- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

6. nodaļa - Jaunie Vanagi

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 6. janvāris 07:00 sadaļā Atmiņu ceļos

Sākās vidusskolas gadi. Savu jauno skolasbiedru vidū sastapu dažus tikpat nacionāli noskaņotus puišus. Pamazām izveidojās domubiedru grupa - Ivars Ķ., Ivars S. un es, šo rindu autors. Ivars Ķ. bija saistīts ar grāmatu kolekcionāriem, tāpēc līdzās brīvvalsts izdevumiem tagad varēju lasīt arī vācu laikā izdotu literatūru un periodiku. Tā manās rokās nonāca avīze “Tēvija”, žurnāls “Laikmets”, arī slavenā grāmata “Baigais gads”, kas stāsta par padomju okupācijas režīma zvērībām 1940.-1941. gadā. Laiku pa laikam pulcējāmies Ivara Ķ. dzīvoklī Imantā, kur klausījāmies trimdas latviešu mūziku un apspriedām nacionāli politiskus jautājumus. Dažkārt tas beidzās ar kādu puicisku bravūru, piemēram, no deviņstāvu blokmājas jumta pāri visam mikrorajonam aurojot: “Dievs svētī Latviju, velns parauj Krieviju!” Jāatgādina, ka tas notika 80.gadu sākumā, kad līdz perestroikai un glasnostj vēl bija tālu. Ja mūs paņemtu ciet, šādām trakulībām varēja būt visnotaļ nopietnas sekas.

Tas bija laiks, kad pēkšņi sevī jutu mostamies spēcīgus latviskās identitātes uzplūdus. Klausoties latviešu tautasdziesmās, veroties etnogrāfiskajos deju rakstos, mani nereti pārņēma savdabīga katarse, kad skudriņas skrien pa visu ķermeni. Neko tamlīdzīgu līdz tam nebiju piedzīvojis. Sāku interesēties par etnogrāfiskajām rakstu zīmēm un to nozīmi, baltu mitoloģiju un senatni. Simpatizēju folkloristu kustībai, kaut personīgi nevienu no viņiem nepazinu. Uzskatīju šos cilvēkus par domubiedriem, jo bez mīlestības uz savu tautu un zemi šāda kustība nebija iespējama. To, ka tas patiešām tā bija, uzzinājām pēc neatkarības atgūšanas, kad kļuva pieejami čekas arhīvi un tapa redzams, cik lielu vērību šī organizācija pievērsa folkloras kustībai un atsevišķiem tās dalībniekiem.

No cilvēku nostāstiem bija dzirdēts par nacionālo partizānu cīņām un dažādām pretpadomju organizācijām pēckara gados, savukārt ārzemju radiostacijas regulāri informēja par disidentu kustību Padomju Savienībā. Nospriedu, ka arī mūsu sadzīves nacionālismu vajadzētu idejiski un strukturāli sakārtot, tāpēc ķēros pie statūtu rakstīšanas. Topošo “organizāciju” nosaucu īsti nacionālā stilā - “Jaunie Vanagi”. Vanagu statūtos deklarētais mērķis bija nacionālās idejas izplatīšana skolasbiedru, draugu un paziņu vidū. Šī mērķa sasniegšanai bija paredzēts:

  • celt latvju jauniešu nacionālo pašapziņu;
  • stāstīt vienaudžiem Latvijas patieso vēsturi;
  • izplatīt no ārzemju raidstacijām iegūto informāciju par politisko situāciju PSRS un pasaulē;
  • popularizēt trimdas latviešu mūziku un literatūru;
  • popularizēt brīvvalsts un vācu laikā izdotās grāmatas un periodiku;
  • popularizēt latviešu folkloru un etnogrāfiskās rakstu zīmes;
  • visos iespējamos veidos pretoties rusifikācijas politikai.

Radikālākā no idejām bija doma par militāri patriotiskas jauniešu vasaras nometnes organizēšanu. Ivara S. vectēvs bija dienējis Latviešu leģionā, tāpēc jaunatnes patriotiskajā audzināšanā cerējām iesaistīt arī vecos karavīrus un mežabrāļus. Savukārt Ivars Ķ. trenējās karatē, kas tolaik PSRS uz īsu brīdi bija reabilitēts. Radās nodoms nometnes dalībniekus apmācīt ne vien teorētiski, bet arī tuvcīņas mākslā. Tomēr ideja par šādu nometni tā arī nekad netika realizēta.

Jāatzīstas, ka mūsu nacionālisms ne vienmēr bija pozitīvs. Tolaik īpaši daudz lasījām vācu okupācijas laikā izdotās grāmatas un periodiku, kas atstāja zināmu iespaidu uz mūsu uzskatiem. Par daudz efektīvāku valsts pārvaldes modeli sākām uzskatīt nevis parlamentāru republiku, bet autoritāru diktatūru. Kāpēc? Bijām apsprieduši, kā vajadzētu rīkoties, ja Latvija pēkšņi atgūtu brīvību, un nonācām pie secinājuma, ka demokrātiju varēs ieviest ne ātrāk kā pēc desmit gadiem, jo okupācijas laiks sabiedrībā atstājis pārāk dziļas pēdas, lai tās pārvarētu demokrātiskām metodēm. Valsti taču būs jāatbrīvo no komunistu, krievu un žīdu ietekmes, jāatjauno latviska vide gan valsts pārvaldē un sabiedriskajā sektorā, gan ļaužu tradīcijās un tikumos. Tam visam nepieciešama “stingra roka”. Uzskatījām, ka šādas sāpīgas problēmas iespējams atrisināt tikai autoritāras valsts apstākļos, kad valdības izdotie likumi, pavēles un rīkojumi netiek apspriesti, bet izpildīti bez ierunām.

Bijām arī diezgan antisemītiski noskaņoti. Sākumā man gan nebija viegli uzkurināt sevī īpašas naida jūtas pret žīdiem, jo mūsu ģimenei ar šo tautu nekad nav bijusi kāda negatīva pieredze. Tieši pretēji - omīte, kas visu mūžu nodarbojās ar sīkpreču tirdzniecību, ar labu vārdu atcerējās žīdu tirgotājus, ar kuriem vienmēr visu varējis sarunāt, un kas bijuši labākie tirdzniecības partneri. Ģimenē tika stāstīts arī kāds gadījums vācu okupācijas laikā, kad omīte, kas bija palikusi parādā vienam žīdu tirgotājam par preci, ieraudzīja šo cilvēku uz ielas, un, riskējot ar personīgo brīvību, piegāja pie viņa un parādu atdeva. Atgādināsim, ka tolaik ebrejiem bija atņemtas visas tiesības, pie apģērba viņi bija spiesti nēsāt spilgti dzeltenu Dāvida zvaigzni un pārvietoties drīkstēja tikai pa ielas braucamo daļu. Katrs, kas šiem nelaimīgajiem izrādīja kaut mazāko līdzjūtību, varēja nonākt nopietnās nepatikšanās. Tomēr attiecīgas ievirzes literatūra darīja savu un drīz jau arī es jau biju pārliecināts, ka cilvēces lielākais drauds ir vispasaules “žīdu - masonu sazvērestība”, pret ko jācīnās visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Žīdi nebija vienīgie, uz kuriem turējām greizu prātu. Tikpat nicināmi mums šķita slāvi. Ja pret eiropeiskajiem čehiem, slovākiem un dienvidslāvu tautām lielu pretenziju nebija, tad poļi izpelnījās mūsu netīksmi sava it kā “riebīgā rakstura” dēļ, bet krievus vispār uzskatījām par barbariskiem aziātu zemcilvēkiem. Šādu attieksmi vēl vairāk nostiprināja tautā klīstošie nostāsti par laiku pēc Latvijas okupācijas, kad krievu virsnieku madāmas uz balli gājušas apakšveļā, domādamas, ka tā ir mežģīnēm rotāta vakarkleita, jo nekad nebija redzējušas tādu apģērba gabalu kā kombinē. Visaugstāk mūsu acīs kotējās ārieši, tomēr vācieši šajā hierarhijā nebūt neieņēma pirmo vietu. Par indoāriešu senāko un autentiskāko zaru uzskatījām baltus, pirmajā vietā, protams, liekot latviešus. Tikai pēc tam sekoja ģermāņi, taču augstāk par vāciešiem šajā kategorijā mums bija ģermāņu nordiskais atzars - skandināvi. Nez, ko teiktu Trešā Reiha ideologi, ja dzirdētu šādu savas rasu teorijas interpretāciju?

Dažkārt no politiskām diskusijām pārgājām pie reāliem darbiem. Pārsvarā tie bija puiciski izlēcieni, kas tomēr varēja beigties ļoti nepatīkami. Mūsu klases audzinātāja bija krieviete, kas ne vārda nerunāja latviski (latviešu skolā!). Mēdzām viņai par to publiski aizrādīt. Tolaik regulārs pasākums skolās bija politinformācijas stundas. Reizi nedēļā kādam no skolēniem pēc avīžu rakstiem vajadzēja sagatavot īsu valsts iekšējo un ārējo politiku atspoguļojošu ziņu un notikumu izklāstu. Mēs savus pārskatus veidojām, izmantojot Rietumu radiostaciju materiālus, kā dēļ nereti izskanēja oficiālajam viedoklim pretēji uzskati. Atklāti nosodījām padomju iebrukumu Afganistānā, par ko skolotāja bija dziļi šokēta. Nekādas represijas gan nesekoja. Reiz skolas brīvlaikā tika gaidīti viesi no Krievijas, kurus bija paredzēts izmitināt skolas sporta zālē. Direktore uzdeva sanest matračus, taču mēs atteicāmies, paskaidrojot, ka negribam būt kalpi okupantu tautiešiem. Neslēpām arī savu rasistisko nostāju, par ko nācās ciest dažam klasesbiedriem, kas nāca no etniski jauktas ģimenes. Ar nacionālistiskiem un antisemītiskiem saukļiem aprakstītos skolas solus nav pat vērts pieminēt.

Bija arī nopietnākas akcijas, kas robežojās ar kriminālpārkāpumu. Ik gadu komunisti 13.oktobrī atzīmēja tā saukto Rīgas atbrīvošanas dienu. No rīta partijas dižvīri Brāļu kapos pie mūžīgās uguns nolika vainagus. Godasardzē tika nostādīta pionieru vienība - puisis ar Kalašņikova automātu un divas meitenes. Vēlāk partijnieki aizbrauca un kopā ar tiem pazuda arī miliči, atstājot pionierus vienus. Bija pienākusi mūsu kārta paust savu attieksmi. Izspārdījām komunistu atstātās puķes, jo uzskatījām, ka tās apgāna kritušo brīvības cīnītāju piemiņu. Pēc tam ķērāmies pie pionieriem, kam tika gan ņirdzīgi un apvainojoši epiteti, gan spļāvieni sejā. Šie tikai nikni bolīja acis, jo pēc reglamenta kustēties nedrīkst - jāstāv miera stājā. Savukārt Meža kapos, kas bija mūsu iemīļota pastaigu vieta, ciest dabūja arī daža laba partijas darboņa un krievu virsnieka kapavieta, bet žīdu kapos Šmerlī kapu pieminekļus tika mēģināts arī apgāzt, kapsētas žogu apzīmējot ar kāškrustiem un antisemītiskiem saukļiem.

Varētu domāt, ka vanagi bija, lai arī skolnieciska, tomēr visai organizēta grupa ar savu ideoloģiju un mērķiem. Patiesībā šāda grupa nemaz nepastāvēja - vienkārši trīs jaunības maksimālisma pārņemti skolēni bija izdomājuši sev nosaukumu, kam nebija nekāda reāla seguma, organizatoriskas struktūras vai stingras politiskās ideoloģijas. Vēlāk propagandas nolūkos čeka šo ziepju burbuli uzpūta no jauna. Pēc vairākiem gadiem, kad jau strādāju rūpnīcā VEF, kādā politiskā lekcijā manu uzmanību piesaistīja stāsts par trim “imperiālistisko radiobalsu” inspirētiem jaunekļiem, kas nodibinājuši slepenu pretpadomju organizāciju ar mērķi bruņotā ceļā gāzt (!) Latvijas PSR pastāvošo valsts iekārtu. Ieklausījos uzmanīgāk un izdzirdu… savu uzvārdu! Izrādījās, šie trīs jaunekļi bijām mēs - “Jaunie Vanagi”, taču modrie padomju orgāni mūsu plāniem pielikuši treknu punktu. Goda vārds, gribējās iet un gāzt tam lektoram pa purnu! Laikam jau čekisti tomēr saprata, ka neesam pārāk nopietni ņemami, jo neviens no mums līdz tiesas zālei un apsūdzēto solam tā arī nenonāca. Taču ideoloģiskās cīņas vajadzībām “Jauno Vanagu” lieta bija laba diezgan.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/01/06/jaunie-vanagi/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.