Vai Dievs patiešām svētīs Latviju?

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 18-11-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Plašas diskusijas Latvijas sabiedrībā izraisījis topošās Satversmes preambulas projekts. Viedokļu pretstāve novērojama gan jautājumā, vai šāds Satversmes papildinājums vispār vajadzīgs, gan par dažiem preambulas formulējumiem, pret kuriem ir vislielākās pretenzijas. Pamatā šādi formulējumi ir divi - tas, ka preambulas projektā izmantots valstsnācijas jēdziens, un tas, ka līdzās latviešu tautas dzīvesziņai pieminētas arī kristīgās vērtības kā viens no mūsu identitātes stūrakmeņiem.

Vispirms par valstsnācijas jēdzienu. Satversmes preambulas lielākie pretinieki - partiju apvienība „Saskaņas Centrs” - izplatījusi paziņojumu, ka šī jēdziena iekļaušana preambulā liecinot par valdošās koalīcijas vēlmi atteikties no pastāvošās valsts iekārtas un pāriet uz „etniskas demokrātijas valsti”. Bet publiciste, Latvijas Universitātes pētniece Olga Procevska intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio preambulā paustās idejas pat salīdzinājusi ar nacistiskās Vācijas situāciju, paužot, ka „tas atgādina pirmsholokausta ēru”.

Kas tad neapmierina kvēlos krievu tiesību aizstāvjus? Satversmes preambulas projekta autors Egils Levits paskaidro, ka piederība valstsnācijai nedod cilvēkam lielākas tiesības vai pie tās nepiederošajiem - mazākas. Turklāt šis jēdziens pārsvarā tiek izmantots vienīgi konstitucionālo tiesību kontekstā. No šā apzīmējuma secināms vien tas, ka Latvijas kā nacionālas valsts identitātes pamatu veidotāja ir tieši latviešu tauta. Valstsnācijas jēdziens nostiprina latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, uzliek valstij par pienākumu veicināt latviešu valodas un latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību, taču tas nozīmē arī, ka valsts atzīst Latvijā dzīvojošās mazākumtautības un to tiesības. Nevar runāt par mazākumtautībām, ja nav pamattautības - valstsnācijas.

Tieši šis aspekts, šķiet, nepatīk „Saskaņas Centram” un tā domubiedriem no radikālajām krievu organizācijām, kas vairāk vai mazāk slēpti pēdējos 20 gadus uzturējušas ideju par Latviju kā divkopienu valsti un krievu valodu kā otru valsts vai vismaz oficiālu valodu. Mazākumtautības statuss krievu kā lielas nācijas lepnumam nav pieņemams, tāpat kā latviešu nosaukšana par valstsnāciju. tomēr jāatgādina, ka tieši šo spēku iniciētais un atbalstītais referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu bija pamudinājums sākt diskusijas par izmaiņām Satversmē, kas konstitucionāli aizsargātu un nostiprinātu Latvijas valstiskuma pamatu negrozāmību.

„Saskaņas Centrs” nosūtījis valsts prezidentam, Satversmes tiesas priekšsēdētājam un Satversmes aizsardzības biroja vadītājam aicinājumu no juridiskā viedokļa izvērtēt preambulas autoru un valdošās koalīcijas rīcību, veidojot šādu konstitūcijas ievaddaļu. Tā esot manipulācija ar demokrātiju, tautas krāpšana un sazvērestība pret valsti. Šāds preambulas formulējums šķelšot sabiedrību un neveicināšot toleranci starp dažādu tautību Latvijas iedzīvotājiem. „Saskaņas Centrs”, šķiet, aizmirsis, ka tieši daļas krievvalodīgo netolerantā attieksme pret Latvijas valsts un latviešu tautas vērtībām ir pamatā Latvijas sabiedrības etniskajai sašķeltībai. Liela daļa vainas te jāuzņemas pašam „Saskaņas Centram”.

Taču izrādās, ka SC nav pieņemami ne vien atsevišķi Satversmes preambulas formulējumi, bet tās pieņemšana vispār. Kā arguments tiek minēts fakts, ka Satversmes veidotāji 1922. gadā šādu valsts pamatlikuma ievadu neesot paredzējuši un mums jāciena viņu viedoklis. Pat ja preambulu pieņemtu, iniciatīvai esot jānāk no tautas nevis politiķiem, jo saskaņā ar Satversmi visa vara Latvijas Republikā pieder tautai. Šāda retorika pirmsvēlēšanu laikā „Saskaņas Centram” pēdējos gados raksturīga. Tas ir mēģinājums iegūt latviešu elektorāta balsis, uzdodoties par patiesiem Latvijas valsts un latvisko vērtību aizstāvjiem. Tā tas bija ar SC politiķu pēkšņo mīlestību pret latu, kritizējot virzību uz eiro ieviešanu, tā tas ir arī Satversmes preambulas gadījumā, mēģinot pretstatīt šo konstitucionālo dokumentu tautas interesēm.

Lai ikviens pats varētu novērtēt, kas tik nepieņems „Saskaņas Centram” šķiet Satversmes preambulas projekta tekstā, publicējam tā fragmentus, kas skar valstsnācijas, valsts vienotības un identitātes jautājumus. Ar sarkanu iezīmētas un pasvītrotas vietas, kas Latvijas vairāk vai mazāk radikāliem krievvalodīgo aizstāvjiem varētu būt kaitinošas.

Ar mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību (Kāpēc arī ne krievu?), katra cilvēka un visas tautas labklājību,

Latvijas tauta,

- ņemot vērā, ka nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā 1918. gada 18. novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs (Kāda latviešu zeme?! Krievi te dzīvojuši vienmēr!) proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas (Krievi arī balsoja par neatkarību!) negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija (Kāda valstsnācija?! Latvija ir divkopienu valsts!) veidot nākotni pati savā valstī; [..]

- atzīstot, ka Latvijas demokrātijas tradīcijas ir pilsoņu tieša līdzdalība valsts pārvaldīšanā un parlamentāra republika, un nosakot, ka Latvijas valsts savā darbībā it sevišķi ievēro demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts (Nevis nacionāla, bet daudznacionāla un multikulturāla valsts!) virsprincipus, atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākuma (Krievi nav mazākums, bet līdzvērtīga valsts nāciju veidojoša kopiena!) tiesības;

- atzīstot, ka Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība, tautas suverenitāte, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda (Diskriminācija!), demokrātiskā valsts iekārta ir neaizskaramas un ikkatra pienākums ir šīs vērtības aizsargāt (Tās nav mūsu vērtības! Lai naciķi paši sargā savas vērtības!) [..]“

Ir politiskie spēki gan pašu mājās, gan citviet Eiropā un pasaulē, kas mēģina mūs pārliecināt, ka nacionālas valsts ideja ir novecojusi 19. gadsimta palieka, diskriminējoša un netoleranta. Mums mēģina iegalvot, ka pasaules valstu nākotne un labklājība slēpjas kosmopolītiskā multikulturālismā. Šādas nekontrolēta multikulturālisma graujošās sekas Eiropā un citur jau labi redzamas. Ja agrāk pastāvēja kvotas, cik katra valsts gada laikā patvēruma meklētājus un citus imigrantus var uzņemt, turklāt šīs kvotas noteica pati valsts, atkarībā no savām vajadzībām, demogrāfiskās situācijas un iespējām, tad šodien Eiropas tautām cenšas uzspiest uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties zemi, kurā dzīvot, un šīs zemes valdībai un tautai humānisma un demokrātijas vārdā šāds lēmums jāakceptē. Bet pret valstīm un indivīdiem, kam šāda ideoloģija nav pieņemama, tiek izdarīts spiediens, piekabinot tiem ksenofobu un rasistu birku.

Būtībā multikulturālismu aizstāv arī tie politiskie spēki, kas atbalsta vairāku kopienu valsts modeli. Protams, ir zemes, kur vairākas etniskas kopienas vēsturiski dzīvo vienā teritorijā un tās ir viņu kopējās mājas. Šādā gadījumā divkopienu valsts modelis ir saprotams, lai arī ne vienas vien valsts politiskā realitāte pierādījusi, ka šāda reizēm mākslīgi apvienotu divu vai vairāku nacionālo grupu kopdzīve slēpj etniskas spriedzes un sabiedrības šķelšanās riskus. Taču Latvijas vēsturiskajā situācijā runāt par divkopienu valsti nav pamata, vismaz de iure. Latvijas okupācijas un vēlākās inkorporācijas Padomju Savienībā fakts visus pēc 1940. gada 17. jūnija mūsu zemē no PSRS iebraukušos un viņu pēctečus būtībā nostāda civilokupantu statusā ar visām no tā izrietošajām sekām. Protams, šeit dzimušiem to ir grūti saprast, taču Latvijas Republikas un starptautisko likumu gaismā tā tas patiešām ir. Neviens, kas vēlas šeit dzīvot un strādāt šīs valsts uzplaukumam, projām dzīts netiek, tomēr mums ir tiesības sagaidīt cieņpilnu attieksmi un lojalitāti gan mūsu valstij, gan tās pamatnācijai.

****

Ja ar „Saskaņas Centru” un krievu radikāļiem viss vairāk vai mazāk ir skaidrs, tad par otru diskutablo formulējumu Satversmes preambulas projekta tekstā iebildumus nākas dzirdēt galvenokārt no pašu tautiešu mutes. Tas ir jautājums par kristīgajām vērtībām, kas preambulā minētas kā viens no valsts identitātes pamatiem. Lai izvairītos no dažādām spekulācijām un nepareizas interpretācijas, citēsim šo preambulas projekta daļu pilnībā:

„ [..] - apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats [..]“

Kas gan šeit varētu būt iebilstams? Nav šaubu, ka latvisko identitāti veidojušas gan tautas sensenā dzīvesziņa, gan kristīgās vērtības. Nebūtu arī pareizi uzskatīt, ka jēdziens „tautas dzīvesziņa” jāsaprot vienīgi pagānisko tradīciju kontekstā, jo daudzu latviešu dzīvesziņa ir bijusi un joprojām ir sakņota kristīgajā kultūrā. Tāpat daudzās mums zināmajās tautasdziesmās paustās morāli ētiskās vērtības lielā mērā veidojušās kristīgās mācības ietekmē. Vai gan tā nav latviskā dzīvesziņa, kad latviešu zemnieks, pirms sēt graudu tīrumā, nometās ceļos, lai izlūgtos Radītāja svētību? Vai tā nav latviešu dzīvesziņa, sestdienas vakaros ļaudīm uzņemot svētvakaru, lai svētdienā apvilktu labākās goda drānas un dotos uz dievnamu? Un vai nav īstens latvietis tas saimnieks, kurš svētdienas rītos pulcēja savu saimi uz kopēju lūgšanu un dievvārdiem? Atcerēsimies arī, ka daudzus gadsimtus latvieši savu pirmo izglītību ieguva lasot Dieva Vārdu - Bībeli. Vai mums vēl jāšaubās, ka kristīgās vērtības ir būtiska latviskās identitātes daļa?

Formulējumu par kristīgajām vērtībām Satversmes preambulā atbalsta ne vien dažādu konfesiju baznīcas, kas ir pašsaprotami, bet arī lielākā daļa politisko partiju, daudzi kultūras un sabiedriskie darbinieki, citas sabiedrības grupas. Arī Nacionālā apvienība, kam, šķiet, varētu būt vislielākais iemesls pretenzijām, jo nacionālistiski noskaņotu ļaužu vidū ne mazums cilvēku kristietību uzskata par latviešiem svešu reliģiju un latvisko identitāti saskata vien pagāniskajā dzīvesziņā. Un tomēr nacionāļi pauž noteiktu atbalstu kristīgo vērtību iekļaušanai preambulas tekstā. „NA pārstāvji par to vienmēr ir iestājušies, tāpēc arī šī redakcija šobrīd ir tāda. Mēs noteikti turpināsim uzturēt šo ideju arī turpmāk!” - teic NA pārstāvis Einārs Cilinskis.

Kāpēc kristīgo vērtību pieminēšana Satversmē ir tik svarīga? Uz šo jautājumu atbild Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības valdes loceklis Jānis Rožkalns: „Latviešu tautas mūsdienu kultūras pamats ir kristīgās pamatvērtības, no kurām 16. - 17. gs. sāka pilnvērtīgi veidoties mūsu identitāte, tādēļ to piesaukšana preambulā būtu obligāta. Tas ir īpaši nozīmīgi, redzot islamizācijas plašo invāziju pasaulē, kas draud pilnībā iznīcināt gan Eiropas tautu, gan mūsu kultūru. Kristīgo pamatvērtību iekļaušana ir kardināli svarīga arī tādēļ, lai tiktu pārtraukta padomju ateistiskā režīma idejiskā ietekme sabiedrībā un lai solidarizētos ar citām Eiropas tautām (ungāriem, poļiem), kuras stipri stāv pret neoliberālisma un globalizācijas iznīcinošo politiku. Šai garīgo vērtību pieminēšanai ir arī jāstimulē mūsu kultūras vēstures patiesa mācīšana skolās un universitātēs, tā veidojot svarīgo izdzīvošanas platformu latviešu tautas vienotībai.”

Arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinode pilnībā atbalsta Satversmes preambulu un tajā paustos formulējumus: „Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda. Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā ar vārdiem „Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”

Un tomēr atrodas ļaudis, kas aktīvi pretojas kristīgo vērtību pieminēšanai Satversmes preambulā. Viens no galvenajiem argumentiem - Latvijas Republikā baznīca ir šķirta no valsts. Taču kristīgo vērtību pieminēšana valsts pamatlikumā nenozīmē kādas īpašas privilēģijas vai politisku ietekmi baznīcai. Preambulas projekta autors Egils Levits par to saka: „Dažās valstīs konstitūcijā ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā.” Tādejādi Satversmē iekļaujamais formulējums nozīmētu vien to, ka Latvijas valsts atzīst sevi par daļu no Eiropas civilizācijas, kurā vienlīdz liela nozīme ir gan kontinenta tautu senās kultūras un garīgajam mantojumam, gan kristīgajām vērtībām. Bet tas, ka Eiropas civilizācija lielā mērā veidojusies kristīgās kultūras ietekmē, nav noliedzams.

Otrs bieži piesauktais arguments ir bažas, ka kristīgo vērtību pieminēšana varētu aizskart citām reliģijām piederīgo un ateistu jūtas. Šis viedoklis ir tipisks multikulturālisma un neoliberālisma ideoloģijai. Iebraucēju vai jaunu un Eiropai neraksturīgu reliģisku strāvojumu dēļ mūs aicina aizmirst mūsu pašu kultūras un garīgo mantojumu. Dažās valstīs, piemēram, Skandināvijā un vēl šur tur, šāda politika jau novedusi līdz absurdam, kad Ziemassvētkos valsts skolās svētku ludziņās bērniem liedz iekļaut kristīgus tēlus vai birojos darbiniekiem izpušķot eglīti, kaut arī daudzās zemēs Ziemassvētki nav tikai reliģiski, bet tradicionāli tautas svētki. Taču tas, lūk, varot aizvainot musulmaņus, budistus un citu reliģiju pārstāvjus. Pārprastas tolerances vārdā neoliberāļu politiķi ir gatavi upurēt pašu tautas intereses un sensenās tradīcijas.

Padomju Savienībā bezdievju (bezbožņiki) kustība bija mērķtiecīga valsts politika. Līdz ar komunisma sabrukumu šķita, ka karojošā ateisma laiki pagājuši uz neatgriešanos. Taču šobrīd visā pasaulē un arī Eiropā vērojama ateisma atdzimšana. Šīs Dieva noliedzēju ideoloģijas garīgās atskaņas varētu būt vēl viens iemesls dažu sabiedrības grupu un atsevišķu cilvēku aktīvai pretestībai pret kristīgo vērtību iekļaušanu Satversmes preambulā. Lasot komentārus internetā, nereti vērojama klaja nepatika pret visu kristīgo. Daži no šiem komentētājiem patiešām ir īsti bezdievji, kas sabiedrībai agresīvi uzspiestā materiālistiskā pasaules uzskata un dzīvesveida ietekmē noliedz jebkādu garīgās pasaules eksistenci; citiem ateisma ideoloģija ir kā reliģija - viņi gluži vienkārši tic, ka Dieva nav, nevēloties uzklausīt nekādus argumentus. Vēl kādiem ir pretenzijas nevis pret Kristus mācību, bet baznīcas institūciju. Taču ir arī ļaudis, kuru viedoklis pauž atklātu naidu. Iemesli ir dažādi -agresīvi nekristīgi reliģiski uzskati, tostarp sātanisms, radikāls latviskais pagānisms un naids pret „žīdu reliģiju”, tāpat nevēlēšanās izbeigt grēka dzīvi, līdz ar to arī nepatika pret baznīcas sludinātajām morāles normām.

Pēdējos gadu desmitos visā pasaulē vērojams pret kristīgajām vērtībām vērsts masveida uzbrukums. Mērķtiecīgi tiek grauti sabiedrības morāles pamati, vājināta ģimenes institūcija, apzināti pārmainīta vīrieša un sievietes loma ģimenē, par normālām pasludinātas dažādas morālas kroplības un perversijas, legalizēta nedzimušu bērnu (aborts) un pieaugušo (eitanāzija) nogalināšana. Tiek mēģināts vājināt tautu un indivīda identitāti it visā - vai tā būtu garīgā, nacionālā vai dzimuma identitāte. Tā ir apzināta, ar globalizācijas procesu saistīta politika, jo tautas tradicionālā dzīvesziņa un konkrētas identitātes formas globalizāciju bremzē, bet vērtību, uzskatu un identitātes trūkums - paātrina. Tāpēc ir svarīgi atņemt cilvēkiem viņu identitāti un vērtības, padarot tās par relatīvām un maznozīmīgām. Tā ir garīga cīņa un tai ir garīgas saknes.

Šīs globālās cīņas atskaņa Latvijā bija arī mēģinājums mainīt Latvijas valsts himnu. Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!” esot novecojusi, tās dziedāšana liecinot par latviskās identitātes (pārāk kristīga) un latviešu pašapziņas (jālūdz taču Dievs) trūkumu. Izrādās, tautas lūgšana, kuru sirdī iznesām cauri okupācijas laikam, ar kuru uz lūpām atjaunojām Latvijas neatkarību, vairs nespēj iedvesmot tautu, tādēļ tā jānomaina ar diezgan pagānisko, bet nenoliedzami uzrunājošo Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava”. Un arī šoreiz bija dzirdamas runas par reliģijas šķiršanu no valsts, par to, ka Dieva vārda piesaukšana himnā aizskar neticīgu cilvēku jūtas, ka bez dēliem un meitām, iespējams, ir vēl kāds trešais dzimums, un citas muļķības.

Paldies Dievam, šoreiz šī iniciatīva izgāzās. Pret to bija vairums politiķu, sabiedrisko un kultūras cilvēku, tostarp pats Mārtiņš Brauns, arī lielākā daļa tautas. Taču nav teikts, ka pēc kāda laika netiks mēģināts vēlreiz. Stipra identitāte - bet valsts himna ir svarīga valstiskās identitātes daļa - traucē federalizācijas procesiem Eiropā un globalizācijas procesiem pasaulē. Laikā, kad Eiropas Savienības izpratne par morāli un cilvēktiesībām spiež atteikties no kristīgajām vērtībām, varam sagaidīt, ka nākotnē arī pret mums tiks vērsts līdzīgs politisks, morāls un garīgs spiediens, kā pret Ungāriju un dažām citām valstīm. Mums vienmēr piedāvās mainīt savu identitāti, himnu, valodu, valsti. Svešas varas vienmēr centīsies, lai mēs apšaubītu to, kas mums kā nācijai kopīgs - lai mēs novērstos no saviem varoņiem, valsts dibinātājiem, kolektīvajām tradīcijām, vēsturiskās atmiņas. Vai mēs to darīsim? Diemžēl daudzi ir gatavi padoties spiedienam, vēl citiem tas ir izdevīgi politisku, ekonomisku vai citu apsvērumu dēļ.

Nacionālās Apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars par mūsu himnu saka: „Latvijas valsts himnā iekodēti būtiski latviešu nācijas kopības pamati: 1) lūgšana jeb Dieva atzīšana, 2) griba, lai latvieši („latvju dēli un meitas”) varētu dzīvot Latvijā, 3) tieksme pēc kultūras un dailes („meitas zied”, „dēli dzied”), 4) lai mēs savā Latvijā būtu laimīgi („laid mūs tur laimē diet”). Protams, latviešiem ir ne mazums dziesmu ar stipru programmu un tomēr himna nav kas tāds, ko būtu jāmaina līdz ar pārejošām modes tendencēm.” Ikvienas puslīdz cienījama vecuma valsts himna savā būtībā ir konservatīva un tradicionāla. Ne jau vecums, valodas izteiksmes veids, Dieva pieminēšana vai nepieminēšana ir svarīgākais valsts himnai. Svarīgi, kas himna mums katram ir personīgi un kā savas tautas un valsts pilsoņiem.

Publicists Sandris Točs raksta: „Cilvēks bez identitātes ir cilvēks bez kopienas. Viņš ir vientuļš un vājš. Ir daudz vieglāk pārvaldīt indivīdos sasmalcinātu sabiedrību nekā sabiedrību, kas veido kopienas un grupas. Tradicionālajā sabiedrībā cilvēkam ir ģimene, ir valsts, ir nācija, ir draudze. Modernais cilvēks ir individuālistisks un brīvs, bet viņam šīs aizmugures, šī atbalsta, ko sniedz kopiena, nav. Bet kopienu veido un satur identitāte. Jo stiprāka identitāte, jo stiprāka kopiena.” Satversmes preambula ar tajā iekļautajām nacionālajām un kristīgajām vērtībām nepieciešama tādēļ, lai noformulētu un nostiprinātu mūsu kā indivīdu, tautas, nācijas un valsts identitāti.

Egila Levita izstrādātais preambulas teksts rada pārliecību, ka ar tā palīdzību tiks nostiprināts latviešu tautas kā šīs valsts pamatnācijas un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss, kā to bija paredzējuši mūsu valsts dibinātāji 1918. gada 18. novembrī. Šāds nostiprinājums nenozīmē mazākumtautību diskrimināciju. Neviens nevēlas, lai krievi, ukraiņi, ebreji un citu tautību Latvijas iedzīvotāji pēkšņi kļūtu par latviešiem. Mēs vēlamies, lai ikviens, kas dzīvo šajā valstī, godātu tās ideālus, pamatvērtības un simbolus, cienītu pamatnācijas tradīcijas un valodu, plecu pie pleca ar valstsnāciju - latviešiem - piedalītos valsts labklājības un attīstības nodrošināšanā. Cieņa, lojalitāte un patriotisms ne vien uz šo zemi, bet arī uz Latvijas valsti, balstoties kopīgā identitātē un vērtībās - lūk sabiedrības saskaņas un vienotības pamats.

Bet kā ar šī raksta virsrakstā uzdoto jautājumu? Vai Dievs var svētīt šo zemi - Latviju, kā to lūdzam mūsu valsts himnā? Jā, Viņš var un vēlas to darīt, tikai… Sabiedrisko attiecību speciālists Kristians Rozenvalds teic: „Kad neticīgo valstī tautas lūgšana ir valsts himna, tad īsti nav ne lūgšanas, ne himnas.” Sāpīgi, bet patiesi vārdi. Mēs nevaram lūgt: „Dievs, svētī Latviju!”, vienlaikus noliedzot un ignorējot gan Dievu pašu, gan Viņa dotos morāles un svētītas dzīves likumus. Mēs nevaram cerēt, ka Dievs svētīs mūsu zemi, vienlaikus sludinot materiālisma ideoloģiju un rupji pārkāpjot jebkuras Dieva un cilvēku nospraustās normas - zogot, krāpjot valsti un līdzcilvēkus, nemaksājot nodokļus, melojot, aprunājot, zākājot valdību, tikai pašiem nedarot neko, lai mūsu dzīve un līdz ar to arī mūsu valsts kļūtu labāka.

Aptuveni 73% Latvijas iedzīvotāju uzskata sevi par ticīgiem. Bet kur ir viņu augļi? Ar šādu ticīgo skaitu Latvijai vajadzētu būt labklājības un uzplaukuma zemei. Nemānīsim sevi un citus. Vienīgā cerība, vienīgais garants Dieva svētībai un labklājībai ir atgriešanās pie dzīvā Dieva un Viņa likumiem. Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz Dieva Vārda un sava garīgā mantojuma pamata.

Tāpēc tomēr…
Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (3)

  1. Ir Latvijā cilvēki, kuri lūdz Dievu par Latvijas tagadni un nākotni, bet izskatās - mazākumā! Es ceru, pienāks laiks Dieva elpai Saeimā un prezidenta kabinetos! Lai Dievs svētī Latviju!

  2. Latvijas himnu ir jāmaina, jo esošā jau sākotnēji programmē mūsu tautu pakļauties kungiem, samierināties, gaidīt tā kunga labvēlību un maksimums laimē diet, ja paveiksies. Baumaņu Kārlis visu mūžu bija nodzīvojis cariskās Krievijas impērijā, līdz ar to viņa izpratne par himnu bija balstīta uz “Bože carja hraņi”. Līdz ar to arī esošās himnas enerģētika ir ļoti zema. Valsts himnai jābūt tādai, kuru dziedot tu jūti spēku, tai jābūt tautu vienojošai un enerģērtiski uzlādētai. Esošā Latvijas himna tāda nekad nav bijusi. Uzskatu ka himnas nomaiņa varētu būt līdzīgi kā plaisa ledū, kura nestu mūsu valstī sākotnēji nemanāmas pārmaiņas un pakāpeniski, kā pavasara palu laikā, salauztu sasmakušo sistēmu. Himnai jābūt tādai, kuru dziedot, vai dzirdot, skudriņas skien pa kauliem pat vārdus nesaprotot. Šobrīd mūsu valsts praktiski kā ideja ir bankrotējusi un tikai enerģētiskā plānā to ir iespējams mainīt. Mēs zudīsim kā tauta, ja nemainīsimies. Šobrīd valsts un dzimtene ir pilnīgi dalīti jēdzieni. Himnas nomaiņa varētu kļūt par pirmo akmeni lielai pārmaiņu lavīnai.

    Joprojām var parakstīties par himnas nomaiņu. Ir parakstījušies varāk kā 1600 cilvēku, palasiet komentus, daudzi sirdī sajūt, ka esošā himna nav mūsu enerģijas nesēja. Šīs domas radās spontāni izbraukājot Daugavpili. Izrādās ka Daugavpils ir latviska pilsēta, neskatoties uz 3% latviešu nacionālo sastāvu. Viena no skaistākajām pilsētām Latvijā. Maximā krievu meitene pie kases ļoti labi runāja latviski un liela daļa krieviski runājošo jaunās paaudzes cilvēku runā ļoti labā latviešu valodā. Tas bija šoks. Mums vēl ir iespēja izdzīvot kā nācijai, bet tikai atceroties ka “Pastāvēs ka pārvērtīsies”.

  3. Kas ir 1600 cilvēku iepretim 2 miljoniem? Diskusijas, kas par himnas maiņas jautājumu bija sabiedrībā, ļoti skaidri parādīja, ka lielākā daļa tautas ir PRET himnas nomaiņu. Neviena nācija, izņemot radikālus revolucionārus un anarhistus, tik ātri nemaina savu himnu, kas tai bijusi gadsimtiem. Nav enerģētiska? Bet tieši “Dievs, svētī Latviju!” iedvesmoja pirmās nacionālās atmodas tēvus, mūsu kultūras un saimnieciskos darbiniekus, tā iedvesmoja strēlniekus cīņai par savas tēvzemes brīvību, tā iedvesmoja latviešu sabiedriskos darbiniekus 1918.gada 18.novembrī pasludināt Latvijas valsti, tā iedvesmoja mūsu karavīrus brīvības cīņās. Tieši “Dievs, svētī Latviju!” bija cerības uguns mocekļiem čekas pagrabos, cietumos un Sībīrijas trimdā, tā bija cerības uguns leģiona karavīriem, cīnoties pret boļševiku varmākām, tā bija cerības uguns latviešu tautai visus garos okupācijas gadus. Galu galā ar “Dievs, svētī Latviju!” uz lūpām mēs atjaunojām savu valsti. Un tagad grupiņa cilvēku grib aizslaucīt mēslainē visu šo paaudžu, mūsu tēvu un vectēvu svētumu? Neizdosies.

    Man gan šķiet, ka iemesls nav vis enerģētikā, bet dažu cilvēku nemotivētā naidā pret Dievu un kristietību. Jo “Dievs, svētī Latviju!” ir lūgšana - tautas lūg\sana. Bet, kā var lūgt to, ko ienīst? Šodien visā pasaulē galvu atkal ceļ agresīvais karojošais ateisms un diskusija par himnas maiņu ir tā atbalss Latvijā. Posts mūsu valstij un briesmas tās pastāvēšanai rada nevis lūgšana, bet tieši pretēji - atteikšanās no dzīvā Dieva, Viņa ignorēšana un grēka atklāta akceptēšana. Un elkdievība ir viens no nopietnākajiem grēkiem. Tie, kas šodien mūsu tautu mēģina vest atpakaļ pagānismā, ved to postā un pazušanā. Jo: “ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus”, saka Dieva Vārds.

Uzraksti komentāru