VEF - Latvijas lepnums. 1.daļa - Pirmās brīvvalsts laiks

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 26-05-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Katrai valstij, katrai tautai ir sava vēsture un savi varoņi, ar ko tā lepojas. Mēs dažkārt mēdzam aizmirst, ka latvieši ir ne mazāk gudri, stipri un varoši, kā citām tautām piederīgie. Mēs aizmirstam, ka arī mūsu zemē tapuši izgudrojumi un produkti, kas Latvijas un Eiropas industriālā mantojuma vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Gadsimtu gaitā mums bijuši gan lieli, gan mazi uzņēmumi, slaveni un mazāk slaveni zīmoli. Taču ir arī tādi uzņēmumi, kas nav tikai vienkārši ražošanas objekti, bet nacionālas nozīmes lepnums. Tāda bija - nu jau diemžēl bija - Valsts elektrotehniskā fabrika VEF, ko padomju varas gados mēdza dēvēt par Latvijas rūpniecības flagmani. Un patiesi - VEF un daudzi tās inženieru izgudrojumi un ražotie produkti ir sasniegumi, ar kuriem mēs varam lepoties pat pasaules mērogā.

VEF agrīnais priekštecis cara Krievijā bija rūpnīca „Union”. 1887.gadā vairāku Berlīnes elektrotehnisko firmu pārstāvis Henrihs Detmans iegādājās 1200 kvadrātasu lielu zemes gabalu Rīgā, Pleskavas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 214). No 1888.gada firmu dēvēja par „Krievu - Baltijas elektrotehnisko rūpnīcu”, bet 1898.gadā uz fabrikas bāzes tika nodibināta „Krievu elektriskā biedrība „Union”". 1904.gadā uzņēmums nonāca vācu koncerna „AEG” īpašumā un pēc gada kļuva par tā filiāles „Krievu sabiedrības „Vispārējā elektrības kompānija”" daļu. „Union” izgatavoja elektromašīnas, iekārtas elektriskajiem tramvajiem, elektriskos skaitītājus, elektroaparatūru kara kuģiem, citus elektroizstrādājumus. Šeit tika izgatavota arī Rīgas Politehnikuma (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) elektrotehniskās laboratorijas aparatūra, tāpat pirmā dinamomašīna, ko uzstādīja Šmita cementa fabrikā Rīgā.

Fabrika “Union” (attēlā augšā) un tās ražošanas cehi (apakšā).

Līdz Pirmajam pasaules karam uzņēmuma īpašnieki līdzās 1896.gadā uzbūvētajai rūpnīcas vadības ēkai uzbūvēja vēl četrus ražošanas korpusus. Galvenā korpusa fasādes nišā starp divām kolonām tika novietota Augusta Folca darinātā Zeva skulptūra. Līdz ar vācu armijas tuvošanos Rīgai, uzņēmuma iekārtas un aptuveni 3000 darbiniekus kopā ar ģimenēm 1915.gadā evakuēja uz Harkovu. „Union” pēctecis ir Harkovas elektromehāniskā rūpnīca Ukrainā, kas darbojas vēl šodien.

Kreisajā pusē - “Union” galvenā ražotne un kantora ēka (augšā)
un skats uz fabriku pēc lielā ražošanas korpusa uzcelšanas 1913. gadā (apakšā).
Attēlā pa labi - Augusta Folca skulptūra “Zevs” fabrikas galvenās ražotnes fasādē.

Pēc Pirmā pasaules kara jaunajai Latvijas valstij vajadzēja domāt, kā remontēt karā sapostītās vecās elektroierīces un izgatavot jaunas. Jaundibinātā Pasta, telefona un telegrāfa pārvalde nolēma izveidot darbnīcas šim nolūkam un pārvaldes priekšnieks Eduards Kadiķis ar 1919.gada 10.jūnija pavēli uzdeva vienam no saviem kvalificētākajiem darbiniekiem Aleksandram Tīpainim organizēt un vadīt to darbu. Darbnīcu uzdevums bija remontēt telefona un telegrāfa aparātus, sakaru līniju piederumus un pasta inventāru. Ieskaitot Tīpaini, darbnīcā tolaik strādāja tikai pieci darbinieki.

Darbību sākot, darbnīcu rīcībā bija viena nolietota virpa, divas skrūvspīles un nedaudz sīku darbarīku. Taču jau 1919.gada rudenī Rīgas galvenā pasta ēkā Radio ielā tika iekārtotas piecas kārtīgas darbnīcas, tostarp smalkmehāniķu, atslēdznieku un galdnieku darbnīca. Pavisam šajās darbnīcās strādāja 15 amatnieki. 1920.gadā Pasta, telefona un telegrāfa pārvaldi reorganizēja par virsvaldi un darbnīcas ieguva nosaukumu Pasta un telegrāfa virsvaldes darbnīcas, vēlāk - galvenās darbnīcas (PTVGD). 1920.gadā tika iegādāts arī smalkmehāniķa rīku un darbmašīnu komplekts - vairākas virpas, gravējamā mašīna, vītņu griežamie komplekti un daudz precīzo mērinstrumentu. Tas deva iespēju veikt viskomplicētākos darbus un jau 1921.gadā darbnīca sāka izgatavot Hjūza un Morzes sistēmu telegrāfa aparātus.

Pasta ēka Radio ielā, kur atradās Pasta un telegrāfa virsvaldes darbnīcas - VEF pirmsākums.
Attēlos apakšā - Aleksandrs Tīpainis un viņam veltītā piemiņas plāksne pie ēkas.

1922.gada rudenī darbnīcām tika pasūtīti pirmie 100 sienas telefona aparāti. Lai paātrinātu aparātu izgatavošanu, telefona aparātiem vajadzīgos mikrotelefonus, induktorus un zvanus iegādājās ārzemēs. Pirmie šeit ražotie sienas un galda telefoni tika ievietoti koka korpusā. Nākamajā gadā darbnīcas sāka izgatavot sienas un galda telefona aparātus metāla korpusā. Ražošana strauji paplašinājās, palielinājās arī darbinieku skaits, tādēļ darbnīcu vajadzībām tika iegādāta ēka Slokas ielā 16 (tagad Valsts arhīvs). 1924.gada martā darbnīcas ar 293 strādniekiem un 48 darbmašīnām pārgāja uz jaunajām telpām. 1924. gada beigās nodarbināto skaits jau pārsniedza 300. Darbnīcās tika izgatavoti telefona komutatori, manuālās centrāles, dažādi telegrāfa, telefona un pasta piederumi.

Pasta un telegrāfa virsvaldes galveno darbnīcu izgatavoto telefona aparāti - sienas, galda un lauka.

1924.gada nogalē darbnīcās sāka izgatavot arī radioaparātus. Kā pirmo izgatavoja divlampu uztvērēju ar galvas telefoniem, ko nosauca par „Lācīti”, jo noskaņojot uztvērēju, tas izdeva īpatnēju rūkoņu. 1925.gadā sākās kristāldetektoru uztvērēju ražošana. Tā kā darbnīcas bija valsts uzņēmums, tur izgatavotajiem radioaparātiem bija ražošanas un tirdzniecības izdevumiem adekvāta cena, kas piespieda arī privātos rūpniekus pazemināt savu radioaparātu cenas. Līdz ar to radioaparāti kļuva pieejamāki plašākam iedzīvotāju lokam. Līdztekus radiouztvērējiem darbnīcas izgatavoja arī lampu pastiprinātājus un ruporveida skaļruņus.

Darbnīcās izgatavotie radiouztvērēju modeļi, galvas telefons un skaļrunis.

1927.gadā ražošanas telpas atkal bija kļuvušas par šaurām un tika nolemts iegādāties bijušās fabrikas „Union” ēkas Brīvības gatvē 19. Pēc telpu remonta un rekonstrukcijas ražošanas vajadzībām, jau 1927.gada beigās uz jaunajām telpām pārcēla trīs darbnīcu nodaļas, bet 1928.gada vasarā visas tehnoloģiskās iekārtas un personālu. Tagad uzņēmums saucās Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas (PTDGD). 30.gadu sākumā PTDGD sāka automātisko telefona centrāļu ražošanu. Tika iegādāta vācu firmas „Mix & Genest” licence un sākta gan nelielu (100 - 300 numuru), gan lielu (1000 - 2000 numuru) telefona centrāļu izlaide. Kopumā pirmajos 10 darba gados Pasta un telegrāfa virsvaldes darbnīcas izgatavoja 9700 radioaparātus, 2500 skaļruņus, 53 000 galvas telefonus un lielu skaitu telefona un telegrāfa aparatūras. Ražotas tika arī kuģu radiostacijas.

No 1929.gada līdz 1932.gada sākumam rūpnīcas nosaukums bija Pasta un Telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas „Pērkons” un visus izstrādājumus apzīmēja ar tirdzniecības marku „Pērkons”. Nodaļu skaits tika palielināts, katrai nodaļai bija savs konstruktoru birojs. Darbojās vispārējā nodaļa, radio nodaļa, telefonu nodaļa, elektroķīmiskā nodaļa, kabeļu nodaļa, spuldžu nodaļa un mašīnnodaļa.

Firmas “Pērkons” reklāma un produkti.

1932.gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku - VEF. Konkursā par jaunā uzņēmuma logotipu uzvarēja jaunais dizaineris Kārlis Irbītis. Par rūpnīcas direktoru kļuva Teodors Vītols, par projektēšanas biroja vadītāju - Alberts Jekste. Viņš piedalījās daudzu VEF radioaparātu, kuģu radiostaciju, kinoprojektoru izstrādē, vēlāk nodibināja VEF optikas nodaļu. Jekstem tika uzticēts radīt arī pirmo profesionālo skaņu studiju mākslas un dokumentālo filmu ieskaņošanai, tāpat filmu laboratoriju. Ar A.Jekstes līdzdalību ieskaņota slavenā Viļa Lapenieka filma „Zvejnieka dēls”. 1934.gadā VEF atvēra savu amatniecības un arodu skolu, kas sagatavoja fabrikai nepieciešamos speciālistus.

Par vienu no galvenajiem VEF produkcijas veidiem 30.gados kļuva radiouztvērēji. Jau 1932.gadā talantīgais inženieris Alberts Madisons tika komandēts uz slavenām Berlīnes un Parīzes radiobūves firmām pieredzes iegūšanai. Iepazīšanās ar ārzemju firmu darbu palīdzēja panākt VEF radioaparātu kvalitātes un kvantitātes strauju kāpumu. Tika izlaistas dažādu modeļu „VEFON”, VEFAR”, „VEF Super”, „VEF Luxus” un citas radioaparātu markas. Pavisam no 1933. līdz 1941.gadam ražošanā nonāca 75 dažādu tipu radioaparāti. Starptautiskajās izstādēs Briselē 1935.gadā un Parīzē 1937.gadā VEF radio ieguva „Grand Prix”. Tā laika VEF radioaparāti izcēlās ar augstu tehnisko kvalitāti un dizainu un tos eksportēja uz daudzām pasaules valstīm - Somiju, Norvēģiju, Zviedriju, Igauniju, Lietuvu, citām zemēm. Šim nolūkam kopš 1935.gada tika atvērtas tirdzniecības pārstāvniecības Tallinā, Kauņā, Helsinkos, Oslo, Cīrihē un Londonā. Pirms Otrā Pasaules kara VEF eksportēja ap 8000 radioaparātiem gadā.

VEF radioaparāti - katra gaumei un iespējām.

30.gadu beigās VEF bija kļuvis par lielāko elektrotehnisko uzņēmumu ne vien Latvijā, bet visā Baltijā. 1937.gadā fabrikā strādāja aptuveni 3000 strādnieku. Līdztekus radioaparātiem izgatavoja kinoprojektorus, jaudas transformatorus elektrotīkliem, augstsprieguma elektroaparatūru, elektrības skaitītājus, jaudas kabeļus un vadus, vēja ģeneratorus, kuģu un lidmašīnu radiostacijas, stacionāros radiostaciju raidītājus, baterijas un akumulatorus, kabatas lukturīšus, elektrospuldzes, putekļusūcējus, gludekļus, elektriskos sildītājus, ūdens sūkņus, laivu un mašīnu dzinējus, svarus, fotopapīru, citu aparatūru. No 1935. līdz 1940.gadam tika izgatavoti arī elektroērģeļu „Hammond” analogi „Hammondērģeles”, kas kalpo vēl šodien. Un, protams, turpinājās arī telefona un telegrāfa aparātu un centrāļu izlaide. 30.gadu nogalē ik mēnesi fabrikā saražoja aptuveni 500 telefona aparātus un 400 telefona centrāles. 1940.gadā vairums Rīgas un Latvijas telefona centrāļu bija apgādātas ar VEF ražotajām komutācijas iekārtām. Fabrikas profils bija tik plašs, ka radās pat teiciens: „VEF ražo visu - no adatas līdz lidmašīnai”.

Plašais VEF produkcijas klāsts - baterijas un akumulatori, elektrospuldzes,
elektriskie sildītāji, kinoprojektori, “Hammondērģeles”, fotofilmas.

Nelielos apjomos VEF izgatavoja arī ceļu būves tehniku. Laikā no 1928. līdz 1931.gadam neliela inženieru grupa mēģināja radīt Latvijas apstākļiem piemērotu automobili. Tā universālā virsbūve galvenokārt atbilda lauksaimnieku vajadzībām. Ārzemēs bija paredzēts iepirkt tikai daļu agregātu un detaļu, pārējo ražot uz vietas Latvijā. Tika samontēti seši vieglie VEF automobiļi. Tomēr plašāka ražošana izvērsta netika, jo automobiļu izgatavošanai vajadzēja investēt lielus līdzekļus, turklāt Latvijas vajadzībām vieglos un kravas automobiļus ražot sāka „Ford - Vairogs”.

Dažādu modifikāciju VEF automobiļi.

1937.gadā VEF paspārnē tika izgatavots arī vienīgā Latvijas pirmskara motocikla „Pandera” prototips. Tā konstruktors bija rūpnīcas inženieris Arnolds Panders, motocikla dizainu veidoja Kārlis Irbītis. Konstruktīvā risinājuma ziņā „Pandera” krietni apsteidza tā laika motociklu ražošanas lielvalstīs tapušos modeļus. Lai arī „Pandera” bija radīts pēc amerikāņu motociklu parauga, tam bija oriģinālas, Latvijā radītas konstrukcijas motors un elektrostarteris, kas bija tiem laikiem unikāls tehnikas sasniegums. Motociklu bija paredzēts ražot sērijveidā Latvijas armijas un, iespējams, arī citu Baltijas valstu bruņoto spēku vajadzībām. Tāpat kā daudzas VEF iestrādes, arī šās tālākvirzību pārtrauca karš.

VEF būvētais motocikla “Pandera” prototips.

Tomēr kāds cits unikāls VEF produkts paspēja iekarot pasaules tirgu - tas bija mini fotoaparāts „Minox”, ko fabrika ražoja no 1938. līdz 1942.gadam. To bija konstruējis vācbaltiešu inženieris Valters Caps. „Minox” izstrādi VEF sāka 1936.gadā. Tolaik tas bija īsts apvērsums pasaules fotorūpniecībā - pats mazākais fotoaparāts pasaulē. Šīs īpašības dēļ kamera ātri vien kļuva populāra slepeno dienestu darbinieku vidū. Šis lieliskais produkts bija viens no labākajiem VEF sasniegumiem starpkaru periodā un ar to fabrika kļuva pazīstama pasaulē pat vairāk nekā ar savu radioprodukciju. Līdz Otrā pasaules kara sākumam saražoja aptuveni 17 000 fotokameru, ko eksportēja uz Šveici, Angliju, Vāciju, Norvēģiju, ASV, Japānu, PSRS un citām valstīm. 1943.gadā vācu okupācijas vara „Minox” ražošanas iekārtas izveda uz Vāciju, aizbrauca arī tā radītājs Valters Caps.

Pasaulē labākā spiegu kamera - “VEF Minox”, tās reklāma, fotopiederumi un filmu kastīte.

VEF piederēja arī finiera rūpnīca Sarkandaugavā (Latvijas Bērzs”), kur ražoja kvalitatīvu finieri radioaparātu kastēm un augstas klases aviācijas finieri. Ieņēmumi no aviācijas finiera eksporta daudzkārt pārsniedza visus pārējos VEF eksporta ieņēmumus, jo tuvojās karš un lielvalstis steidza būvēt savas kara aviācijas flotes. Lidmašīnas būvēja arī VEF. Sākumā izgatavoja tikai sporta un militārās „VEF - I” sērijas treniņlidmašīnas. To konstruktors bija Kārlis Irbītis. Vēlāk Irbītis radīja arī kaujas iznīcinātāju „VEF I - 16″. Tika izgatavoti trīs šī modeļa prototipi un bija paredzēts sākt to sērijveida ražošanu. 1940.gadā veica izmēģinājuma lidojumus, taču pēc padomju okupācijas tie tika pārtraukti. Bija izveidoti arī rasējumi un projekts vieglajam iznīcinātājam „VEF I - 19″, kas tehniski būtu daudz pārāks modelis. 1939.gadā tika sākta VEF aviācijas rūpnīcas būve Ropažos, kurai bija paredzēts savs lidlauks un izmēģinājumu poligons. Šai rūpnīcai bija perspektīva kļūt par ievērojamu aviorūpniecības centru Ziemeļeiropā, diemžēl padomju okupācija un Otrais pasaules karš šos nodomus izjauca.

Kreisajā pusē - lidmašīnas “VEF I-12″ reklāmas plakāts;
labajā pusē - VEF lidmašīnu ražotne (augšā), kaujas iznīcinātājs “VEF I-16″ (apakšā).

Bez iznīcinātājiem bija iestrādes arī bumbvedēju ražošanā. Pēc Minesotas universitātes aviācijas katedras profesora Džona Akermaņa projekta tika uzbūvēta divmotoru pasažieru lidmašīna „VEF JDA 10M, ko vēlāk bija paredzēts ražot kā vieglo bumbvedēju. 1939.gada 4.septembrī notika lidaparāta izmēģinājums, to pilotēja Valsts Civilās aviolīnijas pilots Kārlis Alksnis. Tā bija pirmā un vienīgā VEF ražotā divmotoru lidmašīna. Vērā ņemami projekti bija arī leģendārajam lidotājam Herbertam Cukuram, kas uz savas lidmašīnas C6 „Trīs zvaigznes” bāzes radīja pikējošā bumbvedēja „C6bis” prototipu. Šī lidaparāta izmēģinājumi noslēdzās tikai dažas dienas pirms okupācijas. No 1935. līdz 1942.gadam VEF uzbūvēja ap 33 dažāda tipa lidmašīnas, kas guva ievērību ne vien Latvijā, bet arī Francijā, Anglijā, Šveicē, Somijā un Zviedrijā.

VEF būvētās lidmašīnas.
Augšā kreisajā pusē - K.Irbīša konstruētais mācību iznīcinātājs “VEF I-12″, labajā pusē - treniņlidmašīna “VEF I-17″ fabrikas pagalmā. Apakšā kreisajā pusē - DŽ.Akermaņa “VEF JDA-10M”, labajā pusē - H.Cukura “C6 Trīs Zvaigznes”, uz kura bāzes tika radīts iznīcinātājs “C6bis”.

Pēc padomju okupācijas 1940.gadā VEF nonāca PSRS Elektrotehniskās rūpniecības Tautas komisariāta (ministrijas) pārziņā. Rūpnīcas radio un cita produkcija tika pārveidota tā, lai tajā varētu izmantot Padomju Savienībā ražotās detaļas un blokus. Pēc vāciešu ienākšanas VEF kļuva par firmas „AEG” īpašumu un tika pārdēvēta par „AEG Ostlandwerk Gmbh”. Arī kara laikā rūpnīca turpināja izgatavot „VEF Super” tipa radioaparātus, tāpat tika ražotas tanku, kuģu, lidmašīnu un kājnieku militārās radiostacijas, dažādi radioaparatūras regulēšanas un kontroles mēraparāti, kā arī aviācijas mērinstrumenti iznīcinātājiem „Junkers-87″.

VEF militārā produkcija. Šādas lauka, kuģu un lidmašīnu radiostacijas fabrika ražoja gan Latvijas armijai, gan vēlāk pēc padomju un vācu okupācijas karaspēku pasūtījuma.

Turpinājums sekos.


© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Komentāri (7)

  1. K o l o s ā l i !!! P a l d i e s, Ervīn !!! Stādos priekšā ieguldīto lielo darbu, ar nepacietību gaidu turpinājumu !!!

  2. Liels paldies par visiem jaukajiem rakstiem. Katreiz ar nepacietību gaidu jaunus stāstus. Man pat liekas, ka esmu izlasījis gandrīz visus stāstus. Paldies Ervīn!

  3. AEG Ostlandwerk Gmbh ražoja arī slaveno lentu magnetofonu „K-1” un tāds bija arī galvenajā Ostlandes radiostacijā Rīgā.

  4. Paldies, ka izmantojat publiski pieejamās telefonu bildes no firmas “Telekom serviss” virtuālā telefonu muzeja - http://www.ts.lv. Tikai žēl, ka rakstot: ”© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni http://www.laikmetazimes.lv obligāta.”, pats šo principu neievērojat, kā to māca augstskolās - raksta beigās pielikt izmantoto informācijas avotu sarakstu…

  5. Sergej,
    atvainojamies par radušos situāciju, taču rakstā par VEF ir ļoti daudz dažādu attēlu no visdažādākajiem avotiem. Ja mēs vēlētos nosaukt visus publikācijā izmantotos avotus, to saraksts būtu garāks par pašu rakstu. Tā kā šis nav akadēmiska rakstura materiāls vai grāmata, bet interneta blogs, atļāvāmies avotu sarakstu nepievienot.

    Kas attiecas uz attēliem no jūsu firmas mājas lapas, tie izmantoti, lai veidotu fotokolāžas, tāpēc arī pie attēliem nav norādes par avotiem. Jo katrā tādā kolāžā gandrīz katrs aparāts ir no cita avota. Fotoaparāti ir izgriezti no kopējās bildes, tiem nav fona, tāpēc faktiski to nemaz nevar vairs uzskatīt par jūsu bildi. Tomēr vēlreiz atvainojamies par sagādātajām neērtībām. Domāju, ka popularizējot kādreizējo VEF produkciju, tostarp telefona aparātus, mēs visi darām kopīgu darbu - popularizējam Latvijas rūpniecības sasniegumus.

  6. Aizvien SĒROJU par VEF - pirmo darba vietu no 1952.gada! Līdz mitrām acīm!

  7. Brīnišķīgs darbs.

Uzraksti komentāru