Ceļojums kopā ar eņģeļiem

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 15-12-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Šis ir stāsts par divu latviešu ceļojumu kopā ar eņģeļiem - gan redzamiem, gan neredzamiem. Uz Vāczemi šoreiz nebraucām, lai piedalītos kādā kristīgā konferencē vai seminārā, tā nebija arī ekskursija vai ciemošanās pie draugiem. Brauciena mērķis bija ārstniecības kurss vienā no Vācijas klīnikām. Un, lai gan šis ceļojums notika jau pirms kāda laika, arī tagad ir vērts par to pastāstīt, jo ne jau katru dienu mums izdodas sastapt tik daudz eņģeļu savā ceļā. Aizlūdzot par mums pirms šī ceļojuma, kāda ticības māsa saņēma pravietisku vārdu: “Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos” (Psalmi 91:11). Un patiesi - visa ceļojuma laikā mēs sajutām šo Dieva eņģeļu klātbūtni un aizsardzību.

Vispirms neliels ekskurss pagātnē. Jau desmit gadus šo rindu autors slimo ar limfas atteces traucējumiem, kā dēļ kreisajā kājā izveidojusies smaga limfostāze - kāja apjomā palielinājās vairākas reizes, izveidojās lielas čūlas, no kurām nemitīgi sūcās limfātiskais šķidrums. Ārsti visus šos gadus centās iegalvot, ka medicīna nav spējīga palīdzēt un ar slimību jāmācās sadzīvot. Kā kristieši darījām visu, ko zinājām, spējām un sapratām. Šajos gados par mani aizlūguši teju visu Latvijā sastopamo konfesiju mācītāji, par šo problēmu lūdza arī mūsu draugi dažādās draudzēs visā pasaulē. Taču kļuva tikai sliktāk, bet pats galvenais - nebija skaidras atbildes, kāpēc dziedināšana no Dieva nevar atnākt.

2012.gadā ar pavisam citu kaiti nonācu slimnīcā, kur man veica nopietnu ķirurģisku operāciju. Kad pēc divām nedēļām devos mājās, ārstējošais ķirurgs sazinājās ar kolēģiem Dr.Mauriņa vēnu klīnikā un jau nākamajā dienā braucu turp uz konsultāciju. Izrādījās, mana kaite nebūt nav neārstējama. Četru mēnešu laikā Mauriņa klīnikas speciālisti izdarīja maksimāli iespējamo, lai manas dzīves kvalitāte krietni uzlabotos. Pirms tam septiņus gadus biju pavadījis būtībā četrās sienās iesprostots, no mājas izejot vien neatliekamas nepieciešamības gadījumā. Tagad atkal varu būt sabiedrībā, būt kopā ar savu draudzi dievkalpojumos. Man tā ir fantastiska pārmaiņa un svētība. Tāpēc vislielākā pateicība visiem ārstiem, fizioterapeitiem un medmāsām, kas piedalījās šī brīnuma radīšanā, bet pāri visam - Debesu Tēvam par paklausītām lūgšanām, jo ārsti gan ārstē, bet dziedina tikai Dievs.

Kad Dr.Mauriņa klīnikā mums pastāstīja par iespēju ārstēties specializētā limfoloģijas klīnikā Vācijā, sākumā šādu iespēju nopietni neapsvērām, jo ārstēšanai nepieciešamā summa šķita pārāk nereāla. Gandrīz visus ietaupījumus jau bijām iztērējuši ārstējoties Latvijā. Taču Dievam bija citi plāni un Viņš atsūtīja mums pirmos eņģeļus. Mana dzīvesbiedre Solvita par iespēju ārstēties ārzemēs pastāstīja savam darba devējam Latvijas Bībeles Centrā (agrāk Rīgas Starptautiskais Bībeles institūts). Pirmā reakcija - tas nav iespējams, tādu naudu mums nesavākt. Tomēr Dievs runāja sirdī, ka jāmēģina. Solvitas kolēģi ievietoja sociālajos tīklos informāciju par manu problēmu un lūdza cilvēkus palīdzēt.

Pārsteidzoši, bet dažu mēnešu laikā tika savākti 10 000 eiro, kas nodrošināja ārstēšanās izdevumus man un uzturēšanos Vācijā mums abiem ar Solvitu, kas šajā ceļojumā veica mana pavadoņa, asistenta, tulka un šofera pienākumus. Atsaucās cilvēki gan no Lielbritānijas, gan ASV un pat no tālās Tasmānijas Austrālijā. Tomēr vislielākais ziedotāju skaits bija no Latvijas. Tas priecēja visvairāk - lai arī daudziem Latvijā šodien neklājas viegli, cilvēciskās jūtas, sirds siltums un vēlme palīdzēt nav zuduši. Visi kopā šie 45 eņģeļi (privātpersonas un draudzes) šķietami neiespējamo padarīja iespējamu. Nauda tika saziedota un mums neatlika nekas cits, kā gatavoties ceļam.

****

Mūsu Vācijas misija, kā ar smaidu nosaucam šo pasākumu, sākas 2013.gada 17.aprīļa agrā rīta stundā. Divās dienās bija jāpieveic vairāk nekā 1600 kilometri. Pirmās nepatikšanas piedzīvojām jau Lietuvā. Apstājāmies kādā atpūtas vietā netālu no Kauņas, lai paēstu brokastis, taču, kad atgriezāmies pie auto, konstatējām, ka pazudis motora dzesēšanas šķidrums. Par laimi blakus atradās vietējais autoserviss. Leišu meistari notestēja auto, tomēr nekādus bojājumus neatrada. Kad prasījām, cik jāmaksā, naudu no mums neņēma. Vēl vairāk - ceļā līdzi tika iedota kanna ar ūdeni, lai vajadzības gadījumā šķidrumu dzesēšanas sistēmā varētu atjaunot. Eņģeļi? Laikam jau.

Šķērsojuši Lietuvu un pusi Polijas, nakti pārlaidām viesnīcā  “Zajazd Blue” netālu no Poznaņas. Nekas īpašs, bet tādiem ceļotājiem kā mēs, serviss pilnīgi pietiekams. Starp citu, Polijā daudzas ceļmalas viesnīcas sauc “zajazd”, kas latviski būtu - iebraucamā vieta. Labi izgulējušies un paēduši brokastis, nākamajā rītā turpinājām ceļu Polijas - Vācijas robežas virzienā. Šķērsojuši robežu un pāris stundas piestājuši milzīgajā iepirkšanās kompleksā “A10″ netālu no Berlīnes, pa ātrgaitas šoseju traucāmies tālāk Nirnbergas virzienā. Tiesa, ik pa brīdim nācās papildināt motora dzesēšanas šķidrumu.

“Iebraucamā vieta” līdzās autobānim netālu no Poznaņas Polijā - “Zajazd Blue”.

Deviņdesmit kilometrus aiz Berlīnes pēkšņi atskanēja sprādzienam līdzīgs troksnis. Nobraukuši šosejas malā, konstatējām, ka dzesēšanas šķidrums atkal pazudis un motors “uzvārījies”. No izpūtēja vēlās balti, smirdoši dūmi. Atdzesējām motoru, taču iedarbināt auto izdevās tikai ar grūtībām. Vēlāk autospeciālisti teica - tas esot brīnums, ka mēs vispār esam varējuši kaut ko iedarbināt. Pamanījām, ka 500 metrus tālāk ir nobrauktuve, līdz kurienei, Dievu lūdzot, tomēr lēni spējām aizripināt.

Nobraucot no šosejas, priekšā pavērās divi ceļi. Dieva Gars mudināja braukt pa kreisi. Pēc pārsimts metriem piestājām nelielā ceļmalas stāvlaukumiņā, lai pārdomātu, ko darīt tālāk. Ilgi nebija jāgaida - drīz vien klāt bija nākamais eņģelis. No pretējās puses piebrauca kāds vācietis, apstājās, un pa atvērto auto sānlogu norādot uz tuvējo ciemu, skaļā balsī paziņoja: “Autoserviss!” Kas viņam teica, ka mums vajadzīgs autoserviss? Auto motors tobrīd bija izslēgts un nekas neliecināja par jelkādām problēmām. Brīnums bija arī tas, ka tik necilā ciematiņā ir tik vērienīgs autoserviss. Aizvedis mūs līdz turienei, vācietis (eņģelis?) pēkšņi pazuda kā nebijis.

Apskatījuši braucamo, automehāniķi šūpoja galvas: “Motor ist kaput!” Vienvārdsakot, autiņš nav braucams. Taču līdz klīnikai vēl 350 kilometri. Pirmā doma - kur tad, Dievs, ir tie apsolītie eņģeļi?! Kamēr meklējām piemērotu risinājumu, kā tikt tālāk, parādījās kārtējais eņģelis. Viens no autoservisa darbiniekiem tovakar ar savu auto brauca uz Minheni un apsolīja paķert mūs līdzi. Parasti Jans pie savas draudzenes uz Bavārijas galvaspilsētu devās piektdienas vakarā ap pieciem, bet šī bija ceturtdiena, turklāt pulkstenis jau krietni pāri septiņiem. Izrādījās, ka todien ciematā noticis nopietns ceļu satiksmes negadījums un Jans kā brīvprātīgais ugunsdzēsējs piedalījies glābšanas darbos. Tā nu viņš aizkavējies, un tā kā nākamā diena viņam bija brīva, pie draudzenes Jans nolēma braukt jau tovakar. Dievs patiesi ir brīnišķīgs - vienmēr atrod vislabāko risinājumu un vienmēr tieši laikā!

Eņģelis Jans ar savu draudzeni un suni; attēlā pa labi - mūsu saplīsušais auto servisa žogmalē.

Protams, mēs sapratām, ka tā nav sagadīšanās - Dievs vienkārši piepildīja Savu apsolījumu pasargāt mūs visos mūsu ceļos. Neskatoties uz dramatiskajiem piedzīvojumiem, sirdī bija pilnīgs miers, kaut uztraukties būtu bijis par ko. Pirmkārt, motora saplīšanas brīdī mēs traucāmies ar ātrumu 130 kilometri stundā un varējām piedzīvot nopietnu avāriju. Kas braucis pa Vācijas autobāņiem, zina, kādi tur ātrumi, un, ja kas pēkšņi notiek, avārija bieži vien ir neizbēgama. Otrkārt, mums tobrīd nebija ne mazākās nojausmas, kā pēc ārstēšanās tiksim atpakaļ uz Latviju. Mūsu autiņš palika autoservisā nekurienes vidū, bet man braucamais ir vitāli nepieciešams.

Taču tobrīd par to daudz nedomājām. Sēdāmies Jana ērtajā škodiņā, ar kuru tikām aizvizināti līdz pat Laufai - pilsētai, kas ir tikai 10 minūšu brauciena attālumā no mūsu galamērķa. Laufā mūs jau gaidīja klīnikas busiņš un pēc pusstundas atradāmies savā istabiņā, lai nākamajā rītā sāktu ārstēšanos. Esam pateicīgi cilvēkiem, kas mums palīdzēja - mēs viņus patiesi uzskatām par Dieva sūtītiem eņģeļiem. Jana 67 gadus vecais tēvs, uzzinājis par mūsu situāciju, teica dēlam: “Ja tu šovakar nebrauktu, es pats viņus aizvestu!” Cilvēks bija gatavs braukt 350 kilometrus turp un tikpat atpakaļ, lai palīdzētu pilnīgi svešiem ārzemniekiem. Arī klīnikas šoferis vienpadsmitos vakarā atstāja savu māju un ģimeni, lai brauktu pakaļ divām noklīdušām avīm. Pateicība Dievam par šādiem eņģeļiem!

Klīnika “Lympho Opt” atrodas Hoenštates (Hohenstadt) pilsētā. Oficiālā adrese gan ir Pomelsbrunnā (Pommelsbrunn), jo Hoenštate un Pomelsbrunna apvienotas vienā pašvaldībā. Abas pilsētiņas atrodas apmēram 40 kilometrus uz austrumiem no Nirnbergas. Tā ir Bavārijas federālā zeme, tomēr vietējie uzsver, ka nav bavārieši, bet franki, un viņu zeme - Frankonija (Frankenland). Kāda ir atšķirība? Vēsturiski bavārieši un franki ir divas dažādas ģermāņu ciltis, arī valodas dialekti atšķiras. Bavārieši ir katoļi, franki - protestanti. Lai saprotamāk - Bavārija varētu būt Vācijas Latgale, Frankonija - Sēlija.

Hoenštate/Pomelsbrunna un to apkārtne.

Kad ieradāmies, pavasaris bija pašā plaukumā. Laika apstākļi dažādi - siltas dienas mijās ar lietu un negaisu. Tomēr apkārt viss zaļoja un ziedēja. Koki un lauki ar katru dienu kļuva arvien košāki, apkārtnes pļavās ganījās zirgi, šur tur bija redzamas gotiņas. Apvidus diezgan kalnains, tiesa - tie bija zemie, mežiem apaugušie, nevis sniegotie kalni. Apkārtne pilsētniekiem neierasti mierīga un klusa - vienīgi putni jau četros no rīta laida vaļā savus skaļos treļļus.

“Lympho Opt” ir viena no nedaudzajām specializētajām limfoloģijas klīnikām Vācijā. Tā ir privāta ārstniecības iestāde apmēram 30 pacientiem un to vada visā pasaulē cienīta autoritāte - Dr.Francis Jozefs Šingale (Franz Josef Schingale). Klīnika izvietota Hoenštates industriālajā zonā “PEZ”, kas gan nozīmē vien nelielu ēku puduri - pārsvarā veikalus un iestādes. Pilsētiņas dzīvojamā zona atrodas pāri Pegnicas upei. “Lympho Opt” izvietota vienā no “PEZ” prestižākajām ēkām - “Markgrafenresidenz”. Klīnika aizņem ēkas trešo un mansarda stāvu, otrajā ir dažādas ārstu privātprakses, pirmajā - veikali.

“Lympho Opt” klīnika Markgrāfrezidencē Pomelsbrunnā - Hoenštatē.

Trīs nedēļas, ko pavadījām klīnikā, pagāja ļoti intensīvi. Viss sākās septiņos no rīta un turpinājās līdz sešiem vakarā. Limfātiskās atteces traucējumu ārstēšana pamatojas un trim galvenajām terapijas metodēm. Pirmā ir manuālā limfodrenāža - speciāla masāža, kuras uzdevums ir aktivizēt limfas plūsmu. Līdztekus izmanto mehānisko limfodrenāžu - slimo ķermeņa daļu ieģērbj speciālā, limfopreses aparātam pieslēgtā apvalkā, kas lēnām tiek piepildīts ar gaisu, bet pēc tam gaiss atkal izvadīts ārā, ritmiski masējot tūskas skartās vietas. Trešā ārstniecības metode ir roku vai kāju notīšana ar speciāliem spiedošiem pārsējiem, kas izspiež limfu tālāk uz ķermeņa centru.

Bez šīm galvenajām terapijas metodēm tiek izmantotas arī citas - uz ķermeņa audiem iedarbojas ar radioviļņu palīdzību, pielieto elektrostimulāciju, ogļskābo vai ozona gāzi, lāzeru, infrasarkano starojumu. Kā palīgmetode tiek izmantota ārstnieciskā vingrošana, boksa treniņi, nūjošana, joga. Klīnikas sporta zālē ir vairāki trenažieri, kur katrs var nodarboties individuāli vai kopā ar fizioterapeitu. Divas reizes nedēļā pacientus ved uz peldbaseinu, kur trenera uzraudzībā tiek veikti speciāli vingrinājumi ūdenī. Visas nodarbības notiek respektējot katra pacienta individuālās spējas un varēšanu, jo klīnikā ārstējas arī cilvēki ar smagiem kustību traucējumiem.

Klīnikas ikdiena.
Mehāniskā limfodrenāža (centrā), manuālā limfodrenāža (augšā pa labi)
un kāju/roku bandažēšana (attēlā kreisajā pusē).

Kā jau Rietumeiropā, sadzīve klīnikā ir augstā līmenī. Vienvietīgās un divvietīgās istabiņas aprīkotas ar mīkstām mēbelēm, dušu un tualeti, telefonu, bezvadu internetu, televizoru un pat personīgo seifu. Padomāts arī par brīvā laika pavadīšanu - izveidota atpūtas istaba, kur var adīt, tamborēt, izšūt, spēlēt galda spēles, sērfot internetā, skatīties televizoru, klausīties mūziku, lasīt vai vienkārši iedzert kafiju. Ja ir savs auto, var doties ekskursijā uz apkārtējiem ciemiem un pilsētiņām. Daba ļoti skaista, pilsētiņas senlaicīgas, apkārtnē ir vairākas senas pilis. Brīvdienās var aizšaut līdz Nirnbergai. Laiku pa laikam noturēt svētbrīdi ierodas mācītājs, taču tas notiekot ārkārtīgi reti un tikai vācu valodā.

Ēdina slimniekus bagātīgi. Brokastīs ir tā sauktais zviedru galds - vairākas desu, siera un maizes šķirnes, vairākas biezpiena šķirnes, dārzeņu salāti, augļi. Dzēriens - kafija, tēja vai apelsīnu sula. Aizpildot speciālu formulāru, pusdienās un vakariņās ik dienu iespējams izvēlēties starp diviem piedāvātajiem ēdieniem. Pusdienās tie ir dažādi dārzeņu salāti, zupa, otrais un deserts. Vakariņās - aukstie uzkožamie. Viss ēdiens ir ar zemu kaloriju daudzumu, taču garšīgs. Klīnikā iemācījos ēst produktus, ko mājās nekad nebūtu lietojis. Tas tikai pierāda, ka fiška ir nevis produktos, bet to pagatavošanas mākā. Tiesa, klīnikā uz vietas neko negatavo - visu atved jau gatavu un uzsilda.

Lai arī ir problēmas ar veselību, klīnikas pacienti možumu nezaudē.

Pacienti klīnikā ir no dažādām valstīm. Vairākums, protams, vācieši, taču ir arī spānieši, itālieši, krievi, ukraiņi, citu tautību cilvēki. Mēs nodibinājām “krievu” frakciju, kurā apvienojās krievi, ukraiņi, bijušie Krievijas vācieši, čehi un mēs - latvieši. Vāciešiem gan visi, kas nāk no “austrumiem”, ir vienādi - krievi. Pacienti klīnikā dzīvo kā viena liela ģimene. Obligāti ir sveicināt ikvienu ceļā sastapto, ieejot ēdamzālē jānovēl labu apetīti. Ja kādreiz uzmācas drūmas domas par savu veselību, ieraugot, kādas kaites ir citiem,  pateicies Dievam par žēlastību, kas tev parādīta. Klīnikā var redzēt cilvēkus, kas staigā saliekti un tik tikko spēj pārvietoties, cilvēkus, kuriem limfas atteces traucējumu dēļ dažas ķermeņa daļas pieņēmušas milzīgus apmērus, cilvēkus ar milzīgu svaru.

Par mūsu labo eņģeli klīnikā kļuva kādreizējā Sibīrijas vāciete Lilija, kas bija neatsverams palīgs komunikācijā ar personālu, jo spēja saprasties gan vāciski, gan krieviski. Frankonijā ar svešvalodām ir problēmas. Inteliģentāki ļaudis un pilsētnieki angliski gan runā, taču lauku rajonos tādus reizēm grūti atrast. Lilija bija mūsu ausis un mute vācu vidē. Otrs eņģelis bija bijušais Vidusāzijas vācietis Dītrihs Fišers jeb Dima. Viņš ir fizioterapeits un klīnikā apkalpo visus “krievus”. Gadās, ka vietējie ārzemniekiem kaut ko nepasaka vai neiedod, kas viņiem kā maksas pacientiem pienāktos. Tad talkā nāk Dima, kas stāv un krīt par “savējiem”, reizēm tāpēc nonākdams konfliktā ar vietējiem. Un pareizi vien ir - vācieši par ārstēšanos klīnikā maksā tikai pacienta iemaksu 10 eiro diennaktī, bet pārējo sedz slimokase vai pensiju fondi, kamēr ārzemnieki maksā pilnu cenu - 300 eiro diennaktī. Tāpēc ārzemniekiem pienākas labāks serviss. Tas gan attiecas tikai uz sadzīves nevis medicīnas servisu.

Divi no mūsu Vācijas eņģeļiem - Dītrihs/Dima (pa kreisi) un Lilija (pa labi).

Teju līdz pēdējam mirklim nezinājām, kā tiksim mājās. Trīs nedēļas pagāja ātri, bet mūsu auto vēl arvien stāvēja simtiem kilometru tālu salauzts un neremontējams. Tomēr Dievs deva mieru un paļāvību, ka Viņš atrisinās visas problēmas. Tā arī notika - drīz vien eņģeļi sāka darboties. Bijām līdzdalījuši savu vajadzību draugiem un paziņām Latvijā. Tie savukārt informēja savus draugus Vācijā. Palīgā nāca bijušais Krievijas vācietis, eņģelis un mācītājs Voldemārs Hūbners, kas palīdzības kampaņā iesaistīja arī savu draudzi. Kādu rītu uzzinājām, ka eņģelis vārdā Aleksandrs gatavs dāvināt mums savu veco auto. Izdzirdot auto marku, kļuva nedaudz jocīgi ap sirdi - mums bija piešķirts melns “Mercedes”. Tiesa, Solvitai tādēļ nācās braukt 300 kilometrus uz Frankfurti autiņam pakaļ, bet kas tas ir, ja tev dod mersi pilnīgi par brīvu. Klātienē mersis gan izrādījās tāds “padilis” - ar švīkām un rūsas pleķiem, tomēr dāvinātam zirgam zobos neskatās. Mums galvenais bija bez problēmām tikt mājās.

Vēl divi eņģeļi - mācītājs Hūbners (attēlos kreisajā pusē)
un Aleksandrs (attēlā pa labi), kurš mums uzdāvināja savu veco mersedesu.

Trīs nedēļas klīnikā paskrēja ātri. Tā kā ārstēšanās bija ļoti intensīva, nolēmām mazliet atpūsties, un kur gan to labāk izdarīt, ja ne Alpos. Pa ceļam vēl gribējām apskatīt Frankonijas galvaspilsētu Nirnbergu. Ar savu jauno auto jau bijām paguvuši aizbraukt līdz apkārtnes lielākajai pilsētiņai Hersbrukai un apvidus centram Laufai pie Pegnicas. Tās ir divas jaukas viduslaiku pilsētiņas ar raksturīgajām pildrežģu mājiņām un nocietinājumu torņiem. Nirnbergā apskatījām pilsētas vēsturisko centru ar pazīstamo Frauenkirche (Dievmātes baznīca) un tirgus laukumu, kur jau vairāk nekā 400 gadus notiek pasaulslavenais Nirnbergas Ziemassvētku tirdziņš. Tas gan ir decembrī, bet citos gada mēnešos te sestdienās ir visparastākais tirgus, kur var iegādāties visu ko. Apskatījām arī 1385.gadā būvēto Skaisto strūklaku (Schöner Brunnen), kā arī Nirnbergas pili, un tad devāmies tālāk uz Minheni.

Kreisajā pusē augšā - Hersbruka, apakšā - Laufa pie Pegnicas;
attēlā labajā pusē - Frauenkirche (Dievmātes baznīca) un tirgus laukums Nirnbergā.

Laiks bija reti draņķīgs - nepārtraukti lija, tāpēc Minhenes apskatei veltījām vien stundu ekskursijai tūristu autobusā. Tā nu sagadījās, ka autobusā bijām gandrīz tikai cilvēki no bijušās PSRS, tāpēc ierakstītais gida stāstījums tika atskaņots krievu mēlē. Jāteic, Vācijā neredzējām nevienu lielāku apdzīvotu vietu, kur vismaz reizi nebūtu dzirdējuši kādu runājam krievu valodā. Viņi ir visur! Tāpat kā musulmaņi. Nelielu iespaidu par Minheni bijām guvuši un varējām doties tālāk. Nakti pārlaidām nelielā viesnīciņā Etālē, kas slavena ar savu 1330.gadā dibināto benediktīniešu klosteri. Sajūtas neaprakstāmas - kalnu cieši ieskauta ieleja, pilnīgs miers un klusums, ko ik pusstundu pārtrauc klostera zvanu skaņas, kas atbalsojas kalnos. Mūsu viesnīca atradās augstāk kalnā un no terases pavērās fantastisks skats uz klosteri ielejā. Īsta idille stresa mūždien māktajam mūsdienu cilvēkam.

Vakara miers kalnu ieskautajā Etālē. Skats no mūsu viesnīcas terases uz benediktīniešu klosteri.

Rīts Etālē. Putnu dziesmas, govju un kazu zvaniņu šķinda un klostera baznīcas zvani, kas aicina uz svētdienas dievkalpojumu. Apskatījām klosteri, iegriezāmies arī klostera baznīcā, kur tobrīd notika mesa. Dievnams cilvēku pārpildīts, daudzi stāvēja kājās, daži bija ieradušies tautastērpos. Klosterī izgatavo oriģinālo liķieri “Benediktīnietis”, taču šeit tas nav alkoholisks dzēriens vien, bet tiek izmantots arī ārstniecībā, jo tā sastāvā ir dažādas Alpu pļavu zālītes. No Etāles devāmies uz Oberamergavu, kas pazīstama ar savām apgleznotajām mājiņām, kokgriezumiem un Kristus ciešanu tēlojumu - izrādi, kura te Lieldienu laikā notiek jau vairāk nekā trīs gadsimtus. Daudzas mājas Oberamergavā apgleznotas tieši ar Bībeles sižetiem no Vecās un Jaunās Derības, tāpat Kristus krusta ainām.

Viena no skaistākajām Bavārijas Alpu pilsētiņām - Oberamergava.

Te vietā parunāt par izslavēto kalniešu garīgumu. Katoliciskajā Alpu reģionā reliģijas klātbūtne cilvēku ikdienā sajūtama ik uz soļa. Ceļmalās, tāpat kā Latgalē, var redzēt krucifiksus, katra augstāka kalna virsotni rotā liels krusts, kas slejas pāri visai apkārtnei to svētīdams. Arī pie daudzu namu fasādēm redzams krusts. Cilvēki viens otru sveicina nevis ar Guten Morgen vai Guten Tag, kā citur Vācijā, bet Grüß Gott, ko varētu tulkot gan kā “Sveicini Dievu”, gan “Dievs tevi sveic”. Latviskais sinonīms būtu “Dievs palīdz”. Uz dievkalpojumiem šeit ierodas tautastērpos, bieži vien veselām ģimenēm, priekšā nesot paceltu koka krustu. Protams, liela daļa no tā visa ir tikai reliģiska tradīcija, nevis personiskas attiecības ar Kristu, tomēr redzams, ka kristietībai ir liela nozīme šā reģiona iedzīvotāju dzīvē.

Alpu iedzīvotāju garīguma izpausmes.

Vācijas augstākajā kalnu virsotnē Cūgšpicē uzbraukt mums neizdevās, jo kalnus sedza bieza migla un nepārtraukti lija lietus. Pakavējāmies vien pie gleznainā Eibas ezera Cūgšpices pakājē un devāmies tālāk uz Austriju - uz Cillertāles ieleju, kur gribējām pāris dienas atpūsties. Apmetāmies viesu namā Švendavā. Tā kā ziemas sezona beigusies, viesu namā bijām tikai četri viesi - mēs un vēl divi… latvieši. Izrādās, arī mūsējie ir visur! Solvita šīs dienas izmantoja slēpošanai Hintertuksa ledājā, es - atpūšoties. Pabijām Cillertāles lielākajā pilsētā Mairhofenā, nedaudz pabraukājām pa kalniem, apskatījām Cilles upes ieleju ar tās mazajām pilsētiņām. Un tad jau bija klāt laiks mājupceļam. Jāteic, jaunais autiņš mums kalpoja godam - nepievīla ne stāvajos un šaurajos kalnu ceļos, ne garajā mājupceļā. Uz eņģeļu rokām nesti, laimīgi pārbraucām dzimtenē.

Cillas upes ieleja - Cillertāle Austrijas Tirolē.

****

Tāda nu bija mūsu Vācijas “misija”. Misija kopā ar eņģeļiem - brīnišķīgajiem palīgiem, kādus mums dāvāja Dievs. Daudzi no mūsu sponsoriem, līdzjutējiem un draugiem no šīs misijas gaidīja brīnumu. Daži domāja, ka pēc Vācijas es “lēkāšu kā briedis”. Taču brīnumi iespējami tikai vienā gadījumā - ja Dievs pieskaras. No medicīnas viedokļa ārsti ne Latvijā, ne Vācijā nesolīja, ka būšu pilnīgi vesels. Ko slimība izpostījusi desmit gados, to nav iespējams izlabot trīs nedēļās - tam vajadzīgs lēns, pacietīgs un rūpīgs darbs. Taču Dievs var. Un Dieva vadība šajā ceļojumā bija acīmredzama. Bībelē teikts, ka eņģeļi ir “kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana”. Mēs to patiesi piedzīvojām. Dievs sūtīja savus eņģeļus kalpot mums visā šī ceļojuma laikā - gan neredzamās debesu būtnes, gan cilvēkus, kas mums bija gluži kā eņģeļi un palīdzēja no visas sirds.

Šajā ceļojumā piedzīvojām arī daudz citu svētību. Klīnika “Lympho Opt”, uzzinot, ka nauda manis ārstēšanai savākta ar ziedojumu palīdzību, piešķīra mums patiesi ievērojamu atlaidi. Firma “Coframed”, kas ir tirdzniecības starpnieks starp “Lympho Opt” un ražotāju “Medi”, man nepieciešamo speciāli izgatavoto kompresijas zeķu komplektu, kas Vācijā atkarībā no komplektācijas maksā no 700 - 900 eiro, piešķīra bez maksas. Turklāt vēlāk, kad atklājās vajadzība pēc cita veida zeķēm, viņi tās pasūtīja un nosūtīja mums uz Latviju, joprojām neprasot ne centa. Tikai Latvijā uzzinājām, ka arī mūsu jaunajam auto ir tehniskas problēmas, kuru dēļ tas ceļā varēja salūzt. Taču tā nenotika, auto kalpoja teicami un mēs pat nenojautām par kādām kļūmēm. Par šo auto iegūtie līdzekļi palīdzēja mums nogādāt Latvijā un atjaunot mūsu iepriekšējo uzticamo braucamo. Vai tā nav Dieva svētība?! Un par to vislielākā pateicība mūsu Debesu Tēvam. Lai mūžam slavēts Viņa svētais vārds!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru