Pieticības un atturības tikums - vai mūsdienu draudzei tas ir aktuāli?

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 30-03-2015

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

“Laikmeta zīmju” rokās nonāca vēstule, ko vairāku draudžu mācītājiem un vadītājiem rakstījis kāds kristietis, kuru, kā viņš pats saka, šajā jautājumā uzrunājis Dievs. Jautājums ir par apģērba kultūru Kristus Draudzē un pieticības tikumu. “Laikmeta zīmes” nolēma tēmu paplašināt, ietverot arī kosmētiku, rotaslietas, tetovējumus un kristieša ārējo izskatu vispār, tā nozīmi vai nesvarīgumu Dieva pielūgsmē un godināšanā. Bet vispirms minētā vēstule.

****

Gribam dalīties ar jums pārdomās, ko esam sapratuši ilgākā laika posmā. Jau Vecajā Derībā Dievs daudzkārt sauc Savu Draudzi par laulības pārkāpēju, jo Viņa tauta piekopj elku dievu godināšanu. Par daudziem ķēniņiem Viņš ir sacījis, ka tie dara to, kas labs Tā Kunga acīs, tikai… Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja, kā viņa tēvs [..] bija darījis. Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl arvien nesa dedzināmos upurus un upurēja kvēpināmos upurus augstienēs…(2.Ķēn. 15:34-35).

Mūsdienu sabiedrības morāle un tikumība ir neatgriezeniski samaitāta. Dievs saviem uzticamajiem kalpiem atklājis, ka šajā jomā laicīgajā sabiedrībā neko izmainīt nevarēs. Arī Raksti mums to atklāj. Mūsu sabiedrību nevarēs ietekmēt nekas. Tur bija un būs miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība. Šīs lietas ilgā laika posmā ir samaitājušas cilvēkus tik pamatīgi, ka šodien šķiet normāli tas, kas vēl pirms 15 - 20 gadiem bija piedauzīgs, amorāls un kaunpilns.

Piemēram, sievietes šodien kā ikdienas āra apģērbu valkā to, kas kādreiz bija apakšveļa. Pirmo reizi uzvelkot nedaudz nokaunējās, tad apspieda sevī šīs jūtas, apklusināja sirdsapziņu, un šodien jau ir gatavas novilkt arī to pašu, jūtoties labi un apmierināti. Kādreiz cīnījās par to, cik gariem jābūt svārkiem, šodien uzvelk melnus legingus vai cieši pieguļošas bikses un svārkus var nevilkt vispār. Būtībā staigā bez apģērba. Prostitūtas Izraēlā ir vairāk apģērbtas nekā sievietes mūsu sabiedrībā. Šodien ar nožēlu ieraugām, ka tā ģērbjas pat mācītāju ģimenēs sievas un bērni. No mazām dienām meitenes vairs netiek audzinātas un ģērbtas kā mazas princesītes, bet labākajā gadījumā kā puikas, sliktākajā - kā prostitūtas.

Ja tas šodien ir kļuvis par normu, ko tad mēs uztraucamies, ka sabiedrībā ielaužas homoseksuālisms, lesbisms?! Robežas tiek nojauktas no bērna kājas un mēs briesmas pat vairs nenojaušam. Tas ir gars, kas saka: skaistums prasa upurus. Jā - apsaldētas olnīcas un sieviešu orgānus! Kam mēs pienesam šo “upuri”?

Dieva standarti nav mainījušies. Draudzei, Viņa uzticamajiem ļaudīm jāņem vērā: Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos, un: lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga vārdu (2.Tim. 2:19).

Sen neesmu dzirdējis sprediķi par grēku, tikumu, kaunīgumu. Ja Dieva rakstītais Vārds izmaina, tad mums būtu jāmainās un jāpieaug svētumā. Jēzus teica: Esiet svēti, jo es esmu svēts! (3.Moz. 20:26; 1.Pēt. 1:16). Svēts nozīmē atšķirts jeb nošķirts. Dievs mūs aicina: Esiet atšķirti, atšķirīgi no pasaules, kur valda miesas kāre un juteklisms! Pāvils vēstulē Timotejam raksta: Tāpat arī sievas pieklājīgā apģērbā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas… (1.Tim. 2:9). Es pasvītroju vārdu “apģērbā” tādēļ, ka latviešu tulkojumā šis vārds aizstāts ar vārdu “uzvedībā”, taču oriģinālā šis vārds ir “kaunīgā apģērbā”. Šodien Draudze no šīs pozīcijas ir atkāpusies. Ienākot Draudzē jaunām sievietēm no pasaules, kaunīgums un tikumība viņām netiek sludināts un norādīts kā paraugs. Jo priekšā jau ir māsas, kas ģērbjas tā, kā minēts augstāk. Es bīstos nosodīt, bet tā es šo situāciju vērtēju, kopš Dievs mums to jo spilgti parādīja.

No Rakstiem neko neizņemsi, piemēram: vecākās sievas lai pamāca jaunākās… (Tit. 2:3-4). Taču draudzē man kāda māsa saka, ka viņas sirdī šajā ziņā esot miers un - ja tev nepatīk, aizver acis. Tā esot katras personīga lieta - lai tad katra pati arī izlemj. Man nebija ko sacīt. Tad jau pēc dievkalpojuma, sadraudzības laikā man jāstaigā ar aizvērtām acīm! Bet es gribu, lai saskarsmē ar draudzes māsām man nebūtu jāmulst un jādomā, kur acis likt. Tad jau jāņem ārā no Rakstiem tās nodaļas, kur teikts par šķīstību, tikumību, klusu garu, atturību un kaunīgumu. Tad sāksim katrs uzvesties kā kurš sapratis - kam mums vairs Raksti?!

Mēs esam kļuvuši kūtri klausīties, taču nemitīgi skandinām, ka Raksti ir mūsu mēraukla. Nemelosim pret patiesību. Kā mūs pazīt sabiedrībā, ar ko mēs atšķiramies? Man saka - Dievs redzot sirdi. Taču man nav dots redzēt, kas ir tavā sirdī. Es spriežu no ārienes, kas ir tavā sirdī. Pāvils saka, ka mēs esam vēstule (2.Kor. 3:2-3) - tad nu es arī izlasu to, ko redzu…

Iespējams, ir trīs problēmas:

  • Cilvēki ir pasaules gara apstulboti, nevēlas dzirdēt un mainīties.
  • Sievietēm ir kauns no savas identitātes, viņas nespēj sevi pieņemt, traucē audzināšanas trūkums vai kāds apkaunojums bērnībā.
  • Sieviete bērnībā tikusi pazemota, izmantota. Taču tad šī lieta jāatklāj Dieva priekšā un jālūdz dziedināšana.

Vasaras nometnēs ir baisi redzēt visu to vaļību. Man teiks, ka ir taču karsts, tomēr ne karstāk kā Izraēlā vai Indijā, bet tur tikumīgas sievietes tērpjas drēbēs, kas apsedz no kāju papēžiem līdz zodam. Un neviens nesūdzas, ka ir karsts! Mūsdienās pludmales kultūra ir ielauzusies ielās, skolās, bērnu filmās, multfilmās, ofisos, sabiedriskajā transportā. Arī draudzēs. Kristiešiem, brāļiem un māsām, nav publiski vienam otra priekšā jāizģērbjas kailiem, nav jāpiedalās publiskās “miesas izrādīšanas ceremonijās”. Varat man nepiekrist, bet jautājiet Dievam un lasiet visus Rakstus, ne tikai to, kas patīk. Kurš šķīstās no visa, kas slikts, to Dievs pieņems.

Varētu domāt, ka šis gars skar tikai māsas, taču tā nav. Arī brāļi ir ietekmēti, tikai apslēptākā veidā. Vīriem patīk, ka viņu sievas ģērbjas. Un tas ir normāli. Es kā normāls vīrietis protu novērtēt sievietes auguma formu skaistumu. Dievs ir radījis sievieti un vīrieti, lai būtu šī patikšana. Taču DRAUDZĒ Dievs ir paredzējis: vīrs savai sievai un sieva savam vīram. Nevis sieva visiem sabiedrības vīriešiem un pretēji. Sods sākas no Dieva Nama - mēs netiesājam tos, kas ārā. Mēs nedrīkstam būt sexy priekš visiem. Arī vīriem ir jāpieaug šajās lietās, nepiekrītot, ka viņu sievas ir sexy visiem. Taču brāļu domāšana ir pasaules gara ietekmēta. Vīri zemapziņā vai pat bezapziņā (termini psiholoģijā) lepojas ar to, ka viņiem ir tik skaistas, seksīgas sievas. Tā ir patiesība, pat ja viņi to noliedz.

Mīļie, Dievs atprasīs! Uztveriet šīs lietas nopietni! Mēs visi varam būt ar to saindēti pat nemanot, un es neesmu izņēmums. Piemēram, ja internetā kādā uznirstošā logā nejauši “izlec” daiļa auguma atkailinātas sievietes bilde, un tādas internetā ir daudz, un šī fotogrāfija uzjunda seksuālas fantāzijas un vēlmes, kā rezultātā vīrietim ir sekss ar savu sievu, tad arī tā ir laulības pārkāpšana. Tas neko nenozīmē, ka sekss ir ar savu sievu, jo ierosmes avots bija cita sieviete! Un mana sieva to sajuta un jutās slikti, bet es par to neko nezināju un jutos normāli, jo manas gara acis bija “aizturētas”. Mums jābūt atklātiem pret sevi un Dievu. Šādas lietas Draudzē nav tik atklāti ieraugāmas kā sieviešu apģērbs. Taču tas ir tas pats grēks. Mēs domājam, ka staigājam Dieva ceļus un paklausām Viņam, taču Dievs saka, ka ne līdz galam…

Mēs vēlamies Dieva godību un tuvumu Draudzē, Viņa Gara izliešanos, taču slavēšanas vadītāji un citi slavētāji tuvojas Dievam pielūgsmē bez ārēji redzama kaunīguma, šķīstības, rimtuma un svētuma, un vēl ļauj uz to skatīties visai pasaulei caur internetu. Man par to ir kauns. Es netiesāju, es esmu noskumis. Tā šodien notiek daudzās draudzēs un tas mani ļoti skumdina. Es lūdzu, lai Dievs izlej Savu Garu un dod īstu saprašanu un labo gribu mainīt šīs lietas. Ir tikai jāvēlas sadzirdēt, saredzēt un paklausīt. Par to nedrīkst klusēt. Ja es klusēju, Dievs atprasīs no manis. Vai jūs, kas esiet atbildīgie draudzēs, klusēsiet jeb RUNĀSIET?!

****

Tāda, lūk, vēstule. Pirmajā mirklī šķiet - kārtējais “pareizā” kristieša dvēseles kliedziens. Visi taču būsim sastapuši cilvēkus, kas visu jauno, mūsdienīgo piedēvē sātanam. Kādreiz par sātana izgudrojumu tika nosaukts radio, pēc tam televizors. Kad draudžu muzikālajā kalpošanā ienāca elektriskie, bet vēlāk elektroniskie instrumenti, dažiem tas šķita gluži vai “pasaules gals”. Bungas tika  nosauktas par “sātanisku instrumentu”, apskaņošanas sistēmas - par “elles vārtiem”. Teātris, kino, laicīgi koncerti ir tikai “salmi un sēnalas”; rotaslietas, kosmētika - kristietim nepiedienīgi pasaulīgas dzīves atribūti; joki, anekdotes, karikatūras - garīgi nenobriedušu smējēju māžošanās.

Reiz kāda māsa, stāstot par savas ticības dzīves sākumu, ar zināmu rūgtumu bija spiesta konstatēt: ja jaunie kristieši ienākot draudzē zinātu, ka uzbraucieni, ko pret viņiem vērš tā sauktie bauslības kristieši, patiesībā nav no Dieva, bet ir tikai atsevišķu cilvēku izpratne par to, kas “pareizs” vai “nepareizs”, viņi izbēgtu daudzām dvēseles ciešanām. Šī jaunā sieviete nevalkāja ekstravagantas rotas un nebija uzlikusi kilogramiem grima - viņai tika pārmests par visparastākajiem auskariņiem un elementāru dekoratīvo kosmētiku. Šādi uzbrukumi cilvēkiem, kas tikko iepazinuši Kristus žēlastību, sāpīgi ievaino viņu sirdsapziņu un nepelnīti liek justies kā pēdējiem grēciniekiem.

Dievs nevērtē cilvēku pēc apģērba, kosmētikas esamības vai neesamības un citām ārējām pazīmēm. Dievs patiešām redz cilvēka sirdi, tāpēc Viņam vienīgajam ir tiesības izteikt spriedumu par mūsu dzīvi. Tomēr zināma taisnība ir arī vēstules autoram, ka par mūsu iekšējo cilvēku kaut kādā ziņā var spriest no mūsu ārienes. Cilvēku, kura vērtību skalā materiālajām lietām nav tik būtiska nozīme, nekad nemocīs pārspīlētas rūpes par savu ārējo izskatu un nebūs vajadzības izkropļot Dieva doto miesu ar tetovējumiem, pīrsingu vai kosmētikas kārtām.

Mūsu senči un pat cilvēki tikai pirms pāris gadu desmitiem uz dievnamu dodoties apģērba labāko, kas viņiem bija. Tas tika uzskatīts par normu. Šodien, kad pat operā atļaujas ierasties džinsās un džemperīti, arī baznīcēnu apģērba kultūra ir degradējusies. Šodienas motto ir - katrs ģērbjas, kā viņam ērtāk. Tomēr padomāsim, vai tādejādi neesam pazaudējuši ko ļoti būtisku. Latvijā nav karaļu, toties mums ir prezidents. Ja jūs būtu ielūgti uz pieņemšanu pie prezidenta, vai jūs uz turieni dotos legingos un krosa kurpēs? Jūs censtos apģērbt labāko, kas atrodams jūsu garderobē. Ja mēs protam parādīt cieņu mirstīgiem cilvēkiem, vai mūžīgais Dievs būtu pelnījis ko mazāku?

Dievs ir mūsu Tēvs, un kā bērni mēs varam nākt pie Viņa jebkurā brīdī, jebkurā situācijā, jebkādā apģērbā. Tā ir bērnu privilēģija. Dievam nav dresskoda. Tomēr ir brīži un situācijas, kad arī laicīgo valdnieku bērni kļūst par tādiem pašiem pavalstniekiem kā visi citi. Mīļš tētis viņš ir mājās, bet publiski - ķēniņš, kam pienākas cieņa un godbijība. Ja jau laicīgie ķēniņi pelnījuši savu pavalstnieku godbijīgu attieksmi, cik vairāk pasaules mūžu Valdnieks, neredzamais un neiznīcīgais Dievs?! Ierasties pie Ķēniņa uz pieņemšanu pieklājīgi ģērbtam - tas ir attieksmes un cieņas jautājums.

Cits svarīgs aspekts ir līdzcilvēku reakcija. Kā jau minēts vēstulē, problēmas rada pārāk vaļīgs un seksuāli akcentēts ģērbšanās stils. Cieši pieguļoši topiņi bez krūštura, bikses ar zemu jostasvietu, kas atkailina vēderu, pārāk dziļš dekoltē, minisvārciņi - šāds apģērbs nav piemērots kristīgam dievkalpojumam. Mums jāapzinās, ka Dievs ir klātesošs draudzes dievkalpojumā - tā ir svēta vieta. Šodien mēs esam pazaudējuši šo sajūtu. Nedomāju, ka kristīgas sievietes šādi ģērbtos speciāli, lai kādu kārdinātu - tā drīzāk ir pasaules ietekme un nodevas modei, īpaši jaunām meitenēm. Viņas pat neapzinās, ka šāds apģērbs kādam varētu būt piedauzība. Bet draudzēs par šo tēmu neviens nerunā.

Tiem, kas tomēr uzdrošinās runāt, nākas uzklausīt ironiskas piezīmes, ka problēma ir viņos pašos, ja jau dievkalpojumā viņi domā par meiteņu kājām un citām ķermeņa formām. Taču atcerēsimies, ka cilvēks ir arī seksuāla būtne un pievilcības aspekts vīrieša un sievietes attiecībās ir dabīga lieta. Ja skaista sieviete aiziet uz baznīcu īsā mini, vai normāls vīrietis spēs nepievērst uzmanību viņas kājām, kaut tikai mirkli? Sātans lieliski zina mūsu vājās vietas un uzbrūk vismazāk aizsargātajām pozīcijām. Bet Raksti teic, ka ja mēs šādi ievainojam brāļu un māsu sirdsapziņu, tad grēkojam arī pret Kristu (1.Kor. 8:12).

Tas, protams, nenozīmē, ka kristietēm jāstaigā līdz kaklam cieši aizpogātā apģērbā, kā savā piemērā min vēstules autors, vai dievkalpojumos jāsēž šķirti no vīriešiem, kā joprojām notiek šur tur pasaulē. Pārspīlēts ir arī dzirdētais viedoklis, ka kristietim pat nevajadzētu apmeklēt publiskās pludmales, jo mūsdienu peldkostīmi mēdz būt stipri miniatūri. Mēs nevarēsim pilnībā aizbēgt no pasaules - tad būtu jādodas klosterī un arī tur mēs neizbēgtu kārdinājumiem. Kārdinājumi būs vienmēr. Svarīgi, lai mēs paši nebūtu kārdinājuma avots. Kā saka Raksti: “Pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību” (1.Kor. 8:9).

Kādā 30.gadu kristīgā žurnālā izlasīju: “Ja Jēzus atnāktu šodien un atrastu tevi pēc jaunākās modes tērptu, vai tev nebūtu kaunā jānolaiž acis Pestītāja priekšā?” Acīmredzot tajos gados kristiešu aprindās sekošana jaunākajām modes tendencēm tika uzskatīta par pārāk pasaulīgu. Esmu pārliecināts, ka Dievam nav nekas pret modernu, mūsdienīgu apģērbu. Problēma rodas, kad sekošana modei kļūst par svarīgāko mūsu dzīvē, jo jebkas, kas nostājas augstāk par Dievu, ir kalpošana elkiem. Zināmai daļai ļaužu sekošana modes novitātēm patiesi aizņem pārspīlēti lielu viņu dzīves daļu. Tāpat ir ļaudis, kas nekad neuzvilks vienu un to pašu apģērba gabalu vairāk kā pāris reizes - viņiem vienmēr vajaga ko jaunu un ekstavagantu. Viņi ir radījuši sev elku, kas ieņem Dieva vietu viņu dzīvē.

Dieva Vārds teic: “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā - tas ir Dievam dārgs” (1.Pēt. 3:3). Dievs nesaka, ka glīti ģērbties, lietot rotaslietas vai veidot modernu frizūru būtu kristieša necienīgi. Dievs saka, ka šīs lietas nav patiesā vērtība, ar ko būtu jālepojas. Patiesībā tām nav nekādas nozīmes, jo īstais cilvēks ir nevis materiālā čaula, kuru mēs pucējam, greznojam un lutinām, bet iekšējais sirds cilvēks - mūsu personības būtība. Tieši pēc tās Dievs mūs vērtē un tieši pēc tās mums vajadzētu vērtēt citus.

Kristietības sākuma gados Kristus mācībai pievērsās dažādu sabiedrības slāņu cilvēki, kā Raksti teic - pat no ķeizara nama. Viņiem bija zelta rotaslietas un viņi tās arī lietoja. Cilvēki lietojuši dažādas rotas teju kopš pasaules radīšanas. Tas nepadarīja viņus ne sliktākus, ne labākus Dieva acīs. Drīzāk jautājums ir par gaumi un pieticību. Ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks sakabinājis sev kaklā, ausīs un uz rokām zelta ķēdes un gredzenus, vai arī apkāries ar lētiem plastmasas bumbuļiem - šāda bezgaumība nedod godu Dievam. Taču gaumīga kaklarota, auskariņi, rokassprādze, gredzens vai kāda piespraude nav nekas tāds, par ko kristiešiem būtu jākaunas.

Medicīniskās un higiēniskās kosmētikas lietošana civilizētajā pasaulē ir pati par sevi saprotama. Par to nav strīdu arī kristiešu vidū. Taču dekoratīvā kosmētika - lūpukrāsa, skropstu tuša, nagu laka, plakstiņu ēnas, sejas tonētāji? Vai tas viss ir piemērots kristīgam cilvēkam? Jaunības gados es vairākus gadus biju draudzē, kur sievietes gandrīz nemaz neizmantoja dekoratīvo kosmētiku. Tas nebija aizliegts - viņas vienkārši to nelietoja, pat jaunietes ne. Pārrunājot šo jautājumu ar draudzes puišiem, nonācām pie pārsteidzoša secinājuma - neskatoties uz pilnīgu kosmētikas trūkumu, mūsu meitenes izskatās skaistas un pievilcīgas. Acīmredzot jaunības dabiskais svaigums un iekšējais dvēseles skaistums padarīja viņas pievilcīgas bez jebkādiem mākslīgiem palīglīdzekļiem.

Latvijai pamazām atgriežoties “civilizēto valstu” saimē, drīz vien arī pie mums sieviete vairs nebija iedomājama bez dekoratīvās kosmētikas. Kā man paskaidroja kāda amerikāņu māsa - ja Amerikā sieviete ierodas uz dievkalpojumu bez kosmētikas, viņu uzskata par nekoptu. Tāda ir amerikāņu kultūra un tradīcijas un to viņi iemācīja arī mums. Tas ir labi vai slikti? Domāju, ka gudri un prasmīgi lietota dekoratīvā kosmētika, kas akcentē un izceļ sievietē skaisto, bet notušē nevēlamo, nav nekas slikts un kristietim nepieņemams. Taču nemākulīgi un bezgaumīgi lietota kosmētika izkropļo dabīgo sievietes skaistumu un padara viņu par izkrāsotu lelli. Diemžēl šādu parādību dažkārt nākas novērot arī kristiešu sabiedrībā.

Man vienmēr paticis, ja sieviete lieto dabīgas krāsas, neuzkrītošu kosmētiku. Neesmu asinssarkano lūpu un zaļo nagu fans, tāpat man grūti saprast zili-zaļi-violeto matu un plakstiņu īpašnieces. Jājautā - cik šādā “sievietē-vampā” vairs palicis no Dieva radītā skaistuma? Šobrīd modē nākušas cilvēka miesas krāsai nedabīgu, spilgtu toņu nagu lakas, pie tam katrs nags tiek krāsots savā krāsā. Kā minēja vēstules autors, šādi krāsojas pat kalpotāju sievas un meitas. Viņas grib būt modernas, skaistas un pievilcīgas, taču nepadomā, ka lielai daļai vīriešu šāds papagailiskums nemaz nepatīk.

Tetovējumi un pīrsings. Vienu brīdi šīs lietas ienāca arī kristīgajās draudzēs. Nu šī mode sāk atslābt vai izpaužas citās formās, taču problēma joprojām ir aktuāla, jo daļa jauniešu, kas sevi sauc par kristiešiem, labprāt gribētu tetovēties vai ielikt kādu metāla gabalu savā miesā. Bet Dieva Vārds saka: “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos, un ko jūs esat saņēmuši no Dieva [..] Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1.Kor. 6:19-20). Rakstītais gan uz tetovējumiem un pīrsingu neattiecas tieši, taču palīdz saprast, ko mums vajadzētu darīt vai nedarīt ar savu ķermeni. Padomāsim, vai tetovējumi un pīrsings ir mums par svētību un vairo Dieva godu?

Izraēlam tetovējumu nelietošana bija zīme nošķirtībai no pagāniskajiem rituāliem. 3.Mozus gr.19:28 teikts: [..] jums nebūs iegriezt zīmes savā miesā, nedz savās miesās iededzināt rakstus. Apzīmējumu “tattoo” pirmoreiz ieviesa jūrasbraucējs Džeims Kuks (1728 - 1779), kurš šo ķermeņa izgreznošanas mākslu iepazina Klusā okeāna salās pie pagānu, tostarp cilvēkēdāju ciltīm. Tetovējumus plaši lietoja arī indiāņi, afrikāņi un citas pagāniskās garu pielūdzēju tautas. Katram tetovējumam bija konkrēta nozīme - tie apzīmēja cilts piederību, cilvēka statusu sabiedrībā un tamlīdzīgi. Arī miesas caurduršana un svešķermeņu ievietošana tajā raksturīga tieši pagānu tautām.

Kristieši dažos vēstures posmos un dažās kultūrās ir izmantojuši tetovējumus, taču tas drīzāk bijis nepieciešamības nevis greznošanās dēļ. Pirmo kristiešu sabiedrībā uz ķermeņa ietetovēta zivs vai cita simbolika zinātājam norādīja, ka cilvēks ir kristietis. Taču jau pāvesta Hadriāna I (miris 795.gadā) laikā tetovējumus aizliedza, pamatojot ar faktu, ka tetovējumi ir pagānu tradīcija. Šveicē vēl 1996.gadā dažos kantonos tetovējumi bija aizliegti kā cilvēka ķermeņa izkropļošana. Turpretī Bosnijā līdz pat 19.gadsimta beigām kristiešu meitenes tetovēja, lai izslēgtu viņu piespiedu konvertēšanu islāmā. Tāpat koptu kristieši islāmiskajā Ēģiptē līdz šai dienai nēsā labās rokas elkonī ietetovētu krusta zīmi, lai apliecinātu savu piederību Kristum. Tomēr vairums kristiešu tetovējumus un pīrsingu uzskata par Dieva bērniem nepiemērotiem.

Problēma ir tā, ka līdz nesenam laikam tetovējumi apliecināja noteiktu dzīvesveidu vai piederību noteiktām sabiedrības grupām. Ar savām tetovēšanas tradīcijām pazīstami jūrnieki un kriminālā pasaule. Savulaik tetovējumi un auskars ausī bija neiztrūkstoši pirātu atribūti. Plaši tetovējumus lietoja ieslodzījuma vietās, īpaši bijušajā Padomju Savienībā. Apskatot ieslodzītā tetovējumus, varēja izlasīt visu viņa kriminālo biogrāfiju. No kriminālās vides tetovēšanas subkultūra nonāca arī padomju armijā. Tādejādi tetovējumi nesa konkrētu vēstījumu sabiedrībai. Kādu vēstījumu nes tetovēts un pīrsingots kristietis? Vai šie zīmējumi un “grabuļi” miesā sekmē Kristus Evaņģēlija izplatīšanos?

Šodien tetovēšana kļuvusi par savdabīgu ķermeņa apgleznošanas mākslu. Arī lielākā daļa kristiešu, kas padevušies šai modes tendencei, to uztver tā. Nespēju iedomāties nopietnu kristieti ar notetovētu seju vai pīrsingu intīmajās ķermeņa vietās. Jāatceras arī, ka mode nāk un aiziet, bet tetovējumi paliek. Var mainīt matu krāsu, uzvilkt jaunu kleitu un izņemt “dzelžus” no ķermeņa, taču ar tetovējumu nāksies sadzīvot visu mūžu. Nereti bijušie cietumnieki, kas iepazinuši Kristus žēlastību, būtu gatavi atdot daudz, lai atbrīvotos no uz viņu ķermeņiem redzamajām pagātnes zīmēm, kamēr kristīgi jaunieši brīvprātīgi atdod savu miesu sakropļošanai. Padomāsim par to, pirms pieņemt šādu lēmumu.

Kāds ir šo pārdomu kopsavilkums? Bībele mūs aicina necensties pievērst citu uzmanību mūsu ārējam izskatam (1.Tim. 2:9). Daudz svētīgāk ir izkopt iekšējo skaistumu (1.Pēt. 3:4). Rakstos arī teikts, ka viss ir atļauts, bet ne viss der, ka nekas nedrīkst mūs kalpināt (1.Kor. 6:12) un ne viss ir par svētību draudzei (1.Kor. 10:23). Tad nu mums atliek vien noskaidrot vai tetovēšanās, pīrsings, pārlieku ekstravagants, izaicinošs apģērbs un frizūra, kaudzēm kosmētikas ceļ Dieva Draudzi ticībā, vai gluži pretēji - traucē mūsu attiecībām ar Radītāju un līdzcilvēkiem?

Bībele runā arī par pieticību un atturību (1.Tim. 2:9). Tas nenozīmē būt “pelēkajai pelei”, staigāt līdz kaklam aizpogātā blūzē un svārkos līdz zemei. Tomēr jāraugās, lai viss, kam pieklājīgā sabiedrībā vajadzētu būt apsegtam, arī tiktu apsegts. Kails vēders un stilbi nav gluži tas, ko būtu jāizrāda kristīgā draudzē. Savukārt atturība māca nepiesaistīt pārlieku lielu līdzcilvēku uzmanību mūsu ārienei. Atturīgi ģērbts cilvēks ir tas, uz kuru pretimnācējiem nav izbrīnā jāatskatās. Tetovējumi un pīrsings, ekstravaganta frizūra un apģērbs tieši pretēji - piesaista apkārtējo uzmanību. Tādejādi cilvēks eksponē tikai savu ārieni, bet ne patieso personību.

Dieva acīs ārējais ir maznozīmīgs, tam nav Mūžības vērtības. Dieva Vārds saka, ka “miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās” (1.Tim. 4:8). Tā var teikt arī par apģērbu, rotaslietām, kosmētiku - jebko, kas dod apmierinājumu vienīgi miesai. Kristietis var ģērbties un viņam būtu jāģērbjas glīti un mūsdienīgi - tas nav nekas slikts vai nepareizs līdz brīdim, kad ne vairs cilvēks valda pār lietām, bet lietas sāk valdīt pār cilvēku. Par sevi pārliecinātam, iekšēji harmoniskam Dieva bērnam nav vajadzīga ārēja sevis izrādīšana - viņš tāpat apzinās savu patieso vērtību. Tomēr nepārmetīsim un netiesāsim tos, kas ticībā vēl vāji, bet lūgsim Dievu un meklēsim atbildes Viņa Vārdā, ieklausīdamies sirdsapziņā, caur kuru Dievs runā uz mums.

“Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi.” (1.Tim. 2:9,10 - jaunas tulk.)
“Lai jūsu skaistums nav ārīgs - matu cirtas vai zelta rotaslietas, vai dažādi tērpi, bet gan sirdī paslēptais iekšējais cilvēks rāma un klusa gara neiznīcīgajā skaistumā, kas Dieva priekšā ir dārgs.”
(1.Pēt. 3:3,4 - jaunais tulk.)

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (6)

  1. Ja reiz, pēc Jūsu domām, Dievs radīja cilvēku, tad tas kailais ķermenis arī ir tas dabiskais skaistums! Un teikt, ka miesas kailums, vai to daļu (jebkādu) redzamība, tas ir nepiedienīgi būs pilnīga zaimošana. Vēl pieminēta tika tikšanās ar Dievu, varbūt viņš ir kails, tad tu savā dārgākajā un labākajā uzvālkā būsi tāds “zīmulis”. Kā tu viņam iestāstīsi, ka materiālo vērtību līdzi nēsāšana, būtībā sev priekšā likšana (apgērbšanās) nav materiālo vērtību likšana par prioritāti? :D Vēl vairāk, jebkura ķermeņa daļa ko tu nosedz nozīmē, ka tev nepatīk lai citi redz ko Dievs ir radījis. Jūtat uz ko velku? ;)

    Īstais fakts ir tāds, ka sabiedrība attiecīgās vietās uzspiež savu ģērbšanās stilu. Tā ir kā piederības rādīšana attiecīgai grupai? Tas ir tāds kā pierādījums vai esi sapelnījis pietiekoši daudz materiālās vērtības, lai līdzinātos citu materiālajām līmenim. Tātad pierādījums, ka tava domāšana ir tikpat samaitāta kā tās grupas vidēji pieņemts. Vai arī nesamaitāta… Ka grupa ir brīva no ģērbšanās aizspriedumiem jo viņi koncentrējās uz ko citu.

    Nē nestaigāju pliks, nevajag pārprast. :D Es uzskatu, ka lai pārbaudītu savu ģērbšanās stilu, to cik tas ir ietekmēts vai sabiedrības uzspiests, vajag vēsu prātu padomāt vai tu tā ģerbtos, ja zinātu, ka kilometriem un nedēļām apkārt nesatiksi nevienu cilvēku? Ja uzskati, ka ģērbots tāpat, tad esi apģērbies savas iekšējās ticības un savu veicamo darbu robežās. Apsveicu.

  2. Liels paldies par šo rakstu! Nu jau tādi laiki, ka zināma drosme vajadzīga, lai uzdrīkstētos par to runāt, jo pastāv risks, ka tevi nosauks par farizeju un bliezēju ar bauslību. Bet, kā zinām, žēlastība un bauslība nav atraujamas viena no otras. Šis ir neērtais jautājums, jo, ja to sāk ņemt nopietni, ir daudz jāmaina.

    Es domāju, ka tiešām esmu “bauslības sitēja”, pati audzinu trīs dēlus un meitu, un vienmēr par to esmu domājusi un satrauksies, redzot kādā sabiedrībā man jāpalaiž savi bērni.

    Mēs, vecāki, audzinām bērnus mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, un tas jau arī ir tam visam pamatā, lai spētu būt pieklājīgs un tikumīgs sirdī un ārējā attieksmē pret sevi un savu tuvāko. Lai mūsu paviršība nenoved tuvāko ciešanās, jo tādējādi, nodarot pāri savam tuvākajam, mēs nodarām pāri arī sev.

    Ja draudzē varbūt “vēl nav tik traki”, tad tik un tā ir vajadzīgs runāt par to profilaktiski, atgādināt šīs lietas, un tās ne vienmēr ir jāmāca mācītājam, to var darīt arī kādi citi draudzes cilvēki - vecāki. Jo nav arī pareizi apsaukāt vecākus par farizejiem, kuri paši audzina bērnus un reāli piedzīvo sabiedrības “seksīgo” ietekmi, ko sastop arī diemžēl draudzēs.

    Vēlreiz paldies!

  3. Ļoti labs skaidrojums par to, kā mode jāuztver šodien! Tieši mūsu - ticīgajām māsām.

  4. Nesvarīgi,
    ne jau par uzvalkiem un vakarkleitām te bija runa. Godbijīga attieksme Dieva priekšā arī apģērbā bija tikai viena nianse no visas raksta problemātikas. Diskusija vairāk bija par seksuāli akcentētu ģērbšanos un to, kā tā ietekmē citus cilvēkus. Un kā ar visu pārējo - pīrsingu, tetovējumiem, pārlieku lielu kosmētikas devu?

    Tas, ka sabiedrība, kurā dzīvojam, nosaka vispārpieņemtus uzvedības un ētikas standartus, tostarp apģērba jomā, ir vispārzināms fakts. Un, ko tad mums darīt? Neaicināsim taču cilvēkus uz anarhiju un sabiedrības normu pārkāpšanu?

  5. Cilvēka ķermenis pats par sevi nav apgrēcinošs, apgrēcinoša ir cilvēka samaitātā dvēsele, kura kopš apgrēcības ienākšanas nenosegtu cilvēka fizisko ķermeni uztver samaitāti un pataloģiski, ne tā, kā pirms grēka. Un tieši dēļ šīs pataloģiskās uztveres cilvēka ķermenis ir jānosedz, ne jau dēļ tā, ka ķermeņa ārējais skaistums pats par sevi būtu apgrēcība.

  6. Diskusijas par šo tēmu no sociālajiem tīkliem.

    ****

    Edīte Šulmane, 31.mar. 12:07

    Bet, ja cilvēkam nav cita apģērba, ko tad?

    Juris Timermanis, 31.mar. 14:44

    Ja nav, to Tas Kungs zinās, bet, ja ir ko vilkt un ģērbjas kā uz ballīti, lai piesaistītu uzmanību, tad tas ir cits jautājums…

    Ilgvars Blūmentāls, 31.mar. 12:29

    Ir tāda Islāma Valsts, tur visi/visas ģērbjas godpilni. Indijā tikai 30% iedzīvotāju lieto tualetes.

    Pasaulē vēl ir tikumīgas vietas!

    Guntis Strautnieks, 31.mar. 13:52

    Zelta vidusceļš. Visās lietās vajag saprātu un mēru.

    Juris Timermanis, 31.mar. 15:10

    Un to var dot tikai Tas Kungs, jo cilvēkam tie mēri gadās visādi…

    Elvis Krumholcs, 31.mar. 14:28

    Uz dievnamu iet tādā apģērbā, lai vispirms būtu patīkams Dievam, tad cilvēkiem, bet ne otrādi!

    Nepieklājas ierasties uz dievkalpojumu uzkrītošā izskatā un apģērbā, jo tas novērš citu cilvēku uzmanību no Dieva! Neviens neliedz dāmām uz dievkalpojumu ņemt līdzi somiņā bižutēriju un aksesuārus, un uzreiz pēc dievkalpojuma izgreznoties par prieku citiem.

    Guntis Strautnieks, 31.mar. 14:36

    Jau senos laikos puiši baznīcās meičas noskatīja…

    Juris Timermanis, 31.mar. 15:01

    Bet tas nenozīmē, ka uz apskati jāizliek vairāk nekā vajag…

    Jānis Blūms, 31.mar. 15:01

    Noskatīt un iekārot ir liela atšķirība. Tikumīgi ģērbtas neveicinās netiklas domas, turpretī nabadzīgi ģērbtas rosinās domas, kas nav tikumiskas un dievbijīgas. Tāda nu ir mirstīgā cilvēka daba.

    Juris Timermanis, 31.mar. 14:58

    Pieticības un atturības tikums - vai mūsdienu draudzei tas ir aktuāli?

    Domāju, ka ir aktuāli, un to pierāda laicīgā dzīve, ja pētām plašāk. Ģērbšanās stils un kas vēl te tika minēts, ir sava veida valoda, kas par mani kaut ko liecina. Ne visi varbūt to ievēro, bet tā ir, un to var ņemt un analizēt - būs pārsteidzoši rezultāti. Es pats par sevi šai jautājumā reiz sāku aizdomāties un šo to atklāju…

    Ja kāds sacīs, ka tam visam nav nozīmes, tad var iet vēl plašāk - tas nekas, ka es dzeru, smēķēju, pa retam iešņaucu zāli, bet eju tak uz baznīcu, daru labus darbus… Te laikam visam jānāk organiski un dabīgi. Tas neattiecas tikai uz sievietēm un apģērbu vien. Bet gribēju sacīt to, ko reiz teica kāds mācītājs: “Labi darbi mani nepadara par labu Dieva bērnu, bet gan Dieva žēlastība un attiecības ar Viņu, bet, kad es esmu attiecībās ar Viņu, tad es vienkārši nevaru nedarīt labus darbus.”

    Problēmas sabiedrībā rodas, kad normas tiek atslābinātas līdz tam, ka kailums - tas ir OK. Un tikko sāk “skrūves pievilkt”, tā ir kurnēšana… Tie, kas ar tehniku saistīti, zina - ja skrūves tur vienmēr pievilktas, tās neizļurkājas un ekspluatēt tehnikas vienību ir drošāk, bet tās, kuras laika gaitā jau ir izļurkājušās, tās reizēm nevar vairs pievilkt, vajadzīgs lielāks remonts. Ar lieko svaru tas pats - viegli nobaroties, bet cik grūti atgūt formu, kaut zini, ka tad jutīsies labāk…

    Guntis Strautnieks, 31.mar. 15:14

    Viduslaiku puritānisms un jauno laiku visatļautība + seksa revolūcija - abas ir novirze no normas.

    Dace Bruvere, 31.mar. 15:20

    Vismaz es nekad neesmu redzeejusi maaciitaaja sievu vienos legingos bez kaa garaaka paari, kas vismaz dibenu nosegtu. Bazniicaa vispaar es nevienu pieaugushu sievieti taadaa izskataa neesmu redzeejusi, pat uz ielas taadu nav daudz, paarsvaraa pusaudzes.

    Par mazu meiteniishu apgeerbu vispaar truukst vaardu, kas tur sarakstiits! Meiteniiteem ir tieshi taada pati vajadziiba peec normaalas fiziskas atiistiibas kaa puisiishiem, taapeec jaavalkaa eerts apgeerbs, nevis kaadas princeshkleitas! Un pieshuut tur lezbismu jau nu gan vajag maaceet!

    Vel jaanem veeraa, ka katrai vietai un situaacijai ir savs dreskods. Nevar prasiit, lai vasaras nomtnee briivaa dabaa jaunieshi vilktu to pashu ko bazniicaa, tur shorti u.c. briivs, karstam laikam piemeerots apgeerbs buus vietaa. Lai autors pats pameegina no galvas liidz papeezhiem kankaros tiities, iekaams to no citiem prasiit. Protams, arii shorti un krekini var buut dazhaadi, gan pieklaajiigi, gan ne, bet par to nebija neviena vaarda, tikai par to, ka sievieteem jaacieshas, jo, redz, Indijaa taa dara!

    Briizham jaajautaa, kaadaam aciim shis viirietis pats skataas, ja visu to ieveero? Vai pats sevii nekaadas probleemas neredz? Kaa tur bija - ja acs tevi apgreecina, tad izrauj to, nevis dodies apkarot to, ko redzeeji, vai ne? Es neattaisnoju piedauziigu geerbshanos vai uzvediibu, bet visam savas robezhas, arii puritaaniskaam prasiibaam vasaras nometnee.

    ✿ Liesma✿ Jekabsone✿, 31.mar. 21:34

    Varbút tad vajadzétu beidzot tiem víriesiem “opredelitsa”, káda iemesla dél iet uz draudzi - vai Dievu satikt, vai uz draudzes másám bolíties.

    Dace Bruvere, 31.mar. 21:46

    Tas uz sievieteem arii attiecas, sevishki pavecaakaam.

    Es vispaar nekad neieveeroju, kas kam muguraa, iznemot kaadus paaris, ar ko vairaak sanaak kontakteeties, nemaz nerunaajot par kosmeetiku.

    Taa vien liekas, ka dala bezmaz ar lupu luur, vai tai otrai ir skropstu tusha vai nav. Diez vai tur ar nekraasoshanos un rotu neneesaashanu buus liidzeets, taapat luurees - ir vai nav.

    Ervīns Jākobsons, 1.apr. 12:06

    Dace, patiesībā runa nav par normālu apģērbu, normālu kosmētiku. Runa ir par to, vai dievnamā vietā ir seksuāli akcentēts ģērbšanās stils, vai arī īpaši ekstravagants izskats, kas liecina, ka cilvēkam ir svarīgi sevi izrādīt. Arī tādas lietas kā pīrsingi vai tetovējumi. Kāpēc tu pārmet tiem, kam tādas lietas ‘duras’ acīs, ka viņi skatās uz cilvēkiem nevis Dievu, bet nepārmet tiem, kas uz baznīcu nāk sevi eksponēt nevis satikties ar Dievu? Abi labi.

    Dace Bruvere, 1.apr. 12:35

    Par piirsingiem un tetoveejumiem vispaar netiku runaajusi, bet, ja tie ir, nu kaa tu tetoveejumu nonemsi uz dievkalpojuma laiku?! Bet piesienas arii pie normaala apgeerba, piemeeram, garajaam bikseem sievieteem, pie tam nevis apspiileetaam vai pliku veederu, bet normaalaam. Kosmetika arii visnotal meerena. No citiem esmu dzirdeejusi, ka pat par ageerba kraasu ir uzbrukts vai par fizuuru un matu garumu.

    Man liekas, ir suga, kuru uzmaniiba ir tik loti pieveersta citu izskatam, ka nav iespejams apgeerbties taa, lai vinus nepiesaistiitu.

    Ervīns Jākobsons, 1.apr. 20:10

    Par šo sugu es tad arī rakstīju sava komentāra sākumā. Es viņus dēvēju par bauslības kristiešiem, kaut gan šis vārds nav īsti vietā, jo šādi cilvēki nereti vadās nevis pēc tā, kas patiešām rakstīts Dieva Vārdā, bet paši izdomā likumus, pēc kuriem cenšas piespiest dzīvot citus.

    Taču mans uzsvars, publicējot šo vēstuli (tiesa, ne visam tur var piekrist), bija runāt par nepiedienīgu ģērbšanās veidu baznīcā. Tāpat nav runa par cilvēkiem, kas tetovējumus ieguvuši vēl nebūdami kristieši. Runa ir par jauniešiem, kas būdami kristieši iet tetovēties un pīrsingoties.

    Biruta Magone, 4.apr. 00:30

    Ja izmet no baznīcas Vissvētāko Sakramentu, kura klātbūtnē cilvēki jūt bijību un dievišķa solījuma klātbūtni, tad nekas cits neatliek, kā skatīties vienam uz otru un kā tie citi apģērbušies.

    Kaspars Plinče, 1.apr 09:53

    Pareizticīgo baznīcā pastāv nerakstīts uzvedības un ģērbšanās kultūras kodekss, par kuru atgādinās priesteris pie bikts krēsla, par ko liecina piktogrammas pie baznīcas durvīm, mobilo telefonu, fotokameru aizliegums, baznīcā neklājas šortos un apakškreklā ienākt, sievietēm biksēs un ar neapsegtu galvu. Pie Dievgalda ejot, nāksies noslaucīt sminķus un lūpukrāsu, jo katrs dievgaldnieks noskūpsta biķeri. Bēdīgi, ja sanāk pārpratumi un kāds apvainojas par aizrādījumu…

Uzraksti komentāru