Ziemassvētku tradīcijas. Svētku vecītis

Ievietoja | Sadaļa Par šo un to | Publicēts 22-12-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Klāt atkal Ziemassvētki. Mūsdienu pasaulē viens no šo svētku populārākajiem personāžiem neapšaubāmi ir Ziemassvētku vecītis. Ik gadu šis omulīgais sarkanā kažokā tērptais vīrs ar kuplu baltu bārdu iegriežas miljoniem ļaužu namos visā pasaulē. Vieniem viņš ir Ziemassvētku vecītis, citiem Santa Klauss, vēl kādiem Salatētis, Sv.Nikolass, Sinterklāss, Papa Noël, Babbo Natale. Mājokļos viņš iekļūst pa skursteni, caur atvērtu vēdlodziņu vai vienkārši pa durvīm. Stāsta, ka šis smaidošais vīrs mīt tālu ziemeļos, bet savos pasaules klejojumos dodas ziemeļbrieža Rūdolfa vilktās kamanās. Taču Santa Klausam ir arī reāls prototips - Miras bīskaps Sv.Nikolajs, ko pazina kā trūcīgu ļaužu aizstāvi un apdāvinātāju. Šādā veidā viņš cilvēkiem stāstīja par vislielāko dāvanu pasaulei - Jēzu Kristu.

Nikolajs piedzima 270.gadā Pataras pilsētā, Romas impērijas Licijas provincē, mūsdienu Turcijas teritorijā. Viņa vecāki bija bagāti un dievbijīgi ļaudis, bet Nikolajs viņu vienīgais bērns. Jau no mazotnes Nikolaju uzrunāja Kristus mācība. Viņš nepiebiedrojās citiem jauniešiem viņu parastajās izpriecās, visu savu laiku pavadot dievnamā, izzinot Svētos Rakstus, lūdzoties un iegaumējot svarīgākās Rakstu vietas. Redzot jaunekļa dziļo ticību, Nikolaja tēvocis, Pataras bīskaps Nikolajs iesvētīja viņu par priesteri un iecēla par savu palīgu.

Pēc vecāku nāves Nikolajs prātoja, kā mantoto bagātību vislabāk izmantot Dieva godam. Kāds viņa kaimiņš, izputējis augstmanis, gribēja sūtīt savas trīs meitas uz ielas nodarboties ar prostitūciju, lai ģimene varētu izdzīvot. Dievbijīgo Nikolaju šāda doma šausmināja. Viņš ietina audeklā zelta gabalu un naktī iemeta pa augstmaņa atvērto logu. Atradis zeltu, augstmanis pateicās Dievam. Pēc dažām dienām Nikolajs iemeta vēl vienu zelta gabalu. Augstmanis slavēja Dievu par nezināmo labdari, tomēr nolēma turpmākās naktis palikt nomodā, lai atklātu, kurš viņu izglāba no nabadzības. Pēc dažām dienām Nikolajs augstmaņa mājā atkal iemeta zeltu. Augstmanis skrēja Nikolajam pakaļ saukdams: “Pagaidi! Nebēdz! Es gribu tevi redzēt!” Galu galā viņš jaunekli panāca un pateicībā gribēja skūpstīt tā kājas, taču Nikolajs viņu apturēja un lika apsolīt nevienam šo noslēpumu neizpaust.

Nikolaja priestera kalpošanas sākums sakrita ar imperatoru Diokletiāna un Maksimiāna valdīšanas gadiem. 303.gadā Diokletiāns izdeva likumu, kas iesāka plašas kristiešu vajāšanas. Daudzi Kristus sekotāji, tostarp Nikolajs, tika apcietināti, iekalti ķēdēs un iemesti cietumā. Daudzi zaudēja dzīvību savas ticības dēļ. Ap 311.gadu vajāšanas izbeidzās. Nikolajs un citi cietumnieki tika atbrīvoti un atgriezās mājās. 313.gadā imperators Konstantīns pasludināja reliģijas brīvību visā Romas impērijā. Draudzes pamazām atspirga un nostiprinājās.

Svētais Nikolajs ikonogrāfijā.

Šajā laikā nomira Miras bīskaps un bīskapi sapulcējās, lai ievēlētu viņa pēcteci. Kāds īpaši godāts bīskaps mudināja pārējos nopietni gavēt un lūgt par šo jautājumu. Tajā naktī viņš dzirdēja balsi, kas teica, ka bīskapam rītausmā jānostājas pie baznīcas durvīm un jāiesvēta par jauno Miras bīskapu pirmo vīrieti, kurš ienāks dievnamā un kura vārds būs Nikolajs. Viņš to izstāstīja citiem bīskapiem un, Dievu lūdzot, devās pie durvīm. Dieva Gara vadīts Nikolajs bija pirmais, kurš rītausmā piegāja pie baznīcas durvīm. Bīskaps viņu apturēja un jautāja: “Kā tevi sauc?” Priesteris pazemīgi atbildēja: “Nikolajs, jūsu svētības kalps.” Tad bīskapi ieveda Nikolaju baznīcā un, kaut arī viņš pretojās, nosēdināja bīskapa krēslā.

Bīskapa amatā Nikolajs parādīja patiesu nodošanos, augas naktis pavadot lūgšanās. Viņš nelutināja savu miesu, konsekventi izvairījās no sieviešu sabiedrības, lai nedotu nekādu iemeslu kārdināšanai. Attiecībās ar cilvēkiem bīskaps bija pazemīgs, taču dedzīgs sprediķotājs, kas nenoguris mudināja ļaudis uz labu un nosodīja ikvienu ļaunumu. Viņš vadīja vairāku pagānu tempļu, tostarp Artemīdas (Diānas) tempļa Efezā nopostīšanu. Stāsta, ka Nikolajs piedalījies arī Pirmajā Nīkajas koncilā un sašutis cīnījies pret Ārija maldu mācību. Tomēr visvairāk bīskaps Nikolajs kļuva pazīstams kā labdaris, kas daudz palīdzēja nabadzīgiem ļaudīm un bērniem, daudzreiz to darot slepus, no kā vēlāk radās Ziemassvētku dāvināšanas tradīcija.

Bīskaps Nikolajs - bērnu un trūcīgo labdaris.

Dzīves laikā bīskaps Kristus vārdā veica dažādus brīnumus. Caur bīskapa aizlūgšanu daudzi cilvēki tika dziedināti un atbrīvoti no ļauno garu apsēstības. Reiz, kad reģionā plosījās briesmīgs bads, Nikolajs, uzzinājis, ka ostā stāv daži tirdzniecības kuģi ar labību, nekavējoties devās pie jūrniekiem, lūdzot tos ziedot vismaz simts mēru graudu no katra kuģa. Jūrnieki paskaidroja, ka graudi Aleksandrijā nosvērti un viņiem tie jānogādā imperatora klētīs pilnā svarā. Nikolajs atbildēja: “Dieva spēkā es jums apsolu, ka krava nebūs kļuvusi mazāka, kad imperatora ierēdņi to saņems!” Kad vēlāk ierēdņi pieņēma labību, tā bija tieši tikpat lielā svarā, kā iekraujot Aleksandrijas ostā. Jūrnieki izstāstīja visiem šo brīnumu un pateicās Dievam par Viņa kalpu Nikolaju. Kukurūzu, ko jūrnieki bija ziedojuši, Nikolajs izdalīja cilvēkiem pēc katra vajadzībām. Brīnumainā veidā graudi pietika ne vien pārtikai, bet nodrošināja sējas graudus visam reģionam turpmākos divus gadus.

Nikolajs bija viens no retajiem agrīnajiem kristiešu svētajiem, kas nomira dziļā vecumā. Bīskaps aizgāja pie sava Kunga noliecis galvu lūgšanā un skatot tuvojošos Dieva eņģeļus. Tobrīd viņš lasīja 31.psalmu “Pie Tevis, Kungs, es patveros”, un, kad nonāca līdz vārdiem: “Tavā rokā es nododu savu garu”, izdvesa pēdējo elpas vilcienu. Bīskapa aiziešana notika 343.gada 6.decembrī. 540.gadā Konstantinopoles imperators Justiāns I virs Nikolaja kapa uzcēla baziliku.

Svētā Nikolaja pārcelšana Mūžībā.

Kopš 450.gada Mazāzijā un Grieķijā Nikolaja vārdā sāka nosaukt baznīcas, bet 800.gadā viņš tika oficiāli atzīts par Austrumu katoļu (pareizticīgo) baznīcas svēto. Konstantinopoles bīskaps Metodijs 842.gadā uzrakstīja Svētā Nikolaja dzīvesstāstu grieķu valodā, ko latīniski pārtulkoja Jānis Diakons 880.gadā. Ap 850.gadu Ķelnes katedrāles garīdznieki 6.decembrī sāka atzīmēt svētā nāves gadskārtu, cienājot katedrāles skolas audzēkņus ar augļiem un cepumiem. Devītajā gadsimtā Nikolajam tika veltīts pirmais korālis. Bet 987.gadā Kijevas kņazs Vladimirs pasludināja Nikolaju par Krievzemes svēto aizbildni, dodot tam vārdu Brīnumdarītājs (Ņikolai Čudotvorec).

1084.gadā turki ieņēma Antiohiju. Trīs gadus vēlāk 47 itāļu karavīri nozaga Nikolaja kaulus no viņa kapenēm un pārveda uz Bari pilsētu Itālijā. Šādu rīcību neoficiāli atbalstīja Romas Baznīca, kas nevēlējās, lai svētā mirstīgās atliekas tiktu apgānītas. Veicinošs faktors bija Universālās Baznīcas sadalīšanās Romas katoļu un Pareizticīgo baznīcās. Romas katoļi uzskatīja, ka svēto relikvijām jāatrodas to aizbildniecībā. Pateicoties viņa pīšļu pārcelšanai uz Rietumeiropu, Nikolaja popularitāte ievērojami pieauga un Bari kļuva par vienu no iecienītākajām svētceļojumu vietām.

Sv.Nikolaja bazilika Bari, Itālijā,
uz kurieni bīskapa pīšļi tika pārvesti no Miras Mazāzijā (tagad Demre Turcijā) bazilikas (attēlā pa labi).

Ar ticīgu jūrnieku starpniecību stāsts par Svēto Nikolaju izplatījās no Mazāzijas uz Itāliju, Spāniju, Holandi, Franciju, Lielbritāniju un vēlāk uz Jauno Pasauli. 1119.gadā normaņu mūks Džons uzrakstīja grāmatu “Sv.Nikolaja dzīve”. Ap to pašu laiku mūķenes Beļģijā un Francijā sāka ik gadu 6.decembrī pasniegt dāvanas bērniem no nabadzīgām ģimenēm. 13.gadsimtā Francijā 6.decembri sāka atzīmēt kā bīskapa Nikolaja dienu, bet gadsimta nogalē Jakobs de Voragins izveidoja baznīcas svēto dzīves aprakstu krājumu “Zelta leģendas”, kurā bija arī nodaļa par Svēto Nikolaju. Tieši “Zelta leģendas” izmantojuši daudzi vēlāko gadu autori, stāstot par Nikolaja dzīvi. Ap 1400.gadu par godu Nikolajam bija veltīts jau ap 500 dziesmu un baznīcas himnu. Līdz pat 15.gadsimta beigām Sv.Nikolajs bija trešais iemīļotākais reliģiskais personāžs pēc Jēzus un Marijas. Viņa vārdā bija nosauktas vairāk nekā 2000 baznīcas un klosteri visā pasaulē.

Svētā Nikolaja brīnumdarbi bija iecienīts temats viduslaiku mākslinieku darbos un liturģiskajās mistēriju spēlēs. Viņa nāves dienu 6.decembrī sāka atzīmēt ar svinībām un tradicionālo mielastu, kas ievadīja Ziemassvētku laiku. Pamazām Nikolaju sāka godināt visās pasaules daļās, viņa vārds tika dots daudzām ģeogrāfiskām vietām. Sv.Nikolajs ir Krievijas, Maskavas, Grieķijas, Parīzes un Frīburgas Šveicē svētais aizbildnis, svētceļnieku un mācītāju, bērnu un bāreņu, zinātnieku un studentu, jūrnieku, zvejnieku un laivinieku, kuģu un ostu strādnieku, notāru, advokātu, tiesnešu un daudzu citu profesiju patrons.

Miras bīskaps - Svētais Nikolajs.

Pēc tam, kad 1517.gada 31.oktobrī Mārtiņš Luters pienagloja savas 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm, sākās Reformācija, kas ātri izplatījās visā Eiropā. Protestanti uzsvēra cilvēka personīgo atbildību savas dvēseles glābšanā, akcentējot nevis brīnumus, bet lūgšanu dzīvi, Bībeles studijas un žēlsirdību. Līdz ar to visā Eiropā izbeidzās katoļu svēto, tostarp Svētā Nikolaja godināšana. Puritāņu valdība Anglijā aizliedza ne vien Sv.Nikolaja dienas, bet arī Ziemassvētku svinēšanu. Dažās valstīs, kur svētku svinēšana nebija aizliegta, Svētā Nikolaja dienas svinības tika apvienotas ar Ziemassvētku svinībām. Lai arī dāvanu pasniegšanas tradīcija ieguva jaunas, nereliģiskas formas, tajā joprojām bija redzams Miras bīskapa labestības attēlojums.

Svēto godināšana bija aizliegta, tomēr ļaudis neatsacījās no šīs tradīcijas. Nikolaja tēla vietā parādījās Ziemassvētku vecītis, kas nebija saistīts ar kristīgo baznīcu. Anglijā šāds tēls bija Father Christmas, kas radās saplūstot kristīgām un pagāniskām tradīcijām. Pēc romiešu iebrukuma Britānijā 43.gadā, vietējie sāka godināt romiešu dievu Saturnu. Ap 600.gadu Britu salās uz dzīvi apmetās sakši. Viņiem bija paraža personificēt laika parādības. Svētkos viņi godināja Karali Salu vai Kungu Sniegu, kurus attēloja ar efeju stīgām apvītā mētelī ieģērbti aktieri ar smailu cepuri galvā. Šie tēli pārstāvēja ziemas saulgriežu laiku un tika laipni aicināti ļaužu namos, kur tiem izrādīja īpašu cieņu, piedāvāja dzērienus un uzsauca tostus. Ap 800.gadu vikingi uz Britu salām atveda stāstus par skandināvu dievu Odinu, kas decembrī nāk uz zemi tērpies apmetnī ar kapuci. Viņam uz muguras ir maiss, pilns ar dāvanām, kuras viņš izdala trūcīgajiem. Drīz arī briti Ziemassvētku vecīti sāka attēlot kā liela auguma, mantijā ar kažokādas apmalēm tērptu vīru ar akmeņozola, efejas vai āmuļu vainagu.

Father Christmas - angļu Ziemassvētku vecītis.

1660.gadā Ziemassvētki Lielbritānijā tika atjaunoti kā brīvdiena, taču Miras bīskapa tēlu ļaužu tradīcijās jau bija aizstājis puspagāniskais Ziemassvētku vecītis. Savukārt Vācijā Reformācija veicināja cita Ziemassvētku tēla rašanos. Tas bija Kristus Bērns (Christkindlein), kas nesa dāvanas Ziemassvētkos. Paradoksāli, bet Kristus Bērnu nereti attēloja kā gaišmatainu meiteni. Svētais Nikolaus bija tikai Kristus Bērna palīgs. Viņu sauca par Ziemassvētku vīru (Weihnachtsmann) un dažādos citos vārdos, piemēram, Ru Klaus, Aschen Klaus, Pelznickle un citos. Citos Vācijas reģionos Svētais Nikolaus joprojām palika dāvanu nesējs, kas pie bērniem ieradās kopā ar savu kalpu Rūpertu. Kalpa uzdevums bija vērot, kurš bērns ir labs, bet kurš - palaidnis. Labie bērni saņēma dāvanas, nepaklausīgie - ogļu gabalu vai žagarus.

Ziemassvētku vīrs un Christkindlein - Kristus Bērns vācu Ziemassvētku tradīcijā.

Beniluksa valstīs Svētais Nikolajs pazīstams kā Sint Nikolaas, Sanct Herr Nicholaas, vai Sinterklaas. Holandiešu tradīcijā Sinterklāss kuģo no savas pils Spānijā uz Nīderlandi un ierodas tur 16.novembrī, lai varētu paspēt apmeklēt visus bērnus, skolas un slimnīcas. Viņam līdzi ir grāmata, kurā aprakstīta visu Nīderlandes bērnu uzvedība pēdējā gada laikā. Labie bērni tiek apbalvoti ar dāvanām, sliktie saņem ogļu kluci, turzu ar pelniem vai žagaru bunti. Sinterklāsa palīgs Melnais Pēteris (Zwarte Piet) piegādā bērniem dāvanas pa dūmeni, tāpēc viņa seja ir nokvēpusi dūmos. Pēc citas tradīcijas Sinterklāsa kalps ir tumšādains vīrs no Spānijas, kas tērpies mauru tērpā.

Arī Nīderlandē Reformācijas laikā bija aizliegts svinēt Svētā Nikolāsa dienu. Šajā dienā nebija atļauts cienāt bērnus ar konfektēm, cepumiem un kūkām. Par noteikuma neievērošanu draudēja bargs sods. Taču aizliegumi nelīdzēja - holandieši slepus turpināja atzīmēt šo dienu. Bērni 5.decembra vakarā pie kamīna vai krāsns novietoja koka tupelītes, kas bija piepildītas ar sienu, maizi vai burkāniem Sinterklāsa baltajam zirgam. Ja viņi bija labi zēni un meitenes, tad 6.decembra rītā atrada tupelītēs dāvanas, augļus un naudu. Citkārt maiss ar dāvanām bija nolikts pie durvīm. Pieaugušie izdalīja dāvanas, bet lai tās saņemtu, katram bija jānoskaita dzejolītis. Holandieši sāka arī Sint Nicholaas tirgus tradīciju Adventa laikā.

Sv. Nikolāss jeb Sinterklāss holandiešu Adventa tradīcijā.

1626.gadā no Nīderlandes uz Jauno Pasauli devās kāds kuģis. Tajā atradās holandiešu kolonisti, kas Amerikā bija nopirkuši zemi no irokēziem. Viņi uzbūvēja ciematu, ko nosauca par Jauno Amsterdamu. Šo holandiešu imigrantu aizbildnis bija Svētais Nikolāss. Kopā ar viņu uz Ameriku aizceļoja arī viņa piemiņas dienas svinēšanas tradīcija. Taču 1651.gadā puritāņi aizliedza Masačūsetas pavalstī jebkādu Ziemassvētku tradīciju piekopšanu. 1664.gadā Anglijas karalis Čārlzs II uzdāvināja Jauno Amsterdamu Jorkas hercogam un tā tika pārdēvēta par Jauno Jorku jeb Ņujorku. Tomēr likums par Ziemassvētku svinēšanas aizliegumu tika atcelts tikai 1681.gadā.

Holandieši un angļi nebija vienīgie ieceļotāji Amerikā. Arī vācu imigranti no dzimtenes atveda līdzi mīlestību uz Ziemassvētku svinēšanu. Ziemassvētku vakarā viņi piepildīja lopu silīti ar sienu Jēzus Bērna ēzelītim, bet Ziemassvētku dienā tajā vietā atradās grozs, pilns ar žāvētu ābolu šķēlītēm, konfektēm, valriekstiem un piparkūkām. Kad vācieši pieņēma angļu valodu, Amerikas vāciešu jēdziens Christkindle, kas bija radies no Eiropas Christkindlein, transformējās par Kristkingle. Beigās tas kļuva par pavisam jaunu personāžu Krisu Kringli, kas aizstāja Kristus Bērna tēlu. Sākot ar 19.gadsimta otro pusi Kriss Kringle kļuva par populārāko Ziemassvētku personāžu Pensilvānijas štatā.

Kriss Kringle - Santa Klausa priekštecis.

Amerikāņu Santa Klausa tēlā apvienojās holandiešu Sinterklāsa un angļu Ziemassvētku vecīša, vācu tradīcijas un seno skandināvu mitoloģijas iezīmes. Lielu ieguldījumu Santa Klausa radīšanā devis Ņujorkas Vēstures biedrības dibinātājs Džons Pintards, kurš par Svēto Nikolasu pirmoreiz rakstīja savā almanahā 1793.gadā. Pintards un daudzi citi bija neapmierināti, kā tolaik tika svinēti Ziemassvētki un Jaunais Gads. Svinības nereti beidzās ar šaudīšanos uz ielas, piedzeršanos un seksuālu izlaidību. Vajadzēja izdomāt, kā Ziemassvētku svinības pārvērst klusos ģimenes svētkos. Viens no Vēstures biedrības locekļiem bija jaunais amerikāņu rakstnieks Vašingtons Ērvings. Ar pseidonīmu Didrihs Knikerbokers viņš 1809.gadā izdeva satīrisko “Ņujorkas vēsturi no pasaules radīšanas līdz Nīderlandes dinastijas beigām”, kurā amerikāņu publikai pirmoreiz atklāja Santa Klausu. Tā sākās leģenda, kas vēlāk apceļoja visu pasauli.

Džons Pintards (no kreisās), Vašingtons Ērvings (labajā pusē)
un viņa grāmata “Ņujorkas vēsture”, kas amerikāņiem atklāja Ziemassvētku vecīti.

Nav zināms, vai doktors Klements Klārks Mūrs bija lasījis šo darbu, taču Ērvinga daiļradi viņš noteikti pazina. Par to liecina dažas Ērvinga frāzes, ko Mūra izmantoja savā poēmā “Sv.Nikolasa apmeklējums”, kas vairāk pazīstama ar nosaukumu “Nakts pirms Ziemassvētkiem”. Mūra poēmā apvienoti Eiropas folkloras tēlu un tradīciju elementi ar Ērvinga fantāzijām, tā radot stāstu, kas kļuvis par neoficiālu Santa Klausa varoņeposu. Tieši Mūrs paplašināja Santa Klausa briežu transportu no viena līdz astoņiem ziemeļbriežiem. Mūra darbā Santa ir tieši tāds, kādu mēs to iztēlojamies šodien - smaidīgu seju un mazu apaļīgu vēderu, kas nodreb ikreiz, kad viņš smejas.

Mūrs poēmu sacerēja saviem bērniem un tā būtu palikusi tikai ģimenes lokā, ja ne Mūru ģimenes draudzene Herieta Batlere, kas bez autora atļaujas poēmas kopiju nosūtīja kāda Ņujorkas laikraksta redaktoram. Poēma pirmoreiz publicēta 1823.gada 23.decembrī bez autora vārda. Turpmākajos gados dzejolis tika pārpublicēts neskaitāmas reizes. Mūra interpretācijā Santa Klauss bija piedzīvojis būtiskas pārmaiņas gan izskatā, gan raksturā. Svētais Nikolajs bija kristiešu bīskaps, bet Mūrs Santu raksturo kā “vecu labsirdīgu elfu”. Arī zīmēts Santa Klauss tika saskaņā ar īpašībām, kādas tam piešķīra Mūrs. Viena no pirmajām bija Mīrona B.Kinga gravīra, kas attēloja Santu kamanās ar astoņiem ziemeļbriežiem. 1848.gadā sešas ilustrācijas grāmatai “Sv.Nikolasa apmeklējums” uzzīmēja Teodors K.Boids, kura Santu attēloja kā mazu vīreli saplēstā mētelī ar īsām biksēm kājās.

Klements Klārks Mūrs un viņa poēma “Sv.Nikolasa apmeklējums jeb Nakts pirms Ziemassvētkiem”.

No 1863. līdz 1886.gadam karikatūrists Tomass Nasts radīja virkni Ziemassvētku zīmējumu izdevumam “Harper’s Weekly”. Šie zīmējumi Santa Klausu pārvērta liela auguma bārdainā vīrā. Nasts arī papildināja leģendu par Santa Klausu. Viņš radīja Ziemassvētku vecīša darbnīcu un oficiālo rezidenci Ziemeļpolā. 1879.gadā “Harper’s Weekly” pirmoreiz publicēja zīmējumu “Ziemassvētku pasts”, kurā attēlota meitene, metot pastkastītē vēstuli, kas adresēta Santa Klausam Ziemeļpolā. 1869.gadā amerikāņu rakstnieks Džordžs P.Vebsters publicēja dzejoli “Santa Klauss un viņa darbi”, kurā attēloja Ziemassvētku vecīša rotaļlietu rūpnīcu un viņa ledos un sniegos slēpto māju Ziemeļpolā. Septiņas krāsu ilustrācijas grāmatai radīja Tomass Nasts, kas attēloja Santu sarkanā kostīmā ar baltu kažokādas apdari. Nasta Ziemassvētku ilustrācijas kļuva populāras visā Amerikā un tika publicētas arī Londonas laikrakstos.

Tomasa Nasta Santa Klauss.

19.gadsimrta 60.gados Ziemassvētku vecīša tradīcija atdzima arī Lielbritānijā. Vecītis atkal sāka apmeklēt bērnus svētku laikā, atstājot dāvanas zeķēs. Attēli, figūriņas un lelles no Vācijas palīdzēja šo tradīciju nostiprināt. Vācieši eksportēja uz Lielbritāniju Ziemassvētku ilustrācijas un kartiņas, kurās Ziemassvētku vecītis bija attēlots kā gara auguma labsirdīgs vīrs, nevis jautrs elfs, kādu to tēloja amerikāņi. Vācu attēlos viņš parādījās gan bīskapa tērpā, gan tērpts zvērādās, gan kā Svētā Bērna pavadonis. Kā dāvanu nesēju viņu mēdza attēlot visdažādākās krāsas apģērbā. Taču pat tādā izskatā viņa sejas izteiksme visbiežāk bija nopietna. Dažreiz gan Santa smējās, bet tikai uz attēliem, ko bija paredzēts eksportēt uz ASV.

Ziemassvētku vecītis 19. gadsimtā.

1890.gadu sākumā Santa Klausa tēlu sāka izmantot arī kristieši. Pirmā bija Pestīšanas Armija, kam vajadzēja naudu, lai samaksātu par Ziemassvētku maltīti trūcīgām ģimenēm. Viņi ieģērba bezdarbniekus sarkanos Santa Klausa kostīmos un sūtīja Ņujorkas ielās vākt ziedojumus. Kopš tā laika Pestīšanas armijas Ziemassvētku vecīši ik gadu iezvana Ziemsvētku zvanus daudzu Amerikas un citu pasaules valstu pilsētu ielās.

1899.gadā Ketrina Lī Beitsa uzrakstīja dzejoli “Sāga par Santa Klausu”, kur pirmo reizi pieminēta Ziemassvētku vecīša sieva - misis Santa Klausa. Viņa bieži attēlota kā vecāka sieviete, kas stāv pie vīra sāniem un palīdz tam mājas darbos Ziemeļpolā. Parasti viņai ir brilles un balti, mezglā sasprausti mati. Viņa ir tikpat resna, cik pats Santa, un tāpat kā viņš apģērbta sarkanās drēbēs.

Misters un misis Santa Klausi.

1920.gadā Normens Rokvels žurnālam “Saturday Evening Post” radīja vēl vienu skatījumu uz Santa Klausa tēlu. Līdzīgi Tomasam Nastam, arī Rokvela Santa bija liels, tukls un jautrs vīrs. Vēlāk Rokvels radīja vēl vairākus Santa Klausa attēlus, kas tika publicēti uz žurnāla Ziemassvētku numuru vākiem. Interesanti, ka vairākiem Rokvela Ziemassvētku vecīša tēliem ap galvu ir nimbs, tā norādot vairāk uz Svēto Nikolaju nekā sekulāro Ziemassvētku vecīti. Rokvels veidojis arī simtiem citu Ziemassvētku ilustrāciju kompānijām visā pasaulē, tostarp 1965.gadā radījis kompānijas “PepsiCo” Santa Klausa tēlu.

Normena Rokvela Santa Klauss.

Jāteic, ka daudz populārāks par Rokvela Santa Klausu izrādījies “Coca Cola” komerciālais Santa, kas ļaužu apziņā kļuvis par “īsto” amerikāņu Ziemassvētku vecīti. Santas tēlu “Coca Cola” sāka izmantot 20.gadsimta 20.gados, lai popularizētu savu dzērienu. Panākumi bija minimāli līdz 1931.gadam, kad mākslinieks Hedons Sendblūms izveidoja visiem pazīstamo Santa Klausu. No Mūra vecā elfa viņš radīja liela auguma vīru ar apaļīgu vēderu un simpātisku seju -  dzīvespriecīgu un bezrūpīgu. Nav gan patiesība populārais mīts, ka Santas sarkanbaltais tērps pieskaņots “Coca Cola” logotipa krāsām. Sarkanā krāsa Santas apģērbā saistīta ar Svētā Nikolaja bīskapa tērpu. Kompānijai “Coca Cola” tā vienkārši bija laimīga sagadīšanās.

Hedona Sendblūma radītais “Coca Cola” Santa Klauss.

“Coca Cola” nebija pirmā kompānija, kas komercializēja Santa Klausa tēlu. ASV veikalos Ziemassvētku iepirkšanos sāka reklamēt jau 1820.gadā. vēlāk laikraksti izveidoja atsevišķu nodaļu svētku reklāmām, kur bieži parādījās Ziemassvētku vecīša tēls. 1841.gadā reklāmās pirmoreiz izmantota Ziemassvētku vecīša biroja ideja. 1870.gadā Ziemassvētku vecītis sāka savu uzvaras gājienu Amerikas un Kanādas lielveikalos. 1874.gadā tika izveidots pirmais skatlogs ar Ziemassvētku motīvu. 19.gadsimta 80.gados veikalos parādījās dzīvi Ziemassvētku vecīši, ko tēloja aktieri. Šie personāži bija ārkārtīgi iemīļoti kā bērnu, tā pieaugušo vidū. Pirms gadsimtu mijas visos ASV lielveikalos varēja sastapt Ziemassvētku vecīšus ar bērnu uz ceļgala. 1890.gadā Ziemassvētku vecītis parādījās arī Lielbritānijas veikalos.

Ziemassvētku vecītis un bērni ASV lielveikalos.

Stāsts par Santa Klausu turpināja evolucionēt. Tā kā ziemeļbrieži nevar ganīties Ziemeļpolā, 1925.gadā laikraksti sāka vēstīt, ka Santa Klauss patiesībā dzīvojot Lapzemē. Tēvocis Markus - Markus Rautio, kas Somijas valsts radio veidoja populāro raidījumu “Bērnu stunda”, 1927.gadā atklāja lielo noslēpumu - Santa Klauss, ko somi sauc par Joulupukki, dzīvo Korvatunturi, kas atrodas pie Somijas austrumu robežas. Kopš 20.gadsimta 50.gadiem Santa uzturas Napapīri ciematā, netālu no Rovaniemi, kur 1985.gadā izveidots Ziemassvētku vecīša birojs un ciemats. Viņš te ierodas katru dienu dzirdēt, ko bērni vēlas Ziemassvētkos. Santa Klausa ciematā ir arī Santas galvenā pasta nodaļa, kas saņem bērnu vēstules no visas pasaules.

Santa Klausa ciematiņš Napapīri uz Polārā loka.

1939.gadā Santa Klausa ģimeni papildināja devītais ziemeļbriedis Rūdolfs ar sarkanu degunu. Šo tēlu izdomāja kompānijas “Montgomery Ward Company” reklāmas rakstnieks Roberts L.Mejs. Viņa priekšnieks gribēja izdot īpašu grāmatu bērniem Ziemassvētkos. Grāmatu ilustrēja Denvers Džilens un to izdeva divarpus miljonu eksemplāru tirāžā. 1946.gadā tika izdots atkārtots metiens - trīsarpus miljoni eksemplāru. 1949.gadā Džonijs Marks uzrakstīja dziesmu par Rūdolfu - “Rudolph the Red-Nosed Reindeer”, kas acumirklī kļuva par hitu Nr.1 un tika pārdota divos miljonos eksemplāru. Pirmā filma par Rūdolfu tapa 1964.gadā. Gan stāsts, gan dziesma tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Mūsdienās Rūdolfs ir otrs populārākais Ziemassvētku tēls pēc Santa Klausa.

Roberts L. Mejs un viņa radītais Santa Klausa ziemeļbriedis, sarkandegunis Rūdolfs.

Santa Klauss pasaulē pazīstams ar dažādiem vārdiem. Šveicē dāvanas nes Christkindl jeb Kristus Bērns, Austrijā Svētais Nikolaus un viņa groteskais palīgs Krampus 6.decembrī, bet Christkindl - Ziemassvētku vakarā. Francijā Ziemassvētku vecītis pazīstams kā Père Noël vai Papa Noël, dažos reģionos dāvanas nes arī Le Petit Jesus - Jēzus Bērns. Krievijā galvenais dāvanu nesējs ir Salavecis (Ded Moroz) kopā ar savu mazmeitiņu Sniegbaltīti (Sņeguročka). Mūsdienās Svētā Nikolaja tēls saistīts galvenokārt ar Ziemassvētkiem nevis viņa tradicionālo dienu 6.decembri.

Ded Moroz un viņa Sņeguročka krievu gadumijas tradīcijā.

Ziemassvētku vecīša tēls apvieno dažādas tradīcijas. Diemžēl šodien lielākā daļa cilvēku Ziemassvētku vecīti uztver kā sekulāru tēlu. Grēcīgā pasaule Svētā Nikolaja labdarību apmainījusi pret komerciālo Santa Klausu. Varbūt tāpēc 1969.gadā pāvests Pāvils VI izsvītroja Svētā Nikolaja dienu no Romas katoļu kalendāra. Tolaik Reitera aģentūra no Romas ziņoja: “Santa Klauss šogad Ziemassvētkos ir lielākais Romas katoļu svētais. Kad spēkā stāsies jaunais katoļu kalendārs, Svētais Nikolajs no obligātas kļūs par brīvprātīgu svētību pasaules 700 miljoniem katoļu.” Šodien viss, kas saistīts ar Ziemassvētkiem, ir bezgala komercializēts, tomēr tas neliedz mums caur omulīgo pasaku Ziemassvētku vecīša tēlu un tā reālo prototipu Svēto Nikolaju stāstīt cilvēkiem par Dieva neizsmeļamo mīlestību, dodot pasaulei vislielāko dāvanu - Savu dēlu Jēzu Kristu.

Priecīgus Ziemassvētkus!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (17)

  1. Lūdzu vairāk uzrakstīt par tām pagāniskajām tradīcijām, kuras esot saplūdušas ar kristīgajām. Citādi sanāk robs stāstā.

  2. Lūdzu,
    šis raksts ir par Ziemassvētku vecīša tēlu svētku tradīcijā. Sākumā šī tēla pamatā bija Svētais Nikolajs, bet kad Sv.Nikolaja dienu aizliedza svinēt, saplūda ar pagāniskajiem ziemas saulgriežu tēliem un transformējās Ziemassvētku vecītī. Manuprāt rakstā ir pateikts gan par romiešu, gan sakšu dievību ietekmi uz šo tēlu. Vācijā tie bija pasaku rūķi, elfi, Skandināvijā - viņu dievs Odins.

  3. Īsi pirms Ziemassvētkiem uzdūros šim materiālam: https://www.youtube.com/watch?v=zqtuDArlkOI

    Biju šokā…. jo 30 savus ticības gadus domāju, ka Jēzus Kristus piedzima tieši Ziemassvētku naktī no 24-25.dec.

    Kopš šī materiāla noskatīšanās neizjūtu ne mazākās simpātijas pret Zieemassvētku vecīti, viņa palīgiem un Ziemeļbriežiem utt.

    No nevainīga joku veča - labdara utt. godināšanas varam ieslīdēt Dieva pretinieka godināšanā!

    Jautājums ir - vai Ziemassvētki vispār būtu jāsvin kristiešiem šādu parašu veidā, kā mēs to tagad darām?

  4. Vērotāj,

    šis un tamlīdzīgi video šobrīd ir ļoti populāri Latvijā. Daudz kas no tur teiktā ir patiesība, taču secinājumi… Vai patiešām itin visur jāsaskata kaut kādi simboli un itin viss jāpiedēvē sātanam? Pavisam nesen daži dīvaiņi masonu simboliku saskatīja arī Nacionālās bibliotēkas smailē tikai tāpēc, ka tā ir trijstūrveida formas. Ignorēts tika fakts, ka Gunāra Birkerta arhitektoniskā ideja ir stikla kalns, kurā Antiņš jāj modināt savu Saulcerīti. Tā ir stikla kalna smaile nevis masonu simbols!

    Līdzīgi arī “svētie” kristieši sātanisma simboliku saskata visur, pat senās kristīgās baznīcas dažādos priekšmetos. Nereti šādā veidā tiek izšaubīta cilvēku ticība, viņi sāk baidīties svinēt svētkus, kurus līdz šim svinējuši, sāk saskatīt elkdievību pat dažādos kristīgā dievkalpojuma elementos. Vai šāda mācība patiešām nāk no Dieva?

    Jā, Jēzus visticamāk nepiedzima ziemā. No Bībeles precīzu datumu uzzināt nav iespējams, pat gadalaiku ne. Daži Bībeles pētnieki domā, ka tas noticis pavasarī, citi - septembrī vai oktobrī. Tā kā precīzs dattums nebija zināms, senā Baznīca to noteica 25.decembrī, lai tā cilvēku tradīcijās izskaustu pagānisko ziemas saulgriežu svinēšanu.

    Taču svarīgi ir - ko jūs īsti svinat Ziemassvētkos? Jēzus Kristus piedzimšanu vai arī ko citu? Ja uzskatāt, ka Dieva Dēla nākšana pasaulē ir pietiekami svarīgs fakts, lai to atzīmētu, tad kāda nozīme datumam? Jēzus dzimšanas dienu varētu svinēt jebkurā gadalaikā, taču, ja gadu tūkstošus to pieņemts atzīmēt 25.decembrī, kādēļ kaut ko mainīt? Svarīgs nav dfatums, bet Persona, kuru godinām.

    Par svētku simboliem. Vai tad jūs pielūdzat izpušķotu eglīti? Vai priekš jums tā nes kaut kādu garīgu vēstījumu un nozīmi, vai ir tikai svētku dekorācija? Es patiesi nezinu nevienu kristieti, kam izpušķota eglīte būtu kas vairāk nekā dekors. Ziemassvētku vecītis? Tā reālais prototips ir Miras bīskaps Nikolajs senajā Mazāzijā, kas bija labdaris un nabago apdāvinātājs. Daudzās zemēs dāvanas bērniem joprojām nes Svētais Nikolajs 5.decembrī. Bet mūsdienu Ziemassvētku vecītis ir vairāk pasaku tēls, tāpat visa viņa atribūtika. Kristieši to var izmantot un var arī neizmantot. Tomēr daudzu draudžu svētdienskolu Ziemassvētku eglītēs šis tēls tiek izmantots un tam netiek piešķirta nekāda mistiska nozīme. Tas vienkārši ir jautrs tēls, kas atnes bērniem dāvanas.

    Ir radikāļi, kas saka, ka kristiešiem vajadzētu svinēt tikai tos svētkus, ko pats Dievs ir noteicis. Citiem vārdiem sakot - tikai ebreju svētkus. Bet tie ir Dieva noteikti konkrēti ebreju tautai un piemin tieši šai tautai svarīgus notikumus. Kāda gar tiem daļa no pagāniem nākušajiem kristiešiem? Pēc šādas mācības mēs vairs nevarētu svinēt ne Kristus piedzimšanas svētkus (Ziemassvētkus), ne Kristus augšāmcelšanās svētkus (Lieldienas), ne Svētā Gara svētkus (Vasarsvētkus). Bet, kā jums šķiet - vai notikumi, kurus šajos svētkos atzīmējam, nebūtu tā vērti, lai tos tomēr svinētu?

  5. Jā, es Tev, Ervīn, piekrītu - eglīte Ziemassvētku dekors - protams, ka tā, bet šajā materiālā izsklāstītie fakti ir fakti, tomēr, no kurienes šīs īstenās saknes - eglīte, vecītis utt.

    Savam bērnam līdz 7 gadu vecumam arī praktizēju rūķu un vecīša padarīšanu. Protams, kā visi bērni - tic tiem rūķiem un vecītm ar ļoti lielu sava bērna ticību. Tomēr šogad pirms vispār es uzdūros šim materālam internetā (iepriekš minētā komentārā), man tomēr iekšējā balss pamudināja bērnam izstāstīt patiesību, ka rūķi neskatās pie loga un Ziemassvētku vecīša nav.

    Bērns par šiem jaunumiem bija šokā…. kā nav?
    Pēc kāda laika man prasa - a, ja tāda Dieva nav?

    Sapratu savu kļūdu… nevainīgais pasaku tēls tik dziļi iesakņojies bērna iztēlē, ka realitāte izraisīja pamatīgu šoku un šaubas par reālo pasauli.

    Vecāki - neieaudziniet bērnos ticību šiem pasaku tēliem (vecīšiem, fejām, rūķiem utt)! Tā ir liela kļūda.

  6. Nu, es jau arī saku, ka tie ēbreju svētki nav jāsvin ;) Kā nekā, tas nenotika ne mūsu zemē, ne ar mūsu tautu.
    Tagad tik pamanīju, ka šis saits ir kristietisks. Varētu pat teikt - žēl… jo raksti interesanti. Vēstures raktus turpināšu lasīt. Paldies par tiem.

  7. Vērotāj,
    piekrītu, ka, ja arī Ziemassvētkos vispār izmanto tādu tēlu kā vecītis, bērnam vajag laikus paskaidrot, ka tas nav īsts personāžs, bet simbolisks tēls. Labi te noder tas pats vecais stāsts par Miras bīskapu Nikolaju (reāls cilvēks) un viņa labdarību, mīlestību un dāsnumu. Tāpat domāju, ka nebūs kristiešu, kas saviem bērniem nepastāstīs, ko tad īsti svinam šajos svētkos - Jēzus Kristus dzimšanas dienu. Vajag arī paskaidrot, ka dāvanas šajā dienā tiek dotas nevis pašu svētku dēļ, bet atsaucoties uz Dieva vislielāko dāvanu pasaulei - Glabēju Kristu.

    Savukārt rūķus kā simbolu vispār neieteiktu izmantot. Kaut arī latviešu folklorā rūķi ir labsirdīgi, citur tie ir visai ļaunas būtnes. Tādi ir gan ģermāņu rūķi, gan britu elfi, gan skandināvu troļļi. Pasakās tie gan mēdz būit labsirdīgi, taču pagāniskajā mitoloģijā tie ir ļauni tēli.

    Tomēr jautājums paliek: kāpēc, piemēram, tādi kristiegie autori kā Klaivs Steiplss Lūiss un Džons Ronalds Rūels Tolkīns savas alegoriskās pasakas “Nārnijas hronikas” un “Gredzenu pavēlnieks” uzrakstīja tieši fantāzijas žanrā? Ja šīs grāmatas lasa vai filmas skatās cilvēks, kas nekad nav lasījis Bībeli, tad tā vienkārši ir pasaka, bet ikvienam kristietim uzreiz ir skaidrs, par ko runāts šajās alegorijās un kas patiesībā domāts ar pasaku tēliem. Protams, mazam bērnam tas var arī nebūt tik skaidrs, un te nu atklājas vecāku svarīgā loma, kas skatās un seko, ko viņu bērni lasa, kopīgi apspriež izlasīto un, ja vajadzīgs, paskaidro nesaprotamo. Fantāzijas pasaule bērnam ir nepieciešama viņa radošo spēju attīstīšanai, taču tai jābūt vecāku kontrolētai un izskaidrotai.

  8. Lūdzu,
    man arī žēl, ka tev nožēlu rada fakts, ka vietne “Laikmeta zīmes” ir ar kristīgu ievirzi. Vai tu vari teikt, ka dzīvē esi iepazinis patieso kristīgo mācību un patieso kristietību? Bieži vien cilvēki dzīvo stereotipisku aizspriedumu varā par to, ko tad īsti māca kristietība un kas tā patiesībā ir. Tā ka varbūt reizēm ieskaties arī tēmās, kas tā vai citādi skar kristietību kā mācību vai dzīvesveidu. Iespējams, atklāsi ko jaunu un interesantu.

    Tomēr man prieks, ka turpināsi lasīt vismaz rakstus par vēstures tēmām. Starp citu, tēmu klāsts vietnē ir visai plašs un tikai daļa ir ar izteikti kristīgu ievirzi. Tomēr kristietība nav reliģija, bet pasaules uztvere un dzīvesveids, tāpēc vai nu es rināju par vēsturi, politiku vai hobijiem, šī pasaules uztvere tik un tā būs klātesoša. Protams, tas būs mans subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar kāda cita kristieša viedokli, un tomēr.

    Kas attiecas uz svētkiem, tad ebreju svētki - Hanuka, Sukots, Purims, Pesahs u.c. - latvietim patiešām nav jāsvin. Taču Kristus dzimšanas diena (Ziemassvētki), Kristus augšāmcelšanās diena (Lieldienas), Svētā Gara izliešanās un kristīgās Baznīcas dzimšanas diena (Vasarsvētki) nav ebreju svētki. Tiem ir universāla vispārcilvēciska nozīme, jo Kristus ir Dieva Dēls un Glābējs visām tautām, ne tikai ebrejiem.

  9. Gribēšu parunāt par kristietību, došos pie sava sena laba klases biedra, kas nu kā mācītājs kļuvis diezgan populārs un interesants (ko varēja gaidīt no tāda smadzeņu potenciāla).

    Kristietības pamatideju izrāvumi kā tādi manās acīs galīgi nekas slikts nav. Kā nekā vispār reliģijas pozitīvā ietekme uz kopienas kopproduktu ir nenoliedzama un apdomājama. Taču vēstures un pat tagadējie notikumi pierāda to, ka šī (samērā jaunā reliģija) neko nelabo cilvēku attiecībās un to sliktajās īpašībās (pakļaut un valdīt), gluži pretēji - kristietības vārdā notikušas tādas asinsizliešanas, kuras var sacensties ar vēstures lielākajiem tirāniem. Tātad, kaut kas nav kārtībā ar šo reliģiju. Uzskatu, ka tā cilvēkus nemaina (varbūt kādu cietumnieku). Jebkura lielāka itāļu mafija nevar sacensties ar to, kas darījās (varbūt arī darās) Vatikānā. Būtībā katra pilsētas baznīca man asociējas ar tādu kā liekulības bastionu. Un mēs te varbūt sašutinamies par izšķērdēto naudu mūsu zelta tiltā Rīgā.

    Tagadējie notikumi islama reliģijas vārdā. Krusta kari? Es uzskatu, ka arī šī reliģija ir bumba ar laika degli. Un nevajag te visu novelt uz dumjajiem viduslaikiem. Lūk, mūsdienu aptauja par spīdzināšanu http://www.msnbc.com/rachel-maddow-show/week-god-122014

    Ja man vajadzētu reliģiju, es pieslietos pie latviešu dievturības. Vēsture rāda, ka Laimas vai Māras vārdā neviens nav spīdzināts, nogalināts vai vardarbīgi pakļauts.

  10. Lūdzu,
    ja kristietība ir tikai reliģija, līdzīga daudzām citām reliģijām, tad patiesi tā nedod daudz pozitīva cilvēku attiecībās un nespēj pārmainīt cilvēka sirdi. Bet, kā jau rakstīju, patiesa kristietība nav reliģija; patiesa kristietība ir dzīvas attiecības ar Trīsvienīgo Dievu, no kā izriet cilvēka pasaules uztvere un dzīvesveids. Reliģijā cilvēks ar noteiktu rituālu palīdzību cenšas izkalpoties Dieva priekšā, lai iegūtu viņa labvēlību, savukārt patiesā kristietība ir cilvēka personīgās attiecības ar Dievu. Diemžēl kristīgās baznīcas vēsturē nereti ir bijusi tikai reliģija un tad arī parādās visas negācijas, kuras minēji, jo cilvēka sirds nav pārmainīta.

    Tātad, ar reliģiju patiešām kaut kas nav kārtībā, kā tu rakstīji. Jo tā ir tikai rituāli, kas nespēj izmainīt cilvēku. Es aicinu tevi iepazīties nevis ar reliģiju, bet Kristus mācību. Iepazīstot, ko Viņš ir teicis un darījis, ko ir teikuši un darījuši Viņa pirmie mācekļi, tu atklāsi, ka tas ir tālu no tā, kā reizēm rīkojas, jo īpaši vēsturē, tie, kas saucas Viņa vārdā. Tāpēc aicinu tevi un ikvienu iepazīt pašu Kristu nevis tikai klausīties stāstus par Viņu.

    Runājot par dievturību, viss atkarīgs no tā, ko tu sagaidi no reliģijas. Ja tikai zināmu tradīciju piekopšanu un regulāru satikšanos ar līdzīgi domājošiem, derēsim ghan dievturība, gan kristietība, budisms, islāms vai jebkura cita reliģija. Bet, ja tu gribi pa īstam, gribi zināt patiesību un baudīt patiesas lietas, nevis pakaļdarinājumus, tad tev jāatbild uz jautājumu - vai tu patiešām tici, ka visas tās latviešu dievības ir reālas garīgas personas, ar kurām tev ir reālas attiecības un kuras tu nreāli pielūdz un pagodini? Ja nē, tad tā ir tikai spēle. Dievturība ir reliģija, kuras pirmsākumi meklējami tikai 19.gadsimta vidū, jaunlatviešu dzejnieku nacionālā romantisma ietekmē. Tā ir jaunveidota reliģiska sistēma, kas balstās uz tautas folklorā sastopamajiem mītiskajiem tēliem un dievībām. Taču folklora, kas nonākusi līdz mūsu dienām, lielākoties radusies jau kristietības laikmetā un ir kristīgās mācības tā vai citādi ietekmēta. Par patieso baltu un līvu pagānisko reliģiju pirms kristietības zināms ir maz. Dievs - visa radītājs, Pērkons, Saule, dabas spēku personifikācijas, mājas gari - lūk daži tēli, kas patiešām nāk no senatnes. Laima, Māra, Jānis - tie visi ir daudz jaunāki tēli.

    Nav arī tiesa, ka latviskās pagānu reliģijas vārdā neviens nav spīdzināts un nogalināts. Un kā vēl ir! Dievturības vārdā, protams, nav, es runāju par īsto, seno pagānismu. Cik nu mums par tiem senajiem laikiem vēsta dažādas hronikas un citu vēstures avoti, pagānu dievu vārdā ir gan nogalināts, gan spīdzināts, gan upurēti cilvēki, ieskaitot bērnus.

    Katrai tautai ir sava pagāniskā pagātne. Bet, kad tauta iepazīstas ar Kristus mācību, kas ir universāla visai cilvēcei un neapšaubāmi augstāka, cildenāka un progresīvāka, tad, kā Bībele to raksturo, būtu muļķīgi atgriezties pasaules pirmbūtņu (garu) kalpībā.

    Bet tas jau vairs nav stāsts par Ziemassvētku vecīti… :)

  11. Kristietība ir reliģija? Kas ir reliģija? Ir taču tikai Viens Ceļš pie Dieva, pārējās visas ir reliģijas! Patiesais Ceļš - Jēzus Kristus - nav reliģija! Manuprāt!

  12. Zane,
    tev ir 100% taisnība. Tomēr jāņem vērā, ka nekristieši un arī daļa kristiešu, piemēram, Romas katoļi ar vārdu ‘reliģija’ saprot jebkura veida ticību. Tāpēc arī reizēm tiek lietots termins ‘kristīgā reliģija’. Es nesaku, ka šāds apzīmējums ir pareizs, bet to, ka diskutējot mums jāņem vērā citu izpratne šajā jautājumā. Protams, patiesa kristietība ir attiecības - starp Dievu un cilvēku, attiecības ar mūsu glābēju Jēzu Kristu, attiecības ar Svēto Garu, ar mūsu ticības brāļiem un māsām, ar draudzi. Reliģija savukārt ir cilvēka vēlme ar darbiem un rituāliem izkalpoties Dieva priekšā, panākot Viņa labvēlību. Taču tā nav īsta kristietība. Diemžēl jāatzīst, ka visos laikmetos un visās konfesijās ir bijis manāms arī šis reliģijas elements līdztekus patiesai, īstai ticībai.

  13. Vārdam ‘reliģija’ kā svešvārdam ir savs valodniecisks skaidrojums. Ja kādu šī vārda lietošana aizvaino, tad lai nelieto vai izvēlas citu terminu vai arī darina jaunvārdu.

  14. Viss, manuprāt, ir ļoti vienkārši. Kristus ir teicis Jāņa ev.10:10: “Es Esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un pārpilnība. Velns nāk zagt, nokaut un nomaitāt”. Tātad, būtu labi uzzināt, no ka ir cēlusies katoļu mācība. Kādas saknes tai ir. Vai patiešam kristīgs pamats? Vai katoļi nevajāja īstenos ticīgos, kuri redzēja, ka dieva vārdā tiek kultivētas 3 lietas - vara, nauda, sekss.

    Tātad - kāda dieva? Kad velns Jēzum piedāvā viņu pielūgt, viņš saka - es tev došu šīs pasaules godību. Vatikāns - kam tas patiesībā kalpo kristīgās ticības aizsegā? Jēzus saka - pēc augļiem jums būs tos pazīt.

  15. Ja ir velna sinagoga un pa virsu tam uzrakstīsim Dievs - vai no tās kas mainīsies…
    Tāpat ir ar šiem svētkiem…
    Mēs būtībā pagānismam pievelkam kristīgo…
    Kas ir kopīgs ticīgam ar neticīgo???

  16. Irina,
    runājot par Ziemassvētkiem - Kristus dzimšanas dienu - nevar tomēr gluži teikt, ka tie būtu “pagānu svētki”. Pagāni svin ziemas saulgriežus un dara to pāris dienas agrāk - 22.decembrī, savukārt kristieši svin Jēzus piedzimšanu un tie ir pavisam citi svētki ar pavisam citu nozīmi. Turklāt lielākais vairums pasaules sekulāro cilvēku nesvin ne vienu, ne otru - viņiem tie vienkārši ir skaisti svētki jeb kā amerikāņi saka - brīvdienu sezona. Ir tiesa, ka savulaik Baznīca Kristus piedzimšanas svētkus noteica pēc iespējas tuvāk pagāniskajiem saulgriežiem, lai tā mēģinātu izskaust tautā vēl dzīvas esošās pagānu tradīcijas. Tomēr tie ir pavisam citi svētki, kam ar pagāniskajiem saulgriežiem ir vien saskarsme laika ziņā, kad tos svin.

    Kas attiecas uz citām svētku tradīcijām, piemēram svētku vecīti, tad katram jāapzinās - izmanto viņš šo simbolu vai nē. Un, ja izmanto, tad ko īsti - Miras bīskapa Nikolaja tēlu, puspagānisko Ziemassvētku vīru vai arī Koka Kolas Santa Klausu. Lai tas paliek uz katra paša sirdsapziņas.

    Kas attiecas uz Romas Katoļu Baznīcas mācību, tad ne par to ir šis raksts. Jums ir taisnība, ka šīs Baznīcas mācībā ir ne mazums pagānisku vai pašizdomātu piemaisījumu, tomēr nevar arī teikt, ka šī Baznīca būtu absolūti nekristīga vai pat sātaniska, kā to apgalvo dažas galēji radikālas kristiešu grupas. Jāatceras, ka līdz 15.gadsimtam pasaulē nemaz nebija citu Baznīcu, kā vien Romas un Pareizticīgā. Tolaik 98% kristiešu pasaulē piederēja vai nu vienai vai otrai. Tāpēc būtu muļķīgi apgalvot,ka viņi visi kalpoja sātanam vai pagānismam un gāja taisnā ceļā uz elli. Dievs apsolījis vienmēr būt nomodā par Savu Draudzi (Baznīcu), lai cik grūtiem laikiem un viltus mācībām tā nebūtu pakļauta.

  17. Vara, nauda un bauda ir dzinulis visos laikos ar dažādiem aizsegiem. Kādas tikai varas nav nākušas mūs “glābt”, bet pie reizes ir pagrābušas resursus - cilvēkus, darbaspēku, zemi, mantu. Gan pāvesti, gan karaļi, gan cari un proletārieši. Katoļi vajāja (iznīcināja) katarus - vai ar to bija domāti “īstenie ticīgie”? Protams, ka katoļu baznīca bija vieta, kur varēja realizēt tieksmes pēc naudas un varas, jo tā bija varena impērija. Tagad to pašu var realizēt citur. Vatikāna vietā var doties uz Briseli, izklaidē var braukt komandējumos ar sekretāri vai sekretāru (pēc gaumes). Laiki mainās, tikumi nemainās.

Uzraksti komentāru