- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -
Zolitūdes traģēdija. Pārdomas atceroties
Ievietoja Ervīns Jākobsons 2013. gada 2. decembris 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi
Sabrūkot lielveikala „Maxima” jumtam, Latviju piemeklējusi lielākā traģēdija tās neatkarības vēsturē. Dievs mums dāvājis brīnišķīgu zemi Baltijas jūras krastā ar skaistu dabu un mērenu klimatu, un līdz šim esam bijuši pasargāti no lielām dabas kataklizmām un milzīgiem cilvēku upuriem. Tagad pienākusi arī mūsu patiesības stunda. 2013. gada 21. novembris uz mūžiem paliks ierakstīts mūsu valsts un tautas vissāpīgāko atmiņu reģistros.
Mani kā kristieti, pilsoni un Latvijas patriotu šis traģiskais notikums uzrunājis ar vairākām atziņām. Pirmā un svarīgākā - rītdiena mums nepieder. Šī atziņa nozīmīga ne tik daudz valstij un nācijai kopumā, kā katram no mums personīgi. Mēs plānojam savu dzīvi nedēļām, mēnešiem, pat gadiem uz priekšu, taču Dieva Vārds - Bībele atgādina, ka cilvēks nezina, kas ar viņu notiks nākamajā mirklī, kur nu vēl tālākā nākotnē. Tas viss ir Dieva rokās.
Otra atziņa - mūsu dzīve, mūsu dzīvība ir ļoti trausla. Neviens no traģēdijā bojāgājušajiem nevarēja iedomāties, ka aizejot uz veikalu iepirkties, mājās vairs nepārnāks. Nevienam no upuru tuviniekiem pat sapņos nerādījās, ka viņa tēvs, māte, brālis, māsa, dēls, meita, draugs, draudzene, darba kolēģis vai studiju biedrs neatgriezīsies no tik ikdienišķas nodarbes kā veikala apmeklējums. Tā sauktajā Zolitūdes traģēdijā spilgti atklājas cilvēka dzīvības trauslums un mūsu nespēja to jelkādi ietekmēt.
Ir cilvēki, kas pēc notikušā baidās apmeklēt lielveikalus. Tāpat notika, kas nogrima prāmis „Estonia”, tā notiek, kad avarējusi kārtējā lidmašīna. Tomēr, ja padomājam, visbīstamākā vieta, kur uzturēties, ir gulta, jo 90% cilvēku nomirst tieši gultā. Vai tāpēc mēs guļam uz grīdas? Mums jāsaprot, ka ikviena cilvēka dzīves garums ir noteikts jau pirms viņa piedzimšanas, un lai kā mēs censtos, nav mūsu spēkos to izmainīt. Mēs nevaram izbēgt tai dienai un stundai, kad mums lemts pārkāpt Mūžības slieksni. Tas var notikt jebkurā brīdī - jaunībā, brieduma gados, sirmā vecumā. Nāve ir tikpat dabīga mūsu dzīves daļa kā piedzimšana, un ne mums noteikt, kad tā atnāks.
Tas ved pie nākamās atziņas, proti - cilvēkam ir jābūt gatavam pārkāpt trauslo robežu starp šīszemes dzīvi un Mūžību. Mēs nezinām vai mūsu stunda pienāks sagrūstot lielveikalam, uz ielas, autoavārijā, slimnīcas gultā vai mājās. Kā mēs varam būt gatavi šim brīdim? Tikai personīgi iepazīstot To, Kurš ir valdnieks pār dzīvību un nāvi, telpu un laiku, materiālo un garīgo; To, Kurš nāvi uzvarējis - Jēzu Kristu.
Vērojot diskusijas un komentārus virtuālajā vidē un plašsaziņas līdzekļos, redzam, ka vienīgais, ko daudzi vēlas pēc šī traģiskā notikuma, ir atriebība - „aci pret aci, zobu pret zobu”. Kārtējo reizi mēs sākam ar vainīgo meklēšanu, nevis traģēdijas cēloņu noskaidrošanu, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos. Prezidents, premjers, dažāda ranga un nokrāsu politiķi, sabiedrība - visi pieprasa „asinis”. Tomēr, vai sabiedrība kļūs laimīgāka, ja izpostīta tiks vēl kāda dzīve, salauzts vēl kāds liktenis? Vai tāpēc iegūsim lielāku sirdsmieru, vai tāpēc mums mazāk sāpēs?
Nepārprotiet, ja tiks pierādīta konkrētu cilvēku nolaidība, bezdarbība, noziedzīga vai bezatbildīga rīcība, kuras dēļ iestājušās tik smagas sekas, sods būs jāsaņem. Taču, pateicoties mūsu nesakārtotajai likumdošanai, daudzi iesaistītie var nonākt „bez vainas vainīgo” situācijā. Kaut vai arhitekti, kam ar savu parakstu jāuzņemas atbildība par projektu kopumā, tostarp būvinženieru kļūdām, kas visticamāk arī ir šīs traģēdijas pamatā. Tāpat celtniekiem, pat ja tie cieši turējušies pie saskaņotā būvprojekta, vienmēr varēs pateikt: jums VAJADZĒJA to paredzēt! Politiķu un sabiedrības uzstādījums ir skaidrs - atrast vainīgos par katru cenu. Bet Jēzus teic:
Mēs esam čakli notiesāt. Tomēr, vai liekot roku uz sirds varam droši teikt, ka paši vienmēr esam rīkojušies pēc vislabākās sirdsapziņas, savu darbu vienmēr veikuši godam, nekad neesam kļūdījušies, bijuši neuzmanīgi? Cilvēcīgas kļūdas ir iespējamas un tām var būt dažādi iemesli. Padomāsim, kā mēs šobrīd justos šīs celtnes arhitektu un būvkonstruktoru vietā, uz kuru sirdsapziņas jau tā ir 54 cilvēku dzīvības? Protams, par tīšu nolaidību sods jāsaņem, taču ļausim ar to nodarboties izmeklēšanai un tiesai. Pirms izteikt spriedumu citiem, labāk pārdomāsim savu dzīvi un darbus, jo Dievam nav lielu vai mazu grēku - alga par grēku ir viena.
Šādos traģiskos brīžos cilvēkiem parasti ir divi jautājumi: „Kāpēc?” un „Kas vainīgs?” Uz pirmo jautājumu atbildi reti kad izdodas iegūt. Visbiežāk šis jautājums paliek neatbildēts, jo, iespējams, mums vēl nav pienācis laiks to uzzināt. Bībele saka, ka Dieva ceļi nav cilvēku ceļi un Dieva domas nav cilvēku domas. Dievs nesniedz mums visas atbildes, tomēr, ja esam Viņu iepazinuši kā mīlošu Tēvu, tad uzticamies Viņam un zinām, ka „tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Romiešiem 8:28).
Arī uz jautājumu „Kas vainīgs?” atbildi nereti nav viegli atrast. Mēs varam vērtēt cilvēku vainu un atbildību, tomēr ne vienmēr viss būs tik viennozīmīgi. Lielas traģēdijas var izraisīt arī šķietami sīku un maznozīmīgu faktoru kopums, kas mijiedarbojoties rada bēdīgas sekas. Kad beigsies Zolitūdes traģēdijas izmeklēšana, kāds noteikti tiks notiesāts, tomēr, vai tas patiešām būs cilvēks, kurš visvairāk vainojams notikušajā? Reizēm apstākļus un notikumus bez acīmredzamā ietekmē vēl arī procesi, kas norisinās neredzamajā, garīgajā pasaulē. Kad mācekļi jautāja Jēzum par cilvēku, kurš bija piedzimis akls, un vai pie šāda stāvokļa vainojami viņa paša vai viņa vecāku grēki, Tas Kungs atbildēja:
Nezinu, kā Dieva darbi parādīsies Zolitūdes traģēdijā cietušo un viņu tuvinieku dzīvē, bet reizēm šādos smagos brīžos dvēseles sāpes ir tik lielas, ka iziet tām cauri var tikai satverot Dieva mums pretī pastiepto roku un cieši turoties pie tās. Jēzus, kurš reiz raudāja pie sava drauga Lācara kapa (Jāņa ev. 11.nod.), šodien uzrunā visus, kas raud par savu tuvinieku, draugu vai paziņu nāvi:
Nevaru neminēt vēl kādus vārdus, par kuriem teikts Bībelē. Domāju, šis brīdinājums šobrīd ir īsti laikā un vietā. Evaņģēlijs mums stāsta par ļaudīm, kas atnāca pie Jēzus, lai pavēstītu Viņam par vairākiem traģiskiem gadījumiem, kuros bija cietuši nevainīgi cilvēki. Kādus vīrus no Galilejas svētvietā nogalināja romiešu karavīri, kādi citi zaudēja dzīvību sagrūstot Ziloas tornim. Noklausījies šos stāstus, Jēzus teica:
Nopietni un smagi vārdi. Tas nenozīmē, ka pār katru, uz kura sirdsapziņu runā šis teksts, sabruks lielveikala sienas vai notiks kāda cita traģēdija, taču turpinot ignorēt Dievu un dzīvojot savās paša kārībās, cilvēks neglābjami aizies bojā - ja ne fiziski, tad garīgi, jo „grēka alga ir nāve” (Romiešiem 6:23). Patiesībā ir vienalga, vai tas notiek sagrūstot lielveikala sienām vai paša mājās - ja tavs vārds nav ierakstīts Dieva Dzīvības Grāmatā, tev lemta mūžīgā garīgā nāve. Zolitūdes traģēdija ir nopietns brīdinājums Latvijai. Mēs mēdzam vairāk uztraukties par savu fizisko nāvi, kaut patiesībā mums vajadzētu uztraukties par garīgo nāvi. Tomēr labā ziņa ir tā, ka cilvēks VAR būt brīvs no nāves bailēm un iegūt „Dieva balvu - mūžīgo dzīvību Kristū Jēzū, mūsu Kungā”.
Pēc 11.septembra terora akta ASV baznīcas bija ļaužu pārpildītas. Tas pats notika barikāžu dienās, kas izšķīrās mūsu zemes liktenis, to pašu varējām vērot arī pēc lielveikala „Maxima” traģēdijas. Nācijai un valstij sāpīgos brīžos cilvēki instinktīvi meklē Dieva palīdzību, arī personīgu traģēdiju gadījumos mierinājumu nereti rodam lūgšanā vai Dieva Vārdā. Taču, kad dzīve atkal ieiet vecajās sliedēs, viss ātri aizmirstas un Dievs vairs nav vajadzīgs. Kā gan mēs justos, ja mūsu bērni ar mums sarunātos tikai dzīves smagajos brīžos, bet laimīgajās dienās aizmirstu par mums? Tāpat mūsu Radītājs vēlas būt kopā ar savu radību gan sāpīgos, gan priecīgos mirkļos.
Daudzi notikušās traģēdijas aspekti atklāj sistēmiskas problēmas mūsu valsts pārvaldē - nesakārtoto likumdošanu, likumu neievērošanu, nolaidību un bezatbildību tiešo pienākumu veikšanā, alkatību, citas biznesa sfēras ēnas puses, kad peļņas dēļ nereti tiek ignorētas sabiedrības intereses. Taisnīga tiesa un sods vainīgajiem nepieciešams kaut vai tādēļ, lai reiz beigtos šī bezatbildības un nesodāmības gaisotne un turpmāk nekas tāds nevarētu notikt. Tomēr tas jādara ne jau atriebības alku vai cilvēcisku emociju iespaidā, bet domājot par visu mūsu kopējo labklājību un drošību nākotnē.
Visbeidzot, šajā traģiskajā notikumā ir arī kas pozitīvs - cilvēku spēja kritiskos brīžos saliedēties, būt vienotiem, vēlme palīdzēt, atbalstīt, uzupurēties. Tā ir Dieva dzirksts, Dieva līdzība mūsos, kas kā maza gaismiņa reizēm uzplaiksna šajā kritušajā un grēka saēstajā pasaulē. Lai šī gaismiņa neapdzistu, mūsu vienīgā iespēja ir atgriezties pie ticības dzīvajam Dievam gan personīgi, gan kā tautai un nācijai. Tikai tad varam būt droši, ka nekas nespēs mūs izraut no Dieva rokas, vienalga, vai dzīvojam vai ejam Mūžības ceļu. Mūsu cerība, glābšana un drošība nākotnei ir Kristus - dzīvā Dieva Dēls.
MŪŽĪGA PIEMIŅA AIZGĀJUŠAJIEM UN MIERS PALIKUŠO DVĒSELĒM!
Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv
Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2013/12/02/zolitudes-tragedija-pardomas-in-memoriam/
Lai izprintētu, spied šeit !
© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.