9. nodaļa - Flagmanis

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 12-05-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ilgus gadus mūsu mājās atradās pēckara gads ražots radioaparāts “VEF Super”. Bija dzirdēts arī par pasaulslaveno fotoaparātu “Minox”. Un kurš gan Padomju Savienībā nepazina tranzistoru radiouztvērējus “VEF” un “Spīdola! Tāpēc pēc G.Gailes tehniskās skolas beigšanas, kad vajadzēja atpelnīt naudiņu, ko valsts bija ieguldījusi manā izglītībā, biju lepns, ka varēju to darīt LPSR rūpniecības flagmanī - ražošanas apvienībā “VEF”. Darbs tik prestižā uzņēmumā cēla manu pašapziņu, kaut nācās izbaudīt agro celšanos no rītiem, lai jau pulksten septiņos būtu savā darbavietā, un arī to, ko nozīmē darbs pie konveijera. Piedzīvoju arī visas plānveida ekonomikas dīvainības - piespiedu dīkstāves mēneša sākumā un trako raušanos mēneša beigās, kad bija jāpilda plāns. PLĀNS - padomju ekonomikas stūrakmens, likums, dievs. Plānu nedrīkstēja neizpildīt, citādi nebija ne prēmijas, ne goda raksti, ne sarkanie vimpeļi un ceļojošie karogi. Lai izpildītu plānu, priekšnieki bija gatavi uz visu - maksāt divkāršu algu, piešķirt brīvdienas un citus atvieglojumus.

Strādājot “VEF”, man beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Padomju Savienībā ražotā produkcija izceļas ar tik zemu kvalitāti. Pie šāda darba režīma citādi nemaz nevarēja būt. Strādāju radiouztvērēju “Spīdola” tehniskās kontroles nodaļā jeb kā to tolaik sauca - OTK. Mums bija noteiktas funkcijas, kas jāpārbauda katram radioaparātam. Apstiprinājumam, ka radio pārbaudīts, tika iespiests zīmodziņš ar kontroliera personīgo numuru. Praksē gan bieži notika citādāk - reizēm visas funkcijas pārbaudīt nemaz nebija iespējams, jo konveijera ātrumu varēja regulēt un priekšniecība nereti to uzgrieza tik ātru, ka pārbaudi nācās krietni vienkāršot. Mēneša beigu lielajā steigā, kad konveijers griezās triecientempā, mēs vispār tikai spiedām zīmogus. Par kādu kvalitāti te varēja runāt? Bija gadījumi, kad sērijveida brāķa dēļ izbrāķējām visus pa konveijera lenti nākošos radioaparātus un tie uz stalažām salikti krājās pie sienas. Taču pienāca mēneša beigas un ar kāda augstāka priekšnieka rīkojumu visi šie tūkstoši pēkšņi tika iepakoti un nosūtīti patērētājam. PLĀNS!

“VEF” lielā ražošanas ēka Brīvības un Bērzaunes ielu stūrī.
Tāda no pagalma puses tā izskatās tagad, tomēr nekas daudz nav mainījies kopš tā laika, kad šeit strādāju es. Pa tālākajām no durvīm es katru rītu devos uz savu darbavietu trešajā stāvā, kur lielie logi.

Vēl viena padomju laika īpatnība bija 22.aprīlis - V.I.Ļeņina dzimšanas diena, kad tika rīkota “komunistiskā sestdienas talka” jeb tā sauktais subotņiks. Dažkārt varēja pat atteikties no virsstundu darba, varēja lūgt papildus brīvdienu, bet atteikties no subotņika nedrīkstēja. Kaut šis pasākums skaitījās brīvprātīgs, tā bija viena no aktivitātēm, pēc kuras noteica cilvēka lojalitāti padomju iekārtai. Protams, tiešas represijas pret subotņika sabotētājiem vērst nevarēja, tāpēc ciest nācās priekšniecībai, kas nebija spējusi nodrošināt sev padoto cilvēku ierašanos uz šo “brīvprātīgo” pasākumu. Tā itin viegli varēja sanīsties ar priekšniekiem, jo tevis dēļ tiem nācās piedzīvot nepatikšanas. Pat es ar savu nicinošo attieksmi pret padomju varu sapratu, ka šajā dienā uz darbu tomēr jānāk. Subotņika sakarā atceros kādu komisku gadījumu. No rīta cehā mūs sagaidīja uzmundrinošas mūzikas skaņas un arodbiedrības aktīvists, kas visiem dalīja sarkanas lentītes, ko spraust pie krūts. Iesviedu lentīti darbagalda atvilktnē un aizmirsu. Pēc brīža arodaktīvists apstaigāja visus darbiniekus un skatījās vai lentītes piespraustas. Nonācis pie manis, viņš lauzītā latviešu valodā prasa: “Kur tave sarkane lupatine?” Pasmējos, bet “lupatiņu” tā arī nepiespraudu.

Jāteic gan, ka nekādu citu politisku spiedienu pieredzējis netiku. Neviens mani nespieda arī piedalīties darbaļaužu demonstrācijās, kas notika divreiz gadā - 1.maijā un Oktobra revolūcijas gadadienā novembrī. Biju dzirdējis, ka dažās darba vietās piedalīties šajās demonstrācijās liek teju ar varu, gluži kā subotņikā. Laikam jau “VEF”, tāpat kā citos lielajos rūpniecības uzņēmumos, strādāja pietiekami daudz migrantu no visas plašās padomijas, kam šādi gājieni ar sarkaniem karogiem, baloniem un visādu traļi-vaļi tīri labi patika, tāpēc nevienu nebija jāspiež ar varu. Bija gan mēģinājums iedabūt mani komjaunatnē. Kādu dienu pie mana darbagalda piestāja nepazīstams puisis un meitene. Esot rūpnīcas komjauniešu priekšsēdis. Vai es negribot stāties komjaunatnē? Uzreiz pateicu: “Nē!” Puisis apstulba no tik noteiktas attieksmes un jautāja: “Kāpēc?” Godīgi atbildēju: “Esmu ticīgais, ticu Dievam, bet tā kā komjaunatne ir ateistiska organizācija, nebūtu pareizi man tur atrasties.” Taču, šķiet, mana ticība komjauniešu šefu itin nemaz neuztrauca. Viņš sajūsmināts stāstīja, cik labi esot komjaunatnē - tiekot rīkoti dažādi pasākumi un varot pat dabūt ceļazīmes uz Bulgāriju un citām sociālistiskajām valstīm. Tad viņš pajautāja: “Vai tu saproti, ka nebūdams komjaunietis, nekad netiksi uz ārzemēm?” Redzēdams, ka arī šis arguments uz mani neiedarbojas, komsorgs beidzot atšuvās.

20.gadsimta 80.gados modē nāca dažādi darbaļaužu mītiņi, kas it kā protestēja pret ASV vai kāds citas “imperiālistiskas” valsts politiku. Arī “VEF” tādi notika. Neatceros, kāda iemesla dēļ, bet vienu šādu mītiņu bija nolemts sarīkot mūsu ražotnē. Protams, nevienam iet uz to negribējās, tāpēc priekšniecība izdomāja viltību - darbs tika pārtraukts pusstundu pirms darba laika beigām un visiem tika lūgts doties uz augšstāvu mītiņot. Mēģinājām aizšmaukt, taču trepēm priekšā bija nostājušies vairāki dūšīgi tēvaiņi, laikam no partijas vai komjaunatnes komitejas. Jautājām, uz kāda pamata mūs nelaiž laukā. Darba diena vēl neesot beigusies, lai ejot uz mītiņu. Vēlāk mums līdzīgi “bēgļi” tika ķerti pat tualetēs un dušā. Tā padomju vara organizēja “spontānās” darbaļaužu protesta izpausmes pret ASV “agresīvo politiku”.

Padomju ražošanas sistēmas ikdiena - arvien uz jaunām darba uzvarām!
Līdzās gatavās produkcijas kalniem plakāts vēsta: “Tūkstoš radioaparātu virs plāna
par godu PSKP XXV kongresam”.

Cita padomju laika iezīme bija gatavās produkcijas vai atsevišķu tās daļu iznešana no rūpnīcas jeb vienkāršāk - nozagšana. Ar to nodarbojās visi un visur. Daļēji uz šādu rīcību cilvēkus mudināja uzņēmumos valdošais nesaimnieciskums - dažādi materiāli un rezerves daļas nereti mētājās nosviesti pa roku galam. “VEF” gan tā gluži nebija, taču arī šeit tika dzirdēts, ka izvestas pat veselas radioaparātu kravas. Protams, lai nozagtu un ārpus rūpnīcas iznestu gatavu radioaparātu, kur nu vēl vairākus, vajadzēja organizēt nopietnas shēmas, kurās bija iesaistīti radiocehu darbinieki, šoferi un citi. Vienkāršāk bija radiouztvērēju iznest pa detaļām un mājās samontēt pašam, ja vien bija attiecīga kvalifikācija. Populārākas tomēr bija sīkākas lietas - uzlabota dizaina, visbiežāk eksporta modeļiem domātas radioaparātu priekšējās restītes, rokturi, skalas. Tos izmantoja, lai padarītu glītākus mājās jau esošos radioaparātus. Īpaši iecienītas bija Padomju Savienībā neizmantoto īsviļņu frekvenču montāžas plāksnītes, kādas lika eksportam domātajos modeļos. Reizē ar frekvenču skaita palielināšanos nācās nomainīt arī radioaparāta skalu, tādejādi “Spīdola” nereti pārtapa par “Siboney”.

Bija jau arī pozitīvas lietas. “VEF” bija slavens ar augstas klases sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem jeb tā sauktajiem ēdināšanas kombinātiem. Tādi bija divi. Viens vecā tipa, kādus varēja sastapt arī citos lielos ražošanas uzņēmumos, piemēram, “Radiotehnikā”. Tas piedāvāja tā saucamās kompleksās pusdienas - trīs veidu ēdienu komplektus, kas sastāvēja no zupas, otrā ēdiena un saldā. Šāds komplekts maksāja 60 kapeikas, kas tiem laikiem bija smiekla nauda. 80.gadu sākumā ekspluatācijā nodeva jauno ēdināšanas kombinātu un tas nu bija īsts tehnikas brīnums, vismaz PSRS ietvaros noteikti. Tur bija uzstādīti pašu rūpnīcā izstrādāti un izgatavoti automāti, kas nedaudz atgādināja mums šodien pazīstamos bankomātus. Katram darbiniekam tika izdalītas plastikāta kartes ar magnētisko joslu, kur atradās nepieciešamā informācija par tās īpašnieku. Ievietojot karti automātā, uz ekrāna parādījās ēdienkarte, no kuras varēja izvēlēties ēdienus un pats sastādīt savu individuālo ēdienkarti. Katru dienu bija vismaz četras dažādas zupas, otrie ēdieni, salāti un saldie. Kad ēdienkarte bija sastādīta, automāts fiksēja summu, ko ierakstīja kartē. Pēc tam atlika mirkli uzgaidīt un tavs pasūtījums pa konveijera lentu no virtuves jau brauca pie tevis. Pie tam viss bija ļoti kvalitatīvs un lēts. Mēneša beigās no algas ieturēja iztērēto, bet pusi no rēķina apmaksāja arodbiedrība. Savas vizītes laikā jauno kombinātu apmeklēja arī PSRS līderis Mihails Gorbačovs ar kundzi. Šodien tik augsta ranga valsts vadītāja ierašanās izsauktu pilnīgu ēdināšanas kombināta blokādi. Ēdnīcā paliktu vien speciāli atlasīti “tautas” pārstāvji. Brīnums, bet tolaik tā nebija. Kombināts darbojās ierastajā režīmā, cilvēki pusdienoja un es tikai nejauši pamanīju, ka zālē lēni pastaigājas Mihails Sergejevičs.

Viena no jaunā ēdināšanas kombināta zālēm. Attēlā apakšā - Kaukāza tautu virtuves ēdienkarte,
augšā labajā pusē - jaunā ēdināšanas kombināta individuālā samaksas karte, tiesa - ne manējā.

Abos kombinātos bija vairākas ēdināšanas zāles, kur varēja nobaudīt gan diētisko, gan Kaukāza virtuvi. “VEF” piederēja arī kulinārijas cehs, kura izgatavoto produkciju pazina visa Rīga, jo tam bija veikals pilsētas centrā. Te varēja iegādāties augstas kvalitātes kulinārijas izstrādājumus, pusfabrikātus, tortes un citu konditoreju. Taču “VEF” kulinārijas firmas zīme bija žāvētas vistiņas. Tās patiešām bija treknākās un garšīgākās vistiņas, kādas man savā mūžā nācies nobaudīt. Diemžēl pieprasījums pēc tām bija tik liels, ka pat “VEF” iekšējā kulinārijas veikalā tās izķēra pāris minūšu laikā. Ja gribēji kādu vistiņu iegādāties dzimšanas dienai vai citai jubilejai, vajadzēja to iepriekš pasūtīt. Citādi strādniekiem tās bija nepieejamas, jo nekad nevarēja zināt, kad tās atvedīs, bet gaidīt pie veikala varēja atļauties tikai garlaicības mūždien māktās kantora dāmas. Tāpēc mēs ar čaļiem vienkārši sameklējām vistu kūpinātavu, kas atradās rūpnīcas nomalē. Tālākais jau bija tehnikas jautājums - kūpinātavas darbinieks saņēma trīnīti, pretī izsniedzot visapetītlīgāko vistiņu. Trīs jauni un ēdelīgi džeki no vienas vistas varēja pieēsties tā, ka pēc tam bija grūti sākt atkal strādāt.

Vecā ēdināšanas kombināta veikala konditorejas nodaļa.

Man laimējās strādāt tolaik vienā no modernākajiem ražotnēm rūpnīcā. Tas bija rūpnīcas “Tranzistors” cehs, kur tapa slavenie radioaparāti “Spīdola”, bet vēlāk arī jaunāko modeļu vefiņi. Jāteic, ka citi šīs rūpnīcas cehi, kur ražoja vecā parauga vefiņus un magnetolas “Sigma”, salīdzinājumā ar mūsējo izskatījās veci un noplukuši. Mums bija gaišas telpas, jauni darbagaldi, jauni konveijeri. Šajā cehā vienmēr ražoja tikai jaunāko modeļu radioaparātus. “VEF” strādāja arī militārām vajadzībām, tāpēc rūpnīcā bija daudz talantīgu inženieru, kas laiku pa laikam šo to uzkonstruēja arī civilistu ērtībām. Jau minēju jaunā ēdināšanas kombināta automatizāciju, taču arī mūsu cehā bija redzams kaut kas no viņu radītā. Tie bija daži tehniskās kontroles darbagaldi, kuros vajadzēja ievietot radioaparātu, pieslēgt to, aiztaisīt vāku un tālāko jau automāts darīja pats - tika pārbaudītas visas radioaparāta svarīgākās funkcijas un tehniskie parametri, bet beigās izdrukāta smalka atskaite par paveikto procesu. Kontrolierim atlika tikai novērtēt - laist šo aparātu uz veikalu jeb izbrāķēt. Diemžēl reāli ar šiem mazajiem robotiņiem neviens tā īsti strādājis netika, jo tie bija paredzēti tikai viena tipa un lieluma radioaparātiem, bet lielumi un radio tipi mainījās un konstruktori tā arī vairs neatgriezās pie šī projekta.

Mūsu cehs. Kreisajā pusē - tehniskās kontroles darbavietas. Šādi izskatījās arī mana darbagalds.
Priekšplānā puisis, ar kuru kopā mācījos G.Gailes tehniskajā skolā.

Kā jau Padomju Latvijā pieņemts, arī “VEF” visa tehniskā dokumentācija bija tikai un vienīgi krievu valodā. Tāpat mūsu priekšniecība - gan Tehniskās kontroles daļas priekšnieks, gan tehnologs pēc institūta beigšanas bija atsūtīti strādāt uz Latviju no Krievijas. Tolaik visos vadošajos amatos strādāja galvenokārt krievi, it kā nebūtu bijis augsti kvalificētu latviešu speciālistu. Taču tāda tolaik bija valsts politika. Arī visas sapulces un ražošanas apspriedes notika tikai krievu valodā, kaut lielākā daļa kolektīva bija latvieši. Padomju Savienības nacionālajās republikās strikti tika ievērots nerakstīts likums - ja kolektīvā bija kaut viens krievs, visiem nācās runāt krieviski. Toties brigadieres mums bija vietējās - jaukas dāmas, ar kurām vienmēr visu varēja sarunāt.

Arī darba kolēģi visumā bija jauki cilvēki. Ar dažiem man izveidojās ciešāks kontakts. Tie gan pārsvarā nebija cilvēki no manas nodaļas, taču cehā, kur visi pie konveijera sēž kopā, strukturālam iedalījumam nav lielas nozīmes. Mums izveidojās sava kompānija - kopīgi pusdienojām, gājām ciemos cits pie cita, svinējām jubilejas, reizēm pēc darba vienkārši pastaigājāmies. Mikus dziedāja korī “Skaņupe” pie Haralda Medņa, Armands aizrāvās ar fotografēšanu, dzelzceļa vēsturi un vilcienu mēroga modelīšu kolekcionēšanu. Sievišķo pusi pārstāvēja meitene, kuru bijām iesaukuši par Skuceni. Kāpēc tā, šoreiz lai paliek noslēpums. Vēl bija Kukainītis. Jūs jau sapratāt, ka viņas īstais vārds bija Mārīte - pēc analoģijas ar populāro Ilmāra Dzeņa dziesmu. Bija Andrejs un Agija, taču tie ātri vien saostījās un apprecējās. Un kur tad ģimenes cilvēkiem vairs interese par neprecēto tusiņiem. Tāpat cehā strādāja kāds savdabīgs puisis vārdā Juris, kas gan mūsu kompānijā neietilpa, tomēr neordinārās personības dēļ man ar viņu reizēm bija interesanti parunāt. Nesen pavisam nejauši ar Juri satikāmies atkal. Viņš strādāja par santehniķi “Kurzemes namos” un bija atnācis remontēt mūsu ūdenspadeves sistēmu. Diemžēl neilgi pēc šīs satikšanās Juris traģiski gāja bojā.

Mūsu jautrā kompānija svin manu dzimšanas dienu.
No kreisās - jubilārs pats, Mikus, Armands un Mārīte - Kukainītīs. Daži šajā bildē trūkst.

Darba gadi “VEF” atstājuši neizdzēšamu proletāriskās solidaritātes apziņu manā pasaules uztverē, kas saglabājusies visu mūžu. Tāpēc man vēlāk bija tik grūti pieņemt mežonīgā kapitālisma izauklēto ciniskā biznesmeņa tipu, kam svarīga tikai peļņa, bet par darba ņēmēju tiesībām nospļauties. Nevaru ciest liekulīgās frāzes: “Uzņēmēji maksā nodokļus un rada darba vietas, tāpēc darbiniekiem jābūt pateicīgiem, nevis jāizvirza prasības!” Uz to varu atbildēt: “Tieši darba ņēmēju darbs vairo jūsu labklājību, ļauj dižoties ar luksusa automobiļiem, sūtīt bērnus ārzemju skolās un Jauno gadu sagaidīt Taizemē!” Es esmu par šķiru solidaritāti, kad darba devēji un ņēmēji saprot, ka ir viens otram nepieciešami, un sadarbojas. Diemžēl Latvijas jaunāko laiku politiskā elite ilgus gadus ļāvusi negodīgiem uzņēmējiem bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem pārkāpt darba likumdošanu, maksājot saviem darbiniekiem necienīgas algas un ignorējot viņu tiesības un cilvēcisko cieņu.

Lai arī Padomju Savienība bija totalitāra valsts, kur arodbiedrības bija valsts sistēmas daļa, tomēr padomju laikā darba likumdošana tika ievērota daudz striktāk. Par virsstundu darbu un darbu brīvdienās maksāja bez ierunām, tāpat nevienam nenāca prātā liegt asins donoriem veikt savu cēlo misiju, par ko pienācās pat divas brīvdienas. Arī atlaist kādu no darba nemaz nebija tik vienkārši - arodbiedrība modri raudzījās, lai nenotiktu nekādas nelikumības. Protams, ja savārīji ziepes vai arī no tevis gribēja atbrīvoties politisku motīvu dēļ, nelīdzēja pat arodbiedrība. Taču šodien, mūsu nenobriedušā kapitālisma apstākļos, nepietiek tikai ar ārēji sakārtotu darba likumdošanu vien - vajadzīga konkrēta rīcība, kas ierobežotu darba devēju patvaļu un padarītu civilizētākas darba attiecības, kā tas panākts vecajā Eiropā. Svarīgi arī atjaunot gandrīz iznīcināto strādnieku solidaritātes apziņu un palīdzēt saprast, ka vienīgais veids, kā darba ņēmēji var uzlabot savu stāvokli, ir apvienošanās spēcīgās arodbiedrībās. Civilizētie darba apstākļi un labais atalgojums arī Rietumos nav nokrituši no debesīm vai darba devēju dāvināti - tie ir izcīnīti gadiem ilgā, grūtā cīņā. Ja latvieši tam nav gatavi, tad mūsu nākotne diemžēl būs jaunu, izglītotu cilvēku masveida aizbraukšana no valsts un lēta darbaspēka imports no Āzijas un Āfrikas.

Tāpēc - visu tautību proletārieši, apvienojieties! Vismaz Latvijā…

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (3)

  1. Sveicināti šai pusē. Raksts par Vefu un tāpat citi diezgan interesanti, var piekrist un dažkārt arī nē. Nu, par Padomju zemē ražoto preču zemo kvalitāti nu gan ir par traku. Kā var izskaidrot, ja mājās bez neviena remonta kopš pirkuma dienas strādā jau 40 gadus diendienā pulkstenis uz galda? Nezinu, kas to taisīja, papīri nav saglabājušies, bet nosaukums “Majak”. Rūpnīcas “Straume” kafijas dzirnaviņās tagad tiek smalcināts cukurs pūderī, arī mikseris darbojas uz urrā un šiem ar gandrīz 40 gadu. Vecākā manta, kas mājās pie sienas, ir barometrs, bet tas ražots jau Latvijas brīvvalsts laikā. Dāvināts vecvecāku kāzās 1927.gadā, bet tas jau cits stāsts. No Vefa “Spīdolu” gan pārdevām ejošu, tagad žēl, jo importa krāmi nu nekam neder. “Philips” blenderis, piemēram, mēnesi nenostrādāja, aizgāja uz remontu. Darbā strādā tīri nevainojami ledusskapis “Saratov”. Nemaz tik slikta produkcija nebija, ja reiz strādā ar atdevi visus šos gadus.

  2. Remarx,
    ne visa padomju produkcija bija slikta un ne visos laikos. Problēmas bija ar vizuālo pusi, preces dizainu, kas atpalika no Rietumu produkcijas, tāpat dažādām tehniskām novitātēm, jo viss padomju inženieru radošais potenciāls aizgāja militārajai rūpniecībai. Bija mums tolaik gan spējīgi inženieri, gan dizaineri, bet traucēja birokrātiskā un stagnējošā padomju sistēma, kur katru preci, pirms to ieviest ražošanā, vajadzēja saskaņot gandrīz gadu, bet pa to laiku tā jau bija morāli novecojusi. Turklāt dizaineriem nereti neļāva ieviest ražošanā modeļus, kas nemaz neatpalika no Rietumu analogiem, jo uzsvars tika likts uz kvantitāti (lai “apmierinātu arvien pieaugošās padomju darbaļaužu vajadzības”) nevis preces izskatu.

    Bet ar kvalitāti gāja dažādi. Ja 50.-60.gados ar kvalitāti vēl viss bija kārtībā (tāpēc daudzas tā laika mantas darbojas izcili vēl šodien), tad 70.gados kvalitāte sāka pazemināties un 80.gados jau dažkārt bija zem katras kritikas. Protams, to nevar teikt par visām rūpnīcām un visiem produkcijas veidiem, bet vispārējā tendence bija tāda. Tas nenozīmē, ka, piemēram, pērkot tos pašus VEF radioaparātus, visi bija brāķis. Lielu daļu aizturēja tehniskās kontroles nodaļa, par ko arī stāstu rakstā. Taču apstākļos, kad plāns tika paaugstināts katru gadu, bet ražošanas jaudas un galvenais - cilvēka spējas lielākas nekļuva, kvalitātei neglābjami bija jākļūst arvien zemākai. Tie paši mikroautobusi “Latvija”, ar kuriem kādreiz tā lepojāmies, 80.gadu vidū sasniedza tādu brāķa līmeni, ka tiem pat atņēma marķējumu “Kvalitātes zīme”, kas ir bezprecedenta gadījums padomju rūpniecībā. Tolaik katram mikroautobusam, kas nobrauca no konveijera, esot bijuši vismaz 80 defekti. Tā, lūk.

    Šī “Laikmeta zīmju” sadaļa stāsta par manu dzīvesgājumu caur padomju laikmeta dzīves un sadzīves prizmu. Bet, ja vēlies uzzināt par VEF slavas lappusēm, izlasi manus rakstus par šo Latvijas rūpniecības milzeni. Saites ir šeit:
    http://www.laikmetazimes.lv/2014/05/26/vef-latvijas-lepnums-1dala-pirmas-brivvalsts-laiks/
    http://www.laikmetazimes.lv/2014/06/02/vef-latvijas-lepnums-2dala-padomju-gadu-un-noriets-neatkarigaja-latvija/

    Arī par citām Latvijas rūpniecības leģendām gan cara, gan brīvvalsts, gan padomju gados vari lasīt sadaļā “Latvijas zīmolu leģendas”. Saite šeit:
    http://www.laikmetazimes.lv/category/latvijas-zimoli/

  3. Lielisks raksts, ar interesi izlasīju no sākuma līdz galam! Patika, ka iekļauti gan tehniski, gan sadzīviski, gan valstiski aspekti, kā arī aprakstītas epizodes un pielikti foto.
    Paldies!

Uzraksti komentāru