Boļševiku varas noziegumi kaimiņvalstīs 1917-1991. Baltkrievija

Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 18-08-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas aktivizējās dažādu Krievijas impērijā dzīvojošo tautu nacionālās kustības. Šāda kustība radās arī Baltkrievijā. Jūlijā sasauktajā 2.Baltkrievu nacionālo organizāciju kongresā tika pieņemts lēmums par Baltkrievijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Tolaik neviens vēl nedomāja par neatkarīgu baltkrievu valsti. Kongresā tika izveidota Centrālā Rada, kas pēc boļševiku apvērsuma 1917.gada oktobrī tika pārdēvēta par Lielo Baltkrievijas Radu (LBR). LBR atteicās atzīt padomju varu un tās ieceltās Rietumu apgabalu un frontes izpildu komitejas (Oblizkomzapa) pilnvaras Baltkrievijas teritorijā.

Lai apspriestu Baltkrievijas suverenitātes jautājumu, 1917.gada 5.decembrī sanāca 1.Visbaltkrievijas kongress. Tajā piedalījās 1872 delegāti no visām baltkrievu apdzīvotajām teritorijām, kas pārstāvēja visplašākos politiskos spēkus un sociālos slāņus. LBR uzstājās par pilnīgas valstiskās neatkarības pasludināšanu, kamēr sociālistiskā Baltkrievijas apgabala komiteja bija par autonomiju Krievijas sastāvā. Tika pieņemts kompromisa lēmums par Baltkrievijas zemnieku, zaldātu un strādnieku deputātu padomes izveidošanu, kam vajadzēja sagatavot Satversmes sapulces sasaukšanu, kas tad arī izlemtu jautājumu par Baltkrievijas valstisko iekārtu. Taču 18.decembrī pēc Oblizkomzapa pavēles kongresa darbs tika pārtraukts.

Minskas pilsētas teātris, kurā notika 1.Visbaltkrievijas kongress;
paziņojumu par kongresa sasaukšanu, kāds pirms kongresa tika izlīmēts Minskas ielās.

Pēc tam, kad vācu karaspēks sāka strauju uzbrukumu Minskas un Gomeļas virzienā, Oblizkomzaps aizbēga uz Smoļensku. Šādā situācijā Visbaltkrievijas kongresa Izpildkomiteja 1918.gada 21.februārī vērsās pie baltkrievu tautas ar paziņojumu, ka uzņemas pagaidu varas funkcijas Baltkrievijas teritorijā. 3.martā starp Padomju Krieviju un Vāciju tika noslēgts Brestas miera līgums, saskaņā ar kuru baltkrievu apdzīvoto zemju turpmākais liktenis tika nodots Vācijas un Austroungārijas rokās. Tas vēl vairāk pastiprināja baltkrievu nacionālās kustības centienus izveidot neatkarīgu valsti. 1918.gada 9.martā Izpildkomiteja pieņēma lēmumu par Baltkrievijas Tautas Republikas izveidošanu. Pati Izpildkomiteja tika pārdēvēta par Radu, par tās vadītāju kļuva Jans Sereda. Līdz Satversmes sapulces sasaukšanai Rada uzņēmās valsts varas funkcijas Baltkrievijā. No Radas locekļiem tika izveidota pirmā Baltkrievijas valdība - Tautas Sekretariāts.

Baltkrievijas pirmā valdība. Pirmajā rindā otrais no kreisās - valdības vadītājs Jans Sereda.

1918.gada 25.martā Zemnieku zemes bankas telpās Minskā tika oficiāli proklamēta Baltkrievijas valstiskā neatkarība. Saskaņā ar Radas lēmumu, jaunās republikas sastāvā tika iekļauta Mogiļevas guberņa, daļēji Minskas, Grodņas, Viļņas, Vitebskas un Smoļenskas guberņu zemes. Par valsts galvaspilsētu kļuva Minska, par oficiālo valodu - baltkrievu.

1918.gadā izdota Baltkrievijas Tautas Republikas karte.
Jaunā valsts tolaik pretendēja arī uz Smoļensku, Brjansku, Sebežu, Veļikije Lukiem,
poļu Augustovu un Bjelastoku, Viļņas novadu un… mūsu Daugavpili (Dvinsku).

Baltkrievijas valdība darbu sāka smagos apstākļos - tās rīcības brīvību ierobežoja vācu okupācijas administrācijas un karaspēka klātbūtne. Valstij nebija savas konstitūcijas, nodokļu sistēmas, tiesu varas. Nebija arī armijas un policijas. Bija tikai juridiski noteikta teritorija, pilsonības institūts, izglītības sistēma un pastmarkas. Vācijas valdība neatzina Baltkrievijas neatkarību, tomēr okupācijas iestādes arī netraucēja Radas darbībai. Savukārt Padomju Krievija paziņoja, ka Baltkrievijas Tautas Republikas nodibināšana ir buržuāzijas un muižnieku mēģinājums atdalīt Baltkrieviju no Krievijas. Dīvains paziņojums, ja ņem vērā, ka Brestas miera līgumā Krievija pati bija atdevusi baltkrievu zemes Vācijai.

Baltkrievijas Tautas Republikas simbolika - novadu ģerboņi.

Pēc Vācijas sakāves 1.Pasaules karā Padomju Krievija anulēja Brestas miera līgumu un sāka iebrukumu Baltkrievijā. 1918.gada decembrī valsts vadība bija spiesta pamest galvaspilsētu un evakuēties uz Viļņu, pēc tam Grodņu. 1919.gada 1.janvārī Smoļenskā tika proklamēta Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika Krievijas sastāvā. 10.janvārī Sarkanā armija ieņēma Minsku un steigšus izveidotā Minskas padome pasludināja padomju varu Baltkrievijā. Līdz februāra vidum Krievija bija okupējusi gandrīz visu valsts teritoriju.

Baltkrievijas parlamenta - Radas locekļi trimdā Viļņā.

Minskā republikas valdība atgriezās 1919.gada augustā, kad Polijas karaspēks padzina boļševikus no pilsētas. Septembrī Minskā ieradās Polijas valsts galva maršals Juzefs Pilsudskis un viņu kā atbrīvotāju sveica visas baltkrievu politiskās partijas. Tomēr jau 1919.gada decembrī notika Radas šķelšanās, kā rezultātā izveidojās divvaldība - Augstākā Rada un Tautas Rada. Augstāko Radu vadīja Antons Luckevičs, kas orientējās uz ciešu sadarbību ar Poliju. Viņš cerēja, ka, sadarbojoties ar poļiem baltkrievi ne vien spēs saglabāt savu suverenitāti, bet iegūs jaunas teritorijas līdz pat Smoļenskai. Savukārt Tautas Rada Vaclava Lastovska vadībā nostājās opozīcijā poļu „kolonizācijas politikai” un par savu galveno sabiedroto izvēlējās Lietuvu.

Maršalu Juzefu Pilsudski ierodoties Minskā sveic poļu un baltkrievu karavīru goda sardze.

1920.gadā Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu un 11.jūlijā ieņēma Minsku. Augstākās Radas locekļi emigrēja uz Poliju, bet Tautas Rada patvērumu meklēja Kauņā. 12.oktobrī Rīgā tika noslēgts pamiera līgums starp Poliju un Krieviju, kas noteica abu valstu jaunās robežas. Līguma rezultātā Baltkrievija tika sadalīta padomju un poļu daļās. Uz miera sarunām netika uzaicināti ne Baltkrievijas TR, ne Baltkrievijas PSR pārstāvji. Krievija šajās sarunās rīkojās vienīgi savās interesēs. Padomju delegācijas vadītājs Ādolfs Joffe pat piedāvāja atdot Polijai visu Baltkrieviju apmaiņā pret teritorijām Ukrainā, tomēr poļu puse šo priekšlikumu noraidīja. Vēlāk, 1921.gada aprīlī, jaunā padomju - poļu robeža tika juridiski apstiprināta Rīgas miera līgumā.

Karikatūra par Baltkrievijas sadalīšanu starp Poliju un Krieviju.
“Nost ar apkaunojošo Rīgas līgumu! Lai dzīvo brīva nedalāma zemnieku Baltkrievija!”.

1920.gada 11.novembrī V.Lastovska Tautas Rada parakstīja slepenu līgumu ar Lietuvas Taribu (Augstāko padomi) par savstarpēju sadarbību. Lietuva apņēmās finansiāli atbalstīt Baltkrievijas trimdas valdību un baltkrievu nacionālās organizācijas Viļņas un Grodņas novados. Savukārt Tautas Rada Lietuvai apsolīja baltkrievu iedzīvotāju atbalstu referendumā par Viļņas piederību, bet bruņota konflikta gadījumā arī baltkrievu militāro formējumu palīdzību. Tika panākta vienošanās, ka Viļņas un Grodņas novadu baltkrievu teritorijas uz federatīviem pamatiem iekļausies Lietuvas valsts sastāvā un baudīs īpašu autonomiju. Tomēr Viļņas jautājums netika atrisināts Lietuvai labvēlīgi un 1922.gada 24.martā Polijas Seims iekļāva Viļņas novadu Polijas sastāvā. 1923.gada novembrī Baltkrievijas trimdas valdība atstāja Kauņu un pārcēlās uz Prāgu.

Jau 1920.gadā sākās baltkrievu nacionālās atbrīvošanās kustība, kas bija vērsta gan pret poļu, gan padomju okupantiem. 15.novembrī Baltkrievijas PSR Kara revolucionārā komiteja Maskavai ziņoja: „Dažu pagastu iedzīvotāji, uzzinājuši par Baltkrievijas patstāvību, negrib atzīt nekādu varu, izņemot neeksistējošo „neatkarīgās Baltkrievijas” valdību, un izturas ļoti naidīgi pret topošajām pagasta revolucionārajām komitejām, paužot, ka valdību ir jāievēl, nevis jāieceļ Maskavā.” Novembrī zem nacionālajiem baltsarkanbaltajiem karogiem sākās tautas sacelšanās Pogoreļskas un Jakšincu pagastos.

Tomēr par sacelšanās galveno centru kļuva Sluckas pilsēta. Neatkarības kustības priekšgalā nostājās Baltkrievijas sociālistu - revolucionāru (eseru) partijas Sluckas komiteja. Partijas izdotajās skrejlapās tika nosodīta nelikumīgā baltkrievu vēsturisko zemju sadalīšana starp Poliju un Padomju Krieviju, runāts par Baltkrievijas PSR kā fiktīvu veidojumu, kam jāpiesedz „krievu centrālisma īstenotā baltkrievu tautas okupācija”. Sacelšanās kustību vadīja baltkrievu inteliģence, taču tās galvenais spēks bija zemnieki, kas aktīvi pretojās padomju īstenotajai „kara komunisma” politikai.

Baltkrievu patrioti pie 1.Sluckas strēlnieku pulka karoga.

1920.gada 15.novembrī darbu sāka Sluckas novada kongress, kurā piedalījās 130 delegāti no Sluckas pilsētas un 15 pagastiem. Kā centrālās varas pārstāvis kongresā piedalījās pazīstamais baltkrievu nacionālās kustības darbinieks Pāvels Žavrids. Kongress pieņēma rezolūciju, kas pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas suverēno varu Sluckā un tās apkārtnē, kā arī izteica protestu pret „boļševistisko okupāciju”. Kongresā tika ievēlēta Sluckas novada Rada esera Vladimira Prakulēviča vadībā. Tās uzdevums bija organizēt sabiedrisko pašpārvaldi un novada aizsardzību.

Tika izsludināta vispārējā mobilizācija. Trīs dienu laikā izdevās saformēt divus pulkus, kas veidoja tā saukto Sluckas brigādi, ko komandēja kapteinis Petrs Čaika. Sacelšanās dalībnieku lielākā daļa bija Sluckas un daļēji arī Bobruiskas apriņķu iedzīvotāji, taču to atbalstīja Baltkrievijas neatkarības piekritēji visā valstī. Baltkrievijas Kara Rada, kas izpildīja aizsardzības ministrijas funkcijas, nosūtīja uz Slucku militāros speciālistus. Tika izveidots lauka hospitālis un kara tiesa.

Sluckas brigādes karavīri. Kreisajā pusē kareivis - zemnieks, labajā pusē - virsnieks.

Poļu karaspēks pameta Slucku 24.novembrī. Kopā ar to atkāpās arī Sluckas brigāde, kas apmetās Semeževā. Petra Čaikas vietā par brigādes komandieri kļuva Antons Sokols-Kutilovskis. Novembra beigās Semeževā ieradās Augstākās Radas pārstāvji, kas paziņoja, ka sacelšanās kļūs par izšķirošo baltkrievu neatkarības alku demonstrāciju. Nākamajā dienā Augstākās Radas locekļi un militārpersonas pieņēma baltkrievu karaspēka parādi, kas tiešā ceļā devās uz aizsardzības pozīcijām.

Kaujas sākās 27.novembrī. Pēc ilgstošas cīņas boļševiki bija spiesti atkāpties, pametot ieročus, munīciju un citu aprīkojumu. Daudzi tika saņemti gūstā. Cīņu laikā sacelšanās spēki savā kontrolē pārņēma Vasiļčicu, Ļutoviču, Dašnavo, Mackeviču un Timkoviču ciemus. Tikai pēc Sarkanās armijas 8. un 17.divīzijas ierašanās kauju rajonā boļševikiem izdevās pārmainīt notikumu gaitu. 19.decembrī Sarkanās armijas daļas ieņēma Viznu, bet 20.decembrī Semeževu. Sacelšanās spēkiem trūka ieroču, pārtikas, sākās tīfa epidēmija. 28.decembrī Sluckas brigāde atkāpās pāri Moročas upei, kas bija jaunā padomju - poļu robeža, un nolika ieročus. Daļa Sluckas aizstāvju atgriezās Baltkrievijas PSR, kur tika tiesāti, taču lielākā daļa līdz pat 30.gadu sākumam turpināja bruņotu pretošanos padomju okupantiem tā sauktās Zaļās armijas partizānu vienībās.

Piemiņas krusts Sluckas sacelšanās dalībniekiem.

Tā beidza pastāvēt neatkarīgā Baltkrievijas Tautas Republika. Sākumā Baltkrievijas PSR valdība veicināja baltkrievu valodas un kultūras attīstību, baltkrievu valodā iznāca prese un grāmatas, tika dibinātas skolas, atbalstīta viensētu kustība. Šādas politikas dēļ daļa baltkrievu nacionālās inteliģences un pat trimdas valdības pārstāvji sāka atbalstīt Baltkrievijas PSR kā vienīgo baltkrievu tautas interešu paudēju. Taču jau 30.gados situācija mainījās un baltkrievi, tāpat kā citas PSRS tautas, dabūja izbaudīt visas staļiniskā terora šausmas. Tika uzņemts kurss uz vienlaidus kolektivizāciju un „kulaku” (lasi - turīgo zemnieku) iznīcināšanu, represēta baltkrievu inteliģence. 1988.gadā mežu masīvā netālu no Minskas - Kurapatos - tika atklāti 510 masu kapi, kuros bija aprakti apmēram 30 000 NKVD 1937. - 1940.gadā nošautie baltkrievu patrioti.

Nīdēta tika arī baltkrievu valoda. Čekas safabricētajā „Baltkrievijas atbrīvošanas savienības” krimināllietā represēto 100 vadošo baltkrievu zinātnieku un izglītības darbinieku vidū bija arī gandrīz visi baltkrievu valodas speciālisti. Šo cilvēku zinātniskie darbi un publikācijas tika aizliegtas. 1933.gadā pieņemtās baltkrievu valodas gramatikas reformas mērķis bija nevis baltkrievu valodas nostiprināšana, bet tās sapludināšana ar krievu valodu un vienotas krievu-baltkrievu nācijas radīšana. Reformas ieviestie likumi izkropļoja tautā pieņemto baltkrievu literāro valodu, vardarbīgi uzspiežot tai krievu gramatikas un pareizrakstības normas. Pēc 2.Pasaules kara sākās straujš rusifikācijas process un baltkrievu valodas nozīme cilvēku ikdienas dzīvē strauji samazinājās. Rezultātā vairs tikai 34% baltkrievu saprata savu tēvu valodu un tikai 6% to lietoja ikdienā. Savukārt krievu valodas īpatsvars saziņā pieauga līdz 74%.

Kopumā staļinisko represiju gados tika nošauti 300 000, bet uz Sibīriju un Centrālāziju izsūtīti 600 - 700 tūkstoši baltkrievu inteliģences, kultūras un mākslas pārstāvju, kā arī turīgie zemnieki. Piemēram, no 570 baltkrievu literātiem represēti tika 460 (80%), bet, ja ņem vērā rakstniekus, kas bija spiesti emigrēt, represēto skaits sasniedz 500 (90%). Tā ir ceturtā daļa no visiem PSRS valdīšanas gados represētajiem literātiem.

Baltkrievijas NKVD šāvēju komanda (pa kreisi)
un viņu darba “augļi” Kuropatu mežā (attēlos labajā pusē).

Arī Polijas okupētajā Baltkrievijas daļā baltkrieviem neklājās labāk. Līdz 1923.gadam no 400 baltkrievu skolām bija palikušas tikai 37, bet 1939.gadā darbojās vairs tikai piecas baltkrievu vispārizglītojošās skolas. Uz etniskajām baltkrievu zemēm tika pārvietoti 300 000 poļu kolonistu. Lai gan Polijā darbojās vairākas baltkrievu politiskās partijas, pēc Pilsudska autoritārā režīma nodibināšanas kā neuzticami tika arestēti Seima deputāti Broņislavs Taraškevičs, Semjons Rak-Mihailovskis un citi. Pareizticīgo baznīcas tika pārveidotas par katoļu dievnamiem. Kopumā poļu okupētajā Rietumbaltkrievijas teritorijā tika represēti vairāk nekā 130 000 baltkrievu, no kuriem apmēram 30 000 nošauti. Desmitiem tūkstošu emigrēja uz Rietumeiropas zemēm un Ameriku.

Pēc tam, kad PSRS un Vācija 1939.gada septembrī okupēja Poliju, Rietumbaltkrievijas teritorija saskaņā ar Molotova - Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem nonāca padomju ietekmes sfērā. 22.oktobrī notika Rietumbaltkrievijas Tautas sapulces vēlēšanas. Sapulce pieņēma deklarāciju par Rietumbaltkrievijas pievienošanos Baltkrievijas PSR. 1939.gada 14.novembrī šo lēmumu apstiprināja Baltkrievijas PSR Augstākās Padomes sesija. Ņemot vērā Polijas īstenoto baltkrievu asimilācijas politiku, daļa Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju apsveica šo lēmumu un uzskatīja to par baltkrievu zemju atkalapvienošanos.

Rietumbaltkrievijas un Rietumukrainas okupācijai veltītie
padomju propagandas plakāti un pastmarkas.

Pēc nacionālsociālistu uzvaras Vācijā trimdā dzīvojošais trešais Baltkrievijas Tautas republikas prezidents Vasīlijs Zaharka nosūtīja Hitleram vēstuli, kurā informēja par politisko, ekonomisko un kultūras stāvokli padomju okupētajā Baltkrievijā. Vācijai iebrūkot Padomju Savienībā, Baltkrievija kopā ar Igauniju, Latviju un Lietuvu tika iekļauta Ostlandes Reihskomisariāta sastāvā. 1943.gadā vācu okupācijas iestādes atļāva izveidot baltkrievu pašpārvaldes struktūru - Baltkrievijas Centrālo Radu. Par tās priekšsēdētāju kļuva Radoslavs Ostrovskis. Tika izveidotas arī baltkrievu policijas un militārās vienības, kas aktīvi iesaistījās pretpadomju cīņā. Lai gan Centrālā Rada centās mīkstināt okupācijas režīma slogu un pasargāt iedzīvotājus no vācu represijām, tās pilnvaras bija stipri ierobežotas. Kara un okupācijas dēļ Baltkrievija zaudēja trešo daļu (36%) savu iedzīvotāju. Pilnīgi vai daļēji tika iznīcinātas 209 pilsētas, rajonu centri un vairāk nekā 9000 ciemu un ciematu. Nacionālie partizāni vēl vairākus gadus pēc kara beigām turpināja bruņotu cīņu pret padomju režīmu.

Attēlos augšā - baltkrievu brīvprātīgie zem nacionālā karoga dodas cīņā pret boļševiku tirāniju; apakšā pa labi - baltkrievu pašpārvaldes Centrālās Radas priekšsēdētājs Radoslavs Ostrovskis, kreisajā pusē - policijas un SS komandieris Kurts fon Gotbergs sveic Ostrovski ar iecelšanu amatā.

Baltkrievu valdībai trimdā tā arī neizdevās aktualizēt savas valsts suverenitātes jautājumu plašākā starptautiskā arēnā. Pasaules vadošās lielvaras neizskatīja pat teorētisku iespēju piešķirt baltkrievu tautai kaut niecīgāko autonomiju. Jau Parīzes miera konferences laikā 1919.gadā franču diplomāti atklāti paziņoja Augstākās Radas vadītājam Antonam Luckevičam: „Ja jums būtu kaut neliels zemes pleķītis, kur jūs būtu saimnieki, jautājums par neatkarības starptautisku atzīšanu tiktu izlemts pozitīvi un jums tiktu sniegta palīdzība.” Netika ņemts vērā, ka Baltkrievijas teritorija bija vardarbīgi okupēta un sadalīta starp Krieviju un Poliju.

Baltkrievijas Tautas Republikas (1918 - 1920) diplomātiskās misijas plāksne.

Pēc 2.Pasaules kara, 1947.gadā baltkrievu žurnālists Nikolajs Abramčiks atjaunoja vācu okupācijas laikā izveidotās Centrālās Radas darbību un pasludināja to par vienīgo „likumīgo Baltkrievijas valdību trimdā”, tādejādi apstrīdot jau kopš 20.gadiem trimdā esošās Tautas Radas pilnvaras. Centrālā Rada darbojās līdz pat 90.gadu sākumam, kad izbeidza savu darbību tās locekļu sirmā vecuma dēļ. Savukārt Tautas jeb Baltkrievijas Tautas Republikas Rada darbojas joprojām. Tās galvenā mītne atrodas Ņujorkā un tai ir aptuveni 200 locekļu no visas pasaules. Saskaņā ar statūtiem, Radas priekšsēdētājs ir „augstākais Baltkrievijas Tautas Republikas un baltkrievu tautas pārstāvis”.

Baltkrievu trimdas valdība nekad nav atzinusi ne Baltkrievijas PSR, ne mūsdienu Baltkrievijas valsts robežas. Aukstā kara gados cerības atgūt baltkrievu vēsturiskās zemes Smoļenskas, Brjanskas un Pleskavas apgabalos, kas bija iekļautas Krievijas sastāvā, saistījās ar iespējamo militāro konfliktu starp PSRS un Rietumvalstīm. Baltkrievijas Rada daudzkārt vērsusies pie ANO dalībvalstīm ar lūgumu izveidot komisiju „Padomju Savienības koloniālās politikas izmeklēšanai” un pārtraukt Baltkrievijas PSR delegācijas pilnvaras ANO.

Kreisajā pusē augšā - Baltkrievijas trimdas valdības sēde;
attēlos labajā pusē - trimdas valdības pašreizējā vadītāja Ivonka Survila.
Kreisajā pusē vidū un apakšā - trimdas organizētie sabiedriskie un politiskie pasākumi.

1990.gada 27.jūlijā Baltkrievijas PSR Augstākā Padome vienprātīgi pieņēma deklarāciju par valstisko suverenitāti. Savukārt 1991.gada 17.marta referendumā 82,7% Baltkrievijas iedzīvotāju nobalsoja par PSRS saglabāšanu. Tomēr pēc augusta puča ar Augstākās Padomes lēmumu suverenitātes deklarācijai tika piešķirts konstitucionālā likuma spēks. 1991.gada 19.septembrī Baltkrievijas PSR tika pārdēvēta par Baltkrievijas Republiku, komunistiskās partijas darbība aizliegta, atjaunota nacionālā un valsts simbolika. Tā paša gada 8.decembrī Belovežas gāršā tika parakstīta vienošanās par PSRS likvidēšanu un Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izveidošanu, par kuras dalībvalsti kļuva arī Baltkrievija.

1994.gada 15.martā tika pieņemta republikas Konstitūcija, kas pasludināja Baltkrieviju par vienotu demokrātisku sociāli tiesisku prezidentālu valsti. Tā paša gada jūlijā par prezidentu tika ievēlēts Aleksandrs Lukašenko - cilvēks, kas savulaik balsoja pret Baltkrievijas neatkarību. Pārmainot vairākus likumus un Konstitūcijas normas, Lukašenko kļuva par faktisko Baltkrievijas diktatoru. Viņa autoritārā režīma gados republika zaudējusi gandrīz visus demokrātijas ieguvumus, aizliegta nacionālā un atjaunota padomju simbolika, tiek vajāta opozīcija. Oficiālā līmenī vairāk tiek atbalstīta krievu valodas lietošana, bet baltkrievu valoda ierobežota. Lietvedība mūsdienu Baltkrievijā notiek tikai krievu valodā, tāpat tiesu darbs. Tikai un vienīgi krievu valodu lieto armijā. Arī prezidents Lukašenko pie tautas vēršas krievu valodā. Samazinās baltkrievu valodā izdoto grāmatu un preses izdevumu skaits.

Attēlos augšā - Baltkrievijas Republikas neatkarībai veltītā pastmarka 1992.gadā (pa kreisi) un
topošā diktatora Aleksandra Lukašenko prezidenta zvērests 1994.gadā vēl pie baltkrievu nacionālā karoga, kuru viņš vēlāk nomainīs un aizliegs (pa labi); apakšā - dzīve Lukašenko policejiskajā valstī (kreisajā pusē) un baltkrievu patriotu attieksme pret diktatoru (labajā pusē).

Ņemot vērā šīs prettautiskās nacionālajām interesēm neatbilstošās tendences, baltkrievu trimdas valdība neatzīst mūsdienu Baltkrievijas neatkarības atjaunošanu par leģitīmu un Baltkrievijas Republiku par Baltkrievijas Tautas Republikas tiesisko mantinieci. Lukašenko režīms ir sagrāvis visas ilūzijas par Baltkrievijas Republiku kā baltkrievu nācijas nacionālo interešu aizstāvi. Tādejādi Baltkrievija paliek vienīgā Austrumeiropas valsts, kurai joprojām ir sava valdība trimdā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru