6. nodaļa - Jaunie Vanagi

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 06-01-2014

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Sākot mācības vidusskolā, savu skolasbiedru vidū sastapu vairākus tikpat nacionāli noskaņotus puišus. Pamazām izveidojās domubiedru grupa - Ivars Ķ., Ivars S. un šo rindu autors. Ivars Ķ. bija saistīts ar grāmatu kolekcionāriem, tāpēc līdztekus brīvvalsts izdevumiem tagad varēju lasīt arī vācu laikā izdotu literatūru un periodiku. Tā manās rokās nonāca avīze “Tēvija”, žurnāls “Laikmets”, arī slavenā grāmata “Baigais gads”, kas stāsta par padomju okupācijas režīma zvērībām 1940.-1941. gadā. Laiku pa laikam sapulcējāmies Ivara Ķ. dzīvoklī Imantā, kur klausījāmies trimdas latviešu mūziku un apspriedām nacionāli patriotiskas tēmas. Dažkārt tās beidzās ar kādu puicisku bravūru, piemēram, no deviņstāvu blokmājas jumta pāri visam mikrorajonam aurojot: “Dievs svētī Latviju, velns parauj Krieviju!” Jāpiezīmē, ka tas notika 80.gadu sākumā, kad līdz perestroikai un glasnostj vēl bija tālu. Ja mūs pieķertu, šādām trakulībām varēja būt visnotaļ nopietnas sekas.

Tas bija laiks, kad pēkšņi sajutu sevī mostamies spēcīgus latviskās identitātes uzplūdus. Klausoties latviešu tautasdziesmās, veroties etnogrāfiskajos deju rakstos, mani nereti pārņēma dīvainas sajūtas - savdabīga katarse, kad skudriņas skrien pa visu ķermeni. Neko tamlīdzīgu līdz tam nebiju piedzīvojis. Sāku interesēties par etnogrāfiskajām rakstu zīmēm un to nozīmi, baltu mitoloģiju un mītisko senatni. Simpātiskāka kļuva folkloristu kustība, kaut personīgi nevienu folkloras kopu vai to dalībnieku nepazinu. Tomēr šos cilvēkus uzskatīju par saviem garīgajiem un idejiskajiem domubiedriem, jo bez mīlestības uz savu tautu un zemi šāda kustība nebija iespējama. To, ka tas patiešām bija tā, uzzinājām tikai pēc neatkarības atgūšanas, kad kļuva pieejami čekas arhīvi un tapa redzams, cik lielu vērību šī organizācija pievērsa folkloras kopu kustībai un atsevišķiem tās dalībniekiem.

No ļaužu nostāstiem biju dzirdējis par nacionālo partizānu cīņām un dažādām pretpadomju organizācijām pēckara Latvijā, savukārt ārzemju radiostacijas regulāri informēja par disidentu kustību Padomju Savienībā. Nospriedu, ka arī mūsu sadzīves nacionālismu vajadzētu ievirzīt nopietnākā gultnē un ķēros pie statūtu rakstīšanas. Topošo “organizāciju” nosaucām īsti nacionālā stilā - “Jaunie Vanagi”. Vanagu statūtos deklarētais mērķis bija nacionālās idejas izplatīšana skolasbiedru, draugu un paziņu vidū. Šī mērķa sasniegšanai bija iecerēts:

  • celt latviešu jauniešu nacionālo pašapziņu;
  • diskutēt ar vienaudžiem par Latvijas vēsturi;
  • izplatīt no ārzemju raidstacijām iegūto informāciju par politisko situāciju PSRS un notikumiem pasaulē;
  • popularizēt trimdas latviešu mūziku un literatūru;
  • popularizēt brīvvalsts un vācu laikā izdotās grāmatas un periodiku;
  • popularizēt latviešu folkloru un etnogrāfiskās zīmes;
  • visos iespējamos veidos pretoties rusifikācijas politikai.

Radikālākā no idejām bija doma par militāri patriotiskas jauniešu vasaras nometnes organizēšanu. Ivara S. vectēvs bija dienējis Latviešu leģionā, tāpēc jaunatnes patriotiskajā audzināšanā cerējām iesaistīt arī vecos karavīrus un mežabrāļus. Savukārt Ivars Ķ. trenējās karatē, kas tolaik PSRS uz īsu brīdi bija reabilitēts. Radās nodoms nometnes dalībniekus apmācīt ne vien teorētiski, bet arī tuvcīņas mākslā. Tomēr ideja par šādu nometni nekad tā arī netika realizēta.

Jāteic, ne vienmēr mūsu nacionālisms bija pozitīvs. Tolaik mūsu rokās īpaši daudz nonāca tieši vācu okupācijas laikā izdotās grāmatas un periodika. Tas atstāja zināmu iespaidu uz vanagu uzskatiem. Valsts politiskās sistēmas etalons vairs nebija parlamentāra republika, bet autoritāra diktatūra. Mēs pat apspriedām, kā vajadzētu rīkoties, ja Latvija pēkšņi atgūtu brīvību. Bijām vienisprātis, ka Rietumu tipa demokrātiju varētu ieviest ne ātrāk kā pēc gadiem desmit, jo okupācijas laiks sabiedrībā atstājis pārāk dziļas pēdas, lai tās varētu pārvarēt demokrātiskām metodēm. Valsti taču vispirms jāatbrīvo no komunistu, krievu un žīdu ietekmes, tāpat jāatjauno latviska vide gan valsts pārvaldē, gan sabiedriskajā sektorā, gan ļaužu tradīcijās un ieradumos. Tam visam nepieciešama “stingra roka”. Uzskatījām, ka šādas sāpīgas problēmas iespējams atrisināt tikai autoritāras valsts apstākļos, kad valdības izdotie likumi, pavēles un rīkojumi netiek apspriesti, bet izpildīti bez ierunām.

“Jauno Vanagu” ideoloģijai piemita antisemītiska ievirze. Sākumā man nenācās viegli uzkurināt sevī naida jūtas pret ebrejiem, jo mūsu ģimenei nekad nav bijusi negatīva pieredze ar šai tautai piederīgajiem. Tieši pretēji - omīte, kas visu mūžu nodarbojās ar sīkpreču tirdzniecību, ar labu vārdu atcerējās žīdu tirgotājus, ar kuriem vienmēr visu varējis sarunāt, un kas bijuši labākie tirdzniecības partneri. Mūsu ģimenē tika stāstīts kāds gadījums no vācu okupācijas laika, kad omīte, kas bija palikusi parādā žīdu tirgotājam par preci, ieraudzīja šo cilvēku uz ielas un, riskējot ar personīgo brīvību, piegāja pie viņa un parādu atdeva. Atgādināsim, ka tolaik ebrejiem bija atņemtas visas tiesības, pie apģērba viņi bija spiesti nēsāt spilgti dzeltenu Dāvida zvaigzni un pārvietoties drīkstēja tikai pa ielas braucamo daļu. Katrs, kas šiem nelaimīgajiem izrādīja kaut mazāko līdzjūtību, varēja rēķināties ar nopietnām nepatikšanām. Tomēr attiecīgas ievirzes literatūra darīja savu un pēc kāda laika arī es jau biju pilnīgi pārliecināts, ka cilvēces lielākais drauds ir vispasaules “žīdu - masonu sazvērestība”, pret ko jācīnās visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Ebreji nebija vienīgie, kuri izpelnījās mūsu nelabvēlību. Tikpat nicināmi mums šķita slāvi. Ja pret eiropeiskajiem čehiem un slovākiem lielu pretenziju nebija, tad poļi mums nepatika viņu “riebīgā rakstura” dēļ, bet krievus vispār uzskatījām par barbariskiem aziātu zemcilvēkiem. Šādu attieksmi vēl vairāk nostiprināja tautā klīstošie nostāsti par laiku pēc Latvijas okupācijas, kad krievu virsnieku madāmas uz balli gājušas apakšveļā, jo nekad nebija redzējušas tādu apģērba gabalu kā kombinē, un iedomājās, ka tā ir mežģīnēm greznota vakarkleita. Etniski visaugstāk mūsu acīs kotējās ārieši, tomēr vācieši šajā hierarhijā nebūt nespēlēja galveno vijoli. Par indoāriešu senāko un autentiskāko atzaru mēs uzskatījām baltus, tostarp latviešus. Tikai pēc tam sekoja ģermāņi, taču augstāk par vāciešiem šajā kategorijā bija ģermāņu nordiskais atzars - skandināvi. Nez, ko teiktu Trešā Reiha ideologi, ja dzirdētu šādu savas rasu teorijas interpretāciju?

Dažkārt no politiskām diskusijām pārgājām pie reāliem darbiem. Pārsvarā tie bija puiciski izlēcieni, jaunības maksimālisma diktēta bravūra, kas tomēr varēja beigties visnotaļ nepatīkami. Mūsu klases audzinātāja bija krievu tautības un ne vārda nerunāja latviski (latviešu skolā!). Visas klases priekšā viņai par to aizrādījām. Tolaik skolās bija tāds regulārs pasākums kā politinformācijas stundas. Reizi nedēļā kādam no skolēniem pēc avīžu rakstiem vajadzēja sagatavot īsu valsts iekšējo un ārējo politiku atspoguļojošu ziņu un notikumu izklāstu. Mēs savus pārskatus veidojām, izmantojot Rietumu radiostaciju materiālus, kā dēļ politinformācijas stundās nereti izskanēja oficiālajai ideoloģijai pretēji viedokļi. Atklāti nosodījām padomju okupāciju Afganistānā, par ko skolotāja bija šokā. Nekādas represijas gan nesekoja. Savu nostāju paudām kur un kā vien varējām. Reiz skolas brīvlaikā tika gaidīti viesi no Krievijas, kurus bija paredzēts izmitināt skolas sporta zālē. Direktore mums uzdeva sanest matračus. Atteicāmies, par ko direktore mūs kaunināja, sakot, ka latvieši vienmēr izcēlušies ar viesmīlību. Atbildējām, ka latvieši tomēr nekad nav gribējuši kalpot svešiem kungiem un vēsturē bijis ne viens vien gadījums, kad tie ņēmuši rokās ieročus, lai patriektu iebrucējus. Neslēpām arī savu rasistisko nostāju, par ko nācās ciest dažiem klasesbiedriem, kas nāca no etniski jauktām ģimenēm. Ar nacionālistiskiem un antisemītiskiem saukļiem aprakstītos skolas solus nav pat vērts pieminēt.

Bija arī nopietnākas akcijas. Ik gadu 13.oktobrī komunisti atzīmēja tā saukto Rīgas atbrīvošanas dienu. No rīta partijas dižvīri Brāļu kapos pie mūžīgās uguns nolika vainagus. Godasardzē tika nostādīta pionieru vienība - puisis ar Kalašņikova automātu un divas meitenes. Vēlāk partijnieki aizbrauca un kopā ar tiem pazuda arī miliči, atstājot nabaga pionierus vienus. Tad nu bija mūsu kārta paust savu attieksmi. Ar kājām izspārdījām komunistu atstātās puķes, jo uzskatījām, ka tās apgāna kritušo brīvības cīnītāju piemiņu. Pēc tam ķērāmies pie pionieriem, kam tika gan ņirdzīgi un apvainojoši epiteti, gan spļāvieni sejā. Šie tikai nikni bolīja acis, jo pēc reglamenta kustēties nedrīkst - jāstāv miera stājā. Iemīļota mūsu pastaigu vieta bija Meža kapi, kur ciest dabūja daža laba partijas darboņa un krievu virsnieka kapavieta. Savukārt ebreju kapos Šmerlī kapu pieminekļus tika mēģināts pat apgāzt, bet kapsētas žogs apzīmēts ar kāškrustiem un antisemītiskiem saukļiem.

Varētu domāt, ka vanagi bija, lai arī skolnieciska, tomēr visai organizēta grupa ar savu ideoloģiju un mērķiem. Patiesībā šāda grupa nemaz nepastāvēja - tas vairāk bija mīts, ziepju burbulis, kas pārsprāga pēc pirmā pieskāriena. Gluži vienkārši trīs jaunības maksimālisma pārņemti sešpadsmitgadīgi skolēni izdomāja sev nosaukumu, kam nebija nekāda reāla seguma, organizatoriskas struktūras vai stingras politiskās ideoloģijas. Vēlāk gan propagandas nolūkos čeka šo ziepju burbuli uzpūta no jauna. Pēc vairākiem gadiem, kad jau strādāju rūpnīcā VEF, kādā politiska satura lekcijā manu uzmanību piesaistīja stāsts par trim “imperiālistisko radiobalsu” inspirētiem jaunekļiem, kas nodibinājuši slepenu pretpadomju organizāciju ar mērķi bruņotā ceļā gāzt (!) Latvijas PSR pastāvošo valsts iekārtu. Ieklausījos uzmanīgāk un pēkšņi izdzirdu… savu uzvārdu! Izrādījās, šie trīs jaunekļi bijām mēs - “Jaunie Vanagi”, taču modrie padomju orgāni mūsu plāniem pielikuši treknu punktu. Goda vārds, gribējās iet un gāzt tam lektoram pa seju! Laikam jau čekisti tomēr saprata, ka neesam pārāk nopietni ņemami, jo neviens no mums līdz tiesas zālei tā arī nenonāca. Taču ideoloģiskās cīņas vajadzībām “Jauno Vanagu” lieta bija laba diezgan.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru