Dieva Vārds pasaules tautām - 1.daļa

Ievietoja | Sadaļa Kristietis pasaulē | Publicēts 25-11-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Ketlīna un Stjuarts Ročesteri ir misionāri un Bībeles skolotāji no Tasmānijas Austrālijā. Kopā viņiem ir astoņi (!) akadēmiskie grādi zinātnē, izglītībā, mūzikā un teoloģijā. Abi ir akadēmiski izglītoti mūziķi, spēlē klavieres, dažreiz pat četrrocīgi. Stjuarts arī komponē. Reizi gadā uz vienu mēnesi Ročesteru pāris ierodas Latvijā, lai pasniegtu teoloģiju Latvijas Bībeles Centrā. Vienā no šādām mācību sesijām notika šī saruna, kurā Ketlīna „Laikmeta zīmēm” pastāstīja par savām un Stjuarta misionāru gaitām pasaulē.

****

Kā mēs sākām

20. gadsimta 80. gados mēs ar Stjuartu Tasmānijā bijām iesaistīti kristīgu mūziklu organizēšanā. Mums bija četri bērni, Stjuarts bija pasniedzējs kristīgā skolā. 1985. gadā ar vienu no šādiem mūzikliem, kuru es pati gan organizēju, gan diriģēju orķestri, apbraukājām dažādas Tasmānijas pilsētas. Tūres noslēgumā bijām kādā pilsētā, kur apmeklējām arī vietējo draudzi. Pielūgsmes laikā Dievs man parādīja vīziju. Tobrīd tika dziedāta dziesma par Dieva Vārda pasludināšanu tautām un Dievs runāja uz mani: „Tāpat kā Es tevi aicināju pasludināt Manu Vārdu Tasmānijā, tagad Es tevi aicinu pasludināt Manu Vārdu pasaules tautām!”

Ainas no mūzikliem, ko 80. gados Tasmānijā iestudēja un vadīja Ketlīna un Stjuarts.

Šis aicinājums mani pārsteidza. Pirms tam es vēl nekad nebiju redzējusi sievieti sludinām. Man tas šķita dīvaini. Taču tagad Dievs man skaidri pateica, ka es sludināšu Viņa vēsti un mana kalpošana sāksies Fidži. Viņš vīzijā man parādīja ainu no Fidži, kur redzēju sevi sludinām. Redzēju daudz vietējo iedzīvotāju un, kad atskanēja aicinājums nožēlot grēkus un pieņemt Kristu, šim aicinājumam atsaucās četri vīri. Es viņu sejas redzēju tik skaidri, it kā viņi atrastos manā priekšā. Tad vīzija izgaisa.

Pastāstīju šo redzējumu Stjuartam. Domāju, ka viņš uzskatīs mani par traku, taču viņš pateica: „Tas ir no Dieva!” Tam, ka Dievs mūs aicina kalpot ar Viņa Vārdu, apstiprinājumu guvām vēl divas reizes. Viena reize bija Korejā, otra - kādā Bībeles skolā, kur apmācīju topošos mācītājus. Tagad es vairs nevarēju aizbildināties, ka vīzija bijusi tikai manas iztēles auglis. Tomēr vēl septiņus gadus pēc šī redzējuma es kalpoju kā mācītāja vietējā draudzē Tasmānijā. Kādu vasaru mēs nolēmām atvaļinājuma laikā doties uz Fidži. Tur dzīvoja mūsu draugi, turklāt bija atlaižu laiks un aviokompānijas piedāvāja lētas biļetes. Savā mācītājas kalpošanā biju ļoti nogurusi, tāpēc nodarboties ar sludināšanu Fidži man nenāca ne prātā. Taču kādu nakti Dievs man atgādināja reiz redzēto vīziju.

Dzīvojot Fidži, nolēmām apmeklēt kaimiņu salu. Negribējām braukt uz ierastajām tūristu vietām, tāpēc kāda vietējā kristiete ieteica mums doties uz vienu konkrētu ciematu. Šī sieviete uzrakstīja nelielu rekomendācijas vēstuli metodistu mācītājam, kurš it kā dzīvojot tajā ciematā. Kamēr viņa rakstīja, mēs aizgājām uz veikalu pēc pārtikas. Kad atgriezāmies, sievietei blakus stāvēja divi vīri. Viņa iepazīstināja ar vienu no tiem kā mācītāju Solomonu. Tas bija tas pats vīrs, kam šī vēstule tika adresēta. Mācītājs, cieši saņēmis manu roku, teica: „Esmu priecīgs ar jums satikties! Ticu, ka tu būsi mūsu viessludinātāja nākamos trīs vakarus!”

Viņš pastāstīja, ka darbojas šajā ciematā kā misionārs jau sešus mēnešus. Viņš bija noorganizējis vairākas cilvēku grupas, katrā pa desmit cilvēkiem, kas ik stundu mainoties, aizlūdza par šo misiju 24 stundas diennaktī. Viņi izmantoja tā saukto korejiešu lūgšanu metodi, kad visa grupa lūdz vienlaikus un skaļi, tāpēc ciematā ikviens varēja dzirdēt šīs lūgšanas.

Norunājām satikties nākamajā dienā divos. Mācītājs atnāca septiņos vakarā - piecas stundas pēc norunātā laika, taču Fidži tas ir normāli. Vispirms tikām iepazīstināti ar ciema vecākajiem. Nonākot ciematā, ieraudzīju to pašu vietu, ko biju redzējusi vīzijā pirms septiņiem gadiem. Tā bija pirmā reize, kad sludināju ar tulka starpniecību. Noslēgumā šis metodistu mācītājs aicināja cilvēkus nožēlot grēkus. Tur es ieraudzīju četrus vīrus, ko biju redzējušai vīzijā. Bez viņiem altāra priekšā iznāca vēl citi cilvēki, daudzi tika dziedināti. Es zināju, ka nekas te nenotiek manis dēļ - Dievs ir tas, kurš visu to dara. Šis notikums lika man saprast - ja Dievs kādu aicina kalpošanā, viņš arī šķietami neiespējamas lietas padarīs iespējamas.

Pēc šī notikuma bija vairākas reizes, kad cilvēki, aizlūdzot par mums, teica pravietiskus vārdus par to, ka esam aicināti sludināt Kristus Vēsti pasaules tautām. Pirmā šo aicinājumu saņēmu es, vēlāk aicinājumu kalpošanai piedzīvoja arī Stjuarts. Vienā no šādām reizēm tika nosauktas konkrētas valstis, uz kurām Dievs mūs vedīs. Tas lika vēl skaidrāk saprast, ka neesam aicināti kalpot tikai Tasmānijā, bet Dievam ir padomā arī citas vietas, uz kurām Viņš mūs sūtīs.

Pēc tam devāmies uz Kanādu, kur pavadījām piecus gadus, mācoties un iegūstot maģistra grādu teoloģijā. Vienlaikus kalpoju arī kā mācītāja divās vācu menonītu draudzēs. No Kanādas Dievs mūs aicināja uz Angliju, kur abi ieguvām doktora grādu teoloģijā. Arī Anglijā biju mācītāja divās draudzēs, bet Stjuarts - skolotājs vidusskolā. Līdztekus pasniedzām teoloģiju vairākās Bībeles skolās.

Pēc Anglijas sākās mūsu misionāru gaitas. Pirmā bija Etiopija, kur aizbraucām kā misionāri - skolotāji. Braucām ar domu palikt tur vairākus gadus, taču pēc gada Stjuartam radās veselības problēmas un nācās doties atpakaļ uz Tasmāniju. Deviņus mēnešus pavadījām mājās, kalpodami kā skolotāji Bībeles skolā. Stjuarts pirms desmit gadiem bija piedzīvojis infarktu un sirds operāciju, tāpēc ārsti mums ieteica turpmāk doties tikai īslaicīgos misijas braucienos. Arī mūsu bērni nebija priecīgi, ka dodamies projām uz ilgu laiku, taču viņus apmierināja, ja aizbraucām uz kādiem trim mēnešiem un tad atkal atgriezāmies mājās. Lūdzām Dievu par šo situāciju un sapratām, ka Dievs mūs joprojām aicina sludināt Viņa Vārdu tautām. Tā 2012. gadā sākās mūsu jaunā kalpošana kā īstermiņa misionāriem - Bībeles skolotājiem.

Bībeles koledžā Etiopijā.
Augšējā rindā pa kreisi - studenti slavē Dievu, pa labi - Stjuarts ar saviem audzēkņiem;
attēlā apakšā - koledžas studentu izlaidums.

Etiopija

Redzot Etiopijas lielāko pilsētu namus un infrastruktūru, varētu domāt, ka šī ir diezgan attīstīta valsts. Tomēr tas ir virspusējs priekšstats. Pastaigājot pa pilsētu ielām, atklājas dziļas bedres trotuārā, tāpat publisko tualešu trūkums, kā dēļ vīrieši dabiskās vajadzības nereti kārto tieši uz ielas. Uz ielām ir ļoti daudz nabadzīgu bezpajumtes cilvēku, pa brauktuvi pārvietojas mājdzīvnieki. Ielas Etiopijā ir paredzētas visiem - automašīnām, motocikliem, gājējiem, gulošiem bezpajumtniekiem, dzīvniekiem.

Etiopijas galaspilsētas Adisabebas kontrasti.

Savdabīga ir autobraukšanas kultūra. Ja notiek nelaimes gadījums, vainīgs vienmēr ir autovadītājs. Patiesībā visbiežāk problēmas rada tieši gājēji un dzīvnieki, kas pēkšņi izskrien automašīnas priekšā. Bet, ja gadās, ka gājējs iet bojā, autovadītājs nokļūst cietumā, pat ja nav vainojams notikušajā. No citiem misionāriem dzirdējām, ka šī ir liela problēma, īpaši šoferiem no Rietumu pasaules, kas pie šādiem satiksmes noteikumiem nav pieraduši. Dzirdējām, piemēram, par kādu vīru, kurš ilgu laiku nemitīgi centies izlekt automašīnas priekšā, lai izdarītu pašnāvību. Tāpēc autovadīšana Etiopijā ir diezgan satraucoša un nervoza padarīšana.

Akūta problēma ir nabadzība. Daudzi cilvēki savas mājas ceļ turpat ielu malās - citi no kartona kastēm, citi no māla. Pat ļaudīm, kam ir universitātes diploms, nereti nav pietiekamu līdzekļu, lai iegādātos automašīnu vai datoru. Ļoti daudz bērnu ir bezpajumtnieki, par kuriem neviens nerūpējās un kuri nereti dzīvo izgāztuvēs.

Nabagi Etiopijas pilsētu ielās.

Taču ir arī kāda pozitīva lieta - ja etiopietis kļūst par kristieti, viņa ticība ir ļoti stipra. Etiopijas pareizticīgo baznīca tika izveidota jau 400. gadā pēc Kristus. Vairāki no Jaunās Derības tekstiem, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, ir etiopiešu pārrakstīti. Tomēr vairums ļaužu piekopj tikai rituālus - skūpsta dievnama durvis, dara vēl citas lietas, taču Kristu personīgi nepazīst. Kad pirmie evaņģēliskie misionāri devās uz Etiopiju, bija bažas, ka viņi varētu tikt no valsts padzīti. Tā arī divas reizes notika - 1936. gadā, kad Etiopiju okupēja Itālija, un 1974. gadā, kad pie varas nonāca komunisti. Kad misionāri 70. gadu vidū devās projām no Etiopijas, šajā zemē palika vien 100 evaņģēlisko kristiešu. Tie bija izkaisīti pa visu valsti un misionāri bažījās, vai šie ļaudis spēs saglabāt ticību. Taču, kad 90. gadu sākumā misionāri atgriezās, viņiem par pārsteigumu evaņģēlisko kristiešu skaits bija pieaudzis līdz 10 000 cilvēku.

Augšējā rindā pa kreisi - pareizticīgo baznīca, labajā pusē - pareizticīgo priesteris ar etiopiešu Bībeli;
apakšā - sabatskolēni (Etiopijas pareizticīgie svēto dienu atzīmē sestdienā), pa labi - ikonas.

Komunistu valdīšanas laikā tika atņemtas baznīcu ēkas, kristiešu slimnīcas, skolas, zeme. Tagad gan valdība ir atdevusi atpakaļ nelielu daļu no baznīcu īpašumiem. Bet tolaik cilvēku varēja ielikt cietumā tikai par to, ka viņš ir draudzes kalpotājs. Mēs pazīstam kādu vīru, kurš komunistu varas gados tika iemests cietumā. Tagad viņš ir direktors vienā no Bībeles koledžām, kurā es mācīju. Šajā koledžā es apmācīju 24 vīrus, kas nāca no lauku reģioniem un gatavojās kļūt par mācītājiem. Viens no viņiem man teica, ka patiesībā es apmācu 24 000, jo katrs no šiem vīriem pārstāvēja draudzi ar vismaz 1000 cilvēkiem. Bija pārsteidzoši redzēt lielo atšķirību starp daudziem cilvēkiem Etiopijā, kam trūkst jebkādas cerības, un evaņģēliskajiem kristiešiem, kuriem šī cerība ir ļoti stipra.

Augšā kreisajā pusē - dievkalpojums evaņģēlisko kristiešu baznīcā, pa labi - pielūgsmes koris;
apakšējā rindā pa kreisi - bērni slavē Dievu, pa labi - lauku baznīciņa.

Gribu pastāstīt par vīru vārdā Vorku (Worku). Es viņam jautāju, kā viņš kļuva par kristieti. Viņš teica, ka viņa brālis bijis dēmonu apsēsts. Vorku māte bija musulmaniete, tēvs - pareizticīgais. Viņi neko nespēja palīdzēt savam apsēstajam dēlam. Tad viņi satika kristiešus, kas jautāja, vai drīkst aizlūgt par šo jauno cilvēku. Atbrīvošana notika pārsteidzoši un uzreiz - cilvēki lūdza un jauneklis kļuva brīvs. Šādus stāstus mēs dzirdējām bieži. Mūsu studenti nereti ieradās uz nodarbībām ar nokavēšanos, jo bija piedalījušies aizlūgšanu un atbrīvošanas kalpošanā. Viņiem ļoti rūp, lai Dieva Gara spēka pārākums būtu skaidri ieraugāms pār jebkādu ļaunā gara spēku, kas ir tik acīmredzams Āfrikā.

Ketlīna sludina etiopiešu draudzē, tulko Vorku.

Vēlos pastāstīt arī par Ermiju (Ermias). Viņa vārds ir atvasinājums no Vecās Derības pravieša Jeremijas. Ermijas tēvs bija laupītājs, kas uz vientuļiem ceļiem nogalināja un aplaupīja cilvēkus. Kad tēvam palika 40 gadi, viņš nolēma, ka pienācis laiks radīt bērnu. Normāla prakse šādos gadījumos ir apprecēt divpadsmitgadīgu meiteni. Taču šis vīrs nosprieda, ka tik jaunai meitenei viņš būs par vecu. Tomēr atrast vecāku sievieti nebija iespējams, jo tās visas jau sen bija precējušās. Tad Ermijas tēvs nolēma sameklēt sievieti, kas būtu kāda cita vīrieša otrā vai trešā sieva. Viņš izvēlējās sievieti, kurai jau bija divi bērni. Piedraudot ar nošaušanu, viņš to nolaupīja un aizveda sev līdz.

Pirmais viņu kopīgais bērns bija smagi slims. Tēvs aizgāja pie burvja un lūdza palīdzību. Burvis lika upurēt vairākas vistas un mājlopus, kuru viņiem nebija. Pirmais mazulītis nomira. Tad burvis paziņoja vecākiem, ka viņiem būs vēl divi dēli, bet arī tie nomirs. Nākamajā gadā piedzima Ermija un saslima tāpat kā pirmais bērns. Burvis atkal pieprasīja ziedot vistas. Bet tieši tajā dienā pie Ermijas vecākiem atnāca kaimiņi un pastāstīja par „jaunu reliģiju” - Jēzu Kristu. Viņi teica, ka neko daudz nezinot par Jēzu, taču zinot, ka Viņš dziedina bez maksas - vistas Viņam nav vajadzīgas. Kaimiņi teica: „Vienīgais, ko mēs zinām, ka jums jāatbrīvojas no visiem elkiem.” Nākamās nakts laikā Ermijas vecāki iznīcināja visus elku tēlus savā mājoklī. Tikko tas bija izdarīts, mazulis izveseļojās.

Nākamajā dienā pie viņiem atnāca evaņģēlists un pastāstīja vairāk par Jēzu Kristu. Viņi tūdaļ kļuva par kristiešiem un novēlēja savu mazuli kalpošanai Dievam. Vispirms pārmainījās tēva dzīve. Viņš sāka mīlēt savu sievu. Pirms tam viņš nemīlēja nevienu un arī sieva nekad nebija tikusi neviena mīlēta. Pirmais vīrs viņai smagi darīja pāri, jo viņa bija tikai tā trešā sieva. Bet tagad šie cilvēki kļuva par laimīgu laulātu pāri un draudzes vadītājiem. Viņi nodibināja draudzi savā mājā. Tad šis bijušais laupītājs nolēma adoptēt sievas pirmos divus bērnus. Vīrietis, kura bērni tie bija, nemaz nevēlējās tos paturēt un bija priecīgs viņus atdot. Vēlāk šim pārim piedzima vēl viens dēls. Abi viņu dēli joprojām ir dzīvi, neskatoties uz burvja ļauno pareģojumu. Kopā viņi izaudzinājuši četrus bērnus un ir laimīga kristiešu ģimene. Bet Ermija tagad ir mācītājs, pasniedzējs un studentu dekāns Bībeles koledžā. Tāds ir mūsu Dievs!

Ermija.

Turpinājums sekos.


© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru