē un likumdošanā ieviesa pavisam atšķirīgu, despotisku modeli, atkāpjoties no Senās Krievzemes tradīcijām. Mūsdienu ukraiņu un baltkrievu valodām ir daudz vairāk kopīga ar Kijevas Krievzemē lietoto senslāvu valodu nekā krievu valodai, kurā ieplūdis daudz tatāru vārdu un jēdzienu.

Kura ir patiesā Kijevas Krievzemes mantiniece, labi redzams arī valstu šodien izmantotajā simbolikā. Par Ukrainas ģerboni kļuvis senais Krievzemes kņazu simbols - trejzobis. Savukārt Krievijas simbols - divgalvainais ērglis oficiāli gan tiek saistīts ar Bizantijas impēriju, tomēr zīmīgi, ka to lietoja arī Zelta Ordas hani. Ja salīdzina Maskavijas ģerboni 16.gadsimtā, kad tas pirmoreiz tika ieviests, ar Zelta Ordas ērgli, līdzība ir acīmredzama. Mūsdienu Krievijā neviens pat vairs neatceras, ka īstenais krievu (rusu) simbols ir tieši trejzobis - tagad to uzskata par “fašistu banderiešu” zīmi.

Kreisajā pusē - Kijevas lielkņaza Vladimira monēta un mūsdienu Ukrainas ģerbonis;
labajā pusē - Zelta Ordas hana Džanibeka monēta un Maskavas caristes ģerbonis.

Lielākās daļas krievu apziņā ir iepotēta doma, ka Krievzeme (Rusj) - tā ir Krievija (Rosija). Impēriskie vēsturnieki pat izdomājuši apzīmējumu “Maskavas Krievzeme”. Tā ir vēstures izkropļošana, jo Krievija ir mongoļu Zelta Ordas nevis Kijevas Krievzemes mantiniece. Visas saiknes ar Seno Krievzemi Maskavija sagrāva pati, mērķtiecīgi un apzināti iznīcinot tās eiropeisko mantojumu. Pēdējās Maskavijas saites ar Seno Krievzemi pārtrūka 1478.gadā, kad Ivana III tatāru karaspēks noņēma Novgorodas večes (tautas sapulces) zvanu, likvidējot demokrātisko Novgorodas republiku. Šodien notiekošais konflikts Ukrainā ir vērtējams kā cīņa starp ROSIJA (Krieviju), kas nekaunīgi sevi dēvē par Rusj, un īsto RUSJ (Krievzemi), ko pārstāv neatkarīga Ukrainas valsts.

Kā izveidojās Ukrainas valsts

Krievu impēristi mēģina pārliecināt savus tautiešus un visu pasauli, ka Ukraina ir mākslīgi radīta valsts un lielākā daļa mūsdienu Ukrainas teritorijas nekad nav piederējusi Ukrainai. Interneta vidē apskatāmas kartes, kas to it kā apliecina. Šāds skatījums uz vēsturi ir demagoģisks. Ukrainas valsts tās mūsdienu izpratnē ir samērā jauna - līdzīgi Latvijai un citām Austrumeiropas valstīm tā sāka veidoties tikai pēc Pirmā Pasaules kara, sabrūkot lielajām impērijām. Pirms tam daļa ukraiņu zemju piederēja Krievijai, daļa bija Austroungārijas pārvaldībā. Krievijas impērijā administratīvais iedalījums netika veidots pēc nacionālā principa, tādēļ ukraiņu apdzīvotās zemes bija sadalītas vairākās guberņās. Ir demagoģiski apgalvot, ka tāpēc tā nav Ukraina.

Maskavas šovinistu veidota karte, kas apgalvo, ka lielākā daļa Ukrainas zemes ir krievu dāvinājums. Centrā Bogdana Hmeļņicka valsts - Zaporožjes Seča; ar dzeltenu krāsu iezīmētas it kā Krievijas caru dāvinātās zemes; ar zilo krāsu - padomju varas “dāvinājums” 1922.gadā. Ar zaļu apzīmētas Otrā Pasaules kara rezultātā pievienotās zemes, ar violetu - Krimas pussala kā Hruščova dāvinājums.

Pēc Kijevas Krievzemes sabrukuma, mūsdienu Ukrainas ziemeļu un rietumu daļas nonāca Lietuvas dižkunigaitijas, bet vēlāk Polijas karalistes un Polijas-Lietuvas valsts Žečpospoļitas sastāvā. Savukārt dienvidu un austrumu daļa nokļuva Zelta Ordas, vēlāk Krimas hanistes pakļautībā. Pirmais ukraiņu valstiskais veidojums radās 1648.gadā, kad Bogdana Hmeļņicka kazaku karaspēks sakāva poļus un triumfāli iesoļoja Kijevā. Zaporožjes Sečas ievēlētais hetmanis Hmeļņickis pasludināja sevi par Krievzemes (Rusj) atbrīvotāju. Tieši Zaporožjes Sečas (1595.-1657.) kādreizējo teritoriju Krievijas impēristi uzskata par vienīgo “likumīgo Ukrainu”, taču tā ir tikai maza daļa no mūsdienu Ukrainas.

Zaporožjes Seča sāka veidoties 16.gadsimta sākumā, kad no Lietuvas ieceļojušie brīvie ļaudis, kas sevi dēvēja par kazakiem, apmetās grūti pieejamās Dņepras palienēs un salās lejpus krācēm. Dņepra šajā apvidū veidoja nosacītu robežu starp Lietuvas (labais krasts) un Krimas (kreisais krasts) valstīm pakļautajām teritorijām. 1553.gadā Dmitro Višņeveckis izveidoja nocietinājumu, ko nosauca par Aizkrāces (Zaporožjes) Seču. Pēc Polijas-Lietuvas kopējās valsts izveidošanas 1569.gadā Zaporožjes kazaki nokļuva vasaļatkarībā no Žečpospoļitas. 1572.gadā Sigismunds II Augusts parakstīja rīkojumu par kazaku pakļaušanos lielhetmanim Ježijam Jazloveckim. Ukraiņu kazaku pulki piedalījās poļu armijas cīņās ar Osmaņu impēriju.

Pēc Bogdana Hmeļņicka vadītās sacelšanās un ukraiņu valsts izveidošanās, bija jādomā, kā izcīnīto nosargāt. Poļi pamazām atguva iniciatīvu un 1651.gadā Berestečko kaujā uzvarēja kazaku karaspēku. Šādā sarežģītā situācijā Hmeļņickis mēģināja noslēgt līgumu ar Osmaņu impēriju, taču reliģisku iemeslu dēļ daļa kazaku šādam līgumam nepiekrita. 1654.gada 18.janvārī tika sasaukta Perejaslavļas Rada, kura nobalsoja par Zaporožjes hetmanāta apvienošanos ar Krievijas caristi. Līguma teksts nav saglabājies, tāpēc vēsturniekiem ir dažādi viedokļi par tā saturu. Vieni uzskata, ka tas bijis tikai līgums par militāru sadarbību, citi - līgums par Dņepras kreisā krasta zemju iekļaušanu Krievijas sastāvā.

Ukraiņu nācijas tēvs un valstiskuma izveidotājs, hetmanis Bogdans Hmeļņickis.

Otrajā poļu-zviedru karā (1655.-1661.) daļa ukraiņu cīnījās krievu karaspēka rindās pret Poliju-Lietuvu, daļa bija kopā ar poļiem un lietuviešiem. Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas Zaporožjes Sečas zemes ar autonomijas statusu tika sadalītas starp Polijas-Lietuvas valsti un Krieviju. Pēc hetmaņa Ivana Mazepas pāriešanas Zviedrijas pusē Lielajā Ziemeļu karā un viņa vadīto kazaku sakāves Poltavas kaujā 1709.gadā, Zaporožjes Sečas autonomija tika krasi ierobežota. Ukraiņu zemju pārvaldīšanai Krievija izveidoja tā saukto Mazkrievijas (Malorosijas) kolēģiju. Par Mazkrieviju krievi augstprātīgi dēvēja ukraiņu apdzīvotās zemes.

1764.gadā krievu karaspēks pilnībā okupēja Zaporožjes Seču, bet 1775.gadā ar ķeizarienes Katrīnas II pavēli tika likvidētas pēdējās ukraiņu neatkarības paliekas. Pēc Polijas sadalīšanas 18.gadsimta beigās Krievija līdztekus Ukrainas austrumu un dienvidu daļai ieguva arī daļu Dņepras labā krasta teritorijas, ieskaitot Podoļji un Volīniju, bet ukraiņu apdzīvoto zemju rietumu daļa nonāca Austroungārijas sastāvā kā Galīcijas un Lodomērijas karaliste. Tādejādi augstāk publicētajā kartē redzamās ar dzeltenu krāsu iezīmētās teritorijas nav vis krievu caru “dāvinājums” Ukrainai - tās ir sensenās ukraiņu apdzīvotās zemes, kuras Krievija apvienoja ar Malorosijas nosaukumu.

Pēc Pirmā Pasaules kara, Krievijas un Austroungārijas impēriju sabrukuma dēļ izveidojās pirmās neatkarīgās ukraiņu valstis - Ukrainas Tautas Republika un Rietumukrainas Tautas Republika. Taču boļševiku vara Krievijā nedomāja tik viegli atteikties no impērijas mantojuma. Harkovā tika nodibināta Ukrainas Tautas Padomju Republika Krievijas sastāvā un sākts plašs uzbrukums UTR spēkiem. Ukrainas valdība bija spiesta lūgt vācu karaspēka palīdzību. Vācieši padzina boļševikus no Ukrainas rietumu un centrālās daļas un 1918.gada 1.martā Ukrainas valdība atgriezās Kijevā.

1918.gada 29.aprīlī valstī notika vācu atbalstīts apvērsums. Par Ukrainas augstāko vadītāju kļuva hetmanis Pavlo Skoropadskis, bet Ukrainas Tautas Republika pārdēvēta par Ukrainas valsti (deržava). Taču drīz vācu karaspēkam Ukrainu nācās pamest un Skoropadska valdība krita. 1918.gada 14.decembrī Kijevā ienāca Simona Petļuras vadītās militārās vienības, kas atjaunoja Ukrainas Tautas Republikas suverēno varu. 1919.gada 22.janvārī Kijevā tika parakstīts tā sauktais Zlukas akts par Ukrainas Tautas Republikas un Rietumukrainas Tautas Republikas zemju apvienošanu vienotā valstī. Ar Aizkarpatu Tautas kongresa lēmumu apvienotajai republikai pievienojās arī Aizkarpatu Ukraina (Prikarpatskaja Rusj).

Tā laika Ukrainas kartēs redzams, ka jaunā ukraiņu valsts pretendēja uz daudz plašāku teritoriju nekā pašreizējā Ukraina. UTR teritorijā bija iekļauti gan atsevišķi Polijas un Baltkrievijas apgabali, gan tagadējās Krievijas teritorijas Kubaņā, Stavropolē un Kaukāzā - visur, kur vien dzīvoja ukraiņi. Par Ukrainas teritoriju tika uzskatīta arī tā sauktā Jaunkrievija (Novorosija) un lielākā daļa Krimas. Tāpēc nav patiess apgalvojums, ka šīs teritorijas Ukrainai it kā uzdāvināja boļševiki, dibinot PSRS 1922.gadā. Ukraiņi jau sen šīs zemes uzskatīja par savām.

Ukrainas Tautas Republikas karte.
Redzams, ka zemes, ko apdzīvoja ukraiņi, ir daudz plašākas nekā mūsdienu Ukrainas teritorija.

Diemžēl ukraiņi savu neatkarību nespēja nosargāt. 1919.gada janvārī Sarkanā Armija sāka plašu uzbrukumu neatkarīgajai Ukrainai un ieņēma gandrīz visu tās austrumu un centrālo daļu. Savukārt teju visas Rietumukrainas zemes okupēja poļu, čehoslovāku un rumāņu karaspēks. Saskaņā ar 1921.gada 18.martā Rīgā parakstīto padomju-poļu miera līgumu Ukrainas teritorija tika sadalīta vairākās daļās. Lielākā daļa ukraiņu apdzīvoto zemju palika padomju, Rietumukraina - poļu valdījumā. Bukovina tika atstāta Rumānijai, Aizkarpati - Čehoslovākijai.

Padomju vara atzina Ukrainas PSR suverenitāti gandrīz visā bijušās UTR teritorijā, ieskaitot Jaunkrieviju. Tas nebūtu noticis, ja liela daļa šo zemju iedzīvotāji nebūtu etniskie ukraiņi. Tāpēc ir loģiski, ka pēc Padomju Savienības iebrukuma Polijā 1939.gadā, ieņemto Rietumukrainas teritoriju Staļins pievienoja tieši Ukrainas PSR. 1940.gadā Ukrainai tika pievienota arī Rumānijai atņemtā Ziemeļbukovina un Herca apgabals, tāpat Besarābijas ukraiņu apdzīvotās zemes. Pēc Otrā Pasaules kara, 1945.gadā Ukrainas PSR pievienoja Aizkarpatu Ukrainu. Kā pēdējā mūsdienu Ukrainas kartē 1954.gadā parādījās Krima.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, bijušās PSRS republikas vienojās, ka pēc Otrā Pasaules kara izveidotajām robežām jāpaliek negrozītām. Tāpēc Ukrainas Republika 1991.gadā tika atjaunota bijušās Ukrainas PSR robežās. Arī Vladimirs Putins, nonākot pie varas Krievijā, atzina bijušo PSRS republiku robežu negrozāmību. Tādejādi visa šī teritorija ir Ukrainai likumīgi piederoša zeme, ieskaitot Krimu, un nevienam nav tiesību šīs robežas grozīt, vēl jo vairāk vardarbīgā ceļā. Putina Krievija ir atklāti pārkāpusi šo principu, vispirms atņemot Gruzijai Abhāziju un Dienvidosetiju, bet tagad okupējot Krimu un mēģinot atšķelt no Ukrainas tās austrumu un dienvidu reģionus. Demokrātiskajā pasaulē šāda rīcība ir nepieļaujama.

Kas ir Jaunkrievija?

Zemes Melnās jūras ziemeļu piekrastē ukraiņi un krievi kopš sendienām pazina kā “Mežonīgo stepi”. Tā bija Krimas hanistes un Osmaņu impērijas pārvaldīta teritorija. Pēc daļas Zaporožjes Sečas pievienošanas Krievijai, ukraiņu kazaku karaspēks sāka virzību uz dienvidiem, pamazām pakļaujot un kolonizējot šo teritoriju. Kad Krievija 1764.gadā okupēja Zaporožjes Seču, Dņepras labā krasta daļa tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā kā daļa Jaunkrievijas guberņas (Novorosija). Ķeizariene Katrīna II par Melnās jūras ziemeļu piekrastē iekaroto zemju vietvaldi iecēla kņazu Grigoriju Potjomkinu, kas reti apdzīvotās stepju zemes devīgi izdalīja kazaku augstmaņiem. Ukraiņi apmetās arī jauniegūtajās Kubaņas un Stavropoles zemēs. Zemes apstrādāšanai tika ievesti ukraiņu dzimtļaudis.

18.gadsimtā notika intensīva mazapdzīvoto stepju zemju kolonizēšana. Līdzās retajiem tatāru ciematiem un kazaku staņicām pamazām auga pilsētas. Lauku zeme galvenokārt tika piešķirta ukraiņiem, taču šeit apmetās arī serbi, bulgāri, ungāri, valahi (rumāņi), vācieši, armēņi, ebreji, grieķi. Jaunkrievijas nacionālais sastāvs bija raibs, tomēr 64,75% no visiem iedzīvotājiem bija ukraiņi. Krievi pamatā dzīvoja lielajās pilsētās un bija vien 9,85% no iedzīvotāju kopskaita. Tāpēc vēsturiski nav nekāda pamata apgalvot, ka šī ir krievu zeme. Situācija krasi mainījās padomju laikā, kad nežēlīgās rusifikācijas politikas dēļ ukraiņu nacionālā savdabība tika mērķtiecīgi nīdēta. Pēc Otrā Pasaules kara uz Sibīriju un Vidusāziju izsūtīja arī visus bijušās Jaunkrievijas vāciešus un tatārus, daļēji arī grieķus un citu mazākumtautību iedzīvotājus.

Krievijas impērijas Jaunkrievijas guberņa oficiāli pastāvēja līdz 1783.gadam. Kad Krievija iekaroja Krimas hanistei līdz tam piederošo Dņepras kreisā krasta daļu, iekarotās zemes pēc Katrīnas II pavēles iekļāva jaunizveidotajās tā sauktajās vietniecībās. Pēc Katrīnas II nāves viņas dēls Pāvils I Jaunkrievijas guberņu gan lika atjaunot ar pārvaldes centru Jekaterinoslavā. Šī guberņa pastāvēja līdz 1802.gadam, kad tā tika sadalīta vairākās mazākās guberņās. 1822.gadā tām pievienoja Besarābiju un nodēvēja par Jaunkrievijas-Besarābijas ģenerālgubernatūru, kas pastāvēja līdz 1873.gadam. Kopš 20.gadsimta sākuma jēdziens “Jaunkrievija” oficiāli vairs netika lietots.

Jaunkrievijas karte. Attēlā redzamie separātistu Jaunkrievijas karogs un ģerbonis izveidoti,
apvienojot Krievijas impērijas un padomju simbolu elementus. Tā ir jaunradīta simbolika
bez vēsturiskas saistības ar kādreizējo Jaunkrievijas guberņu.

Sabrūkot Krievijas impērijai, par bijušās Jaunkrievijas zemi cīnījās Ukrainas Tautas Republikas un vairāku Krievijai padotu “padomju republiku” spēki, bet Jekaterinoslavas guberņu pārņēma Nestora Mahno vadītā Revolucionārā Ukrainas nemiernieku armija. 1921.gadā šī teritorija nonāca Ukrainas PSR, bet kopš 1991.gada - Ukrainas Republikas sastāvā. Mēģinājums reanimēt terminu “Jaunkrievija” ir Krievijas centieni sodīt nepakļāvīgo kaimiņu, saplosot Ukrainas valsti gabalos. 2014.gada 17.aprīlī Krievijas prezidents Vladimirs Putins teica: “[..] šī Harkova, Luhanska, Doņecka, Hersona, Nikolajeva, Odesa cara laikos neietilpa Ukrainas sastāvā. Tās visas ir teritorijas, kuras Ukrainai 20.gados nodeva padomju valdība.” Tā ir klaja demagoģija, jo līdz 1917.gadam Ukrainas valsts nepastāvēja vispār, tāpēc Jaunkrievija nekādi nevarēja ietilpt tās sastāvā. Taču kopš neatkarīgas Ukrainas izveidošanas šī zeme vienmēr bijusi daļa Ukrainas. Pašpasludinātās Doņeckas un Luhanskas “tautas republikas” un viņu veidotā Jaunkrievijas Savienība ir Krievijas specdienestu izauklēts projekts ar mērķi nepieļaut eiropeiska attīstības modeļa izvēli Ukrainai.

Krimas jautājums

Pirmie Krimas iedzīvotāji bija ģermāņu cilts kimerieši. 7.gadsimtā pirms Kristus kimeriešus no pussalas ziemeļu daļas izspieda skiti un kimerieši apmetās Krimas kalnu rajonos, ko jau apdzīvoja vietējā tauru tauta. 4.-5.gadsimtā p.Kr. Krimas dienvidu piekrastē apmetās grieķu kolonisti, kas izveidoja Pantikapejas, Teodosijas un Hersonesas kolonijas. 63.gadā p.Kr. Krima kļuva atkarīga no Romas. Mūsu ēras 257.gadā skitu valsti sagrāva goti. 375.gadā Krimu iekaroja huņņi, pēc viņiem nāca hazāri. 988.gadā Kijevas lielkņazs Vladimirs ieņēma Hersonesu un tika kristīts Hersonesas baznīcā, ievedot Seno Krievzemi kristīgo valstu pulkā. 1239.gadā Čingizhana mazdēls Batuhans iekaroja Krimas ziemeļu daļu, bet dienvidu piekrastē izveidojās Dženovas kolonijas, kas nodrošināja tirdzniecību ar Zelta Ordas pakļautībā esošajām zemēm.

1441.gadā Krimas stepes daļā tika nodibināta Krimas haniste, kalnu rajonos pastāvēja pareizticīgo Feodoro kņaziste, bet dienvidu piekraste joprojām palika dženoviešu valdījumā. 1475.gadā visas dženoviešu un grieķu kolonijas sagrāba turki, iznīcināta tika arī Feodoro kņaziste. 1478.gadā Krimas haniste kļuva par Osmaņu impērijas vasaļvalsti. Pēc krievu-turku kara 1774.gadā, Krievija piespieda Osmaņu impēriju atteikties no tiesībām uz Krimu. Pēc tam no pussalas uz Krieviju tika izvesti visi armēņu un grieķu iedzīvotāji. Viņu pamatnodarbošanās bija zemkopība un amatniecība, tāpēc šīs tautas kontrolēja visu hanistes tirdzniecību un bija galvenie nodokļu maksātāji. Bez viņiem Krimas ekonomika īsā laikā sabruka. Izmantojot šo situāciju, Krievija 1783.gada 19.aprīlī anektēja Krimas hanisti, iekļaujot to impērijas sastāvā kā Taurijas apgabalu.

Sena Krimas hanistes karte. Redzams, ka hanistes valdījumā ir Krimas ziemeļu daļa un plašas Dienvidukrainas stepju teritorijas, bet pussalas dienvidos saimnieko dženovieši.

Netālu no senās Hersonesas drupām krievu okupanti uzcēla Sevastopoles pilsētu, kas kļuva par Krievijas Melnās jūras karaflotes bāzi un krievu imperiālisma simbolu Krimā. Pēc grieķu un armēņu izvešanas pussalā bija palikuši tikai 60 000 tatāru iedzīvotāju, tāpēc drīz vien uz turieni traucās krievu kolonistu straume, atgriezās arī grieķi, parādījās bulgāri un vācieši. 1787.gadā kārtējā krievu-turku kara laikā Krimas tatāri sacēlās pret krievu valdīšanu, par ko tika ierobežotas viņu tiesības dzīvot noteiktās Krimas daļās. 1796.gadā apgabals tika iekļauts Jaunkrievijas guberņā, bet 1802.gadā atkal kļuva par atsevišķu administratīvu vienību.

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas Krievijā varu Krimā ieguva tatāru nacionālisti, taču jau 1918.gada janvārī Krievijas atbalstītie boļševiku spēki sakāva tatārus un izveidoja Tauridas Padomju Sociālistisko Republiku. Tā paša gada aprīlī Krimā ienāca Ukrainas Tautas Republikas karaspēks, taču viņu vietā drīz vien nāca vācieši, kas izveidoja tatāru valdību Suleimana Sulkeviča vadībā. 1919.gada aprīlī Sarkanā Armija iebruka Krimā un pasludināja Krimas PSR Krievijas sastāvā. Tā gan nenoturējās ilgi - jūlijā to sakāva ģenerāļa Antona Deņikina Dienvidkrievijas armija. 1920.gada 12.novembrī sarkanā Armija atkal iebruka Krimā. Balto spēki bija spiesti evakuēties. Boļševiki ieņemtajā pussalā sarīkoja masveida teroru, kurā bojā aizgāja ap 100 000 cilvēku.

Krievijas impērija un vēlāk PSRS mērķtiecīgi centās samazināt Krimas pamatiedzīvotāju tatāru procentuālo īpatsvaru no kopējā pussalas iedzīvotāju skaita. Sākumā tatāri bija teju vienīgie Krimas iedzīvotāji, taču jau 20.gadsimta sākumā to skaits saruka līdz 35,6%, kamēr krievu skaits pieauga līdz 33,1%. Pirms Pirmā Pasaules kara krievi jau bija vairākumā. Īstu rusifikāciju Krima piedzīvoja padomju varas gados. Lielu zaudējumu tatāru tauta pieredzēja arī 1921.-1923.gada lielajā badā, kad bojā aizgāja ap 100 000 cilvēku, no tiem 75 000 Krimas tatāru. Tā visa rezultātā tatāru īpatsvars Krimā pēc 1939.gada tautas skatīšanas datiem bija sarucis līdz 19,43%, bet krievu pieaudzis līdz 49,58%.

Hana pils Bahčisarajā - vēstures liecība par Krimu kā tatāru nevis krievu kolonistu zemi.

Sākoties Otrajam Pasaules karam no Krimas tika deportēti 60 000 vāciešu. Karš saasināja arī nacionālās pretrunas krievu un tatāru starpā. Krimas tatāri aktīvi sadarbojās ar vāciešiem, piedaloties cīņā pret boļševismu, kas viņiem bija arī nacionālās atbrīvošanās cīņa. Staļina atriebība bija briesmīga - 1944.gada 18.maijā no Krimas tika deportēta visu tatāru tauta, 238 000 cilvēku. 26.jūnijā viņiem sekoja 37 000 Krimas armēņu, grieķu un bulgāru. Krimas autonomija tika likvidēta un izveidots Krimas apgabals Krievijas PFSR sastāvā, krieviskota lielākā daļa seno vietvārdu. Sākās masveida krievu kolonistu ievešana pussalā, kas apmetās uz dzīvi izsūtīto tatāru īpašumos. 1959.gadā krievu īpatsvars apgabalā sasniedza 71,40%, ukraiņu - 22,30%.

Pēc Staļina nāves jaunais PSRS līderis Ņikita Hruščovs, atzīmējot 300 gadus kopš 1654.gada Krievijas caristes līguma ar ukraiņu kazakiem Bogdana Hmeļņicka vadībā, 1954.gada 19.februārī nodeva Krimas apgabalu Ukrainas PSR pakļautībā. Gorbačova perestroikas laikā 1987.gadā Krimā sāka atgriezties deportētie tatāri. Tatāru atgriešanās vēsturiskajā dzimtenē ārkārtīgi nepatika viņu senajos īpašumos dzīvojošajiem krievu šovinistiem, tāpēc 1991.gada 12.februārī viņi referendumā Krimas apgabalu pasludināja par autonomu teritoriju - Krimas APSR. Pēc PSRS sabrukuma, 1992.gada 26.februārī Krimas APSR tika pārdēvēta par Krimas Republiku, bet 1995.gada martā - par Krimas Autonomo Republiku. 1997.gadā starp Ukrainu un Krieviju tika parakstīts līgums, kas Sevastopoles karaflotes bāzi un Sevastopoles rajonu nodeva Krievijas Federācijas pārvaldībā.

2014.gada 26.februārī Krievijas Federācijas karavīri bez pazīšanās zīmēm sagrāba Krimas parlamenta ēku Simferopolē un uzvilka virs tās Krievijas karogu, bet 27.februārī Krimas Augstākā padome ārkārtas sēdē atcēla premjerministru Anatoliju Mogiļovu un ievēlēja šajā amatā Maskavas atbalstīto nacionālistiskās krievu partijas “Krievu vienotība” līderi Sergeju Aksjonovu, kurš nekavējoties vērsās pie Krievijas valdības ar lūgumu “nodrošināt Krimā mieru un kārtību”. 28.februārī Krievijas karavīri ieņēma valdības ēkas un lidostas visā Krimas pussalā. 16.martā okupācijas karaspēka klātbūtnē Krimā notika referendums, kurā pēc oficiālām ziņām par “atkalapvienošanos ar Krieviju” nobalsoja 96,47% tā dalībnieku. 18.martā Krievijas prezidents V.Putins parakstīja līgumu par Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā. Ukrainas valdība un visa civilizētā pasaule šo referendumu un Krimas aneksiju uzskata par nelikumīgu.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru