Kurtizāņu spožums un posts… Varbūt arī dvēsele?

Ievietoja | Sadaļa Garīgais laicīgajā | Publicēts 03-02-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ir kristieši, kas lasa tikai kristīgas grāmatas, skatās tikai kristīgas filmas, klausās tikai kristīgu mūziku. Bet ir arī tādi, kas uz pasauli cenšas paraudzīties plašāk, iedziļinoties arī laicīgās mākslas vērtībās, kāds neapšaubāmi pastāv. Runa ir ne jau par tā saukto sēnalu literatūru, dažādām “ziepju operām” vai bumsi, bumsi mūziku, bet nopietniem literatūras, kino un mākslas darbiem. Iespējams, to saturs ne vienmēr atbilst striktiem kristīgās morāles principiem, tomēr katrā no šiem daiļdarbiem var atrast kādu dziļāku domu vai atziņu, kas padara cilvēku garīgi bagātāku, līdz ar to palīdzot tam būt arī labākam Kristus sekotājam.

Jaunajā sadaļā “Garīgais laicīgajā” pievērsīsimies klasiskiem un mazāk klasiskiem literatūras, kino, mūzikas un citu mākslas žanru darbiem, kuru sižets vai varoņu rīcība no kristīgā viedokļa, iespējams, var šķist diskutabli, tomēr iedziļinoties šajos darbos iespējams gūt ne vien estētisku baudījumu, bet arī dažu labu filozofisku atziņu. Pirmajai publikācijai esam izvēlējušies pārfrāzētu pazīstamā Balzaka romāna virsrakstu, tomēr mūsu pārdomas būs saistītas ar pavisam citu daiļdarbu - Aleksandra Dimā (dēla) slaveno romānu “Kamēliju dāma” un pēc tā motīviem tapušajiem darbiem mūzikā, kino, teātra un baleta mākslā.

****

2014.gada sākumā Latvijas televīzijā tika demonstrēta 2011.gadā uzņemtā itāliešu divsēriju televīzijas filma “Violeta”. Tās pamatā rakstnieka Aleksandra Dimā (dēla) romāna “Kamēliju dāma” un komponista Džuzepes Verdi operas “Traviata” sižets - stāsts par “kritušas sievietes” (la traviata - itāliešu val.) un jauna vīrieša cildeno mīlestību. Stāsts, kas kopš tā radīšanas spējis līdz asarām aizkustināt tūkstošiem sieviešu un vīriešu sirdis gan Eiropā, gan citur pasaulē. Šī klasiskā literatūras darba sižetu var vērtēt dažādi - viens viedoklis būs stingriem morāles un tikumu piekritējiem, pavisam cits - brīvu uzskatu liberāļiem. Taču iespējams vēl arī trešais viedoklis - tāds, kas pirmajā acumirklī nepieņemamajā spēj ieraudzīt kaut ko pozitīvu, gūt pozitīvas atziņas.

Dimā 1848.gadā sarakstītā “Kamēliju dāma” (”Dāma ar kamēlijām”) ir vēstījums par turīgas ģimenes atvases Armāna Divāla un kurtizānes Margeritas Gotjē mīlestību. Verdi operā un filmā šos personāžus sauc Violeta Valerī un Alfredo Žermons. Romāns, kurā daudz paša Aleksandra Dimā dzīves, jau drīz pēc tā iznākšanas guva milzu panākumus un 1852.gadā rakstnieks to pārstrādāja tāda paša nosaukuma lugā (La Dame aux Camélias). 1853.gadā Džuzepe Verdi ietērpa šo stāstu mūzikā. Par “Kamēliju dāmas” tēmu tapuši vairāki baleti ar Ferenca Lista un Frederika Šopēna mūziku, bet kopš 1912.gada pēc šā klasiskā daiļdarba motīviem radītas apmēram 18 aktierfilmas.

Kamēliju dāmas sižets daudzkārt izmantots pasaules literatūrā, mākslā, mūzikā un kino.

Kino un teātra mākslā Margeritas Gotjē vai Violetas Valerī lomu spēlējušas daudzas izcilas aktrises - Eleonora Dūze, Sāra Bernāra, Grēta Garbo. 1936.gadā uzņemtā amerikāņu filma “Kamēliju dāma” iekļauta 100 labāko amerikāņu filmu sarakstā, bet Grētai Garbo par galvenās lomas atveidojumu šajā filmā piešķirta Amerikas kinoakadēmijas balva “Oskars”. Pieminama arī režisora Mauro Boloņji 1981.gadā uzņemtā franču - itāliešu biogrāfiskā aktierfilma “Patiess stāsts par dāmu ar kamēlijām” ar Izabellu Ipēru galvenajā lomā. Filmā savijušies Dimā romāna un reālās dzīves notikumi - romāna varones Margeritas Gotjē un viņas prototipa Marijas Diplesī dzīvesstāsti. Mūziku filmai komponējis Enriko Morikone. Savukārt jau minētajā televīzijas filmā Violetas lomu brīnišķīgi atveido Itālijā populārā aktrise un modele Vitoria Pučīni, Alfredo lomā - argentīniešu aktieris Rodrigo Guirao Diazs.

Kadri no Mauro Boloņji 1981. gada filmas “Patiess stāsts par dāmu ar kamēlijām”.

Šī aizkustinošā mīlasstāsta dažādās versijas tapušas dažādā laikā dažādās zemēs, tās radījuši dažādi autori. Tāpēc to sižetiskās nianses nedaudz atšķiras. Mēģināsim apkopot galvenās sižeta līnijas. Armāns (Alfredo) un Margerita (Violeta) pirmoreiz satiekas Parīzes operā. Jaunais vīrietis iemīl skaisto kurtizāni, tomēr viņa to neuztver nopietni. Pēc izrādes Margerita kopā ar tuvākajiem draugiem dodas uz savu namu un aicina Armānu līdz. Taču viņa ir slima - jaunajai sievietei ir tuberkuloze jeb, kā tolaik teica - dilonis, un vieglprātīgais dzīvesveids slimību padara vēl ļaunāku. Margerita jūtas slikti un atstāj viesus. Viņu patīkami pārsteidz Armāna līdzjūtība un rūpes, kādas sieviete nekad nav pazinusi. Kā pateicības zīmi Margerita uzdāvina jauneklim kamēlijas ziedu. Slimības dēļ viņai ir nepanesams rožu, hiacinšu un citu stipri smaržojošu puķu aromāts, tādēļ Margerita iemīļojusi kamēlijas, kas tikpat kā nesmaržo. Šī iemesla dēļ Parīzes sabiedrība iesaukusi viņu par Kamēliju dāmu.

Vēlāk Margerita paziņo, ka ir ar mieru veidot tuvākas attiecības ar Armānu, bet tikai ar noteikumu, ja viņš nekad nemācīs tai dzīvot, nekad nejautās par viņas pagātni un nekad neko nepārmetīs. Armāns piekrīt un viņi kļūst pāris. Tomēr savu solījumu Armāns izpildīt nespēj - viņu nomāc greizsirdība uz vīriešiem, ar kuriem Margerita laiku pa laikam satiekas. Starp Margeritas labdariem ir arī kāds hercogs, bet ar viņu tai ir tikai tēva un meitas attiecības - pirms pāris gadiem Margerita bija devusies uz tuberkulozes slimniekiem domātu sanatoriju, kur iepazinās ar hercoga meitu. Abas pēc izskata bija ļoti līdzīgas. Kad hercogs jau pēc meitas nāves atbraucis uz sanatoriju nejauši sastapās ar Margeritu, viņš tai apsolīja materiālu palīdzību līdz pat sava mūža galam.

Ar laiku Margerita iemīl Armānu un līdzšinējais dzīvesveids viņai sāk šķist nepanesams. Margerita ir gatava no tā atteikties un kopā ar Armānu sākt jaunu dzīvi lauku mājā netālu no Parīzes. Tur abi pavada idillisku vasaru. Taču tad Armāns atklāj, ka Margerita slepus pārdod savu īpašumu, lai spētu samaksāt par abu grezno dzīvi. Par viņu finansiālajām grūtībām uzzina arī Armāna tēvs Žoržs Divāls. Dēla prombūtnē Žoržs ierodas pie Margeritas un lūdz atteikties no attiecībām ar Armānu. Tēvs pastāsta, ka Armāns abu kopdzīves nodrošināšanai tērē mātes atstāto mantojumu un drīz var izputēt. Bez tam Žorža Divāla meita, Armāna māsa, grib precēties ar jaunekli no godājamas ģimenes, taču tas nevar notikt, kamēr meitenes brālis piekopj šādu dzīvesveidu - tas, ka vīrietis dzīvo kopā ar kurtizāni, varbūt ir saprotams Parīzē, taču ne laukos, kur šāda kopdzīve ir absolūti nepieņemama. Tāpēc, ja Margerita patiesi mīl Armānu, viņai jāatsakās no sava mīļotā viņa paša un viņa ģimenes labā.

Margerita atstāj Armānam atvadu vēstuli, kurā paziņo, ka atgriežas Parīzē, jo ir noilgojusies pēc agrākā līksmā dzīvesveida. Viņa cenšas darīt visu, lai Armāns sāktu viņu ienīst - atsāk veco dzīvi, satiekas ar bagātiem aizbildņiem, rīko balles. Tas viss saasina Margeritas slimību. Šķiršanās izraisītās ciešanas ir smagas abiem. Saticis Margeritu kādā augstākās sabiedrības ballē, Armāns pieprasa paskaidrojumu, taču Margerita ir viņa tēvam solījusi nevienam nestāstīt par abu slepeno vienošanos. Armāns nespēj piedot nodevību un aizvainojumā nomet Margeritai pie kājām kāršu spēlē laimēto naudu, lai tā samaksātu kurtizānei par kopā pavadīto laiku.

Tas ir briesmīgs apvainojums mīlošai sirdij. Margeritas dzīve ir salauzta, viņa ir palikusi viena trūkumā un nedziedināmi slima. Tad Margerita saņem vēstuli no Armāna tēva, kurā viņš pateicas par jaunās sievietes diskrētumu. Tagad Armāna māsa var apprecēties - saskaņā ar provinces morāli dzīve atkal iegājusi pareizajās sliedēs. Nožēlas uzplūdā Divāls atklāj dēlam patiesību par Margeritas nesto upuri viņa un ģimenes dēļ. Armāns steidzas uz Parīzi, lai izlūgtos mīļotās piedošanu par netaisno rīcību. Margerita vēl pēdējo reizi ir laimīga. Viņa pat jūtas tik stipra, lai sāktu jaunu dzīvi, tomēr ir jau par vēlu - Margerita mirst Armāna rokās ar mīļotā vārdu uz lūpām.

Mūsdienu ciniskajai pasaulei šāds sižets var šķist pārlieku sentimentāls, tomēr tas atklāj kādu dziļu patiesību - lai cik zemu būtu kritis cilvēks, ikviens ilgojas pēc patiesas mīlestības, sapratnes un piedošanas. Tieši tādēļ Kamēliju dāma kļuvusi par nemirstīgu tēlu pasaules literatūrā, mūzikā un citos mākslas žanros. Ja jautātu, kuram sievietes tēlam pasaules literatūrā veltīts visvairāk līdzpārdzīvojuma asaru, iespējams, vispirms prātā ienāktu Margerita Gotjē - šis trauslais zieds, kam mīlestības un ciešanu kausu bija lemts izbaudīt līdz galam. Stāsts par “vieglas uzvedības sievieti”, kas atrod īstu mīlestību un uzupurējas tai, spējis uzrunāt pasauli, tāpat kā uzrunā jebkuras īstas mīlestības un uzupurēšanās cildenais piemērs - patiesība un reizē leģenda, kuru noliedz, bet kurai tomēr tic.

Margeritas Gotjē tēls nav rakstnieka fantāzijas auglis. Tam ir reāls prototips - pazīstamā 19.gadsimta Parīzes kurtizāne Marija Diplesī. Alfonsīna Plesī dzimusi 1824.gadā nabadzīga zemnieka ģimenē. Kā viņa nonāca Parīzē, nav zināms, bet runā, ka tēvs viņu pārdevis klejojošiem čigāniem. Jau 16 gadu vecumā Alfonsīna bija kļuvusi par slavenu kurtizāni. Tad viņa arī pieņēma jaunu vārdu - Marija Diplesī. Marija aizrāvās ar literatūru un dzeju, studēja mūziku, apguva smalkas manieres. Viņu uzskatīja par elegantāko sievieti Parīzē. Komponists Ferencs Lists par Mariju teicis, ka viņa bijusi vispilnīgākais sievišķības iemiesojums. Savā īsajā mūžā Marija ar savas personības šarmu darīja laimīgus daudzus ievērojamus vīrus. Divdesmit gadu vecumā viņa iepazinās ar rakstnieku Aleksandru Dimā (dēlu) un abi iemīlējās. Marija nomira no tuberkulozes 1847.gadā, 23 gadu vecumā. Uzzinot par Marijas nāvi, Aleksandrs Dimā uzrakstīja savu labāko dzejoli “Šķīries no jums es esmu…”

Marija Diplesī - Margeritas Gotjē un Violetas Valerī reālais prototips.

Lai 21.gadsimta cilvēkam būtu vieglāk saprast šī dramatiskā stāsta nianses, ir jāsaprot, kā Eiropas un īpaši Francijas kultūras un tikumu kontekstā vērtējams kurtizāņu “spožums un posts”. Kas tad īsti bija Marija Diplesī, viņas literārā dubultniece Margerita Gotjē, Violeta Valerī un viņām līdzīgās? Nebūtu pareizi šīs sievietes uzskatīt par vienkāršām prostitūtām. Daudzas kurtizānes bija personības ar izcilu prātu, apsviedīgas un šarmantas sievietes. Viņas aizrāvās ar mākslu, labi ģērbās, viņām piemita sociālās un sarunvalodas prasmes, augsts intelekts un biedriskums. Ar viņām varēja sarunāties par jebkuru tēmu - sākot no politikas, beidzot ar mākslu. Vīrieši šo īpašību augstu vērtēja. Ja salīdzināt, tad kurtizānes varētu būt kaut kas līdzīgs japāņu geišām vai sengrieķu hetērām.

Lai gan lielākā daļa kurtizāņu nāca no paputējušām vidusslāņa ģimenēm, tomēr intelekta ziņā nereti bija gudrākas, attapīgākas un spējīgākas par augstākās sabiedrības dāmām. Par “kritušām” viņas dēvēja tāpēc, ka atļāva sevi uzturēt bagātiem vīriešiem - galma ļaudīm, baņķieriem, buržuāzijas “krējumam”. Šādā veidā jauna meitene pāris gadu laikā varēja tikt pie ievērojamas turības - sava nama, zirgiem, karietēm, dārgakmeņiem un citas greznības. Ne vienmēr tas bija saistīts ar seksuāla rakstura pakalpojumiem - daudzi maksāja vien par iespēju atrasties šādas sievietes sabiedrībā, piedalīties viņas rīkotajās viesībās, mūzikas un dzejas vakaros. Turklāt kurtizāne pati varēja izvēlēties, ar kuru veidot tuvākas attiecības, bet ar kuru tādas neveidot. Tomēr vecumdienās lielākā daļa kurtizāņu nonāca sētmalē, jo neprata pareizi izmantot naudu, ko ieguva savos ziedu laikos. Paveicās vien tām, kam gadījās sastapt īstu mīlestību un veiksmīgi apprecēties.

Iespējams, kāds teiks, ka pērkama sieviete ir un paliek prostitūta, un nav nozīmes, vai tā ir izglītota un labi situēta personība, vai uz ielas stūra stāvoša palaistuve. Jā, seksuāla izlaidība un netiklība Dieva acīs ir grēks, kas atnes nāvi - garīgu, bet reizēm arī fizisku. Tomēr Radītājs uz cilvēka dzīvi, tās ieguvumiem un zaudējumiem, labo un ļauno, kritieniem un augšāmcelšanos lūkojas citādāk, nekā cilvēki. Dievs ir pacietīgs, līdzjūtīgs, laipns un žēlsirdīgs. Viņš ienīst grēku, taču nevienu netiesā priekšlaikus un nepriecājas par grēcinieka nāvi. Viņš vēlas, lai ikviens nonāk pie grēka atziņas un tiek izglābts. Dievs turpina pacietīgi uzrunāt grēcinieku atkal un atkal, lai tas atgrieztos no sava ļaunā ceļa, viņa dzīve tiktu pārmainīta un viņš iegūtu mūžīgo dzīvību. Dievs mīl cilvēku, jo pats ir Mīlestība.

Problēma šādos emocionāli piesātinātos literatūras vai vizuālās mākslas darbos ir tā, ka autors nereti liek lasītājam vai skatītājam tik ļoti pārdzīvot savu varoņu dzīvi un just līdzi viņu ciešanām, ka padara tos par pozitīviem tēliem, pat neskatoties uz viņu aplamo dzīvi. Līdzjūtība spiež lasītāju vai skatītāju pielaidīgi izturēties pret daiļdarba varoņu rīcību, pat ja tā nešķiet morāli pieņemama. Tā filmas “Violeta” režisors Antonio Fraci klasisko Dimā un Verdi sižetu no Parīzes pārcēlis uz Milānu laikā, kad tur risinās Itālijas apvienošanās un brīvības cīņas. Violeta kopā ar savu tēvišķo aizbildni hercogu di Sagrado vāc izlūkošanas ziņas itāļu patriotiem. Sanāk, ka, pārguļot ar augstiem austriešu okupācijas varas ierēdņiem, lai no tiem izspiegotu vērtīgu informāciju, viņa teju vai upurē sevi dzimtenes labā. Protams, šāda kurtizānes rīcības un motīvu interpretācija, tāpat Violetas un Alfredo kaismīgā mīlestība, padara šo tēlu patiesi simpātisku, liekot pievērt acis uz viņas morāli apšaubāmo dzīvesveidu.

Kadri no Antonio Fraci filmas “Violeta” (Itālija, 2011).

Tomēr realitātē gan 19.gadsimtā, gan šodien, sabiedrības attieksme pret šādām “kritušām meitenēm” ir skarbs - daudzi viņas uzskata par seksuāli izlaidīgām teju pēc aicinājuma un domā, ka šo sieviešu dzīve nemainītos pat ja mainītos apstākļi, kas spieda tās izvēlēties šādu profesiju. Taču ieklausīsimies Violetas teiktajā: “Es sapņoju, ka atkal esmu maza meitene un raudāju. Jo arī mēs - sievietes, kas piederam visiem, kādreiz bijām mazas meitenes…” Neviena meitene nepiedzimst kā prostitūta. Neviens nepiedzimst kā melis, zaglis, krāpnieks vai slepkava. Bieži tie ir apstākļi, piedzīvotā vardarbība, izmisums, bezcerība, apkārtējo vienaldzība, kas noved pie šāda dzīvesveida. Gan Dimā romāna varones Margeritas, gan Verdi Violetas liktenis parāda, ka, neskatoties uz ārēji redzamo, šo sieviešu krūtīs pukst mīlēt un uzupurēties alkstoša sirds. Vajadzīgs vien spēcīgs satricinājums, kas salauztu ārējo vulgāro palaistuves čaulu. Šāds satricinošs spēks var būt patiesa mīlestība.

Mums nevajadzētu nevienu tiesāt, pirms neesam noskaidrojuši, kas cilvēku novedis līdz grēka dzīvei. Ne vienmēr tā ir brīvprātīga izvēle. Atbildot uz pārmetumiem par viņas morāli, Violeta filmā teic: “Atšķirībā no jums visiem, kas varat atļauties morāli, es to gadiem ilgi neesmu varējusi. Es neesmu dižciltīga, neesmu bagāta, bet biju nabadzīga. Esmu piedzimusi vietā, kur upe saplūst ar jūru, kur mājo malārija un plūdi. Es nāku no turienes, kur cilvēki vairākās paaudzēs cietuši badu. Un es sev zvērēju, ka nekad vairs nebūšu nabadzīga. Nekad vairs! Tāpēc, ka nabadzība visu sabojā - visu skaisto, visu maigo, visu līksmo. No turienes radusies mana morāle!” Vēlāk atklājas, ka tēvs astoņu gadu vecumā pārdevis Violetu kādam klejojošam tirgotājam par mazāk nekā vienu (!) liru. Tā bija bērnībā piedzīvotā nabadzība, vardarbība, pazemojumi, kas lika šai sievietei darīt visu, lai nekas tāds vairs nebūtu jāpiedzīvo. Un viņa to darīja kā mācēja un saprata.

Domājot par šo situāciju, neviļus rodas jautājums, cik latviešu meitenes, kas šodien stāv uz ielu stūriem vai apkalpo klientus “masāžas” salonos Latvijas un citu Eiropas valstu pilsētās, bērnībā piedzīvojušas ko līdzīgu? Daudzas uz šāda ceļa novedusi degradētajos Latvijas laukos un pilsētu nomalēs piedzīvotā nabadzība, vecāku alkoholisms un “godīgo” līdzcilvēku vienaldzība. Reizēm bezcerība un izmisums ir tik liels, ka cilvēks vairs neredz citu izeju, kā pārdot sevi. Taču izeja ir, tikai neviens to šīm meitenēm  nav pastāstījis. Ko mēs kā sabiedrība esam darījuši, lai šīs jaunās meitenes nekļūtu par cilvēku tirdzniecības upuriem? Vai mums maz ir morālas tiesības nosodīt šīs sievietes, ja ne valsts, ne sabiedrība nav darījušas tikpat kā neko, lai palīdzētu viņām izkļūt no purva, kurā reiz iestigušas, tās turpina grimt arvien dziļāk un dziļāk?

Kas no augstāk teiktā izriet? Vai tas, ka zināmos apstākļos prostitūcija un netikls dzīvesveids ir morāli attaisnojami? Nē - Dieva acīs grēks ir un paliek tāds. Un tomēr - mums, kas esam čakli notiesāt, vispirms vajadzētu uzdot jautājumu pašiem sev: ko es esmu darījis, lai šādu “kritušu sieviešu” dzīves pārmainītos? Un ne tikai viņu vien - mums visapkārt dzīvo cilvēki, kas ir vientuļi savās ciešanās, šķietami nonākuši bezizejas situācijā un gatavi spert izmisuma soli, lai izrautos no savas bezcerības. Varbūt tas ir tavs kaimiņš, darba kolēģis vai skolasbiedrs, “kritusi sieviete” uz ielas stūra vai bezpajumtnieks tavā pavārtē. Vai tu esi pastāstījis viņiem par Kristus upuri, parādījis glābšanas ceļu un pievedis Pestītāja krusta pakājei? Ja nē, kādas tev tiesības tiesāt un nosodīt?

Dievs vēlas, lai ikviens Viņa bērns parādītu patiesas rūpes un mīlestību par saviem līdzcilvēkiem. Diemžēl ir cilvēki, kas dzīvē redz tikai divas krāsas - baltu un melnu. Pustoņus un krāsu nianses viņi neatzīst. Pēc šādas mērauklas šādi ļaudis vērtē arī citu cilvēku dzīvi un rīcību. Taču Dieva Vārds saka: “Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena” (Romiešiem 3:10-12). Būs cilvēki, kas iebildīs, ka viņi nekad neatļautos tādu dzīvesveidu kā Margerita Gotjē vai Violeta Valerī, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Taču runa nav tikai par seksuāliem grēkiem. Ikviens, pat “vismazākais” grēks Dieva acīs ir negantība. Dieva Vārds brīdina: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos” (Jāņa 1.vēstule 1:8). Un: “Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” (1.Korintiešiem 10:12). Tam, kurš sevi uzskata par pareizāku un taisnāku par citiem, vēlreiz būtu jāizlasa Jēzus līdzību par farizeju un muitnieku (Lūkas ev. 18:10-14).

Maldīgs ir plaši izplatītais viedoklis, ka vairums “kritušo meiteņu” šādu dzīvi izvēlējušās labprātīgi. Protams, ir arī tādas, taču vairākums to dara tāpēc, ka neredz citu risinājumu samilzušajām problēmām. Un atkal citāts no filmas: “No ceļa nogājušo meiteņu dzīvi ir grūti aprakstīt. Mums jābūt skaistām, moderni ģērbtām, jautrām, smaidošām. Jāizskatās laimīgām. Dažkārt kārtīgās sievietes apskauž mūs par to, ka vīrieši pievērš mums tādu uzmanību. Šīs sievietes nezina, ka vīriešu acīs mēs nebaudām nekādu cieņu. Viņas nezina, kādi pazemojumi mums jāpacieš. Un nezina par brīžiem, kad tas viss nospiež smagi kā akmens. Ir dienas, kad jūtamies bezgala nogurušas, jo vairs nespējam dzīvot tādu dzīvi un sapņojam par citu. Man līdzīgās sievietes nekad neiemīlas, mēs nejūtam mīlestību pret vīriešiem, kuri mūs apmeklē. Mēs neko nejūtam…”

Vai pasaulē ir daudz cilvēku, kas labprātīgi izvēlētos šādu dzīvi? Kristīgie psihologi un padomdevēji, kas strādā ar prostitūtām, zina, cik patiesībā nelaimīgas un vientuļas ir šīs sievietes. Vienīgais, kas var atdzīvināt viņu jūtas, ir īsta mīlestība. Filmā Violeta teic Alfredo: “Taču ļaunākais sākas tad, kad mūsu dzīvē ienāk tāds kā tu. Tai, kurai gadās sastapt tādu kā tu, atdzīvojas sirds, ķermenis, jūtas - viss. Un pārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka burtiski smacē nost”. Sastapšanās ar īstu mīlestību ir dzīvi pārmainošs piedzīvojums, kas nevar atstāt vienaldzīgu. Ja izdodas tādu piedzīvot, atliek vien kopā ar Violetu izsaukties: “Es zinu vienīgi to, ka tu esi mana vienīgā cerība, visas manas domas, visa mana dzīve!”

Igauņu horeogrāfa Tīta Herma Nacionālajā operā iestudētais balets “Kamēliju dāma”.
Margeritas lomā - Elza Leimane-Martinova, Armāns - Raimonds Martinovs.

Violetas dzīvi pārmaina patiesa mīlestība. Mīlestība vienmēr maina pasauli. Violetas un Alfredo gadījumā tā ir cilvēciska mīlestība un labi, ja dzīvē gadās tādu atrast, taču, vai ar to pietiek, lai atjaunotu grēka izpostīto? Patiesi dziļas un paliekošas pārmaiņas var atnest vienīgi sastapšanās ar Mīlestību, kas nākusi no Debesīm. To, kas patiesi bija vajadzīgs Violetai, kas patiesi būtu padarījis viņu brīvu un laimīgu, ir Evaņģēlija vēsts par glābšanu, piedošanu un atbrīvošanu Jēzū Kristū. Taču vai 19.gadsimta Francijā maz bija kāds, kurš būtu varējis “kritušajai sievietei” sniegt nesagrozītu, cerību dodošu Kristus vēsti? Filmas sižets pauž, ka dažas dienas pirms nāves Violeta uzaicina pie sevis priesteri un izsūdz grēkus. Ja šis literārais stāsts būtu īstenība, varētu pieņemt, ka viņa ieguva mieru ar Dievu un aizgāja Mūžībā atbrīvota. Jo Violetas grēku nožēla, viņas vēlme pēc labā un patiesā bija dziļa un neviltota.

Nacionālajā operā iestudētā baleta “Kamēliju dāma” horeogrāfs Tīts Herms saka: “Šis stāsts ir dvēseles moku, vientulības un mīlestības drāma. Jūtu un nianšu palete, plašais emociju spektrs, harmonijas meklējumi, sāpes un traģika, bezgalīgais cerības skaistums, ilgas pēc mīlestības - visas cilvēcisko jūtu izpausmes. Aizkustinoša ir arī reti sastopamā spēja pakārtot savas vēlmes otra cilvēka interesēm un nākotnei. Tas izraisa apbrīnu.” Kāds teicis, ka Violeta dzīvoja kā grēciniece, bet nomira kā svētā, ar savu dzīvi cenzdamās atbildēt uz mūžam neatbildamo jautājumu - kas ir patiesa mīlestība? Taču atbilde ir! Tas, kā pietrūka Violetai un Margeritai līdzīgām, ir Lūkas evaņģēlijā lasāmā muitnieka lūgšana: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Tie ir vārdi, kas varēja izglābt “kritušu sievieti” 19.gadsimtā un glābj arī šodien. Šie vienkāršie vārdi ļauj iepazīt patieso Mīlestību - Jēzu Kristu.

Iespējams, Violetai un Alfredo, Margaretai un Armānam pietrūka kāda, kurš vienkāršos vārdos pastāstītu par Kristu un to, ka iespējama citādāka - pārmainīta un atjaunota dzīve. Katram kristietim ir iespēja kļūt par vēstnesi, kas parāda grēkā kritušām dvēselēm ceļu uz dzīvību. Dievs ir patiesā Mīlestība, kas dziedina, un Kristus šīs mīlestības redzamā izpausme. Savu dziļāko būtību Dieva mīlestība atklāja Kristum nomirstot pie krusta par mūsu grēkiem. Bībele teic: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jāņa ev. 15:13). Tāpēc arī šodien violetām un margeritām, alfredo un armāniem, dzērājiem, zagļiem un slepkavām, narkomāniem un ielasmeitām, lieliem un maziem, veciem un jauniem, bagātiem un nabagiem, joprojām ir cerība Kristū: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mateja ev. 11:28). Vai tu atsauksies šim aicinājumam? Vai atvedīsi līdzi vēl kādu, kam vajadzīga patiesa brīvība? Vai būsi tas, kurš nevis nosoda un pazemo, bet aizlūdz un palīdz piecelties? Izvēle ir tavās rokās.

****

Tādas, lūk, pārdomas parastu mākslas filmu noskatoties. Cilvēkiem, kas grāmatā vai kinofilmā meklē tikai izklaidi un atpūtu, nevēloties iedziļināties mākslas darba dziļākajā vēstī, iespējams, nemaz nevajadzētu ķerties pie Dimā romāna lasīšanas vai meklēt kādu no senāk uzņemtajām filmām par “Kamēliju dāmas” tēmu. Tad jau labāk kāds detektīvs vai piedzīvojumu romāns. Tomēr filmu “Violetu” gan noskatieties, ja LTV to kādreiz atkārtos. Ja neesat gluži bez jūtām, emocijas garantētas.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru