- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Vizbulītes jaunā dzīve

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2013. gada 14. oktobris 07:00 sadaļā Brīnumi notiek

Agnese Turkova ir meitene, kurai Dievs dāvāja otru dzīvi, otru iespēju dzīvot un kalpot Viņam. Briesmīgo slimību, kas lēnām grāva Agneses miesu un personību, Dievs pārvērta atjaunotā miesā un garā. Dievs pārvērta „nejauko” Agnesi jaukajā Vizbulītē - vārds, ko Agnese labprāt kādreiz vēlētos redzēt ierakstītu savos personas dokumentos. Par šo žēlastību Agnese nebeidz pateikties savam Debesu Tēvam un gatava par Viņa mīlestību liecināt katram. Kopā ar viņu šajā liecībā dalās arī Vizbulītes vecāki - Valērijs un Linda Turkovi.

****

Agnese: - Esmu uzaugusi kristīgā četru bērnu ģimenē. Kad biju maziņa, vienmēr teicu mammai: „Mammu, es dzīvē nekad nebūšu nejauka! Būšu jauka un mīlīga!” Pēc desmitās dzimšanas dienas man sāka sāpēt galva. Taču, tajā laikā es ļoti simulēju slimības, jo man nepatika iet skolā. Tāpēc gandrīz katru dienu gāju pie skolas māsiņas ar visdažādākajām sūdzībām. Es burtiski iestāstīju sev: „Tu esi slima, tev ir temperatūra, tu jūties slikti, ļoti slikti!” Piektajā klasē māsiņa gandrīz katru dienu sūtīja mani mājās. Tā nu neviens īsti neticēja, ka man patiesi sāp galva - domāja, ka kārtējo reizi simulēju.

Gāja gadi, sāku iet vidusskolā. Vidusskolas laiks bija briesmīgs. Galva sāpēja ar katru gadu vairāk. Sāpes bija tik spēcīgas, ka pat vairs īsti nesapratu, kas notiek apkārt. Nevarēju pakustināt galvu, gar acīm zibēja melni pleķi. Bija laiks, kad staigāju kā pa miglu. Arī, kad galva nesāpēja, bija sirreāla sajūta - it kā es esmu un tajā pašā laikā neesmu. Man vienmēr šķita, ka kāds ir aiz manis. Biju sev iestāstījusi, ka ejot nedrīkstu atskatīties vairāk par trim reizēm, jo tad atgadīsies kas slikts. Parasti trešo reizi neizmantoju - man bija bail. Bija sajūta, ka kāds mani izseko. Kad sēdēju ar muguru pret sienu, šķita, ka kāds aiz manis stāv, un tas nav nekas labs.

Vidusskolā visiem stāstīju, ka ticu Dievam un esmu kristiete - nelietoju alkoholu, nesmēķēju, esmu jauks cilvēks. Taču realitātē es to visu darīju - centos būt tāda pati kā visi. Teicu skolasbiedriem, lai mani aicina uz visiem tusiņiem. Paldies Dievam, mani neaicināja. Mani izsmēja par to, ka esmu kristiete. Viņus neuztrauca tas, ka lietoju alkoholu, bet tas, ka ticu Dievam. Kā es tā varot?! Mani centās visādi pazemot. Reiz kādā prezentācijā par ziepēm, mani klasesbiedri teica, ka esot arī „īpašās dievišķās ziepes īpaši dievišķiem cilvēkiem”. To sakot visi skatījās uz mani. Kad klasesbiedri nicinoši sauca ebrejus par žīdiem, es vienmēr aizstāvēju Dieva tautu, jo man šķita briesmīgi, ka tā runā par cilvēkiem.

Skolotāja reiz teica, ka manī dzīvojot it kā divi cilvēki - viens jauks, bet otrs - briesmīgs, ļauns, nejauks cilvēks, kas var būt ļoti nešpetns un negants. Tā arī bija. Es biju ļoti naidīga, man riebās visi un viss. Ienīdu sevi un ienīdu citus. Centos sevi visādi sodīt - dauzīju rokas pret sienu līdz zilumiem, griezu plaukstas. Tomēr nekad nemēģināju izdarīt pašnāvību, kaut arī ļoti gribēju mirt, jo sapratu - ja izdarīšu pašnāvību, nonākšu ellē! Tas bija vienīgais, kas mani atturēja no pašnāvības. Dažkārt dauzīju galvu pret sienu vai grīdu. Visu to redzot, mamma bija ļoti izmisusi un arī es biju izmisusi, jo nespēju sevi kontrolēt. Biju mēģinājusi būt laba, nelaist ārā „zvēru”, kas mita manī, taču spēju noturēties lielākais nedēļu. Biju ļoti vardarbīga - raustīju jaunāko māsu aiz matiem, kopš mazotnes ienīdu savu brāli, metu pa gaisu priekšmetus, ar visiem strīdējos. Man riebās mana dzīve un viss, kas ap mani. Domāju, ka neviens mani nemīl, nevienam es nepatīku. Dzīve šķita briesmīga un es nesapratu, kāpēc Dievs vēl tur mani šajā pasaulē.

Pēc vidusskolas aizbraucu uz Krieviju. Tur dzīvoja mana drauga mamma, kas uzaicināja mani ciemos. Krievijā nodzīvoju piecus mēnešus, strādāju par dārznieka palīdzi. Tur ieraudzīju kā dzīvo krievi - visi it kā tic Dievam, bet reāli dzīvo grēkā. Domāju: ārprāts, kā viņi tā var?! Bet pati gāju uz tusiņiem, klubiem, ļoti daudz lietoju alkoholu. Bībele teic: „Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?” (Mateja ev. 7:3) Es domāju, ka ar mani viss ir kārtībā. Lasīju Bībeli, lūdzu, taču man sirds bija tālu no Dieva.

Krievijā manas galvas sāpes kļuva ļoti stipras. Kad noliecos, galvā jutu lielu spiedienu. Izdomāju, ka tas varētu būt deguna blakusdobumu iekaisums. Atgriezos Latvijā, atradu darbu un mēģināju atkal sākt normālu dzīvi. Sāku apmeklēt draudzi, iesaistījos video un foto kalpošanā. Šīs lietas man patika. Tad mamma pierunāja mani mācīties, iestājos Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Tiku budžeta grupā , mācījos ēdināšanu un viesnīcu uzņēmējdarbību. Domāju: šis ir jauns sākums, tagad mēģināšu dzīvot pareizi! Biju pat nolūkojusi Jelgavas vasarsvētku draudzi, kuru apmeklēt. Taču vienā brīdī sapratu, ka paliekot kristiete nevarēšu dabūt, ko gribu - ne puisi, ne citas lietas. Kad kādam pateicu, ka esmu kristiete, visi uz mani jocīgi skatījās. Dievs man reāli traucēja.

Teicu: „Dievs, es Tev došu pauzi, kādu laiku pamēģināšu dzīvot bez Tevis. Jo Tu man reāli traucē - es nevaru dabūt, ko gribu!” Domāju, ka, atsakoties no Dieva, dabūšu visu, ko sirds kāro. Sāku kārtīgi ballēties, vēl vairāk lietot alkoholu. Paldies Dievam, ka neesmu lietojusi narkotikas, bet alkoholu lietoju negausīgi. Man nekad nebija gana - es dzēru tik stipri, ka nereti zaudēju saprātu. Katru reizi, kad braucu uz mājām, lūdzu: „Dievs, tikai nepasaki mammai, ko esmu darījusi!” Es zināju, ka Dievs var to atklāt. Vienmēr centos ātri tikt prom no mājām atpakaļ uz Jelgavu.

2010. gada Ziemassvētkos mācībās bija liels pārtraukums un es nolēmu braukt uz mājām. Mājās sākās ārprātīgi strīdi ar mammu. Mamma teica: „Ja tu turpināsi tā dzīvot, ar tevi ir cauri! Tā nevar dzīvot!” Es domāju: nu, ja - tā nevar dzīvot! Es it kā gribēju pārmaiņas, taču sapratu, ka pati neko nespēju mainīt. Biju mēģinājusi, bet redzēju, ka tas nav iespējams. Reiz pat biju lūgusi Dievam, lai Viņš kaut ko izmaina manā dzīvē. Es alku pārmaiņas…

Pienāca 24. decembris - Ziemassvētki. Griezu rasolu un man tik ļoti sāpēja galva, ka fiziski nespēju to pat pakustināt. Man kļuva ļoti slikti un es aizgāju gulēt. Nākamajā dienā atkal griezu rasolu, jo vecāki bija kaut kur aizbraukuši un nebija neviena cita, kas to darītu. Atkal kļuva slikti, radās slikta dūša. Aizgāju gulēt, bet sāpes bija tik mežonīgas, ka sāku vemt. Māsa piezvanīja mammai, kas teica, ka jāsauc ātrā palīdzība. Es teicu: „Nē, nevajag ātro palīdzību, man viss ir kārtībā!” Kaut kā mani tomēr pielauza. Ātrie piedāvāja doties uz slimnīcu, bet es pretojos. Tomēr arī viņiem izdevās mani pielauzt.

Slimnīcā nācās ilgi gaidīt, bet tad atnāca ļoti jauks ārsts, kas iztaujāja mani par galvassāpēm un nosūtīja uz datortomogrāfiju. Galvā bija tikai viena doma: kāpēc jūs mani mokāt, man taču nekas nekaiš, laidiet mani beidzot mājās! Tad pienāca ārsts un teica, ka būšot jāpaliek slimnīcā. Prasu, kāpēc? Rītdien atnākšot ārsts un visu paskaidrošot. Man galva uzreiz sāka strādāt - rīt taču ir sestdiena un strādā tikai dežūrārsti! Teicu, lai saka skaidri un gaiši, kas man kaiš. Viņš saka; „Nu, jums tur laikam ir smadzeņu audzējs.” Man acis lielas. Pirmā doma: esmu tik jauna, es nevaru mirt! Kaut gan sen pirms tam biju izdomājusi, ka gribētu mirt nevis pēkšņi, bet no kāda audzēja vai vēža, lai man būtu laiks sagatavoties un sakārtot attiecības ar Dievu. Bet tagad sapratu - viss, tas brīdis ir klāt, man jāmirst! Mani veda uz palātu un es tikai raudāju. Palātā sapratu, ka jāsakārto savas attiecības ar Dievu. Sāku meklēt Bībeli latviešu valodā, staigāju pa palātām, taču nevienam tādas nebija. Bija tikai Bībele krievu valodā, taču mana krievu valoda nebija tik spēcīga, lai to lasītu. Tad iegāju tualetē, nokritu uz ceļiem un no sirds lūdzu Dievam piedošanu par visu.

Neatceros gandrīz neko no tā, kas notika nākamajās dienās. Operācija notika 30. decembrī. Tai vajadzēja ilgt sešas stundas, taču tā ilga astoņas stundas. Pārsteidzošākais bija, ka pusstundu pēc operācijas es pati pamodos. Bet par to visu vairāk pastāstīs mani vecāki.

Agneses slimības vēstures izraksts.

Linda Turkova: - Vērojot Agneses divas dabas, prātā nāca visādas domas. Visas tās dusmu lēkmes, ar kurām mēs nespējām tikt galā. Mēģinājām rīkoties, kā māca Bībele, taču nekas nedarbojās. Tajā pašā laikā, tas taču ir mans bērns! Kad viņai sākās valodas traucējumi, pirmo reizi pazibēja doma: varbūt tas ir smadzeņu audzējs? Tajā pašā brīdī šī doma tika noraidīta: nē, tas nevar notikt ar mums! Es pati kaut ko esmu izdomājusi. Kad Agnese atbrauca mājās pirms Ziemassvētkiem, viņas valoda samežģījās pavisam - viņa jauca vārdus, runāja ačgārni. Jutu, ka viņas runa kļuvusi pavisam neadekvāta.

Kad Agnese piezvanīja no slimnīcas un pateica, ka viņai ir smadzeņu audzējs, mums iestājās šoks. Turklāt saruna pārtrūka, jo uz kādu brīdi atradāmies ārpus zonas. Sajūta bija sirreāla - droši vien esmu pārklausījusies! Tad viņa piezvanīja otrreiz un izstāstīja, ka nekādas kļūdas nav. Tajā brīdī viss sagriezās kājām gaisā. Sajūtas bija briesmīgas. Pirmā bija vainas sajūta, ka neesam likušies par viņas sāpošo galvu ne zinis. Lūdzām Dievu, jo sapratu, ka apsūdzības nenāk no Dieva. Un Dievs noņēma šo nastu. Nākamais bija jautājums: kāpēc? Bet Dievs man pateica: „Nejautā, Es nekad neatbildēšu uz šo jautājumu!” Un es arī nekad vairs neesmu jautājusi, jo saprotu, ka man tas nav jāzina.

Tad Valērijs atcerējās, ka viņa priekšnieka draugs strādā Gaiļezera slimnīcā. Viņš piezvanīja, lai caur šo dakteri, iespējams, kaut ko vairāk uzzinātu.

Valērijs Turkovs: - Pirms šī notikuma es pēc savas firmas bankrota kādu laiku sēdēju mājās bez darba. Tad internetā ieraudzīju darba sludinājumu. Tā bija man pazīstama firma, tāpēc nezvanīju uz sludinājumā doto numuru, bet tieši firmas īpašniekam. Tiku pieņemts darbā. Reiz kādā sarunā dzirdēju, ka priekšnieka draugs strādājot Gaiļezera slimnīcā kā neiroķirurgs. Kad uzzinājām, ka Agnesei būs operācija, zvanīju savam priekšniekam. Pēc brīža priekšnieks atzvanīja un teica, lai mēs pēc stundas būtu slimnīcā. Dakteris Kaspars Auslands jau bija priekšā un sagaidīja mūs ar pilnu informāciju par Agneses slimību. Tās bija Ziemassvētku brīvdienas un pārsteidza, ka šis cilvēks bija gatavs ziedot savu brīvo laiku, lai uzreiz steigtos mums palīgā.

Linda Turkova: - Aizbraucām uz slimnīcu. Kad iegāju pie Agneses, viņas pirmie vārdi bija: „Man ir bail nomirt!” Mēs kopīgi lūdzām Dievu un tajā brīdī es sajutu Svētā Gara pieskārienu: mēs tiksim ar visu galā! Vienalga, kas ar viņu notiks - vai viņa būs paralizēta vai nomirs. Manī ienāca tāds spēks, ka sapratu - ar jebkuru situāciju, kas nāks, kopā ar Dievu mēs tiksim galā.

Pēc tam bija saruna ar ārstu. Viņš mums visu pastāstīja un izskaidroja. Viņš mūs nebiedēja, bet godīgi izstāstīja visu, kas var notikt operācijas laikā, neko neslēpjot. Viņš teica, ka operāciju jāveic pēc iespējas ātrāk, jo audzējs var nosprostot smadzeņu šķidrumu plūsmu un Agnese var iekrist komā, no kuras vairs neatgriezīsies.

Dienas līdz operācijai es nosēdēju pie viņas palātā. Palāta bija gandrīz tukša. Mēs sēdējām un sakārtojām mūsu attiecības, kas pēdējos gados bija gandrīz izjukušas. Tagad es sapratu, kas patiesībā bija tā viņas „nejaukā daļa”, kas mūs tik ļoti šķīra un radīja plaisu. Arī Agnesei Dievs bija pateicis, ka ar viņu viss būs labi. Mēs nezinājām neko vairāk - tikai to, ka viss beigsies labi.

Sēžot ar Agnesi palātā, mani pārņēma dīvainas sajūtas. Brīžiem šķita, ka esmu šajā situācijā atstāta viena. Bija svētku laiks, visiem notika kādas svinības, bet es te viena sēžu. Tajā brīdī es gandrīz fiziski sajutu, ka Jēzus ir klātesošs tajā telpā. Ka Viņš sēž kopā ar mums, ka mēs esam trijatā. To nevar izstāstīt vārdiem, taču es sapratu - Viņš ir šeit! Viņš mani nes, Viņš mani tur. Šo sajūtu nekad nevar aizmirst - kad Jēzus ir klātesošs.

Uz operāciju Agnese gāja ļoti mierīga, kaut zinājām, ka viņa var nomirt, tikt paralizēta, viņai var būt atmiņas zudumi. Ārsts teica, ka pēc operācijas pats piezvanīs. Bet stundas iet un neviens nezvana. Dakteris piezvanīja vairāk nekā pēc astoņām stundām un teica, ka operācija bijusi smagāka nekā domāts un audzēju nav varējuši izņemt pilnīgi, lai nesāktos liela asiņošana. Ārstu nostāja bija, ka šī ir jauna meitene, kam visa dzīve priekšā, un ir svarīgi, lai viņai tiktu saglabāta dzīves kvalitāte. Mana pirmā doma bija: kā tad tā, Dievs, Tu taču apsolīji, ka viss būs labi?! Kāpēc tad nav izņemts viss audzējs? Un tad es saņēmu Dieva apsolījumu no Marka evaņģēlija: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas ir iespējamas!” Es cieši pieķēros šiem vārdiem un ticēju, ka Dievs turpinās dziedināt arī pēc operācijas. Es zināju: ja Dievs ko apsola, tas notiek!

Visai drīz pēc pirmā zvana atskanēja nākamais. Dakteris Auslands priecīgs paziņoja, ka Agnese pati pamodusies, ka viņas rokas un kājas kustas, viņa visu saprot ,runā, visu atceras. Tās bija funkcijas, par kurām ārsti bažījās, ka operācijas dēļ tās varētu tikt traucētas.

Agnese: - Kad dakteris Auslands pēc pamošanās atnāca pie manis un jautāja, vai es zinot, kas viņš tāds ir, mani pārsteidza, kāpēc runāju tik lēni. Pēc tam uzzināju, ka operācijas laikā man galvā sākusies neliela asiņošana un sapratu - ja es pirms tam nebūtu lūgusi Dievam piedošanu, būtu aizgājusi. Es būtu nomirusi un nonākusi ellē. Tajā brīdī man tas bija saprotams jo skaidri. Nav vārdos aprakstāma šoka un izbīļa, bet tajā pašā laikā arī atvieglojuma sajūta, kad to sapratu.

Agnese slimnīcā pēc operācijas.

Vēlāk noskaidroju, ka mana audzējs - centrālā neirocitoma - ir ārkārtīgi rets, tikai 1% no onkoloģiskajām saslimšanām, un pārsvarā ar to slimo vīrieši pēc 40. Visu 31. decembri nogulēju un 2011. gada 1. janvārī pamodos jauka, smaidīga, mīļa un pozitīva. Nebija vairs drausmīgo galvassāpju. Tāpēc es šo dienu uzskatu par savu otro dzimšanas dienu. Jau neilgi pēc operācijas, kad vēl nebija atjaunojusies līdzsvara sajūta, es pati gāju uz tualeti, jo nespēju pieļaut, ka kārtošos kaut kādā pīlē. Kad to pateicu mammai, viņa skatījās uz mani lielām acīm. Vienu reizi gan tualetē nokritu, bet viss galu galā beidzās labi. Tā priekš manis bija liela uzvara.

Linda Turkova: - Pēc operācijas nākamajā rītā mēs ar Valēriju sēdējām pie reanimācijas nodaļas durvīm un gaidījām dakteri. Redzu, durvis atveras un izved kādu pacientu ar apsaitētu galvu. Tas taču mans bērns! Izrādījās, ka Agnesi jau ved uz nodaļu. Viņi bija domājuši, ka apmēram tajā laikā viņu tikai sāks modināt un uz nodaļu vedīs vēl pēc kāda laika. Sēžot pie Agneses gultas, es kādā brīdī sāku raudāt. Biju ļoti nogurusi, tuvu spēku izsīkumam. Sāku lūgt par viņu: „Dievs, lūdzu, dziedini!” Pēc šīs lūgšanas sākās strauja izveseļošanās. Jau tajā pašā vakarā viņa sāka sēdēt un spert pirmos soļus. Tas bija fantastiski, kā ar katru dienu atjaunojās visas viņas organisma funkcijas. No cilvēciskā redzes viedokļa, tas bija neticami ātri un neticami labi. Jau nedēļu pēc operācijas viņa pati savām kājām izgāja no slimnīcas.

Pēc slimnīcas Agnesei bija nozīmēts apstarošanas kurss. Mums iedeva ļoti labu dakterīti, kas rūpējās, lai starošana skartu tikai palikušo audzēja daļu un netiktu bojātas smadzeņu šūnas. Taču Agnesei laiku pa laikam parādījās dažādi simptomi, piemēram, galvassāpes. Bet ārsts taču bija teicis, ka galvassāpēm nevajadzētu būt. Šādos brīžos es vienmēr atcerējos Dieva apsolījumu, ka ar mums viss būs kārtībā. Un tā arī bija. Bet Dievs man pateica vēl ko - lai es nekad neaizmirstu, ko Viņš mūsu labā izdarījis.

Valērijs Turkovs: - Esmu ļoti pateicīgs tās firmas priekšniekam, kurā tolaik strādāju. Cilvēks tiešām no sirds pārdzīvoja par manu bērnu un visu šo situāciju. Tāpat pateicos dakterim Kasparam Auslandam, kurš veica operāciju. Viņš mums bija Dieva sūtīts. Šī tipa audzējs Latvijā parādās reizi piecos gados un ir maz ārstu, kas to spēj operēt. Dakteris Auslands tikai pusgadu pirms tam bija atbraucis no Austrālijas, kur praktizējās tieši šī tipa audzēju operēšanā. Pateicība arī visam neiroķirurģijas nodaļas kolektīvam par labo sirdi. Tie patiešām bija atsaucīgi, pretimnākoši un izpalīdzīgi cilvēki. Bet pāri visam pateicība Dievam, kas visu tik brīnišķīgi sakārtoja.

Agnese: - Sākumā manējie domāja, ka mans jaunais, pozitīvais imidžs būs tikai uz brītiņu, taču pēc atgriešanās mājās viss joprojām palika tāpat. Māsa pat teica: „Wow, tu beidzot esi normāls cilvēks! Ar tevi var runāt!” Sakārtoju arī attiecības ar mammu. Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā. Ja mamma nebūtu bijusi kopā ar mani slimnīcā, domāju, ka iznākums nebūtu tik pozitīvs. Es nebūtu tik ātri izveseļojusies, jo mamma man bija liels atbalsts, iedrošinājums un iepriecinājums.

Feisbukā atradu domubiedru grupu un uzzināju, ka visiem, kam bijušas šādas operācijas, pēc tam radušās komplikācijas, piemēram, cilvēks uz kādu laiku palicis akls vai paralizēts. Bet man nekā tāda nebija. Es biju pilnīgi vesela - varēju kustināt visus locekļus, nebija no jauna jāmācās iet uz tualeti, ēst. Viss bija super! Man arī vairs negribējās tik daudz ēst. Pirms operācijas man bija zudusi sāta sajūta, es tikai ēdu, ēdu, ēdu. Tas bija briesmīgi, jo paliku resna. Izskatījos šausmīgi, taču nevarēju pārstāt ēst. Pēc operācijas zaudēju svaru un tas bija pozitīvi.

Sapratu, ka jāapgūst kāda profesija. Atpakaļ uz Jelgavu iet negribējās, jo tur bija daudz jāmācās ķīmiju, kas man nekad nav patikusi. Turklāt kojas, studentu dzīve - tagad tā man šķita īsti sātaniska vide. Daudzi studenti domā tikai par sevi un ballītēm - es negribēju tur atgriezties. Deviņus mēnešus pēc operācijas sāku mācīties frizieru skolā. Šeit manas atzīmes bija daudz labākas nekā vidusskolā, arī friziera prakse ļoti patika.

Sākumā viss bija labi, strādāju par frizieri smalkā salonā, taču ar laiku ievēroju, ka man vairs nepaliek laika Dievam. Nav laika lasīt Bībeli, nav laika lūgt. Garīgi es biju atkritusi atpakaļ. Sapratu, ka no tā darba jāiet prom. Tad 2013. gada aprīlī uz Latviju atbrauca amerikāņu kristiešu grupa, kas veselu gadu bija ceļojuši pa pasauli, darot labus darbus un kalpojot cilvēkiem. To mēnesi, kamēr viņi bija Latvijā, es dzīvoju kopā ar viņiem. Šajā laikā atkal tuvinājos Dievam. Pēc amerikāņu aizbraukšanas domāju, ko darīt tālāk. Radās doma mācīties Baltijas kristīgās kalpošanas skolā Ozolniekos. Skolas maksa bija 50 lati mēnesī. Mani ienākumi tolaik bija 45 lati, jo nestrādāju. Domāju, ka piecus latus gan jau kaut kur sadabūšu. Taču galvā visu laiku bija doma: bet kā ar desmito tiesu Dievam? Pēc tam uzzināju, ka mācību maksa tiks paaugstināta līdz 84 latiem. Domāju: ārprāts, kā es to varēšu samaksāt?! Kādā dievkalpojumā bīskaps Jānis Ozolinkevičs aizlūdza par mani. Pēc dievkalpojuma pienāca divi cilvēki un vienkārši iedeva man naudu. Taču es nez kādēļ nespēju par to priecāties.

Tajā pašā dienā man piedāvāja darbu Kristīgajā radio, kur jau biju darījusi dažus gadījuma darbiņus. Sāku pārdomāt, sirdī nebija miera. Prasīju padomu mammai, taču ne pie kāda slēdziena nenonācu. Tomēr, kad nākamajā rītā pamodos, visas manas domas bija pilnīgi mainījušās. Skaidri sapratu, ka man jāsāk strādāt. Arī vecāki pēc tam teica, ka garīgi neredzot mani skolā. Kad tika paziņots par mācību maksas paaugstināšanu, tētis pat izteicās, ka tas vēl skaidrāk norāda uz šo durvju aizvēršanos. Bet man galvā bija tikai viena doma: kas tagad būs ar manu hobiju - filmēšanu un fotografēšanu? Tomēr nolēmu sākt strādāt Kristīgajā radio.

Dažas stundas pēc šā lēmuma pieņemšanas man piezvanīja Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs un piedāvāja citu darbu radio - filmēt viņa vadītos raidījumus un pēc tam atbildēt uz klausītāju telefona zvaniem. Palūdzu pārdomu laiku līdz pirmdienai un atkal prasīju padomu mammai. Mamma paskatījās uz mani un teica: „Un tev vēl ir kādi jautājumi?!” Tā bija reāla atbilde no Dieva, jo man ļoti patīk filmēt un fotografēt. Tagad strādāju radio, filmēju un ik dienas nebeidzu slavēt Dievu par šo brīnišķīgo darbu, kas man tik ļoti patīk.

Strādājot radio sapratu, ka manās attiecībās ar Dievu tomēr viss nav labākajā kārtībā. Laiku pa laikam es atslābstu, vairs īsti nelasu Dieva Vārdu, esmu skumja, nomākta. Tad atkal pieceļos, saņemos, bet pēc tam atkal atslābstu. Sāku lūgt Dievu, lai Viņš neļauj man atslābt, neļauj būt remdenai. Es tik ļoti nevēlos atgriezties pagātnē. Lūdzu: „Dievs, dod man spēku, dod gudrību, rādi, kas manā dzīvē nav pareizi, izmaini manu sirdi!” Es skaidri saprotu, ka Dieva klātbūtnē nevar pastāvēt nekas nesvēts. Es biju nožēlojusi grēkus, bet nebiju piedevusi pati sev. Sātans man visu laiku atgādināja kādu grēku. Bet tad sāku lasīt Reinharda Bonkes grāmatiņu „No mīnusa uz plusu”. Tur ir kāda aina, kad vīrietis un sieviete stāv Dieva tiesas priekšā un sātans viņus apsūdz. Jēzus viņam jautā: „Kur ir tavi pierādījumi?” Izrādās, sātanam nav šo pierādījumu, jo Jēzus ir samaksājis par šo cilvēku grēkiem un Dievs viņiem ir piedevis. Tajā brīdī manī ienāca pilnīga brīvība par grēku, kas man šķita tik briesmīgs. Tagad, kad velns atkal nāk ar apsūdzības domām, es saku: „Ir piedots!” Tagad mana vislielākā sirds lūgšana ir, lai nekad neesmu remdena, lai Dieva uguns vienmēr deg manī.

Turkovu ģimene. No kreisās - Valērijs, Lauma, Vilnis, Agnese, Linda un Valdis.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2013/10/14/vizbulites-jauna-dzive/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.