4. nodaļa - Buržuāziskais nacionālists

Ievietoja | Sadaļa Atmiņu ceļos | Publicēts 11-11-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Starptautiskās politikas dziļajos ūdeņos mani ievadīja mammas tēvabrālis Aleksandrs jeb Saša. Onkulis dzīvoja Federvācijā, konservatīvajā Bavārijas pavalstī, un viņa politiskais elks bija toreizējais vācu Kristīgi sociālās savienības līderis Francis Jozefs Štrauss. Šis apstāklis lielā mērā noteica onkuļa politiskos uzskatus. Politika bija Sašas vaļasprieks, par ko viņš bija gatavs stundām runāt ar ikvienu, kas vēlējās viņā klausīties. Var teikt, ka Sašas politiski analītiskās lekcijas bija mana pirmā nopietnā saskarsme ar starptautisko politiku. Onkulis patiešām bija interesants stāstnieks, tāpēc mana pasaules uzskata veidošanā viņam ir nesalīdzināmi lielāki nopelni nekā visai padomju propagandas “mašīnai” un izglītības sistēmai kopā.

Tiesa, ne visām Sašas atziņām varēju piekrist bez ierunām. Onkulis ļoti augstu vērtēja Hitlera personību un viņa valdīšanas laiku uzskatīja par vācu tautas “zelta laikmetu”. Šā iemesla dēļ viņš neatzina ne holokaustu, ne gāzes kameras, ne citus nacistu noziegumus, un sauca to visu par komunistu un žīdu propagandu”. Onkulis gan paredzēja komunisma galu un PSRS sabrukumu, taču uzskatīja, ka Latvija ar saviem ierobežotajiem ekonomiskajiem un cilvēkresursiem nav spējīga pastāvēt kā neatkarīga valsts. Mūsu zemes nākotni viņš saskatīja demokrātisku Krievijas Savienoto Valstu sastāvā pēc ASV štatu parauga. Es ar Sašu daudz nestrīdējos - ko nu ola mācīs vistu, turklāt negribējās arī bojāt attiecības, jo visus, kas nepiekrita viņa uzskatiem, Saša sauca par dumm (vācu val. - dumjš, muļķis), kas viņa izpratnē nozīmēja politiski neizglītotu personu.

Onkulis Saša.

Diemžēl onkulis Latviju apciemoja reizi gadā, tādēļ nācās meklēt alternatīvus informācijas avotus. Par vienu no tādiem man kļuva īsviļņu radio. Tolaik tas nemaz nebija tik vienkārši, jo katrā daudzmaz lielākā padomijas pilsētā bija uzbūvēti speciāli radiotorņi, kuru vienīgais uzdevums bija slāpēt “naidīgās radiobalsis”. Spītējot neciešamajai kaukoņai, es ik vakaru sēdos pie radiouztvērēja un centos no tā izvilināt jelkādu necenzētas informācijas devu. Raidījumus krievu valodā nez kādēļ slāpēja mazāk, tādēļ biežāk iznāca klausīties BBC un “Amerikas Balsi” krievu mēlē. Šad tad izdevās saklausīt arī “Amerikas Balss” latviešu raidījumus un dažkārt pat “Brīvo Eiropu”. Pateicoties Rietumu radiopārraidēm biju labi informēts par pasaules aktualitātēm un uzzināju daudz ko tādu, par ko padomju plašsaziņas līdzekļi klusēja.

Regulārā sērfošana radioviļņos radīja plašāku interesi par dažādām radiostacijām un to uztveršanas iespēju. Meklējot mani interesējošās raidstacijas, uzdūros arī citām, kas piesaistīja savas savdabības vai atrašanās vietas dēļ. Pārsvarā tie bija reliģiski raidījumi, ko krievu, latviešu un citu pasaules tautu valodās pārraidīja “Trans World Radio” no Montekarlo, Portugāles un Guamas salas, kā arī “Andu Balss” no Peru, tāpat Vatikāna Radio un citas radiostacijas. Klausījos arī Kanādas un Zviedrijas radio ārzemju redakciju sagatavotās programmas, bet ar priekšsēdētāja Mao mācību varēja iepazīties Albānijas vai Ķīnas radio ēterā. Pamazām īsviļņu radiostaciju uztveršana kļuva par manu vaļasprieku, tomēr attīstīties nopietnākā līmenī tam nebija lemts. Profesionālu aparatūru, kas paredzēta tieši šim radioamatierisma veidam, Padomju Savienībā iegādāties nevarēja, un arī citi apstākļi nebija labvēlīgi šādam hobijam. Īsviļņu radiostaciju uztveršanas noteikumi paredz, ka uztverot kādu radiostaciju, uz to jānosūta ziņojums, kur jānorāda uztveršanas laiku, datumu, frekvenci un jāsniedz īss raidījuma satura izklāsts. Ja ziņojums atbilst patiesībai, radiostacija izsūta uztveršanas apstiprinājuma kartīti (QSL card). Šādas krāsainas kartītes ir visu īsviļņu radioamatieru kolekciju pamatā. Arī es nosūtīju dažus ziņojumus, taču atbildi nesaņēmu. Droši vien manas vēstulītes aizķērās uz čekistu darbagaldiem Rīgas pasta starptautiskajā nodaļā.

Tomēr nebūtu pareizi visus nopelnus manis ideoloģiskajā audzināšanā piedēvēt tikai Vācijas onkulim un Rietumu radiostacijām. Daudz lielāks nopelns pienākas komunistiskās partijas un padomju nomenklatūras darboņu rijīgajai negausībai un morālajai divkosībai, kas 70.- 80.gados kļuva īpaši uzkrītoša, tāpat valstī valdošajai dubultstandartu un melu atmosfērai, jebkādas brīvākas domas apspiešanai un totālai cenzūrai. Tas viss radīja manī aizvien pieaugošu iekšējo protestu pret politisko sistēmu, kāda valdīja Padomju Savienībā. Tāpēc es ne visai ticu tiem, kas šodien apgalvo, ka tikai pēc PSRS sabrukuma ieraudzījuši patiesību. Bija jābūt pilnīgi aklam vai personīgi ieinteresētam, lai neredzētu, ka aiz skaļajiem lozungiem un ārējas pompozitātes slēpjas milzis uz māla kājām. Ja to spēju saskatīt es - vienkāršs pusaudzis, kā to varēja neredzēt un nesaprast pieauguši un labi izglītoti cilvēki, kas turklāt vēl strādāja vadošos amatos. Drīzāk jau negribēja redzēt un saprast.

Īpaša interese man izveidojās par Latvijas 20.gadsimta vēsturi. To veicināja gan “Amerikas Balss” latviešu raidījumi, gan omītes stāsti par cara laikiem, kad trīs rubļi bijusi liela nauda, par kuru varēja nopirkt teju pusi veikala; par labajiem Ulmaņlaikiem, kad visi dzīvoja pārticībā un katram bija sava iztika; par vācu laikiem, kad pat naktī varēja mierīgi pastaigāties un no pretimnākošajiem vācu zaldātiem nebija jābaidās. Tam pretstatā mammas stāsts par 1940.-1941.gada okupācijas dienām, kad viņa kā ganiņš laukos pieredzēja, kā uz Sibīriju aizved māju saimniekus, bet neilgi pirms vāciešu ienākšanas kalps komunists nodedzina kūti ar dzīviem lopiem; par laupīšanām un vardarbību tūlīt pēc krievu otrreizējās ienākšanas 1944.gadā, kad durvīm nācās pierīkot papildus drošības bultas, kas mūsu dzīvoklī vēl bija saglabājušās kā spilgta laikmeta liecība. Atmiņā mammai bija palicis arī 11.novembris - Lāčplēša diena, kad bērnībā viņa ik gadu kopā ar vecākiem (mammas tētis bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieris) devās uz prezidenta Kārļa Ulmaņa rīkoto svētku pasākumu Rīgas pilī. Katrs no šiem atmiņu stāstiem palīdzēja man vairāk uzzināt par Latvijas likteņiem 20.gadsimtā. Kā uzskatāms piemērs par vienkāršo cilvēku dzīvi brīvajā Latvijā kalpoja arī omītes bufetē redzamie Kuzņecova fabrikas trauki, sudraba karotītes un citi senlaiku galda piederumi.

Jaukā dzīve neatkarīgajā Latvijā. Omamma Jūrmalā, 30. gadi.

Padomju vēstures grāmatās par Latvijas brīvvalsts (1918.-1940.) periodu neko jēdzīgu, bet galvenais patiesu uzzināt nevarēja, tāpēc nācās meklēt 20.-30.gados izdotu literatūru. Tās bija vecās “Atpūtas”, citi neatkarīgās Latvijas preses izdevumi un grāmatas. Iemācījos lasīt vecajā drukā, kas daudziem maniem vienaudžiem bija īsta ķīniešu ābece. Regulāri apmeklēju nelegālo kolekcionāru tirdziņu, kurš bija nepārtrauktā milicijas un čekas uzraudzībā, tādēļ bieži mainīja atrašanās vietu. Tā nu es kopā ar kolekcionāriem klejoju no VEF Kultūras pils uz Šmerli, no Šmerļa uz Biķernieku mežu, no Biķernieku meža uz Zolitūdi. Brīvvalsts laika grāmatas un periodika krietni paplašināja manu redzesloku un uzlaboja zināšanas par savas tautas un valsts vēsturi. Tā no vienkārša brīvdomātāja pamazām izveidojās “buržuāziskais nacionālists”, kā padomju propaganda dēvēja Latvijas patriotus.

Savdabīgs vēstures izziņas objekts man bija arī Rīgas kapi ar dažādu latviešu sabiedrisko un kultūras darbinieku atdusas vietām. Mūsu dzimtas kapavieta atrodas Meža kapos, netālu no Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica kapa. Tuvumā apglabāti vēl vairāki valsts un sabiedriskie darbinieki. Ik gadu svecīšu vakarā mēs ar mammu un omīti līdztekus radinieku kapiem apmeklējām arī neatkarīgās Latvijas valsts darbinieku un latviešu karavīru apbedījumu vietas, kaut šajā dienā kapos vienmēr uzturējās ievērojams skaits milicijas un drošības dienesta darbinieku, kas modri uzraudzīja notiekošo. Uz vēstures notikumu izpēti mani mudināja arī mammas meitas uzvārds - Kurele. Cilvēki nereti jautāja, vai mēs neesot ģenerāļa Kureļa radinieki. Meža kapos bija vēl daudz citu ar Latvijas brīvvalsts periodu saistītu atdusas vietu. Šis tas interesants gadījās arī Raiņa kapos, bet jo īpaši Lielajos kapos, kur atdusas vairāki pirmās latviešu nacionālās atmodas darbinieki - Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs. Ja vien bija iespēja, apmeklēju kapus arī citās Latvijas pilsētās. Īpaši mani saistīja Pirmā pasaules kara strēlnieku un Latvijas brīvības cīnītāju piemiņai veltītie pieminekļi, kas tolaik gan bija nesakopti un izpostīti.

Viens no faktoriem, kas veicināja nacionālu uzskatu veidošanos, bija padomju varas īstenotā rusifikācijas politika. Latviešu valoda tolaik bija kļuvusi par otrās šķiras valodu, ko izmantoja tikai izglītības un kultūras sfērā. Visās pārējās jomās - valsts un pašvaldību oficiālajos dokumentos, rūpniecībā, citās tautsaimniecības nozarēs, galvenokārt lietoja tikai krievu valodu. No visas plašās padomijas sabraukušie viesstrādnieki un labākas dzīves meklētāji mācīties latviski negribēja, tāpēc ierasta lieta bija darba sapulcēs uzņēmumos runāt krievu mēlē pat tad, ja kolektīvā bija tikai daži krievi. Atceros gadījumu, kad sešu gadu vecumā nokļuvu slimnīcā. Kā jau visur, arī šeit daļa darbinieku bija krievu tautības. Reiz vienai no māsiņām vajadzēja paņemt analīzes no kāda maza puisīša. Īsti nemācēdama latviski, viņa centās bērnam paskaidrot, ka vajag “pačuraitis i pakakaitis”. Neko nesaprazdams, mazais sāka raudāt. Nožēlojami, ka cilvēks, kura pienākumos ietilpst darbs ar maziem bērniem, nespēj ar tiem sarunāties viņu dzimtajā valodā viņu pašu zemē.

Šodien nākas dzirdēt apgalvojumus, ka padomju laikā visi dzīvojuši draudzīgi un konfliktu starp tautībām neesot bijis. Ārēji varbūt tā arī izskatījās, jo paust savu protestu pret krievu valodas dominanti latviešiem tolaik nebija nekādu iespēju, ja negribēja iedzīvoties nepatikšanās. Taču sadzīves līmenī, īpaši dažādās jubilejās un saietos, politiski jautājumi tika pārrunāti visai bieži, tostarp nacionālās attiecības. Latvieši uzskatīja, ka visas nelaimes, ieskaitot noziedzību, tāpat vides, kultūras un tikumisko vērtību degradāciju, sākušās līdz ar krievu atnākšanu. Savukārt krieviem bija iegalvots, ka pirms padomju varas nodibināšanas šeit bijusi atpalikusi, nabadzīga zeme, un tieši viņi atnesuši latviešiem kultūru. Šādas propagandas iedarbību labi ilustrē gadījums ar padomju karavīriem 1940.gadā, kad tie uz ielas mēģināja labi pārtikušos vietējos pilsoņus pacienāt ar sausu rupjmaizi, jo te taču valdot milzīgs bads. Visu augstākminēto iemeslu dēļ latviešu un krievu attieksme vienam pret otru bieži vien bija nievājoša. Krievi saukāja latviešus par gansiem un fašistiem, latvieši krievus - par sieriem un utainajiem. Arī mana pirmā negatīvā pieredze ar krieviem gadījās jau bērnībā, kad, ciemojoties pie brālēna, no kāda krievu puikas pamatīgi dabūju pa muti. Tiesa, toreiz pats vien biju vainīgs - apsaukāju šo par krievu, lai gan nezinu, vai tas ir apvainojums, ja tevi nosauc par to, kas esi?

Pamatskolu beidzot mans pasaules uzskats jau bija ieguvis noteiktas aprises, tāpēc izlaiduma eksāmenā izvēlējos rakstīt sacerējumu par Andreja Pumpura eposu “Lāčplēsis”. Nacionāli patriotisku frāžu tajā netrūka, taču atzīme par saturu bija teicama. Nezinu, ko domāja eksaminācijas komisija, bet laikam jau skolotāji, neskatoties uz ideoloģiskajiem ierobežojumiem, sirdī tomēr jutās latvieši. Bez tam, piesieties it kā nebija pamata - padomju sistēmā bija atstāta šaura sprauga dažādām nacionālās kultūras izpausmēm un “Lāčplēsis” bija skolu obligātās literatūras sarakstā. Tomēr padomju ideoloģizētajā gaisotnē vērtējums tik nekaunīgam nacionālismam varēja būt arī citādāks.

****

Šodien nereti nākas dzirdēt taisnošanos, ka padomju gadi bija laiks, kad neviens mums neko nestāstīja, tāpēc mēs nezinājām patiesību. Taču arī es izaugu un savu pasaules uzskatu izveidoju tieši šajā laikā. Un tāds es nebiju vienīgais. Ņemot vērā savu personīgo pieredzi un citu vienaudžu likteņus, esmu nonācis pie zināmiem secinājumiem par tā laika jaunatni un viņu dzīves uztveri.

Padomju laika jauniešus varēja sadalīt četrās kategorijās. Vairākums bija vienaldzīgie, kādi bijuši visos laikos pie visām iekārtām, un kādi lielā skaitā sastopami arī šodien. Viņus īsti neinteresēja ne politika, ne savas zemes un tautas vēsture, nemaz nerunājot par kaut kādām eksistenciālām lietām. Viņu ideoloģija bija vēders un moderns apģērbs, viņu elki - popmūziķi un kinozvaigznes, viņu izklaides - ballītes, sekss un alkohols. Ne par ko augstāku viņi domāt nespēja un arī negribēja.

Otru grupu veidoja karjeristi. Viņu dzīves ceļš bija iepriekš nolemts - komjaunatne, tad partija un pēc iespējas ietekmīgāka zobratiņa vieta lielajā padomju mašinērijā. Ja palaimējās, varēja pat iekļūt izredzēto pulkā, kam lemts šos zobratiņus grozīt. Starp šīs kategorijas ļaudīm nebija gandrīz neviena, kam līdzdalība komunistu organizācijās būtu bijusi personīgā pārliecība. Valdīja uzskats, ka neiestājoties partijā, cilvēkam nav nekādu cerību uz izaugsmi. Nereti jauniešus iestāties komjaunatnē, bet pēc tam komunistu rindās, mudināja pašu vecāki, uzskatīdami, ka tā viņi nodrošina savu bērnu nākotni. Taču bija arī tādi, kas paši izvēlējās šo ceļu. Atceros kādu skolasbiedru, kurš jau septītajā klasē paziņoja, ka viņa ceļš ir: komjaunatne - partija - vadošs amats. Kad mēģināju apelēt pie viņa sirdsapziņas, saņēmu atbildi: “Pēc desmit gadiem redzēsim, kas būsi tu, bet kas būšu es!” Diemžēl partijā iestāties viņam nesanāca, jo sākās atmoda un komunisti vairs nebija modē. Tomēr līdz tam viņš vēl paspēja apgrozīties komjaunatnes funkcionāru vidē un pat sapīties ar VDK. Starp citu, viņš to nemaz neslēpa. Ar čekas palīdzību arī dienestu padomju armijā viņam nācās nolauzt nevis kaut kur Afganistānā vai Tālajos Ziemeļos, bet tepat Rīgā, pie tam, ne jau izbaudot karavīra sūro likteni, bet divus gadus valsts maizē studējot augstskolā. Tamlīdzīgu cilvēku padomju sistēmā nebija mazums.

Trešajā kategorijā bija jaunieši, kurus padomju izglītības sistēmai un propagandas aparātam tomēr bija izdevies pārliecināt, ka padomju iekārta ir pati labākā, cēlākā un progresīvākā pasaulē. Nebeidzamie atgādinājumi par bezmaksas izglītību, bezmaksas medicīnu un sociālo vienlīdzību Padomju Savienībā, pretstatā “pūstošā kapitālisma” vilku likumiem, kā arī patiesas informācijas trūkums par dzīvi pirmskara Latvijā un attīstītajās Rietumvalstīs, daļai cilvēku patiešām iedvesa pārliecību, ka viņi dzīvo “strādnieku paradīzē”. Tādu gan nebija daudz. Dažiem svarīgs faktors šķita “cīņa par mieru”. Ja nebija kara, varēja paciest gan hronisko preču trūkumu veikalos, gan dzīvojamās platības deficītu, gan gadu desmitiem neremontētās mājas, jo tās taču bija pārejošas grūtības. Man tomēr šķiet, ka šādi uzskati varēja izveidoties tikai tādās ģimenēs, kurās nebija pirmskara tradīciju, kur nebija vecmāmiņu un vectētiņu, kas pastāstītu par senajiem laikiem. Protams, padomju iekārta bija mīļa arī labi situētu nomenklatūras darbinieku atvasēm.

Taču lielākā daļa latviešu nebija ne pārliecināti komunisti, ne padomju sistēmas fani. Tautā vēl bija dzīvas atmiņas par neatkarības gadiem un dzīvi tolaik. Tie retie, kam laimējās kaut uz brīdi nokļūt viņpus “dzelzs priekškara”, pārsteigti konstatēja, ka kapitālistu “apspiesto” strādnieku dzīves līmenis, algas un sociālās garantijas ir daudzkārt lielākas nekā izslavētajā “strādnieku paradīzē”. Ne mazāk šokējošu iespaidu radīja pārpilnie veikalu plaukti, kas pēc padomju tukšuma un pelēcības atgādināja nevis iepirkšanās vietu, bet krāšņu izstādi. Tāpēc vara modri raudzījās, lai viņpus robežai tiktu tikai uzticami un ideoloģiski noturīgi ļaudis. Ja cilvēkiem būtu iespēja brīvi ceļot un redzēt, kā ļaudis dzīvo citviet pasaulē, iespējams, komunistu vara sabruktu daudz ātrāk. Cilvēki ieraudzītu, ka kapitālistu “pazemotie” strādnieki jūtas itin labi un par kaut kādu “vispasaules revolūciju” pat nedomā.

Visbeidzot, ceturtajā kategorijā ietilpa intelektuālākā un radošākā jaunatnes daļa, kas lielākoties bija Latvijas patrioti, interesējās par savas tautas pagātni un garīgo mantojumu. Tiesa, skolā par šādiem jautājumiem nerunāja, arī avīzēs neko tamlīdzīgu nedrukāja, bet ar pirmspadomju laikā izdotajām grāmatām varēja iepazīties tikai bibliotēku specfondos, kur pieeja bija šauram cilvēku lokam. Un tomēr - tie, kas patiesi vēlējās, patiesību uzzināt varēja. Bija grāmatu antikvariāti, bija nelegālie kolekcionāru tirdziņi, kur varēja sameklēt attiecīgu literatūru. Vajadzēja tikai nedaudz papūlēties. Šīs atziņas patiesumu pierāda gan mans, gan daudzu citu Latvijas jauno patriotu piemērs.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Paldies par brīnišķīgo stāstījumu! Uzzināju daudz ko interesantu, ko līdz šim nebiju lasījusi un zinājusi.

Uzraksti komentāru