Ceļa vilinājums. 1. daļa - Velo Latvija

Ievietoja | Sadaļa Latvijas zīmolu leģendas | Publicēts 01-07-2013

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Velosipēdu ražošanas vēsturē Latvija ierakstīta kā vieta, kur izgatavots pirmais velosipēds cara Krievijā. Tas notika tālajā 1886. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu darbnīcā. Leitners piedzima 1864. gadā Kuldīgā, vācbaltiešu ģimenē. Jau kopš bērnības viņš aizrāvās ar tehniku, vēlāk Jelgavā apguva inženierzinātni. Beidzis mācības, Leitners pārcēlās uz Rīgu, bet 1883. gadā devās uz ārzemēm papildināt zināšanas un uzkrāt pieredzi. Ženēvā viņš strādāja precīzo instrumentu fabrikā, vēlāk pārcēlās uz Lionu Francijā, pēc tam uz britu vēsturisko autobūves centru Koventriju​. Iepazinis velosipēdu izgatavošanas tehnoloģiju, Leitners atgriezās Rīgā, lai sāktu savu biznesu.

1886. gadā nelielā koka namiņā Rīgā, Ģertrūdes ielā 27, Aleksandrs Leitners atvēra velosipēdu darbnīcu. Par ārzemēs nopelnīto naudu viņš iegādājās pirmos darbagaldus un noalgoja četrus darbiniekus. Sākumā darbnīca izgatavoja 19 velosipēdus, kas ātri tika pārdoti. Tie bija tā sauktie „zirnekļi” - ar lielu priekšējo un mazu aizmugurējo riteni. Tā kā pieprasījums pēc velosipēdiem auga, Leitners pārgāja uz modernākiem divriteņu modeļiem un sērijveida ražošanu. Fabrikas telpas tika pārceltas uz jaunu divstāvu ēku Suvorova (tagad Krišjāņa Barona) ielā 21, bet vēlāk uz Aleksandra (tagad Brīvības) ielu 129/131.

1. attēlā - Aleksandrs Letners; 2. attēlā - vējrādis ar velosipēdu uz Leitnera fabrikas jumta Aleksandra (Brīvības) ielā 129/131; 3. attēlā - A. Letnera fabrikas logo.

Uzņēmums „A.Leutner & Co” ražoja velosipēdus ar firmas zīmi „Rossija”. Sākumā fabrika nodarbināja vairāk nekā 80 strādniekus un gadā ražoja aptuveni 500 velosipēdus, taču jau pēc dažiem gadiem strādājošo skaits pieauga līdz 300, bet izgatavoto velosipēdu skaits - līdz 1500, vēlāk - līdz 5000 velosipēdiem gadā. 1901. gadā Glāzgovas izstādē „Rossija” velosipēdi saņēma Goda diplomu. Līdz Pirmajam pasaules karam Leitnera uzņēmums saražoja ap 18 000 velosipēdu, kurus pirka ne tikai Krievijā, Polijā un Somijā, bet arī Rietumeiropas valstīs. Taču karš pārvilka svītru tālākiem attīstības plāniem - tāpat kā vairums Latvijas uzņēmumu, arī Leitnera fabrika tika evakuēta - uz Harkovu.

A. Leitnera fabrikā ražotie velosipēdi “Rossija”. Kreisajā pusē - dāmu velosipēds, labajā pusē - militārām vajadzībām domāts divritenis.

19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā Latvijā darbojās vēl vairākas velosipēdu ražotnes. Kā piemērs minamas Edgara Bērziņa darbnīca „Baltija”, tāpat J. Kronberga darbnīca ar 12 strādniekiem un gada apgrozījumu 20 000 rubļu. Kopumā līdz Pirmajam pasaules karam Rīgā un citur Latvijā strādāja 18 dažāda lieluma velosipēdu ražošanas uzņēmumi.

Pēc Pirmā pasaules kara velosipēdu ražošana pamazām atjaunojās. Tā 1924. gadā Latvijā darbojās jau seši velosipēdu ražošanas uzņēmumi, kas kopā gadā saražoja 980 velosipēdus. Pieprasījums gan bija krietni lielāks, tāpēc ap 5000 divriteņu nācās importēt. Tomēr vēl pēc četriem gadiem uzņēmumu skaits jau sasniedza 11, kas gan lielākoties bija darbnīcas, kur divriteņus montēja no komplektējošām detaļām. Taču bija arī salīdzinoši lieli velosipēdu ražotāji. Pamazām Latvija no importētājvalsts kļuva par velosipēdu eksportētāju.

Uzņēmuma “Latvello” reklāmas plakāti.

Starp daudzajiem sīkražotājiem izcēlās vairāki lieli uzņēmumi. Firma „Latvello” savu darbību sāka 1923. gadā. Tās ražotne atradās Rīgā, Riepnieku ielā 6. Pašā attīstības sākumā uzņēmums darbojās īrētās telpās un tajā strādāja tikai pieci cilvēki, taču, augot pieprasījumam, darbnīca pamazām kļuva par fabriku. 30. gados „Latvello” bija viena no lielākajām un modernākajām Latvijas velosipēdu ražotnēm. Tā nodarbināja aptuveni 300 strādnieku, kas apkalpoja 250 ražošanas iekārtas. Uzņēmums izcēlās ar pārbaudītu un kvalitatīvu produkciju, par ko saņēma apbalvojumus daudzās izstādēs. Viens no firmas moto bija: labāk ražot dienā 10 velosipēdus mazāk, nekā vienu pavirši nostrādātu vairāk.

Kreisajā pusē - “Latvello” velosipēdu montēšanas iecirknis; labajā pusē - tam laikam modernais hromēšanas un niķelēšanas cehs.

„Latvello” velosipēdi tika izgatavoti no vislabākā pieejamā materiāla, visas detaļas pārsvarā ražoja turpat fabrikā, izņemot gultņus un ķēdes, jo to ražošana nebija ekonomiski izdevīga, tādēļ tos pasūtīja Anglijā un Vācijā. Tādas velosipēda daļas kā stūre, priekšējā dakša, pakaļējā dakša un dubļusargi tika niķelēti. Šim nolūkam fabrikā bija izveidota speciāla nodaļa. Katram velosipēdam bija gada garantija, tam līdzi komplektā nāca gaisa pumpis, riepu remonta komplekts, eļļas kanniņa un somiņa velosipēda piederumu novietošanai. Velosipēdi maksāja no 110 līdz 160 latiem. Gada laikā „Latvello” saražoja aptuveni 8000 velosipēdu un to rezerves daļas.

“Latvello” velosipēdi.

Tomēr vispopulārākais velosipēdu ražotājs Latvijā starpkaru periodā bija Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika. Ērenpreis dzimis 1891. gadā Mazsalacā. Pēc amatniecības skolas beigšanas viņš pievērsās velosipēdu būvniecībai un 1907. gadā sāka strādāt E. Bērziņa velosipēdu darbnīcā „Baltija”, kur ieviesa daudzus jaunus tehnoloģiskus risinājumus. Ērenpreisa talants tika augstu novērtēts un pēc īpašnieka Edgara Bērziņa nāves 1914. gadā viņš kļuva par darbnīcas tehnisko vadītāju. Pirmā pasaules kara laikā darbnīcu evakuēja uz Harkovu, kur Ērenpreis kļuva par vienu no uzņēmuma līdzīpašniekiem.

Ērenpreisa fabrikas reklāmas plakāti un katalogi.

1921. gadā Gustavs Ērenpreis atgriezās Rīgā un sāka sava uzņēmuma veidošanu. Pirmais kapitāls tika iegūts saremontējot un pārdodot dažus Bermonta armijas pamestos automobiļus. 1922. gada sākumā tika atvērta Ērenpreisa velosipēdu un motociklu darbnīca, kas 1924. gadā pārcēlās uz Brīvības ielu 129/131 - bijušajām Aleksandra Leitnera fabrikas telpām. 1926. gadā tika dibināts uzņēmums „G.Ērenpreis un Biedris”, kurā ražoja jaunas markas velosipēdus „Omega”. Tomēr drīz vien Ērenpreis, neatradis kopīgu valodu ar partneriem, izstājās no akciju sabiedrības. 1927. gada sākumā durvis vēra uzņēmums „G.Ērepreisa velosipēdu fabrika”, kas atradās Brīvības ielā 2. No 1928. gada fabrika laida klajā velosipēdus ar tirdzniecības marku „G.Erenpreis Original”.

Ērenpreisa fabrikas 1937. gadā uzceltais jaunais ražošanas korpuss un logotipi.

1937. gadā pēc arhitekta A. Klinklāva projekta tika pabeigts Ērenpreisa fabrikas jaunais korpuss Brīvības ielā pie Gaisa tilta. Nākamajā gadā fabrikā atklāja modernāko galvanisko pārklājumu nodaļu Latvijā, ieviesa automātiskos darbagaldus un speciālās ierīces brīvrumbu un citu sarežģītu mehānismu izgatavošanai.1940. gadā Ērenpreisa velosipēdu fabrika tika atzīta par lielāko un modernāko velosipēdu ražotni Baltijā. To noteica modernās tehnoloģijas, divriteņu dizains un augstā kvalitāte. Uzņēmums ražoja sieviešu un vīriešu velosipēdus, tāpat velosipēdus Latvijas armijas vajadzībām. Divriteņu cena bija ap 145 - 150 latiem, tos varēja iegādāties arī uz kredīta. Gustava Ērenpreisa velosipēdi bija pieprasīti daudzās valstīs - PSRS, Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Polijā un citur. Līdz 1940. gadam Ērenpreisa uzņēmums izgatavoja 182 000 velosipēdu jeb 70% no visiem Latvijā ražotajiem.

“G. Erenpreis Original” velosipēdi.

30. gadu nogalē Latvijā darbojās vairāk nekā 70 lielāku un mazāku velosipēdu ražošanas uzņēmumu - Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā, Liepājā, Cesvainē, citur. Nozarē bija nodarbināti tūkstošiem strādnieku, mehāniķu un citu speciālistu. Vairāki simti lauku amatnieku iztiku pelnīja ar velosipēdu remontu un tirdzniecību. Visai ievērojama bija akciju sabiedrība „Omega”, tāpat fabrika „Progress”. Iecienīti bija arī 1894. gadā dibinātās un 1921. gadā atjaunotās pirmā latviešu tautības velorūpnieka Pētera Ozolnieka velosipēdu fabrikas ražojumi. Līdz 1940. gadam uzņēmums izgatavoja ap 40 000 velosipēdu. Savukārt brāļu Teodora un Heinriha Antonišķu dibinātā Liepājas fabrika „Līva” gadā saražoja ap 1000 velosipēdu, taču 1939. gadā ražošanu pārtrauca, jo tās īpašnieki repatriējās uz Vāciju. Plaši pazīstami bija arī uzņēmumā „A.Lippert” ražotie divriteņi. 30. gadu otrajā pusē velosipēdu imports Latvijā tikpat kā vairs nepastāvēja, jo vietējā rūpniecība spēja iekšzemes tirgu nodrošināt pilnībā. Ražošanu neietekmēja pat 1929. - 1932. gada ekonomiskā krīze, turklāt 1931. gadā velosipēdu skaits pieauga piecas reizes. 1941. gadā Latvijā kā satiksmes līdzekļi tika izmantoti           299 300 velosipēdi.

Dažādu Latvijas velorūpnieku reklāma un velosipēdu emblēmas.

Pēc Latvijas okupācijas1940. gadā padomju vara visas velosipēdu ražotnes nacionalizēja. A/S „Latvello” tika likvidēta, tās vadītāji Jakovs Jedeikins un Dāvids Berlins represēti. Ērenpreisa fabriku pārdēvēja par „Sarkano Zvaigzni”. Tika izstrādāts rekonstrukcijas plāns, kas paredzēja izgatavot 100 000 velosipēdu gadā. Tomēr karš un vāciešu ienākšana šos plānus pārtrauca. 1943. gadā Gustavs Ērenpreis atguva īpašumu, taču jau 1944. gadā bija spiests aizbraukt no Latvijas. Viņš apmetās uz dzīvi Vācijā, kur strādāja meža darbos, vēlāk būvēja taupības krāsniņas. Slavenais velosipēdu ražotājs nomira 1956. gadā. Par nopelniem dzimtenes labā viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu.

Pēc Otrā pasaules kara, 1946. gadā sākās velosipēdu fabrikas „Sarkanā Zvaigzne” rekonstrukcijas pirmā kārta, kas noslēdzās 1947. gada 1. aprīlī, kad tika atjaunota ražošana. Paredzēto ražošanas jaudu - 100 000 velosipēdu gadā - fabrika sasniedza 1949. gadā, bet 1960. gadā jau izgatavoja 220 000 velosipēdu. Divriteņi ar tirdzniecības marku  „Rīga” savas augstās kvalitātes dēļ bija iecienīti visā Padomju Savienībā. Tomēr drīz „Sarkanā Zvaigzne” pārgāja tikai uz mopēdu ražošanu un velosipēdu izlaidi pārtrauca. Tiesa, viens velosipēds tomēr tika ražots līdz pat PSRS sabrukumam. Tas bija bērnu trīsritenis „Spārīte”, ko kopš 1974. gada izgatavoja Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā. Šie no pusotra līdz piecu gadu veciem bērniem domātie velosipēdi bija populāri ne vien Padomju Savienībā un Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, bet arī kapitālistiskajā pasaulē.

Rūpnīcas “Sarkanā Zvaigzne” katalogs un pēckara velosipēda modelis.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un padomju stila rūpniecības sabrukuma velosipēdus Latvijā beidza ražot. Ilgu laiku velosipēdu ražošanas jomā valdīja klusums, bet 2010. gadā slavenā Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreis, kurš pirms tam vairākus gadus savā velosipēdu darbnīcā nodarbojās ar seno divriteņu restaurāciju, Rīgā nodibināja SIA „Ērenpreiss Original”, kas 2012. gadā laida tirdzniecībā četrus pilsētas velosipēdu modeļus kungiem un dāmām. Tāpat kā senie Gustava Ērenpreisa fabrikā ražotie divriteņi, arī jaunie modeļi ir ar elegantu rāmi, stabilu gaitu, smalkām līnijām, puķīšu ornamentiem, skaistu ādas apdari, spoži niķelēti un hromēti, tomēr atbilstoši visām mūsdienu kvalitātes prasībām.

Atjaunotā Ērenpreisa uzņēmuma produkcija un logo.

Atsākta arī slaveno bērnu trīsriteņu „Spārīte” ražošana, ko veic Siguldas rūpnīca „Velo Machine”. Izejmateriālus un dažādas detaļas „Spārītei” piegādā Eiropas ražotāji, bet riteņa rāmis, skavas, stūre un riteņi top turpat Siguldā. „Spārīti” varēs nopirkt gan Latvijas un Lietuvas tirgū, gan ārzemēs - Vācijā, Spānijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā, kur joprojām ar labu vārdu piemin savulaik Daugavpilī ražoto trīsriteni. Pie tam „Spārīte” paliks oriģināls Latvijas produkts, jo rūpnīca iegādājusies patentu, kas tai vienīgajai ļauj ražot un tirgot šo trīsriteni.

Leģendārais bērnu trīsritenis “Spārīte” padomju gados (kreisajā pusē) un šodien (pa labi).


 

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Uzraksti komentāru