Svētdienskolas anekdotes

Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 02-09-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Svētdienskolēni skolā

Skolotāja jautā svētdienskolēniem:
- Bērni, kas jādara vispirms, lai Dievs varētu mums piedot grēkus?
- Vispirms ir jāgrēko, skolotāj!

- Kāpēc „Mūsu Tēvs” lūgšanā mēs lūdzam dienišķo maizi? - bērniem jautā svētdienskolotāja.
- Ja mēs lūgtu maizi visai nedēļai, tā taču sapelētu!

Svētdienskolas skolotāja grib bērniem pastāstīt par Svēto Trīsvienību. Lai būtu vieglāk saprast, viņa ņem palīgā trīs pogas - viena ir Dievs, otra Dieva dēls, trešā - Svētais Gars. Saka, ka nākamajā nodarbībā bērniem vajadzēs pastāstīt un mācēt parādīt to, ko skolotāja rādījusi. Nākamajā nodarbībā izsauc Jānīti. Tas paņem pogas un rāda:
- Šis ir Dievs, šis - Dieva dēls.
Skolotājs jautā:
- Un, kur trešais?
- Mamma vakar viņu biksēs iešuva…

Pēterītis vaicā svētdienskolas skolotājai:
- Vai taisnība, ka Israēla bērni pārgāja jūrai?
- Taisnība.
- Vai taisnība, ka Israēla bērni sakāva visas naidīgās tautas?
- Taisnība.
- Bet, ko tad pa to laiku darīja pieaugušie?

Svētdienskolotāja jautā Anniņai:
- Ko tu tur zīmē?
- Es zīmēju Dievu.
- Bet Dievu taču neviens nav redzējis.
- Nu tad drīz ieraudzīs!

Svētdienskolas bērniem tiek mācīts par attieksmi pret dzīvniekiem.
- Iedomāsimies, ka kāds ļauns cilvēks vēlas nocirst kaķītim asti. Kādu Bībeles pantu jūs izmantotu, lai pastāstītu šim cilvēkam, cik nepareizi viņš rīkojas?
- Es teiktu tā: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt! - atbild Pēterītis.

Svētdienskolas skolotāja jautā bērniem:
- Kas tas ir - mazs zaļš un lēkā pa pļavu?
Klusums. Skolotāja:
- Nu, vai tad jūs tiešām neziniet, kas tas ir - mazs, zaļš un lēkā pa pļavu?
Klusums. Skolotāja sāk nervozēt. Pēkšņi atskan klusa balstiņa:
- Pēc loģikas tai jābūt vardei, bet ja jūs jautājat, tad jau laikam Jēzus…

Svētdienskolas nodarbībā Jānītis paziņo:
- Skolotāj, tētis saka, ka nevis Dievs mūs radījis, bet esam cēlušies no mērkaķa.
- Nu, viņš stāsta par saviem radiem, mēs par savējiem…

Skolotāja jautā Jānītim:
- Vai tu pirms ēšanas lūdz Dievu?
- Nav vajadzības, mana māte gatavo ļoti labi.

Svētdienskolas skolotāja vaicā audzēkņiem:
- Bērni, kāpēc dievkalpojumā jāuzvedas pieklājīgi un klusi?
- Lai nepamodinātu gulošos! - atbild Pēterītis.

Svētdienskolas skolotāja:
- Atcerieties, bērni! Tie, kam būs labas atzīmes, nonāks Paradīzē, bet tiem, kam sliktas, būs jādodas uz elli.
Jānītis:
- Bet, vai dzīviem pabeigt mācību gadu mums nav nekādu izredžu?

Svētdienskolā:
- Bērni, skolotāja iet projām, kas jāsaka?
- Pateicība Dievam!

Svētdienskolēni ārpus skolas

Māte vaicā Ieviņai:
- Ko skolotāja šodien svētdienskolā mācīja?
- Ak, šodien gandrīz visu laiku runāja tikai par Ādamu un mani…

Svētdienskolēns šķirsta veco, lielo ģimenes Bībeli, un pēkšņi no tās izkrīt starp lapām ielikta sakaltusi koka lapa.
-Mammu, mammu, paskaties, ko es atradu!
- Hm… un kas tas ir?
- Nezinu, bet man liekas, ka Ādama apenes.

Māte Jānīti sodījusi ar „mājas arestu”. Kad pienācis laiks pusdienot, Jānītis sabozies sēstas pie galda un lūdz:
- Es tev pateicos, Tēvs, ka Tu klāj man galdu maniem ienaidniekiem redzot!

Kāds neticīgs puika ķircina svētdienskolas audzēkni:
- Saki, cik metru auduma vajadzētu, lai pašūtu uzvalku Dievam, jo pravieši taču raksta, ka Viņš piepildot debesis un zemi?
- Nu, vairāk par 4 - 5 metriem nevajadzēs.
- Kā tu to zini? Vai vari to pierādīt ar Bībeli?
- Jā. Lai pašūtu uzvalku man, nevajag vairāk par 4 - 5 metriem, bet Kristus saka: ko jūs vienam no šiem mazajiem esat darījuši, to jūs man esat darījuši!

Trīs svētdienskolēni lielās ar saviem tēviem. Viens saka:
- Mans tēvs ir ķirurgs, viņš saņem 1000 latus par vienu operāciju!
- Bet manējais ir jurists, viņš nopelna 2000 latus par vienu dienu tiesā! - teic otrs.
Trešais īsti nezina, ko teikt. Apdomājies, viņš saka:
- Tas viss nav nekas. Mans tēvs ir mācītājs un pēc 20 minūtēm viņa sprediķošanas vajadzīgi seši vīri, lai aiznestu visu naudu!

Svētdienskolēns iet garām Jehovas liecinieku namam un nes grozā mazus kucēnus. Gribēdams pajokot, viņš saka turpat stāvošajiem jehoviešiem:
- Skatieties, man ir kucēni - Jehovas liecinieki!
Pēc pāris stundām puika ar tiem pašiem kucēniem nāk atpakaļ. Jehovas liecinieki skaļi sauc:
- Re, kur kucēni - Jehovas liecinieki!
- Nav gan vairs Jehovas liecinieki - viņiem tikko acis atvērās!

Svētdienskolēni Anniņa un Pēterītis apmaldās mežā. Sāk līt lietus, drēbes kļūst slapjas, paliek auksts. Taču pēc kāda laika atkal spīd spoža saulīte. Bērni nolemj drēbes saulītē izžāvēt. Anniņa skatās, skatās uz Pēterīti un tad saka:
- Es jau no pieaugušajiem biju dzirdējusi, ka starp katoļiem un protestantiem ir liela atšķirība, nu, bet, ka tik liela…

No svētdienskolēnu sacerējumiem

Bībele ir pārpilna ar interesantiem notikumiem. Tā pirmajā Bībeles grāmatā, kuru savādāk sauc Giness, Dievs no ābeles radīja Ādamu un Ievu. Viens no viņu dēliem - Kains - reiz jautāja: vai es esmu sava brāļa dēls?

Mārtiņš Luters tika pienaglots pie Vitenbergas baznīcas durvīm, jo viņš pārdeva indulgences.

Tas bija lielo izgudrojumu un atklājumu laiks. Gūtenbergs izgudroja Bībeli.

Bahs bija viens no ievērojamākajiem komponistiem pasaulē un tāds bija arī Hendelis. Bahs nomira no 1750. gada līdz mūsdienām. Bēthovens rakstīja mūziku, kaut arī viņš bija kurls. Viņš bija tik kurls, ka rakstīja ļoti skaļu mūziku. Bēthovens izdzisa 1872. gadā un vēlāk no tā nomira.

© Anekdošu teksts atrasts interneta plašumos un ir brīvi izmantojams. Daļas karikatūru kopēšanas tiesības pieder “The Zondervan Corporation”. To izmantošanas noteikumus skatiet vietnē www.reverendfun.com

Līdzīgie raksti:

Komentāri (6)

  1. Pirmo ankedoti palasot saprotu, ka tā ir ņirgāšanās par Svēto Garu!
    Jokus var taisīt paši par sevi, bet nevis par Dievu, kas mūs dārgi atpircis! http://www.lkrtv.lv/watch.php?vid=2b7404856

  2. Zane,
    komentārs par LKR raidījumu un kristīgo humoru vispār, kontekstā ar Parīzes teroraktu, būs rakstā “vietnē “Laikmeta zīmes” pirmdien, 02.02.2015. Šobrīd taisnoties neiesim, rakstā viss būs pateikts.

  3. Zane,
    vēl piebilde. Paši esam jaunpiedzimuši kristieši jau daudzus gadus, taču nekādu ņirgāšanos par Dievu, kur nu vēl zaimošanu saskatīt nespējam. Varbūt tomēr mazliet vairāk iedziļinieties, par ko ir katrs konkrētais joks un ko ar to gribēts pateikt.

  4. Piedod, es saprotu, ka trešā poga anektodes izpratnē ir Svētais Gars, un nekādu joku es šeit nesaprotu, nevajadzētu vispār būt anekdotēm par Dievu jeb Trīsvienību! Ne jau par Dievu!

  5. Zane,
    šī anekdote NAV par Dievu un nav par Trīsvienību, bet par maza bērna komiskiem izteicieniem, kas rada pārpratumus un komisku situāciju. Lai skolēns labāk atcerētos Trīsvienības Personas, svētdienskolotāja ar trīs pogu palīdzību centās bērnam palīdzēt atcerēties, kas ir šīs Personas. Kad nākamreiz Jānītis pasniedza tikai divas pogas un nosauca pirmās divas Trīsvienības Personas, skolotāja loģiski pajautāja, kur trešā poga. Un Jānītis atbildēja, ka mamma to iešuvusi biksēs. Kur šeit ir zaimošana? Kā kāds šajā kontekstā var iedomāties, ka runa ir par reālu Svēto Garu nevis pogu?

    Tiesa gan - visa stāsta kopējā kontekstā IZNĀK, it kā runa būtu par Svēto Garu, un tas arī ir tas komiskais, kāpēc šī vispār tiek stāstīta kā anekdote. Bet, cik gan mazi bērni nepasaka komiskas lietas, daudzi vecāki pat pieraksta savu bērnu interesantos izteicienus, lai vēlāk dzīvē būtu interesanti atcerēties. Ja visi šie kritiķi, kas tagad taisa ažiotāžu par vienu nieka anekdoti, būtu bijuši klāt tajā reālajā situācijā, vai arī tad viņi mestos virsū bērnam un sauktu viņa komisko izteicienu par Dieva zaimošanu? Domāju, ka nē, taču redzot dažu kristiešu galējo radikālismu (sliktā nozīmē) un pat agresivitāti, es vairs par neko nebrīnītos.

    Visbeidzot - kāpēc tieši šis nevainīgais joks kļuvis par apspriešanas objektu? Mūsu publikācijās var atrast jokus, kas daudz vairāk varētu balansēt uz robežas starp ironiju un ētiski divdomīgu sarkasmu. Kāpēc neviens nerunā par šīm anekdotēm? Tikai tāpēc, ka šeit pieminēts vārds Dievs, bet tur tiek jokots par kādu konfesiju? Ir taču tik patīkami izsmiet citas ticības, ja viien neaizskar manējo! Tā taču domā daudzi, vai ne?

  6. Labdien!

    Noklausījos diskusiju Kristīgajā radio un labprāt padalīšos ar pārdomām.

    Teikšu godīgi, izdzirdod anekdoti vai šī stāsta par pogām beigas, iesmējos komiskās situācijas dēļ. Visa mūsu dzīve sastāv no komiskām vai ne tik komiskām situācijām, no prieka un skumju brīžiem utt. Bet nākošā mirklī aizdomājos, ka tas ir “stulbi” (atvainojiet par izteicienu), Svēto Garu nevar nosaukt par pogu vai Dievu, vai Jēzu par pogu. Tās ir divas nesalīdzināmas lietas, kaut kā neiet kopā!

    Ko no tā visa var secināt? Pirmajā acu mirklī izdzirdot kaut ko smieklīgu mēs smejamies (jo tas ir neparasts gadījums, neikdienišķs), bet pēc tam domājam un analizējam. Iespējams, patiesībā bērns, kurš atrodas šajā situācijā un ir notikumu vidū, ne par kādu zaimošanu nedomā un viņam tas nav smieklīgi. Viņš pieņem to kā faktu, ka mamma, neko nezinot, pogu iešuva biksēs, jo vecā poga bija izkritusi un pazudusi. Un bērns neiedziļinoties un neko nesamākslojot to pasaka skolotājai. Tātad ar bērnu viss ir kārtībā.

    Kas tad rada tik lielu ažiotāžu ap šo stāstu? Varbūt par iemeslu ir skolotājas neveiksmīgi izraudzītais salīdzinājums par pogām? Grūti pateikt, vai šis salīdzinājums kaut ko bērnam iemāca, varbūt atmiņā drīzāk paliks šis komiskais atgadījums. Tātad atkal pieaugušais pieļauj kļūdu? Kāds sakars Trīsvienībai ar pogām? Trīsvienība ir viens vesels, bet pogas? Vai tās ir viens vesels? Tad jau labāk būtu izraudzīts piemērs par cilvēku: cilvēks, labā roka, kreisā roka, vai kāds cits cienīgs piemērs, un tad es gribētu dzirdēt kāda anekdote no tā visa sanāktu. Ja ir runa par tik lielām un cienīgām Personām, tad lūdzu arī cienīgus salīdzinājumus.

    Vēl viens aspekts: attieksme. Mazs bērns ir patiess. Lai gan viņa rīcība dažreiz ir komiska, tad apakšā tur nav slēptas motivācijas vai attieksmes. Mums pieaugušiem savukārt tas ir raksturīgi. Tu vari dzirdēt “da jebko”, bet tava attieksme parādīs kas tu esi. Pieaugušam ir dots vairāk nekā bērnam, bet tajā pašā laikā ir jābūt uzmanīgam. Jēzus teica, ka bērnam pieder Debesu valstība. Kādā ziņā? Attieksmes ziņā. Bērnam nav slēptas attieksmes. Jā viņš ir no miesas dzimis, bet kamēr bērns nav pieaudzis, viņš ir patiess, bez liekulības. Pieaudzis cilvēks ir iepazinis labo un ļauno un izdara izvēli ar savu attieksmi. Kā Jēzus teica, ka ne jau tas, ko es ieēdu, man kaitē un ir slikts, bet tas, kas iziet no manis. (Mat.15:11) Piedzimis no augšienes Dieva bērns pratīs atšķirt labo no ļaunā, Dieva Vārds arī saka, ka viss mums ir atļauts, bet ne viss der. (1.Kor.6:12) Citā vietā Pāvils runā: Ja mana gaļas ēšana kādu apgrēcinās, tad es nemūžam gaļu neēdīšu (1.Kor.8:13). Izskatās ļoti nopietni, mana rīcība var kādu novest pat ellē! Kā Dieva Vārdā sacīts, kam daudz dots, no tā daudz atprasīs. (Lūk.12:48)

    Bet pāri visam, mums jāpazīst savs Tētis, kāds viņš ir, kāds ir Jēzus, kāds ir Svētais Gars, un šajās attiecībās valda brīvība. Mēdz visi daudzējādā ziņā klūpam (Jēk.3:2), izgāžamies, bet mūsu Debesu Tētis mūs nenosoda, viņš ir bez gala pacietītgs un redz kādi mēs būsim beigās, kad stāvēsim Viņa troņa priekšā. Mani nesen uzrunāja gadījums no Vecās Derības, kur Sāra smējās par to, ko teica Dievs Ābrahāmam. Varētu teikt, ka Sāra neticēja, vai neapdomīgi pasmējās, vai tas bija galīgi šķērsām. Nē, Dievs neko tādu neteica. Viņš gribēja tikai vienu, Sāras atzīšanos, jo viņa meloja, ka nesmējās, lai gan viņa smējās. (1.Moz.18:13-15) Šķiet, ka Debesu Tētis smieklus un humoru uztver kā pašu par sevi saprotamu, bet viņš grib pareizu attieksmi un tas jau ir mūsu katra paša ziņā.

    Piedodiet, ka tik gari sanāca. :)

Uzraksti komentāru