Sveiks lai dzīvo! - 1. daļa

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 21-07-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ar alkoholu esmu uz „jūs”. Tomēr, domājot par Latvijas zīmolu leģendām, nevar nepieminēt dažas, kas tā vai citādi saistītas ar šo jomu. Rīgas melnais balzams, Rīgas šampanietis, Allažu ķimelis - tie ir dzērieni, kas izpelnījušies atzinību visā pasaulē. Tāpēc, lai man piedod tie „Laikmeta zīmju” lasītāji, kuriem šķiet, ka jebkādā veidā cildināt alkoholiskus dzērienus ir nepieņemami. Jo šis nav raksts par alkoholu vai uzdzīvi. Šis ir raksts par dažiem zīmoliem, kuriem pateicoties Latvijas vārds izskanējis tālu aiz mūsu zemes robežām. Patiesībā jau šie produktu nav radīti, lai kāds tos lietojot piedzertos vai nonāktu atkarību jūgā. Daži no šeit minētajiem dzērieniem sākumā tika izmantoti kā zāles, citi - tikai pa spicglāzītei augstos svētkos. Mēs nereklamējam alkoholu, mēs stāstām par precēm un zīmoliem, ar ko Latvija var lepoties.

„Melnais samts” no Rīgas

Viduslaikos alķīmiķi, mēģinot no parasta metāla iegūt zeltu, atklāja „aqua vita” jeb „dzīvības ūdeni” - mūsdienās labāk pazīstamu kā spirtu. Tas radīja apvērsumu zinātnes un medicīnas pasaulē. Savukārt viņu 16. un 17.gadsimta kolēģi uz spirta un dažādu augu uzlējumu bāzes mēģināja radīt balzamu, kam piemistu spējas dziedināt un atdot jaunību. Taču, kas neizdevās alķīmiķiem, to 18.gadsimta vidū paveica Rīgas kalējmeistars un farmaceits amatieris Abrahams Kunce, izgatavodams un pārdodams dziedniecisku zāļu uzlējumu, ko uzskatīja par brīnumlīdzekli pret dažādām kaitēm.

Ilgas stundas stāvēdams pie kvēlojošas ēzes, fizisku un garīgu atpūtu Kunce guva gatavojot paša radītu uzmundrinošu dzērienu. Šī dzēriena pirmsākums rodams ap 1750. gadu, kad Kunce vārot, tvaicējot un nostādinot, no sakņu, lapu, ziedu un pumpuru uzlējuma, cukura, ūdens un spirta radīja eliksīru, ko nosauca par „Kunces melno balzamu”. Iespējams, Kunces balzams tā arī paliktu tikai lokālas nozīmes produkts, ja ne Krievijas ķeizariene Katrīna II, kas ceļā uz Rundāles pili Rīgā sasirga. Galma ārsts nespēja ķeizarienei palīdzēt. Tad Kunce piedāvāja valdniecei savu balzamu, Katrīna to iedzēra, un no rīta bija atguvusi gan veselību, gan dzīvesprieku un enerģiju. Viņa pasauca Kunci un teica: „Abraham Kunce, tev tiek atļauts šo balzamu pārdot ne vien kā dzērienu, bet arī kā ārstniecisku līdzekli.” Tā ķeizariene kļuva par Rīgas melnā balzama krustmāti, piešķirot Kuncem privilēģiju vienīgajam ražot šo dzērienu, citus līdzīgus ražojumus uzskatot par viltojumiem.

Pirmās rakstītās liecības par Kunces balzamu saglabājušās no 1752.gada. Tādejādi „Rīgas melnais balzams” ir viens no senākajiem dzērienu zīmoliem Eiropā. Kā vēsta sludinājums kādā tā laika Rīgas vācu avīzē: „Īpašs dziedniecisks zāļu balzams dabūjams pie laboranta Kunces līdzās Kārļa vārtiem”. Produkta pirmsākumos to tirgoja tikai un vienīgi aptiekās pret ārsta izrakstītu recepti. Tolaik balzama cena bija divi dālderi stopā. Šo brīnumlīdzekli ieteica pret drudzi, vēdergraizēm, zobu un galvas sāpēm, baltās un sarkanās rozes, indīgu kodumu, roku un kāju lūzumu gadījumos, ievainojumu ārstēšanā. Avīzē rakstīts, ka visbīstamākos ievainojumus balzams izārstējot piecās, augstākais - sešās dienās.

Sākumā balzama sastāvā bija 32 dažādas zālītes. Dažas no tām savāca tepat Latvijas mežos un pļavās, bet eksotiskās tika atvestas ar kuģiem no kādreizējās Kurzemes kolonijas Tobago. Balzama recepti Kunce turēja stingrā slepenībā. Pēc Kunces nāves balzama izgatavošanas un realizācijas tiesības Rīgas rāte piešķīra viņa atraitnei. Tomēr arī pirms diviem gadsimtiem netrūka viltotāju. Drīz pēc Kunces nāves savas pretenzijas uz eliksīra ražošanu pieteica namdaru zellis Mārtiņš Roslavs. Taču arī viņam nācās cīnīties ar konkurentiem. 1790.gada 14.jūnijā Rīgas un Rēveles (Tallinas) ģenerālgubernators grāfs Brauns bija spiests publicēt rīkojumu, kurā uzdeva medicīnas kolēģijas virsdirektoram Fitinghofam gādāt, lai viltots balzams netiktu lietots medicīnā. Tāpat rīkojums noteica, ka nevienam, izņemot Rīgas tirgotāju Leljuhinu, kurš balzama ražošanas privilēģiju bija nopircis no Kunces atraitnes, bez valsts medicīnas kolēģijas atļaujas nav tiesību izgatavot balzamu un to pārdot. Gubernatora rīkojumā arī pirmo reizi minēts dzēriena vēlākais nosaukums - Rīgas balzams.

Rīgas melno balzamu ražoja arī citi uzņēmumi pat ārpus Latvijas,
tomēr oriģinālā recepte vienmēr piederējusi Rīgai.

Jauns posms Rīgas balzama vēsturē sākās 1847.gadā, kad tika nodibināta Alberta Volfšmita fabrika, kas „Rīgas melno zāļu Kuncena balzamu” ražoja jau rūpnieciskos apmēros. Tolaik Rīga Krievijas impērijai piegādāja 300 000 Melnā balzama pudeļu gadā. 1860.gadā Rīgas balzams izcīnīja pirmo nozīmīgo starptautisko apbalvojumu - sudraba medaļu izstādē Pēterburgā. Pamazām dzēriens ieguva atzinību visā Eiropā, to piegādāja gan Krievijas cara, gan citu Vecā kontinenta valdnieku galmiem. Pirmo starptautisko apbalvojumu Rīgas balzams ieguva 1883.gadā specializētajā izstādē Neapolē, kam 1895.gadā sekoja medaļa Amsterdamā, vēlāk arī citas zelta un sudraba medaļas izstādēs Londonā, Vīnē, Parīzē, Briselē, Florencē un citur. Rīgas balzamu Volfšmita ierauga un alkohola fabrika ražoja līdz pat 1940.gada padomju okupācijai. Jāteic gan, ka kopš 20.gadsimta sākuma oriģinālā balzama recepte vairs netika tik strikti ievērota, tai parādījās dažādas izmaiņas. Neatkarīgajā Latvijas Republikā balzamu ar dažādām nosaukuma variācijām izgatavoja vēl vairāki uzņēmumi.

20. - 30.gados ražotais Rīgas melnais zāļu balzams.

Pirmās republikas laikā Rīgas balzama receptes noslēpuma glabātāji bija fabrikas meistari brāļi Šrāderi. 1939.gadā viņi repatriējās uz Vāciju, paņemot balzama recepti līdzi. Tika uzskatīts, ka šī unikālā dzēriena ražošanas tehnoloģija ir pazaudēta uz visiem laikiem. Tomēr, aptaujājot vecos meistarus, kā arī izpētot palikušos pirmskara laikā ražotā balzama nerealizētos krājumus, Rīgas spirta un degvīna rūpnīcas (vēlākā „Latvijas balzama”) tehnoloģei Maigai Podračniecei 1950.gadā izdevās pilnībā atjaunot dzēriena recepti un ražošanas tehnoloģiju. Kopš tā laika „Rīgas melnais balzams” kļuvis par uzņēmuma pazīstamāko un pieprasītāko produktu. Padomju gados nozīmīgs atskaites punkts Rīgas balzama vēsturē bija 1976.gads, kad „Latvijas Balzamā” tika izgatavots miljonais šā unikālā dzēriena dekalitrs.

Rīgas melnā balzama padomju gadu dizaina etiķetes - vietējam tirgum un eksportam.

Šodien Rīgas balzama receptūra ir nedaudz citāda nekā Kunces laikos. Arī tādēļ, ka daži no senāk izmantotajiem ārstniecības augiem tagad ierakstīti „Sarkanajā grāmatā”. Šodien balzams tiek veidots no 24 ekoloģiski tīrām izejvielām. Šā brīža „Rīgas melnā balzama” receptes pamatā ir augu, ziedu, pumpuru, sulu, sakņu, eļļu un ogu sabalansēta kompozīcija. Tās ir avenes, mellenes, piparmētras, liepu ziedi, asinszāle, citronmelise, puplakši, baldriāna, kalmju un ingvera saknes, muskatrieksts, genciāna sakne, Peru balzama eļļa un citas augu drogas. Sastāvdaļas nāk gan no Latvijas laukiem, mežiem un pļavām, gan tiek iepirktas ārzemēs.

Rīgas melnā balzama izejvielas un dažādu gadu pudeļu un etiķešu dizains.

Drogu nolējumu 32 dienas gatavo lielos ozolkoka kublos ar dubultdibenu, kas tapuši vēl pirmskara laikā un rūpnīcā uzstādīti 1957.gadā. Šajā procesā uz augu lapām, ziediem, pumpuriem, ārstnieciskām saknītēm un balzameļļām tiek liets graudu spirta un ūdens maisījums, ko mēneša garumā vairākas reizes apmaisa un ekstrahē, līdz visas esences no augiem ir izvilktas. Neatkārtojamo rūgteni saldo garšu balzams iegūst kupāžas procesā, kad daudzo zālīšu nolējumam pievieno dedzinātu cukuru, tā saukto kulieri. Rodas dzintaraini brūns dzēriens. Ja Kuces izgatavotais balzams bija 16 grādus stiprs, tad mūsdienās alkohola daudzums dzērienā sasniedz 45%.

Tāpat kā Rīgas balzama ražošanas pirmsākumos, arī šodien to pilda māla krūkās. Māla krūka atšķirībā no stikla taras spēj nodrošināt daudz labāku aizsardzību unikālajam dzērienam, jo, tā kā tas ražots no dabiskām izejvielām, gaisma, īpaši saules stari, tāpat pārlieku liels karstums un sals uz to iedarbojas nelabvēlīgi. Agrāk krūkas izgatavoja tepat Latvijā, tagad tās top Mošheimas rūpnīcā Vācijā. Senāk krūkas tika aizdarītas ar dabiska korķa aizbāzni, kas pārklāts ar laku. Šobrīd, pakļaujoties Eiropas Savienības regulu prasībām, gan lieto koka korķi, tomēr lakas vietā to sedz plastmasas aizsargkapsula. Bet „Rīgas melnā balzama” etiķetes pamatelementi saglabājušies vēl no 20.gadsimta 30.gadiem.

Dažādu laikmetu un gadu Rīgas balzama krūkas un citi aksesuāri.

Pilnībā balzama izgatavošanas recepte zināma tikai trim cilvēkiem. Šie „Latvijas Balzama” darbinieki ir receptes glabātāji, lielā mērā arī galvenie kvalitātes uzraudzītāji. Katras balzama mucas saturu un to, vai tas garšo kā pienākas un vai aromāta buķete atbilst senajām tradīcijām, balzama meistars pārbauda personīgi - degustējot. Meistars ir arī tas, kurš amata noslēpumus nodod tālāk jaunajiem speciālistiem. Noslēpums nav dzēriena sastāvdaļas, bet gan daudzās tehnoloģiskās nianses, kā no šīm sastāvdaļām iegūt unikālo produktu. Tieši šīs smalkās, bet ārkārtīgi svarīgās amata nianses teju tika pazaudētas 2.Pasaules kara laikā. Tāpēc balzama recepte joprojām tiek rūpīgi glabāta un meistari šo noslēpumu līdz galam neatklāj nevienam.

Šodien klasiskajam Rīgas balzamam pievienojušies vairāki jauni „Rīgas melnā balzama” produkti. Pirmkārt tas ir balzams ar upeņu piedevu, kas ir ar mazāku alkohola saturu un saldāks. To īpaši iecienījušas sievietes un jaunieši. Vēl viens jauns produkts ir jau godalgotais krējuma liķieris „Riga Black Balsam Cream“, kas harmoniski apvieno „Rīgas melnā balzama” unikālo garšu ar krēma maigumu, ko papildina vaniļas un karameles toņi. Bet visjaunākais produkts ir „Element”, kas saglabā visas Rīgas melnā balzama vērtības - unikalitāti, kvalitāti un dabīgumu, bet papildināts ar izmeklētu rumu un citām oriģinālām sastāvdaļām. Uz balzama bāzes tiek ražoti arī vairāki kokteiļi. Sadarbībā ar saldumu ražotāju „Laima” radīta konfekšu sērija ar melno balzamu, upeņu balzamu, melnā balzama krēmu un balzama liķiera krēmu.

„Rīgas melnais balzams” ir unikāls Latvijas dzēriens, kas pazīstams tālu aiz mūsu zemes robežām. Tā eksporta apjomi pieaug no gada gadā. Balzamu iecienījuši patērētāji vairāk nekā 30 valstīs, tostarp ASV, Izraēlā, Vācijā un citur. Visstraujāk augošie eksporta tirgi ir Krievija, Ukraina un Polija. Vislielākais importētājs ir tieši Krievija, kur šo produktu atceras un ciena vēl no padomju laikiem. Kopš 2011.gada „Rīgas melnais balzams” pieejams arī Čehijā, Islandē, Bulgārijā, Azerbaidžānā un pat eksotiskajā Namībijā. Labus pārdošanas apjomus eksporta tirgos parāda arī upeņu balzams un citi jaunie „Rīgas melnā balzama” produkti. Ārzemnieki balzamu labprāt pērk arī viesojoties Latvijā. Tūrisma sezonas laikā Rīgā un Jūrmalā „Rīgas melnā balzama” pārdošanas apjomi pieaug par 30 - 40%.

„Rīgas melnais balzams” neapšaubāmi ir viens no pasaulē pazīstamākajiem Latvijas ražojumiem. Mēs to droši varam saukt par Latvijas dzērienu karali. Kad Latvijas iedzīvotāji dodas uz ārvalstīm, ļoti bieži Rīgas balzams tiek ņemts līdzi kā dāvana. Jau no paša sākuma Rīgas balzams ticis augstu novērtēts gan Eiropā, gan citur pasaulē. Gēte no nosaucis par „jaunības eliksīru” un apdziedājis savā poēmā „Fausts”. Tādas izcilas personības kā Lielbritānijas karaliene Elizabete II, Francijas prezidents Šarls de Golls, tāpat daudzi Kremļa varasvīri ilgus gadus bijuši un ir Rīgas melnā balzama cienītāji. Kā oficiālu dāvanu to no Latvijas saņēmuši daudzu valstu prezidenti. „Rīgas melnais balzams” kļuvis par vienu no Latvijas simboliem. Tas turpina iekarot ļaužu sirdis un starptautiskajās izstādēs saņēmis vairāk nekā 50 dažāda kaluma godalgas.

Latvijas ķimene pasaules vējos

2013.gadā apritēja 190 gadi, kopš sākta liķiera „Allažu ķimelis” ražošana. Šis produkts Siguldas novada Allažu vārdu padarījis tik slavenu pasaulē, ka necilā ēteriskā auga - ķimenes - ziedu allažnieki attēlojuši pat savā ģerbonī. Iespējams, Allažu ķimene tā arī nekad neiegūtu pasaules slavu, ja ne uzņēmīgie Allažu muižas īpašnieki Blankenhāgeni, kas 1823.gadā sāka vēlāk pasaules slavu iemantojušā liķiera „Allasch kümmel” izgatavošanu.

18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā Allaži kļuva par nozīmīgu manufaktūras centru Vidzemē - te notika jēlādu apstrāde, darbojās stikla darbnīca, vara rūpnīca, cukura ražotne. 1780.gadā Allažu muižu nopirka Pēteris Heinrihs fon Blankenhāgens. Viņa dēls Vilhelms fon Blankenhāgens bija Krievijas cara Aleksandra I padomnieks. Būdams draudzīgās personīgās attiecībās ar caru, viņš no Aleksandra I ieguva  ķimeņu liķiera recepti, ko Pēteris I savulaik it kā atvedis no Amsterdamas.

Sākumā Vilhelms liķieri izgatavoja tikai savām vajadzībām, taču 1823.gadā, pateicoties Rīgas uzņēmēja Augusta Mencendorfa padomam, viņš atvēra brūzi un sāka „Allažu ķimeļa” komerciālu ražošanu. Baronu dzimtai Allažos piederēja arī stikla ražotne, kur minētajam dzērienam izgatavoja oriģinālas tumši zaļas pudeles. Ražošanai nepieciešamo spirtu veda no Sējas vai Mores brūžiem, bet cukuru no Rīgas. Ķimenes kaltēja „Cēskalnu” rijas krāsnīs, turpat tika gatavota arī ķimeņu eļļa.

Allažu ģerbonis un ķimenes, kas padarījušas Allažu vārdu slavenu pasaulē.

Panākumi nebija ilgi jāgaida - 1830.gadā Leipcigas gadatirgū dzēriens tika izstādīts ar nosaukumu „Allasch kümmel” un ieguva starptautisku atzinību. Liķieri sāka eksportēt, tas kļuva par izsmalcinātu ļaužu iecienītu dzērienu. To labprāt lietoja pat britu karaļnamā. Ķimelis izcīnīja zelta medaļas arī izstādēs Antverpenē 1886.gadā un Parīzē 1889.gadā. Tā Allažu vārds izskanēja pasaulē un visi vēlākie ķimeļa atdarinātāji uzskatīja par godu pieminēt tā izcelsmes vietu un pirmo ražotāju.

Blankenhāgenu dzimtas pārstāvji modri uzraudzīja ražošanas procesu. Pēc Vilhelma nāves lielāko ieguldījumu brūža attīstībā devusi viņa brāļa mazdēla Gotlieba Bogdana sieva Betsija fon Blankenhāgena Maidele, bet vēlāk Otto fon Blankenhāgens. Viņa laikā uzņēmums tā arī tika saukts - „Otto fon Blankenhāgena Allažu brūzis”. Ķimeļa ražotnē bija nodarbināti vidēji seši strādnieki, no kuriem divi - meistari. Viens no pēdējiem meistariem bija „Kaktiņu” saimnieks Gailiņš, kura meita Anna Smilga vēlāk kļuva par pēdējo „Allažu ķimeļa” oriģinālās receptes noslēpuma glabātāju.

Dzēriena recepte tika turēta lielā slepenībā un to nevienam neizpauda. Īsto recepti esot zinājis vienīgi pats Blankenhāgens. Liķiera pamatā ir degvīns, kas iegūts tvaicējot ķimeņu sēklas kopā ar spirtu. Tam pievienoja nedaudz cukura un ķimeņu ēteriskās eļļas. Īpaši svarīga liķiera sastāvdaļa bija ūdens, kas tika ņemts no vietējā avota. Šim nolūkam derējis tikai viena konkrēta avota ūdens, kurš vēl papildus pēc tam filtrēts. Tomēr vissvarīgākā dzēriena daļa bija baronam vien zināms zālīšu uzlējums, ko viņš lielā slepenībā katrai brūvējuma partijai pievienojis ražošanas noslēguma stadijā. Runā, ka savu īpatnējo smaržu liķieris ieguvis no anīsa, fenheļa, līčstiebru un koriandra sēklām, taču tie ir tikai minējumi.

1905.gada revolūcijas laikā Allažu muižu nodedzināja Sidgundas marksisti. Cieta arī liķiera ražotne. Tomēr Otto fon Blankenhāgens muižu atjaunoja, atsākās arī „Allažu Ķimeļa” ražošana, taču 1.Pasaules kara laikā muiža tika nodedzināta vēlreiz. Vēlāk to vairs neatjaunoja. Tā 1916.gadā beidzās oriģinālā „Allažu ķimeļa” ražošanas vēsture.

1905.gadā marksistu nodedzinātā Allažmuiža - Allažu liķiera dzimtene.

Pēc kara un Latvijas brīvvalsts nodibināšanas, agrārās reformas gaitā Blankenhāgenu muižas īpašumi tika atsavināti un Allažu baroni izceļoja uz Vāciju, paņemdami līdzi arī liķiera recepti. Vācijā Otto von Blankenhāgens nodibināja jaunu liķiera ražotni Šverīnā, Meklenburgas apgabalā, kur atsāka „Allažu ķimeļa” izgatavošanu. 1939.gadā ražošana tika pārcelta uz Amsterdamu Nīderlandē. Šī brūža nosaukums bija „de N.V.Distilleerderij O.v.Blanckenhagen - Allasch”, un 1960.gadā tas tika pārdots uzņēmumam „Henkes verendigte Distilleerderijen N.V.”, kas ražošanu izbeidza 1990.gadā.

Taču „Allažu ķimelis” jau bija iekarojis savu vietu patērētāju acīs, tam bija izveidojies cienītāju loks visā pasaulē. Tāpēc gan Latvijas, gan citu zemju dzērienu ražotāji centās atdarināt slaveno liķieri. Piemēram, 1924.gadā Berlīnē tika ražots „Russischer Allasch Kümmel”. Bet Latvijā valdība mēģināja atgūt oriģinālo liķiera recepti. Jau minētajai pēdējai liķiera receptūras glabātājai Annai Smilgai tika solīts 10 000 latu (tam laikam liela summa) par ķimeļa patenta iegūšanu, tomēr nauda nespēja viņu piespiest lauzt baronam reiz doto klusēšanas zvērestu. Tā Anna arī aizgāja mūžībā, paņemdama unikālā dzēriena recepti sev līdz.

20. gadsimta pirmajā pusē Allažu ķimeli ražoja vairākās Eiropas valstīs.

Tad nu pašmāju un ārzemju ražotājiem nācās vien samierināties ar dažādu ķimeļa atdarinājumu izgatavošanu, kas arī tika darīts. Starpkaru periodā Eiropā bija populāri iebaudīt glāzi ķimeļa pie pēcpusdienas kafijas. Bet Annas Smilgas tuvākie kaimiņi uz svētkiem lūdza viņu pagatavot pa kādai oriģinālā „Allažu ķimeļa” pudelei. Tad Anna krēslas stundā ar ūdens trauku devusies kaut kur pie Allažu muižas bijušajām ražotnēm, lai no viņai vien zināmā avota iegūtu ūdeni liķiera izgatavošanai. Leģenda vēsta, ka „īstais” avots vēl joprojām neesot zināms.

Pēc 2.Pasaules kara arī citās valstīs sāka ražot ķimeli - ASV koncerns „Heublen” ražoja „Arrow Allasch Kummel”, savukārt koncerns „Cointreau” Anžerā (Francijā) un Princetonā (Ņūdžersijā) izgatavoja „Eckau 00 Kummel Cursky”. Ķimelis ražots arī Holandē, Čehoslovākijā un Hamburgā, Vācijā. Šodien ķimeli ražo vairākās Eiropas valstīs, kur tas pazīstams ar vācisko nosaukumu „Allasch kümmel”. Dažādās valstīs šī dzēriena stiprums ir atšķirīgs (no 35 - 48 grādiem). Daudzās valodās ar vārdu „allasch” apzīmē visu ķimeņu liķieru kategoriju, tāpēc, ja jums kaut kur ārzemēs piedāvā nobaudīt alašu, ziniet, ka tas ir tas pats vecais labais Allažu ķimelītis.

Dažādās zemēs dažādu ražotāju izgatavotais Allažu ķimelis.

Latvijā „Allažu ķimeli” jau kopš padomju laikiem izgatavo uzņēmums „Latvijas Balzams” Rīgā. Atšķirībā no oriģināla, kura stiprums bija 420, šodien dzēriens ir 400 stiprs. Zinātāji saka, ka „Latvijas Balzama” ražojums esot līdzīgs oriģinālam un īpaši garšīgs lietojot kopā ar diļļu lakstos vārītiem upes vēžiem. Liķieris labi garšo arī NATO un ES dižvīriem Briselē, kur to dažādās pieņemšanās un reprezentācijas pasākumos galdā ceļ Latvijas pārstāvji.

Allažu ķimeļa padomju laika etiķete.

Tomēr izsmalcinātākie „Allažu ķimeļa” cienītāji uzskata, ka laika gaitā populārā dzēriena kvalitāte ir pazaudēta. Viens no galvenajiem ķimeļa unikālās garšas noteicējiem bija ūdens no avota Allažu muižas tuvumā, taču pašreiz no Allažu avotu ūdens šo liķieri neizgatavo ne Rīgā, ne citur pasaulē. Tāpēc seno receptūru tagad mēģina atjaunot Allažu iedzīvotājs, ķīmijas profesors Jānis Teterovskis, kurš mājas apstākļos izgatavojis ķimeņu liķieri no ūdens, kas ņemts no avota Allažos. Tas gan nav tas pats avots, kura ūdens izmantots oriģinālā liķiera receptē, jo kolhozu laikos veicot meliorāciju, šis avots aizbērts.

Par milzīgu pārsteigumu speciālistiem, dažādās vietās un valstīs ražoto ķimeņu liķieru degustācijā par labāko, garšīgāko un kvalitatīvāko tika atzīts tieši Jāņa Teterovska mājās izgatavotais dzēriens. Tas vieš cerību, ka mums tomēr izdosies atjaunot seno „Allažu ķimeļa” recepti un atsākt oriģinālās kvalitātes dzēriena ražošanu. Tomēr, vai nu ražots Rīgā, Austrijā vai Amerikā, ķimelis pasaulē pazīstams tieši ar savu izcelsmes vietu - Allažiem, un, tāpat kā „Rīgas melnais balzams”, ir unikāls Latvijas dzēriens.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru